Krišna, Dieva Augstākā Personība četrdesmit astotā nodaļa

null

Četrdesmit astotā nodaļa

Dhritarāštras ļaunie nodomi

Tā, pēc Dieva Augstākās Personības Šrī Krišnas gribas, Akrūra ieradās Hastināpurā, kas atradās tur, kur mūsdienās ir Jaundeli. Vienu Jaundeli daļu vēl joprojām sauc par Indraprasthu, un ļaudis to uzskata par seno Pāndavu galvaspilsētu. Pats vārds «Hastināpura» norāda, ka tur ir bijis daudz hastī jeb ziloņu. Pāndavi galvaspilsētā turēja daudz ziloņu, tāpēc to sauca par Hastināpuru. Ziloņu uzturēšana izmaksā ļoti dārgi, tādēļ turēt daudz ziloņu varēja atļauties tikai ļoti bagāta valsts, un Hastināpurā, kā redzēja Akrūra, bija ļoti daudz ziloņu, zirgu, kariešu un daudz kā cita, kas liecināja par bagātību. Hastināpuras valdnieki tika uzskatīti par visas pasaules valdniekiem. Viņi bija izslavēti visā valstī un vadīja to saskaņā ar mācītu brāhmanu padomiem.

Apskatījis krāšņo galvaspilsētu, Akrūra tikās ar valdnieku Dhritarāštru. Kopā ar valdnieku bija arī vectēvs Bhīšma. Pēc tam Akrūra apciemoja Viduru, kā arī Viduras māsu Kuntī. Tad viņš tikās ar Somadatas dēlu, Bāhlīkas valdnieku, Dronāčārju, Kripāčārju, Karnu un Sujodhanu. (Sujodhana ir Durjodhanas vārds.) Viņš redzēja arī Dronāčārjas dēlu Ašvathāmu, piecus brāļus Pāndavus, kā arī citus draugus un radiniekus, kas dzīvoja pilsētā. Akrūra bija Gāndinī dēls, tāpēc visi, ar ko viņš satikās, ar prieku uzņēma Akrūru savās mājās, sēdināja viņu goda vietā un runāja ar viņu par to, kā klājas viņa radiniekiem.

Tā kā Kungs Krišna bija sūtījis Akrūru uz Hastināpuru, var saprast, ka Akrūra bija ļoti gudrs un labs diplomāts. Dhritarāštra pēc valdnieka Pāndu nāves bija nelikumīgi piesavinājies troni, neskatoties uz to, ka dzīvi bija Pāndu dēli. Akrūra vēlējās palikt Hastināpurā ilgāku laiku, lai visu labi uzzinātu. Viņš saprata, ka savtīgais Dhritarāštra ļoti atbalsta savus dēlus. Patiesībā Dhritarāštra jau bija sagrābis varu un domāja, kā tikt vaļā no pieciem brāļiem Pāndaviem. Akrūra zināja, ka Durjodhanas vadītie Dhritarāštras dēli bija ļoti viltīgi politiķi. Dhritarāštra neuzklausīja Bhīšmas un Viduras labos padomus, bet sekoja tādu cilvēku kā Karnas un Šakunī ļaunajiem ieteikumiem. Akrūra nolēma palikt Hastināpurā vairākus mēnešus, lai izpētītu politisko stāvokli.

No Kuntī un Viduras Akrūra ar laiku uzzināja, ka Dhritarāštra necieš un ienīst piecus brāļus Pāndavus par viņu neparastajām zināšanām kara mākslā un lielo spēku. Pāndavi bija bruņnieciski varoņi ar visām labajām kšatriju īpašībām. Viņi bija ļoti atbildīgi prinči un vienmēr domāja par pavalstnieku labklājību. Vēl Akrūra uzzināja, ka skaudīgais Dhritarāštra, paklausot sava ļaunprātīgā dēla padomam, ir mēģinājis noindēt Pāndavus.

Akrūra bija Kuntī brālēns, tāpēc Kuntī, tiekoties ar Akrūru, izjautāja viņu par to, kā klājas radiniekiem no tēva puses. Atceroties dzimtās vietas, Kuntī sāka raudāt un jautāja Akrūram, vai tēvs, māte, brāļi, māsas un draugi vēl atceras viņu. Kuntī īpaši vēlējās kaut ko uzzināt par saviem slavenajiem brāļadēliem Krišnu un Balarāmu. Viņa jautāja: «Vai Krišna, Dieva Augstākā Personība, kurš ļoti mīl savus bhaktas, atceras manus dēlus? Vai Balarāma mūs atceras?» Kuntī iekšēji jutās kā briežu māte starp tīģeriem, un patiesībā tā jau arī bija. Pēc vīra Pāndu nāves viņai nācās rūpēties par pieciem Pāndu bērniem, bet Dhritarāštra pastāvīgi domāja, kā tos nogalināt. Viņa tik tiešām bija kā nevainīga briežumāte, kuru apstājuši tīģeri. Būdama Kunga Krišnas bhakta, Kuntī aizvien domāja par Viņu un cerēja, ka Krišna kādu dienu ieradīsies un izglābs viņus no briesmām. Kuntī jautāja Akrūram, vai Krišna gatavojas ierasties Hastināpurā, lai dotu padomus bez tēva palikušajiem Pāndaviem, kā glābties no Dhritarāštras un viņu dēlu intrigām. Runājot ar Akrūru par visiem šiem jautājumiem, Kuntī bezpalīdzīgi iesaucās: «Mans dārgais Krišna, mans dārgais Krišna! Tu esi augstākais mistiķis, Visuma Virsdvēsele. Tu esi īstenais visa Visuma labvēlis. Mans dārgais Govinda, tagad Tu esi tik tālu no manis, tomēr es lūdzu, dod man patvērumu pie savām lotospēdām. Mani pieci dēli ir palikuši bez tēva, un es aiz bēdām nezinu, ko darīt. Es skaidri zinu, ka Tavas lotospēdas ir vienīgais patvērums un aizsardzība. Tās var atpestīt visas bēdu nomāktās dvēseles, jo Tu esi Dieva Augstākā Personība. Tikai ar Tavu žēlastību cilvēks var atbrīvoties no atkārtotas dzimšanas un nāves važām. Mans dārgais Krišna, Tu esi vistīrākais, Tu esi Virsdvēsele un visu jogu kungs. Ko gan es vēl varu pateikt? Es varu tikai pazemīgi noliekties Tavā priekšā. Es pilnīgi uzticu sevi Tev. Lūdzu, pieņem mani!»

Lai gan Krišna bija tālu projām, Kuntī lūdza Viņu tā, it kā Kungs būtu turpat blakus. To spēj jebkurš, kas seko Kuntī piemēram. Krišnam nav jābūt visur klāt pašam. Īstenībā Viņš jau atrodas visur ar savu garīgo spēju, un cilvēkam tikai patiesīgi jāuztic sevi Viņam. Kad Kuntī, dziļu jūtu pārņemta, lūdza Krišnu, viņa nespēja savaldīties un sāka Akrūras priekšā skaļi raudāt. Turpat bija arī Vidura, un viņš kopā ar Akrūru sāka līdzjūtīgi mierināt Pāndavu māti, slavinot viņas dēlus Judhišthiru, Ardžunu un Bhīmu. Vidura un Akrūra teica, ka Kuntī dēliem ir neparasts spēks un tāpēc nevajag par viņiem raizēties, jo tie ir dzimuši no diženiem padieviem — Jamarādžas, Indras un Vāju.

Tad Akrūra nolēma atgriezties Mathurā, lai pastāstītu, cik grūtos apstākļos atrodas Kuntī un viņas pieci dēli. Taču vispirms Akrūra vēlējās dot labu padomu Dhritarāštram, kurš bija tik labvēlīgs saviem dēliem un nelabvēlīgs Pāndaviem. Kad valdnieks Dhritarāštra sēdēja draugu un radu lokā, Akrūra uzrunāja viņu par Vārčitravīrju. Vārds «vārčitravīrja» nozīmē «Vičitravīrjas dēls». Par Vičitravīrju sauca Dhritarāštras tēvu, taču patiesībā Dhritarāštra bija dzimis nevis no Vičitravīrjas, bet gan no Vjāsadēvas. Agrākajos laikos, ja vīrietis nespēja kļūt par bērna tēvu, tad viņa sievai bērnu varēja dot tā brālis. Kali laikmetā tas ir aizliegts. Akrūra uzrunāja Dhritarāštru par Vārčitravīrju ar rūgtu izsmieklu, jo viņa īstais tēvs bija nevis Vičitravīrja bet Vjāsadēva. Ja par bērna tēvu kļūst vīra brālis, tad vīrs šo bērnu, protams, sauc par savu, lai gan patiesībā tas tā nav. Ar šo piezīmi Akrūra norādīja, ka Dhritarāštra ir piesavinājies troni viltus ceļā, bet saskaņā ar mantošanas paražām viņam tas nepienākas. Īstais un likumīgais valdnieks bija Pāndu, un, Pāndu dēliem jeb Pāndaviem dzīviem esot, Dhritarāštra nedrīkstētu kāpt tronī.

Akrūra sacīja: «Mans dārgais Vičitravīrjas dēls, tu esi nelikumīgi piesavinājies Pāndavu troni. Vienalga, tā vai citādi tu esi kļuvis par valdnieku, tāpēc, lūdzu, valdīdams ievēro morāles un ētikas principus. Ja tu darīsi tā pats un mācīsi labu saviem pavalstniekiem, tad tavs vārds un slava būs mūžīgi.» Akrūra netieši norādīja, ka Pāndavi, pret kuriem Dhritarāštra tik slikti izturējās, arī ir viņa pavalstnieki. «Pat ja tu neuzskati viņus par troņa īpašniekiem, bet par saviem pavalstniekiem, arī tad tev nesavtīgi jāgādā par viņu labklājību tā, it kā viņi būtu tavi dēli. Bet, ja tu tā nerīkosies un darīsi pretējo, tad pavalstnieki tevi necienīs un nākamajā dzīvē tu nonāksi ellē. Tāpēc es ceru, ka tu izturēsies pret saviem dēliem un Pāndu dēliem vienādi.» Akrūra norādīja, ka Dhritarāštra, palikdams savtīgs, noteikti izraisīs cīņu starp brālēniem, un, tā kā Pāndavu pusē ir taisnība, viņi uzvarēs, bet Dhritarāštras dēli tiks nogalināti. Tāds bija Akrūras pareģojums.

Vēl Akrūra Dhritarāštram sacīja: «Šai materiālajā pasaulē neviens nevar būt par mūžīgu biedru otram. Mēs nejauši sanākam kopā, izveidojot ģimenes, sabiedrības, kopienas vai nācijas, bet galu galā katram no mums nākas atstāt ķermeni, un tad mums jāšķiras. Tādēļ nevajag pārlieku pieķerties ģimenes locekļiem.» Mīlēdams savus dēlus, Dhritarāštra bija rīkojies nevien nelikumīgi, bet arī parādījis, ka viņam nav īpaši daudz saprāta. Citiem vārdiem sakot, Akrūra lika Dhritarāštram saprast, ka viņa stiprā pieķeršanās ģimenei radusies no pilnīgas neziņas un morāla akluma. Lai gan mēs šķietami esam kopā ģimenē, sabiedrībā vai nācijā, katram no mums ir savs liktenis. Ikviens piedzimst atbilstoši savam agrāk paveiktajam darbam, tāpēc katram pašam jāizbauda vai jāizcieš karmas augļi. Cilvēks nevar uzlabot likteni arī tad, ka, viņam palīgā nāk kāds cits. Reizēm gadās tā, ka tēvs nelikumīgā veidā iegūst lielas bagātības, bet dēls tās paņem, lai gan tēvs ir sūri un grūti strādājis, lai tās iegūtu, gluži tāpat kā okeānā maza zivs apēd lielas un vecas zivs materiālo ķermeni. Galu galā cilvēks nelikumīgā veidā nevar iegūt bagātību, lai apmierinātu sabiedrību, ģimeni, kopienu vai nāciju. Milzīgās agrāko laiku impērijas tagad vairs nepastāv, jo valdnieku pēcteči visas to bagātības ir izšķieduši. Tas ir vēl viens piemērs. Ja cilvēks nezina šo smalko auglīgās darbības likumu un tādēļ atsakās no morāles un ētikas, viņš paņem sev līdzi tikai grēcīgo darbu sekas. Viņa nelikumīgi iegūto bagātību un īpašumus paņem kāds cits, bet viņš pats nonāk vistumšākajā ellē. Tāpēc cilvēkam nevajag krāt vairāk bagātības, kā atvēlējis liktenis, jo citādi viņš ir akls un pats nodara sev ļaunu. Tādā veidā viņš nevis iegūst, bet darbojas gluži pretēji un pagrimst.

Akrūra turpināja: «Mans dārgais Dhritarāštra! Lūdzu, neesi akls pret materiālās esamības patiesībām. Materiāli saistītā dzīve, vienalga, vai tā nes ciešanas vai laimi, ir jāuzskata par sapni. Cilvēkam jācenšas valdīt pār savu prātu un jutekļiem un mierīgi dzīvot, lai varētu garīgi pilnveidoties Krišnas apziņā.» «Čaitanja-čaritāmritā» teikts, ka visi, izņemot tos, kas apzinās Krišnu, ir vienmēr satraukti un raižu pilni. Pat tie, kas cenšas sasniegt atbrīvi, lai saplūstu ar Brahmana starojumu vai arī jogi, kas cenšas sasniegt mistisko spēku pilnību, nespēj rast prāta mieru. Tīram bhaktam no Krišnas nav ko prasīt. Viņš ir apmierināts, kalpojot Kungam. Īstenu prāta mieru iespējams sasniegt tikai pilnīgā Krišnas apziņā.

Uzklausījis Akrūras morālos norādījumus, Dhritarāštra atbildēja: «Mans dārgais Akrūra, tu ļoti dāsni man devi labas pamācības, bet diemžēl es tās nevaru pieņemt. Tas, kuram lemts mirt, neprot izmantot nemirstības nektāru, pat ja viņam to dod. Es saprotu, ka tavi norādījumi ir ļoti vērtīgi, bet diemžēl nespēju tos paturēt savā svārstīgajā prātā, tāpat kā mākonis nespēj paturēt pie sevis šaudīgo zibeni. Es saprotu tikai to, ka neviens nespēj apturēt augstākās gribas nolemto likteņa gaitu. Es zinu, ka Dieva Augstākā Personība Krišna ir ieradies Jadu ģimenē, lai mazinātu slogu, kas uzkrauts Zemei.»

Dhritarāštra netiešā veidā pateica Akrūram, ka viņš pilnībā tic Krišnam, Dieva Augstākajai Personībai, bet tajā pat laikā Dhritarāštra domāja tikai par saviem ģimenes locekļiem. Taču pavisam drīz bija jāpienāk brīdim, kad Krišna iznīcinās visus viņa ģimenes locekļus un bezpalīdzīgajam Dhritarāštram būs jārod patvērums pie Krišnas pēdām. Īpašā žēlastībā pret bhaktu Krišna parasti atņem viņam visu, kas to piesaista materiālajai pasaulei, tā padarot bhaktu materiāli bezpalīdzīgu, un tam nav citas izejas, kā vien pieņemt Krišnas lotospēdas. Tas patiešām notika ar Dhritarāštru pēc Kurukšētras kaujas.

Dhritarāštra saprata, ka viņa priekšā darbojas divi pretēji spēki. Viņš zināja, ka Krišna ir atnācis, lai atbrīvotu pasauli no liekā sloga. Dhritarāštras dēli bija nevajadzīgs slogs, un viņš saprata, ka tie tiks nogalināti. Taču tajā pat laikā viņš arī nespēja pārvarēt savu pieķeršanos dēliem un turpināja būt negodīgs. Izprazdams šo pretrunu, viņš pazemīgi noliecās Dieva Augstākās Personības priekšā. «Materiālās esamības pretrunīgos ceļus ir ļoti grūti saprast; tos var uzskatīt tikai un vienīgi par Visaugstā Kunga neaptveramo nodomu īstenošanas veidiem. Visaugstais ar savu neaptveramo enerģiju rada šo neaptveramo materiālo pasauli, ieiet tajā un iedarbina trīs materiālās dabas īpašības. Kad viss ir radīts, Viņš ieiet katrā no dzīvajām būtnēm un pat vismazākajos atomos. Neviens nespēj izprast neparedzamos Visaugstā Kunga nodomus.»

Noklausījies šo vārdus, Akrūra skaidri saprata, ka Dhritarāštra arī turpmāk domā slikti izturēties pret Pāndaviem un aizstāvēt savus dēlus. Akrūra tūlīt atvadījās no Hastināpuras draugiem un atgriezās mājās, Jadu valstī. Viņš sīki pastāstīja Kungam Krišnam un Balarāmam par to, kas notiek Hastināpurā, kā arī par Dhritarāštras nodomiem. Krišna bija aizsūtījis Akrūru uz Hastināpuru visu kārtīgi izpētīt, un ar Kunga žēlastību Akrūra arī to izdarīja un visu pastāstīja Krišnam.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» četrdesmit astotajai nodaļai «Dhritarāštras ļaunie nodomi».


Tālāk: 49. nodaļa

Saturs Bibliotēka