Krišna, Dieva Augstākā Personība četrdesmit devītā nodaļa

null

Četrdesmit devītā nodaļa

Krišna uzceļ
Dvārakas cietoksni

Pēc Kamsas nāves abas viņa sievas kļuva atraitnes. Vēdiskajā civilizācijā sievietes nekad nedrīkstēja būt neatkarīgas. Sievietes dzīvē ir trīs posmi: bērnībā viņai jādzīvo tēva aizsardzībā, jaunībā par sievieti jāgādā vīram, bet, ja vīrs ir miris, par viņu jārūpējas pieaugušajiem bērniem. Ja sievietei nav pieaugušu bērnu, tad viņai jāatgriežas pie tēva un jādzīvo kā atraitnei tēva aizsardzībā. Cik var saprast, Kamsam nebija pieaugušu bērnu, tāpēc viņa sievas, kļuvušas par atraitnēm, atgriezās pie sava tēva. Kamsam bija divas valdnieces — Asti un Prāpti —, un viņas abas bija valdnieka Džarāsandhas meitas. Džarāsandha valdīja Bihāras apgabalā, ko tajā laikā sauca par Magadharādžu. Atgriezušās mājās, valdnieces pastāstīja par to, kā gājis bojā Kamsa un kā viņas kļuvušas atraitnes. Magadhas valdnieks Džarāsandha ļoti bēdājās par savu meitu nelaimi un, uzzinājis par Kamsas nāvi, tūlīt nolēma, ka darīs visu, lai uz zemes nepaliktu neviena Jadu dinastijas locekļa. Tā kā Krišna bija nogalinājis Kamsu, visiem Jadu bija jāmirst.

Džarāsandha sāka gatavoties uzbrukumam Mathuras valstij un sapulcēja savu milzīgo karaspēku, kas sastāvēja no daudziem tūkstošiem kaujas ratu, zirgu, ziloņu un kājnieku. Gribēdams atmaksāt par Kamsas nāvi, Džarāsandha sagatavoja trīspadsmit šādus pulkus. Tad ar visu savu karaspēku viņš devās uz Jadu galvaspilsētu Mathuru un aplenca to no visām pusēm. Šrī Krišna bija atnācis uz Zemi parasta cilvēka izskatā. Viņš redzēja milzīgos Džarāsandhas spēkus, kuri bija kā okeāns, kas jebkuru mirkli var visu appludināt. Krišna arī redzēja, ka Mathuras iedzīvotājus pārņēmušas bailes. Viņš sāka domāt par savu avatāra misiju un par radušos stāvokli. Kungs Krišna bija atnācis, lai atbrīvotu pasauli no lielā sloga, un tāpēc Viņš izmantoja izdevību cīnīties ar tik daudziem kājniekiem, kaujas ratiem, ziloņiem un jātniekiem. Džarāsandha uzbruka Krišnam ar visu savu karaspēku, un Krišna nolēma armiju iznīcināt, lai Džarāsandha būtu spiests atgriezties savā valstī un meklēt jaunus pulkus.

Kamēr Kungs Krišna visu pārdomāja, no debesīm pie Viņa nolaidās divi brīnišķīgi kaujas rati ar vadītājiem, ieročiem, karogiem un visu pārējo. Ieraudzījis kaujas ratus, Krišna tūlīt uzrunāja savu vecāko brāli Balarāmu, kuru sauc arī par Sankaršanu: «Mans dārgais brāli! Labākais no āriešiem! Tu esi Visuma Kungs un Jadu dinastijas sargātājs. Jadu dzimtas locekļiem no Džarāsandhas karavīriem draud lielas briesmas, un viņi ļoti bēdājas. Lūk, kur ir kaujas rati ar visiem ieročiem, un Tu vari viņus aizsargāt. Lūdzu, kāp šajos kaujas ratos un iznīcini visu ienaidnieka karaspēku. Mēs abi esam atnākuši uz Zemi, lai iznīcinātu tos, kas tik ļoti alkst karot, un aizsargātu dievbijīgos bhaktas. Tagad Mums ir izdevība paveikt savu misiju. Darīsim to!» Tā Dašārhas pēcteči Krišna un Balarāma nolēma iznīcināt visus trīspadsmit Džarāsandhas pulkus.

Krišna iekāpa kaujas ratos, kurus vadīja Dāruka, un, pūšot gliemežnīcu, kopā ar nelielu karaspēku Viņš izbrauca no Mathuras pilsētas. Visdīvainākais bija tas, ka pretējās puses karavīriem, neskatoties uz milzīgo pārspēku, dzirdot Krišnas gliemežnīcu, nodrebēja sirdis. Kad Džarāsandha ieraudzīja Balarāmu un Krišnu, viņš līdzjūtīgi teica, ka nevēlas cīnīties ar jauniem zēniem. Džarāsandha nosauca Krišnu par Purušādhamu, zemāko starp cilvēkiem. Patiesībā Krišna visos Vēdu rakstos saukts par Purušotamu, augstāko no cilvēkiem. Džarāsandha nebija gribējis uzrunāt Krišnu par Purušotamu, bet, kā norāda diženi zinātnieki, vārds «purušādhama» patiesībā nozīmē «tas, kurš liek citiem iet uz leju». Īstenībā neviens nevar līdzināties Dieva Augstākajai Personībai vai būt lielāks par Viņu.

Džarāsandha sacīja: «Man būtu liels negods cīnīties ar tādiem zēniem kā Krišna un Balarāma.» Tā kā Krišna bija nogalinājis Kamsu, Džarāsandha viņu nosauca par savu radinieku slepkavu. Kamsa bija nogalinājis daudzus savus māsasdēlus, tomēr Džarāsandha to nebija pamanījis, bet kad Krišna nogalināja savu tēvoci no mātes puses Kamsu, Džarāsandha tūlīt Viņu nopēla. Tā rīkojas dēmoni. Viņi necenšas saskatīt savus trūkumus, bet meklē trūkumus citos. Vēl Džarāsandha teica, ka Krišna nav pat kšatrijs. Krišnu bija audzinājis Mahārādža Nanda, tāpēc Viņš bija nevis kšatrijs, bet vaišja. Vaišjas parasti sauc par guptām, un vārdam «gupta» ir arī nozīme «paslēpts». Krišna bija gan paslēpts, gan arī uzaudzināts pie Nandas Mahārādžas. Džarāsandha apsūdzēja Krišnu par to, ka Viņš nogalinājis savu tēvoci no mātes puses, par to, ka Viņš bērnībā slēpies, un par to, ka Viņš nav pat kšatrijs. Tāpēc Džarāsandham bija kauns cīnīties ar Krišnu.

Pēc tam Džarāsandha uzrunāja Balarāmu: «Balarāma, ja Tu vēlies, vari cīnīties kopā ar Viņu, un, ja Tev ir pacietība, tad pagaidi, kamēr es ar savām bultām Tevi nogalināšu. Tad Tu varēsi nonākt debesīs.» Bhagavad-gītā teikts, ka cīņa var dot kšatrijam divu veidu labumus. Ja kšatrijs uzvar, tad viņš bauda uzvaras augļus, bet, ja viņš tiek nogalināts, tad nonāk debesu valstībā.

Noklausījies, ko teica Džarāsandha, Krišna atbildēja: «Mans dārgais valdniek Džarāsandha, varoņi daudz nerunā, bet parāda savu varonību darbos. Tu tik daudz runā, ka, liekas, esi pārliecināts, ka šajā cīņā mirsi. Mēs vairs negribam no tevis neko dzirdēt, jo ir bezjēdzīgi klausīties to, kurš ir raižu pilns un vēlas mirt.» Lai cīnītos ar Krišnu, Džarāsandha ar lielu karaspēku aplenca Viņu no visām pusēm. Kā sauli aizklāj mākoņi un putekļi, tā Krišnu, augstāko sauli, aizsedza Džarāsandhas karaspēks. Uz Krišnas un Balarāmas kaujas ratiem bija Garudas un palmu attēli. Mathuras sievietes bija sastājušās uz māju un piļu jumtiem, kā arī pie vārtiem, lai noskatītos brīnumainajā kaujā, bet, kad Krišnas kaujas ratiem no visām pusēm uzbruka Džarāsandhas karaspēks, tie vairs nebija redzami, un daudzas sievietes no bailēm paģība. Krišna redzēja, ka Džarāsandhas karaspēks uzbrūk un jau no visām pusēm ir apstājis Viņa nelielo armiju, tāpēc tūlīt paņēma loku Šārngu.

Izvilcis no bultu maka bultas, Viņš tās vienu pēc otra lika lokā un šāva uz ienaidnieku. Visas bultas trāpīja mērķī, un Džarāsandhas zirgi, ziloņi un kājnieki krita kā nopļauti. Bultas lidoja bez apstājas un atgādināja liesmojošu uguns apli, kas aprij Džarāsandhas karaspēku. Ziloņi sašautām galvām krita zemē viens pēc otra. Pāršautiem kakliem gāja bojā zirgi, gāzās kaujas rati, krita karogi, kaujinieki un ratu vadītāji. Kaujas laukā savu dzīvību bija atdevuši gandrīz visi ierindnieki, kas nu gulēja zemē, nocirstām galvām, rokām un kājām. Bija nogalināti daudzi tūkstoši ziloņu un zirgu, un viņu asinis tecēja straumēm, aizskalojot karavīru nocirstās rokas, kas atgādināja čūskas, un galvas, kas atgādināja peldošus bruņurupučus. Mirušo ziloņi ķermeņi izskatījās pēc nelielām salām, bet mirušie zirgi atgādināja haizivis. Pēc likteņa gribas bija radusies milzīga asiņu upe, kurā peldēja dažādi priekšmeti. Karavīru rokas un kājas atgādināja zivis, mati atgādināja ūdenszāles, bet peldošie loki — upes viļņus. Karavīru un virsnieku rotājumi bija kā oļi, kurus aizskalo asiņu straume.

Kungs Balarāma, kuru sauc arī par Sankaršanu, sāka sist pretiniekus ar vāli tik varonīgi, ka Krišnas radītā asins upe pārplūda. Ieraudzījuši šausmīgo skatu, gļēvuļi pārbijās, bet varoņi ar prieku stāstīja viens otram par abu brāļu drošsirdību. Lai gan Džarāsandhas armija bija liela kā okeāns, Kungs Krišna un Balarāma ar savu neparasto spēku pārvērta šo okeānu par nāves jūru. Parastie ļaudis nespēja aptvert, kā tas bija iespējams. Taču to visu var saprast, ja uz šo darbību paraugāmies kā uz Dieva Augstākās Personības spēli, jo pēc Viņa gribas viss ir iespējams. Dieva Augstākā Personība ar savu gribu rada, uztur un iznīcina kosmisko izpausmi, tāpēc Kungam nemaz nav grūti tādā veidā iznīcināt ienaidnieku. Bet, tā kā Krišna un Balarāma cīnījās ar Džarāsandhu gluži kā parasti cilvēki, Viņu darbība likās brīnumaina.

Kad visi Džarāsandhas karavīri bija nogalināti un Džarāsandha bija palicis viens, viņš ļoti bēdājās. Šrī Balarāma ar varenu spēku tūlīt sagūstīja Džarāsandhu, gluži kā viens lauva notver otru. Bet, kamēr Kungs Balarāma sēja Džarāsandhu ar Varunas auklu un parastām auklām, Kungs Krišna, kuram prātā bija īpaši nolūki, teica, lai Kungs Balarāma Džarāsandhu atbrīvo. Diženais karotājs un varonis Džarāsandha ļoti nokaunējās un nolēma vairs nebūt par valdnieku, bet atteikties no sava karaliskā stāvokļa un iet uz mežu, lai nodarbotos ar meditāciju un grūtām askēzēm.

Tomēr pa ceļam uz mājām karaliskās kārtas draugi viņam ieteica nepamest troni, bet sakopot spēkus, lai tuvākajā laikā atkal varētu cīnīties ar Krišnu. Prinči Džarāsandham teica, ka patiesībā viņš ir spēcīgāks par Jadu valdniekiem un ka sakāve ir bijusi vienkārši neveiksme. Prinči uzmundrināja valdnieku Džarāsandhu un teica, ka viņš ir varonīgs karotājs, tāpēc nevajag raudzīties uz sakāvi pārāk nopietni, jo tā notikusi tikai agrāko kļūdu dēļ. Džarāsandhas cīņai neesot bijis nekādas vainas.

Un tā, Magadhas valdnieks Džarāsandha, zaudējis visu karaspēku un apvainots par to, ka ticis sagūstīts un palaists vaļā, bija spiests atgriezties savā valstī. Kungs Krišna bija uzveicis visus Džarāsandhas karavīrus. Lai gan Krišnas armija salīdzinot ar Džarāsandhas spēkiem bija pavisam niecīga, tajā nebija kritis neviens, turpretī visi Džarāsandhas karotāji bija nogalināti.

Debesu iemītnieki bija ļoti priecīgi, dziļā godbijībā slavināja Kungu, apbēra Viņu ar ziediem un runāja par Krišnas uzvaru ar lielu atzinību. Džarāsandha atgriezās savā valstī, un Mathura bija glābta no uzbrukuma briesmām. Lai sagaidītu Kungu Krišnu, sapulcējās tādi profesionāli dziedātāji kā sūtas un māgadhas, dzejnieki, kuri mācēja sacerēt skaistas dziesmas, un visi sāka apdziedāt Kunga Krišnas uzvaru. Kad Krišna ienāca pilsētā, skanēja ragi, gliemežnīcas un timpāni, kā arī dažādi mūzikas instrumenti — bhērī, tūrja, vīna, flautas un mridangas. Sagaidot Kungu Krišnu, ļaudis bija izslaucījuši visas pilsētas ielas, aplaistījuši tās ar ūdeni, lielā līksmē izrotājuši savas mājas, ceļus un veikalus ar karogiem un vītnēm. Daudzās vietās brāhmani skaitīja Vēdu mantras. Ļaudis steidzās rotāt ceļu krustojumus, ieejas, ielas un šķērsielas. Pilsēta bija izrotāta, valdīja svētku noskaņa un Mathuras sievietes un meitenes vēra dažādas ziedu vītnes, lai padarītu svinības vēl svētīgākas. Saskaņā ar Vēdu paražu uzvaras svinībās uz ielām tiek izšļakstīts jogurts, kas sajaukts ar zaļu zāli. Kad Krišna gāja pa pilsētu, sievietes Viņam veltīja mīlestības pilnus skatienus. Krišna un Balarāma nesa dažādas rotaslietas, dārgakmeņus un citas karā iegūtās lietas, lai dāvātu tās valdniekam Ugrasēnam. Tādā veidā Krišna parādīja cieņu savam vectēvam, jo Ugrasēna tai laikā bija kronētais Jadu dinastijas valdnieks.

Magadhas valdnieks Džarāsandha tādā pašā veidā aplenca Mathuru septiņpadsmit reizes, vienmēr vezdams sev līdzi tikpat lielu karaspēku, un katru reizi viņš tika sakauts. Visi karavīri krita no Krišnas rokas, un Džarāsandham ar vilšanos nācās atgriezties mājās. Katru reizi Jadu dinastijas prinči Džarāsandhu sagūstīja un atkal palaida vaļā, un viņam bija jāaiziet ar negodu.

Kamēr Džarāsandha gatavojās uzbrukt astoņpadsmito reizi, Mathurai no dienvidu puses nāca virsū javanu valdnieka karaspēks. Javanu valdnieks bija uzzinājis par Jadu dinastijas bagātībām. Ir teikts, ka javanu valdnieku Kālajavanu uz cīņu pamudināja Nārada. Šis stāsts lasāms Višnu Purānā. Reiz Jadu dinastijas priesteri Gargamuni izsmēja viņa svainis, un par svaiņa joku smējās arī Jadu dinastijas valdnieki. Gargamuni uz viņiem ļoti sadusmojās un nolēma radīt būtni, kas Jadu dinastijai būtu ļoti bīstama. Viņš iepriecināja Kungu Šivu un saņēma no viņa svētību, ka varēs laist pasaulē dēlu. Pēc kāda laika javanu valdnieku sieva dzemdēja Gargamuni dēlu Kālajavanu. Kālajavana Nāradam jautāja: «Kas ir visvarenākie valdnieki pasaulē?» Nārada atbildēja, ka visvarenākie ir Jadu. To uzzinājis, Kālajavana devās uzbrukumā Mathuras pilsētai, un tas notika reizē ar Džarāsandhas astoņpadsmito karagājienu. Kālajavana ļoti bija gribējis pieteikt karu kādam valdniekam, ar kuru tiešām būtu vērts mēroties spēkiem, bet nebija varējis nevienu tādu atrast. Taču uzzinājis no Nāradas par Mathuru, viņš domāja, ka būtu labi tai uzbrukt ar saviem trīsdesmit miljoniem javanu karavīru. Kad Mathura bija ielenkta, Kungs Šrī Krišna sāka domāt un apspriesties ar Baladēvu, kādas briesmas draud Jadu dinastijai, kurai uzbrūk divi briesmīgi ienaidnieki — Džarāsandha un Kālajavana. Laika bija maz. Kālajavana jau bija ielencis Mathuru no visām pusēm, un bija gaidāms, ka aiznākamajā dienā pie pilsētas pienāks arī Džarāsandha ar savu karaspēku, kurā būs tikpat daudz pulku kā iepriekšējās septiņpadsmit reizēs. Krišna bija pārliecināts, ka Džarāsandha izmantos iespēju ieņemt Mathuru, kamēr tā atrodas Kālajavanas ielenkumā. Tāpēc Viņš nolēma nodrošināties, lai aizsargātu divas stratēģiski svarīgās Mathuras vietas. Ja Krišna un Balarāma cīnītos ar Kālajavanu vienā vietā, tad Džarāsandha varētu uzbrukt no otras puses un atmaksāt visai Jadu ģimenei par savu septiņpadsmitkārtīgo sakāvi. Džarāsandha bija ļoti varens, un viņš atriebībā varēja Jadu ģimenes locekļus nogalināt vai arī sagūstīt un aizvest uz savu valsti. Tāpēc Krišna nolēma uzbūvēt stipru cietoksni, kurā nevarētu iekļūt neviens divkājainais — ne cilvēks, ne dēmons. Viņa radinieki varētu atrasties tajā, tiem nedraudētu ienaidnieku uzbrukums, un Viņš pats varētu cīnīties. Cik var saprast, agrāk Dvāraka piederēja Mathuras valstij, jo Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka Krišna uzcēla cietoksni jūras vidū. Krišnas būvētā cietokšņa drupas vēl šodien redzamas Dvārakas krastā.

Vispirms Krišna uzbūvēja ļoti stipru sienu, kas aptvēra deviņdesmit sešas kvadrātjūdzes un atradās jūrā. Šo brīnumaino mūri izdomāja un uzcēla Višvakarma. Neviens parasts arhitekts nespētu uzcelt tādu cietoksni jūrā, bet tāds arhitekts kā Višvakarma, kas tiek uzskatīts par inženieri starp padieviem, spēj paveikt tik brīnumainu darbu jebkurā Visuma vietā. Ja milzīgas planētas pēc Dieva Augstākās Personības gribas bezsvara stāvoklī var peldēt kosmiskajā telpā, tad, salīdzinot ar to, deviņdesmit sešas kvadrātjūdzes liels jūras cietoksnis nav nekāds brīnums.

Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka šajā jaunajā, labi būvētajā jūras pilsētā bijuši labi izplānoti ceļi, ielas, šķērsielas un gājēju celiņi. Tu bijuši arī dārzi ar kalpa-vrikšām jeb vēlmju kokiem. Šie vēlmju koki nav tādi, kā parastie materiālās pasaules koki; vēlmju koki aug garīgajā valstībā. Ar Krišnas augstāko gribu viss ir iespējams, tāpēc Viņa būvētajā pilsētā Dvārakā tika iestādīti arī šādi koki. Pilsētā bija arī daudzas pilis un gopuras jeb lieli vārti. Šādas gopuras vēl tagad var apskatīt dažos lielākajos tempļos. Tās ir ļoti augstas un mākslinieciski veidotas. Pilis un vārtus rotāja zelta krūzes ar ūdeni (kalaša krūzes), kas tiek uzskatītas par ļoti svētīgām.

Gandrīz visas pilis bija augstas kā debesskrāpji. Namu pagrabos glabājās lieli podi ar zeltu, sudrabu un graudiem. Istabās bija daudz zelta trauku ar ūdeni. Guļamistabas bija izrotātas ar dārgakmeņiem, un grīdas bija izliktas ar marakatas akmeņu mozaīkām. Katrā mājā atradās Višnu Dievība, ko godināja Jadu pēcteči. Pilsēta bija sadalīta tā, ka dažādās kastas — brāhmani, kšatriji, vaišjas un šūdras — dzīvoja atsevišķi. Acīm redzot, kastu iekārta pastāvēja jau tajā laikā. Pilsētas centrā atradās valdnieka Ugrasēnas mītne. Tā bija viskrāšņākā no visām ēkām.

Kad padievi redzēja, ka Krišna būvē pats savu pilsētu, viņi dāvāja Tam slavenās debesu planētu pāridžātas puķes, lai tās varētu iestādīt jaunajā pilsētā, kā arī deva Kungam sapulču namu Sudharmu. Šis sapulču nams bija īpašs — cilvēki, kas tajā iegāja, vairs nejuta vecuma nespēku. Padievs Varuna uzdāvināja baltu zirgu ar melnām ausīm, kas varēja skriet ar prāta ātrumu. Padievu dārgumu glabātājs Kuvēra iemācīja sasniegt astoņas materiālās bagātības pilnības pakāpes. Tādā veidā katrs no padieviem atbilstoši savām spējām pasniedza kādu dāvanu. Visumā par dažādiem vadības jautājumiem atbild trīsdesmit trīs miljoni padievu. Kad Dieva Augstākā Personība būvēja savu pilsētu, padievi izmantoja šo izdevību, lai pasniegtu Viņam dāvanas, un Dvāraka kļuva par tādu pilsētu, kādas nav visā Visumā. Tas skaidri parāda, ka ir neskaitāmi daudz padievu, taču tie visi ir atkarīgi no Krišnas. Kā teikts «Čaitanja-čaritāmritā», Krišna ir augstākais saimnieks un visi pārējie ir Viņa kalpi. Kad Krišna pats bija atnācis uz šo Visumu, kalpi izmantoja šo iespēju, lai Viņam pakalpotu. Šim piemēram jāseko visiem, it īpaši tiem, kas apzinās Krišnu, jo viņiem ar savām spējām jākalpo Krišnam.

Kad jaunā pilsēta bija pabeigta kā iecerēts, Krišna pārcēla uz turieni visus Mathuras iedzīvotājus. Šrī Balarāma kļuva par pilsētas galvu. Pēc apspriešanās ar Balarāmu lotosziedu vītnēm rotātais Krišna devās stāties pretī Kālajavanam, kurš, neizmantojot ieročus, jau bija ieņēmis Mathuru.

Kālajavana vēl nekad nebija redzējis Krišnu, un Krišna, kas iznāca no pilsētas, bija neparasti skaists un dzeltenās drēbēs tērpts. Krišna gāja cauri savu karavīru rindām, gluži kā mēness iet cauri mākoņiem. Kālajavanam laimējās redzēt Šrīvatsas līnijas, kas atrodas uz Šrī Krišnas krūtīm un Viņa Kaustubhas akmeni. Kālajavana redzēja Krišnas Višnu veidolu, Viņa spēcīgo augumu, četras rokas un acis, kas atgādināja tikko uzplaukuša lotosa ziedlapiņas. Krišna izskatījās svētlaimes pilns, Viņam bija skaista piere un seja, starojošs smaids un skats, kustīgas uzacis un auskari. Kālajavana jau bija dzirdējis par Krišnu no Nāradas, un tagad viņš redzēja Kungu pats savām acīm. Kālajavana ievēroja īpašās Krišnas zīmes un dārgakmeņus uz Viņa krūtīm, skaisto lotosziedu vītni, lotosiem līdzīgās acis un brīnišķīgo augumu. Kālajavana saprata, ka šī skaistā personība noteikti ir Vāsudēva, jo viņš Krišnā redzēja visu, par ko bija stāstījis Nārada. Kālajavana bija ļoti pārsteigts, ka Krišna izgāja cauri karapulkiem bez jebkādiem ieročiem un ka Viņš nebrauca vis ar kaujas ratiem, bet gāja kājām. Kālajavana bija ieradies, lai cīnītos ar Krišnu, tomēr zināja, ka jācīnās godīgi un jāstājas pretī neapbruņotajam Krišnam bez ieročiem rokās. Kālajavana gatavojās notvert Krišnu un cīnīties ar Viņu.

Taču Krišna pagāja Kālajavanam garām, pat nepaskatīdamies uz viņu. Kālajavana gribēja Krišnu noķert, bet, lai cik ātri viņš skrēja, tas nebija iespējams. Krišnu nevar noķert, pat lidojot ar prāta ātrumu, kādu spēj sasniegt diženi jogi. Viņam var tuvoties tikai ar garīgo kalpošanu, bet Kālajavana nebija ar to nodarbojies. Viņš gribēja Krišnu noķert, bet, tā kā tas neizdevās, viņš sekoja Krišnam no mugurpuses.

Kālajavana sāka skriet ko kājas nes un domāja: «Es esmu jau tuvāk; tūlīt, tūlīt es Viņu noķeršu.» Taču Krišna nekādi nedevās rokā. Viņi bija aizskrējuši jau ļoti tālu, un Krišna iebēga kalna alā. Kālajavana domāja, ka Krišna grib izvairīties no cīņas un cenšas noslēpties. Viņš Krišnam pārmeta: «Ak, Krišna, es esmu dzirdējis, ka Tu esi liels Jadu dinastijas varonis, bet nu es redzu, ka Tu bēdz no cīņas kā gļēvulis. Tev ar Tavu labo vārdu un ģimenes paražām tas nemaz nepiedien.» Lai cik ātri skrēja Kālajavana, viņš nespēja noķert Krišnu, jo nebija atbrīvojies no grēcīgās dzīves sārņiem.

Ja kāds cilvēks Vēdu kultūrā neseko augstāko kastu — brāhmanu, kšatriju, vaišju — vai pat strādnieku kārtas vadošajiem principiem, tad viņš tiek saukts par mlēčhu vai javanu. Vēdu sabiedrība ir izveidota tā, ka cilvēki, kas tiek atzīti par šūdrām, izkopjot savu kultūru ar samskārām jeb šķīstīšanos, var pamazām pacelties brāhmanu līmenī. Saskaņā ar Vēdu rakstiem cilvēks nepiedzimst par brāhmanu vai par mlēčhu; sākumā visi tiek uzskatīti par šūdrām. Cilvēkam ar šķīstīšanos jāpaceļas brāhmaniskās dzīves līmenī. Kurš to nedara, tas pagrimst un kļūst par mlēčhu vai javanu. Kālajavana piederēja mlēčhu un javanu kārtai. Grēcīgās darbības piesārņojums viņam neļāva tuvoties Krišnam. Augstākajām kārtām netiek atļauts nodarboties ar nelikumīgiem dzimumsakariem, gaļas ēšanu, azarta spēlēm un apreibināšanos, turpretī mlēčhas un javanas to dara visu laiku. Šīs grēcīgās darbības saistīti, viņi nespēj pilnveidoties Dieva apziņā. Bhagavad-gītā apstiprināts, ka tikai tas, kurš pilnīgi atbrīvojies no grēku sekām, var nodarboties ar garīgo kalpošanu, t.i., apzināties Krišnu.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» četrdesmit devītajai nodaļai «Krišna uzceļ Dvārakas cietoksni».


Tālāk: 50. nodaļa

Saturs Bibliotēka