Krišna, Dieva Augstākā Personība astoņdesmit septītā nodaļa

null

Astoņdesmit septītā nodaļa

Kunga Šivas atpestīšana

Valdnieks Parīkšits bija dižens Kunga Krišnas bhakta, un tāpēc viņš jau bija atbrīvots, taču skaidrības labad viņš uzdeva Šukadēvam Gosvāmī dažādus jautājumus. Iepriekšējā nodaļā valdnieks Parīkšits jautāja: «Kāds ir augstākais Vēdu mērķis?» Šukadēva Gosvāmī to izskaidroja, izmantojot autoritatīvas zināšanas, kas bija nākušas pa mācekļu pēctecību, kuras locekļi bija Sanandana, Nārājana Riši, Nārada, Vjāsadēva un viņš pats. Secinājums bija tāds, ka garīgā kalpošana jeb bhakti ir augstākais Vēdu mērķis. Iesācējs bhakta var jautāt: «Ja dzīves augstākais mērķis un Vēdu secinājums ir pacelšanās garīgās kalpošanas līmenī, tad kāpēc Kunga Višnu bhaktas materiālā ziņā nav īpaši bagāti, turpretī Kunga Šivas bhaktas dzīvo pārticībā?» Lai noskaidrotu šo jautājumu, Mahārādža Parīkšits Šukadēvam Gosvāmī teica: «Mans dārgais Šukadēva Gosvāmī! Parasti ir tā, ka tie, kas godina Kungu Šivu, vienalga, vai viņi ir nākuši no cilvēku, dēmonu vai padievu sabiedrības, materiālā ziņā kļūst ļoti bagāti, lai gan pats Kungs Šiva dzīvo kā nabags. No otras puses, Kungs Višnu ir laimes dievietes valdnieks, bet Viņa bhaktas nav īpaši pārtikuši, un reizēm tiem vispār nav nekādu materiālo bagātību. Kungs Šiva guļ zem koka Himalaju kalnu sniegā. Viņš pat neceļ sev māju, tomēr Kunga Šivas godinātāji ir ļoti bagāti. Turpretī Krišna jeb Kungs Višnu dzīvo greznībā, vienalga, vai tā ir Vaikuntha vai šī materiālā pasaule, bet Viņa bhaktas liekas ļoti nabadzīgi. Kādēļ tā?»

Mahārādža Parīkšita jautājums ir ļoti saprātīgs. Divu veidu bhaktas, t.i., Kunga Šivas bhaktas un Kunga Višnu bhaktas, savā starpā pastāvīgi strīdas. Pat mūsdienās Indijā šīs bhaktu grupas nosoda viena otru, it īpaši Dienvidindijā, kur Rāmānudžāčārjas un Šankarāčārjas sekotāji reizēm rīko tikšanās, lai izprastu Vēdu secinājumu. Parasti šādos gadījumos uzvar Rāmānudžāčārjas sekotāji. Tātad Mahārādža Parīkšits vēlējās visu noskaidrot, uzdodot jautājumu Šukadēvam Gosvāmī. Tādam cilvēkam, kurš spēj atšķirt, var likties pretrunīgi un mīklaini, ka Kungs Šiva dzīvo ļoti nabadzīgi, lai gan viņa bhaktas ir ļoti bagāti, turpretī Kungs Krišna vai Kungs Višnu vienmēr ir bagāts, tomēr Viņa bhaktas liekas nabadzīgi.

Atbildot uz valdnieka Parīkšita jautājumu, Šukadēva Gosvāmī teica, ka Kungs Šiva ir materiālās enerģijas saimnieks. Materiālo enerģiju pārstāv dieviete Durga, un, tā kā Kungs Šiva ir viņas vīrs, dieviete Durga ir pilnībā pakļauta viņam. Tādējādi Kungs Šiva tiek uzskatīts par materiālās enerģijas saimnieku. Materiālā enerģija izpaužas trijās īpašībās, t.i., skaidrībā, kaislībās un neziņā, un tāpēc Kungs Šiva ir šo triju īpašību saimnieks. Lai gan Kungs Šiva saistīto dvēseļu labad atrodas saskarsmē ar šīm īpašībām, viņš tās vada un viņu pašu tās neskar. Lai gan šīs trīs īpašības ietekmē saistītās dvēseles, Kungs Šiva, būdams šo īpašību saimnieks, vienmēr stāv tām pāri.

No Šukadēvas Gosvāmī teiktā var saprast, ka atšķirībā no nesaprātīga cilvēka priekšstatiem dažādu padievu pielūgšana dod citādu iznākumu nekā Kunga Višnu godināšana. Šukadēva Gosvāmī skaidri norāda, ka, godinot Kungu Šivu, cilvēks saņem viena veida atalgojumus, turpretī, godinot Kungu Višnu, — pavisam cita veida atalgojumus. Tas ir apstiprināts arī Bhagavad-gītā: tie, kas godina dažādus padievus, iegūst to, ko šie padievi spēj dot. Arī tie, kas godina materiālo enerģiju, saņem šai darbībai atbilstošu atalgojumu, un līdzīgs iznākums ir arī pitu godināšanai. Bet tie, kas nodarbojas ar garīgo kalpošanu jeb godina Visaugsto Kungu Višnu vai Krišnu, nonāk uz Vaikunthas planētām vai Krišnalokas. Godinot Kungu Šivu, Brahmu vai kādu citu padievu, nav iespējams nonākt pārpasaulīgajā valstībā jeb paravjomā, garīgajās debesīs.

Tā kā šī materiālā pasaule ir triju materiālās dabas īpašību veidojums, visas dažādās izpausmes ir radušās no šīm trijām īpašībām. Mūsdienu civilizācija ar materiālistiskās zinātnes palīdzību ir radījusi daudzas mašīnas un ērtības, tomēr tas viss ir tikai dažādi materiālo īpašību mijiedarbības veidi. Lai gan Kunga Šivas bhaktas var iegūt daudz ko materiālu, mums jāsaprot, ka visas šīs lietas ir veidotas no trijām dabas īpašībām. Šīs trīs īpašības tālāk izvēršas sešpadsmit daļās, t.i., desmit jutekļos (piecos darbīgajos jutekļos un piecās maņās), prātā un piecos elementos (zemē, ūdenī, gaisā, ugunī un debesīs). Šie sešpadsmit elementi ir triju īpašību izvērsumi. Materiālā laime jeb bagātība nozīmē jutekļu apmierināšanu, it īpaši dzimumorgānu, mēles un prāta apmierināšanu. Izmantojot savu prātu, mēs radām daudz ko patīkamu, lai sagādātu baudas dzimumorgāniem un mēlei. Cilvēka bagātība materiālajā pasaulē tiek vērtēta pēc tā, kā viņš nodarbina savus dzimumorgānus un mēli jeb, citiem vārdiem sakot, cik labi viņš spēj izmantot savas dzimumspējas un kā viņš spēj apmierināt savu izsmalcināto garšu, baudot ēdienus. Civilizācijas materiālā attīstība rada nepieciešamību pēc priekšmetiem, kas ļauj gūt prātā izgudrotas baudas, lai cilvēki varētu būt laimīgi, balstoties uz šiem diviem principiem: dzimumorgānu apmierinājumu un mēles apmierinājumu. Tā ir arī atbilde uz valdnieka Parīkšita jautājumu Šukadēvam Gosvāmī par to, kāpēc Kunga Šivas godinātāji ir tik bagāti.

Īstenībā Kunga Šivas bhaktas ir bagāti tikai materiālo īpašību ziņā. Šī tā dēvētā civilizācijas attīstība patiesībā tikai sapin cilvēku materiālajā esamībā. Tā ir nevis attīstība, bet pagrimums. Secinājums ir tāds, ka Kungs Šiva ir triju īpašību saimnieks, tāpēc Viņa bhaktas savu jutekļu apmierināšanai saņem to, kas radīts šo īpašību mijiedarbībā. Taču Bhagavad-gītā ir dots Kunga Krišnas norādījums, ka cilvēkam ir jāpaceļas pāri esamībai šajās īpašībās. Nistraigunjo bhavārdžuna: cilvēka dzīves sūtība ir pacelties pāri šīm trijām īpašībām. Kamēr cilvēks nav nistraigunja, viņš nespēj izkļūt no materiālajiem pinekļiem. Citiem vārdiem sakot, Kunga Šivas dotie labumi patiesībā nenes svētību saistītajām dvēselēm, lai gan var likties, ka viņas kļūst bagātas.

Šukadēva Gosvāmī turpināja: «Dieva Augstākā Personība Hari stāv pāri trijām materiālās dabas īpašībām.» Bhagavad-gītā teikts, ka tas, kurš uztic sevi Viņam, atbrīvojas no triju materiālās dabas īpašību varas. Tā kā Hari bhaktas atrodas ārpus triju materiālās dabas īpašību ietekmes, arī pats Hari, protams, ir pārpasaulīgs. Tāpēc Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka Hari jeb Krišna ir sākotnējā Augstākā Personība. Pastāv divu veidu prakriti jeb spējas, t.i., iekšējā spēja un ārējā spēja, un Krišna valda pār tām abām. Viņu apzīmē ar vārdu «sarva-drik» jeb «visas iekšējās un ārējās spējas darbības uzraugs», un Viņš arī tiek saukts par upadraštu jeb augstāko padomdevēju. Tā kā Krišna ir augstākais padomdevējs, Viņš ir augstāks par visiem padieviem, kas tikai pakļaujas augstākā padomdevēja norādījumiem. Tādējādi, ja cilvēks tieši seko Visaugstā Kunga norādījumiem, kas pasniegti Bhagavad-gītā un Šrīmad Bhāgavatamā, tad viņš pamazām kļūst par nirgunu, t.i., paceļas pāri materiālo īpašību mijiedarbībai. Būt par nirgunu nozīmē būt brīvam no materiālajām bagātībām, jo, kā jau mēs paskaidrojām, materiālā bagātība nozīmē triju materiālo īpašību darbības un pretdarbības pieaugumu. Cilvēks, kas nelepojas ar materiālajām bagātībām, bet godina Dieva Augstāko Personību, kļūst bagāts garīgajā ziņā, t.i., izkopj zināšanas un Krišnas apziņu. Kļūt par nirgunu nozīmē sasniegt mūžīgu mieru, bezbailību, reliģiozitāti, zināšanas un atsacīšanos. Visas šīs pazīmes liecina par to, ka cilvēks ir atbrīvojies no materiālo īpašību sārņiem.

Atbildot uz Mahārādžas Parīkšita jautājumu, Šukadēva Gosvāmī sāka stāstīt kādu vēsturisku notikumu, kas bija saistīts ar Mahārādžas Parīkšita vectēvu, valdnieku Judhišthiru. Viņš teica, ka valdnieks Judhišthira, lielajā ziedošanas laukumā pabeidzis ašvamēdhas ceremoniju, diženu autoritāšu klātbūtnē uzdeva šo pašu jautājumu: kādēļ Kunga Šivas bhaktas kļūst materiāli bagāti, turpretī Kunga Višnu bhaktas ne? Šukadēva Gosvāmī ar nolūku nosauca valdnieku Judhišthiru par Mahārādžas Parīkšita vectēvu, lai Mahārādžu iedvesmotu doma, ka viņš ir saistīts ar Krišnu un ka viņa vectēvs ir bijis ļoti tuvs Dieva Augstākajai Personībai.

Lai gan Krišna pēc savas dabas vienmēr ir apmierināts, Mahārādžas Judhišthiras jautājums Viņu iepriecināja vēl vairāk, jo šādi jautājumi un atbildes uz tiem ir ļoti svarīgi visai Krišnas apziņas sabiedrībai. Ja Kungs Krišna kādreiz kaut ko stāsta bhaktam, tad tas ir domāts ne tikai šim bhaktam, bet arī visai cilvēcei. Dieva Augstākās Personības norādījumi ir svarīgi pat padieviem, kurus vada Kungs Brahma, Kungs Šiva un citi. Dieva Augstākā Personība ir atnākusi uz šo pasauli visu dzīvo būtņu labad, un tas, kurš neņem vērā Kunga norādījumus, ir ļoti neveiksmīgs.

Kungs Krišna Mahārādžam Judhišthiram atbildēja: «Ja Es dodu īpašu svētību kādam bhaktam un īpaši vēlos rūpēties par viņu, tad Es vispirms atņemu viņa bagātības.» Kad bhakta zaudē pilnīgi visu vai arī kļūst daudz nabadzīgāks nekā agrāk, radinieki un ģimenes locekļi kļūst vienaldzīgi pret viņu un lielākajā daļā gadījumu sarauj savas saites ar viņu. Tad bhakta kļūst divkārt nelaimīgs. Vispirms viņš ir nelaimīgs tāpēc, ka Krišna ir atņēmis viņam bagātības, un bhaktas bēdas vēl vairo tas, ka nabadzības dēļ viņu pamet radinieki. Ja bhakta tādā veidā nonāk grūtā stāvoklī, tad mums jāsaprot, ka tas nenotiek agrākās bezdievīgās darbības jeb karma-phalas dēļ. Bhaktu nabadzīgu ir padarījusi Dieva Personība. Gluži tāpat, ja bhakta kļūst materiālā ziņā bagāts, tad arī tas nav viņa dievbijīgās darbības nopelns. Jebkurā gadījumā, vai bhakta kļūst bagātāks vai nabadzīgāks, tas notiek pēc Dieva Augstākās Personības gribas. Krišna to dara ar īpašu nolūku, lai bhakta būtu pilnīgi atkarīgs no Viņa un atbrīvotos no visiem materiālajiem pienākumiem. Tad bhakta var vērst savus spēkus, izmantot prātu un ķermeni — visu, lai kalpotu Dievam Kungam, un tā ir tīra garīgā kalpošana. Tāpēc Nārada-pančarātrā teikts: sarvopādhi-vinirmuktam, kas nozīmē «brīvs no visiem apzīmējumiem». Darbība, kas veikta ģimenes, sabiedrības, kopienas, nācijas vai cilvēces labad, ir apzīmējumu saistīta: «Es piederu šai sabiedrībai; es piederu šai kopienai; es piederu šai nācijai; es piederu šim dzīvo būtņu veidam.» Tie visi ir tikai apzīmējumi. Kad ar Dieva Kunga žēlastību bhakta atbrīvojas no visiem apzīmējumiem, viņa garīgā kalpošana kļūst par īstenu naiškarmu. Gjānī ir ļoti pieķērušies naiškarmas līmenim, kurā cilvēka darbība vairs neizraisa materiālas sekas. Kad bhaktas darbībai vairs nav seku, tad to vairs nevar uzskatīt par karma-phalu jeb auglīgu darbību. Kā jau iemiesotās Vēdas to paskaidroja, bhaktas laimi un ciešanas rada Dieva Personība, un tāpēc bhakta neraizējas par to, vai viņš ir laimīgs vai nelaimīgs. Viņš tikai turpina izpildīt savas garīgās kalpošanas pienākumus. Lai gan ārēji liekas, ka bhakta ir pakļauts auglīgai darbībai un tās sekām, īstenībā viņš ir brīvs no darbības sekām.

Var rasties jautājums, kādēļ Dieva Personība sagādā bhaktam šādus pārbaudījumus. Atbilde ir tāda, ka Dievs Kungs ir gluži kā tēvs, kurš reizēm ir nelaipns pret saviem dēliem. Bhakta ir sevi uzticējusi dvēsele, un par viņu rūpējas Visaugstais Kungs. Tāpēc, ja Kungs liek bhaktam nonākt patīkamos vai nepatīkamos apstākļos, tad jāsaprot, ka tas notiek saskaņā ar Dieva Personības plašajām iecerēm. Piemēram, Kungs Krišna lika nonākt Pāndaviem tādās grūtībās, ka pat vectēvs Bhīšma nespēja saprast, kā tas varēja gadīties. Lai gan Pāndavu ģimeni vadīja visdievbijīgākais valdnieks Judhišthira un to aizsargāja tādi diženi karotāji kā Bhīma un Ardžuna, un, vēl jo vairāk, lai gan Pāndavi bija tuvi Kunga Krišnas draugi un radinieki, viņiem nācās tik daudz ko pārciest, un Bhīšma par to ļoti skuma. Taču vēlāk izrādījās, ka to visu bija iecerējis Krišna, Dieva Augstākā Personība, lai paveiktu savu lielo misiju, t.i., iznīcinātu neliešus un aizsargātu bhaktas.

Te var uzdot vēl vienu jautājumu: ja bhakta nonāk patīkamos un nepatīkamos apstākļos pēc Dieva Personības gribas, bet parasts cilvēks saņem patīkamo un nepatīkamo saskaņā ar saviem agrākajiem darbiem, tad kāda ir atšķirība? Kādā ziņā bhakta ir labāks par parastu karmī? Atbilde ir tāda, ka karmī un bhaktas neatrodas vienā līmenī. Lai kādos apstākļos būtu karmī, viņš turpina griezties dzimšanas un nāves ritenī, jo viņš ir saglabājis karmas jeb auglīgās darbības sēklu, un, kad rodas iespēja, šī sēkla nes augļus. Parastam cilvēkam pēc karmas likuma pastāvīgi nākas dzimt un mirt, turpretī bhaktas ciešanas un laimi ir radījis nevis karmas likums, bet gan tās uz laiku ir piešķīris Visaugstais Kungs, un tās bhaktu nesaista. Kungs to visu dara tikai tāpēc, lai sasniegtu kādu noteiktu mērķi, un ar to arī viss beidzas. Ja karmī darbojas dievbijīgi, tad nonāk uz debesu planētām, bet bezdievīga darbība viņu noved ellē. Taču bhaktu tā saucamā dievbijīgā darbība nepaceļ un bezdievīga darbība neliek viņam pagrimt, neatkarīgi no savas darbības bhakta nonāk garīgajā valstībā. Tādējādi bhaktas laime un ciešanas un karmī laime un ciešanas nav viens un tas pats. To apstiprina Jamarādža, runājot ar saviem kalpiem sakarā ar Adžāmilas atbrīvošanu. Jamarādža saviem sekotājiem teica, ka viņi drīkst tuvoties tikai tādiem cilvēkiem, kas nekad nav izrunājuši Dieva Kunga svēto vārdu, un nav atcerējušies Viņa veidolu, īpašības un spēles. Vēl Jamarādža teica, lai viņa kalpi nekad neaiztiek bhaktas. Gluži otrādi, ja Jamarādžas vēstnešiem nāktos satikt bhaktas, tad viņiem būtu jānoliecas to priekšā. Tātad nevar būt ne runas par to, ka bhakta šajā materiālajā pasaulē varētu pacelties augstāk vai pagrimt. Starp to, kā māte soda bērnu, un to, kā tiek sodīts ienaidnieks, ir milzīga atšķirība. Tādēļ bhaktas ciešanas nav tādas pašas kā parasta karmī ciešanas.

Te var uzdot vēl vienu jautājumu. Ja Dievs ir visvarens, tad kāpēc gan Viņam būtu jācenšas mācīt savus bhaktas, sagādājot tiem ciešanas? Atbilde ir tāda, ka Dieva Augstākā Personība rada bhaktām grūtus apstākļus ar noteiktu nolūku. Reizēm ciešanās bhakta daudz vairāk pieķeras Krišnam. Piemēram, kad Krišna gribēja braukt no Pāndavu galvaspilsētas uz mājām un atvadījās no Pāndaviem, Kuntīdēvī sacīja: «Dārgais Krišna! Kad mums bija grūti, Tu vienmēr biji kopā ar mums. Tagad, kad mēs esam kļuvuši par valdniekiem, Tu mūs atstāj. Es labāk gribētu dzīvot grūtībās nekā zaudēt Tevi.» Kad bhakta nonāk grūtos apstākļos, viņa bhakti darbība pieaug. Tāpēc īpašā žēlastībā pret bhaktām Kungs reizēm sagādā viņiem ciešanas. Turklāt ir teikts, ka laime daudz saldāka ir tiem, kas izgaršojuši bēdu rūgtumu. Visaugstais Kungs ierodas materiālajā pasaulē tikai tāpēc, lai aizsargātu savus bhaktas no ciešanām. Citiem vārdiem sakot, ja bhaktām neklātos grūti, tad Kungam nemaz nebūtu jāierodas. Kas attiecas uz dēmonu un neliešu nogalināšanu, tad to Viņš viegli varētu izdarīt ar savām dažādajām enerģijām, gluži kā daudzus asuras nogalina Viņa ārējā enerģija, dieviete Durga. Lai nogalinātu šādus dēmonus, Kungam nav vajadzības ierasties pašam, bet, kad bhaktam klājas grūti, tad Viņam ir jānāk. Kungs Nrisimhadēva ieradās nevis, lai nogalinātu Hiranjakašipu, bet, lai satiktu un svētītu Prahlādu. Citiem vārdiem sakot, Kungs ieradās tāpēc, ka Mahārādžam Prahlādam klājās ļoti grūti.

Kad pēc tumšas nakts no rīta uzlec saule, tā ir ļoti patīkama; kad ir neizturams karstums, tad ļoti patīkams ir auksts ūdens; un, kad ir auksta ziema, ļoti patīkams ir silts ūdens. Gluži tāpat, kad bhakta ir izbaudījis dzīvi materiālajā pasaulē, tad garīgā laime, ko piešķir Dievs Kungs, ir vēl jaukāka un patīkamāka.

Kungs turpināja: «Kad Mans bhakta zaudē visas materiālās bagātības un kad radinieki, draugi un ģimenes locekļi viņu pamet, tad bhaktam vairs nav neviena apgādnieka, un viņš pilnīgi rod patvērumu pie Kunga lotospēdām.» Šrīla Narotama dāsa Thākurs savā dziesmā raksta: «Mans dārgais Kungs Krišna! Ak, Nandas Mahārādžas dēls! Tu tagad stāvi manā priekšā kopā ar valdnieka Vrišābhānu meitu Šrīmatī Rādhārānī. Nu es uzticu sevi Tev. Lūdzu, pieņem mani! Neatraidi mani! Tu man esi vienīgais patvērums.»

Kad bhakta tādējādi nonāk tā saucamajās grūtībās un zaudē bagātības un ģimeni, viņš cenšas atkal kļūt bagāts kā agrāk. Lai gan viņš to cenšas atkal un atkal, Krišna atkal un atkal tam visu atņem. Tā bhakta beidzot viļas materiālajā darbībā un, zaudējis visas cerības, viņš var pilnībā uzticēt sevi Dieva Augstākajai Personībai. Šādiem cilvēkiem Kungs, kas atrodas sirdī, iesaka būt kopā ar bhaktām. Bhaktu sabiedrībā cilvēks iegūst dabisku tieksmi kalpot Dieva Personībai, un Kungs viņam tūlīt dod visas iespējas pilnveidoties Krišnas apziņā. Turpretī nebhaktas ļoti rūpējas par sava materiālā stāvokļa saglabāšanu. Tāpēc šādi nebhaktas parasti nesāk godināt Dieva Augstāko Personību, bet gan godina Kungu Šivu vai citus padievus, lai tūlīt varētu gūt kādus materiālus labumus. Tāpēc Bhagavad-gītā ir teikts: kānkšantah karmanām siddhim jadžanta iha dēvatāh — karmī, kas vēlas gūt panākumus šajā materiālajā pasaulē, godina dažādus padievus. Vēl Kungs Krišna norāda, ka tie, kas godina padievus, nav apveltīti ar nobriedušu saprātu. Tāpēc Dieva Augstākās Personības bhaktas, kas ir ļoti pieķērušies Kungam, nav nejēgas un nemeklē laimi pie padieviem.

Kungs Krišna valdniekam Judhišthiram sacīja: «Mans bhakta dzīvē nebaidās ne no kādām grūtībām; viņš vienmēr ir stingrs. Tāpēc Es atdodu sevi viņam, un ar Manu svētību viņš var sasniegt visaugstākos panākumus.» Svētību, ko Augstākā Personība dod pārbaudītam bhaktam, sauc par brahmanu, t.i., šīs svētības lielumu var salīdzināt tikai ar visucaurstrāvojošā diženumu. Ar vārdu «brahmans» apzīmē to, kas ir bezgalīgi liels, un to, kas bezgalīgi izvēršas. Šo žēlastību vēl sauc arī par paramu, jo šajā materiālajā pasaulē tai nav nekā līdzīga, un to sauc arī par sūkšmu, ļoti smalku. Dieva Kunga žēlastība pret pārbaudītu bhaktu ir ne vien liela un bezgalīgi plaša, bet šo žēlastību arī caurstrāvo vissmalkākā pārpasaulīgā mīlestība starp bhaktu un Dievu Kungu. Šādu žēlastību vēl sauc par čin-mātru jeb pilnībā garīgu. Šeit vārds «mātram» norāda uz absolūtu garīgumu, ko neaptraipa nekādas materiālās īpašības. Vēl šo žēlastību sauc par sat (mūžīgu) un anatakam (bezgalīgu). Ja Dieva Kunga bhaktam tiek dota tāda bezgalīga garīga svētība, tad kāpēc viņam būtu jāgodina padievi? Krišnas bhakta negodina Kungu Šivu vai Brahmu, vai kādu citu zemāku padievu. Viņš pilnīgi velta sevi pārpasaulīgajai, mīlestības pilnajai kalpošanai Dieva Augstākajai Personībai.

Šukadēva Gosvāmī turpināja: «Padievi, kurus vada Kungs Brahma un Kungs Šiva un starp kuriem ir arī Kungs Indra, Čandra, Varuna un citi, pavisam ātri ir apmierināti, ja viņu bhaktas izturas labi, un ātri dusmojas, ja tie ir slikti. Taču to nevar teikt par Dieva Augstāko Personību Višnu.» Tas nozīmē, ka trīs materiālās dabas īpašības vada visas šīs materiālās pasaules dzīvās būtnes, arī padievus, un tāpēc materiālajā pasaulē ir ļoti daudz neziņas un kaislību. Tie bhaktas, kas saņem svētību no padieviem, arī piesārņojas ar materiālajām īpašībām, it īpaši ar kaislībām un neziņu. Tāpēc Kungs Šrī Krišna Bhagavad-gītā norāda, ka pieņemt svētību no padieviem nav īpaši saprātīgi, jo šāda svētība dod tikai laicīgu labumu. Godinot padievus, cilvēks var viegli iegūt materiālās bagātības, taču tas viss var ļoti slikti beigties. Tāpēc padievu svētības vēlas saņemt tikai tie, kas nav īpaši saprātīgi. Cilvēki, kas pieņem padievu svētības, pamazām kļūst lepni par savām materiālajām bagātībām un noniecina tos, kuri viņiem šīs svētības devuši.

Šukadēva Gosvāmī valdniekam Parīkšitam sacīja: «Mans dārgais valdniek! Kungs Brahma, Kungs Višnu un Kungs Šiva ir trīs galvenās šīs materiālās pasaules dievības, un viņi var svētīt vai nolādēt jebkuru. No šiem trijiem Kungs Brahma un Kungs Šiva ir ļoti viegli apmierināmi un ļoti viegli sadusmojami. Kad viņi ir apmierināti, tie bez apdomas dod jebkuras svētības, bet, kad viņi ir dusmīgi, tie bez apdomas nolād savus bhaktas. Taču Kungs Višnu nav tāds. Kungs Višnu visu ņem vērā. Ja bhakta kaut ko vēlas no Kunga Višnu, tad Kungs Višnu vispirms apdomā, vai šī svētība galu galā nesīs bhaktam labumu. Kungs Višnu nekad nedod tādas svētības, kas galu galā noved pie posta. Kungs Višnu ir pārpasaulīgs un vienmēr žēlsirdīgs. Tāpēc, dodams svētību, Viņš vispirms padomā, vai tā bhaktam nāks par labu. Tā kā Dieva Augstākā Personība vienmēr ir žēlsirdīga, pat tad, kad Kungs nogalina kādu dēmonu vai šķietami dusmojas uz kādu bhaktu, Viņa rīcība vienmēr ir svētīga. Tāpēc ir teikts, ka Dieva Augstākā Personība ir visādā ziņā laba. Viss, ko Kungs dara, ir labs.»

Kas attiecas uz tādu padievu kā Kunga Šivas dotajām svētībām, diženi gudrie min šādu vēsturisku notikumu. Reiz Kungs Šiva deva svētību Šakuni dēlam dēmonam Vrikāsuram un pats nonāca lielās briesmās. Vrikāsura gribēja saņemt svētību, bet nevarēja izlemt, kuru no trijām valdošajām dievībām vajadzētu godināt, lai to saņemtu. Tā iznāca, ka Vrikāsura satika diženo gudro Nāradu un jautāja viņam, pie kuras dievības vērsties, lai visātrāk saņemtu savas askēzes augļus. Vrikāsura sacīja: «Es vēlētos godināt kādu no trijām dievībām: Kungu Brahmu, Kungu Višnu vai Kungu Šivu. Kuru no viņiem var visātrāk iepriecināt?» Nārada nojauta, kas dēmonam padomā, un teica: «Ja tu godināsi Kungu Šivu, tad ļoti ātri saņemsi to, ko vēlies. Kungu Šivu var ļoti ātri apmierināt un ļoti ātri sadusmot. Tādēļ pacenties iepriecināt Kungu Šivu.» Nārada arī pastāstīja par gadījumiem, kad tādi dēmoni kā Rāvana un Bānāsura bija iepriecinājuši Kungu Šivu ar savām lūgšanām un saņēmuši lielas bagātības. Tā kā diženais gudrais Nārada zināja, kāda ir dēmona Vrikāsuras daba, viņš tam neieteica godināt Višnu vai Kungu Brahmu. Tādi ļaudis kā Vrikāsura, kas atrodas materiālajā neziņas īpašībā, nespēj nodarboties ar Višnu godināšanu.

Uzklausījis Nāradas norādījumus, dēmons Vrikāsura devās uz Kēdāranāthu. Šī svētceļojumu vieta pastāv vēl joprojām, un tā atrodas netālu no Kašmiras. Kēdāranāthā gandrīz vienmēr ir sniegs, taču uz neilgu laiku, jūlijā, tur var apskatīt dievību, un bhaktas dodas uz turieni, lai godinātu to. Kēdāranātha ir svētceļojumu vieta Kunga Šivas bhaktām. Saskaņā ar Vēdu norādījumiem ēdiens, kas tiek piedāvāts dievībām, tiek veltīts ugunij. Tāpēc visās ceremonijās ir nepieciešama uguns ziedošana. Šāstrās ir īpaši teikts, ka ēdiens dieviem jāpiedāvā caur uguni. Tāpēc dēmons Vrikāsura devās uz Kēdāranāthu un iededza ziedošanas uguni, lai iepriecinātu Kungu Šivu.

Iededzis Šivam veltīto uguni, viņš sāka griezt gabalus no savas miesas un piedāvāt tos Kungam Šivam. Tā ir godināšana neziņā. Bhagavad-gītā ir minētas dažāda veida ziedošanas. Ir ziedošanas, kas notiek skaidrībā, ir ziedošanas, kas notiek kaislībās, un ir ziedošanas, kas notiek neziņā. Pasaulē ir dažādu veidu cilvēki, un tāpēc ir arī dažādas tapasjas un godināšanas. Taču augstākā tapasja, Krišnas apziņa, ir augstākā joga un augstākā ziedošana. Kā teikts Bhagavad-gītā, augstākā joga ir vienmēr domāt par Kungu Krišnu savā sirdī, un augstākā ziedošana ir sankīrtana-jagja.

Bhagavad-gītā teikts, ka padievu godinātājiem nav saprāta. Kā mēs vēlāk šajā nodaļā uzzināsim, Vrikāsura gribēja iepriecināt Kungu Šivu, lai sasniegtu zema līmeņa materiālistisku mērķi, kas bija laicīgs un nenesa īstenu labumu. Asuras jeb būtnes neziņā pieņem šādas svētības no padieviem. Pilnīgā pretstatā šīm ziedošanām neziņā, Kunga Višnu vai Krišnas godināšana ar arčana-vidhi paņēmienu ir ļoti vienkārša. Bhagavad-gītā Kungs Krišna norāda, ka Viņš no sava bhaktas pieņem pat nelielu augli, kādu puķi vai nedaudz ūdens, ko var sagādāt jebkurš cilvēks, vienalga, vai viņš bagāts vai nabags. Protams, ja cilvēks ir bagāts, tad tas nenozīmē, ka viņam būtu jāpiedāvā Kungam tikai mazliet ūdens, mazs augļa gabaliņš vai maza lapiņa. Veltei ir jāatbilst cilvēka stāvoklim. Taču, ja bhakta ir ļoti nabadzīgs, Kungs no viņa pieņem pat visvienkāršāko velti. Kunga Višnu vai Krišnas godināšana ir ļoti vienkārša, un ar to var nodarboties jebkurš visā pasaulē. Turpretī godināšana neziņā, ar kādu nodarbojās Vrikāsura, ir ne vien ļoti grūta un sāpīga, bet arī gluži veltīga. Tāpēc Bhagavad-gītā ir teikts, ka padievu godinātājiem nav saprāta. Viņiem godināšanas ceļš ir ļoti grūts, bet iegūtie augļi — nepastāvīgi un pārejoši.

Lai gan Vrikāsura turpināja savu ziedošanas ceremoniju sešas dienas, viņš neguva iespēju ieraudzīt pašu Kungu Šivu, savas godināšanas mērķi. Vrikāsura vēlējās redzēt Kungu Šivu vaigu vaigā un lūgt viņam svētību. Te parādās vēl viena atšķirība starp dēmonu un bhaktu. Bhakta ir pārliecināts, ka viss, ko viņš mīlestības pilnā kalpošanā velta Dievībai, tiek pieņemts, bet dēmons vēlas skatīt savu godināmo dievību vaigu vaigā, lai varētu tieši saņemt svētību. Bhakta negodina Višnu vai Kungu Krišnu, lai iegūtu kaut kādus labumus. Tāpēc bhakta ir akāma, t.i., brīvs no vēlmēm, bet nebhakta ir sarva-kāma, t.i., viņš vēlas visu. Septītajā dienā dēmons Vrikāsura nolēma nogriezt sev galvu un ziedot to par prieku Kungam Šivam. Viņš nomazgājās tuvējā ezerā un tāpat, ar slapju augumu un matiem, sagatavojās nocirst sev galvu. Saskaņā ar Vēdu paražām upurējamais dzīvnieks vispirms tiek nomazgāts un pēc tam, kamēr tas vēl ir slapjš, ziedots. Kad dēmons jau gatavojās nocirst sev galvu, Kungu Šivu pārņēma līdzjūtība. Šāda līdzjūtība ir skaidrības pazīme. Kungu Šivu sauc par trilingu. Tādējādi līdzjūtība viņa dabā liecina par skaidrību. Šāda līdzjūtība ir visām dzīvajām būtnēm. Kungam Šivam palika žēl dēmona tāpēc, ka tas veltīja ziedojumu ugunī savu miesu. Tāda līdzjūtība ir dabiska. Pat ja parasts cilvēks redz, ka kāds grib izdarīt pašnāvību, viņa pienākums ir to glābt. Cilvēks dara to dabiski. Nav vajadzības viņu lūgt. Tāpēc, kad Kungs Šiva iznāca no uguns, lai neļautu dēmonam izdarīt pašnāvību, tā nebija kaut kāda īpašas labvēlības pazīme.

Kungs Šiva ar savu pieskārienu paglāba dēmonu no pašnāvības un tūlīt izdziedēja visas viņa rētas. Dēmona ķermenis kļuva tāds pats kā agrāk. Tad Kungs Šiva dēmonam teica: «Mans dārgais Vrikāsura! Nevajag cirst nost galvu. Lūdz man jebkuru svētību, un es tavu vēlmi piepildīšu. Es nezinu, kāpēc tu manis iepriecināšanai gribēji nocirst sev galvu. Es esmu priecīgs, ja man kāds piedāvā mazliet ūdens.» Patiesībā, saskaņā ar Vēdu paražām šiva-linga vai Kunga Šivas veidols templī tiek godināts, tam piedāvājot Gangas ūdeni, jo ir teikts, ka Kungs Šiva ļoti priecājas par to, ka Gangas ūdens plūst pār viņa galvu. Bhaktas parasti piedāvā Gangas ūdeni un bilvas koka lapas, kas ir īpaši domātas piedāvāšanai Kungam Šivam un dievietei Durgai. Kungam Šivam tiek piedāvāti arī šī koka augļi. Kungs Šiva Vrikāsuram teica, ka viņš ir apmierināts ar pavisam vienkāršu godināšanu. Kāpēc gan dēmons tik ļoti gribēja nocirst sev galvu, un kāpēc viņš, pārciezdams lielas sāpes, grieza savu ķermeni gabalos un piedāvāja tos ugunij? Šādas smagas askēzes nebija vajadzīgas. Jebkurā gadījumā, Kungs Šiva aiz līdzjūtības bija gatavs dot dēmonam jebkuru svētību.

Kad Kungs Šiva piedāvāja Vrikāsuram svētību, dēmons izvēlējās kaut ko šausmīgu. Viņš bija ļoti grēcīgs, un tie, kas ir grēcīgi, nezina, kādas svētības jālūdz dievībām. Tāpēc Vrikāsura lūdza, lai Kungs Šiva dod viņam tādu spēju, lai ikviens, kura galvai viņš pieskartos, tūlīt mirtu ar pāršķeltu galvaskausu. Bhagavad-gītā dēmoni nosaukti par duškritī jeb neliešiem. Vārds «kritī» nozīmē «augsti godājams», bet, kad šim vārdam pievieno priedēkli «duš», tas nozīmē «pretīgs». Duškritī nevis uztic sevi Dieva Augstākajai Personībai, bet gan godina dažādus padievus, lai saņemtu šausmīgus materiālos labumus. Reizēm tādi dēmoni kā materiālie zinātnieki izgudro nāvīgus ieročus. Viņi, pateicoties saviem nopelniem, nevis atklāj kaut ko tādu, kas varētu paglābt ļaudis no nāves, bet gan izgudro ieročus, kas tikai vairo nāvi. Kungs Šiva ir pietiekami varens, lai dotu jebkuru svētību. Tāpēc dēmons varēja viņam prasīt kaut ko tādu, kas nestu cilvēcei labumu, taču viņš domāja tikai par sevi un gribēja, lai ikviens, kura galvai viņš pieskartos, tūlīt mirtu.

Kungs Šiva saprata dēmona nolūkus un bēdājās par to, ka apsolījis dot jebkuru svētību. Kungs Šiva turēja savu vārdu, taču savā sirdī bija ļoti nelaimīgs, ka apsolījis Vrikāsuram svētību, kas ir tik bīstama cilvēcei. Dēmoni tiek saukti par duškritī jeb neliešiem, jo par spīti savām prāta spējām un nopelniem viņi šos nopelnus un domāšanas spējas izmanto, lai darītu kaut ko šausmīgu. Piemēram, reizēm materiālistiskie dēmoni izgatavo nāvīgus ieročus. Zinātniskie pētījumi, kas ļauj izdarīt šādus atklājumus, bez šaubām, prasa ļoti attīstītu prātu, taču zinātnieki nevis atklāj kaut ko tādu, kas būtu cilvēcei svētīgs, bet gan ar saviem izgudrojumiem tikai paātrina nāvi, kas katram cilvēkam jau tāpat ir nolikta. Gluži tāpat Vrikāsura nelūdza vis Kungam Šivam kaut ko cilvēcei svētīgu, bet gan gribēja iegūt ļoti bīstamas spējas. Tāpēc Kungs Šiva bija bēdīgs. Taču Dieva Personības bhaktas nekad nelūdz Kungam Višnu vai Krišnam svētības, un, pat ja viņi kaut ko lūdz, tad tas nav bīstams sabiedrībai. Lūk, kāda ir atšķirība starp dēmoniem un bhaktām jeb starp Kunga Šivas godinātājiem un Kunga Višnu godinātājiem.

Stāstot Mahārādžam Parīkšitam gadījumu ar Vrikāsuru, Šukadēva Gosvāmī uzrunāja valdnieku par Bhāratu, norādot, ka Mahārādža Parīkšits ir dzimis bhaktu ģimenē. Kad Mahārādža Parīkšits vēl atradās mātes klēpī, Kungs Krišna viņu izglāba. Arī tagad valdnieks varēja lūgt, lai Kungs Krišna viņu paglābj no brāhmana lāsta, taču viņš to nedarīja. Turpretī dēmons gribēja kļūt nemirstīgs, nogalinot visus ar savas rokas pieskārienu. Kungs Šiva to saprata, taču solījumu vajadzēja pildīt, un viņš deva šo svētību.

Dēmons bija ārkārtīgi grēcīgs, un viņš tūlīt nolēma, ka izmantos šo svētību, lai nogalinātu Kungu Šivu un pats varētu baudīt viņa sievu Gaurī (Pārvatī). Vrikāsura tūlīt gribēja uzlikt savu roku Kungam Šivam uz galvas. Kungs Šiva nonāca ļoti neērtā stāvoklī, jo viņam draudēja briesmas no svētības, ko pats nupat bija devis dēmonam. Tas ir vēl viens piemērs, kā materiālistiski bhaktas aplami izmanto padievu dotās spējas.

Daudz nedomādams, dēmons Vrikāsura gāja pie Kunga Šivas, lai uzliktu roku viņam uz galvas. Kungs Šiva tā izbijās, ka sāka drebēt un bēga no zemes debesīs, no debesīm uz citām planētām līdz sasniedza Visuma robežu, kas atrodas augstāk par pašām augstākajām planētām. Kungs Šiva bēga no vienas vietas uz otru, bet dēmons Vrikāsura viņu vajāja. Citu planētu valdošās dievības, kā Brahma, Indra un Čandra, nezināja, kā paglābt Kungu Šivu no draudošajām briesmām. Kungs Šiva bēga, bet viņi tikai noskatījās.

Galu galā Kungs Šiva devās pie Kunga Višnu, kurš atrodas šajā Visumā uz Švētadvīpas planētas. Švētadvīpa ir Vaikunthas planēta, kas atrodas šajā pasaulē, bet ko neskar ārējā enerģija. Kungs Višnu savā visucaurstrāvojošajā veidā atrodas visur, taču tur, kur Viņš atrodas pats, vienmēr ir Vaikunthas gaisotne. Bhagavad-gītā teikts, ka Kungs mīt visu dzīvo būtņu sirdīs. Tādējādi Viņš ir arī daudzu zemas izcelsmes dzīvo būtņu sirdīs, taču tas nenozīmē, ka Viņš pats būtu zemas izcelsmes. Jebkura vieta, kur atrodas Višnu, pārvēršas par Vaikunthu. Tātad arī šī Visuma planēta Švētadvīpa ir Vaikunthaloka. Šāstrās teikts, ka dzīvot mežā nozīmē būt skaidrībā, dzīvot pilsētās un ciemos nozīmē būt kaislībās un dzīvot vietās, kur cilvēki nodarbojas ar četru veidu grēkiem, t.i., neatļautiem dzimumsakariem, apreibināšanos, gaļas ēšanu un azarta spēlēm, nozīmē būt neziņā. Taču dzīvot Visaugstā Kunga Višnu templī nozīmē būt Vaikunthā. Nav svarīgi, kur atrodas templis; neatkarīgi no vietas templis pats par sevi ir Vaikuntha. Arī Švētadvīpas planēta, kas atrodas materiālajā pasaulē, ir Vaikuntha.

Galu galā Kungs Šiva nonāca uz Švētadvīpas Vaikunthā. Švētadvīpā dzīvo diženi svētie, kas ir pilnīgi atbrīvojušies no šīs materiālās pasaules skaudības un pacēlušies pāri četriem materiālistiskās darbības veidiem, t.i., reliģiozitātei, ekonomiskajai attīstībai, jutekļu apmierināšanai un atbrīvei. Tas, kurš nonāk Vaikunthā, nekad vairs neatgriežas šajā materiālajā pasaulē. Kungs Nārājana ir slavens ar to, ka mīl savus bhaktas, un Viņš, sapratis, ka Kungam Šivam draud lielas briesmas, parādījās brahmačārī izskatā un no tāluma nāca pretī Kungam Šivam. Dievs Kungs izskatījās kā īstens brahmačārī; Viņam bija josta, svētā aukla, briežādas apmetnis, brahmačārī nūja un raudras krelles. (Raudras krelles atšķiras no tulasī krellēm. Raudras krelles izmanto Kunga Šivas bhaktas.) Apģērbies par brahmačārī, Kungs Nārājana stāvēja Kunga Šivas priekšā. Viņa auguma mirdzums piesaistīja ne vien Kungu Šivu, bet arī dēmonu Vrikāsuru.

Kungs Nārājana pazemīgi noliecās Vrikāsuras priekšā, lai dēmons būtu labvēlīgs pret Viņu. Tādā veidā apturējis Vrikāsuru, Kungs viņu uzrunāja: «Dārgais Šakunī dēls, tu izskaties ļoti noguris un laikam esi atnācis no tālienes. Kāds ir tavs mērķis? Kādēļ tu devies tik tālā ceļā? Es redzu, ka tu esi piekusis, lūdzu, atpūties. Nevajag bez vajadzības mocīt savu ķermeni. Ikviens ļoti augstu vērtē savu ķermeni, jo tikai ķermenis dod iespēju piepildīt visas prāta vēlmes. Tāpēc mums nevajag sagādāt ķermenim liekas ciešanas.»

Brahmačārī uzrunāja Vrikāsuru par Šakunī dēlu, lai pārliecinātu dēmonu, ka Viņš ir pazinis Šakuni. Vrikāsura sāka domāt, ka šis brahmačārī ir kāds viņa ģimenes paziņa, un tāpēc laipnie brahmačārī vārdi Vrikāsuram ļoti patika. Dēmons vēl nebija paspējis pateikt, ka viņam nav laika atpūsties, kad Kungs viņam pavēstīja, cik svarīgs ir ķermenis, un tas dēmonu pārliecināja. Jebkurš cilvēks, it īpaši dēmons, uzskata savu ķermeni par ļoti svarīgu. Un tā arī Vrikāsura sāka domāt par sava ķermeņa svarīgumu.

Tad, lai nomierinātu dēmonu, brahmačārī viņam sacīja: «Mans dārgais kungs! Ja tas ir iespējams, tad, lūdzu, pastāsti, kāpēc tu esi devies grūtajā ceļā uz šejieni. Varbūt Es tev spēšu palīdzēt, un tu pavisam viegli panāksi to, ko esi vēlējies?» Kungs netiešā veidā pavēstīja, ka Dievs Kungs ir Augstākais Brahmans, tāpēc Viņš noteikti spēs atrisināt radušās grūtības.

Tā Kungs Nārājana brahmačārī izskatā ar saviem maigajiem vārdiem nomierināja dēmonu, un Vrikāsura galu galā pastāstīja visu, kas bija saistīts ar Kunga Šivas doto svētību. Tad Kungs dēmonam sacīja: «Es nespēju noticēt, ka Kungs Šiva tiešām ir devis tev tādu svētību. Cik es zinu, Kungs Šiva nav pie pilna prāta. Viņš bija sastrīdējies ar savu sievastēvu Dakšu un tika nolādēts. Saskaņā ar šo lāstu viņam bija jākļūst par pišāču (spoku). Nu viņš ir spoku un garu vadonis. Tādēļ es nespēju viņam noticēt. Bet, ja tu, Mans dārgais dēmonu valdniek, tomēr tici Kunga Šivas vārdiem, tad uzliec roku sev uz galvas un pārbaudi, vai viņš tiešām teicis taisnību? Ja Kungs Šiva būs tevi piekrāpis, tad tūlīt varēsi nogalināt šo meli, un turpmāk viņš vairs nevarēs dāvāt citiem viltus svētības.»

Tādā veidā Kunga Nārājanas maigie vārdi un augstākais maldinājums lika dēmonam aizmirsties, un viņš patiešām vairs nedomāja par Kunga Šivas svētības spēku. Tāpēc dēmonu bija pavisam viegli pārliecināt, lai viņš uzliek roku sev uz galvas. Tiklīdz Vrikāsura to izdarīja, viņa galva pāršķēlās kā pērkona sasperta, un dēmons tūlīt nomira. Debesu padievi kaisīja pār Kungu Nārājanu ziedus, apdziedot Viņa godību un pateicīgi noliecoties Viņa priekšā. Vrikāsura bija miris, un visi augstāko planētu iedzīvotāji, t.i., padievi, pitas, gandharvi un Džanalokas iedzīvotāji, apbēra Dieva Personību ar ziediem.

Tādā veidā Kungs Višnu, pieņēmis brahmačārī izskatu, atbrīvoja Kungu Šivu no draudošajām briesmām un izglāba viņu. Pēc tam Kungs Nārājana pavēstīja Kungam Šivam, ka šis dēmons Vrikāsura tika nogalināts par saviem grēkiem. Īpaši liels grēks un apvainojums bija tas, ka viņš gribēja pārbaudīt svētību pie sava godināmā Kunga Šivas. Tad Kungs Nārājana Kungam Šivam sacīja: «Dārgais kungs! Tas, kurš apvaino diženas dvēseles, nevar turpināt savu esamību. Grēki sagrauj viņu pašu, un tā tas notika arī ar šo dēmonu, kurš tik apvainojoši izturējās pret tevi.»

Tā Dieva Augstākā Personība Nārājana, kas stāv pāri visām materiālajām īpašībām, ar savu žēlastību izglāba Kungu Šivu, kuru gribēja nogalināt dēmons. Ikviens, kas ar ticību un bhakti noklausās šo stāstu, noteikti iegūst atbrīvi no materiālajām važām, kā arī no ienaidnieku ķetnām.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» astoņdesmit septītajai nodaļai «Kunga Šivas atpestīšana».


Tālāk: 88. nodaļa

Saturs Bibliotēka