Krišna, Dieva Augstākā Personība astoņdesmit sestā nodaļa

null

Astoņdesmit sestā nodaļa

Iemiesoto Vēdu lūgšanas

Valdnieks Parīkšits uzdeva Šukadēvam Gosvāmī jautājumu, kas ir ļoti svarīgs pārpasaulīgajā izpratnē. Jautājums skanēja tā: «Vēdu zināšanas lielākoties ir zināšanas par trijām materiālās pasaules īpašībām. Kā gan ar tām var nonākt pie pārpasaulīgā, kas nav sasniedzams ar trijām materiālajām īpašībām? Prāts ir materiāls, un vārdi ir materiālas skaņas. Kā gan Vēdu zināšanas ar materiālu skaņu un prāta domām var aizvest līdz pārpasaulībai? Ja tiek aprakstīta kāda lieta, tad tiek norādīts, no kurienes tā nākusi, kādas ir tās īpašības un darbība. Šāds apraksts iespējams, tikai izmantojot materiālu prātu un izrunājot materiālus vārdus. Brahmanam jeb Absolūtajai Patiesībai nav materiālu īpašību, bet mūsu runas spēja nevar pacelties augstāk par materiālajām īpašībām. Kā gan tu ar saviem vārdiem vari aprakstīt Brahmanu, Absolūto Patiesību? Es nesaprotu, kā iespējams apzināties pārpasaulīgo no tā, kas izteikts ar materiālu skaņu?»

Valdnieks Parīkšits uzdeva šo jautājumu, lai uzzinātu no Šukadēvas Gosvāmī, vai Vēdas galu galā apraksta Absolūto Patiesību kā bezpersonisku vai kā personisku. Absolūtās Patiesības izpratne attīstās trijās pakāpēs. Pirmā pakāpe ir bezpersoniskā Brahmana izpratne, otrā pakāpe ir visu būtņu sirdīs esošās Paramātmas izpratne, un trešā pakāpe ir Dieva Augstākās Personības Krišnas izpratne.

Vēdas runā par triju veidu darbību. Pirmais darbības veids ir karma-kānda jeb darbība, kas veikta saskaņā ar Vēdu norādījumiem. Šī darbība pamazām šķīsta cilvēku un dod viņam iespēju saprast savu īsteno stāvokli. Nākamā ir gjāna-kānda jeb cenšanās izprast Absolūto Patiesību ar prātošanu. Trešā ir upāsanā-kānda jeb Dieva Augstākās Personības godināšana un reizēm arī padievu godināšana. Padievu godināšana Vēdās ieteikta tāpēc, ka padievi ir saistīti ar Dieva Personību. Dieva Augstākajai Personībai ir daudz neatņemamu daļiņu. Dažas no tām sauc par svāmšām jeb Viņa personiskajiem izvērsumiem, un dažas sauc par vibhināmšām jeb dzīvajām būtnēm. Visi šie izvērsumi — gan svāmšas, gan vibhināmšas — ir nākuši no sākotnējās Dieva Personības. Svāmšas izvērsumus sauc par Višnu-tatvu, bet vibhināmšas izvērsumus sauc par džīva-tatvu. Dažādie padievi ir džīva-tatva. Saistītās dvēseles parasti nonāk materiālajā pasaulē un darbojas, lai varētu apmierināt jutekļus. Tādēļ, kā teikts Bhagavad-gītā, lai dotu kaut kādus ierobežojumus tiem, kas pārlieku pieķērušies dažādu veidu jutekļu apmierināšanai, reizēm tiek ieteikts godināt padievus. Piemēram, tiem, kas ļoti pieķērušies gaļas ēšanai, Vēdas iesaka godināt dievieti Kālī un saskaņā ar karma-kāndas noteikumiem upurēt tai kazu (bet ne kādu citu dzīvnieku), un tad viņi drīkst ēst gaļu. Tas tiek darīts nevis, lai atbalstītu gaļas ēšanu, bet, lai uzliktu ierobežojumus tiem, kuri par spīti visam tomēr grib ēst gaļu. Tādējādi padievu godināšana nav Absolūtās Patiesības godināšana. Taču, godinot padievus, cilvēks pamazām netiešā veidā sāk atzīt Dieva Augstāko Personību. Šī netiešā atzīšana Bhagavad-gītā apzīmēta ar vārdu «avidhi». Vārds «avidhi» nozīmē «tas, kas nav īstens». Tā kā padievu godināšana nav pareiza, impersonālisti par galveno uzskata prāta vēršanu uz Absolūtās Patiesības bezpersonisko aspektu. Valdnieks Parīkšits gribēja zināt, kāds ir augstākais Vēdu zināšanu mērķis — prāta vēršana uz Absolūtā Patiesības bezpersonisko aspektu vai arī personiskais aspekts? Galu galā gan Dieva Kunga bezpersoniskais, gan personiskais aspekts atrodas ārpus mūsu materiālās izpratnes. Absolūta bezpersoniskā iezīme jeb Brahmana starojums ir tikai Krišnas personiskā ķermeņa stari. Šie Krišnas ķermeņa stari apgaismo visu, ko radījis Kungs, bet to mirdzuma daļu, ko klāj materiālais mākonis, sauc par radīto pasauli, ko veido trīs materiālās īpašības — satva, radžass un tamass. Kā gan tie, kas atrodas mākoņa pārklātajā daļā, ko sauc par materiālo pasauli, ar prātošanu var aptvert Absolūto Patiesību?

Atbildot uz valdnieka Parīkšita jautājumu, Šukadēva Gosvāmī sacīja, ka Dieva Augstākā Personība ir radījusi prātu, jutekļus un dzīvības spēku, lai būtnes varētu apmierināt jutekļus un pārceļot no viena ķermeņa veida citā, kā arī lai tām būtu iespēja atbrīvoties no materiālajiem nosacījumiem. Citiem vārdiem sakot, jutekļus, prātu un dzīvības spēku var izmantot gan jutekļu apmierināšanai un ceļošanai no viena ķermeņa uz otru, gan atbrīves sasniegšanai. Vēdu norādījumi ir doti tāpēc, lai saistītajām dvēselēm būtu iespēja apmierināt jutekļus, sekojot vadošajiem principiem, un tādā veidā viņas varētu pacelties augstākā stāvoklī, un, visbeidzot, ar šķīstītu apziņu nonāktu savā sākotnējā stāvoklī un atgrieztos atpakaļ pie Dieva.

Dzīvības spēks ir saprātīgs. Tāpēc cilvēkam jāizmanto saprāts, lai valdītu pār prātu un jutekļiem. Kad saprāts tiek pareizi izmantots, lai šķīstītu prātu un jutekļus, saistītā dvēsele atbrīvojas. Bet, ja saprāts netiek pareizi izmantots, lai savaldītu jutekļus un prātu, saistītā dvēsele turpina pārceļot no viena ķermeņa veida otrā, lai varētu apmierināt jutekļus. Vēl Šukadēva Gosvāmī savā atbildē ļoti skaidri norāda, ka Kungs ir radījis atsevišķā dzīvības spēka prātu, jutekļus un saprātu. Nav teikts, ka pašas dzīvās būtnes jebkad būtu radītas. Tāpat kā līdz ar sauli vienmēr pastāv arī saules stari, līdz ar Dieva Augstāko Personību vienmēr pastāv arī Viņas neatņemamās sastāvdaļas, dzīvās būtnes. Lai gan arī saistītās dvēseles ir mūžīgas Visaugstā Kunga daļiņas, tās reizēm tiek novietotas materiālistiskās dzīves izpratnes mākonī, neziņas tumsā. Vēdu mērķis ir dot gaismu šajā neziņas tumsā. Galu galā, kad saistītās būtnes jutekļi un prāts ir pilnībā šķīstīts, tā atgriežas savā sākotnējā stāvoklī, ko sauc par Krišnas apziņu, un šis stāvoklis ir atbrīve.

Vēdānta-sūtras pirmajā sūtrā jeb aforismā ir uzdots jautājums par Absolūto Patiesību. Athāto brahma-džigjāsā — Kāda ir Absolūtās Patiesības daba? Nākamā sūtra atbild, ka Absolūtās Patiesības daba ir tāda, ka Absolūtā Patiesība ir visa avots. Viss, ko mēs redzam pat šajā materiālajā stāvoklī, ir nācis no Absolūtās Patiesības. Absolūtā Patiesība ir radījusi prātu, jutekļus un saprātu. Tas nozīmē, ka Absolūtā Patiesība nav bez prāta, saprāta un jutekļiem. Citiem vārdiem sakot, Tā nav bezpersoniska. Pats vārds «radījusi» norāda uz to, ka Absolūtajai Patiesībai ir pārpasaulīgs saprāts. Piemēram, kad tēvs laiž pasaulē bērnu, bērnam ir jutekļi tāpēc, ka arī tēvam ir jutekļi. Bērns piedzimst ar rokām un kājām tāpēc, ka arī tēvam ir rokas un kājas. Reizēm ir teikts, ka cilvēks ir radīts pēc līdzības ar Dievu. Tādējādi Augstākā Patiesība ir Augstākā Personība ar pārpasaulīgu prātu, jutekļiem un saprātu. Kad cilvēka prāts, saprāts un jutekļi ir šķīstīti no materiālajiem sārņiem, viņš var saprast, ka Absolūtā Patiesība sākotnēji ir personiska.

Vēdu ceļš ir pakāpeniska saistītās dvēseles pacelšana no neziņas kaislībās un no kaislībām skaidrībā. Skaidrībā ir jau pietiekami daudz gaismas, lai redzētu lietas tādas, kādas tās ir. Piemēram, no zemes aug koks, un no šī koka zariem tiek iekurta uguns. Vispirms parādās dūmi, pēc tam ir siltums un tad uguns. Kad uguns jau deg, to var izmantot dažādiem nolūkiem. Tādējādi uguns ir augstākais mērķis. Gluži tāpat rupji materiālistiskajā pakāpē ļoti lielā pārsvarā ir neziņas īpašība. Šī neziņa mazinās, civilizācijai pakāpeniski attīstoties no barbaru līmeņa līdz cilvēku līmenim, un ir teikts, ka civilizētā dzīve notiek kaislībās. Barbaru līmenī jeb neziņā jutekļi tiek apmierināti ļoti rupjā veidā, turpretī kaislībās jeb civilizētajā dzīvē jutekļi tiek apmierināti daudz smalkāk. Taču, paceļoties skaidrībā, cilvēks var saprast, ka jutekļi un prāts darbojas materiāli tikai tāpēc, ka tos klāj izkropļota apziņa. Kad šī izkropļotā apziņa pamazām pāraug Krišnas apziņā, ceļš uz atbrīvi ir atvērts. Tātad nevar teikt, ka ar jutekļiem un prātu nav iespējams tuvoties Absolūtajai Patiesībai. Gluži otrādi, secinājums ir tāds, ka jutekļi, prāts un saprāts rupjas piesārņotības stāvoklī nespēj novērtēt Absolūtās Patiesības dabu, taču šķīstīti jutekļi, prāts un saprāts spēj apjēgt, kas ir Absolūtā Patiesība. Šo šķīstīšanās paņēmienu sauc par garīgo kalpošanu jeb Krišnas apziņu.

Bhagavad-gītā ir skaidri norādīts, ka Vēdu zināšanu mērķis ir Krišnas izpratne, un Krišnu var apzināties ar garīgo kalpošanu, kas sākas ar sevis uzticēšanu Viņam. Kā teikts Bhagavad-gītā, cilvēkam vienmēr jādomā par Krišnu, ar mīlestību vienmēr jākalpo Viņam, vienmēr jāgodina Krišna un jānoliecas Viņa priekšā. Tikai tādā veidā var nonākt Dieva valstībā, un par to nav nekādu šaubu.

Kad cilvēks garīgi kalpo un nonāk skaidrībā, viņš atbrīvojas no neziņas un kaislībām. Vārds «ātmanē» norāda uz brāhmanisko īpašību līmeni, kurā cilvēks drīkst apgūt Vēdu rakstus, ko sauc par Upanišadām. Upanišadas dažādos veidos apraksta Visaugstā Kunga pārpasaulīgās īpašības. Absolūtā Patiesība, Visaugstais Kungs, tiek saukts par nirgunu. Tas nenozīmē, ka Viņam nav īpašību. Saistītajām dzīvajām būtnēm var būt īpašības tikai tāpēc, ka Viņam ir īpašības. Upanišadu apguves mērķis ir izprast Absolūtās Patiesības pārpasaulīgās īpašības, kas ir pretstats materiālajām īpašībām: neziņai, kaislībām un skaidrībai. Tāds ir vēdiskās izpratnes ceļš. Tādi diženi gudrie kā četri Kumāri, no kuriem galvenais ir Sanaka, sekoja šiem vēdisko zināšanu principiem un pamazām pacēlās no bezpersoniskās izpratnes līdz personiskajaii Visaugstā Kunga godināšanai. Tāpēc mums ir ieteikts sekot šīm diženajām personībām. Arī Šukadēva Gosvāmī ir viens no šīm diženajām personībām, un viņa atbilde uz Mahārādžas Parīkšita jautājumu ir autoritatīva. Tas, kurš seko šādām diženām personībām, viegli un noteikti iet pa atbrīves ceļu un galu galā atgriežas mājās, pie Dieva. Tas ir ceļš uz cilvēka dzīves pilnību.

Šukadēva Gosvāmī turpināja runāt ar Mahārādžu Parīkšitu. «Mans dārgais valdniek,» viņš teica, «es šajā sakarībā pastāstīšu kādu ļoti jauku stāstu. Šis stāsts ir svarīgs, jo tas saistīts ar Nārājanu, Dieva Augstāko Personību. Tā ir saruna starp Nārājanu Riši un diženo gudro Nāradu. Nārājana Riši joprojām dzīvo Himalajos, vietā, ko sauc par Badarīkāšramu, un Viņš tiek atzīts par Nārājanas avatāru. Reiz, kad Nārada, dižens bhakta un askēts starp padieviem, apceļoja dažādas planētas, viņš vēlējās doties uz Badarīkāšramu un satikt askētisko Nārājanu, lai noliektos Viņa priekšā. Šis diženais gudrais un Dieva avatārs Nārājana Riši nodarbojas ar smagām askēzēm jau no pašas pasaules radīšanas, lai mācītu Bhāratavaršas iedzīvotājiem, kā sasniegt augstāko pilnību un atgriezties atpakaļ pie Dieva. Viņa askēzes ir piemērs cilvēkiem.»

Badarīkāšrams atrodas Himalaju kalnu ziemeļos, un to vienmēr klāj sniegs. Dievbijīgie indieši vēl aizvien dodas svētceļojumos uz šo svēto vietu un dara to vasarā, kad sniega mazāk. Reiz Kalāpagrāmas ciemā Dieva avatārs Nārājana Riši sēdēja kopā ar daudziem bhaktām. Tie, protams, nebija parasti gudrie, un šajā vietā ieradās arī diženais gudrais Nārada. Noliecies Nārājanas Riši priekšā, Nārada Viņam uzdeva tieši to pašu jautājumu, ko nu valdnieks Parīkšits uzdeva Šukadēvam Gosvāmī. Arī Nārājana Riši atbildēja uz šo jautājumu, sekojot savu priekšteču piemēram. Viņš pastāstīja, ka šis pats jautājums ticis apspriests arī uz Džanalokas planētas, kas atrodas augstāk par Svargalokas planētām, tādām kā Mēnesi un Venēru. Uz šīs planētas dzīvo diženi gudrie un svētie, un arī viņi ir apsprieduši jautājumu par Brahmana izpratni un Viņa īsteno būtību.

Diženais gudrais Nārājana sāka runāt. «Mans dārgais Nārada,» Viņš teica, «Es tev pastāstīšu par notikumu, kas risinājās ļoti, ļoti sen. Reiz bija liela debesu planētu iedzīvotāju sapulce, un uz to bija ieradušies gandrīz visi svarīgākie brahmačārī, kā četri Kumāri — Sanata, Sanandana, Sanaka un Sanātana Kumārs. Viņi sāka runāt par Absolūtās Patiesības, Brahmana, izpratni. Tu šajā sanāksmē nebiji, jo tajā laikā Tu gāji satikt Manu izvērsumu Anirudhu, kurš dzīvo Švētadvīpas salā. Šajā sapulcē visi diženie gudrie un brahmačārī ļoti sīki apsprieda jautājumu, kuru tu Man uzdevi, un tas bija ļoti saistoši. Sākās tik sīka apspriešana, ka pat Vēdas nespēja atbildēt uz sarežģītajiem jautājumiem.»

Nārājana Riši pastāstīja Nāradadžī, ka par viņa uzdoto jautājumu tika runāts arī šajā Džanalokas sapulcē. Tas ir veids kā izpratne tiek nodota pa paramparu jeb mācekļu pēctecību. Mahārādža Parīkšits tika nosūtīts pie Šukadēvas Gosvāmī, bet Šukadēva Gosvāmī atsaucās uz Nāradu, kurš bija uzdevis tādu pašu jautājumu Nārājanam Riši, kurš savukārt uzdeva šo jautājumu vēl augstākajām autoritātēm Džanalokā, kur to apsprieda četri diženie Kumāri — Sanata, Sanātana, Sanaka Kumārs un Sanandana. Šie četri brahmačārī Kumāri ir vispāratzīti Vēdu un šāstru zinātnieki. Viņu neizmērojamās zināšanas, kas balstās uz askēzēm, izpaužas viņu cildenajā un lieliskajā raksturā. Viņi ir ļoti laipni un pieklājīgi, un nešķiro cilvēkus draugos, labvēļos un ienaidniekos. Tādas personības kā Kumāri ir pārpasaulīgas, materiālo priekšstatu neskartas, un materiālās pasaules pretstati viņām ir vienaldzīgi. Kad visi četri brāļi apspriedās, par runātāju tika izvēlēts Sanandana, bet pārējie brāļi kļuva par klausītājiem.

Sanandana sacīja: «Kad visa kosmiskā izpausme tiek iznīcināta, tad pasaules enerģijas kopums kodola veidā ieiet Garbhodakašājī Višnu ķermenī. Kungs paliek guļam ilgu, ilgu laiku, un, kad atkal rodas nepieciešamība radīt, iemiesotās Vēdas sanāk Kungam apkārt un sāk Viņu slavināt gluži kā valdnieka kalpi, aprakstot Viņa brīnumainās pārpasaulīgās spēles. Kad valdnieks no rīta vēl guļ, viņu modināt atnāk īpaši dziedātāji, kas slavina viņa varoņdarbus, un, klausoties slavas dziesmas, valdnieks lēnām pamostas.

Vēdu teicēji jeb iemiesotās Vēdas dzied: «Ak, neuzvaramais! Tu esi Dieva Personība. Nav neviena Tev līdzīga, un nav neviena lielāka par Tevi. Nav neviena, kura darbi būtu vairāk slavējami. Esi slavēts! Esi slavēts! Tava daba ir pārpasaulīga, un Tu esi pilnībā apveltīts ar visām sešām varenībām, tādēļ Tu spēj atpestīt visas saistītās dvēseles no maijas važām. Ak, Kungs! Mēs dedzīgi lūdzam, dari to! Visas dzīvās būtnes, Tavas neatņemamās daļiņas, pēc savas dabas ir priecīgas, mūžīgas un zināšanu pilnas, bet savu trūkumu dēļ tās cenšas Tevi atdarināt un kļūt par augstākajām baudītājām. Viņas vairs nepakļaujas Tavai augstākajai gribai un kļūst par apvainotājām. Šo apvainojumu dēļ par viņām atbildību uzņemas Tava materiālā enerģija. Tādējādi viņu pārpasaulīgās īpašības — prieks, svētlaime un gudrība — tiek pārklātas ar triju materiālo īpašību mākoņiem. Šī kosmiskā izpausme, kas veidota no trijām materiālajām īpašībām, ir kā cietums saistītajām dvēselēm. Saistītās dvēseles sūri un grūti cīnās, lai izkļūtu no materiālās verdzības, un atbilstoši saviem dažādajiem dzīves apstākļiem tās saņem dažāda veida nodarbošanos. Taču visi darbības veidi balstās uz Tavām zināšanām. Dievbijīga darbība var notikt tikai tad, kad Tu ar savu žēlastību uz to iedvesmo. Tāpēc, nerodot patvērumu pie Tavām lotospēdām, neviens nespēj pārvarēt materiālās enerģijas ietekmi. Patiesībā mēs, Vēdu zināšanu iemiesojumi, vienmēr kalpojam Tev un cenšamies palīdzēt saistītajām dvēselēm saprast Tevi.»»

Šī iemiesoto Vēdu lūgšana parāda, ka Vēdas domātas, lai palīdzētu saistītajām dvēselēm saprast Krišnu. Visas šruti jeb iemiesotās Vēdas atkal un atkal slavināja Kungu, dziedot: «Džaja! Džaja!» Tas nozīmē, ka Kungs tiek slavināts par Viņa godību. No visām Kunga godības iezīmēm vissvarīgākā ir Viņa bezcēloņu žēlastība pret saistītajām dvēselēm, kad Viņš tās atbrīvo no maijas ķetnām.

Pastāv bezgalīgi daudz dzīvo būtņu. Tām ir dažādi ķermeņi, dažas no tām kustas, bet dažas stāv vienā vietā, un visas šīs dzīvās būtnes ir saistītas tikai tāpēc, ka tās ir aizmirsušas savas mūžīgās attiecības ar Dieva Augstāko Personību. Kad dzīvā būtne vēlas valdīt pār materiālo enerģiju, atdarinot Krišnu, tā tūlīt nonāk materiālās enerģijas varā un saskaņā ar savu vēlmi saņem kādu no 8 400 000 veidu ķermeņiem. Lai gan maldinātā dzīvā būtne materiālajā esamībā saņem triju veidu ciešanas, tā kļūdaini uzskata sevi par visa apkārtējā kungu. Dzīvo būtni ir apbūrusi materiālā enerģija, kas pārstāv triju veidu materiālās īpašības, un būtne ir tā sapinusies, ka nespēj atbrīvoties tikmēr, kamēr nesaņem Visaugstā Kunga žēlastību. Dzīvā būtne ar savām pūlēm nespēj uzvarēt materiālās dabas īpašību ietekmi, bet, tā kā materiālā daba darbojas Visaugstā Kunga vadībā, Kungs stāv ārpus tās varas. Izņemot Viņu, visas dzīvās būtnes, sākot ar Brahmu un beidzot ar skudru, saskarsmē ar materiālo dabu tiek uzvarētas.

Vienīgi Kungs atrodas ārpus materiālās dabas burvības, jo Viņš ir pilnībā apveltīts ar sešām varenībām: bagātību, spēku, slavu, skaistumu, zināšanām un atsacīšanās spēju. Ja dzīvā būtne neatrodas Krišnas apziņā, tā nevar tuvoties Dieva Augstākajai Personībai, tomēr Visaugstais Kungs Virsdvēseles izskatā tai no iekšienes var dot norādījumus. Bhagavad-gītā Kungs Krišna iesaka: «Visu, ko tu dari, dari Manis dēļ; visu, ko tu ēd, vispirms piedāvā Man; visas dāvanas, ko tu vēlies dot, vispirms dod Man, un visas askēzes, ko tu vēlies veikt, veic Manis dēļ.» Tādā veidā karmī pamazām tiek virzīti uz Krišnas apziņas izkopšanu. Gluži tāpat Krišna māca filozofus pamazām tuvoties Viņam, saskatot atšķirību starp Brahmanu un maiju, jo, kad cilvēks ir galu galā nobriedis zināšanās, viņš uztic sevi Krišnam. Kā Krišna saka Bhagavad-gītā: «Pēc daudzām jo daudzām dzimšanām gudrs filozofs uztic sevi Man.» Arī jogi tiek mācīti vērst savu meditāciju uz Krišnu, kas atrodas sirdī, un tādā veidā, pastāvīgi apzinoties Krišnu, jogs var atbrīvoties no materiālās enerģijas važām. Bet, kā teikts Bhagavad-gītā, bhaktas jau no paša sākuma ar mīlestību garīgi kalpo Krišnam, un Kungs vada bhaktas tā, ka tie bez grūtībām un novirzīšanās var atnākt pie Viņa. Tikai ar Kunga žēlastību dzīvā būtne var skaidri izprast Brahmanu, Paramātmu un Bhagavānu.

Iemiesoto Vēdu izteikumi skaidri parāda, ka Vēdu raksti ir doti tikai tāpēc, lai ļaudis varētu saprast Krišnu. Bhagavad-gītā apstiprināts, ka visas Vēdas ir vērstas vienīgi uz Krišnas izprašanu. Krišna vienmēr bauda, vienalga, vai Viņš atrastos materiālajā pasaulē, vai garīgajā valstībā. Krišna ir augstākais baudītājs, tāpēc Viņam nav atšķirības starp garīgo un materiālo pasauli. Materiālā pasaule ir šķērslis parastām dzīvām būtnēm, jo viņas tai ir pakļautas, turpretī Krišnam, materiālās pasaules valdniekam, materiālās pasaules šķēršļi nebūt netraucē. Tāpēc dažādās Upanišadu daļās Vēdas paziņo: «Brahmans ir mūžīgs, zināšanu un svētlaimes pilns. Taču Dieva Augstākā Personība, kas ir viena vienīga, atrodas visu dzīvo būtņu sirdīs.» Tā kā Kungs visu caurstrāvo, Viņš spēj ieiet ne tikai dzīvo būtņu sirdīs, bet arī atomos. Virsdvēseles veidolā Viņš vada visas dzīvo būtņu darbības. Kungs dzīvo visās būtnēs, novēro to darbību, atļauj būtnēm darboties saskaņā ar viņu vēlmēm un piešķir dažādo darbību augļus. Viņš ir dzīvības spēks visā, bet Viņš stāv pāri materiālajām īpašībām. Kungs ir visvarens; Viņš var meistarīgi radīt vienalga ko, un ar savām augstākajām dabiskajām zināšanām Viņš var visus pakļaut. Tādējādi Viņš ir saimnieks pār visiem. Reizēm Viņš ir izpausts zemes virsū, un tajā pašā laikā Viņš atrodas arī visā matērijā. Vēlēdamies izvērsties daudzos veidolos, Kungs paraudzījās uz materiālo enerģiju, tādā veidā izpaužot neskaitāmas dzīvās būtnes. Viss ir radies no Viņa augstākās enerģijas, un viss radītais izskatās pilnīgs, bez kādiem trūkumiem.

Tāpēc tiem, kas tiecas atbrīvoties no materiālās pasaules, jāgodina Dieva Augstākā Personība, augstākais visu cēloņu cēlonis. Kungs ir gluži kā zemes kopums, no kura izpaužas visdažādāko veidu māla trauki; šie trauki tiek izveidoti no māla, un tad kādu laiku tie pastāv zemes virsū, un pēc iznīcināšanas to lauskas atkal saplūst ar zemi. Lai gan Dieva Personība ir visdažādāko izpausmju sākotnējais cēlonis, impersonālisti īpaši uzsver Vēdu izteikumu sarvam khalv idam brahma — «viss ir Brahmans». Impersonālisti neņem vērā daudzveidīgās izpausmes, kas izplūst no Brahmana augstākā cēloņa. Viņi uzskata, ka viss vienkārši izplūst no Brahmana, pēc iznīcināšanas saplūst ar Brahmanu un ka izpausmes starpstāvoklis arī ir Brahmans. Tomēr, lai gan mājāvādī uzskata, ka pirms šī kosmosa izpaušanās ir bijis tikai Brahmans, pēc radīšanas viss atrodas Brahmanā un pēc iznīcināšanas viss saplūst ar Brahmanu, viņi nezina, kas ir pats Brahmans. Tas ir skaidri aprakstīts Brahma-samhitā: dzīvās būtnes, telpa, laiks un tādi materiālie elementi kā uguns, zeme, debesis, ūdens un prāts veido visu kosmisko izpausmi, ko sauc par bhūh bhuvah svah un kuru ir radījis Govinda. Tā zeļ, pateicoties Govindas spēkam, un pēc iznīcināšanas tiek saglabāta Govindā. Tāpēc Kungs Brahma saka: «Es godinu Kungu Govindu, sākotnējo personību, visu cēloņu cēloni.»

Vārds «brahmans» norāda uz vislielāko no visiem un uz visa uzturētāju. Impersonālistus piesaista debesu plašums, bet nepiesaista Krišnas varenība, jo viņu zināšanas ir ļoti vājas. Taču dzīvē mūs piesaista personības diženums, nevis kalna lielums. Patiesībā vārdu «brahmans» var attiecināt tikai uz Krišnu; tāpēc Bhagavad-gītā Ardžuna atzīst, ka Kungs Krišna ir Parambrahmans jeb augstākais visa balsts.

Krišna ir Augstākais Brahmans, jo Viņam ir bezgalīgas zināšanas, bezgalīgas spējas, bezgalīga vara, bezgalīga ietekme, bezgalīgs skaistums un bezgalīga atsacīšanās spēja. Tāpēc vārdu «brahmans» var attiecināt vienīgi uz Krišnu. Tā kā bezpersoniskais Brahmans ir starojums, kas izplūst no Krišnas pārpasaulīgā ķermeņa, Ardžuna apstiprina, ka Krišna ir Parambrahmans. Viss balstās uz Brahmanu, bet pats Brahmans balstās uz Krišnu. Tāpēc Krišna ir augstākais Brahmans jeb Parambrahmans. Materiālie elementi tiek uzskatīti par Krišnas zemākajām enerģijām, jo viņu mijiedarbībā kosmiskā izpausme rodas, balstās uz Krišnu un pēc iznīcināšanas atkal ieiet Krišnas ķermenī Viņa smalkās enerģijas veidā. Tādējādi Krišna ir gan izpaušanās, gan iznīcināšanas cēlonis.

Sarvam khalv idam brahma nozīmē, ka viss ir Krišna. Tāds ir mahā-bhāgavatu redzējums. Viņi saskata visu lietu saistību ar Krišnu. Impersonālisti iebilst, ka Krišna ir pārveidojis sevi vienu daudzos, tāpēc viss ir Krišna un godināt vienalga ko nozīmē godināt Viņu. Krišna Bhagavad-gītā šo nepareizo iebildumu atspēko; lai gan viss ir pārveidota Krišnas enerģija, Viņš pats neatrodas visur. Krišna vienlaicīgi ir visā un nav visā. Ar savu enerģiju Viņš atrodas visā, bet kā enerģijas avots Viņš neatrodas visā. Šī vienlaicīgā klātbūtne un prombūtne ar mūsu pašreizējiem jutekļiem nav aptverama. Taču Īšopanišadas sākumā tas viss ir ļoti labi paskaidrots. Tur ir teikts, ka Visaugstais Kungs ir tik pilnīgs, ka, lai gan no Krišnas izplūst bezgalīgi daudzas enerģijas un Viņa pārveidojumi, Krišnas personība nemainās ne par matu. Tā kā Krišna ir visu cēloņu cēlonis, saprātīgiem ļaudīm jāmeklē patvērums pie Viņa lotospēdām.

Krišna visiem iesaka uzticēt sevi vienīgi Viņam, un tas ir arī Vēdu norādījums. Tā kā Krišna ir visu cēloņu cēlonis, Viņu godina visi gudrie un svētie, ievērojot vadošos principus. Ja ir vajadzība meditēt, tad diženas personības meditē uz pārpasaulīgo Krišnas veidolu, kas atrodas sirdī. Tādā veidā diženu personību prāti ir pastāvīgi vērsti uz Krišnu. Bhakta, kurš pastāvīgi gremdējas domās par Krišnu, gluži dabiski arī runā par Krišnu.

Runāšanu vai dziedāšanu par Krišnu sauc par kīrtanu. Arī Kungs Čaitanja iesaka kīrtanījah sadā harih, kas nozīmē, ka cilvēkam vienmēr jādomā un jārunā tikai un vienīgi par Krišnu. To sauc par Krišnas apziņu. Krišnas apziņa ir tik cildena, ka ikviens, kas uzsāk šo ceļu, nonāk līdz augstākajai dzīves pilnībai, kas ir daudzas jo daudzas reizes augstāka par atbrīvi. Tāpēc Bhagavad-gītā Krišna iesaka ikvienam pastāvīgi domāt par Viņu, garīgi kalpot Viņam, godināt Viņu un noliekties Viņa priekšā. Tādā veidā bhakta pilnībā piesātinās ar Krišnu un, vienmēr apzinoties Krišnu, galu galā atgriežas pie Krišnas.

Lai gan Vēdas iesaka godināt padievus kā dažādas neatņemamas Krišnas daļiņas, ir jāsaprot, ka šie norādījumi domāti ne visai saprātīgiem ļaudīm, kuri joprojām pieķērušies materiālajām jutekļu baudām. Bet tam, kurš patiešām vēlas pilnībā īstenot cilvēka dzīves sūtību, jāgodina Kungs Krišna. Tad viss ir daudz vienkāršāk, un par panākumiem nav jāšaubās. Lai gan debesis, ūdens un zeme pieder materiālajai pasaulei, stāvēt uz cietas zemes ir drošāk, nekā stāvēt debesīs vai ūdenī. Tāpēc saprātīgs cilvēks nepaļaujas uz dažādu padievu aizsardzību, lai gan padievi ir neatņemamas Krišnas daļiņas. Viņš stāv uz cietā Krišnas apziņas pamata. Tas padara viņa stāvokli stingru un drošu.

Impersonālisti reizēm min piemēru, ka stāvēt uz akmens vai baļķa ir tas pats, kas stāvēt uz zemes, jo gan akmens, gan baļķis paši balstās uz zemes. Uz to var atbildēt, ka stāvēt tieši uz zemes ir drošāk, nekā stāvēt uz baļķa vai akmens, kas balstās uz zemes. Citiem vārdiem sakot, meklēt patvērumu Paramātmā vai bezpersoniskajā Brahmanā nav tik droši, kā tieši pieņemt Krišnas patvērumu Krišnas apziņā. Tādējādi gjānī un jogu stāvoklis nav tik drošs kā Krišnas bhaktu stāvoklis. Tāpēc Kungs Krišna Bhagavad-gītā norāda, ka padievus godina vienīgi tas, kurš pilnīgi zaudējis saprātu. Un par tiem, kas pieķērušies bezpersoniskajam Brahmanam, Šrīmad Bhāgavatamā teikts: «Mans dārgais Kungs, tie, kas domā, ka viņi ar prātojumiem ir sasnieguši atbrīvi, vēl nav tīri no materiālās dabas sārņiem, jo tie nespēj rast patvērumu pie Tavām lotospēdām. Lai gan viņi paceļas līdz pārpasaulīgajai bezpersoniskā Brahmana esamībai, tie noteikti krīt no šī augstā stāvokļa, jo nav vēlējušies Tavas lotospēdas.» Tādējādi Kungs Krišna norāda, ka padievu godinātāji nav īpaši saprātīgi, jo viņi saņem tikai laicīgus, pārejošus augļus. Viņu pūliņi neliecina par īpašu saprātu. Taču par bhaktām Kungs saka, ka tiem nav ko baidīties no krišanas.

Iemiesotās Vēdas turpināja: «Dārgais Kungs! Ņemot visu vērā, ja cilvēkam ir jāgodina kāds augstāks par viņu, tad kaut vai labas uzvedības dēļ šī godināšana ir jāvērš uz Tavām lotospēdām, jo Tu esi augstākais radīšanas, uzturēšanas un iznīcināšanas vadītājs. Tu valdi pār trijām pasaulēm: Bhūru, Bhuvaru un Svaru; Tu esi četrpadsmit augstāko un zemāko pasauļu vadītājs un triju materiālo īpašību valdnieks. Padievi un tie, kas ir pilnveidojušies garīgajās zināšanās, pastāvīgi klausās un apdzied Tavas pārpasaulīgās spēles, jo tas ir īpaši labs veids, kā atbrīvoties no laika gaitā uzkrātajām grēcīgās dzīves sekām. Saprātīgi cilvēki patiesībā gremdējas Tavas nektārsaldās darbības okeānā un ļoti pacietīgi klausās par šo darbību. Tā viņi vienā mirklī atbrīvojas no materiālo īpašību piesārņojuma. Lai pilnveidotos garīgajā dzīvē, tiem nav jānodarbojas ar smagām askēzēm. Tavu pārpasaulīgo spēju daudzināšana un klausīšanās ir vieglākais sevis apzināšanās ceļš. Ja cilvēks tikai pazemīgi uzklausa šo pārpasaulīgo vēstījumu, tad viņa sirds pilnīgi attīrās. Tādā veidā Krišnas apziņa nostiprinās bhaktas sirdī.»

Diženā autoritāte Bhīšmadēva arī ir izteicis savu uzskatu, ka daudzināšana un klausīšanās par Dieva Augstāko Personību ir visu Vēdu rituālu būtība. «Dārgais Kungs! Ja bhakta vēlas pilnveidoties ar darbību garīgajā kalpošanā, it īpaši ar klausīšanos un daudzināšanu, viņš ļoti drīz atbrīvojas no materiālās esamības pretstatu važām. Virsdvēsele bhaktas sirdī ir ļoti priecīga par šo vienkāršo askēzi un dod bhaktam tādus norādījumus, lai viņš varētu atgriezties mājās, atpakaļ pie Dieva.» Bhagavad-gītā teikts, ka tas, kurš izmanto visu savu darbību un jutekļus, lai garīgi kalpotu Dievam Kungam, iegūst pilnīgu mieru, jo ir iepriecinājis Virsdvēseli. Tādā veidā bhakta paceļas pāri visiem pretstatiem, kā karstumam un aukstumam, godam un negodam. Kad bhakta ir atbrīvojies no visiem pretstatiem, viņš gremdējas pārpasaulīgā svētlaimē un viņam vairs nav jācieš no materiālās pasaules rūpēm un raizēm. Bhagavad-gītā apstiprināts, ka bhaktam, kurš pastāvīgi gremdējas Krišnas apziņā, nav jāraizējas par iztiku vai aizsardzību. Vienmēr gremdējoties Krišnas apziņā, viņš galu galā sasniedz augstāko pilnību. Atrodoties materiālajā esamībā, viņš dzīvo mierīgi un svētlaimīgi bez jebkādām raizēm un rūpēm, bet, atstājis šo ķermeni, viņš atgriežas mājās, atpakaļ pie Dieva. Kungs Bhagavad-gītā to apstiprina: «Mana augstākā mājvieta ir pārpasaulīga, un, ja kāds tur ir nonācis, viņam vairs nekad nav jāatgriežas materiālajā pasaulē. Ja cilvēks garīgi kalpo Man un, sasniedzis augstāko pilnību, nonāk Manā mūžīgajā mājvietā, tad viņam vairs nav jāatgriežas uz ciešanu pilno materiālo pasauli.»

Iemiesotās Vēdas turpināja: «Mans dārgais Kungs! Dzīvajām būtnēm noteikti ir jādarbojas Krišnas apziņā, pastāvīgi garīgi kalpojot ar tādiem noteiktajiem paņēmieniem kā klausīšanos un daudzināšanu, un Tavas gribas izpildīšanu. Ja cilvēks nedarbojas Krišnas apziņā un garīgi nekalpo, tad viņam vispār nav vērts dzīvot. Parasti, ja cilvēks elpo, tad viņš tiek uzskatīts par dzīvu. Taču cilvēku, kuram nav Krišnas apziņas, var salīdzināt ar kalēja plēšām. Plēšas ir liels ādas maiss, kas ievelk un izpūš gaisu, un arī cilvēks, kurš, nepieņemot Krišnas apziņu un mīlestības pilno garīgo kalpošanu, tikai dzīvo savā ādas un kaulu maisā, nav ne ar ko labāks par plēšām. Gluži tāpat nebhaktas ilgais mūžs tiek salīdzināts ar koka ilgo mūžu, viņa rijība tiek salīdzināta ar suņu un cūku rijību, un viņa dzimumdzīve tiek salīdzināta ar cūku un kazu dzimumdzīvi.»

Kosmiskā izpausme ir radusies tikai tāpēc, ka materiālajā pasaulē ir ienākusi Dieva Augstākā Personība Mahā-Višnu izskatā. Mahā-Višnu ar savu skatienu ierosina materiālās enerģijas kopumu, un tikai tad sākas triju materiālo īpašību mijiedarbība. Tāpēc jāsecina, ka visas materiālās iespējas, ko mēs cenšamies baudīt, ir pieejamas, tikai pateicoties Dieva Augstākās Personības žēlastībai.

Ķermenī ir pieci dažādi esamības veidi, ko sauc par annamaju, prānamaju, manomaju, vigjānamaju un, visbeidzot, ānandamaju. Sava mūža sākumā visas dzīvās būtnes atrodas ēdiena apziņā. Bērns vai dzīvnieks ir apmierināts, ja to labi baro. Šo apziņas pakāpi, kurā mērķis ir labi paēst, sauc par annamaju. Vārds «anna» nozīmē «ēdiens». Pēc tam būtne pāriet dzīvības apziņā. Ja būtne var dzīvot un neviens neuzbrūk un neiznīcina viņu, tad tā uzskata sevi par laimīgu. Šo pakāpi sauc par prānamaju jeb savas esamības apziņu. Pēc tam, kad būtne nonāk prāta līmenī, tās apziņu sauc par manomaju. Materiālistiskā civilizācija atrodas galvenokārt šajās trijās pakāpēs: annamajā, prānamajā un manomajā. Civilizētiem cilvēkiem vispirms rūp ekonomiskā attīstība, pēc tam — aizsardzība pret iznīcināšanu un pēc tam — prātošana, filozofiska pieeja dzīves vērtībām.

Ja cilvēkam, pilnveidojoties filozofiskajā dzīvē, izdodas sasniegt intelektuālās dzīves līmeni un ja viņš saprot, ka patība nav vis šis materiālais ķermenis, bet gan garīgā dvēsele, tad, attīstoties garīgajā dzīvē, viņš sāk saprast Visaugsto Kungu jeb Augstāko Dvēseli. Kad cilvēks izkopj savas attiecības ar Kungu un garīgi kalpo Viņam, tad šo dzīves pakāpi sauc par Krišnas apziņu jeb ānandamajas pakāpi. Ānandamajas dzīve ir mūžīga, zināšanu un svētlaimes pilna. Kā teikts Vēdānta-sūtrā: ānandamajo ‘bhjāsāt. Augstākais Brahmans un pakārtotais Brahmans jeb Dieva Augstākā Personība un dzīvās būtnes pēc savas dabas ir priecīgi. Kamēr vien dzīvās būtnes ir četrās zemākajās dzīvības pakāpēs — annamajā, prānamajā, manomajā un vigjānamajā — tās atrodas materiālajā dzīves stāvoklī, bet līdzko būtne sasniedz ānandamajas pakāpi, viņa ir atbrīvota dvēsele. Šī ānandamajas pakāpe Bhagavad-gītā vēl nosaukta par brahma-bhūtas pakāpi. Tur teikts, ka brahma-bhūtas pakāpē nav raižu un ilgošanās. Šis līmenis sākas ar to, ka cilvēks ir vienāds pret visām dzīvajām būtnēm, un tad tas izvēršas par nākamo, Krišnas apziņas līmeni, kurā cilvēks pastāvīgi vēlas kalpot Dieva Augstākajai Personībai. Šī vēlme pilnveidoties garīgajā kalpošanā atšķiras no vēlmes apmierināt jutekļus materiālajā esamībā. Citiem vārdiem sakot, garīgajā dzīvē vēlēšanās saglabājas, taču tās tiek šķīstītas. Kad mūsu jutekļi ir attīrīti, tie paceļas pāri visiem materiālajiem līmeņiem, kas ir annamaja, prānamaja, manomaja un vigjānamaja, un nonāk augstākajā pakāpē, ānandamajā, kas ir svētlaimīga dzīve Krišnas apziņā. Mājāvādī filozofi uzskata, ka ānandamaja ir pakāpe, kurā būtne ir saplūdusi ar Visaugstāko. Viņiem ānandamaja nozīmē, ka Virsdvēsele un atsevišķā dvēsele kļuvušas par vienu veselu. Taču patiesībā šī savienošanās nenozīmē saplūšanu ar Visaugstāko un savas atsevišķās esamības zaudēšanu. Saplūšana ar garīgo esamību ir dzīvās būtnes apzināšanās, ka tā pēc savām īpašībām neatšķiras no Visaugstā Kunga Viņa mūžības un zināšanu aspektos. Taču patiesā ānandamaja jeb svētlaimes pakāpe tiek sasniegta, kad cilvēks nodarbojas ar garīgo kalpošanu. Tas ir apstiprināts Bhagavad-gītā: mad-bhaktim labhatē parām, brahma-bhūtas ānandamajas pakāpe ir pilnīga tikai tad, kad Visaugstākais un Tam pakārtotās dzīvās būtnes savstarpēji mīl viens otru. Kamēr cilvēks nav nonācis ānandamajas līmenī, viņa elpa ir gluži kā kalēja plēšu elpa, viņa mūžs ir kā koka mūžs, un viņš pats ne ar ko nav labāks par tādiem dzīvniekiem kā kamieļiem, cūkām un suņiem.

Neapšaubāmi, mūžīgā dzīvā būtne nekad nevar tikt iznīcināta. Taču zemākajos dzīvības veidos tā cieš, turpretī, nodarbojoties ar garīgo kalpošanu Visaugstajam Kungam, tā atrodas prieka jeb ānandamajas stāvoklī. Visi dažādie stāvokļi, kas aprakstīti iepriekš, ir saistīti ar Dieva Augstāko Personību. Lai gan Dieva Augstākā Personība un dzīvās būtnes pastāv jebkurā gadījumā, atšķirība starp viņām ir tā, ka Dieva Augstākā Personība vienmēr atrodas ānandamajas stāvoklī, turpretī pakārtotās dzīvās būtnes, kas ir sīkas un neatņemamas Visaugstā Kunga daļiņas, tiecas krist zemākajos stāvokļos. Lai gan visos stāvokļos pastāv gan Visaugstais Kungs, gan dzīvās būtnes, Dieva Augstākā Personība vienmēr atrodas pāri mūsu dzīves izpratnei — vienalga, vai mēs esam saistīti vai atbrīvoti. Visa kosmiskā izpausme ir radusies ar Visaugstā Kunga žēlastību, tā pastāv ar Visaugstā Kunga žēlastību un pēc iznīcināšanas ieplūst Visaugstā Kunga esamībā. Tādējādi Visaugstais Kungs ir augstākā esamība, visu cēloņu cēlonis. Secinājums ir tāds, ka, neizkopjot Krišnas apziņu, cilvēks tikai iznieko savu dzīvi.

Tiem, kas ir ļoti materiālistiski un nespēj saprast stāvokli garīgajā pasaulē, Krišnas mājvietā, diženie gudrie ir ieteikuši jogu, kas ļauj cilvēkam pacelties, sākumā meditējot uz vēderu, ko sauc par mūlādhāras vai manipūrakas meditāciju. Vārdi «mūlādhāra» un «manipūraka» ir termini, kas norāda uz vietām vēdera iekšienē. Rupji materiālistiskie cilvēki uzskata, ka ekonomiskā attīstība ir pats svarīgākais, jo, pēc viņu domām būtnes, dzīvo tikai no ēšanas. Šādi rupji materiālistiski cilvēki aizmirst, ka mēs varam ēst, cik vien patīk, bet, ja ēdiens netiek sagremots, tas rada dažādus traucējumus un paaugstinātu skābumu kuņģī. Tādējādi ēšana pati par sevi nav dzīvības enerģijas cēlonis. Lai sagremotu ēdienu, mums jāmeklē patvērums pie citas, augstākas enerģijas, kas Bhagavad-gītā nosaukta par vaišvānaru. Kungs Krišna Bhagavad-gītā norāda, ka Viņš vaišvānaras veidā palīdz gremošanā. Dieva Augstākā Personība ir visucaurstrāvojoša, tāpēc Viņa klātbūtne mūsos vaišvānaras veidā nav nekas neparasts.

Patiesībā Krišna ir visur. Tāpēc vaišnavs liek uz sava auguma Višnu tempļa zīmes. Vispirms viņš uzzīmē tilakas templi uz vēdera, tad uz krūtīm, tad starp atslēgas kauliem, tad uz pieres un pamazām nonāk līdz galvas augšai, brahma-randhrai. Trīspadsmit tilakas tempļi, ko vaišnavs zīmē uz sava auguma, ir šādi: uz pieres atrodas Kunga Kēšavas templis, uz vēdera — Kunga Nārājanas templis, uz krūtīm — Kunga Mādhavas templis, un uz kakla starp abiem atslēgas kauliem — Kunga Govindas templis. Vidukļa labajā pusē atrodas Kunga Višnu templis, uz labās rokas — Kunga Madhusūdanas templis, un uz labā pleca — Kunga Trivikramas templis. Gluži tāpat vidukļa kreisajā pusē ir Kunga Vāmanadēvas templis, uz kreisās rokas — Šrīdharas templis, un uz kreisā pleca — Hrišīkēšas templis. Muguras augšpusē ir templis, ko sauc par Padmanābhu, bet apakšpusē — templis, ko sauc par Dāmodaru. Pašā galvas augšā ir templis, ko sauc par Vāsudēvu. Šādā veidā notiek meditācija uz Kunga atrašanās vietām dažādās ķermeņa daļās, bet tiem, kas nav vaišnavi, diženie gudrie iesaka meditāciju uz ķermenisko dzīves izpratni — meditāciju uz iekšām, sirdi, kaklu, uzacīm, pieri un tad uz galvas augšu. Daži no gudrajiem diženā svētā Arunas mācekļu pēctecībā meditē uz sirdi, jo sirdī kopā ar dzīvo būtni atrodas Virsdvēsele, kas ir apstiprināts Bhagavad-gītas piecpadsmitajā nodaļā, kur Kungs saka: «Es atrodos visu būtņu sirdīs.»

Vaišnavam ķermeņa aizsargāšana, lai kalpotu Kungam, arī ir garīgās kalpošanas daļa, turpretī rupji materiālistiski cilvēki uzskata ķermeni par sevi. Viņi godina ķermeni, vēršot jogas meditāciju uz dažādām ķermeņa daļām, kā manipūraku, daharu un hridaju, pakāpeniski nonākot līdz brahma-randhrai, galvas augšai. Augstākā līmeņa jogs, kas sasniedzis jogas pilnību, galu galā atstāj ķermeni caur brahma-randhru un dodas uz kādu no planētām vai nu materiālajā pasaulē, vai garīgajā valstībā. Tas, kā jogs var pārceļot uz kādu citu planētu, ir skaidri un gaiši aprakstīts Šrīmad Bhāgavatamas otrajā dziedājumā.

Šajā sakarībā Šukadēva Gosvāmī iesācējiem ir ieteicis godināt Virāt-purušu, Kunga milzīgo visuma Veidolu. Tam, kurš netic, ka Dievu Kungu ar tādiem pašiem panākumiem var godināt Viņa Dievības jeb arčas veidolā, vai tiem, kas nespēj vērst prātu uz šo veidolu, ir ieteikts godināt Dieva Kunga Visuma veidolu. Visuma apakšējā daļa tiek uzskatīta par Kunga Visuma veidola pēdām un kājām, Visuma vidējā daļa tiek uzskatīta par Kunga nabu vai vēderu. Tādas augstākās planētu sistēmas kā Džanaloka un Maharloka ir Kunga sirds, un augstākā planētu sistēma Brahmaloka tiek uzskatīta par Kunga galvas augšu. Atkarībā no godinātāja stāvokļa diženi gudrie viņiem iesaka dažādus paņēmienus, taču augstākais visu meditāciju un jogu galamērķis ir atgriešanās mājās, atpakaļ pie Dieva. Kā teikts Bhagavad-gītā, nevienam, kas sasniedz augstāko planētu, Krišnas mājvietu, vai pat Vaikunthas planētas, nekad vairs nav jāatgriežas šajā ciešanu pilnajā materiālajā dzīvē.

Tāpēc Vēdas norāda, ka cilvēkam par visu savu pūliņu mērķi jāpadara Višnu lotospēdas. Tad višnoh paramam padam — Višnuloka jeb Višnu planētas atrodas augstāk par visām materiālajām planētām. Šīs Vaikunthas planētas tiek sauktas par sanātana-dhāmu, un tās ir mūžīgas. Tās nekad neiet bojā, pat tad, kad tiek iznīcināta materiālā pasaule. Secinājums ir tāds, ka cilvēks, kurš neīsteno savas dzīves sūtību, t.i., negodina Visaugsto Kungu un neatgriežas pie Dieva, nav panācis galveno, kas jāpanāk cilvēka dzīvē.

Nākamajā iemiesoto Vēdu lūgšanā runāts par to, kā Kungs ieiet dažādos dzīvības veidos. Bhagavad-gītas četrpadsmitajā nodaļā teikts, ka visās sugās un dzīvības veidos atrodas Visaugstā Kunga neatņemamās un garīgās daļiņas. Pats Kungs Gītā norāda, ka Viņš ir sēklas devējs tēvs visiem dzīvības veidiem un sugām, un tāpēc mēs visi esam Kunga bērni. Tas, ka Visaugstais Kungs ieiet visu dzīvo būtņu sirdīs Paramātmas izskatā, reizēm ļoti pārsteidz impersonālistus, kuri vienmēr domā, ka dzīvās būtnes ir vienādas ar Visaugsto Kungu. Tā kā Visaugstais Kungs ieiet dažādos ķermeņos kopā ar individuālo dvēseli, impersonālisti uzskata, ka starp Kungu un atsevišķajām būtnēm nav atšķirības. Viņi izaicinoši jautā: «Kādēļ atsevišķajām dvēselēm būtu jāgodina Paramātma jeb Virsdvēsele?» Pēc viņu domām Virsdvēsele un atsevišķā dvēsele atrodas vienā līmenī, starp viņām nav atšķirības. Tomēr starp Virsdvēseli un atsevišķo dvēseli ir atšķirība, un tas ir paskaidrots Bhagavad-gītas piecpadsmitajā nodaļā, kur Kungs norāda, ka, pat atrazdamies kopā ar dzīvo būtni vienā ķermenī, Viņš tomēr ir augstāks. Viņš atsevišķajai dvēselei no iekšienes dod norādījumus jeb saprātu. Gītā ir skaidri pateikts, ka Kungs atsevišķajai dvēselei dod saprātu un ka Virsdvēsele ar savu ietekmi rada gan atmiņu, gan aizmiršanu. Neviens nevar darboties neatkarīgi, bez Virsdvēseles atļaujas. Tāpēc atsevišķā dvēsele darbojas saskaņā ar savu agrāko karmu, ko atgādina Dievs Kungs. Atsevišķā dvēsele pēc savas dabas mēdz visu aizmirst, taču Kungs, kas atrodas viņas sirdī, atgādina, ko tā vēlējusies darīt iepriekšējā dzīvē. Atsevišķās dvēseles saprāts parādās kā uguns kokā. Uguns vienmēr ir uguns, taču tās liesmu izmērs ir atkarīgs no koka lieluma. Gluži tāpat atsevišķā dvēsele, kas pēc īpašībām neatšķiras no Visaugstā Kunga, spēj atklāt sevi tikai tādā mērā, kādā to atļauj ķermeņa ierobežojumi.

Ir teikts, ka Visaugstais Kungs jeb Virsdvēsele, ir ēka-rasa. Vārds «ēka» nozīmē «viens», un vārds «rasa» nozīmē «garša». Visaugstais Kungs savā pārpasaulīgajā stāvoklī ir mūžīgs, svētlaimīgs un zināšanu pilns. Kunga ēka-rasas stāvoklis nebūt nemainās, kad Viņš katrā atsevišķajā ķermenī kļūst par individuālās dvēseles novērotāju un padomdevēju.

Turpretī individuālās dvēseles, sākot ar Kungu Brahmu un beidzot ar skudru, atklāj savu garīgo spēju atbilstoši pašreizējam ķermenim. Padievi ir tādas pašas atsevišķās dvēseles kā tās, kas iemiesotas cilvēku ķermeņos vai dzīvnieku ķermeņos. Tāpēc saprātīgi cilvēki negodina dažādus padievus, kas ir tikai bezgala sīki Krišnas pārstāvji, kas izpaudušies saistītos ķermeņos. Atsevišķā dvēsele var izpaust savu spēju tikai atbilstoši ķermeņa veidam un uzbūvei. Turpretī Dieva Augstākā Personība var pilnībā atklāt savas spējas jebkurā veidolā, un tās nemainās. Mājāvādī filozofu uzskats, ka Dievs un atsevišķā dvēsele ir viens un tas pats, ir nepieņemams, jo atsevišķā dvēsele ir spiesta attīstīt savas spējas saskaņā ar dažādu ķermeņa veidu attīstību. Atsevišķā dvēsele, kas atrodas bērna ķermenī, nevar pilnībā izpaust pieauguša cilvēka iespējas, bet Dieva Augstākā Personība Krišna, pat guļot savas mātes klēpī zīdaiņa izskatā, spēja parādīt visu savu varenību, nogalinot Pūtanu un citus dēmonus, kas centās Viņam uzbrukt. Tāpēc ir teikts, ka Dieva Augstākās Personības spējas ir ēka-rasa, tās nemainās. Tādēļ Dieva Augstākā Personība ir vienīgais godināšanas mērķis, un to lieliski zina cilvēki, kas ir brīvi no materiālās dabas spēku sārņiem. Citiem vārdiem sakot, vienīgi atbrīvotas dvēseles var godināt Dieva Augstāko Personību. Ne visai saprātīgie mājāvādī godina padievus, uzskatot, ka padievi un Dieva Augstākā Personība atrodas vienā līmenī.

Iemiesotās Vēdas vēlreiz noliecās Kunga priekšā. «Dārgais Kungs,» viņas lūdza, «tie, kas pēc daudzām jo daudzām dzimšanām patiešām ieguvuši gudrību, ar pilnīgām zināšanām uzsāk godināt Tavas lotospēdas.» Tas ir apstiprināts arī Bhagavad-gītā, kur Kungs norāda, ka pēc daudzām jo daudzām dzimšanām dižena dvēsele jeb mahātma uztic sevi Kungam, labi zinot, ka Vāsudēva, Krišna, ir visu cēloņu cēlonis. Vēdas turpināja: «Tā kā prātu, saprātu un jutekļus, kā tas jau tika paskaidrots, mums ir devis Dievs, šie darbības līdzekļi, kad tie ir pavisam šķīstīti, var tikt izmantoti tikai un vienīgi garīgajā kalpošanā Kungam. Dzīvā būtne ir nonākusi dažādos dzīvības veidos tāpēc, ka tā savu prātu, saprātu un jutekļus ir izmantojusi nepareizi, materiālā darbībā. Dažādie ķermeņi tiek doti saskaņā ar dzīvās būtnes darbību, un tos rada materiālā daba atbilstoši būtnes vēlmei. Tā kā dzīvā būtne vēlas un ir pelnījusi noteikta veida ķermeni, to saskaņā ar Visaugstā Kunga norādījumiem dod materiālā daba.»

Šrīmad Bhāgavatamas trešajā dziedājumā paskaidrots, ka dzīvā būtne augstākas varas vadībā tiek ievietota attiecīgās sugas tēviņa sēklā un pēc tam nonāk mātītes klēpī, lai varētu izveidot atbilstošu ķermeni. Dzīvā būtne noteiktā veidā izmanto savus jutekļus, saprātu, prātu utt. pati pēc savas izvēles, tādējādi radot noteikta veida ķermeni, kurā pati tiek ieslodzīta. Tādā veidā dzīvā būtne atkarībā no apstākļiem nonāk dažādos dzīvības veidos, kļūstot par padievu, cilvēku vai dzīvnieku.

Vēdu rakstos paskaidrots, ka dzīvās būtnes, kas nokļuvušas dažādos dzīvības veidos, ir neatņemamas Visaugstā Kunga daļiņas. Mājāvādī filozofi kļūdaini uzskata dzīvo būtni par Paramātmu, kura patiesībā atrodas blakus dzīvajai būtnei un ir tās draugs. Tā kā Paramātma, Dieva Augstākās Personības vienuviet esošais aspekts, un individuālā dzīvā būtne atrodas vienā ķermenī, dažreiz rodas aplams priekšstats, ka abas šīs būtnes neatšķiras. Taču starp atsevišķo dvēseli un Virsdvēseli noteikti ir atšķirība, un tā ir izskaidrota Varāha Purānā. Visaugstajam Kungam ir divu veidu neatņemamās daļiņas: dzīvās būtnes, ko sauc par vibhināmšām, un Paramātma jeb Visaugstā Kunga pilnīgais izvērsums, ko sauc par svāmšu. Dieva Personības pilnīgais izvērsums svāmša ir tikpat varens kā Pati Dieva Augstākā Personība. Starp Augstākās Personības spējām un Viņa pilnīgā izvērsuma Paramātmas spējām nav pat vismazākās atšķirības. Turpretī neatņemamajām daļiņām vibhināmšām Dieva Kunga spējas ir dotas pavisam mazā daudzumā. Nārājana Pančarātrā teikts, ka dzīvās būtnes, kuras pieder Visaugstā Kunga robežspējai, pēc savām garīgās esamības īpašībām noteikti neatšķiras no paša Kunga, taču viņām ir tieksme pakļauties materiālajām īpašībām. Tā kā sīkajām dzīvajām būtnēm ir tieksme nonākt materiālo īpašību ietekmē, tās sauc par džīvām, un arī Dieva Augstāko Personību reizēm sauc par Šivu jeb visusvētīgo. Tātad Šiva no džīvas atšķiras ar to, ka visusvētīgo Dieva Personību materiālās īpašības nekad neskar, turpretī sīkās Dieva Augstākās Personības daļiņas tiecas nonākt materiālās dabas īpašību ietekmē.

Lai gan Virsdvēsele, kas atrodas katras dzīvās būtnes ķermenī, ir Dieva Kunga pilnīgā daļa, atsevišķajai dzīvajai būtnei tā ir jāgodina. Tāpēc diženi gudrie ir secinājuši, ka meditācijas paņēmiens izveidots tā, lai atsevišķā dzīvā būtne varētu vērst savu uzmanību uz Virsdvēseles veidola Višnu lotospēdām. Tāds ir īstenais samādhi. Dzīvā būtne pati ar savām pūlēm nespēj atbrīvoties no materiālajām važām. Tāpēc tai jānodarbojas ar garīgo kalpošanu Visaugstā Kunga lotospēdām jeb Virsdvēselei, kas atrodas iekšienē. Diženais Šrīmad Bhāgavatamas skaidrotājs Šrīdhara Svāmī par to ir uzrakstījis brīnišķīgu pantu, kura jēga ir šāda: «Mans dārgais Kungs, es esmu Tava mūžīgā daļiņa, taču esmu sapinies materiālajā enerģijā, kas arī ir radusies no Tevis. Tu, visu cēloņu cēlonis, Virsdvēseles izskatā esi ienācis manā ķermenī, un man ir iespēja kopā ar Tevi baudīt augstākās svētlaimes un zināšanu pilnu dzīvi. Tāpēc, mans dārgais Kungs, lūdzu, liec man ar mīlestību kalpot Tev, lai es atkal varētu atgriesties savā sākotnējā pārpasaulīgas laimes stāvoklī.»

Diženas personības saprot, ka dzīvās būtnes, kas sapinušās materiālajā pasaulē, pašas saviem spēkiem nespēj atbrīvoties. Šīs diženās personības ar stingru ticību un bhakti pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Dievam Kungam. Tāds ir uzskats, ko izsaka iemiesotās Vēdas.

Vēdas turpināja: «Dārgais Kungs! Iegūt pilnīgas zināšanas par Absolūto Patiesību ir ļoti grūti. Tu, Kungs, esi tik labs pret pagrimušajām dvēselēm, ka ierodies šajā materiālajā pasaulē dažādos avatāros un dažādos veidos darbojies. Tu ierodies pat kā vēsturiska personība, un Vēdu raksti ļoti labi ataino Tavas spēles. Tās ir tik pievilcīgas kā pārpasaulīgas svētlaimes okeāns. Ļaudīm ir dabiska tieksme lasīt stāstus, kuros tiek slavinātas parastas džīvas, bet, kad viņi piesaistās Vēdu rakstiem, kuros attēlotas Tavas mūžīgās spēles, tie patiešām var gremdēties pārpasaulīgas svētlaimes okeānā. Kā noguris cilvēks gūst spirdzinājumu, ienirstot ūdenī, tā saistītā dvēsele, kurai līdz riebumam apnikušas materiālās darbības, atspirgst un aizmirst visu materiālās dabas radīto nogurumu, ienirstot Tavu spēļu pārpasaulīgajā okeānā. Un galu galā tā paliek šajā pārpasaulīgās svētlaimes okeānā. Tādēļ vissaprātīgākie bhaktas neizmanto nekādus citus sevis apzināšanās līdzekļus, kā tikai garīgo kalpošanu un pastāvīgu nodarbošanos ar deviņiem bhakti dzīves paņēmieniem, it īpaši ar klausīšanos un daudzināšanu. Bhaktām, kas klausās un apdzied Tavas pārpasaulīgās spēles, nerūp pat pārpasaulīgā svētlaime, ko dod atbrīve vai saplūšana ar Visaugstā esamību. Šādiem bhaktām vienaldzīga pat tā saucamā atbrīve un viņus noteikti nesaista materiāla darbība, kuras mērķis ir nonākšana uz debesu planētām un jutekļu apmierināšana. Tīrie bhaktas meklē vienīgi paramahamsu jeb diženu atbrīvotu bhaktu sabiedrību, lai varētu nepārtraukti klausīties un apdziedāt Tavu godību. Lai sasniegtu šo mērķi, tīrie bhaktas ir gatavi ziedot visas dzīves ērtības, pat pamest materiālās ērtības, ko dod ģimenes dzīve, tā saucamā sabiedrība, draudzība un mīlestība. Tiem, kas nogaršojuši bhakti nektāru, izbaudot Tavas godības apdziedāšanas pārpasaulīgo skaņu — Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē — ir vienaldzīgi visi pārējie garīgās svētlaimes un materiālo ērtību veidi, kas tīram bhaktam liekas nenozīmīgāki par zāles stiebriņu uz ceļa.»

Iemiesotās Vēdas turpināja: «Dārgais Kungs! Kad cilvēks spēj šķīstīt savu prātu, jutekļus un saprātu, pilnīgi apzinoties Krišnu un garīgi kalpojot Viņam, tad tā prāts kļūst par draugu. Citādi prāts vienmēr ir cilvēka ienaidnieks. Kad prāts ir nodarbināts garīgajā kalpošanā Kungam, tas ir tuvs dzīvās būtnes draugs, jo tad prāts var pastāvīgi domāt par Visaugsto Kungu. Tu, Kungs, esi mūžam dārgs dzīvajai būtnei, un, kad prāts domā par Tevi, būtne tūlīt jūt bezgalīgu apmierinājumu, pēc kura ir ilgojusies daudzus mūžus. Kad cilvēka prāts ir tādā veidā vērsts uz Dieva Augstākās Personības lotospēdām, viņam vairs nav jānodarbojas ar kādu zemāku godināšanas vai sevis apzināšanās paņēmienu. Cenšoties godināt kādu padievu vai nodarbojoties ar kādu citu sevis apzināšanās veidu, dzīvā būtne atkal nonāk dzimšanas un nāves ritenī, un neviens nevar pateikt, cik ļoti dzīvā būtne pagrimst, nonākot nožēlojamos dzīvības veidos, piemēram, kļūstot par kaķi vai suni.»

Šrī Narotamas dāsas Thākura dziesmā ir teikts, ka tie, kas nenodarbojas ar garīgo kalpošanu Kungam, bet piesaistās filozofiskai prātošanai un auglīgai darbībai, spiesti baudīt indīgos šādas rīcības augļus. Viņiem nākas piedzimt dažādos dzīvības veidos un nodarboties ar tādām nosodāmām lietām kā gaļas ēšanu un apreibināšanos. Materiālistiski ļaudis parasti godina iznīcībai pakļauto materiālo ķermeni un aizmirst rūpēties par garīgo dvēseli, kas atrodas ķermenī. Daži meklē patvērumu materiālistiskajā zinātnē, lai vairotu ķermeniskās ērtības, citi godina padievus, lai varētu nonākt uz debesu planētām. Viņu dzīves mērķis ir materiālā ķermeņa ērtības, un tie aizmirst garīgās dvēseles vajadzības. Šādi ļaudis Vēdu rakstos nosaukti par pašnāvniekiem, jo pieķeršanās materiālajam ķermenim un tā ērtībām liek dzīvajai būtnei pastāvīgi dzimt un mirt un līdz ar to saņemt arī materiālās ciešanas. Cilvēka dzīvē būtnei ir iespēja saprast savu stāvokli, tāpēc vissaprātīgākie cilvēki nodarbojas ar garīgo kalpošanu, un viņu vienīgais mērķis ir izmantot prātu, jutekļus un ķermeni, lai kalpotu tikai un vienīgi Visaugstajam Kungam.

Iemiesotās Vēdas turpināja: «Dārgais Kungs! Ir daudz ļoti izglītotu mistisko jogu, kas vēlas sasniegt augstāko dzīves pilnību. Viņi nodarbojas ar jogu, lai spētu vadīt ķermeņa dvašas. Vēršot prātu uz Višnu veidolu un stingri savaldot jutekļus, tie nodarbojas ar jogu, bet pat pēc ļoti ilgām un grūtām askēzēm un stingru noteikumu ievērošanas viņi sasniedz to pašu, ko Tavi ienaidnieki. Citiem vārdiem sakot, gan jogi, gan diženi un gudri filozofiskie prātotāji galu galā sasniedz bezpersoniskā Brahmana starojumu, ko pēc nāves tūlīt sasniedz arī dēmoni, kas pastāvīgi ienīst Kungu. Tādi dēmoni kā Kamsa, Šišupāla un Dantavakra arī sasniedz Brahmana starojumu, jo viņi pastāvīgi meditē uz Dieva Augstāko Personību. Sievietes, piemēram, gopī, bija savaldzinājis Krišnas skaistums. Viņas bija pieķērušās Krišnam un domāja par Krišnu, iekāres mudinātas. Gopī vēlējās, lai Krišna tās apskautu ar savām rokām, kas atgādināja skaistas, apaļas čūskas. Gluži tāpat arī mēs, Vēdu himnas, vēršam savu prātu tikai uz Tavām lotospēdām, Kungs. Tādas sievietes kā gopī domā par Tevi aiz iekāres, un mēs vēršam savu prātu uz Tavām lotospēdām, lai atgrieztos mājās, atpakaļ pie Dieva. Arī Tavi ienaidnieki pastāvīgi vērš prātu uz Tevi, vienmēr domājot, kā Tevi nogalināt, un jogi uzņemas lielas askēzes, lai sasniegtu Tavu bezpersonisko starojumu. Lai gan visi šie garīgā ceļa gājēji vērš savu prātu uz Tevi dažādos veidos, viņi sasniedz garīgo pilnību atbilstoši tam, ko iedomājušies, jo Tu esi vienāds pret visiem saviem bhaktām.»

Par to Šrīdhara Svāmī ir uzrakstījis brīnišķīgu pantu: «Mans dārgais Kungs! Pastāvīgi domāt par Tavām lotospēdām ir ļoti grūti. To var tikai diženi bhaktas, kas jau ieguvuši mīlestību pret Tevi un pārpasaulīgi kalpo Tev. Mans dārgais Kungs! Es vēlos, lai arī mans prāts tā vai citādi būtu vērsts uz Tavām lotospēdām, vismaz kādu laiku.»

Tas, kā dažādi garīgā ceļa gājēji sasniedz garīgo pilnību, ir izskaidrots Bhagavad-gītā, kur Kungs norāda, ka Viņš piešķir bhaktam pilnību tik lielā mērā, cik lielā mērā bhakta uztic sevi Viņam. Impersonālisti, jogi un Dieva Kunga ienaidnieki nonāk Kunga pārpasaulīgajā mirdzumā, bet personālisti, kas seko Vrindāvanas iedzīvotāju piemēram vai stingri iet pa garīgās kalpošanas ceļu, aiziet uz paša Krišnas mājvietu, Goloka Vrindāvanu, vai arī uz Vaikunthas planētām. Garīgajā valstībā, garīgajās debesīs, nonāk gan impersonālisti, gan personālisti, taču impersonālistiem tiek dota vieta bezpersoniskajā Brahmana starojumā, turpretī personālistiem tiek dota vieta uz Vaikunthas planētām vai uz Vrindāvanas planētas atbilstoši viņu vēlmei kalpot Kungam dažādās noskaņās.

Iemiesotās Vēdas norādīja, ka tie, kas dzimuši pēc šīs materiālās pasaules radīšanas, nespēj saprast Dieva Augstākās Personības esamību, darbojoties ar savām materiālajām zināšanām. Tāpat kā cilvēks, kas dzimis noteiktā ģimenē, nespēj izprast savu vecvectēvu, kurš ir dzīvojis vēl pirms šīs paaudzes nākšanas pasaulē, mēs nespējam izprast Dieva Augstāko Personību, Nārājanu jeb Krišnu, kurš mūžīgi pastāv garīgajā valstībā. Bhagavad-gītas astotajā nodaļā nepārprotami norādīts, ka Augstāko Personību, kas mūžīgi mīt Dieva garīgajā valstībā (sanātana-dhāmā), var sasniegt tikai ar garīgo kalpošanu.

Kas attiecas uz materiālo radīšanu, pirmā radītā būtne ir Brahma. Pirms Brahmas šajā materiālajā pasaulē nebija nevienas dzīvas radības; tā bija tukša un tumša tikmēr, kamēr lotosa ziedā, kas bija izaudzis no Garbhodakašājī Višnu nabas, nebija piedzimis Brahma. Garbhodakašājī Višnu ir Kāranodakašājī Višnu izvērsums, Kāranodakašājī Višnu ir Sankaršanas izvērsums, Sankaršana ir Balarāmas izvērsums, un Balarāma ir tiešais Kunga Krišnas izvērsums. Pēc Brahmas radīšanas pasaulē nāca divu veidu padievi: tādi padievi kā četri brāļi — Sanaka, Sanātana, Sanandana un Sanat-kumārs —, kuri pārstāv atsacīšanos no materiālās pasaules, un tādi padievi kā Marīči un viņa pēcteči, kuru uzdevums ir baudīt šo pasauli. No šiem divu veidu padieviem pakāpeniski izpaudās visas pārējās dzīvās būtnes, arī cilvēki. Tādējādi jebkura šīs materiālās pasaules dzīvā būtne, arī Brahma, visi padievi un rākšasi, jāuzskata par tādu, kas nākusi pasaulē nesen. Tāpat kā cilvēks, kas ģimenē piedzimis pirms neilga laika, nespēj saprast tālu priekšteci, neviens šajā materiālajā pasaulē nespēj izprast Visaugstā Kunga stāvokli garīgajā valstībā, jo materiālā pasaule ir radīta pavisam nesen. Lai gan visas materiālās pasaules izpausmes, t.i., laiks, dzīvās būtnes, Vēdas, rupjie un smalkie elementi, pastāv ļoti ilgi, tās ir radītas vienā laikā. Viss, kas ir izveidots šajā radītajā pasaulē, un viss, kas tiek uzskatīts par līdzekli sākotnējā avota izprašanai, uzskatāms par nesenu.

Tādējādi, ja cilvēks cenšas apzināties sevi vai Dievu ar auglīgu darbību, filozofisku prātošanu vai mistisko jogu, viņš patiesībā nespēj tuvoties visa esošā augstākajam avotam. Kad radītajai pasaulei pienāk gals, kad nepastāv ne Vēdas, ne materiālais laiks, ne arī rupjie un smalkie materiālie elementi, un, kad dzīvās būtnes neizpaustā stāvoklī atrodas Nārājanā, visi šie mākslīgie paņēmieni vairs nedarbojas. Turpretī garīgā kalpošana mūžīgajā garīgajā valstībā notiek mūžīgi. Tāpēc vienīgais īstenais sevis apzināšanās jeb Dieva apzināšanās paņēmiens ir garīgā kalpošana. Un, ja cilvēks sāk ar to nodarboties, viņš ir uzsācis īsteno Dieva apzināšanās ceļu. Par to Šrīla Šrīdhara Svāmī ir uzrakstījis pantu, kurā teikts, ka visa augstākais avots, Dieva Augstākā Personība, ir tik dižens un bezgalīgs, ka dzīvā būtne nevar izprast Viņu ne ar kādām materiālām spējām. Tāpēc ikvienam jālūdz Kungam iespēja mūžam garīgi kalpot Viņam, lai ar Kunga žēlastību varētu saprast augstāko radīšanas avotu. Šis augstākais radīšanas avots, Visaugstais Kungs, atklāj sevi vienīgi bhaktām. Bhagavad-gītas ceturtajā nodaļā Kungs Ardžunam saka: «Mans dārgais Ardžuna! Tu esi Mans bhakta un tuvs draugs, tāpēc Es tev atklāšu, kā var izprast Mani.» Citiem vārdiem sakot, augstāko radīšanas avotu, Dieva Augstāko Personību, nav iespējams izprast saviem spēkiem. Mums jāiepriecina Viņu ar garīgo kalpošanu, un tad Viņš mums atklāsies. Tad mēs zināmā mērā varēsim Viņu izprast.

Ir dažādu veidu filozofi, kas ir centušies izprast augstāko avotu ar prātošanu. Pastāv sešas galvenās prātotāju grupas un viņu prātojumus sauc par šad-daršanu. Visi šie filozofi ir impersonālisti, un viņus sauc par mājāvādī. Katrs no tiem ir centies parādīt, ka pareizais ir viņa viedoklis, lai gan galu galā viņi visi ir piekāpušies un atzinuši, ka visi viedokļi ved uz vienu mērķi un tāpēc tie visi ir pareizi. Tomēr saskaņā ar iemiesoto Vēdu lūgšanām nevienam no viņiem nav taisnība, jo visi šie zināšanu ceļi ir radīti laicīgajā materiālajā pasaulē. Viņi visi ir palaiduši garām pašu galveno: Dieva Augstāko Personību jeb Absolūto Patiesību var izprast vienīgi ar garīgo kalpošanu.

Filozofu grupa, ko sauc par mīmāmsakām un kurus pārstāv tādi gudrie kā Džaimini, ir secinājuši, ka ikvienam jāveic dievbijīgi darbi jeb noliktie pienākumi un ka šāda darbība novedīs līdz augstākajai pilnībai. Taču šis uzskats nesaskan ar Bhagavad-gītu, kuras devītajā nodaļā Kungs Krišna norāda, ka ar dievbijīgu darbību cilvēks var nonākt uz augstākajām planētām, bet, līdzko viņš savas dievbijīgās darbības sekas ir izlietojis, tam jāpamet augstākā līmeņa baudas un bagātības, kādas ir uz debesu planētām, un tūlīt jāatgriežas atpakaļ uz šīm, zemākajām planētām, kur mūžs ir ļoti īss un materiālās laimes līmenis ir visai zems. Gītā tas pateikts ar vārdiem kšīnē punjē martja-lokam višanti. Tāpēc mīmāmsakas filozofu secinājums, ka dievbijīga darbība var aizvest cilvēku līdz Absolūtajai Patiesībai, nav pareizs. Lai gan tīrs bhakta pēc savas dabas tiecas darboties dievbijīgi, neviens nevar saņemt Dieva Augstākās Personības žēlastību ar dievbijīgu darbību vien. Dievbijīga darbība var šķīstīt cilvēku no neziņas un kaislību radītajiem sārņiem, taču bhakta šķīstās gluži dabiski, pastāvīgi klausoties pārpasaulīgo Dieva vēstījumu Bhagavad-gītas, Šrīmad Bhāgavatamas un citu līdzīgu rakstu veidā. No Bhagavad-gītas mēs uzzinām, ka pat tāds cilvēks, kurš neatrodas dievbijīgas darbības līmenī, bet nodarbojas tikai un vienīgi ar garīgo kalpošanu, uzskatāms par stingru garīgās pilnības ceļa gājēju. Vēl Bhagavad-gītā teikts, ka Dieva Augstākā Personība iekšēji vada cilvēku, kurš ar mīlestību un ticību garīgi kalpo. Pats Kungs kā Paramātma jeb garīgais skolotājs sirdī dod bhaktam skaidrus norādījumus, kuriem sekojot, tas var pakāpeniski atgriezties pie Dieva. Īstenībā mīmāmsakas filozofu secinājums nav patiesība, kas var dot cilvēkam īsteno izpratni.

Gluži tāpat, pastāv arī sānkhjas filozofi, metafiziķi jeb materiālie zinātnieki, kas ar pašu izdomātiem zinātniskiem paņēmieniem pēta šo kosmisko izpausmi un neatzīst, ka Dievs ir kosmiskās izpausmes augstākais radītājs. Viņi kļūdaini secina, ka radīšanas pirmcēlonis ir materiālo elementu mijiedarbība. Taču Bhagavad-gītā šī teorija netiek atzīta. Tur ir skaidri teikts, ka visu kosmisko darbību patiesībā vada Dieva Augstākā Personība. Tas ir apstiprināts Vēdās ar vārdiem sad vā idam agra āsīt, t.i., radīšanas pirmavots ir pastāvējis vēl pirms kosmiskās izpausmes. Tādējādi materiālie elementi nevar būt materiālās radīšanas cēlonis. Lai gan materiālie elementi tiek atzīti par materiālajiem cēloņiem, galējais cēlonis ir pati Dieva Augstākā Personība. Tāpēc Bhagavad-gītā teikts, ka materiālā daba darbojas Krišnas vadībā.

Ateistiskās sānkhjas filozofijas secinājums ir tāds: tā kā sekas jeb materiālā pasaule ir laicīgas jeb šķietamas, arī cēlonis ir šķietams. Sānkhjas sekotāji atbalsta tukšuma filozofiju, taču patiesībā pirmcēlonis ir Dieva Augstākā Personība, un kosmiskā izpausme ir pārejoša Viņa materiālās enerģijas izpausme. Kad šī pārejošā izpausme tiek iznīcināta, tās cēlonis jeb mūžīgā garīgās valstības esamība joprojām saglabājas, un tāpēc garīgo valstību sauc par sanātana-dhāmu, mūžīgo mājvietu. Tādējādi sānkhjas filozofu secinājums ir nepareizs.

Nākamie ir Gautamas un Kanādas vadītie filozofi. Viņi ir sīki izpētījuši materiālo elementu cēloņus un sekas un galu galā nonākuši pie secinājuma, ka radīšanas pirmcēlonis ir atomu savienojums. Arī mūsdienu materiālistiskie zinātnieki seko Gautamam un Kanādam, paramānuvādas teorijas radītājiem. Taču šo teoriju nevar atbalstīt, jo visa pirmcēlonis nav nedzīvie atomi. Tas ir apstiprināts Bhagavad-gītā, Šrīmad Bhāgavatamā un Vēdās, kur teikts: ēko nārājana āsīt — pirms radīšanas pastāvēja vienīgi Nārājana. Šrīmad Bhāgavatamā un Vēdānta-sūtrā arī norādīts, ka pirmcēlonis ir jūtīgs. Tas gan tieši, gan netieši apzinās visu, kas radīts. Bhagavad-gītā Krišna saka: aham sarvasja prabhavah — Es esmu visa pirmcēlonis, un mattah sarvam pravartatē — no Manis viss rodas. Tādējādi atomi var veidot materiālās esamības pamatsavienojumus, taču šie atomi ir radušies no Dieva Augstākās Personības. Tādējādi Gautamas un Kanādas filozofija nevar tikt uzskatīta par pareizu.

Līdzīgi Aštāvakras un vēlāk Šankarāčārjas vadītie impersonālisti uzskata, ka visa cēlonis ir bezpersoniskā Brahmana starojums. Saskaņā ar viņa teoriju materiālā izpausme ir pārejoša un nereāla, turpretī bezpersoniskais Brahmana starojums ir realitāte. Taču arī šī teorija nav pareiza, jo pats Kungs Bhagavad-gītā norāda, ka šis bezpersoniskais Brahmana starojums balstās uz Viņa personību. Arī Brahma-samhitā apstiprināts, ka Brahmana starojums izplūst no paša Krišnas ķermeņa. Tādējādi bezpersoniskais Brahmans nevar būt kosmiskās izpausmes pirmcēlonis. Sākotnējais cēlonis ir visādā ziņā pilnīgā un ar jutekļiem apveltītā Dieva Personība Govinda.

Visbīstamākais impersonālistu teorijā ir uzskats, ka Dievs, atnākot kā avatārs, pieņem materiālu ķermeni, ko radījušas trīs materiālās dabas īpašības. Šo mājāvādas teoriju Kungs Čaitanja ir nosodījis kā ārkārtīgi apvainojošu. Kungs Čaitanja norādīja, ka ikviens, kas uzskata Dieva Augstākās Personības pārpasaulīgo ķermeni par materiālās dabas veidotu, izdara vislielāko apvainojumu pie Višnu lotospēdām. Gluži tāpat arī Bhagavad-gītā teikts, ka tikai muļķi un nelieši izsmej Dieva Personību, kad Viņš atnāk cilvēka izskatā. Kungs Krišna, Kungs Rāma un Kungs Čaitanja patiesībā darbojās cilvēku sabiedrībā kā cilvēki.

Iemiesotās Vēdas nosoda bezpersonisko priekšstatu, kā rupju patiesības sagrozīšanu. Brahma-samhitā teikts, ka Dieva Augstākās Personības ķermenis ir ānanda-čin-maja-rasa. Dieva Augstākās Personības ķermenis ir nevis materiāls, bet garīgs. Kungs var baudīt visu ar jebkuru sava ķermeņa daļu, tādēļ Viņš ir visvarens. Materiālā ķermeņa ļocekļi var veikt tikai noteiktu uzdevumu. Piemēram, rokas var turēt lietas, bet nevar redzēt vai dzirdēt. Taču Dieva Augstākās Personības ķermenis ir ānanda-čin-maja-rasa jeb sač-čid-ānanda-vigraha, tāpēc Kungs var baudīt visu un darīt visu ar jebkuru no saviem locekļiem. Ļaudis uzskata Dieva Kunga garīgo veidolu par materiālu tāpēc, ka viņi tiecas pielīdzināt Dieva Augstāko Personību saistītajām dvēselēm. Saistītajai dvēselei ir materiāls ķermenis. Tāpēc, ja arī Dievam būtu materiāls ķermenis, tad impersonālo teoriju, ka Dieva Augstākā Personība un dzīvā būtne ir viens un tas pats, būtu ļoti viegli sludināt.

Patiesībā, kad Dieva Augstākā Personība atnāk un atklāj dažādas spēles, Kunga bērna veidols, ko māmiņa Jašoda tur savā klēpī, un tā saucamais pieaugušais ķermenis, kurā Kungs cīnās ar dēmoniem, neatšķiras. Krišna arī bērnībā cīnījās ar tādiem dēmoniem kā Pūtanu, Trināvartu un Aghāsuru, parādīdams ne mazāku spēku kā jaunībā, kad Viņš cīnījās ar tādiem dēmoniem kā Dantavakru un Šišupālu. Tiklīdz saistītā dvēsele materiālajā dzīvē maina savu ķermeni, tā par savu iepriekšējo ķermeni visu aizmirst, bet no Bhagavad-gītas mēs uzzinām, ka Krišna, kuram ir sač-čid-ānandas ķermenis, neaizmirsa, kā Viņš pirms miljoniem gadu bija mācījis Bhagavad-gītu Saules dievam. Tādējādi Kungu sauc par Purušotamu, jo Viņš stāv pāri gan materiālajai, gan garīgajai esamībai. Tas, ka Viņš ir visu cēloņu cēlonis, nozīmē, ka Viņš ir gan garīgās valstības cēlonis, gan arī materiālās pasaules cēlonis. Dieva Augstākā Personība ir visvarena un viszinoša. Tā kā materiālais ķermenis nav ne visvarens, ne viszinošs, Kunga ķermenis noteikti nav materiāls. Mājāvādas teorija par to, ka Dieva Personība ierodas materiālajā pasaulē ar materiālu ķermeni, nevar tikt pieņemta nekādā ziņā.

Var secināt, ka visas materiālistisko filozofu teorijas ir radušās no laicīgās un maldīgās esamības. Tās ir kā secinājumi sapnī. Šādi secinājumi noteikti nevar aizvest mūs pie Absolūtās Patiesības. Absolūto Patiesību var apzināties vienīgi ar garīgo kalpošanu. Kā Kungs norāda Bhagavad-gītā: bhaktjā mām abhidžānāti. «Mani var izprast vienīgi ar garīgo kalpošanu.» Par to Šrīla Šrīdhara Svāmī ir uzrakstījis brīnišķīgu pantu, kurā ir teikts: «Mans dārgais Kungs! Lai citi nodarbojas ar viltus strīdiem un sausiem prātojumiem, teoretizējot par savām diženajām filozofiskajām tēzēm. Lai viņi klaiņo pa neziņas un maldu tumsu, uzskatot sevi par ļoti izglītotiem zinātniekiem, lai gan viņiem nav nekādas sajēgas par Dieva Augstāko Personību. Kas attiecas uz mani, es vēlos atbrīvoties, vienkārši daudzinot svētos vārdus, un slavināt visuskaisto Dieva Augstāko Personību Mādhavu, Vāmanu, Trinajanu, Sankaršanu, Šrīpatī un Govindu. Vienkārši daudzinot Viņu pārpasaulīgos vārdus, mēs atbrīvosimies no šīs materiālās esamības sārņiem.»

Iemiesotās Vēdas sacīja: «Mans dārgais Kungs! Kad dzīvā būtne tikai ar Tavu žēlastību nonāk pie pareizā secinājuma par to, cik pārpasaulīgi cildens Tu esi, to vairs neapgrūtina dažādas teorijas, ko izdomājuši prātotāji vai tā saucamie filozofi.» Tā ir norāde uz Gautamas, Kanādas, Patandžali un Kapilas (Nirīšvaras) spekulatīvajām teorijām. Patiesībā ir divi Kapilas: viens Kapila, Kardamas Muni dēls, ir Dieva avatārs, bet otrs Kapila ir mūsdienu ateists. Ateistiskais Kapila bieži vien ar nolūku tiek saukts par Dieva Augstāko Personību, kas ieradās kā Kardamas Muni dēls Svājambhuvas Manu laikā. Dieva avatārs Kungs Kapila ieradās ļoti, ļoti sen. Pašlaik ir Vaivasvatas Manu laikmets, bet Kungs Kapila ieradās Svājambhuvas Manu laikā.

Saskaņā ar Mājāvādas filozofiju šī izpaustā pasaule jeb materiālā pasaule ir mithja jeb maija, t.i., neīsta. Mājāvādī pastāvīgi sludina: brahma satjam džagan mithjā. Pēc Mājāvādī domām vienīgi Brahmana starojums ir īsts, bet kosmiskā izpausme ir māns, tā ir neīsta. Taču saskaņā ar vaišnavu filozofiju šīs kosmiskās izpausmes cēlonis ir Dieva Augstākā Personība. Bhagavad-gītā Kungs norāda, ka Viņš ieiet šajā materiālajā pasaulē ar vienu no savām pilnīgajām daļām, un tādā veidā notiek radīšana. Arī no Vēdām mēs uzzinām, ka šī asata jeb laicīgā kosmiskā izpausme arī ir radusies no augstākā satas jeb patiesības. Arī Vēdānta-sūtrā teikts, ka viss ir izplūdis no Augstākā Brahmana. Tādējādi vaišnavi neuzskata kosmisko izpausmi par neīstu. Vaišnavu filozofi redz, ka viss šajā materiālajā pasaulē ir saistīts ar Visaugsto Kungu.

Šo priekšstatu par materiālo pasauli ir ļoti labi izskaidrojis Šrīla Rūpa Gosvāmī, kurš norāda, ka atsacīšanās no materiālās pasaules kā no maldīgas vai neīstas, nezinot, ka arī materiālā pasaule ir Visaugstā Kunga izpausme, ir bezjēdzīga. Taču vaišnavi ir brīvi no pieķeršanās šai pasaulei. Lai gan materiālā pasaule parasti tiek izmantota jutekļu apmierināšanai, vaišnavi neatbalsta jutekļu apmierināšanu un tāpēc nav pieķērušies materiālai darbībai. Vaišnavs pieņem šo materiālo pasauli saskaņā ar Vēdu vadošajiem norādījumiem. Tā kā Dieva Augstākā Personība ir visa pirmcēlonis, vaišnavs redz, ka viss ir saistīts ar Krišnu pat šajā materiālajā pasaulē. Pateicoties šīm augstajām zināšanām, viss tiek garīgots. Citiem vārdiem sakot, materiālajā pasaulē viss jau ir garīgs, bet savu zināšanu trūkuma dēļ mēs uzskatām visu par materiālu.

Iemiesotās Vēdas minēja piemēru, ka tie, kas meklē zeltu, neatsakās no zelta auskariem, zelta sprādzēm un visa pārējā, kas pagatavots no zelta, lai gan šīm lietām ir citāds izskats nekā sākotnējam zeltam. Visas dzīvās būtnes ir neatņemamas Visaugstā Kunga sastāvdaļas un tām ir vienādas īpašības, bet tagad 8 400 000 dzīvības veidos tām ir dažādas formas, viņas ir kā dažādi rotājumi, kas pagatavoti no viena un tā paša sākotnējā zelta. Kā tas, kurš meklē zeltu, pieņem jebkura izskata zelta rotājumus, tā arī vaišnavs, labi zinot, ka visas dzīvās būtnes pēc savām īpašībām neatšķiras no Dieva Augstākās Personības, atzīst visas būtnes par mūžīgiem Dieva kalpiem. Tādējādi cilvēkam kā vaišnavam ir visplašākās iespējas kalpot Dieva Augstākajai Personībai, atpestot šīs pasaules saistītās, maldinātās dzīvās būtnes, mācot tām Krišnas apziņu un vedot tās atpakaļ mājās, pie Dieva. Dzīvo būtņu prāti pašlaik ir triju materiālo īpašību satraukti, un tāpēc būtnes kā sapnī pārceļo no viena ķermeņa uz otru. Tomēr, kad dzīvo būtņu apziņa mainās uz Krišnas apziņu, tās tūlīt stingri ieliek Krišnu savās sirdīs un nešaubīgi iet atbrīves ceļu.

Visās Vēdās ir teikts, ka Dieva Augstākajai Personībai un dzīvajām būtnēm ir vienas un tās pašas īpašības — tās ir čaitanja jeb garīgas. Tas ir apstiprināts arī Padma Purānā, kur teikts, ka pastāv divu veidu garīgās būtnes. Viens veids ir džīvas, un otrs veids ir Visaugstais Kungs. Visas būtnes, sākot ar Kungu Brahmu līdz vismazākajai skudriņai, ir džīvas, bet Kungs ir augstākais četrroku Višnu jeb Džanārdana. Vārdu «ātma» var attiecināt tikai uz Dieva Augstāko Personību, bet, tā kā dzīvās būtnes ir Viņa neatņemamās daļiņas, reizēm vārds «ātma» tiek attiecināts arī uz tām. Tāpēc dzīvās būtnes sauc par džīvātmām, bet Visaugsto Kungu — par Paramātmu. Gan Paramātma, gan džīvātmas atrodas materiālajā pasaulē, un tāpēc šīs materiālās pasaules nolūks nav tikai jutekļu apmierināšana. Priekšstats, ka dzīve domāta jutekļu apmierināšanai, ir maldīgs, bet priekšstats par to, ka džīvātmai pat šajā materiālajā pasaulē ir jākalpo Paramātmai, nebūt nav maldīgs. Cilvēks Krišnas apziņā to pilnībā izprot un tāpēc neuzskata materiālo pasauli par neīstu, bet gan darbojas pārpasaulīgās kalpošanas realitātē. Tādējādi bhakta uz visu, kas ir materiālajā pasaulē, raugās kā uz iespēju kalpot Kungam. Viņš neko neatraida tāpēc vien, ka tas ir materiāls, bet saista to ar kalpošanu Kungam. Tādējādi bhakta vienmēr atrodas pārpasaulīgā stāvoklī, un viss, ko viņš izmanto kalpošanā Kungam, garīgi šķīstās.

Šrīdhara Svāmī par to ir uzrakstījis ļoti jauku pantu: «Es godinu Dieva Augstāko Personību, kas vienmēr izpaužas kā realitāte pat šajā materiālajā pasaulē, kuru daži uzskata par neīstu.» Priekšstats par to, ka šī materiālā pasaule ir neīsta, ir radies zināšanu trūkuma dēļ, bet tas, kurš ir pilnveidojies Krišnas apziņā, redz Dieva Augstāko Personību visā. Tā patiesībā jāizprot Vēdu aforisms sarvam khalv idam brahma — «viss ir Brahmans.»

Iemiesotās Vēdas turpināja: «Dārgais Kungs! Ne visai saprātīgi ļaudis izmanto citus sevis apzināšanās ceļus, bet patiesībā, ja cilvēks nekļūst par pilnīgi tīru bhaktu, viņam nav nekādas iespējas šķīstīties no materiālajiem sārņiem vai izkļūt no atkārtotas dzimšanas un nāves riteņa. Dārgais Kungs! Viss balstās uz Taviem dažādajiem spēkiem, un Tu apgādā visus, kā teikts Vēdās (ēko bahūnām jo vidadhāti kāmān). Tāpēc Tu, Kungs, esi visu dzīvo būtņu — padievu, cilvēku un dzīvnieku — apgādātājs un uzturētājs. Tu visiem dod to, kas viņiem vajadzīgs, un arī atrodies viņu sirdīs. Citiem vārdiem sakot, Tu esi visa radītā sakne. Tāpēc tie, kas garīgi kalpo Tev ar noteiktību, vienmēr godina Tevi. Šie bhaktas patiesībā laista Visuma koka sakni. Tādējādi ar garīgo kalpošanu cilvēks apmierina ne tikai Dieva Personību, bet arī visus pārējos, jo Kungs visus uztur un apgādā. Bhakta saprot, ka Dieva Augstākā Personība caurstrāvo visu, tāpēc viņš ir vispraktiskākais filantrops un altruists. Šādi tīri bhaktas, kas pastāvīgi darbojas Krišnas apziņā, ļoti viegli izkļūst no dzimšanas un nāves riteņa, un var teikt, ka viņi pārlec nāvei pāri.»

Bhakta nekad nebaidās no nāves jeb ķermeņa nomaiņas; viņa apziņa ir pāraugusi Krišnas apziņā, un, pat ja bhakta neatgriežas pie Dieva, bet atkal nonāk materiālā ķermenī, viņam nav no kā baidīties. Uzskatāms piemērs ir Bharata Mahārādža. Lai gan savā nākamajā dzīvē viņš kļuva par briedi, aiznākamajā dzīvē viņš pilnīgi atbrīvojās no materiālajiem sārņiem un nonāca Dieva valstībā. Arī Bhagavad-gītā apstiprināts, ka bhakta nekad necieš sakāvi. Bhaktam atgriešanās garīgajā valstībā, mājās pie Dieva, ir nodrošināta. Pat ja viņam vēl vienu reizi nākas piedzimt, turpmākā darbība Krišnas apziņā paceļ to augstāk un augstāk, līdz viņš atgriežas pie Dieva. Tīrs bhakta šķīsta ne tikai savu esamību, bet arī visus, kas kļūst par viņa mācekļiem. Arī šie mācekļi galu galā attīrās un pavisam viegli var nonākt Dieva valstībā. Tīrs bhakta itin viegli var pārcelties pāri nāvei, un to ar viņa žēlastību gluži viegli spēj arī tā sekotāji. Garīgās kalpošanas strāva ir tik stipra, ka tīrs bhakta var pastāstīt arī citam, kā tikt pāri neziņas okeānam, un ar šo pārpasaulīgo norādījumu elektrizēt klausītāju.

Tīra bhaktas norādījumi savam māceklim arī ir ļoti vienkārši. Sekot tīram bhaktam nav nekas grūts. Mācekļu pēctecību ir aizsākuši daudzi pazīstami Dieva Kunga bhaktas, kā Kungs Brahma, Kungs Šiva, Kumāri, Manu, Kapila, valdnieks Prahlāda, valdnieks Džanaka, Šukadēva Gosvāmī un Jamarādža, un ikviens, kas tiem seko, pavisam viegli rod ceļu uz atbrīvi. No otras puses, tie, kas nav bhaktas un kas nodarbojas ar kādu nenoteiktu sevis apzināšanās paņēmienu, kā gjānu, jogu un karmu, vēl uzskatāmi par piesārņotiem. Lai gan viņi šķietami ir sasnieguši ļoti augstu sevis apzināšanās līmeni, tie nevar atbrīvot pat sevi, nemaz jau nerunājot par tiem, kas viņiem seko. Šādi nebhaktas tiek salīdzināti ar pieķēdētiem dzīvniekiem, jo viņi nespēj izkļūt ārpus sava ticības veida formalitāšu robežām. Bhagavad-gītā viņi nosodīti un nosaukti par vēda-vādām. Šādi cilvēki nespēj saprast, ka Vēdas runā par darbību materiālās dabas īpašībās: skaidrībā, kaislībās un neziņā.

Kungs Krišna ieteica Ardžunam pacelties pāri Vēdās noteiktajiem pienākumiem un pieņemt Krišnas apziņu, garīgo kalpošanu. Kungs Bhagavad-gītā saka: nistraigunjo bhavārdžuna. «Mans dārgais Ardžuna! Pacenties pacelties pāri Vēdu rituāliem.» Šis pārpasaulīgais stāvoklis, kas ir augstāks par Vēdu rituāliem, ir garīgā kalpošana. Bhagavad-gītā Kungs skaidri norāda, ka tie, kas ar tīru sirdi garīgi kalpo Viņam, atrodas Brahmanā. Īstena Brahmana izpratne ir Krišnas apziņa un garīgā kalpošana. Tāpēc bhaktas ir īsteni brahmačārī, jo viņi vienmēr darbojas Krišnas apziņā, t.i., garīgi kalpo.

Tāpēc Krišnas apziņas kustība ar visiem spēkiem un savu autoritāti aicina visus, kas nodarbojas ar reliģiju, pievienoties šai kustībai un mācīties Dieva mīlestību, tādā veidā paceļoties pāri visām svēto rakstu norādījumu formulām un formalitātēm. Tas, kurš nespēj iziet ārpus stereotipu reliģijas principu ietvariem, tiek salīdzināts ar dzīvnieku, kuru pieķēdējis saimnieks. Visas reliģijas mērķis ir Dieva izprašana un cilvēkā dusošās Dieva mīlestības atmodināšana. Ja cilvēks tikai seko reliģiskajām formulām un formalitātēm, bet nepaceļas Dieva mīlestības līmenī, viņš ir uzskatāms par pieķēdētu dzīvnieku. Citiem vārdiem sakot, ja cilvēks neapzinās Krišnu, tad viņš nevar atbrīvoties no materiālās esamības sārņiem.

Šrīla Šrīdhara Svāmī ir uzrakstījis ļoti jauku pantu, kurā ir teikts: «Lai citi nodarbojas ar smagām askēzēm, lai viņi lec no kalniem un ziedo savas dzīvības, lai viņi apceļo svētās vietas, cerot iegūt atbrīvi, un lai viņi dziļi apgūst Vēdu rakstu filozofiju. Lai mistiskie jogi nodarbojas ar savu meditācijas kalpošanu, un lai dažādas sektas bezjēdzīgi strīdas par to, kas ir vislabākais. Taču patiesība ir tāda, ka cilvēks, kurš neapzinās Krišnu, garīgi nekalpo un nav saņēmis Dieva Augstākās Personības žēlastību, nevar pārcelties pāri materiālajam okeānam.» Tāpēc saprātīgs cilvēks atmet visas iesīkstējušās idejas un pievienojas Krišnas apziņas kustībai, lai iegūtu patiesu atbrīvi.

Iemiesotās Vēdas turpināja: «Dārgais Kungs! Vēdās ir aprakstīts Tavs bezpersoniskais aspekts. Tev nav roku, bet Tu pieņem visu, kas Tev tiek ziedots. Tev nav kāju, bet Tu vari iet ātrāk par visiem. Tev nav acu, bet Tu redzi visu, kas ir noticis pagātnē, notiek tagadnē un notiks nākotnē. Tev nav ausu, bet Tu dzirdi visu, kas ir pateikts. Tev nav prāta, bet Tu zini visus un visu būtņu darbību pagātnē, tagadnē un nākotnē, taču neviens nezina, kas esi Tu. Tu zini visus, bet neviens nezina Tevi; tāpēc Tu esi visvecākā un augstākā personība.»

Līdzīgi kādā citā Vēdu daļā ir teikts: «Tev nekas nav jādara. Tu esi tik pilnīgs savās zināšanās un spējās, ka viss izpaužas vienkārši pēc Tavas gribas. Nav neviena, kas būtu lielāks par Tevi vai līdzīgs Tev, un visi ir Tavi mūžīgie kalpi.» Tādējādi Vēdās teikts, ka Absolūtam nav ne kāju, ne roku, ne acu, ne ausu, ne arī prāta, un tomēr Viņš var darboties ar savām spējām un piepildīt visu dzīvo būtņu vajadzības. Kā teikts Bhagavad-gītā, Viņa rokas un kājas ir visur, jo Viņš caurstrāvo visu. Visu dzīvo būtņu rokas, kājas, ausis un acis darbojas un kustas pēc Virsdvēseles gribas, bet Virsdvēsele atrodas būtņu sirdīs. Bez Virsdvēseles nevar darboties ne kājas, ne rokas. Taču Dieva Augstākā Personība ir tik dižena, neatkarīga un pilnīga, ka pat bez acīm, kājām un ausīm Tā savā darbībā nav atkarīga no citiem. Gluži otrādi, citu būtņu jutekļu darbība ir atkarīga no Dieva Augstākās Personības. Kamēr dzīvo būtni neiedvesmo un nevada Virsdvēsele, tā nespēj darboties.

Patiesība ir tāda, ka galu galā Absolūtā Patiesība ir Augstākā Personība. Bet, tā kā Absolūtā Patiesība darbojas caur savām dažādajām spējām, ko rupji materiālistiskie ļaudis neredz, materiālisti uzskata Viņu par bezpersonisku. Piemēram, cilvēks var redzēt uzgleznotu puķi, un viņš var saprast, ka mākslinieks ar lielu rūpību ir veidojis krāsu salikumu, formu utt. Dažādu ziedu gleznās mākslinieka darbs parādās ļoti skaidri. Taču rupji materiālistisks cilvēks nesaskata Dieva roku pat tik mākslinieciskās izpausmēs kā puķes, kas zied dabā, un secina, ka Absolūtā Patiesība ir bezpersoniska. Īstenībā Absolūts ir personisks, taču Viņš ir neatkarīgs. Viņam nav pašam jāņem ota un krāsas, lai uzgleznotu ziedus, jo Viņa spējas darbojas tik brīnumaini, ka rodas iespaids — ziedi rodas paši, bez kāda mākslinieka. Impersonālo Absolūtās Patiesības skatījumu pieņem tie, kas nav īpaši saprātīgi, jo, kamēr cilvēks nekalpo Kungam, viņš nespēj izprast, kā Visaugstākais darbojas. Viņš nevar pat uzzināt Kunga vārdu. Visas zināšanas par Dieva Kunga darbību un personiskajām iezīmēm atklājas tikai bhaktam, kuram ir mīlestības pilnas kalpošanas attieksme.

Bhagavad-gītā ir skaidri pateikts: bhoktāram jagja-tapasām. «Dievs Kungs ir visu ziedošanu un askēžu baudītājs.» Pēc tam Kungs saka: sarva-loka-mahēšvaram. «Es esmu visu planētu īpašnieks.» Tāda ir Dieva Augstākā Personība. Lai gan pats Kungs atrodas Vrindāvanā un bauda pārpasaulīgu prieku kopā ar saviem mūžīgajiem pavadoņiem — gopī un ganu zēniem —, Kunga spējas Viņa vadībā darbojas visā pasaulē. Tās netraucē Krišnas mūžīgās rotaļas.

Tikai ar garīgo kalpošanu cilvēks var saprast, kādā veidā Dieva Augstākā Personība ar savām neaptveramajām spējām vienlaicīgi darbojas gan bezpersoniski, gan personiski. Kungs darbojas gluži kā augstākais imperators, kuram pakļaujas daudzi tūkstoši valdnieku un vadītāju. Dieva Augstākā Personība ir augstākais neatkarīgais vadītājs, un visi padievi — arī Kungs Brahma, Kungs Šiva, debesu valdnieks Indra, Mēness valdnieks un Saules valdnieks — darbojas Viņa vadībā. Vēdas apstiprina, ka Saule spīd, vējš pūš un uguns silda aiz bailēm no Dieva Augstākās Personības. Materiālā daba šai pasaulē rada daudz ko kustīgu un nekustīgu, taču nekas nevar darboties neatkarīgi vai kaut ko radīt bez Augstākā Kunga gribas. Visi darbojas kā pakļautie valdnieki, kas ik gadus maksā imperatoram nodokļus.

Vēdas norāda, ka visas būtnes dzīvo, ēdot Dieva Personībai piedāvātā ēdiena pārpalikumus. Ir tāds norādījums, ka lielās ziedošanas ceremonijās augstākajai valdošajai Dievībai jābūt Nārājanam, un pēc ziedošanas ceremonijas ēdiena pārpalikumi tiek izdalīti padieviem. To sauc par jagja-bhāgu. Katram padievam tiek piešķirta sava jagja-bhāgas daļa, un viņš to pieņem kā prasādu. Secinājums ir tāds, ka padievu vara nav neatkarīga. Viņi ir dažādi Dieva augstākās gribas izpildītāji, un tie ēd prasādu jeb ziedojumu pārpalikumus. Padievi izpilda Visaugstā Kunga pavēles stingrā saskaņā ar Viņa iecerēm. Dieva Augstākā Personība atrodas aizmugurē, un Viņa gribu izpilda citi. Mums tikai liekas, ka Kungs ir bezpersonisks. Savā rupji materiālistiskajā apziņā mēs nespējam aptvert, ka aiz materiālās dabas bezpersoniskās darbības stāv Augstākā Personība. Tāpēc Kungs Bhagavad-gītā paskaidro, ka nav nekā augstāka par Viņu un ka bezpersoniskais Brahmans ir Viņam pakļauts; tas ir Viņa personisko staru izpausme. Šrīpada Šrīla Šrīdhara Svāmī par to ir uzrakstījis ļoti jauku pantu: «Es pazemīgi noliecos Dieva Augstākās Personības priekšā. Dieva Augstākajai Personībai nav jutekļu, bet pēc Viņa norādījumiem un gribas darbojas visi materiālie jutekļi. Viņš ir visu materiālo jutekļu jeb jutekļu orgānu augstākā spēja. Viņš ir visvarens, un Viņš ir visa augstākais darītājs. Tāpēc visiem Viņu jāgodina. Es pazemīgi noliecos šīs Augstākās Personības priekšā.»

Krišna pats Bhagavad-gītā paziņo, ka Viņš ir Purušotama, tas ir, Augstākā Personība. Vārds «puruša» nozīmē «personība», un vārds «utama» nozīmē «augstākais» jeb «pārpasaulīgais». Vēl Bhagavad-gītā Kungs paziņo, ka Viņš stāv pāri visām jutekļiem apveltītajām un neapveltītajām būtnēm, un tāpēc Viņu sauc par Purušotamu. Citā vietā Kungs norāda, ka gaiss atrodas debesīs, kas visu caurstrāvo, un tāpat viss atrodas Viņā un darbojas Viņa vadībā.

Iemiesotās Vēdas turpināja: «Dārgais Kungs! Tu esi vienāds pret visiem un neesi īpaši labvēlīgs pret kādu vienu dzīvo būtņu veidu. Tavas neatņemamās daļiņas, dzīvās būtnes, dažādos dzīves apstākļos saņem ciešanas un baudas. Būtnes ir gluži kā uguns dzirksteles, bet Tu esi kā uguns, virs kuras tās dejo. Tu dod būtnēm visu, ko viņas vēlas, un tomēr pats neatbildi par viņu baudām vai ciešanām. Pastāv dažādu veidu dzīvās būtnes — padievi, cilvēki, dzīvnieki, koki, putni, zvēri, mikrobi, tārpi, kukaiņi un ūdens iemītnieki —, un tie visi savā dzīvē bauda vai cieš, balstoties uz Tevi.»

Dzīvās būtnes ir divu veidu: vienas ir mūžam atbrīvotas, nitja-mukta, un otras ir nitja-badha. Dzīvās būtnes, ko sauc par nitja-muktām, atrodas garīgajā valstībā, bet nitja-badhas atrodas materiālajā pasaulē. Garīgajā valstībā gan Kungs, gan dzīvās būtnes atrodas savā sākotnējā stāvoklī kā mirdzošas dzirksteles liesmojošā ugunī. Bet materiālajā pasaulē, lai gan Kungs savā bezpersoniskajā iezīmē visu caurstrāvo, dzīvās būtnes ir aizmirsušas savu Krišnas apziņu. Tās ir kā dzirksteles, kas izlidojušas no uguns liesmām un zaudējušas savu sākotnējo spīdumu. Dažas dzirksteles nokrīt sausā zālē un pašas aizdedzina lielu uguni. Viņas var salīdzināt ar tīriem bhaktām, kas ir žēlsirdīgi pret nabaga nevainīgajām dzīvajām būtnēm. Tīrie bhaktas saistīto dvēseļu sirdīs iededz Krišnas apziņu, un tādā veidā garīgās valstības liesmojošā uguns izpaužas pat šajā materiālajā pasaulē. Dažas dzirksteles iekrīt ūdenī; tās tūlīt zaudē savu sākotnējo mirdzumu un gandrīz pilnīgi izdziest. Tās ir kā dzīvās būtnes, kas piedzimst starp rupji materiālistiskiem ļaudīm, un šajā gadījumā viņu sākotnējā Krišnas apziņa gandrīz pilnīgi izdziest. Dažas dzirksteles nokrīt zemē un paliek pusizdzisušā stāvoklī. Tādējādi vienām dzīvajām būtnēm nav Krišnas apziņas, otras atrodas starpstāvoklī starp Krišnas apzināšanos un neapzināšanos, un trešās patiešām apzinās Krišnu. Augstāko planētu padievi, sākot ar Kungu Brahmu, Indru, Čandru, Saules dievu un dažādiem citiem padieviem, apzinās Krišnu. Cilvēki atrodas starp padieviem un dzīvniekiem, un tāpēc daži vairāk vai mazāk apzinās Krišnu, bet daži ir pilnīgi aizmirsuši Viņu. Trešā līmeņa dzīvās būtnes, t.i., dzīvnieki, zvēri, augi, koki un ūdens iemītnieki, ir pilnīgi aizmirsuši Krišnu. Vēdās minētais piemērs par uguns liesmām un dzirkstelēm ļoti labi palīdz saprast dažāda veida dzīvo būtņu stāvokli. Taču pāri visām dzīvajām būtnēm ir Dieva Augstākā Personība Krišna jeb Purušotama, kurš vienmēr ir brīvs no visa materiālā.

Var jautāt, kādēļ dzīvās būtnes ir nejauši nonākušas dažādos dzīves apstākļos? Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums vispirms jāsaprot, ka dzīvās būtnes nevar ietekmēt nekāda nejaušība. Nejaušība attiecas uz nedzīviem priekšmetiem. Kā norāda Vēdu raksti, dzīvajām būtnēm ir zināšanas un tāpēc viņas sauc par čaitanjām, t.i., ar zināšanām apveltītajām. Tādējādi viņu atrašanās dažādos dzīves apstākļos nav nejauša. Būtnes to pašas ir izvēlējušās, jo viņām ir zināšanas. Bhagavad-gītā Kungs saka: «Atstāj visu un uztici sevi Man.» Šis Dieva Augstākās Personības apzināšanās ceļš ir atvērts ikvienam, tomēr katra dzīvā būtne pati var izvēlēties, vai pa to iet vai neiet. Bhagavad-gītas beigu daļā Kungs Krišna ļoti skaidri saka Ardžunam: «Mans dārgais Ardžuna, nu Es tev esmu pateicis visu. Tagad viss ir atkarīgs no tā, vai tu to pieņemsi vai ne.» Gluži tāpat dzīvās būtnes, kas ir atnākušas uz šo materiālo pasauli, pašas ir vēlējušās to baudīt. Tas nav tā, ka Krišna būtu atsūtījis viņas uz šo pasauli. Materiālā pasaule ir radīta tām dzīvajām būtnēm, kuras ir vēlējušās pamest mūžīgo kalpošanu Kungam, lai pašas kļūtu par augstākajām baudītājām. Vaišnavu filozofija māca, ka dzīvā būtne, kas vēlas apmierināt savus jutekļus un aizmirst kalpošanu Kungam, tiek novietota materiālajā pasaulē, kur tā var brīvi darboties saskaņā ar savām vēlmēm un tādā veidā radīt apstākļus, kuros tā bauda vai cieš. Mums skaidri jāsaprot, ka apziņa mūžīgi piemīt gan Kungam, gan dzīvajām būtnēm. Ne Kungs, ne dzīvās būtnes nedzimst un nemirst. Ja notiek radīšana, tad tas nenozīmē, ka dzīvās būtnes tiek radītas. Kungs rada materiālo pasauli, lai dotu saistītajām dvēselēm iespēju pacelties augstākajā Krišnas apziņas līmenī. Ja saistītā dvēsele neizmanto šo iespēju, tad pēc materiālās pasaules iznīcināšanas tā ieiet Nārājanas ķermenī un dziļā miegā guļ līdz jaunai radīšanai.

Šeit var minēt ļoti labu piemēru par lietaino gadalaiku. Lietu savā ziņā var uzskatīt par radīšanas cēloni, jo tas padara laukus piemērotus dažādu stādu audzēšanai. Gluži tāpat, kad Kungs paraugās uz materiālo dabu un notiek radīšana, tūlīt parādās dzīvās būtnes dažādos dzīves apstākļos, un tās ir gluži kā dažādu veidu augi pēc lietus. Lietus ir viens, taču tas rada daudzveidīgus augus. Lietus vienādi aplaista visus laukus, taču tajos atkarībā no iesētajām sēklām izdīgst dažādi stādi. Gluži tāpat arī mūsu vēlmju sēklas ir dažādas. Katrai dzīvajai būtnei ir sava vēlme, un šī vēlme ir sēkla, kas liek izaugt noteikta veida ķermenim. Rūpa Gosvāmī to ir paskaidrojis ar vārdu «pāpa-bīdža». Vārds «pāpa» nozīmē «grēcīgs». Visas mūsu materiālās vēlmes var uzskatīt par pāpa-bīdžām jeb grēcīgo vēlmju sēklām. Bhagavad-gītā paskaidrots, ka mūsu grēcīgā vēlme patiesībā ir nevēlēšanās uzticēt sevi Visaugstajam Kungam. Tāpēc Kungs Bhagavad-gītā saka: «Es tevi aizsargāšu no grēcīgo vēlmju sekām.» Šīs grēcīgās vēlmes izpaužas dažādu veidu ķermeņos, tāpēc Visaugsto Kungu nevar nosodīt par to, ka vienai būtnei Viņš ir devis vienu ķermeni, bet citai būtnei — citu ķermeni. Visi 8 400 000 dzīvības veidu ķermeņi ir radīti saskaņā ar atsevišķo dzīvo būtņu prāta stāvokli. Dieva Augstākā Personība Purušotama tikai dod būtnēm iespēju darboties saskaņā ar savām vēlmēm. Tādējādi dzīvās būtnes darbojas, izmantojot iespējas, ko devis Dievs Kungs.

Tajā pat laikā dzīvās būtnes ir radušās no Dieva Kunga pārpasaulīgā ķermeņa. Šīs attiecības starp Kungu un dzīvajām būtnēm ir izskaidrotas Vēdu rakstos, kur teikts, ka Visaugstais Kungs uztur visus savus bērnus, dodot tiem to, ko tie vēlas. Līdzīgi Bhagavad-gītā Kungs saka: «Es esmu visu dzīvo būtņu sēklas devējs tēvs.» Nav grūti saprast, ka tēvs laiž pasaulē bērnus, bet bērni darbojas saskaņā ar savām vēlmēm. Tādējādi tēvs nekādā ziņā nav atbildīgs par savu bērnu iespējamo nākotni. Katrs no bērniem var izmantot iespējas, ko dod tēva īpašumi un norādījumi, taču par spīti vienam un tam pašam mantojumam un norādījumiem katrs bērns atšķirīgo vēlmju dēļ savu dzīvi iekārto citādi un tādējādi cieš vai bauda.

Gluži tāpat vieni un tie paši Bhagavad-gītas norādījumi domāti visiem. Ikvienam ir jāuztic sevi Visaugstajam Kungam, un tad Viņš rūpējas par cilvēku un aizsargā viņu no grēku sekām. Dieva Kunga radītajā pasaulē visām būtnēm ir dotas vienādas dzīves iespējas. Viss, kas ir uz zemes, ūdenī vai gaisā, ir vienādi dots visām dzīvajām būtnēm. Tā kā visas būtnes ir Visaugstā Kunga dēli, ikviens var baudīt Kunga dotās materiālās iespējas, taču diemžēl būtnes rada nelabvēlīgus dzīves apstākļus, cīnoties savā starpā. Par šo cīnīšanos, kā arī labvēlīgu un nelabvēlīgu apstākļu radīšanu atbild pašas dzīvās būtnes, nevis Dieva Augstākā Personība. Tāpēc, ja dzīvās būtnes izmanto Kunga norādījumus, kā tie doti Bhagavad-gītā, un izkopj Krišnas apziņu, tad viņu mūžs kļūst cildens, un tās var atgriezties mājās, atpakaļ pie Dieva.

Kāds var iebilst, ka materiālā pasaule ir Dieva Kunga radīta, tāpēc Viņš ir atbildīgs par stāvokli tajā. Protams, Viņš ir netieši atbildīgs par materiālās pasaules radīšanu un uzturēšanu, taču Viņš nekādā gadījumā neatbild par dažādajiem apstākļiem, kādos atrodas dzīvās būtnes. To, kā Kungs rada šo materiālo pasauli, var salīdzināt ar to, kā mākonis rada augus. Lietainajā gadalaikā sāk augt dažādi stādi. Mākonis lej ūdeni pār zemi, taču pats nekad nepieskaras zemei. Gluži tāpat Kungs rada šo materiālo pasauli, vienkārši paraugoties uz materiālo enerģiju. Tas ir apstiprināts Vēdās: Kungs paskatījās uz materiālo dabu un notika radīšana. Arī Bhagavad-gītā ir apstiprināts, ka Dievs Kungs ar savu pārpasaulīgo skatienu materiālajā dabā rada visdažādākās būtnes: gan kustīgas, gan nekustīgas, gan dzīvas, gan nedzīvas.

Tādējādi materiālās pasaules radīšanu var uzskatīt par vienu no Kunga spēlēm; radīšana tiek saukta par Kunga spēli tāpēc, ka Viņš rada šo materiālo pasauli vienmēr, kad vēlas. Arī šī Dieva Augstākās Personības vēlme no Viņa puses ir ārkārtīgi liela žēlastība, jo tādā veidā saistītās dvēseles gūst vēl vienu iespēju izkopt savu sākotnējo apziņu un atgriezties pie Dieva. Tāpēc Visaugstajam Kungam nevar pārmest šīs materiālās pasaules radīšanu.

Apskatot šo jautājumu, varam iegūt skaidru izpratni, kāda ir atšķirība starp impersonālistiem un personālistiem. Impersonālais uzskats ir vērsts uz saplūšanu ar Visaugstākā esamību, un tukšuma filozofija iesaka padarīt visu materiālo daudzveidību par tukšumu. Abas šīs filozofijas tiek sauktas par mājāvādu. Kosmiskajai izpausmei, protams, pienāk gals, un tā kļūst tukša, kad dzīvās būtnes saplūst ar Nārājanas ķermeni, lai atrastos tur līdz nākamajai radīšanai, un to var saukt par impersonālo stāvokli, taču šādi stāvokļi nekādā gadījumā nav mūžīgi. Materiālās pasaules daudzveidības iznīcināšana un dzīvo būtņu saplūšana ar Visaugstā Kunga ķermeni nav pastāvīga, jo radīšana notiek atkal, un dzīvās būtnes, kas ir saplūdušas ar Visaugstā Kunga ķermeni un nav izkopušas Krišnas apziņu, nākamās radīšanas laikā atkal ienāk materiālajā pasaulē. Bhagavad-gītā apstiprināts, ka šī materiālā pasaule pastāvīgi tiek radīta un iznīcināta, un saistītās dvēseles, kurām nav Krišnas apziņas, atkal un atkal tajā atgriežas, kad materiālā pasaule tiek izpausta. Ja saistītās dvēseles izmanto iespēju sekot tiešajiem Kunga norādījumiem un izkopt Krišnas apziņu, tad tās var nonākt garīgajā valstībā un nekad vairs neatgriezties materiālajā pasaulē. Tāpēc ir teikts, ka tukšuma filozofi un impersonālisti nav īpaši saprātīgi, jo viņi nemeklē patvērumu pie Dieva Kunga lotospēdām. Saprāta trūkuma dēļ šie tukšuma filozofi un impersonālisti nodarbojas ar dažādām askēzēm, kas vērstas vai nu uz nirvānas sasniegšanu, kas nozīmē materiālo dzīves apstākļu izbeigšanu, vai arī uz savienošanos, saplūstot ar Dieva Kunga ķermeni. Visas šīs būtnes atkal krīt materiālajā pasaulē, jo Dieva Kunga lotospēdas viņām ir vienaldzīgas.

«Čaitanja-čaritāmritā» tās autors Krišnadāsa Kavirādža Gosvāmī, apguvis visus Vēdu rakstus un uzklausījis visas autoritātes, izsaka savu viedokli, ka Krišna ir vienīgais augstākais kungs un ka visas dzīvās būtnes ir Viņa mūžīgie kalpi. Šis izteikums ir apstiprināts iemiesoto Vēdu lūgšanās. Secinājums ir tāds, ka visi ir pakļauti Dieva Augstākās Personības varai, visi Kunga augstākajā vadībā kalpo un visi baidās no Dieva Augstākās Personības. Tieši aiz bailēm no Viņa visi darbojas pareizā veidā. Ikviens pēc sava stāvokļa ir pakļauts Visaugstajam Kungam, tomēr Kungam nav īpaši izredzētu dzīvo būtņu. Viņš ir gluži kā bezgalīgās debesis. Dzirksteles dejo ugunī, un visas dzīvās būtnes ir kā putni, kas lido bezgalīgajās debesīs. Daži no tiem lido ļoti augstu, daži lido zemāk, un daži — vēl zemāk. Dažādi putni lido dažādos augstumos atbilstoši savām spējām, taču debesīm ar šīm spējām nav nekāda sakara. Arī Bhagavad-gītā Kungs apstiprina, ka Viņš piešķir dzīvajām būtnēm dažādus stāvokļus atkarībā no tā, kā viņas uzticējušas sevi Kungam. Šāda atalgošana nenozīmē, ka Dieva Personībai būtu kādi izredzētie. Tādējādi, lai gan dzīvās būtnes atrodas dažādos stāvokļos, dažādos līmeņos un dažādos dzīvības veidos, tās visas ir pilnībā pakļautas Dieva Augstākajai Personībai, taču Kungs nekādā ziņā nav atbildīgs par būtņu dažādajiem dzīves apstākļiem. Tāpēc ir muļķīgi un mākslīgi, ja mēs uzskatām sevi par vienādiem ar Visaugsto Kungu, un vēl muļķīgāk ir domāt, ka mēs neesam redzējuši Dievu. Ikviens redz Dievu dažādos Viņa aspektos. Vienīgā atšķirība ir tā, ka teists redz Dievu kā Augstāko Personību, kā vismīļāko, Krišnu, bet ateists redz Absolūto Patiesību kā nāvi, kas beigu beigās sagaida viņu.

Iemiesotās Vēdas turpināja lūgšanas. «Dārgais Kungs,» viņas sacīja, «no visa, kas teikts Vēdās, var saprast, ka Tu esi augstākais vadītājs, un visas dzīvās būtnes ir vadītās. Gan Dievs Kungs, gan dzīvās būtnes ir nitjas, mūžīgas, un tādējādi viņu īpašības ir vienādas. Tomēr nitja, kas minēta vienskaitlī jeb Visaugstais Kungs ir vadītāja, turpretī daudzās nitjas ir vadītās. Atsevišķā vadītā dzīvā būtne atrodas ķermenī, un tai blakus Virsdvēseles izskatā ir arī augstākais vadītājs; Virsdvēsele vada atsevišķo dvēseli. Tas ir teikts Vēdās. Ja atsevišķo dvēseli nevadītu Virsdvēsele, tad kā gan varētu izskaidrot Vēdu vārdus, ka dzīvā būtne pārceļo no viena ķermeņa uz otru, baudot un ciešot agrāko darbu dēļ? Reizēm būtne paceļas augstākā dzīves līmenī un reizēm tā nonāk zemākā līmenī. Tādējādi saistītās dvēseles ir pakļautas ne vien Visaugstajam Kungam, bet arī sasaistītas materiālās dabas varā. Šīs attiecības starp dzīvajām būtnēm un Visaugsto Kungu kā starp vadītajiem un vadītāju nepārprotami pierāda, ka, lai gan Virsdvēsele ir visucaurstrāvojoša, atsevišķās dzīvās būtnes nekādā gadījumā nav visucaurstrāvojošas. Ja atsevišķās dvēseles būtu visucaurstrāvojošas, tad nevarētu būt ne runas par to, ka viņas tiek vadītas. Teorija par to, ka Virsdvēsele un atsevišķā dvēsele ir vienādas, tādējādi ir piesārņojumu klāts secinājums, un neviens saprātīgs cilvēks to nepieņems. Gluži otrādi, cilvēkam ir jācenšas izprast atšķirības starp augstāko mūžīgo un pakārtotajiem mūžīgajiem.»

Tāpēc iemiesotās Vēdas secināja: «Ak, Kungs! Gan Tu, gan ierobežotās dhruvas, dzīvās būtnes, esat mūžīgi.» Bezgalīgā mūžīgā veidols reizēm tiek saprasts kā Visuma veidols, un tādos Vēdu rakstos kā Upanišadās ierobežotā mūžīgā veidols ir ļoti skaidri aprakstīts. Tur ir teikts, ka dzīvās būtnes sākotnējais garīgais veidols ir kā viena desmittūkstošā daļa no mata galiņa. Ir teikts, ka gars ir lielāks par vislielāko un mazāks par vismazāko. Atsevišķās dzīvās būtnes, kas mūžīgi ir neatņemamas Dieva daļiņas, ir mazākas par vismazāko. Mēs ar saviem materiālajiem jutekļiem nevaram uztvert ne Visaugstāko, kurš ir lielāks par vislielāko, ne atsevišķo dvēseli, kura ir mazāka par vismazāko. No autoritatīviem Vēdu rakstu avotiem mums jāizprot gan vislielākais, gan vismazākais. Vēdu rakstos teikts, ka Virsdvēsele atrodas dzīvās būtnes ķermenī un ka tā ir īkšķa lielumā. Tūlīt var uzdot jautājumu, kā gan kaut kas tāds, kas ir īkšķa lielumā, var atrasties skudras sirdī? Atbilde ir tāda, ka īkšķa izmērs, kāds ir Virsdvēselei, ir atbilstošs attiecīgās dzīvās būtnes izmēram. Tādējādi Virsdvēseli un atsevišķo dzīvo būtni nekādā gadījumā nedrīkst uzskatīt par vienu, lai gan tās abas atrodas dzīvās būtnes materiālajā ķermenī. Virsdvēsele dzīvo sirdī, lai vadītu atsevišķo dzīvo būtni. Kaut arī gan Virsdvēsele, gan dzīvā būtne ir dhruvas, mūžīgas, dzīvā būtne vienmēr ir pakļauta Visaugstākajam.

Var iebilst, ka dzīvās būtnes ir dzimušas no materiālās dabas, tāpēc visas tās ir vienlīdzīgas un neatkarīgas. Taču Vēdu rakstos teikts, ka materiālo dabu ar dzīvajām būtnēm apaugļo Dieva Augstākā Personība, un tikai tad būtnes rodas. Tādējādi dzīvo būtņu nākšana pasaulē patiesībā nav atkarīga tikai no materiālās dabas vien, tāpat kā bērns, kas piedzimst sievietei, nav tikai viņas radīts. Sievieti vispirms apaugļo vīrietis, un tikai tad rodas bērns. Tādējādi sievietes radītais bērns ir neatņemama vīrieša sastāvdaļa. Gluži tāpat dzīvās būtnes šķietami ir materiālās dabas radītas, taču tas nenotiek neatkarīgi. Būtnes rodas tāpēc, ka materiālo dabu ir apaugļojis augstākais tēvs. Tādējādi iebildums par to, ka atsevišķās dzīvās būtnes nav Visaugstākā daļiņas, neiztur kritiku. Piemēram, atsevišķas ķermeņa daļas nevar pielīdzināt veselumam. Gluži otrādi, ķermenis kopumā vada atsevišķos locekļus. Tāpat, augstākā veseluma daļiņas vienmēr ir atkarīgas no šo daļiņu avota, tās vienmēr tiek vadītas. Bhagavad-gītā apstiprināts, ka dzīvās būtnes ir Krišnas daļas, mamaivāmšas. Tāpēc neviens saprātīgs cilvēks nepieņems teoriju par to, ka Virsdvēsele un atsevišķā dvēsele pieder vienai un tai pašai kategorijai. Pēc īpašībām Virsdvēsele un atsevišķā dvēsele neatšķiras, bet pēc lieluma Virsdvēsele vienmēr ir augstākā, bet atsevišķā dvēsele vienmēr ir pakļautā. Tāds ir Vēdu secinājums.

Runājot par šiem jautājumiem, ir izmantoti divi svarīgi vārdi «jan-maja» un «čin-maja». Saskaņā ar sanskrita gramatiku, vārdu «majat» var saprast gan kā «pārveidošanās», gan kā «pietiekamība». Mājāvādī filozofi uzskata, ka vārdi «jan-maja» jeb «čin-maja» norāda, ka dzīvā būtne vienmēr ir vienāda ar Visaugstāko, taču ir jāpadomā, vai vārda otrā daļa «majat» nozīmē «pietiekamība» vai «pārveidošanās». Dzīvajai būtnei nekad nekas nepieder tādā daudzumā kā Dieva Augstākajai Personībai, tāpēc šajā gadījumā vārds «majat» nenorāda uz to, ka atsevišķā dzīvā būtne ir sevī pilnīga. Atsevišķajai dzīvajai būtnei nekad nav pietiekami daudz zināšanu, jo kā gan citādi tā būtu nokļuvusi maijas jeb materiālās enerģijas varā? Tāpēc nozīmi «pietiekams» var pieņemt tikai atbilstoši dzīvās būtnes iespējām. Visaugstā Kunga un dzīvo būtņu garīgo vienību nekādā gadījumā nedrīkst uzskatīt par viendabīgumu. Katra dzīvā būtne ir individuāla. Ja mēs pieņemam, ka vienība ir viendabīga, tad pēc vienas atsevišķās dvēseles atbrīvošanās atbrīvi tūlīt iegūtu arī visas pārējās atsevišķās dvēseles. Taču patiesībā katra atsevišķā dvēsele dažādos veidos bauda un cieš materiālajā pasaulē.

Vārds «majat» vēl nozīmē «pārveidošanās» un dažreiz arī «blakusprodukts». Saskaņā ar impersonālistu teoriju pats Brahmans ir pieņēmis dažādu veidu ķermeņus, un tā ir Viņa līla jeb spēle. Tomēr pastāv simtiem un tūkstošiem dzīvības veidu, kas dzīvo dažādos apstākļos, t.i., cilvēki, padievi, dzīvnieki, putni un zvēri, un, ja viņi visi būtu šīs Augstākās Absolūtās Patiesības izvērsumi, tad nevarētu būt ne runas par atbrīvi, jo Brahmans jau ir atbrīvots. Vēl viens mājāvādī skaidrojums ir tāds, ka katra laikmeta sākumā izpaužas dažādu veidu ķermeņi, bet laikmeta beigās visi šie dažādie ķermeņi jeb Brahmana izvērsumi atkal kļūst par vienu, un visas dažādās izpausmes vairs nepastāv. Tad, saskaņā ar šo teoriju, Brahmans nākamajā laikmetā atkal izvēršas dažādos ķermeniskos veidolos. Ja mēs pieņemam šo teoriju, tad tas nozīmē, ka Brahmans ir pakļauts izmaiņām. Taču tas tā nevar būt. No Vēdānta-sūtras mēs uzzinām, ka Brahmans pēc savas dabas ir prieka pilns. Tāpēc Viņš nevar pārveidoties par ķermeni, kas ir pakļauts sāpēm. Patiesībā dzīvās būtnes, neatņemamās Brahmana daļiņas, ir bezgalīgi sīkas, un tās tiecas nonākt maldinātājas enerģijas varā. Kā tika paskaidrots iepriekš, Brahmana daļiņas ir kā dzirksteles, kas priecīgi dejo ugunī, taču pastāv iespēja, ka tās no uguns kritīs dūmos, lai gan dūmi ir tikai cits uguns stāvoklis. Šī materiālā pasaule ir kā dūmi, bet garīgā valstība ir kā liesmojoša uguns. Neskaitāmās dzīvās būtnes, nonākot maldinātājas enerģijas ietekmē, tiecas krist no garīgās valstības materiālajā pasaulē, tomēr dzīvās būtnes var atkal atbrīvoties, kad tās izkopj īstenās zināšanas un pilnīgi attīrās no materiālās pasaules sārņiem.

Asurām ir teorija, ka dzīvās būtnes ir radušās no materiālās dabas jeb prakriti saskarsmē ar purušu. Arī šī teorija nav pieņemama, jo gan materiālā daba, gan Dieva Augstākā Personība ir mūžīgas. Ne materiālā daba, ne Dieva Augstākā Personība nedzimst. Visaugsto Kungu sauc par adžu jeb nedzimušu. Gluži tāpat arī materiālā daba ir adžā. Abi šie vārdi «adža» un «adžā» nozīmē «nedzimis». Tā kā gan materiālā daba, gan Visaugstais Kungs ir nedzimuši, tie nekādā veidā nevar radīt dzīvās būtnes. Kā ūdens saskarsmē ar gaisu reizēm rada neskaitāmus burbuļus, tā materiālā daba saskarsmē ar Augstāko Personību liek materiālajā pasaulē parādīties dzīvajām būtnēm. Burbuļi ūdenī ir dažādi, un arī dzīvās būtnes materiālajā pasaulē ir dažādas pēc savas formas un stāvokļa, jo viņas atrodas materiālās dabas īpašību ietekmē. Tādējādi nav nepareizi, ja secinām, ka dzīvās būtnes, kas ieradušās materiālajā pasaulē dažādos veidolos, piemēram, cilvēki, padievi, dzīvnieki, putni un zvēri, saņem ķermeņus atbilstoši savām dažādajām vēlmēm. Neviens nevar pateikt, kad šīs vēlmes ir radušās, tāpēc ir teikts: anādi-karma — šādas materiālās esamības cēlonis ir nenosakāms. Neviens nezina, kad ir sākusies materiālā dzīve, taču šādam sākumam ir jābūt, jo sākotnēji visas dzīvās būtnes ir garīgas dzirksteles. Tāpat kā dzirkstelēm, kas izlidojušas no uguns un nokritušas zemē, ir sākums, arī dzīvajām būtnēm, kas atnākušas materiālajā pasaulē, ir savs sākums, bet neviens nevar pateikt, kad tas ir bijis. Pat iznīcināšanas laikā šīs dzīvās būtnes saplūst ar Dieva Kunga garīgo esamību. Šis stāvoklis ir kā dziļš miegs, taču būtņu sākotnējās vēlmes valdīt pār materiālo dabu saglabājas tādas pašas. Kad notiek jauna Visuma izpaušanās, būtnes iznāk no Kunga, lai piepildītu šīs vēlmes, un tāpēc tās nonāk dažādos dzīvības veidos.

Dzīvo būtņu saplūšana ar Visaugstāko iznīcināšanas laikā tiek salīdzināta ar medu. Medus šūnās glabājas garšas no dažādām puķēm un augļiem. Kad cilvēks ēd medu, viņš nevar pateikt, kāds medus ir nācis no kāda zieda. Taču pēc medus patīkamās garšas var spriest, ka tas nav viendabīgs, bet gan sastāv no dažādām garšām. Vai arī cits piemērs — lai gan dažādu upju ūdeņi galu galā sajaucas ar jūras ūdeni, tas nenozīmē, ka pašu upju vairs nebūtu. Lai gan Gangas un Jamunas ūdeņi sajaucas ar jūras ūdeni, pati Ganga un Jamuna joprojām turpina neatkarīgi pastāvēt. Ar dažādu dzīvo būtņu ieplūšanu Brahmanā iznīcināšanas laikā jāsaprot dažāda veida ķermeņu iznīcināšana, taču pašas dzīvās būtnes ar savām dažādajām garšām katra par sevi atsevišķi atrodas Brahmanā līdz jaunai materiālās pasaules radīšanai. Tāpat kā jūras ūdens sāļā garša un Gangas ūdens saldā garša ir atšķirīgas un šī atšķirība pastāv vienmēr, tā arī atšķirība starp Visaugsto Kungu un dzīvajām būtnēm ir pastāvīga, lai gan iznīcināšanas laikā dzīvās būtnes šķietami saplūst ar Visaugsto Kungu. Tādējādi varam secināt, ka pat tad, kad dzīvās būtnes atbrīvojas no materiālo apstākļu sārņiem un ieplūst garīgajā valstībā, viņu atsevišķās garšas attiecībās ar Visaugsto Kungu turpina pastāvēt.

Iemiesotās Vēdas turpināja: «Dārgais Kungs! Mēs secinām, ka visas dzīvās būtnes piesaista Tava materiālā enerģija, un tikai tādēļ, ka viņas kļūdaini uzskata sevi par materiālās dabas radītām un ir aizmirsušas savas mūžīgās attiecības ar Tevi, tās pārceļo no viena ķermeņa citā. Neziņas dēļ šīs dzīvās būtnes kļūdaini pielīdzina sevi dažādiem dzīvības veidiem, un it īpaši, kad tās ir ieguvušas cilvēka ķermeni, viņas pielīdzina sevi noteiktai kārtai, noteiktai nācijai, rasei vai tā saucamajai reliģijai, aizmirstot, ka patiesībā tās ir mūžīgas Tavas Augstības kalpones. Šīs kļūdainās dzīves izpratnes dēļ būtnes atkārtoti dzimst un mirst. Ja no daudziem miljoniem būtņu vienai ir pietiekami daudz saprāta, lai meklētu tīru bhaktu sabiedrību, tad viņa iegūst Krišnas apziņas izpratni un iziet ārpus materiālo maldu robežām.»

«Čaitanja-čaritāmritā» Kungs Čaitanja apstiprina, ka dzīvās būtnes dažādos dzīvības veidos klejo pa šo Visumu, bet, ja kāda no tām ar garīgā skolotāja un Dieva Augstākās Personības Krišnas žēlastību iegūst pietiekami daudz saprāta, tad viņa sāk savu bhakti dzīvi Krišnas apziņā. Ir teikts: harim vinā na mritim taranti — bez Dieva Augstākās Personības palīdzības cilvēks nevar izkļūt no atkārtotās dzimšanas un nāves važām. Citiem vārdiem sakot, vienīgi Visaugstais Kungs, Dieva Personība, var atbrīvot saistītās dvēseles no atkārtotās dzimšanas un nāves riteņa.

Iemiesotās Vēdas turpināja: «Laika ietekme — pagātne, tagadne un nākotne —, kā arī materiālās ciešanas, piemēram, pārliecīgs karstums un aukstums, dzimšana, nāve, vecums un slimības ir tikai Tavu uzacu kustības. Viss notiek Tavā vadībā.» Bhagavad-gītā teikts, ka visa materiālā darbība risinās Dieva Augstākās Personības Krišnas vadībā. «Visi materiālās esamības apstākļi stāv ceļā tiem, kas nav uzticējuši sevi Tev. Turpretī tiem, kas ir uzticējuši sevi un pilnībā apzinās Krišnu, tas viss nevar sagādāt nekādas bailes.» Kad ieradās Kungs Nrisimhadēva, Prahlāda Mahārādža nemaz nenobijās no Viņa, turpretī viņa ateistiskais tēvs sastapās ar savas nāves iemiesojumu un tika nogalināts. Tāpēc, lai gan Kungs Nrisimhadēva nozīmē nāvi tādiem ateistiem kā Hiranjakašipu, Viņš aizvien ir ļoti labs pret tādiem bhaktām kā Prahlādu un sagādā tiem daudz prieka. Tādējādi tīrs bhakta nebaidās no dzimšanas, nāves, vecuma un slimībām.

Šrīpāda Šrīdhara Svāmī ir uzrakstījis ļoti jauku pantu, kura jēga ir šāda: «Mans dārgais Kungs! Es esmu dzīvā būtne, kurai pastāvīgi sagādā raizes materiālās esamības apstākļi. Materiālās esamības ritenis ir sašķaidījis mani gabalos, un savu materiālajā pasaulē pastrādāto grēku dēļ es degu materiālo seku uguns liesmās. Tā vai citādi, mans dārgais Kungs, es esmu atnācis, lai rastu patvērumu pie Tavām lotospēdām. Lūdzu, pieņem un aizsargā mani!» Līdzīga ir arī Šrīlas Narotamas dāsas lūgšana: «Mans dārgais Kungs! Ak, Nandas Mahārādžas dēls, ar kuru kopā ir Vrišabhānu meita! Es pēc lielajām ciešanām materiālajos dzīves apstākļos esmu atnācis, lai rastu patvērumu pie Tavām lotospēdām, un es lūdzu, esi man žēlīgs. Lūdzu, neatraidi mani, jo man nav cita patvēruma, kā vienīgi Tu.»

Secinājums ir tāds, ka visi sevis apzināšanās jeb Dieva apzināšanās paņēmieni, izņemot bhakti-jogu jeb garīgo kalpošanu, ir ārkārtīgi grūti. Tāpēc atbrīvoties no materiālās dzīves sārņiem, it īpaši šajā laikmetā, var, vienīgi rodot patvērumu garīgajā kalpošanā Dievam Kungam ar pilnīgu Krišnas apziņu. Tie, kas neapzinās Krišnu, tikai izšķiež savu laiku, un viņiem nav nekādu taustāmu garīgās dzīves pierādījumu.

Kungs Rāmačandra ir teicis: «Es vienmēr dodu pārliecību un drošību visiem, kas uztic sevi Man un stingri apņemas būt Mani mūžīgie kalpi, jo tāda ir Mana daba.» Gluži tāpat Kungs Krišna Bhagavad-gītā norāda: «Materiālās dabas ietekme ir nepārvarama, bet tas, kurš uztic sevi Man, pavisam viegli var pacelties pāri materiālās dabas ietekmei.» Bhaktas nebūt nevēlas strīdēties ar nebhaktām, lai sagrautu viņu teorijas. Viņi netērē laiku velti un vienmēr nodarbojas ar pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu Kungam pilnīgā Krišnas apziņā.

Iemiesotās Vēdas turpināja: «Dārgais Kungs! Lai gan diženi mistiskie jogi var pilnībā valdīt pār prāta ziloni un jutekļu viesuli, nerodot patvērumu pie īstena garīgā skolotāja, tie kļūst par materiālās ietekmes upuriem un nevar gūt panākumus sevis apzināšanās ceļā. Šādi cilvēki, kuriem nav vadības, tiek salīdzināti ar tirgotājiem, kuri dodas jūras ceļojumā bez kapteiņa.» Tādējādi cilvēks pats nespēj izrauties no materiālās dabas ķetnām. Nepieciešams pieņemt īstenu garīgo skolotāju un darboties saskaņā ar viņa norādījumiem. Tas dod iespēju tikt pāri materiālo apstākļu neziņai. Par to Šrīpada Šrīdhara Svāmī ir uzrakstījis brīnišķīgu pantu, kurā teikts: «Ak, visužēlsirdīgais garīgais skolotāj, Dieva Augstākās Personības pārstāvi! Kad es varēšu pilnīgi uzticēt savu prātu tavām lotospēdām? Tad tikai un vienīgi ar tavu žēlastību es varēšu atbrīvoties no visiem šķēršļiem, kas stāv garīgās dzīves ceļā, un iegūšu svētlaimi.»

Patiesībā ekstātisku samādhi jeb gremdēšanos Dieva Augstākajā Personībā var sasniegt ar pastāvīgu kalpošanu Viņam, un pastāvīgi garīgi kalpot var tikai tas, kurš darbojas īstena garīgā skolotāja vadībā. Tāpēc Vēdas norāda, ka tam, kurš grib apgūt garīgās kalpošanas zinātni, jāveltī sevi īstenam garīgajam skolotājam. Īstens garīgais skolotājs ir tas, kurš apguvis garīgās kalpošanas zinātni mācekļu pēctecībā. Šo mācekļu pēctecību sauc par šrotriju. Ja garīgais skolotājs atrodas mācekļu pēctecībā, tad viņa pirmā pazīme ir tā, ka tas pilnīgi un stingri darbojas bhakti-jogā. Reizēm cilvēki nevēlas pieņemt garīgo skolotāju un cenšas sasniegt sevis apzināšanos ar mistisko jogu. Taču šajā ceļā ir daudz neizdošanās gadījumu, un krīt pat tādi diženi jogi kā Višvāmitra. Ardžuna Bhagavad-gītā saka, ka savaldīt prātu ir tikpat neiespējami, kas apturēt viesuli. Reizēm prāts tiek salīdzināts ar traku ziloni. Nesekojot garīgā skolotāja norādījumiem, cilvēks nevar savaldīt prātu un jutekļus. Citiem vārdiem sakot, ja cilvēks nodarbojas ar mistisko jogu un nepieņem īstenu garīgo skolotāju, tad viņam noteikti nekas neizdodas. Viņš tikai izšķiež savu vērtīgo laiku. Vēdās teikts, ka nevienam nevar būt pilnīgu zināšanu, ja viņš neseko āčārjam. Āčārjavān purušo vēda: tas, kurš ir atzinis āčārju, zina, kas ir kas. Absolūto Patiesību nevar saprast ar strīdēšanos. Tas, kurš sasniedzis pilnīgu brāhmanisma līmeni, gluži dabiski atsakās no visa; viņš netiecas pēc materiāliem ieguvumiem, jo ar savām garīgajām zināšanām ir sapratis, ka šajā pasaulē nekā netrūkst. Dieva Augstākā Personība pietiekamā daudzumā dod visu. Tādējādi īsts brāhmans necenšas sasniegt materiālu pilnību. Viņš iet pie īstena garīgā skolotāja, lai saņemtu no viņa norādījumus. Garīgais skolotājs ir brahma-ništha, tas nozīmē, ka viņš ir atmetis visus pārējos darbus un pilnīgi veltījis savu dzīvi, lai darbotos Dieva Augstākās Personības Krišnas labad. Kad īstens māceklis atnāk pie īstena garīgā skolotāja, viņš pazemīgi lūdz: «Mans dārgais kungs, lūdzu, pieņem mani par savu skolnieku un māci mani tā, lai es spētu atmest visus pārējos sevis apzināšanās paņēmienus un nodarboties tikai ar garīgo kalpošanu, Krišnas apziņu.»

Bhakta, kurš saskaņā ar garīgā skolotāja norādījumiem nodarbojas ar pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu Kungam, domā tā: «Mans dārgais Kungs! Tu esi prieka avots. Tavā priekšā laicīgie sabiedrības, draudzības un mīlestības prieki zaudē jēgu. Tie, kuri neko nezina par augstākā prieka avotu, maldīgi meklē prieku jutekļu apmierināšanā, taču šī laime ir šķietama un pārejoša.» Par to dižens vaišnavu bhakta un dzejnieks Vidjāpatī ir teicis: «Mans dārgais Kungs! Sabiedrība, draudzība un mīlestība, protams, sagādā nedaudz prieka, lai gan tas ir materiāls. Taču šāds prieks nenes apmierinājumu manai sirdij, kura ir kā tuksnesis.» Tuksnesī ir vajadzīgs vesels okeāns ūdens. Vienam pilienam nav nekādas jēgas. Gluži tāpat mūsu materiālistiskās sirdis ir pilnas dažādu vēlmju, kuras nevar apmierināt materiālistiskās sabiedrības draudzība un mīlestība. Sirdi var apmierināt tikai tad, kad tā sāk gūt prieku no Augstākā prieka avota. Šo pārpasaulīgo apmierinājumu var sasniegt tikai ar garīgo kalpošanu pilnīgā Krišnas apziņā.

Iemiesotās Vēdas turpināja: «Dārgais Kungs! Tu esi sač-čid-ānanda-vigraha, mūžam svētlaimīgais zināšanu veidols, un, tā kā dzīvās būtnes ir Tavas Personības neatņemamās daļiņas, viņu dabiskais esamības stāvoklis ir pilnīga Tevis apzināšanās. Ikviens, kas materiālajā pasaulē ir izkopis šādu Krišnas apziņu, vairs netiecas pēc materiālistiskas dzīves. Krišnas apziņas cilvēkam kļūst vienaldzīga ģimenes dzīve un bagātība, un ķermenisko vajadzību apmierināšanai viņam vajadzīgs pavisam maz. Citiem vārdiem sakot, viņš vairs netiecas apmierināt jutekļus. Cilvēka dzīves pilnība balstās uz zināšanām un atsacīšanos, taču ģimenes dzīvē ir ļoti grūti sasniegt zināšanu un atsacīšanās pakāpi. Tāpēc Krišnas apziņas cilvēki rod patvērumu bhaktu sabiedrībā vai svētajās vietās. Viņi labi apzinās attiecības starp Virsdvēseli un atsevišķajām dzīvajām būtnēm, un tiem nekad nav ķermeniskas dzīves izpratne. Bhaktas pilnībā apzinās Tevi un nes Tevi savās sirdīs, tāpēc viņi ir tik tīri, ka jebkura vieta, kur tie atrodas, kļūst par svētceļojumu vietu, un ūdens, ar ko tie mazgājuši pēdas, var atpestīt daudzus grēciniekus, kas klaiņo pa šo materiālo pasauli.»

Kad Prahlādam Mahārādžam viņa ateistiskais tēvs lūdza pastāstīt, ko labu zēns ir iemācījies, viņš atbildēja, ka materiālistiskam cilvēkam, kurš vienmēr ir raižu pilns, jo saistīts ar pārejošām un relatīvām patiesībām, vislabākais ir atstāt tumšo ģimenes dzīves aku un doties uz mežu, lai rastu patvērumu pie Visaugstā Kunga. Tos, kuri patiešām ir tīri bhaktas, cildina par mahātmām jeb diženiem gudrajiem, tiem, kam ir pilnīgas zināšanas. Šīs diženās dvēseles vienmēr domā par Visaugsto Kungu un Viņa lotospēdām un tādā veidā gluži dabiski iegūst atbrīvi. Bhaktas, kas pastāvīgi atrodas tādā stāvoklī, piesātinās ar Kunga neaptveramajām spējām, un tādā veidā paši spēj dot atbrīvi saviem sekotājiem un bhaktām. Tas, kurš apzinās Krišnu, ir garīgi piesātināts, un tāpēc ikviens, kas saskaras ar šādu tīru bhaktu vai rod patvērumu pie viņa, gluži tāpat piesātinās ar garīgām spējām. Šādi bhaktas nekad nelepojas ar materiālām bagātībām. Materiālajā dzīvē par ļoti labu tiek uzskatīta augsta izcelšanās, izglītība, skaistums un manta. Bet, lai gan Dieva Kunga bhaktam var būt visas šīs četras materiālās bagātības, viņš nekad nelepojas ar tām un neaizmirstas. Diženi Dieva Kunga bhaktas ceļo pa visu pasauli no vienas svētās vietas uz otru, pa ceļam satiekot daudzas saistītās dvēseles un ar savu sabiedrību un pārpasaulīgajām zināšanām tās atbrīvojot. Viņi dzīvo tādās vietās kā Vrindāvana, Mathura, Dvāraka, Džaganātha Purī un Navadvīpa, jo šādās vietās pulcējas tikai bhaktas. Tādā veidā viņi atrodas svētu cilvēku sabiedrībā. Diženi bhaktas dibina tempļus un āšramus, uz kuriem var iet Krišnas apziņas cilvēki, lai visām dzīvajām būtnēm būtu iespēja izmantot šādu sabiedrību. Tādās vietās bhaktas aizvien vairāk un vairāk pilnveidojas Krišnas apziņā. Šāda pilnveidošanās nav iespējama parastā ģimenes dzīvē, kurā nav Krišnas apziņas.

Iemiesotās Vēdas turpināja: «Dārgais Kungs! Pārpasaulnieki ir divu veidu: impersonālisti un personālisti. Impersonālisti uzskata, ka šī materiālā pasaule ir neīsta un tikai Absolūtā Patiesība ir īsta. Turpretī personālisti uzskata, ka materiālā pasaule, lai gan laicīga, tomēr ir īsta. Šie pārpasaulnieki dažādos veidos pierāda savu filozofiju patiesumu. Īstenībā materiālā pasaule vienlaicīgi ir patiesa un nepatiesa. Tā ir patiesa tāpēc, ka viss ir Augstākās Absolūtās Patiesības izvērsums, un tā nav patiesa tāpēc, ka esamība materiālajā pasaulē ir laicīga; šī pasaule tiek radīta un pēc tam iznīcināta. Dažādu esamības apstākļu dēļ kosmiskajai izpausmei nav viena noteikta stāvokļa.» Tie, kas sludina, ka šī materiālā pasaule jāuzskata par neīstu, parasti saka: brahma satjam džagan mithjā. Viņi norāda, ka viss, kas atrodas materiālajā pasaulē, ir veidots no matērijas. Piemēram, no māla ir veidoti dažādi trauki: podi, šķīvji un krūzes. Kad šīs lietas tiek iznīcinātas, tās var pārveidoties daudzos citos materiālos priekšmetos, taču jebkurā gadījumā māls turpina pastāvēt. Sasista māla krūze var pārvērsties par kausu vai šķīvi, taču māls vienalga, vai tas izskatās kā šķīvis, kauss vai krūze, turpina pastāvēt. Tāpēc tādi veidojumi kā ūdens krūze, kauss vai šķīvis ir maldīgi, bet māls ir patiess. Tā uzskata impersonālisti. Šī kosmiskā izpausme, protams, ir radusies no Absolūtās Patiesības, taču tā ir laicīga, un tāpēc maldīga. Impersonālisti uzskata, ka Absolūtā Patiesība, kas pastāv vienmēr, ir vienīgā patiesība. Taču citi pārpasaulnieki uzskata, ka šī materiālā pasaule, kas radusies no Absolūtās Patiesības, arī ir patiesa. Impersonālisti iebilst, ka materiālā pasaule nevar būt patiesa, jo reizēm matēriju rada garīgā dvēsele, un reizēm garīgo dvēseli rada matērija. Šie filozofi norāda, ka govs mēsli ir nedzīva matērija, taču reizēm no tiem rodas skorpioni. Līdzīgi no dzīva ķermeņa rodas tāda nedzīva matērija kā nagi un mati. Tādējādi viena veida lietas var radīt cita veida lietas. Balstoties uz šādiem piemēriem, mājāvādī filozofi uzskata, ka šai kosmiskajai izpausmei, kas, protams, ir radusies no Absolūtās Patiesības, nav noteikti jābūt patiesai. Pēc viņu domām Absolūtā Patiesība jeb Brahmans ir jāatzīst par patiesību, turpretī kosmiskā izpausme, lai gan tā radusies no Absolūtās Patiesības, nevar tikt uzskatīta par patiesu.

Taču Bhagavad-gītā par mājāvādī filozofu viedokli teikts, ka tas ir asuru jeb dēmonu viedoklis. Kungs Bhagavad-gītā saka: asatjam apratištham tē džagad āhur anīšvaram. Asuru domas par šo kosmisko izpausmi ir tādas, ka visa radītā pasaule ir neīsta. Asuras uzskata, ka viss radies no matērijas mijiedarbībām un ka nav valdnieka jeb Dieva. Taču tas nav tiesa. No Bhagavad-gītas septītās nodaļas mēs uzzinām, ka pieci rupjie elementi — zeme, ūdens, gaiss, uguns un debesis —, kā arī smalkie elementi — prāts, saprāts un neīstais «es» — ir astoņas savrupās Visaugstā Kunga enerģijas. Ārpus šīs zemākās materiālās enerģijas ir garīgā enerģija, ko sauc par dzīvajām būtnēm. Arī dzīvās būtnes tiek uzskatītas par Dieva Kunga augstāko enerģiju. Visa kosmiskā izpausme ir zemākās un augstākās enerģijas savienojums, un šo enerģiju avots ir Dieva Augstākā Personība. Dieva Augstākajai Personībai ir daudz dažādu enerģiju. Tas ir apstiprināts Vēdās. Parāsja šaktir vividhaiva šrūjatē: Dieva Kunga pārpasaulīgās enerģijas ir daudzveidīgas, un, tā kā šī daudzveidība ir radusies no Visaugstā Kunga, tā nevar būt maldīga. Dievs Kungs ir mūžam pastāvošs, un arī Viņa enerģijas ir mūžam pastāvošas. Dažas no enerģijām ir laicīgas — reizēm tās ir izpaustas, un reizēm tās ir neizpaustas —, taču tas nenozīmē, ka tās ir neīstas. Šeit var minēt piemēru par to, ka cilvēks dusmās dara kaut ko tādu, ko viņš parasti nekad nedarītu. Taču tas, ka dusmas atnāk un aiziet, nenozīmē, ka dusmu enerģija būtu neīsta. Tādējādi vaišnavu filozofi neatzīst mājāvādī filozofu izteikumu, ka šī pasaule ir neīsta. Pats Kungs apstiprina, ka priekšstats par to, ka materiālajai izpausmei nav augstāka cēloņa, ka nav Dieva un ka viss ir radies matērijas mijiedarbībā, ir asuru uzskats.

Mājāvādī filozofi reizēm izmanto piemēru par čūsku un auklu. Reizēm neziņas dēļ saritināta aukla vakara tumsā izskatās pēc čūskas. Bet, ja mēs kļūdas dēļ auklu uzskatām par čūsku, tad tas nenozīmē, ka aukla vai čūska būtu neīstas, un tāpēc šis piemērs, ko mājāvādī izmanto, lai parādītu materiālās pasaules neīstumu, ir nederīgs. Ja kāda lieta tiek pieņemta par īstu, bet patiesībā nemaz nepastāv, tad to sauc par neīstu. Bet, ja mēs vienu lietu sajaucam ar kādu citu, tad tas nenozīmē, ka tā būtu neīsta. Vaišnavu filozofi izmanto ļoti labu piemēru, salīdzinot materiālo pasauli ar māla podu. Ja mēs redzam māla podu, tad nav tā, ka tas vienā mirklī pazustu un pārvērstos par kaut ko citu. Māla pods var būt laicīgs, taču tas tiek izmantots ūdens nešanai, un mēs turpinām uz to raudzīties kā uz māla podu. Tādējādi, lai gan māla pods ir laicīgs un atšķirīgs no sākotnējās zemes, mēs nevaram teikt, ka tas ir neīsts. Tādēļ jāsecina, ka patiesa ir gan visa zeme, gan māla pods, jo pods ir radīts no zemes. No Bhagavad-gītas mēs uzzinām, ka pēc šīs kosmiskās izpausmes iznīcināšanas enerģija ieiet Dieva Augstākajā Personībā. Dieva Augstākā Personība ar savām daudzveidīgajām enerģijām pastāv mūžīgi. Tā kā materiālā pasaule ir izplūdusi no Dieva Kunga, mēs nevaram teikt, ka šī kosmiskā izpausme ir radusies no tukšuma. Krišna nav tukšums. Ja mēs runājam par Krišnu, tad jārunā arī par Viņa veidolu, īpašībām, vārdu, svītu un piederumiem. Tāpēc Krišna nav bezpersonisks. Visa pirmcēlonis nav ne tukšums, ne kaut kas bezpersonisks, tā ir Augstākā Personība. Dēmoni var teikt, ka šī materiālā pasaule ir anīšvara, t.i., tai nav valdnieka jeb Dieva, taču šādi argumenti galu galā neiztur kritiku.

Mājāvādī filozofu arguments par to, ka no dzīva ķermeņa rodas nedzīva matērija, piemēram, nagi un mati, nav īpaši saprātīgs. Nagi un mati, protams, ir nedzīvi, taču tie rodas nevis no pašas dzīvās būtnes, bet no nedzīvā materiālā ķermeņa. Arī arguments par to, ka skorpioni rodas no govs mēsliem, tātad, ka dzīvās būtnes rodas no matērijas, arī ir nesaprātīgs. Skorpions, kas piedzimst govs mēslos, protams, ir dzīvā būtne, taču dzīvās būtnes nerodas no govs mēsliem. No tiem var rasties tikai dzīvās būtnes materiālais ķermenis, t.i., skorpiona ķermenis. Dzīvo būtņu dzirksteles, kā mēs uzzinām no Bhagavad-gītas, tiek ieliktas materiālajā dabā, un tikai pēc tam tās parādās. Dzīvo būtņu dažādos ķermeņus dod materiālā daba, taču pašas dzīvās būtnes ir radījis Visaugstais Kungs. Tēvs un māte noteiktos apstākļos dod ķermeni, kas nepieciešams dzīvajai būtnei. Dzīvā būtne saskaņā ar savām dažādajām vēlmēm pārceļo no viena ķermeņa otrā, un šīs vēlmes smalkajā saprāta, prāta un neīstā «es» veidā pavada būtni. Pēc augstākās varas gribas dzīvā būtne tiek ielikta noteikta veida materiālā ķermeņa klēpī, un tai izveidojas līdzīgs ķermenis. Tādējādi garīgā dvēsele nerodas no matērijas, tā tikai pieņem noteikta veida ķermeni pēc augstākas varas gribas. Kā liecina pieredze, šī materiālā pasaule ir matērijas un gara savienojums. Gars rada matērijas kustību. Garīgā dvēsele (dzīvā būtne) un matērija ir dažādas Visaugstā Kunga enerģijas, un, tā kā abas šīs enerģijas ir radušās no Augstākā Mūžīgā jeb Augstākās Patiesības, tās ir īstas, nevis neīstas. Tā kā dzīvā būtne ir neatņemama Visaugstākā daļiņa, tā pastāv mūžīgi. Tāpēc par dzimšanu vai nāvi nevar būt ne runas. Tā saucamā dzimšana un nāve notiek materiālā ķermeņa dēļ. Vēdu vārdi sarvam khalv idam brahma nozīmē, ka abas enerģijas ir izplūdušas no Augstākā Brahmana, tāpēc viss, ko mēs redzam, neatšķiras no Brahmana.

Par šīs materiālās pasaules esamību ir daudz dažādu priekšstatu, taču vaišnavu filozofiskais secinājums ir vislabākais. Piemērs par māla podu ir ļoti atbilstošs. Māla pods kā veidojums var būt laicīgs, taču tam ir noteikts nolūks. Māla pods ir izveidots, lai pārnēsātu ūdeni no vienas vietas uz otru. Gluži tāpat arī šim laicīgajam materiālajam ķermenim ir savs nolūks. Dzīvajai būtnei tiek dota iespēja jau no paša radīšanas sākuma attīstīties cauri dažādu veidu materiālajiem ķermeņiem, un tas notiek saskaņā ar būtnes vēlmēm, kas viņā krājušās kopš neatminamiem laikiem. Cilvēciskais ķermeņa veids ir īpaša iespēja attīstītas apziņas izmantošanai.

Reizēm mājāvādī filozofi izvirza tādu argumentu: ja šī materiālā pasaule ir patiesa, tad kāpēc ģimenes cilvēkiem ir ieteikts pārraut saites ar šo materiālo pasauli un pieņemt sanjāsu? Taču vaišnavu filozofi neuzskata, ka sanjāsa jeb materiālas darbības pārtraukšana ir ieteikta tāpēc, ka šī pasaule ir neīsta. Vaišnavu sanjāsas mērķis ir izmantot lietas tādam nolūkam, kādam tās īstenībā paredzētas. Šrīla Rūpa Gosvāmī ir devis divus priekšrakstus, kā darboties materiālajā pasaulē. Kad vaišnavs atsakās no materiālistiskā dzīvesveida un pieņem sanjāsu, viņš to nedara vis tāpēc, ka materiālā pasaule būtu neīsta, bet gan tāpēc, lai visu pilnībā izmantotu kalpošanai Dievam Kungam. Tāpēc Šrīla Rūpa Gosvāmī ir devis šādu priekšrakstu: materiālajai pasaulei nevajag pieķerties tādēļ, ka materiālās piesaistības ir bezjēdzīgas. Visa materiālā pasaule, visa kosmiskā izpausme pieder Dievam, Krišnam. Tāpēc viss ir jāizmanto Krišnas labad, un bhaktam nevajag pieķerties materiālām lietām. Tāds ir vaišnavu sanjāsas mērķis. Materiālists ir pieķēries šai pasaulei, jo vēlas apmierināt jutekļus, bet vaišnavu sanjāsī neko nepieņem jutekļu apmierināšanas dēļ un zina, kā visu izmantot kalpošanā Dievam Kungam. Tāpēc Šrīla Rūpa Gosvāmī nosoda mājāvādī sanjāsī, jo viņi nezina, ka visu var izmantot kalpošanā Dievam Kungam. Gluži otrādi, mājāvādī uzskata šo pasauli par neīstu un maldīgi domā, ka ir atbrīvojušies no materiālās pasaules sārņiem. Tā kā viss ir Visaugstā Kunga enerģijas izvērsums, izvērsumi ir tikpat īsti kā pats Visaugstais Kungs.

Tas, ka kosmiskā pasaule ir izpausta tikai uz laiku, nenozīmē, ka tā ir neīsta vai ka izpausmes avots ir neīsts. Tā kā kosmiskās izpausmes avots ir īstens, pati izpausme arī ir īstena, tikai mums jāzina, kā to izmantot. Te var minēt to pašu piemēru: laicīgais māla pods ir radīts no zemes veseluma un, ja māla pods tiek izmantots pareizam nolūkam, tad tas nav neīsts. Vaišnavu filozofi zina, kā izmantot laicīgo šīs materiālās pasaules veidojumu, gluži tāpat kā saprātīgs cilvēks zina, kā izmantot laicīgo veidojumu, ko sauc par māla podu. Ja māla pods tiek izmantots nepareizam mērķim, tad tas ir neīsts. Arī, ja cilvēciskais ķermenis šajā materiālajā pasaulē tiek izmantots jutekļu apmierināšanai, tad tas ir neīsts. Bet, ja šis cilvēka ķermenis un materiālā pasaule tiek izmantoti kalpošanā Visaugstajam Kungam, tad šī darbība nekādā ziņā nav maldīga. Tāpēc Bhagavad-gītā apstiprināts, ka, pat mazliet izmantojot šo ķermeni un materiālo pasauli kalpošanā Dievam Kungam, cilvēks var atbrīvoties no vislielākajām briesmām. Ne augstākās, ne zemākās enerģijas, kas izplūst no Dieva Augstākās Personības, nav neīstas, ja vien tās tiek pareizi izmantotas.

Kas attiecas uz auglīgu darbību, tad tā galvenokārt balstās uz jutekļu apmierināšanu. Tāpēc cilvēks, kas pilnveidojies Krišnas apziņā, šādu darbību nepieņem. Ar auglīgu darbību ir iespējams nonākt uz augstākajām planētām, bet, kā teikts Bhagavad-gītā, nejēgas, kas debesu valstībā izlietojuši savas dievbijīgās darbības augļus, atkal atgriežas uz šo zemāko planētu sistēmu un pēc tam no jauna cenšas pacelties uz augstākajām planētām. Vienīgais, ko viņi tādā veidā iegūst, ir pacelšanās un nolaišanās raizes, tāpat kā mūsdienās materiālistiskie zinātnieki izšķiež savu laiku, cenšoties aizlidot uz Mēnesi un atgriezties atpakaļ. Tos, kas nodarbojas ar auglīgu darbību, iemiesotās Vēdas sauc par andha-paramparām jeb akliem Vēdu rituālistisko ceremoniju sekotājiem. Protams, šādas ceremonijas Vēdās ir minētas, taču tās nav domātas saprātīgiem cilvēkiem. Tos, kuri ļoti pieķērušies materiālajām baudām, valdzina iespēja nonākt uz augstākajām planētu sistēmām, un tāpēc viņi nodarbojas ar šādiem rituāliem. Taču tie, kas ir saprātīgi, vai tie, kas ir raduši patvērumu pie īstena garīgā skolotāja, lai spētu redzēt visu patiesajā gaismā, nepieņem šādu auglīgu darbību, bet nodarbojas ar pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu Dievam Kungam.

Tie, kas nav bhaktas, nodarbojas ar Vēdu rituālistiskajām ceremonijām, lai iegūtu materiālus labumus, un tādā veidā viņi apjūk. Te var minēt labu piemēru: saprātīgs cilvēks, kuram pieder miljons dolāru skaidrā naudā, neglabā šo naudu tāpat vien, lai gan viņš labi zina, ka naudas zīmes pašas par sevi nav nekas cits kā papīrs. Ja cilvēkam ir miljons dolāru skaidrā naudā, tad patiesībā viņam ir tikai liela papīru kaudze, bet, izmantojot naudu kādam nolūkam, viņš no tās gūst labumu. Gluži tāpat šī materiālā pasaule pati par sevi var būt nevērtīga gluži kā papīrs, taču to var izmantot tā, lai gūtu labumu. Tā kā naudas zīmes, kas pašas par sevi ir tikai papīrs, ir izdevusi valdība, tām ir vērtība. Gluži tāpat šī materiālā pasaule var būt neīsta vai laicīga, taču tā ir radusies no Visaugstā Kunga, tāpēc tai ir sava vērtība. Vaišnavu filozofi pilnībā atzīst materiālās pasaules vērtību un zina, kā to pareizi izmantot, turpretī mājāvādī filozofiem tas neizdodas. Viņi ir kā cilvēki, kuri uzskata naudas zīmi par parastu papīru, izmet to un nespēj izmantot naudu. Tāpēc Šrīla Rūpa Gosvāmī norāda, ka cilvēks, kas atsakās no materiālās pasaules, uzskatot to par neīstu un nedomājot, ka materiālā pasaule var būt līdzeklis kalpošanā Dieva Augstākajai Personībai, atsakās diezgan bezjēdzīgi. Bet tas, kurš zina, ka materiālo pasauli var izmantot kalpošanā Dievam Kungam un ka tā ir šīs pasaules īstenā vērtība, un kurš nav pieķēries materiālajai pasaulei, un atsakās no šīs pasaules, atsakoties no jutekļu apmierināšanas, ir patiešām atsacījies. Šī materiālā pasaule ir Dieva Kunga materiālās enerģijas izvērsums. Tāpēc tā ir īsta. No piemēra par čūsku un auklu reizēm tiek izdarīts secinājums, ka tā ir maldīga, taču tas nav tiesa.

Iemiesotās Vēdas turpināja: «Kosmiskā izpausme savas pārejošās un nepastāvīgās esamības dēļ nesaprātīgiem ļaudīm šķiet neīsta.» Mājāvādī filozofi izmanto šīs kosmiskās izpausmes nepastāvīgo dabu kā pierādījumu, ka šī pasaule ir neīsta. Saskaņā ar Vēdām pirms radīšanas šī pasaule nav pastāvējusi, un pēc iznīcināšanas tā vairs nebūs izpausta. Tukšuma filozofi izmanto šo Vēdu izteikumu un secina, ka materiālās pasaules cēlonis ir tukšums. Taču Vēdās nav teikts, ka tas būtu tukšums. Vēdās par radīšanas un iznīcināšanas cēloni ir teikts: jato vā imāni bhūtāni džājantē. «Viņš ir tas, no kura šī kosmiskā izpausme ir izplūdusi, un Tas, kurā pēc iznīcināšanas viss ieplūdīs.» Tas pats ir pateikts Vēdānta-sūtrā un Šrīmad Bhāgavatamas pirmās nodaļas pirmajā pantā ar vārdu «džanmādjasja» — «tas, no kura viss izplūst». Visi šie Vēdu izteikumi norāda, ka kosmiskā izpausme pastāv, pateicoties Augstākajai Absolūtajai Dieva Personībai, un ka pēc iznīcināšanas tā ieplūst Viņā. Tas pats ir apstiprināts arī Bhagavad-gītā: kosmiskā izpausme rodas un atkal tiek iznīcināta, un pēc iznīcināšanas tā saplūst ar Visaugstā Kunga esamību. Šis izteikums nepārprotami apstiprina, ka enerģija, ko sauc par bahirānga maiju jeb ārējo enerģiju, par spīti savai nepastāvīgajai dabai ir Visaugstā Kunga enerģija, un tādēļ tā nevar būt neīsta. Tā tikai liekas neīsta. Tā kā materiālā daba nepastāv pirms radīšanas un pēc iznīcināšanas, mājāvādī filozofi secina, ka tā ir neīsta. Taču Vēdās ir dots piemērs par māla podiem un šķīvjiem: lai gan noteikti Absolūtās Patiesības blakusprodukti pastāv tikai kādu laiku, Visaugstā Kunga enerģija ir mūžīga. Māla pods vai ūdens krūze var tikt sasista vai pārveidota par kaut ko citu, piemēram, par šķīvi vai kausu, taču tās materiālais sastāvs, t.i., māls, nemainās. Kosmiskās izpausmes pamats aizvien ir nemainīgs, tas ir Brahmans jeb Absolūtā Patiesība; tāpēc mājāvādī filozofu teorija par kosmiskās izpausmes neīstumu ir viens vienīgs prāta sagudrojums. Tas, ka kosmiskā izpausme ir mainīga un pārejoša, nebūt nenozīmē, ka tā ir neīsta. Neīsts pēc definīcijas ir tas, kas «nekad nekādā veidā nav pastāvējis un kas pastāv tikai vārdos». Piemēram, zirga olas, debesu ziedi vai truša ragi pastāv vienīgi vārdos. Zirgs nedēj olas, trusim nav ragu, un debesīs neaug puķes. Ir daudz tādu lietu, kas pastāv tikai vārdos vai iztēlē, bet nevis īstenībā. Šādas lietas var saukt par neīstām, taču vaišnavs neuzskata materiālo pasauli par neīstu, lai gan tā ir laicīga, t.i., tā izpaužas un atkal iet bojā.

Pēc tam iemiesotās Vēdas teica, ka Virsdvēsele un atsevišķā dvēsele jeb Paramātma un džīvātma nekādā gadījumā nav vienādas, lai gan tās abas atrodas vienā ķermenī gluži kā divi putni, kas sēž vienā kokā. Kā teikts Vēdās, šie divi putni, kas draudzīgi sēž viens otram blakus, nav vienādi. Viens no viņiem ir tikai liecinieks. Šis putns ir Paramātma jeb Virsdvēsele. Otrs putns ēd koka augli. Tā ir džīvātma. Kad rodas kosmiskā izpausme, džīvātma jeb atsevišķā dvēsele tajā ieiet dažādos veidolos, saskaņā ar savu auglīgo darbību. Džīvātma jau sen ir aizmirsusi savu īsteno esamību, tāpēc pielīdzina sevi noteiktam veidolam, ko tai piešķīruši materiālās dabas likumi. Ieguvusi materiālu veidolu, džīvātma nonāk triju materiālās dabas īpašību varā un darbojas saskaņā ar tām, turpinot savu esamību materiālajā pasaulē. Dzīvā būtne ir tīta šādā neziņā, un tās dabiskās varenības, kuras tai piemīt pavisam nelielā daudzumā, gandrīz pilnīgi izzūd. Turpretī Virsdvēseles jeb Dieva Augstākās Personības varenības nebūt nesamazinās, lai gan arī Viņa atnāk uz šo materiālo pasauli. Dievs Kungs pilnībā saglabā visas savas varenības un pilnības, pats stāvot pāri visām šīs materiālās pasaules bēdām. Saistītā dvēsele nonāk materiālās pasaules valgos, turpretī Virsdvēsele jeb Dieva Augstākā Personība atstāj pasauli bez pieķeršanās, tāpat kā čūska nomet savu ādu. Virsdvēsele no saistītās atsevišķās dvēseles atšķiras ar to, ka Tā, tas ir, Dieva Augstākā Personība, saglabā savas dabiskās varenības, ko sauc par šad-aišvarju, ašta-sidhi un ašta-gunu.

Mājāvādī filozofi savu vājo zināšanu dēļ aizmirst, ka Krišnam vienmēr visā pilnībā ir sešas varenības, astoņas pārpasaulīgās īpašības un astoņu veidu pilnības. Sešas varenības ir tādas, ka neviens nevar pārspēt Krišnu bagātībā, spēkā, skaistumā, slavā, zināšanās un atsacīšanās spējā. Pirmā no sešām Krišnas pārpasaulīgajām īpašībām ir tāda, ka Viņu nekad neskar materiālās esamības sārņi. Šī īpašība pieminēta arī Īšopanišadā. Apāpa-vidham — tāpat kā Sauli nekad neskar netīrība, Visaugsto Kungu nekad neskar grēcīga darbība. Gluži tāpat Krišnas darbība reizēm var likties bezdievīga, taču Viņu tā nekad neaptraipa. Otrā pārpasaulīgā īpašība ir tā, ka Krišna nekad nemirst. Bhagavad-gītas ceturtajā nodaļā Krišna Ardžunam pavēsta, ka viņi abi daudzas reizes ir bijuši materiālajā pasaulē, bet tikai Krišna atceras visu, kas noticis, — Viņš zina pagātni, tagadni un nākotni. Tas nozīmē, ka Krišna nekad nemirst. Aizmiršanas cēlonis ir nāve. Nomirstot mēs mainām ķermeņus un visu aizmirstam, turpretī Krišna nekad neko neaizmirst. Viņš var atcerēties visu, kas ir noticis pagātnē. Kā gan citādi Viņš varētu zināt, ka vispirms Viņš ir mācījis Bhagavad-gītas jogu Saules dievam Vivasvānam? Tāpēc Viņš nekad nemirst. Krišna arī nekad nenoveco. Lai gan Kurukšētras kaujas laikā Krišna jau bija vecvectēvs, Viņš nebūt neizskatījās vecs. Krišnu neaptraipa nekāda grēcīga darbība, Krišna nekad nemirst, Krišna nekad nekļūst vecs, Krišna nav pakļauts žēlabām, Krišna nekad nav izsalcis, un Krišna nekad nav izslāpis. Visas Krišnas vēlmes ir pilnībā likumīgas, un, ja Viņš kaut ko izlemj, tad neviens to nevar izmainīt. Šīs ir Krišnas pārpasaulīgās īpašības. Turklāt Krišnu sauc par Jogēšvaru. Viņam ir visas mistiskās spējas jeb varenības, kā anima-sidhi, spēja kļūt mazākam par vismazāko. Brahma-samhitā teikts, ka Krišna atrodas pat atomā (andāntarastha-paramānu-čajāntarastham.) Gluži tāpat Krišna Garbhodakašājī Višnu izskatā atrodas milzīgajā Visumā, un Viņš Mahā-višnu veidolā guļ Cēlonības okeānā. Šis veidols ir tik liels, ka, Višnu izelpojot, no Viņa ķermeņa izplūst miljoni un miljardi Visumu. To sauc par mahima-sidhi. Krišnam ir arī pilnība, ko sauc par laghimu: Viņš var kļūt par visvieglāko. Bhagavad-gītā teikts, ka planētas lido telpā tāpēc, ka Krišna atrodas Visumā un atomos. Tāds ir bezsvara izskaidrojums. Krišnam ir arī pilnība, ko sauc par prāpti: Viņš var iegūt visu, ko vēlas. Gluži tāpat Viņam ir arī spēja, ko sauc par īšitu, valdīšanas varu. Krišnu sauc par augstāko vadītāju Paramēšvaru. Turklāt Krišna jebkuru var pakļaut savai ietekmei. Šo spēju sauc par vašitu.

Krišna ir apveltīts ar visām varenībām, pārpasaulīgajām īpašībām un mistiskajiem spēkiem. Neviena parastā dzīvā būtne nevar Viņam līdzināties. Tāpēc mājāvādī teorija par to, ka Virsdvēsele un atsevišķā dvēsele ir vienlīdzīgas, ir maldīga. Tādējādi varam secināt, ka Krišna ir godināms un visas pārējās dzīvās būtnes ir tikai Viņa kalpi. Šo izpratni sauc par sevis apzināšanos. Jebkurš cits sevis apzināšanās veids, kas nav saistīts ar dzīvās būtnes mūžīgo kalpošanu Krišnam, ir maijas radīts. Ir teikts, ka pēdējās maijas lamatas ir sacīt dzīvajai būtnei, lai tā censtos kļūt vienlīdzīga ar Dieva Augstāko Personību. Mājāvādī filozofi apgalvo, ka viņi ir tādi paši kā Dievs, bet tie nespēj pastāstīt, kādā veidā viņi ir krituši šajā materiālajā pasaulē un sapinušies tajā. Ja cilvēks ir Visaugstais Dievs, tad kā gan viņš var nonākt bezdievīgas darbības varā un tādējādi tikt pakļauts karmas likuma radītajām ciešanām? Mājāvādī filozofi uz šo jautājumu nespēj atbildēt, kā nākas. Doma par to, ka cilvēks varētu līdzināties Dieva Augstākajai Personībai, arī ir grēcīgas dzīves pazīme. Cilvēks nevar pieņemt Krišnas apziņu, kamēr viņš nav pilnīgi atbrīvojies no grēcīgās darbības. Jau tas, ka mājāvādī uzskata sevi par Visaugsto Kungu, nozīmē, ka viņi vēl nav brīvi no grēcīgās darbības sekām. Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka šādi cilvēki ir avišudha-budhi, t.i., viņi maldīgi uzskata sevi par atbrīvotiem un tajā pat laikā domā, ka ir vienādi ar Absolūto Patiesību. Viņu saprāts vēl nav šķīstīts. Iemiesotās Vēdas norādīja, ka jogi un gjānī, neatbrīvojoties no grēcīgām vēlmēm, nespēj gūt panākumus savā apzināšanās ceļā.

«Mans dārgais Kungs,» turpināja iemiesotās Vēdas, «ja svētie cilvēki nepūlas pilnībā atbrīvoties no grēcīgo vēlmju saknēm, tad viņi nespēj sajust Virsdvēseli, kas atrodas pavisam blakus atsevišķajai dvēselei. Samādhi jeb meditācija ir Virsdvēseles atrašana sevī. Tas, kurš nav atbrīvojies no grēku sekām, nespēj ieraudzīt Virsdvēseli. Ja cilvēkam ap kaklu ir medaljons ar dārgakmeni, bet viņš šo dārgakmeni aizmirst, tad tas ir gandrīz tāpat, it kā viņam vispār nebūtu dārgakmeņa. Gluži tāpat, ja atsevišķā dvēsele meditē, bet nespēj patiešām sajust Virsdvēseli sevī, tad viņa nav apzinājusies Virsdvēseli.» Tāpēc tiem, kas sākuši iet pa sevis apzināšanās ceļu, jābūt ļoti uzmanīgiem, lai maijas ietekmē neaptraipītos. Šrīla Rūpa Gosvāmī norāda, ka bhaktam jābūt pilnīgi brīvam no visām materiālajām vēlmēm. Bhaktam nevajag pieķerties karmas un gjānas augļiem. Vajag tikai saprast Krišnu un izpildīt Viņa vēlmes. Lūk, kāda ir tīra bhakti pakāpe. Iemiesotās Vēdas turpināja: «Mistiskie jogi, kuri ir saglabājuši netīro jutekļu apmierināšanas vēlmi, nespēj gūt panākumus, un tiem neizdodas apzināties Virsdvēseli atsevišķajā patībā. Tādā veidā tā saucamie jogi un gjānī, kas tikai izšķiež savu laiku ar dažādu veidu jutekļu apmierināšanu, t.i., viņi vai nu prāto, vai izrāda savas ierobežotās mistiskās spējas, nekādā ziņā nespēj atbrīvoties no saistītās dzīves un turpina iet pa dzimšanas un nāves ceļu. Tādiem cilvēkiem gan šī dzīve, gan nākamā atnes vienas vienīgas bēdas. Šie grēcinieki jau cieš šajā dzīvē. Un, tā kā viņi nav sasnieguši sevis apzināšanās pilnību, bēdas viņus vajā arī nākamajā dzīvē. Par spīti visām pūlēm sasniegt pilnību šie jogi, kurus ir aptraipījušas jutekļu apmierināšanas vēlmes, turpina ciest šajā dzīvē un nākamajā dzīvē.

Šrīla Višvanātha Čakravartī Thākurs par to ir teicis, ka sanjāsī un cilvēki atsacīšanās kārtā, kas atstājuši savas mājas, lai sasniegtu sevis apzināšanos, bet nav sākuši nodarboties ar garīgo kalpošanu Dievam Kungam un ir pieķērušies labdarībai, piemēram, izglītības iestāžu, slimnīcu, pat klosteru, baznīcu un padievu tempļu dibināšanai, savā darbībā gūst vienas vienīgas raizes, kas turpinās nevien šajā dzīvē, bet arī nākamajā. Sanjāsī, kas neizmanto šo dzīvi, lai apzinātos Krišnu, izšķiež savu laiku un spēkus darbībā, kas nav jāveic cilvēkam atsacīšanās kārtā. Turpretī, ja bhakta izmanto savus spēkus, lai, piemēram, būvētu Višnu templi, tad šis darbs nekādā gadījumā nav veltīgs. To sauc par krišnārthē akhila-čēštā — daudzveidīgu darbību, kas veikta, lai iepriecinātu Krišnu. Filantropa darbība, dibinot skolu, un bhaktas darbība, būvējot templi, notiek dažādos līmeņos. Lai gan filantrops, dibinot izglītības iestādi, var rīkoties dievbijīgi, arī šī darbība pakļauj viņu karmas likumam, turpretī būvēt Višnu templi nozīmē garīgi kalpot.

Garīgā kalpošana nekad nav pakļauta karmas likumam. Kā teikts Bhagavad-gītā, bhaktas stāv pāri triju materiālās dabas īpašību iedarbībai un atrodas Brahmana apzināšanās līmenī: brahma-bhūjāja kalpatē. Bhagavad-gītā teikts: sa gunān samatītjaitān brahma-bhūjāja kalpatē — Dieva Personības bhaktas paceļas pāri triju materiālās dabas īpašību iedarbībai un nonāk pārpasaulīgajā Brahmana līmenī. Bhaktas ir atbrīvoti gan šajā dzīvē, gan nākamajā. Jebkurš darbs, kas šajā materiālajā pasaulē tiek veltīts Jagjai (Višnu vai Krišnam) tiek uzskatīts par darbu atbrīves līmenī, bet, ja tas nav saistīts ar Ačjutu, t.i., nemaldīgo Dieva Augstāko Personību, tad apturēt karmas likuma radītās sekas nav iespējams. Dzīve Krišnas apziņā ir dzīve atbrīvē. Secinājums ir tāds, ka bhakta ar Dieva Kunga žēlastību ir atbrīvots gan šajā, gan nākamajā dzīvē, turpretī karmī, gjānī un jogi nav atbrīvoti nekad, ne šajā, ne nākamajā dzīvē.

Iemiesotās Vēdas turpināja: «Dārgais Kungs! Ikviens, kas ar Tavu žēlastību ir izpratis Tavu lotospēdu godību, ir vienaldzīgs pret materiālo laimi un ciešanām.» Kamēr vien mēs atrodamies materiālajā pasaulē, materiālās ciešanas ir neizbēgamas, taču bhakta nepievērš uzmanību šādām darbībām un pretdarbībām, ko radījusi dievbijīga un bezdievīga darbība. Bhaktas arī īpaši neuztraucas, ja ļaudis viņus nosoda, un nepriecājas, ja viņus kāds slavē. Reizēm bhaktas tiek slavināti par savu pārpasaulīgo darbību, un reizēm viņi tiek nosodīti, lai arī tam nav pamata. Tomēr tīri bhaktas allaž ir vienaldzīgi pret slavu un neslavu, ko ceļ parastie ļaudis. Patiesībā bhaktu darbība notiek pārpasaulīgā līmenī. Viņi netiecas pēc materiālistu uzslavām un neraizējas par nopēlumiem. Ja bhakta tādā veidā var saglabāt savu pārpasaulīgo stāvokli, tad Dieva Augstākā Personība nodrošina viņam atbrīvi gan šajā, gan nākamajā dzīvē. Bhaktas pārpasaulīgais stāvoklis šajā materiālajā pasaulē saglabājas tīru bhaktu sabiedrībā, kur viņš klausās par cildenajiem darbiem, ko Kungs ir veicis dažādos laikmetos un avatāros.

Krišnas apziņas kustība balstās uz šo principu. Šrīla Narotama dāsa Thākurs savā dziesmā ir teicis: «Mans dārgais Kungs! Es vēlos nodarboties ar pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu Tev, kā to mācījuši agrākie āčārjas, un es vēlos dzīvot tīru bhaktu sabiedrībā. Lai tas notiek mūžu pēc mūža!» Citiem vārdiem sakot, bhakta īpaši neraizējas, vai viņš ir atbrīvots vai ne, viņš vēlas tikai garīgi kalpot. Garīgā kalpošana nozīmē, ka cilvēks nedara neko tādu, ko nebūtu atļāvuši āčārjas. To, kā jādarbojas Krišnas apziņā, ir norādījuši agrākie āčārjas, no kuriem galvenais ir Šrīla Rūpa Gosvāmī. Ja cilvēks ir kopā ar bhaktām, kuri seko šiem principiem, tad viņš ļoti labi spēj saglabāt savu pārpasaulīgo stāvokli.

Bhagavad-gītā Kungs norāda, ka bhakta, kurš pilnībā zina Viņu, ir ļoti dārgs Viņam. Ar garīgo kalpošanu uzsāk nodarboties četru veidu dievbijīgie cilvēki. Ja dievbijīgs cilvēks cieš, tad viņš meklē palīdzību pie Kunga, lai mazinātu savas ciešanas. Ja dievbijīgam cilvēkam ir vajadzīga materiāla palīdzība, tad viņš lūdz to Kungam. Ja dievbijīgs cilvēks vēlas iepazīt Dieva zinātni, tad viņš vēršas pie Dieva Augstākās Personības Krišnas. Gluži tāpat dievbijīgs cilvēks, kura vienīgā vēlme ir izprast zinātni par Krišnu, arī meklē Visaugsto Kungu. No šiem četru veidu cilvēkiem pats Krišna Bhagavad-gītā visvairāk slavē pēdējos. Tas, kurš ar pilnīgām zināšanām un bhakti cenšas izprast Krišnu, sekojot agrākajiem āčārjām, kuriem ir zinātniska Visaugstā Kunga izpratne, ir slavējams. Šāds bhakta saprot, ka visus dzīves apstākļus, gan labvēlīgos, gan nelabvēlīgos, pēc savas augstākās gribas ir radījis Dievs Kungs. Un, kad bhakta ir pilnībā uzticējis sevi Visaugstā Kunga lotospēdām, viņš vairs nedomā, vai dzīves apstākļi ir labvēlīgi vai nelabvēlīgi. Ja apstākļi ir nelabvēlīgi, bhakta tos pat uzskata par īpašu Dieva Personības svētību. Īstenībā bhaktam nav nekā nelabvēlīga. Viss, kas nāk pēc Dieva gribas, no bhaktas viedokļa ir labvēlīgs, un viņš jebkuros dzīves apstākļos ar aizrautību garīgi kalpo. Šī bhakti attieksme ir izskaidrota Bhagavad-gītā: bhakta nekad neuztraucas, ja dzīvē klājas grūti, un pārlieku nelīksmo labvēlīgos apstākļos. Augstākajās garīgās kalpošanas pakāpēs bhakta pat nedomā, vai kaut ko drīkst darīt vai nedrīkst darīt. Šādu stāvokli var saglabāt, vienīgi sekojot āčārjām. Tā kā tīrs bhakta seko āčārju piemēram, jebkurš darbs, ko viņš veic, garīgi kalpojot, uzskatāms par pārpasaulīgu. Tāpēc Kungs Krišna norāda, ka āčārja stāv pāri nopēlumiem. Iesācējs bhakta nedrīkst uzskatīt, ka viņš atrodas tādā pašā līmenī kā āčārja. Ir jāpieņem, ka āčārjas atrodas tādā pašā līmenī kā Dieva Augstākā Personība, un tādējādi iesācēji bhaktas nedrīkst nosodīt ne Krišnu, ne arī Viņa pārstāvi, āčārju.

Tā iemiesotās Vēdas dažādos veidos godināja Dieva Augstāko Personību. Godināt Visaugsto Kungu ar lūgšanām nozīmē atcerēties Viņa pārpasaulīgās īpašības, spēles un darbību. Taču Kunga spēles un īpašības ir bezgalīgas. Mēs nemaz nespējam atcerēties visas Kunga īpašības.

Tāpēc iemiesotās Vēdas godināja Kungu, cik vien labi to spēja, un beigās teica šādus vārdus: «Dārgais Kungs! Lai gan augstākās planētas Brahmalokas valdošā dievība Kungs Brahma un debesu planētas valdošais padievs Indra, kā arī tādu planētu kā Saules un Mēness valdošās dievības ir Tev ļoti tuvi šīs materiālās pasaules vadītāji, tiem ir ļoti maz zināšanu par Tevi. Un, ko tad lai saka par parastajiem cilvēkiem un prātotājiem. Kungs, neviens nespēj pat uzskaitīt Tavas pārpasaulīgās īpašības. Neviens, pat vislielākie prātotāji un augstāko planētu padievi, patiesībā nespēj novērtēt Tava veidola augstumu un platumu un Tavas īpašības. Mēs domājam, ka Tu pats, Kungs, pilnībā nepārzini savas pārpasaulīgās īpašības, jo Tu esi bezgalīgs. Lai gan neklājas teikt, ka Tu nepazīsti sevi, Tavas īpašības un enerģijas ir bezgalīgas. Un, tā kā arī Tavas zināšanas ir bezgalīgas, mēs gluži dabiski varam saprast, ka starp Tavām zināšanām un plašajām enerģijām notiek bezgalīga sacensība.»

Gan Dievs, gan Viņa zināšanas ir bezgalīgas, un doma ir tāda, ka tiklīdz Dievs apzinās kādas no savām enerģijām, Viņš sajūt, ka Viņam ir vēl vairāk enerģiju. Tādā veidā Viņa enerģijas un zināšanas pastāvīgi pieaug. Tā kā gan enerģijas, gan zināšanas ir bezgalīgas, nav robežu ne enerģijām, ne zināšanām, ar kurām Kungs izprot šīs enerģijas. Dievs, protams, ir viszinošs, taču iemiesotās Vēdas norāda, ka pat Viņš pilnībā nezina savu enerģiju plašumu. Tas nenozīmē, ka Dievs nav viszinošs. Ja cilvēks nezina kādu patiesību, tad to sauc par neziņu jeb zināšanu trūkumu. Taču to nevar attiecināt uz Dievu, jo Viņš pilnībā zina sevi, tomēr Viņa enerģijas un darbība pastāvīgi pieaug. Tāpēc arī Dievs palielina savas zināšanas, lai šo enerģiju darbību izprastu. Gan zināšanas, gan enerģijas pieaug bezgalīgi, un tas nekad nebeidzas. Šai ziņā var teikt, ka pat Dievs nezina savu enerģiju un īpašību plašumu.

To, cik Dievs ir neierobežots savu enerģiju un darbības plašumā, var aptuveni novērtēt jebkura ar skaidru prātu apveltīta būtne. Vēdu rakstos teikts, ka Mahā-Višnu guļ joga-nidras miegā, ar savu izelpu radot neskaitāmi daudz Visumu un ar ieelpu tos atkal ievelkot savā ķermenī. Mums jāmēģina saprast, ka šie Visumi, kas no mūsu ierobežoto zināšanu viedokļa ir izvērsti bezgalīgi plaši, ir tik lieli, ka to rupjās sastāvdaļas, t.i., pieci kosmiskās izpausmes elementi — zeme, ūdens, uguns, gaiss un telpa —, atrodas ne tikai Visumos, bet arī pārklāj katru Visumu septiņās kārtās, no kurām katra nākamā ir desmit reizes biezāka par iepriekšējo. Tādējādi katram Visumam ir ļoti drošs pārklājums, un šādu Visumu ir neskaitāmi daudz. Visi šie Visumi peld neskaitāmajās Mahā-Višnu pārpasaulīgā ķermeņa porās. Ir teikts, ka tāpat kā niecīgie putekļi lido gaisā un tos nav iespējams izskaitīt, tā arī Dieva Kunga pārpasaulīgā ķermeņa porās peld neskaitāmi daudz Visumu. Tādēļ Vēdas norāda, ka Dievs mūsu zināšanām ir neaptverams. Avān-mānasa-gočara: Dieva garumu un plašumu nav iespējams izprast ar mūsu prātojumiem. Tāpēc cilvēks, kurš ir patiešām mācīts un saprātīgs, nesauc sevi par Dievu. Viņš cenšas izprast Dievu, redzot atšķirību starp garu un matēriju. Ar šādu rūpīgu izšķiršanu cilvēks var skaidri saprast, ka Augstākā Dvēsele stāv pāri gan augstākajai, gan zemākajai enerģijai, lai gan Viņa pati ir tieši saistīta ar abām. Bhagavad-gītā Kungs Krišna paskaidro, ka viss balstās uz Viņa enerģiju, tomēr Viņš pats ir atšķirīgs jeb šķirts no šīs enerģijas.

Daba un dzīvās būtnes reizēm tiek sauktas attiecīgi par prakriti un purušu. Visa kosmiskā izpausme ir prakriti un purušas savienojums. Daba ir cēlonis, kas dod sastāvdaļas, un dzīvās būtnes ir darbīgais cēlonis. Pateicoties šiem abiem cēloņiem kopā rodas kosmiskā izpausme. Kad cilvēkam palaimējas nonākt pie pareizā secinājuma par kosmisko izpausmi un visu, kas tajā notiek, tad viņš zina, ka to tiešā un netiešā veidā ir radījusi Pati Dieva Augstākā Personība. Tāpēc Brahma-samhitā ir secināts: īšvarah paramah krišnah sač-čid-ānanda-vigrahah/anādir ādir govindah sarva-kārana-kāranam.

Kad cilvēks, visu ilgi un kārtīgi apdomājot, sasniedz zināšanu pilnību, viņš secina, ka Krišna jeb Dievs ir sākotnējais visu cēloņu cēlonis. Nav vajadzības prātot par to, cik Dievs ir liels, vai Viņš ir tik garš un tik plats, vai arī filozofēt. Vajag nonākt pie secinājuma, kas dots Brahma-samhitā: sarva-kārana-kāranam. «Krišna jeb Dievs ir visu cēloņu cēlonis.» Tāda ir zināšanu pilnība.

Tādējādi Vēda-stuti jeb lūgšanas, ko iemiesotās Vēdas veltīja Garbhodakašājī Višnu, vispirms Sanandana mācekļu pēctecībā atstāstīja saviem brāļiem, kurus bija laidis pasaulē Brahma. Četri Kumāri bija pirmie Brahmas dēli, tāpēc viņus sauc par pūrva-džātām. Bhagavad-gītā teikts, ka parampara jeb mācekļu pēctecība sākas ar pašu Krišnu. Gluži tāpat arī, runājot par iemiesoto Vēdu lūgšanām, jāsaprot, ka parampara sākas ar Dieva Personību Nārājanu Riši. Mums jāatceras, ka šo Vēda-stuti ir teicis Kumārs Sanandana, un šo stāstījumu ir atkārtojis Nārājana Riši Badarīkāšramā. Nārājana Riši ir Krišnas avatārs, kas rāda mums sevis apzināšanās ceļu, uzņemoties smagas askēzes. Šajā laikmetā Kungs Čaitanja atklāja mums tīras garīgās kalpošanas ceļu, pats uzņemoties bhaktas lomu. Gluži tāpat agrākajos laikos Kungs Nārājana Riši bija Krišnas avatārs, kas Himalajos veica smagas askēzes. Šrī Nārada Muni dzirdēja šo stāstu no viņa. Tādējādi no tā, ko Nārājana Riši stāstīja Nāradam Muni, un no tā, ko Kumārs Sanandana bija teicis Vēdu-stuti, kļūst skaidrs, ka Dievs ir vienīgais visaugstākais un ka visi pārējie ir Viņa kalpi.

«Čaitanja-čaritāmritā» teikts: ēkalē īšvara krišna — Krišna ir vienīgais Augstākais Dievs. Āra saba bhritja: «Visi pārējie ir Viņa kalpi.» Jārē jaičhē nāčāja, sē taičhē karē nritja: «Visaugstais Kungs liek visām dzīvajām būtnēm darboties, kā pats to vēlas, un tādā veidā viņas izpauž savas dažādās spējas un tieksmes.» Tādējādi šie Vēda-stuti ir sākotnējie norādījumi, kas parāda attiecības starp dzīvo būtni un Dieva Augstāko Personību. Augstākā apzināšanās pakāpe dzīvajai būtnei ir šīs bhakti dzīves sasniegšana. Tas, kurš vēl nav pilnīgi brīvs no materiālajiem sārņiem, nevar uzsākt bhakti dzīvi jeb darbošanos Krišnas apziņā. Nārājana Riši Nāradam Muni pavēstīja, ka visas Vēdas un Vēdu raksti (četras Vēdas, Upanišadas un Purānas) savā būtībā māca pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu Kungam. Nārājana Riši izmantoja īpašu vārdu «rasa». Garīgajā kalpošanā šī rasa ir vide jeb pamats Dieva Kunga un dzīvās būtnes savstarpējām attiecībām. Rasa ir aprakstīta arī Vēdās. Raso vai sah: «Visaugstais Kungs ir visa prieka avots.» Visi Vēdu raksti, arī Purānas, Vēdas, Upanišadas un Vēdānta-sūtra, māca dzīvajām būtnēm sasniegt rasas pakāpi. Šrīmad Bhāgavatamā arī teikts, ka Mahāpurānas (Šrīmad Bhāgavatamas) vārdi satur visu Vēdu rakstu rasu būtību. Nigama-kalpa-taror galitam phalam. Šrīmad Bhāgavatama ir Vēdu rakstu koka nobriedušā augļa būtība.

Mēs uzzinām, ka no Dieva Augstākās Personības elpas ir radušās četras Vēdas, t.i., Rigvēda, Sāmavēda, Jadžurvēda un Atharvavēda, kā arī tādi vēsturiski darbi kā Mahābhārata un visas Purānas, kas tiek uzskatītas par pasaules vēstures aprakstiem. Vēdu vēsturiskos darbus, kā Purānas un Mahābhāratu, sauc par piekto Vēdu.

Vēda-stuti panti uzskatāmi par visu Vēdu zināšanu būtību. Četri Kumāri un visi pārējie autoritatīvie gudrie labi zina, ka garīgā kalpošana Krišnas apziņā ir visu Vēdu rakstu būtība. Viņi ceļo pa kosmisko telpu un sludina to uz dažādām planētām. Šeit ir teikts, ka tādi gudrie, arī Nārada Muni, reti kad ceļo pa zemi; viņi aizvien ceļo pa izplatījumu.

Tādi gudrie kā Nārada un Kumāri ceļo pa Visumu, lai izglītotu saistītās dvēseles un parādītu tām, ka viņu uzdevums šajā pasaulē nav vis jutekļu apmierināšana, bet gan sava sākotnējā stāvokļa atjaunošana, t.i., garīgā kalpošana Dieva Augstākajai Personībai. Vairākās vietās ir teikts, ka dzīvās būtnes ir kā uguns dzirksteles, bet Dieva Augstākā Personība ir kā pati uguns. Kad dzirksteles izlido no uguns, tās tā vai citādi zaudē savu dabisko spožumu. Tādējādi raksti apliecina, ka dzīvās būtnes ierodas materiālajā pasaulē gluži tāpat, kā dzirksteles izlido no lielas uguns. Dzīvā būtne vēlas atdarināt Krišnu un cenšas valdīt pār materiālo dabu. Tā viņa aizmirst savu sākotnējo stāvokli, un būtnes mirdzums, garīgā būtība, apdziest. Tomēr, ja dzīvā būtne pieņem Krišnas apziņu, tad viņa atjauno savu sākotnējo stāvokli. Tādi viedie kā Nārada un Kumāri ceļo pa visu Visumu, mācīdami ļaudis un aicinādami savus mācekļus sludināt garīgās kalpošanas ceļu, lai visas saistītās dvēseles varētu atjaunot savu sākotnējo apziņu, Krišnas apziņu, un tādējādi atbrīvotos no ciešanu pilnajiem materiālās dzīves apstākļiem.

Šrī Nārada Muni ir naišthika-brahmačārī. Vispār pastāv četru veidu brahmačārī. Pirmos sauc par sāvitrām. Tie ir brahmačārī, kuriem pēc iesvētības un svētās auklas ceremonijas vismaz trīs dienas jāievēro dzimumatturība. Nākamos sauc par prādžāpatjām. Tie ir brahmačārī, kas stingri ievēro dzimumatturību vismaz vienu gadu pēc iesvētības. Nākamos sauc par brāhma-brahmačārī. Tie ir brahmačārī, kas ievēro dzimumatturību no iesvētības līdz tam laikam, kad viņi ir pabeiguši apgūt Vēdu rakstus. Nākamo pakāpi sauc par naišthiku. Tie ir brahmačārī, kas ievēro dzimumatturību visu mūžu. No šiem visiem pirmie trīs ir upakurvāna, t.i., šie brahmačārī vēlāk var precēties, kad brahmačārī laiks ir beidzies. Turpretī naišthika-brahmačārī vispār nevēlas nekādu dzimumdzīvi, tāpēc Kumāri un Nārada ir naišthika-brahmačārī. Brahmačārī dzīve ir īpaši laba tai ziņā, ka tā palielina atmiņas spējas un apņēmību. Šai sakarībā ir īpaši pieminēts, ka Nārada bija naišthika-brahmačārī, tāpēc viņš uz visiem laikiem atcerējās to, ko dzirdēja no sava garīgā skolotāja. Tas, kurš var atcerēties visu un nekad to neaizmirst, ir šruta-dhara. Šruta-dhara brahmačārī var burtiski atkārtot visu, ko viņš ir dzirdējis, viņam nav jāskatās piezīmēs vai grāmatās. Diženajam gudrajam Nāradam ir šī īpašība, un tāpēc, saņēmis norādījumus no Nārājanas Riši, viņš sludina garīgās kalpošanas filozofiju pa visu pasauli. Šādi diženi gudrie var atcerēties visu, tāpēc viņi ir apdomīgi, sevi apzinājušies un ar stingrību kalpo Dievam Kungam. Tā diženais gudrais Nārada, noklausījies sava garīgā skolotāja Nārājanas Riši teikto, ieguva pilnīgu apzināšanos. Viņš saprata patiesību un, laimes pārņemts, veltīja Nārājanam Riši lūgšanas.

Naišthika-brahmačārī tiek saukts arī par vīra-vratu. Nārada Muni uzrunāja Nārājanu Riši par Krišnas avatāru un nosauca viņu par saistīto dvēseļu augstāko labvēli. Bhagavad-gītā teikts, ka Kungs Krišna ierodas visos laikmetos, lai aizsargātu savus bhaktas un iznīcinātu nebhaktas. Nārājana Riši, kas ir Krišnas avatārs, arī tiek uzrunāts par saistīto dvēseļu labvēli. Kā teikts Bhagavad-gītā, ikvienam ir jāsaprot, ka nav cita tāda labvēļa kā Krišna. Ikvienam jāzina, ka Kungs Krišna ir visu būtņu labvēlis un jārod patvērums pie Krišnas. Tādā veidā cilvēks var iegūt pilnīgu pārliecību un apmierinājumu, zinot, ka viņam ir uzticams aizstāvis. Pats Krišna, Viņa avatāri un pilnīgie izvērsumi ir augstākie saistīto dvēseļu labvēļi, taču Krišna vēl labu pat dēmoniem, jo Viņš ir devis atbrīvi visiem dēmoniem, kas Vrindāvanā gribēja Viņu nogalināt. Tādējādi Krišnas labdarība ir absolūta, jo, vienalga, vai Viņš iznīcina dēmonu vai aizsargā bhaktu, šī darbība nozīmē vienu un to pašu. Ir teikts, ka dēmoniete Pūtana nonāca tādā pašā līmenī kā Krišnas māte. Ja Krišna nogalina dēmonu, tad mums jāsaprot, ka dēmons tādā veidā saņem augstāko svētību. Savukārt tīrs bhakta vienmēr ir aizsargāts, un par to rūpējas Kungs.

Pēc tam, kad Nārada Muni bija godinājis savu garīgo skolotāju, viņš devās uz sava mācekļa Vjāsadēvas āšramu. Vjāsadēva viņu pienācīgi sagaidīja un ērti apsēdināja, un Nārada Muni atstāstīja visu, ko bija dzirdējis no Nārājanas Riši. Tādā veidā Šukadēva Gosvāmī atbildēja uz Mahārādžas Parīkšita jautājumiem par to, kāda ir Vēdu zināšanu būtība un kas tiek uzskatīts par augstāko Vēdu mērķi. Augstākais dzīves mērķis ir Dieva Augstākās Personības pārpasaulīgā svētība un mīlestības pilna kalpošana Dievam Kungam. Tāpēc ikvienam ir jāseko Šukadēvas Gosvāmī un visu mācekļu pēctecības vaišnavu piemēram un pazemīgi jāgodina Kungs Krišna, Dieva Augstākā Personība Hari. Četras vaišnavu mācekļu pēctecības, t.i., Madhva-sampradāja, Rāmānudža-sampradāja, Višnusvāmī-sampradāja un Nimbārka-sampradāja, ņemot vērā visus Vēdu secinājumus, piekrīt, ka cilvēkam jāuztic sevi Dieva Augstākajai Personībai.

Vēdu raksti tiek iedalīti divās daļās: šruti un smriti. Šruti ir četras Vēdas — Rigvēda, Sāmavēda, Atharvavēda un Jadžurvēda —, kā arī Upanišadas. Smriti ir Purānas, kā Mahābhārata, kurā ietilpst Bhagavad-gīta. Visu šo rakstu secinājums ir tāds, ka cilvēkam jāzina, ka Šrī Krišna ir Dieva Augstākā Personība. Viņš ir Parama-puruša jeb Dieva Augstākā Personība, kura vadībā darbojas materiālā daba, kas tiek radīta, uzturēta un iznīcināta. Pēc radīšanas Visaugstais Kungs iemiesojas trijās būtnēs: Brahmā, Višnu un Kungā Šivā, kuri atbild par trijām materiālās dabas īpašībām, taču galu galā visu vada Kungs Višnu. Visa materiālās dabas darbība, kas pakļauta trijām īpašībām, notiek Dieva Augstākās Personības Krišnas vadībā. Tas ir apstiprināts Bhagavad-gītā (mājādhjakšēna) un Vēdās (sa aikšata).

Ateistiskie sānkhjas filozofi iebilst, ka materiālā kosmiskā izpausme pastāv, pateicoties prakriti un purušam. Viņi uzskata, ka daba un materiālā enerģija veido materiālo cēloni un darbīgo cēloni. Taču Krišna ir visu cēloņu cēlonis. Viņš ir visu materiālo un visu darbīgo cēloņu cēlonis. Prakriti un puruša nav augstākie cēloņi. Pavirši raugoties, rodas iespaids, ka bērns piedzimst, savienojoties tēvam un mātei, taču gan tēva, gan mātes augstākais cēlonis ir Krišna. Tādējādi Viņš ir sākotnējais cēlonis jeb visu cēloņu cēlonis, kā tas apstiprināts Brahma-samhitā.

Materiālajā dabā ieiet gan Visaugstais Kungs, gan dzīvās būtnes. Visaugstais Kungs Krišna ar vienu no saviem pilnīgajiem izvērsumiem izpaužas kā Kāranodakašājī, Mahā-Višnu, — milzīgais Višnu veidols, kas guļ Cēlonības okeānā. Tad no šī milzīgā Mahā-Višnu veidola katrā Visumā izvēršas Garbhodakašājī Višnu. No Viņa izvēršas Brahma, Višnu un Šiva. Tad Višnu kā Kšīrodakašājī ieiet visu dzīvo būtņu sirdīs, kā arī visos materiālajos elementos, pat atomos. Brahma-samhitā teikts: andāntarastha-paramānu-čajāntarastham, Viņš ir šajā Visumā, un Viņš ir arī katrā atomā.

Dzīvajām būtnēm ir pēc izmēra nelieli dažādu sugu un izskatu materiālie ķermeņi, un gluži tāpat viss Visums ir Dieva Augstākās Personības materiālais veidols. Šāstrās šis veidols ir nosaukts par virāt-rūpu. Kā atsevišķā dzīvā būtne uztur savu ķermeni, tā Dieva Augstākā Personība uztur visu kosmisko pasauli, atrodoties tajā. Tiklīdz atsevišķā dzīvā būtne atstāj materiālo ķermeni, tas tūlīt iet bojā, un gluži tāpat, līdzko Kungs Višnu atstāj kosmisko izpausmi, viss tiek iznīcināts. Atsevišķajai dzīvajai būtnei atbrīve no materiālās esamības ir nodrošināta tikai tad, kad viņa uztic sevi Dieva Augstākajai Personībai. Tas ir apstiprināts Bhagavad-gītā: mām ēva jē prapadjantē mājām ētām taranti tē. Tādējādi vienīgais atbrīves cēlonis ir sevis uzticēšana Dieva Augstākajai Personībai. Tas, kā dzīvā būtne, uzticot sevi Dieva Augstākajai Personībai, atbrīvojas no materiālās dabas īpašībām, ļoti labi redzams piemērā ar cilvēku, kurš guļ istabā. Kad cilvēks guļ, visi redz, ka viņš atrodas istabā, taču īstenībā viņš nemaz neatrodas savā ķermenī, jo guļot cilvēks aizmirst savu ķermenisko esamību, lai gan citi redz, ka viņa ķermenis turpat vien guļ. Gluži tāpat, ja cilvēks ir atbrīvots un nodarbojas ar garīgo kalpošanu Dievam Kungam, tad citiem var likties, ka viņš tāpat vien dara savus mājas darbus materiālajā pasaulē, bet, tā kā šī cilvēka apziņa ir vērsta uz Krišnu, viņš vairs nedzīvo šajā pasaulē. Viņa darbība ir citāda, gluži tāpat kā guļoša cilvēka darbība atšķiras no viņa ķermeniskās darbības. Bhagavad-gītā apstiprināts, ka bhakta, kas pastāvīgi ar pārpasaulīgu mīlestību kalpo Dievam Kungam, jau ir pacēlies pāri triju materiālās dabas īpašību ietekmei. Viņš jau atrodas garīgās apzināšanās Brahmana līmenī, lai gan liekas, ka viņš dzīvo ķermenī vai materiālajā pasaulē.

Par to Šrīla Rūpa Gosvāmī grāmatā «Bhakti-rasāmrita-sindhu» ir teicis, ka tas, kura vienīgā vēlme ir kalpot Dieva Augstākajai Personībai, materiālajā pasaulē var atrasties jebkuros apstākļos, tomēr viņš uzskatāms par džīvan-muktu, t.i., viņš ir atbrīvots jau šajā ķermenī, materiālajā pasaulē. Secinājums ir tāds, ka cilvēks, kurš pilnībā darbojas Krišnas apziņā, ir atbrīvots. Īstenībā viņam nav nekāda sakara ar materiālo pasauli. Tos, kuri neapzinās Krišnu, sauc par karmī un gjānī. Viņi pastāvīgi atrodas ķermeniskā līmenī un prāta līmenī un tāpēc nav atbrīvoti. Šo stāvokli sauc par kaivalja-nirasta-joni. Turpretī cilvēks, kas atrodas pārpasaulīgā līmenī, ir brīvs no atkārtotas dzimšanas un nāves. Arī tas ir apstiprināts Bhagavad-gītā, ceturtajā nodaļā. Vienkārši iepazīstot Dieva Augstākās Personības Krišnas pārpasaulīgo dabu, cilvēks atbrīvojas no atkārtotas dzimšanas un nāves važām un, atstājis šo ķermeni, atgriežas mājās, atpakaļ pie Dieva. Tāds ir visu Vēdu secinājums. Tādējādi, saprotot iemiesoto Vēdu lūgšanas, cilvēkam jāuztic sevi Kunga Krišnas lotospēdām.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» astoņdesmit sestajai nodaļai «Iemiesoto Vēdu lūgšanas».


Tālāk: 87. nodaļa

Saturs Bibliotēka