Krišna, Dieva Augstākā Personība astoņdesmit astotā nodaļa

null

Astoņdesmit astotā nodaļa

Krišnas nepārspējamā vara

Reiz senos laikos Sarasvatī upes krastā bija sapulcējušies diženi gudrie, lai veiktu Satrajagjas ziedošanu. Parasti šādās reizēs gudrie apspriež Vēdas un filozofiskos jautājumus, un šoreiz tika uzdots jautājums par to, ka šo Visumu vada trīs materiālās pasaules valdošās dievības, t.i., Kungs Brahma, Kungs Višnu un Kungs Šiva, bet, kurš no tiem ir Visaugstākais? Pēc ilgas šī jautājuma apspriešanas Kunga Brahmas dēlam gudrajam Bhrigu tika uzdots pārbaudīt visas trīs valdošās dievības un pastāstīt sanāksmes locekļiem, kura no tām ir visdiženākā.

Saņēmis uzdevumu, viedais Bhrigumuni vispirms devās pie sava tēva uz Brahmaloku. Trīs dievības valda pār trīs materiālās dabas īpašībām, t.i., skaidrību, kaislībām un neziņu. Gudrie bija nolēmuši, ka Bhrigu ir jāpārbauda, kurai no valdošajām dievībām piemīt pilnīga skaidrība. Bhrigumuni vēlējās pārbaudīt, cik viņa tēvam ir skaidrības, un tāpēc, ieradies pie Kunga Brahmas, viņš tīšām nepagodināja savu tēvu ne ar noliekšanos viņa priekšā, ne ar lūgšanām. Dēla vai mācekļa pienākums ir pazemīgi sveicināt tēvu vai garīgo skolotāju un veltīt viņam atbilstošas lūgšanas. Taču Bhrigumuni tīšām nepagodināja tēvu, lai redzētu, kā izturēsies Kungs Brahma. Kungs Brahma ārkārtīgi sadusmojās par sava dēla nekaunību, un viņa niknums bija acīmredzams. Brahma pat bija gatavs nolādēt viņu, taču, tā kā Bhrigu bija viņa dēls, ļoti saprātīgais Kungs Brahma savaldīja savas dusmas. Tas nozīmē, ka galvenā Kunga Brahmas īpašība bija kaislības, taču viņš spēja tās savaldīt. Kunga Brahmas dusmas un spēja savaldīties ir kā uguns un ūdens. Ūdens rodas no uguns, bet uguni var nodzēst ar ūdeni. Gluži tāpat, lai gan Kungs Brahma savu kaislību dēļ ļoti saniknojās, viņš tomēr spēja kaislības savaldīt, jo Bhrigumuni bija viņa dēls.

Pārbaudījis Kungu Brahmu, Bhrigumuni devās tieši uz Kailāsas planētu, kur dzīvo Kungs Šiva. Bhrigumuni bija Kunga Šivas brālis. Kad Bhrigumuni ieradās, Kungs Šiva bija ļoti priecīgs un piecēlās no savas vietas, lai apskautu viņu. Taču Bhrigumuni negribēja, lai Kungs Šiva viņu apskautu. «Mans dārgais brāli,» viņš teica, «tu vienmēr esi ļoti netīrs. Tu esi apziedis savu ķermeni ar pelniem. Lūdzu, nepieskaries man!» Kad Bhrigumuni bija atteicies apskaut savu brāli un pateicis, ka Kungs Šiva ir netīrs, Šiva uz viņu ļoti sadusmojās. Ir teikts, ka apvainojumu var izdarīt ar ķermeni, prātu vai vārdiem. Bhrigumuni bija apvainojis Kungu Brahmu prātā; tas bija pirmais apvainojums. Kungu Šivu Bhrigu bija apvainojis ar vārdiem, nosaucot viņu par netīru; tas bija otrais apvainojums. Tā kā Kungā Šivā visvairāk ir neziņas, viņš, izdzirdējis Bhrigu vārdus, tūlīt sadusmojās, un Šivas acis niknumā kļuva sarkanas. Nevaldāmās dusmās viņš paķēra savu trijžuburi, lai nogalinātu Bhrigumuni. Turpat blakus stāvēja Kunga Šivas sieva Pārvatī. Viņā ir visas trīs īpašības kopā, un tāpēc Pārvatī sauc par Trigunamajī. Šajā gadījumā viņa izglāba Bhrigumuni, radot Kungā Šivā skaidrību. Pārvatī nometās pie sava vīra pēdām un ar maigiem vārdiem atrunāja viņu no Bhrigumuni nogalināšanas.

Paglābts no Kunga Šivas dusmām, Bhrigumuni devās tieši uz Švētadvīpas planētu, kur puķu gultā gulēja Kungs Višnu, un Viņa sieva, laimes dieviete, masēja Kunga lotospēdas. Bhrigumuni tīšām izdarīja vislielāko grēku, apvainojot Kungu Višnu ķermeniski. Pirmo apvainojumu Bhrigumuni bija izdarījis prātā, otro — vārdos, bet trešo — ar ķermeni. Katrs nākamais apvainojums bija lielāks par iepriekšējo. Apvainojums, kas tiek izdarīts prātā, nav īpaši smags, tas pats apvainojums, izteikts vārdos, jau ir daudz nopietnāks, un apvainojums, kas paveikts ķermeniski, ir vissmagākais. Tā Bhrigumuni izdarīja vissmagāko apvainojumu laimes dievietes klātbūtnē, uzlikdams kāju Kungam uz krūtīm. Kungs Višnu, protams, ir visžēlīgs. Viņš nesadusmojās uz Bhrigumuni, jo Bhrigu bija dižens brāhmans. Brāhmanam ir jāpiedod, pat ja viņš reizēm izdara apvainojumu, un Kungs Višnu šajā ziņā parādīja piemēru. Tomēr ir teikts, ka kopš tā laika laimes dieviete Lakšmī brāhmaniem vairs nav īpaši labvēlīga un nedod tiem savas svētības, tāpēc brāhmani parasti ir ļoti nabadzīgi. Tas, ka Bhrigumuni ar savu pēdu pieskārās Kunga Višnu krūtīm, protams, bija liels apvainojums, taču Kungs Višnu ir tik dižens, ka Viņš tam nepievērsa uzmanību. Tā saucamie Kali-jugas brāhmani reizēm ļoti lepojas ar to, ka viņi ar savām pēdām var pieskarties Kunga Višnu krūtīm. Taču, kad Bhrigumuni uzlika pēdu uz Kunga Višnu krūtīm, tas bija citādi, jo Kungs Višnu savā cēlsirdībā neņēma šo lielo apvainojumu ļaunā.

Kungs Višnu nemaz nesadusmojās uz Bhrigumuni un nenolādēja viņu, bet gan kopā ar savu sievu, laimes dievieti, piecēlās no gultas un pazemīgi noliecās brāhmana priekšā. Kungs uzrunāja Bhrigumuni: «Mans dārgais brāhman! Tā Man ir liela svētība, ka tu esi atnācis uz šejieni. Lūdzu, apsēdies uz šī pēļa un paliec pie Manis kādu brīdi. Dārgais brāhman! Es ļoti atvainojos, ka pienācīgi nesagaidīju tevi, kad ieradies. No Manas puses tas ir liels apvainojums, un Es lūdzu tev piedošanu. Tu esi tik tīrs un dižens, ka ūdens, ar ko nomazgātas tavas pēdas, var šķīstīt pat svētceļojumu vietas. Tāpēc, lūdzu, šķīsti Vaikunthas planētu, uz kuras Es dzīvoju kopā ar saviem pavadoņiem. Mans dārgais tēvs! Ak, diženais gudrais! Es zinu, ka tavas pēdas ir ļoti maigas gluži kā lotosa ziedi, bet Manas krūtis ir akmenscietas. Tāpēc Es baidos, ka tev varbūt bija sāpīgi ar savu pēdu pieskarties Manām krūtīm. Ļauj noliekties pie tavām pēdām, Es atbrīvošu tevi no šīm sāpēm.» Tad Kungs Višnu sāka masēt Bhrigumuni pēdas.

Kungs turpināja runāt ar Bhrigumuni. «Mans dārgais kungs,» Viņš sacīja, «tavas lotospēdas ir šķīstījušas Manas krūtis, un tagad Es esmu pārliecināts, ka laimes dieviete Lakšmī ar prieku dzīvos uz tām mūžīgi.» Lakšmī tiek saukta arī par Čančalu, un šis vārds norāda, ka viņa nemēdz uzturēties vienā vietā ilgu laiku. Tāpēc mēs dažreiz redzam, ka bagāta ģimene pēc dažām paaudzēm kļūst nabadzīga un nabadzīga ģimene kļūst ļoti bagāta. Laimes dieviete Lakšmī šajā materiālajā pasaulē ir Čančala, turpretī uz Vaikunthas planētām viņa mūžam atrodas pie Kunga lotospēdām. Kungs Nārājana norādīja, ka, tā kā Lakšmī ir izslavēta par Čančalu, tā varbūt nedzīvotu uz Viņa krūtīm mūžīgi, bet nu, kad Bhrigumuni ar savām pēdām ir šķīstījis Viņa krūtis, laimes dieviete vairs nekādā gadījumā tās nevarēs atstāt. Tomēr Bhrigumuni labi apzinājās savu un Dieva Kunga stāvokli un bija ārkārtīgi pārsteigts par Dieva Augstākās Personības izturēšanos. Neizsakāmā pateicībā viņš uz brīdi zaudēja valodu un nevarēja pat atbildēt Kungam. Gudrajam no acīm ritēja asaras, un viņš stāvēja Kunga priekšā, neteikdams ne vārda.

Pārbaudījis Kungu Brahmu, Kungu Šivu un Kungu Višnu, Bhrigumuni atgriezās pie gudrajiem, kas bija sapulcējušies Sarasvatī upes krastā, un atstāstīja redzēto. Visu uzmanīgi noklausījušies, gudrie secināja, ka no visām valdošajām dievībām Višnu neapšaubāmi atrodas visaugstākajā skaidrībā. Šrīmad Bhāgavatamā šie diženie gudrie nosaukti par brahma-vādinām. Brahma-vādinas ir tie, kas runā par Absolūto Patiesību, bet kas nav vēl nonākuši ne pie kāda secinājuma. Ar vārdu «brahma-vādī» parasti apzīmē impersonālistus vai tos, kas apgūst Vēdas. No tā mēs varam saprast, ka šie gudrie bija nopietni Vēdu rakstu apguvēji, taču viņi vēl nebija skaidri sapratuši, kas ir Augstākā Absolūtā Dieva Personība.

Kad Bhrigumuni bija pastāstījis par savu tikšanos ar visām trijām valdošajām dievībām — Kungu Šivu, Kungu Brahmu un Kungu Višnu — gudrie secināja, ka Kungs Višnu ir Augstākā Patiesība, Dieva Personība. Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka gudrie, visu sīki uzzinājuši no Bhrigumuni, bija ļoti pārsteigti par to, ka Kungs Brahma un Kungs Šiva tūlīt sadusmojās, turpretī Kungs Višnu par spīti tam, ka Bhrigumuni Viņam iespēra, bija pavisam mierīgs. Var minēt tādu piemēru, ka nelielas uguns liesmiņas sāk trīcēt pat lēnā vējā, bet vislielākā uguns jeb vislielākais gaismas avots, t.i., saule, nesāk kustēties pat vētrā. Personības diženumu var vērtēt pēc viņas spējas paciest izaicinošu izturēšanos. Sarasvatī upes krastā sanākušie gudrie secināja, ka tam, kurš vēlas īstenu mieru un bezbailību, jārod patvērums pie Višnu lotospēdām. Ja Kungs Brahma un Kungs Šiva zaudēja mieru pat tad, kad izaicinājums nemaz nebija tik liels, tad kā gan tie var palīdzēt saviem bhaktām saglabāt mieru un līdzsvarotību? Turpretī, ja runā par Kungu Višnu, Bhagavad-gītā ir teikts, ka ikviens, kas atzīst Kungu Višnu jeb Krišnu par augstāko draugu, sasniedz augstāko mierīgas dzīves pilnību.

Tā gudrie secināja, ka, sekojot vaišnava-dharmai, cilvēks patiešām kļūst pilnīgs, taču, ja viņš darbojas kādā reliģiskā grupā un ievēro visus tās principus, bet neiegūst Dieva Augstākās Personības Višnu izpratni, tad viss viņa nesavtīgais darbs ir bezjēdzīgs. Ja cilvēks ievēro reliģijas principus, tad viņam jāpaceļas pilnīgu zināšanu līmenī. Tas, kurš ir ieguvis pilnīgas zināšanas, ir vienaldzīgs pret materiālām lietām. Pilnīgas zināšanas ir zināšanas par savu patību un par Augstāko Patību. Augstākā Patība un atsevišķā patība neatšķiras pēc savām īpašībām, taču atšķiras pēc lieluma. Šādas analītiskas zināšanas ir pilnīgas. Ja cilvēks saprot tikai to, ka «es neesmu matērija; es esmu gars», tad tās vēl nav pilnīgas zināšanas. Reliģijas īstenā būtība ir garīgā kalpošana jeb bhakti. Tas ir apstiprināts Bhagavad-gītā. Kungs Krišna saka: «Atmet visus pārējos reliģijas principus un vienkārši uztici sevi Man.» Tādējādi vārdu «dharma» var attiecināt uz vaišnava-dharmu jeb bhagavad-dharmu, kurai sekojot, cilvēks gluži dabīgi iegūst visas pārējās labās īpašības un pilnveidojas dzīvē.

Augstākā zināšanu pilnība ir zināšanas par Visaugsto Kungu. Vienīgais reliģijas ceļš, ar kuru Viņu var izprast, ir garīgā kalpošana. Tāpēc ar garīgo kalpošanu cilvēks tūlīt var sasniegt pilnīgu zināšanu mērķi. Tas, kurš ieguvis zināšanas, kļūst vienaldzīgs pret materiālo pasauli. Tas nenotiek, pateicoties sausiem filozofiskiem prātojumiem. Bhaktas kļūst vienaldzīgi pret materiālo pasauli nevis vienkārši ar teorētisku izpratni, bet gan ar praktisku pieredzi. Kad bhakta saprot, ko nozīmē saskarsme ar Visaugsto Kungu, viņš gluži dabiski zaudē patiku pret tā saucamo sabiedrību, draudzību un mīlestību. Šī atsacīšanās nav sausa, to cilvēks iegūst, nobaudot pārpasaulīgās garšas un sasniedzot augstāku līmeni. Vēl Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka tas, kurš ir ieguvis šādas zināšanas un atsacījies no materiālās jutekļu apmierināšanas, bez liekām pūlēm ir sasniedzis arī astoņas pilnības, ko dod mistiskās jogas prakse, piemēram, animas, laghimas un prāpti sidhi. Ļoti labs piemērs ir Mahārādža Ambarīša. Viņš nebija mistiskais jogs, bet gan dižens bhakta, tomēr, kad uz Mahārādžu Ambarīšu dusmojās diženais mistiķis Durvāsa, visi tā spēki izrādījās vājāki par Mahārādžas Ambarīšas bhakti attieksmi. Citiem vārdiem sakot, bhaktam nav jānodarbojas ar mistisko jogu, lai iegūtu spēkus. Ar Dieva Kunga žēlastību šie spēki ir ar viņu gluži tāpat kā tad, kad pie maza bērna ir viņa varenais tēvs, ar bērnu ir visi tēva spēki.

Kad cilvēks iegūst Dieva Kunga bhaktas slavu, šī slava nekad nezūd. Runājot ar Rāmānandu Rāju, Kungs Čaitanja jautāja: «Kas ir vislielākā slava?» Rāmānanda Rāja atbildēja, ka vislielākā slava ir būt par tīru Kunga Krišnas bhaktu. Tādējādi var secināt, ka višnu-dharma jeb reliģija, kuras būtība ir garīgā kalpošana Dieva Augstākajai Personībai, ir īstais ceļš domātājiem. Ja cilvēks pareizi izmanto savas domas, tad viņš var nonākt līmenī, kurā domas ir vērstas uz Dieva Augstāko Personību. Domājot par Dieva Augstāko Personību, cilvēks atbrīvojas no šīs materiālās pasaules sārņiem un sliktās sabiedrības un tādā veidā iegūst mieru. Pasaule ir satraukumu pilna, jo sabiedrībā trūkst šādu mierīgu bhaktu. Ja cilvēks nav bhakta, tad viņš nevar būt vienāds pret visām dzīvajām būtnēm. Bhaktam ir vienāda attieksme pret dzīvniekiem, cilvēkiem un visām pārējām būtnēm, jo viņš uz katru dzīvo būtni raugās kā uz neatņemamu Visaugstā Kunga daļiņu. Īšopanišadā skaidri pateikts, ka tas, kurš iemācījies vienādi raudzīties uz visām dzīvajām būtnēm, nevienu neienīst un nav ne pret vienu īpaši labvēlīgs. Bhakta netiecas iegūt vairāk kā viņam vajadzīgs. Tāpēc bhakta ir akinčana; jebkuros dzīves apstākļos viņš ir apmierināts. Ir teikts, ka bhaktam vienalga, vai viņš atrodas ellē vai debesīs. Bhakta ir vienaldzīgs pret visu, kas nav saistīts ar viņa garīgo kalpošanu. Tāda dzīve ir visaugstākā pilnība, no kuras cilvēks var pacelties garīgajā valstībā un atgriezties mājās, atpakaļ pie Dieva. Dieva Augstākās Personības bhaktas īpaši piesaista augstākā materiālā īpašība, skaidrība, un īstens brāhmans sabiedrībā pārstāv šo skaidrību. Tāpēc bhakta ir pieķēries brāhmaniskai dzīvei. Viņu īpaši nesaista kaislības un neziņa, lai gan arī šīs īpašības izplūst no Visaugstā Kunga Višnu. Šrīmad Bhāgavatamā bhaktas nosaukti par nipuna-budhi, t.i., viņi ir vissaprātīgākie no ļaudīm. Bhaktas ir brīvi no pieķeršanās un nepatikas, viņi dzīvo mierīgi, un tos nesatrauc kaislības un neziņa.

Var uzdot jautājumu, kāpēc bhaktām būtu jāpieķeras materiālās pasaules skaidrībai, ja viņi stāv pāri visām materiālajām īpašībām. Atbilde ir tāda, ka materiālās dabas īpašībās atrodas dažādu veidu ļaudis. Tos, kas ir pakļauti neziņai, sauc par rākšasiem, tos, kas ir pakļauti kaislībām, sauc par asurām, un tos, kas atrodas skaidrībā, sauc par surām jeb padieviem. Šos trīs veidu ļaudis pēc Visaugstā Kunga gribas ir radījusi materiālā daba. Taču tiem, kas ir skaidrībā, ir lielāka iespēja nonākt garīgajā valstībā, atgriezties mājās, pie Dieva.

Un tā visi gudrie, kas bija sapulcējušies Sarasvatī krastā, lai noteiktu, kura no valdošajām dievībām ir visaugstākā, vairs nešaubījās, ka jāgodina ir Višnu. Pēc tam viņi sāka garīgi kalpot Kungam, tādā veidā sasniedza vēlamo mērķi, un atgriezās pie Dieva.

Tiem, kas patiešām vēlas atbrīvoties no materiālajām važām, vislabāk ir tūlīt pieņemt secinājumu, ko Šrī Šukadēva Gosvāmī min Šrīmad Bhāgavatamas sākumā. Tur ir teikts, ka Šrīmad Bhāgavatamas klausīšanās ļoti ātri ved pretī atbrīvei, jo Šrīmad Bhāgavatamas teicējs ir Šukadēva Gosvāmī. To pašu vēlreiz ir apstiprinājis Sūta Gosvāmī: ja cilvēks, kas bez mērķa ceļo pa šo materiālo pasauli, pievērš savu uzmanību Šukadēvas Gosvāmī nektārsaldajiem vārdiem, viņš noteikti nonāk pie pareizā secinājuma. Vienkārši uzsākot garīgo kalpošanu Dieva Augstākajai Personībai, šāds cilvēks var atbrīvoties no noguruma, kas radies pastāvīgajā pārceļošanā no viena materiālā ķermeņa uz otru. Citiem vārdiem sakot, ar pareizu klausīšanos cilvēks iegūst stingrību mīlestības pilnajā garīgajā kalpošanā Višnu. Tad viņš noteikti var atbrīvoties no šī ceļojuma pa materiālo dzīvi, un paņēmiens, kā to izdarīt, ir ļoti vienkāršs. Ir tikai jāuzklausa Šukadēvas Gosvāmī saldie vārdi, t.i., Šrīmad Bhāgavatama.

Nākamais secinājums ir tāds, ka mēs nekādā gadījumā nedrīkstam pielīdzināt padievus, pat Kungu Šivu un Kungu Brahmu, Kungam Višnu. Ja mēs to darām, tad saskaņā ar Padma Purānu mēs tūlīt kļūstam par ateistiem. Arī vēdiskajā darbā, ko sauc par Harivamšu, teikts, ka jāgodina vienīgi Dieva Augstākā Personība Višnu. Vienmēr jādaudzina Harē Krišnas mahā-mantra vai kāda cita līdzīga višnu-mantra. Šrīmad Bhāgavatamas otrajā dziedājumā Kungs Brahma saka: «Gan Kungs Šiva, gan es darbojamies saskaņā ar savām spējām Dieva Augstākās Personības vadībā.» Arī «Čaitanja-čaritāmritā» teikts, ka vienīgais saimnieks ir Krišna, un visi pārējie dzīvo būtņu veidi tikai kalpo Krišnam.

Bhagavad-gītā Kungs apstiprina, ka nav augstākas patiesības par Krišnu. Lai visi skaidri saprastu, ka no višnu-tatvas veidoliem tieši Kungs Krišna ir pilnīgā Dieva Augstākā Personība, Šukadēva Gosvāmī pastāstīja gadījumu, kas notika, kad Kungs Krišna bija uz Zemes.

Reiz kāda brāhmana sieva dzemdēja bērnu. Taču, tiklīdz jaundzimušais pieskārās zemei, tas nomira. Brāhmans paņēma bērnu un devās tieši uz Dvāraku, uz valdnieka pili. Viņš bija ļoti bēdīgs par to, ka bērns tik pēkšņi, sava jaunā tēva un mātes klātbūtnē, ir miris. Brāhmans bija ļoti noraizējies. Agrāk, līdz pat Dvāpara-jugai, kad Kungs Krišna bija uz šīs Zemes, valdnieki kārtīgi pildīja savus pienākumus, un, ja bērns nomira pirms laika savu vecāku klātbūtnē, tad vainīgs bija valdnieks. Tāda pati atbildība valdniekiem bija arī Kunga Rāmačandras laikā. Kā jau tika paskaidrots Šrīmad Bhāgavatamas pirmajā dziedājumā, valdnieks bija tik lielā mērā atbildīgs par pavalstnieku ērtībām, ka viņam bija jāraugās, lai nebūtu pārāk karsts vai pārāk auksts. Lai gan valdniekam nebija nekādas vainas, nelaiķa bērna tēvs brāhmans nostājās pie pils durvīm un sāka bargi rāt valdnieku.

«Šis valdnieks Ugrasēna ienīst brāhmanus!» Bērna tēvs izmantoja vārdu «brāhma-dvišah». Tas, kurš ienīst Vēdas, kādu īstenu brāhmanu vai visu brāhmanu kastu, tiek saukts par brahma-dvitu. Tātad arī valdnieks tika nosaukts par brahma-dvitu. Viņš tika nosaukts arī par šatha-dhī jeb tādu cilvēku, kuram nav īstena saprāta. Valsts izpildvaras vadītājam jābūt ļoti saprātīgam, lai viņš varētu rūpēties par visu pavalstnieku ērtībām, taču pēc brāhmana domām valdnieks par spīti savam augstajam amatam nebūt nebija saprātīgs. Tāpēc brāhmans teica, ka valdnieks ir arī lubdha, t.i., alkatīgs. Citiem vārdiem sakot, valdnieks vai valsts vadītājs nedrīkst atrasties savā augstajā amatā, ja viņš ir alkatīgs un domā tikai par sevi. Ja valsts vadītājs ir pieķēries materiālām baudām, viņš gluži dabiski kļūst savtīgs. Tāpēc brāhmans minēja arī vārdu «višajātmanah».

Vēl brāhmans nosauca valdnieku par kšatra-bandhu, t.i., par cilvēku, kurš ir dzimis kšatriju jeb karaliskās kārtas ģimenē, bet kuram nav karaliskas personības īpašību. Valdniekam ir jāaizsargā brāhmaniskā kultūra un kārtīgi jārūpējas par pavalstnieku labklājību; viņš nedrīkst būt alkatīgs un pieķēries materiālālajām baudām. Ja cilvēks, kuram nav vajadzīgo īpašību, sauc sevi par kšatriju jeb karaliskās kārtas pārstāvi, viņš ir nevis kšatrijs, bet kšatra-bandhu. Gluži tāpat, ja cilvēka tēvs ir brāhmans, bet šim cilvēkam nav brāhmanisko īpašību, tad viņš ir brahma-bandhu jeb dvidža-bandhu. Tas nozīmē, ka ar piedzimšanu brāhmana vai kšatrija ģimenē vien nepietiek. Cilvēkam ir jāiegūst vajadzīgās īpašības, un tikai tad viņš tiek atzīts par brāhmanu vai kšatriju.

Tā brāhmans par sava jaundzimušā bērna nāvi vainoja valdnieku. Brāhmans uzskatīja, ka bērns nav miris dabiskā nāvē, un par to ir jāatbild valdniekam. Vēdu vēsturē minēti arī gadījumi, ka reizēm brāhmanu padome, kuru uzturēja monarhija, atcēla bezatbildīgus kšatriju valdniekus. Ņemot visu to vērā, var saprast, ka monarha postenis vēdiskajā civilizācijā bija ļoti atbildīgs.

Tāpēc brāhmans sacīja: «Ja valdnieks ir naidīgs un ļauns, tad viņš nav ne jāciena, ne jāgodā. Šāds valdnieks savu laiku pavada vai nu medījot un nogalinot dzīvniekus mežā, vai par noziegumiem nogalinot pavalstniekus. Viņš nevalda pār sevi, un viņa raksturs ir slikts. Ja pavalstnieki ciena un godā šādu valdnieku, tad viņi nekad nav laimīgi. Viņi vienmēr ir nabadzīgi, raižu, bēdu un nelaimju nomākti.» Lai gan mūsdienu politikā monarhu vairs nav, valsts prezidents arī neatbild par pilsoņu ērtībām. Šajā Kali laikmetā valsts vadītājs tādā vai citādā veidā savāc balsis un tiek ievēlēts augstā amatā, taču pilsoņi ir un paliek raižu un ciešanu pilni, nelaimīgi un neapmierināti.

Arī otrais brāhmana dēls piedzima nedzīvs, un tas pats notika arī ar trešo. Brāhmanam bija deviņi bērni, un visi piedzima nedzīvi, un katru reizi brāhmans gāja uz pili, nostājās pie tās vārtiem un rāja valdnieku. Kad brāhmans ieradās Dvārakā devīto reizi, tuvumā gadījās Ardžuna un Krišna. Izdzirdējis, ka brāhmans apsūdz valdnieku par nespēju viņu aizsargāt, Ardžuna gribēja zināt, kas noticis, un piegāja pie brāhmana. Viņš teica: «Mans dārgais brāhman! Kādēļ tu saki, ka šeit nav īstenu kšatriju, kas varētu aizsargāt valsts pilsoņus? Vai tad tiešām nav neviena, kurš varētu kaut izlikties par kšatriju un ar loku un bultām rokā vismaz radīt iespaidu, ka kāds tiek aizsargāts? Vai tu tiešām domā, ka visas karaliskās personības šajā valstī tikai nodarbojas ar ziedošanas ceremonijām kopā ar brāhmaniem un viņos nemaz nav bruņnieciskuma?» Ar šiem vārdiem Ardžuna norādīja, ka kšatrijs nedrīkst tikai baudīt ērtības un nodarboties vienīgi ar Vēdu rituāliem. Viņam ir jābūt ļoti bruņnieciskam un jāaizsargā valsts pilsoņi. Brāhmani nodarbojas ar garīgu darbību, un viņiem nav jāveic tādi darbi, kas prasa fizisku piepūli. Tāpēc, lai brāhmani varētu mierīgi veikt savus augstākos pienākumus, viņiem vajadzīga kšatriju aizsardzība.

«Ja brāhmaniem bez kādas vajadzības nākas šķirties no savām sievām un bērniem,» turpināja Ardžuna, «un kšatriju kārtas valdnieki nerūpējas par viņiem, tad šie kšatriji nav ne ar ko labāki par teātra aktieriem. Lugā kāds aktieris var tēlot valdnieku, taču neviens necer, ka no šāda valdnieka būs kāds labums. Gluži tāpat, ja valdnieks vai valsts vadītājs nespēj aizsargāt visas sabiedrības galvu, tad viņš uzskatāms par blēdi. Šādi valsts vadītāji tikai sēž augstos krēslos un pelna sev iztiku. Mans kungs! Es apsolu, ka aizsargāšu tavus bērnus, un, ja man tas neizdosies, tad es metīšos ugunī, lai izpirktu savus grēkus.»

Uzklausījis Ardžunas teikto, brāhmans atbildēja: «Mans dārgais Ardžuna! Tepat ir Kungs Balarāma, taču Viņš nav varējis aizsargāt manus bērnus. Tepat ir arī Kungs Krišna, un arī Viņš nav varējis tos aizsargāt. Te ir arī daudz citu varoņu kā Pradjumna un Anirudha, kas apbruņoti ar lokiem un bultām, bet viņi nav varējuši aizsargāt manus bērnus.» Brāhmans lika saprast, ka Ardžuna nevarēs izdarīt to, ko nespēj Dieva Augstākā Personība. Viņš juta, ka Ardžuna sola kaut ko tādu, ko nespēj izpildīt. Brāhmans sacīja: «Manuprāt, tavi solījumi ir kā nepieredzējuša bērna solījumi. Es tiem nevaru ticēt.»

Tad Ardžuna saprata, ka brāhmans vairs nepaļaujas uz kšatriju valdniekiem. Tāpēc, lai viņu uzmundrinātu, Ardžuna sāka runāt tā, it kā norātu pats savu draugu Kungu Krišnu. Kungam Krišnam un citiem dzirdot, viņš nopēla Krišnu: «Mans dārgais brāhman! Es neesmu ne Sankaršana, ne Krišna, ne arī kāds no tādiem Krišnas dēliem kā Pradjumna un Anirudha. Mani sauc par Ardžunu, un man rokās ir Gāndīvas loks. Tu nedrīksti mani apvainot, jo es ar savu varonību esmu iepriecinājis pat Kungu Šivu, kad mēs abi mežā medījām. Es cīnījos ar Kungu Šivu, kurš parādījās manā priekšā mednieka izskatā, un, kad es ar savu veiklību biju viņu iepriecinājis, Kungs Šiva man iedeva pāšupatāstras ieroci. Par manu bruņnieciskumu nešaubies! Es izglābšu tavus dēlus, pat ja man nāksies cīnīties ar pašu nāvi!» Ardžunam ar saviem cēlajiem vārdiem kaut kā izdevās pārliecināt brāhmanu, un viņš apmierināts atgriezās mājās.

Kad brāhmana sievai atkal pienāca dzemdību diena, brāhmans sāka saukt: «Dārgais Ardžuna, lūdzu, nāc un glāb manu bērnu!» To izdzirdējis, Ardžuna tūlīt sagatavojās cīņai, pieskardamies svētītam ūdenim un izrunājot svētās mantras, lai aizsargātu no briesmām savus lokus un bultas. Ardžuna ar nolūku paņēma bultu, ko viņam bija dāvājis Kungs Šiva, un, dodamies ceļā, atcerējās Kungu Šivu un viņa lielo labvēlību. Apbruņojies ar savu Gāndīvas loku un dažādiem citiem ieročiem, viņš pienāca pie mājas, kurā notika dzemdības.

Cik var saprast, Ardžuna visu laiku bija uzturējies Dvārakā, jo viņam bija jāizpilda brāhmanam dotais solījums, un brāhmans viņu ataicināja vakarā, kad tā sievai bija jālaiž pasaulē bērns. Pa ceļam uz radību namu Ardžuna domāja nevis par savu draugu Krišnu, bet gan par Kungu Šivu. Ardžunam likās, ka, tā kā Krišna nebija varējis aizsargāt brāhmanu, labāk meklēt patvērumu pie Kunga Šivas. Tas ir vēl viens piemērs, kā cilvēks meklē patvērumu pie padieviem. Tas ir paskaidrots Bhagavad-gītā. Kāmais tais tair hrita-gjānāh: tas, kurš alkatībā un iekārē zaudējis saprātu, aizmirst Dieva Augstāko Personību un meklē patvērumu pie padieviem. Protams, Ardžuna nav parasta dzīvā būtne, taču, tā kā viņš bija Krišnas draugs, Ardžuna domāja, ka Krišna nespēja aizsargāt brāhmanu un tāpēc ir labāk atcerēties Kungu Šivu. Vēlāk izrādījās, ka šī patvēruma meklēšana pie Kunga Šivas, nevis pie Krišnas, bija neveiksmīga. Tomēr Ardžuna darīja, ko spēja. Viņš skaitīja dažādas mantras un paņēma loku, lai aizsargātu radību namu no visām pusēm. Brāhmana sieva dzemdēja zēnu, un bērns kā parasti sāka raudāt. Taču pēc neilga laika gan bērns, gan Ardžunas bultas pēkšņi pazuda debesīs.

Cik var saprast, ka brāhmana māja atradās netālu no vietas, kur dzīvoja Krišna, un ka Kungs Krišna priecājās par visu, kas notika šķietami pretrunā ar Viņa gribu. Tieši Krišna bija tas, kurš aiznesa projām brāhmana bērnu un visas bultas, arī Kunga Šivas doto, par kuru Ardžuna tik ļoti lepojās. Tad bhavatj alpa-mēdhasām: tie, kuri nav īpaši saprātīgi, savos maldos meklē patvērumu pie padieviem un ir apmierināti ar viņu dotajiem labumiem.

Kunga Krišnas un ļaužu klātbūtnē brāhmans sāka pelt Ardžunu: «Redziet nu, kāds es biju nejēga! Es noticēju Ardžunam, kurš neko nespēj un kurš ir liels meistars tikai tukšu solījumu došanā. Kāds nejēga es biju, noticēdams Ardžunam! Viņš apsolīja aizsargāt manu bērnu, kad tas neizdevās pat Pradjumnam, Anirudham, Kungam Balarāmam un Kungam Krišnam. Ja manu bērnu nevarēja aizsargāt pat tādas diženas personības, tad kam gan tas vispār varētu būt pa spēkam? Tāpēc es nosodu Ardžunu par viņa tukšajiem solījumiem! Arī viņa slavenais loks Gāndīva nekam neder. Ardžuna bezkaunīgi atļāvās paziņot, ka viņš ir lielāks par Kungu Balarāmu, Kungu Krišnu, Pradjumnu un Anirudhu. Neviens nevar izglābt manu bērnu, jo viņš jau ir pārnests uz citu planētu. Bet Ardžuna savā muļķībā iedomājās, ka viņš var atgādāt bērnu no citas planētas.»

Uzklausījis šīs apsūdzības, Ardžuna nolēma izmantot vienu no mistiskās jogas pilnībām, kas dod iespēju nonākt uz jebkuras citas planētas, un tādā veidā viņš gribēja atrast brāhmana dēlu. Cik var saprast, Ardžuna mācēja izmantot mistiskās jogas spēkus, ar kuriem jogi var aizceļot uz jebkuru planētu. Vispirms viņš devās uz Jamaloku, kur dzīvo nāves valdnieks Jamarādža. Ardžuna izmeklējās brāhmana bērnu visur, taču nekādi nevarēja viņu atrast. Tūlīt pēc tam Ardžuna devās uz planētu, kur dzīvo debesu valdnieks Indra. Nespēdams atrast bērnu arī tur, viņš devās uz uguns padievu planētām, tad uz Nairiti padievu planētām un tad uz Mēnesi. Ardžuna pabija arī Vājulokā un Varunalokā. Nespēdams atrast bērnu uz šīm planētām, viņš devās uz Rasātalu, kas ir zemākā no planētu sistēmām. Apceļojis visas šīs dažādās planētas, viņš beigu beigās devās uz Brahmaloku, kur nespēj nokļūt pat mistiskie jogi. Ar Kunga Krišnas žēlastību Ardžunam bija šādas spējas, un viņš pacēlās augstāk par visām debesu planētām līdz pat Brahmalokai. Izmeklējies bērnu pa visām iespējamām planētām un neatradis viņu, Ardžuna gribēja mesties ugunī, kā to bija apsolījis, ja bērns netiks atgādāts atpakaļ. Taču Kungs Krišna bija ļoti žēlsirdīgs pret Ardžunu, jo Ardžuna bija vistuvākais Kunga draugs. Viņš pierunāja negodā nonākušo Ardžunu nemeklēt galu liesmās. Krišna norādīja, ka Viņa draugs Ardžuna, zaudēdams cerības un mezdamies liesmās, darītu kaunu arī Viņam. Tāpēc Kungs Krišna apturēja Ardžunu un teica, ka atradīs bērnu. Krišna sacīja: «Neesi nejēga un nedari sev galu.»

To pateicis, Kungs Krišna lika sagatavot ceļam savu pārpasaulīgo karieti. Iekāpis tajā kopā ar Ardžunu, Viņš sāka braukt uz ziemeļiem. Kungs Krišna, Visvarenā Dieva Personība, bez kādām pūlēm būtu varējis atgādāt bērnu, taču mums vienmēr jāatceras, ka Viņš darbojās cilvēka lomā. Cilvēkam, kurš vēlas kaut ko sasniegt, ir jāpūlas, un arī Kungs Krišna gluži kā parasts cilvēks vai arī tāds cilvēks, kāds bija Viņa draugs Ardžuna, izbrauca no Dvārakas, lai atvestu brāhmanam viņa dēlu. Atnākot pie cilvēkiem un cilvēka izskatā atklājot savas spēles, Krišna nepārprotami parādīja, ka nav neviena, kas būtu diženāks par Viņu. Dievs ir liels — tāda ir vārdu «Dieva Augstākā Personība» nozīme. Tā Krišna, atrazdamies šajā materiālajā pasaulē, pierādīja, ka šajā Visumā nav neviena, kas būtu lielāks par Viņu.

Krišna kopā ar Ardžunu brauca uz ziemeļiem, garām daudzām planētu sistēmām. Šrīmad Bhāgavatamā šīs planētas nosauktas par Saptadvīpu. Vārds «dvīpa» nozīmē «sala». Planētas Vēdu rakstos reizēm tiek sauktas par dvīpām. Planētu, uz kuras dzīvojam mēs, sauc par Džambūdvīpu. Izplatījums tiek uzskatīts par lielu gaisa okeānu, un šajā milzīgajā okeānā ir daudzas salas, t.i., dažādas planētas. Uz katras no planētām ir arī okeāni. Uz vienām planētām ir sālsūdens okeāni, uz otrām — piena okeāni. Uz trešajām ir degvīna okeāni, un uz ceturtajām — gī jeb eļļas okeāni. Pastāv arī dažādu veidu kalni. Uz katras no šīm planētām ir sava īpaša atmosfēra.

Krišna pabrauca garām visām šīm planētām un sasniedza Visuma apvalku. Šrīmad Bhāgavatamā šis apvalks nosaukts par lielu tumsu. Visa materiālā pasaule ir tumša. Ja vieta ir atklāta, tad tajā spīd saule un ir gaišs, bet, ja tā ir pārklāta, tad saules nav, un ir tumšs. Kad Krišna tuvojās Visuma apvalkam, četri zirgi, kas vilka karieti — Šaibja, Sugrīva, Mēghapušpa un Balāhaka — baidījās ieiet tumsā. Arī tā bija daļa no Kunga Krišnas spēlēm, jo Krišnas zirgi nav parasti; parasti zirgi nespēj izskriet cauri visam Visumam un tad ieiet Visuma apvalkā. Tāpat kā Krišna, arī Viņa kariete, zirgi un viss, kas ar Viņu saistīts, ir pārpasaulīgi, materiālās pasaules īpašību neskarti. Mums vienmēr jāatceras, ka Krišna darbojās parasta cilvēka lomā, un arī Viņa zirgi pēc Krišnas gribas darbojās kā parasti zirgi, kas baidās no tumsas.

Kā teikts Bhagavad-gītas beigu daļā, Krišna ir Jogēšvara. Jogēšvaro harih: Viņš valda pār visiem mistiskajiem spēkiem. Mēs varam būt sastapušies ar daudziem cilvēkiem, kuriem ir jogas mistiskie spēki un kuri reizēm dara brīnumus, taču Krišna ir visu mistisko spēku saimnieks. Tāpēc, redzēdams, ka zirgi baidās no tumsas, Viņš palaida savu disku, ko sauc par Sudaršana-čakru, un šis disks apgaismoja debesis tūkstošreiz gaišāk, nekā to spētu Saule. Tumsu, kas pārklāj Visumu, arī ir radījis Krišna, un Sudaršana-čakra vienmēr pavada Krišnu. Tā Kungs, laizdams Sudaršana-čakru pa priekšu, brauca cauri tumsai. Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka Sudaršana-čakra gāja cauri tumsai gluži tāpat kā bultas, kas bija palaistas no Kunga Rāmačandras Šārngas loka, cauršāva Rāvanas karaspēku. Vārds «su» nozīmē «ļoti skaists», un «daršana» nozīmē «skats». Ar Kunga Krišnas Sudaršanas diska žēlastību viss ir ļoti labi redzams, un nekas nepaliek tumsas apslēpts. Tā Kungs Krišna un Ardžuna izbrauca cauri lielajai tumsai, kas klāja materiālos Visumus.

Tad Ardžuna ieraudzīja mirdzošu gaismu, ko sauc par brahmadžoti. Brahmadžoti atrodas ārpus materiālo Visumu pārklājiem. Ar mūsu acīm tas nav redzams, tāpēc brahmadžoti reizēm tiek saukts par avjaktu. Šis garīgais mirdzums ir augstākais mērķis impersonālistiem, kurus sauc par vēdāntistiem. Par brahmadžoti ir arī teikts, ka tas ir ananta-pāra, bezgalīgs un neaptverams. Kad Kungs Krišna un Ardžuna sasniedza brahmadžoti, Ardžuna, nespēdams skatīties uz nepanesamo mirdzumu, aizvēra acis. Tas, kā Kungs Krišna un Ardžuna sasniedza brahmadžoti, aprakstīts Harivamšā. Šajā Vēdu rakstu daļā Krišna Ardžunam saka: «Mans dārgais Ardžuna! Šis žilbinošais mirdzums, ko tu redzi, šī pārpasaulīgā gaisma, ir Mana ķermeņa starojums. Ak, augstākais no Bharatas pēctečiem! Šis brahmadžoti esmu Es pats.» Kā Saule nav šķirama no saviem stariem, tā Krišna nav šķirams no sava ķermeņa starojuma jeb brahmadžoti. Tāpēc Krišna norāda, ka brahmadžoti ir Viņš pats. Harivamšā Krišna nepārprotami saka: aham sah. Brahmadžoti ir veidots no sīkām daļiņām, garīgām dzirkstelēm jeb dzīvajām būtnēm, ko sauc par čit-kanu. Vēdu vārdus «so ‘ham» jeb «es esmu brahmadžoti» var attiecināt arī uz dzīvajām būtnēm, jo arī tās var teikt, ka viņas pieder brahmadžoti. Vēl Harivamšā Krišna paskaidro: «Šis brahmadžoti ir Manas garīgās enerģijas izvērsums.»

Krišna Ardžunam sacīja: «Šis brahmadžoti atrodas ārpus Manas ārējās enerģijas jeb maija-šakti valstības.» Kad būtne atrodas materiālajā pasaulē, tā nespēj redzēt Brahmana starojumu. Tāpēc materiālajā pasaulē šis starojums ir neizpausts, turpretī garīgajā valstībā tas ir izpausts. Tāda ir vārdu «vjakta-avjakta» nozīme. Bhagavad-gītā teikts: vjakto ‘vjaktāt sanātanah — abas šīs enerģijas ir mūžīgi izpaustas.

Pēc tam Kungs Krišna un Ardžuna nonāca plašajā garīgajā ūdenī. Šo garīgo ūdeni sauc par Kāranārnavas okeānu jeb Viradžu. Tas nozīmē, ka šis okeāns ir materiālās pasaules radīšanas avots, un to sauc par Viradžu tāpēc, ka tas ir brīvs no triju materiālās pasaules īpašību ietekmes. Vēdiskajā darbā «Mritjundžaja tantra» Kāranas okeāns jeb Viradža aprakstīts ļoti sīki. Tur ir teikts, ka augstākā planētu sistēma materiālajā pasaulē ir Satjaloka jeb Brahmaloka, aiz kuras atrodas Rudraloka un Mahā-Višnuloka. Par Mahā-Višnuloku Brahma-samhitā teikts: jah kāranārnava-džalē bhadžati sma joga. «Kungs Mahā-Višnu guļ Kāranas okeānā. Kad Viņš izelpo, rodas neskaitāmi Visumi, un, kad Viņš ieelpo, visi šie Visumi ieiet Viņā.» Tādā veidā materiālā pasaule tiek radīta un atkal iznīcināta. Kad Kungs Krišna un Ardžuna sāka braukt pa ūdeni, pārpasaulīgajā starojumā sacēlās stipra vētra, un Kāranas okeāna ūdens viļņojās. Ar Kunga Krišnas žēlastību Ardžunam bija neatkārtojama izdevība redzēt brīnišķīgo Kāranas okeānu.

Braukdams kopā ar Krišnu, Ardžuna ūdenī ieraudzīja lielu pili. To greznoja daudzi tūkstoši kolonnu, kas bija veidotas no vērtīgiem dārgakmeņiem, un šo kolonnu brīnišķīgais mirdzums pilnīgi apbūra Ardžunu. Pilī Ardžuna un Krišna ieraudzīja milzīgo Anantadēvas veidolu, ko sauc arī par Šēšu. Kungam Anantadēvam jeb Šēšanāgam bija milzīgas čūskas izskats. Čūskai bija tūkstošiem galvu, katra no kurām bija izrotāta ar brīnumaini mirdzošiem dārgakmeņiem, un niknas acis. Anantadēvas augums bija balts kā mūžam sniegotais Kailāsas kalns. Viņa kakls un mēles bija zilganas. Tā Ardžuna ieraudzīja Šēšanāgas veidolu, kā arī uz maigā un baltā čūskas auguma guļošo Kungu Mahā-Višnu. Viņš izskatījās visucaurstrāvojošs un ļoti varens, un Ardžuna saprata, ka šis Dieva Augstākās Personības veidols ir Purušotama. Viņu sauc par Purušotamu, t.i., vislabāko jeb Dieva Augstāko Personību tāpēc, ka no šī veidola materiālajā pasaulē izplūst vēl viens Višnu veidols, ko sauc par Garbhodakašājī Višnu. Dieva Kunga Mahā-Višnu veidols jeb Purušotama atrodas ārpus materiālās pasaules. Viņu sauc arī par Utamu. Vārds «tama» nozīmē «tumsa», un vārds «ut» nozīmē «virs» jeb «pāri»; tāpēc vārds «utama» nozīmē «pāri materiālās pasaules tumsai». Ardžuna redzēja, ka Purušotamas, Mahā-Višnu, augums ir tumšs kā jauns lietus mākonis. Kungs bija tērpies skaistās dzeltenās drēbēs, Viņš jauki smaidīja, un Viņa acis, kas izskatījās kā lotosa ziedlapiņas, bija ļoti pievilcīgas. Kunga Mahā-Višnu kronis bija izrotāts ar vērtīgiem dārgakmeņiem, un Viņa brīnišķīgie auskari Viņa cirtainos matus padarīja vēl skaistākus. Kungam Mahā-Višnu bija astoņas rokas, tās bija ļoti garas un sniedzās līdz pat ceļiem. Viņa kaklu rotāja Kaustubhas dārgakmens, bet uz krūtīm bija Šrīvatsas zīme. Vārds «šrīvatsa» nozīmē «laimes dievietes atrašanās vieta». Kungam ap kaklu bija lotosziedu vītne, kas sniedzās līdz pat ceļiem. Šo garo vītni sauc par Vaidžajantī vītni.

Kopā ar Kungu bija Viņa pavadoņi Nanda un Sunanda, un blakus Kungam stāvēja Sudaršanas diska iemiesojums. Kā teikts Vēdās, Kungam ir bezgalīgi daudz enerģiju, un arī to iemiesojumi stāvēja Viņam apkārt. Vissvarīgākās no šīm enerģijām ir barības enerģija pušti, skaistuma enerģija šrī, cieņas enerģija kīrtī un materiālās radīšanas enerģija adža. Visas šīs enerģijas ir dotas arī materiālās pasaules vadītājiem, t.i., Kungam Brahmam, Kungam Šivam un Kungam Višnu, kā arī debesu planētu valdniekiem Indram, Čandram, Varunam un Saules dievam. Citiem vārdiem sakot, visi šie padievi, kuriem Kungs ir devis noteiktas enerģijas, pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Dieva Augstākajai Personībai. Mahā-Višnu ir Krišnas ķermeņa izvērsums. Arī Brahma-samhitā apstiprināts, ka Mahā-Višnu ir Krišnas pilnīgā izvērsuma daļa. Šie izvērsumi neatšķiras no Dieva Personības, taču, tā kā Krišna bija atnācis uz materiālo pasauli, lai izpaustu savas spēles cilvēka izskatā, Viņš un Ardžuna tūlīt godbijībā noliecās Kunga Mahā-Višnu priekšā. Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka Kungs Krišna godināja Mahā-Višnu. Tas nozīmē, ka Viņš noliecās Tā priekšā tikai tāpēc, ka Kungs Mahā-Višnu neatšķiras no Viņa paša. Tomēr Krišnas noliekšanās Mahā-Višnu priekšā nav godināšanas veids, ko sauc par ahangrahopāsanu, kas reizēm tiek ieteikts cilvēkiem, kuri cenšas nonākt garīgajā valstībā, veicot zināšanu ziedojumu. Šādi cilvēki pieminēti arī Bhagavad-gītā: gjāna-jagjēna čāpj anjē jadžanto mām upāsatē.

Lai gan Krišnam nebija nekādas vajadzības noliekties Mahā-Višnu priekšā, Viņš, būdams augstākais skolotājs, tādā veidā mācīja Višnu godināšanu Ardžunam. Taču Ardžuna, ieraugot milzīgo veidolu, kas sevī ietvēra visu un tik ļoti atšķīrās no materiālajā pasaulē redzētā, ļoti nobijās. Redzot, ka Krišna noliecas Kunga Mahā-Višnu priekšā, viņš tūlīt darīja to pašu un tad nostājās lūgšanā saliktām rokām.

Pēc tam milzīgais Mahā-Višnu, priecīgi smaidot, sacīja: «Mans dārgais Krišna un Ardžuna! Es ļoti vēlējos redzēt jūs abus un tāpēc paņēmu un atnesu šurp brāhmana bērnus. Es gaidīju, kad jūs atnāksiet uz šo pili. Jūs, Mani avatāri, esat ieradušies materiālajā pasaulē, lai atbrīvotu pasauli no sloga, ko radījuši dēmoniskie spēki. Kad jūs nogalināsiet visus šos nevajadzīgos dēmonus, lūdzu, atgriezieties pie Manis. Jūs abi esat diženā gudrā Nara-Nārājanas avatāri. Jūs esat pilnīgi sevī, taču, lai aizsargātu bhaktas, iznīcinātu dēmonus un, it īpaši, lai atjaunotu pasaulē reliģijas principus miera labad, jūs mācat īstenās reliģijas pamatus, lai pasaules ļaudis varētu jums sekot un tādējādi valdītu miers un labklājība.»

Tad Kungs Krišna un Ardžuna noliecās Kunga Mahā-Višnu priekšā un, paņēmuši brāhmana bērnus, atgriezās Dvārakā pa to pašu ceļu, pa kuru bija atbraukuši uz garīgo valstību. Brāhmana bērni jau bija paaugušies. Nonākuši Dvārakā, Kungs Krišna un Ardžuna atdeva brāhmanam viņa dēlus.

Ardžuna, ar Krišnas žēlastību pabijis garīgajā valstībā, bija ļoti pārsteigts. Ar Kunga žēlastību viņš varēja saprast, ka visas iespējamās materiālās pasaules bagātības ir radušās no Krišnas. Ja kāds cilvēks materiālajā pasaulē kļūst bagāts vai varens, tad tas notiek ar Krišnas žēlastību. Tāpēc ikvienam pastāvīgi jāapzinās Krišna un jābūt dziļi pateicīgam Viņam, jo visi cilvēka īpašumi ir radušies ar Krišnas žēlastību.

Ardžunas brīnumainais piedzīvojums, kas notika, pateicoties Krišnas žēlastībai, ir viena no daudzajiem tūkstošiem spēļu, ko Kungs Krišna veica, atrazdamies materiālajā pasaulē. Visas šīs spēles ir neatkārtojamas un pasaules vēsturē tām nav nekā līdzīga. Visas tās pilnībā pierāda, ka Krišna ir Dieva Augstākā Personība, tomēr, uzturēdamies materiālajā pasaulē, Krišna darbojās gluži kā parasts cilvēks, kuram ir daudz pasaulīgu pienākumu. Viņš darbojās kā lielisks ģimenes cilvēks, un, lai gan Viņam bija sešpadsmittūkstoš sievu, sešpadsmittūkstoš piļu un simtu sešdesmit tūkstoši bērnu, Kungs veica arī daudzas ziedošanas ceremonijas, lai mācītu karalisko kārtu, kā jādzīvo materiālajā pasaulē, darot labu visai cilvēcei. Kā ideāla Augstākā Personība Viņš piepildīja visu būtņu vēlmes, sākot ar augstāko sabiedrības locekļu, brāhmanu, vēlmēm un beidzot ar parasto dzīvo būtņu, arī viszemāko cilvēku, vēlmēm. Tāpat kā valdnieks Indra lej lietu pār visu pasauli, lai ar laiku sniegtu apmierinājumu ikvienam, arī Kungs Krišna iepriecina visas būtnes, dodot tām savu bezcēloņu žēlastību. Kunga Krišnas uzdevums bija aizsargāt bhaktas un nogalināt dēmoniskos valdniekus. Tāpēc Viņš nogalināja simtiem un tūkstošiem dēmonu. Dažus no tiem Viņš nogalināja pats, un dažus nogalināja Krišnas pārstāvis Ardžuna. Tādā veidā pie varas nāca daudz dievbijīgu valdnieku, kā Judhišthira, un tie sāka pārvaldīt pasauli. Tādējādi ar savu dievišķo gribu Krišna padarīja Judhišthiru par valdnieku, un, pateicoties šai labajai valdībai, pasaulē bija miers.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» astoņdesmit astotajai nodaļai «Krišnas nepārspējamā vara».


Tālāk: 89. nodaļa

Saturs Bibliotēka