Krišna, Dieva Augstākā Personība astoņdesmit devītā nodaļa

null

Astoņdesmit devītā nodaļa

Kunga Krišnas
spēļu kopsavilkums

Kad Ardžuna bija atgriezies no garīgās valstības, uz kuru tas bija aizceļojis kopā ar Krišnu, viņš ļoti brīnījās. Ardžuna domāja, ka viņš, parasta dzīvā būtne, ar Krišnas žēlastību pats bija varējis redzēt garīgo valstību. Ardžuna bija redzējis ne tikai garīgo valstību, bet arī sākotnējo Maha-Višnu, materiālās pasaules cēloni. Ir teikts, ka Krišna nekad neatstāj Vrindāvanu. Vrindāvanam paritjadžja na pādam ēkam gaččhati. Mathurā Krišna ir augstākais, Dvārakā Viņš ir vēl augstāks, un Vrindāvanā Viņš ir visaugstākais. Krišnas spēles Dvārakā veic Viņa Vāsudēvas daļa. Tomēr starp Vāsudēvas daļu, kas ir izpausta Mathurā un Dvārakā, un sākotnējo Krišnas izpausmi, kas atrodas Vrindāvanā, nav nekādas atšķirības. Šīs grāmatas sākumā mēs jau runājām par to, ka Krišna ierodas kopā ar visiem saviem avatāriem, pilnīgajām daļām un pilnīgo daļu daļām. Tādējādi, dažas no daudzveidīgajām Krišnas rotaļām veic nevis pats sākotnējais Krišna, bet gan dažādas Viņa daļas un pilnīgās avatāru daļas, tāpēc Ardžuna nevarēja saprast, kā Krišna varējis tikties ar Kāranārnavašājī Višnu garīgajā valstībā. Tas ir pilnībā aprakstīts Šrīlas Višvanāthas Čakravartī Thākura komentāros.

No Mahā-Višnu teiktā var saprast, ka Viņš ļoti vēlējās satikt Krišnu. Tā kā Mahā-Višnu aiznesa brāhmana dēlus, var teikt, ka Viņš noteikti pabija Dvārakā. Kādēļ gan Viņš nesatikās ar Krišnu tur? Uz šo jautājumu var atbildēt tā, ka Krišnu nevar redzēt pat Mahā-Višnu, kas guļ garīgās valstības Cēlonības okeānā, ja vien Krišna to neatļauj. Tāpēc Mahā-Višnu vienu pēc otra paņēma brāhmana dēlus, tikko tie bija piedzimuši. Mahā-Višnu gribēja, lai Krišna pats nāktu viņus glābt, un tad Viņš varētu satikt Krišnu. Ja tas tā ir, tad rodas nākamais jautājums: kāpēc Mahā-Višnu ieradās Dvārakā pats, ja Viņš nevarēja satikt Krišnu? Kāpēc Viņš neaizsūtīja uz turieni kādu no saviem pavadoņiem, lai tas paņemtu brāhmana dēlus? Uz šo jautājumu var atbildēt tā, ka Krišnas klātbūtnē Dvārakas iedzīvotājiem ir ļoti grūti sagādāt kādas raizes. Tā kā brāhmana dēlus nespēja paņemt neviens no Mahā-Višnu pavadoņiem, pēc tiem ieradās pats Mahā-Višnu.

Var uzdot vēl vienu jautājumu: Dievs Kungs tiek saukts par brahmanja-dēvu, brāhmanu godināmo Dievību. Kāpēc Viņš gribēja sagādāt brāhmanam tādas bēdas, ka tam nācās noskatīties visu deviņu bērnu pazušanā? Atbilde ir tāda, ka Kungs Mahā-Višnu tik ļoti vēlas satikt Krišnu, ka Viņš ir ar mieru sagādāt raizes pat brāhmanam. Lai gan tāda izturēšanās pret brāhmanu ir aizliegta, Kungs Višnu bija gatavs darīt visu, lai tikai satiktu Krišnu; viņš tik ļoti to vēlējās. Katru reizi, kad brāhmans zaudēja dēlu, viņš gāja uz pili, nostājās pie tās vārtiem un vainoja valdnieku par tā nespēju aizsargāt brāhmanus. Viņš teica, ka šāds valdnieks nedrīkst sēdēt karaļa tronī. Tas, ka brāhmans rāja kšatrijus un Krišnu, notika saskaņā ar Mahā-Višnu ieceri, Viņš gribēja, lai Krišna būtu spiests ierasties pie Viņa un paņemt brāhmana dēlus.

Var uzdot vēl vienu jautājumu: ja Mahā-Višnu nevar ieraudzīt Krišnu, tad kā gan varēja iznākt tā, ka Krišna bija spiests ierasties pie Viņa, lai paņemtu brāhmana dēlus? Atbilde ir tāda, ka Kungs Krišna devās pie Mahā-Višnu ne gluži brāhmana dēlu dēļ, bet gan Ardžunas labad. Krišnas draudzība ar Ardžunu ir ļoti tuva, un, kad Ardžuna gatavojās mesties ugunī un mirt, Krišna gribēja viņu aizsargāt. Ja brāhmana dēli netiktu glābti, Ardžuna noteikti mestos ugunī. Tāpēc Krišna viņam apsolīja: «Es atgādāšu šurp brāhmana dēlus. Necenties darīt sev galu.»

Ja Kungs Krišna būtu gājis pie Kunga Višnu tikai tādēļ, lai paņemtu brāhmana dēlus, Viņam nebūtu vajadzības gaidīt, kamēr tiek aiznests devītais dēls. Bet, kad Kungs Mahā-Višnu paņēma devīto brāhmana dēlu, Ardžuna, nespēdams izpildīt savu solījumu, bija gatavs mesties ugunī, un stāvoklis kļuva ļoti nopietns, tāpēc Kungs Krišna nolēma kopā ar Ardžunu doties pie Mahā-Višnu. Ir teikts, ka Ardžuna ir ar īpašām spējām apveltīts Nara-Nārājanas avatārs. Viņš pat reizēm tiek saukts par Nara-Nārājanu. Nara-Nārājanas avatārs arī ir viens no Kunga Višnu pilnīgajiem izvērsumiem. Tādējādi, kad Krišna un Ardžuna apciemoja Kungu Višnu, ir jāsaprot, ka Ardžuna to darīja savā Nara-Nārājanas spējā, tāpat kā Krišna, atklājot savas spēles Dvārakā, darbojās savā Vāsudēvas spējā.

Pēc garīgās valstības apciemojuma Ardžuna secināja, ka visas bagātības, kas kādam var piederēt garīgajā vai materiālajā pasaulē, ir Kunga Krišnas dāvanas. Kungs Krišna ir izpausts dažādos veidolos kā višnu-tatva un džīva-tatva jeb, citiem vārdiem sakot, svāmša un vibhināmša. Višnu-tatvu sauc par svāmšu, un džīva-tatvu sauc par vibhināmšu. Tādējādi Viņš var atklāt sevi ar dažādām pārpasaulīgām spēlēm, kā pats vēlas — vai nu kā svāmša, vai kā vibhināmša. Tomēr Viņš ir un paliek sākotnējā Dieva Augstākā Personība.

Krišnas spēļu beigu daļa ir aprakstīta Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma deviņdesmitajā nodaļā, un šajā nodaļā Šukadēva Gosvāmī paskaidro, cik laimīgi Krišna ar savām varenībām dzīvoja Dvārakā. Krišnas spēka varenība jau ir atklāta dažādās Viņa spēlēs, un tagad tiks parādīts, kā Krišna Dvārakā atklāja savas bagātību un skaistuma varenības. Šajā materiālajā pasaulē, kas ir tikai izkropļots garīgās valstības atspulgs, bagātība un skaistums tiek uzskatītas par vislielākajām varenībām. Tāpēc, kad Krišna dzīvoja uz šīs planētas kā Dieva Augstākā Personība, visās trijās pasaulēs nebija tādas bagātības un tāda skaistuma, kas varētu līdzināties Krišnas bagātībai un skaistumam. Krišna baudīja sešpadsmittūkstoš skaistas sievas, un vissvarīgākais bija tas, ka Viņš Dvārakā bija vienīgais šo daudzo valdnieču vīrs. Šajā sakarībā ir īpaši pieminēts, ka Viņš bija sešpadsmittūkstoš sievu vienīgais vīrs. Pasaules vēsturē, protams, ir bijuši daudzi vareni valdnieki, kam ir bijis simtiem valdnieču, un, lai gan šie valdnieki bija vienīgie savu daudzo sievu vīri, viņi nespēja baudīt tās visas vienlaicīgi. Turpretī Krišna reizē baudīja visas savas sešpadsmittūkstoš sievas.

Var teikt, ka arī jogi var izvērst savus ķermeņus daudzos veidolos, taču jogu izvēršanās un Kunga Krišnas izvēršanās nav viens un tas pats. Krišna reizēm tiek saukts par jogēšvaru, visu jogu kungu. No Vēdu rakstiem mēs uzzinām, ka jogs Saubhari Muni izvērsās astoņos veidolos. Taču šī izvēršanās ir kā izvēršanās ar televīziju. Televīzijas attēls var būt redzams miljonos vietu, taču šie izvērsumi nevar darboties dažādi; tie ir tikai sākotnējā attēla atspulgi, kas var darboties tikai tā, kā sākotnējais attēls. Krišnas izvērsums atšķirībā no televīzijas izvērsumiem un jogu izvērsumiem nav materiāls. Kad Nārada apciemoja dažādās Krišnas pilis, viņš redzēja, ka katrā no tām Krišna savos dažādajos izvērsumos darbojas dažādi.

Vēl ir teikts, ka Krišna dzīvoja Dvārakā kā laimes dievietes vīrs. Valdniece Rukminī ir laimes dieviete, un visas pārējās valdnieces ir viņas izvērsumi. Tādējādi Vrišni dinastijas galva Krišna baudīja dzīvi kopā ar laimes dievieti lielā greznībā. Par Krišnas valdniecēm ir teikts, ka viņas bija mūžam jaunas un skaistas. Lai gan Krišnam bija mazbērni un mazmazbērni, Viņš un Viņa valdnieces neizskatījās vairāk kā sešpadsmit vai divdesmit gadus veci. Jaunās valdnieces bija tik daiļas, ka viņu gaita bija kā zibens kustība debesīs. Viņas vienmēr bija grezni apģērbušās un izrotājušās un pastāvīgi izklaidējās ar dejām, dziesmām vai bumbas spēli uz piļu jumtiem. Tas, ka meitenes materiālajā pasaulē dzied un spēlē tenisu, ir sākotnējās Dieva Personības un Viņa sievu sākotnējo spēļu izkropļots atspulgs.

Dvārakas ielās vienmēr bija daudz ziloņu, zirgu, kariešu un kājnieku. Kad ziloņiem tiek doti kādi uzdevumi, viņi tiek piedzirdīti ar apreibinošiem dzērieniem, un ir teikts, ka Dvārakas ziloņiem šie dzērieni tika doti tādā daudzumā, ka ziloņi lielu daļu no tiem izšļakstīja pa zemi un apreibuši staigāja pa ielām. Kājniekiem, kas gāja pa pilsētu, bija daudz zelta rotu. Pa ielām rikšoja zirgi un brauca zelta karietes. Dvārakas pilsētā, kur vien sniedzās skats, bija skaisti parki un dārzi, kuros auga ziedu un augļu pilni koki un krūmi. Tā kā pilsētā bija daudz augļiem un ziediem pilnu koku, saldi dziedāja putni un dūca kamenes. Dvārakas pilsēta bija krāšņa visādā ziņā. Jadu dinastijas varoņi uzskatīja sevi par vislaimīgākajiem pilsētas iedzīvotājiem un tik tiešām baudīja visas pārpasaulīgās iespējas.

Šajā brīnišķīgajā Dvārakas pilsētā atradās visas sešpadsmittūkstoš Krišnas valdnieču pilis, un Kungs Krišna, visu šo iespēju augstākais un mūžīgais baudītājs, izvērsās sešpadsmittūkstoš veidolos un vienlaicīgi dažādos veidos baudīja ģimenes dzīvi visās šajās sešpadsmittūkstoš pilīs. Katrā no pilīm bija skaisti izrotāti dārzi un ezeri. Kristālskaidrajā ezeru ūdenī ziedēja daudzkrāsaini lotosi — gan zili, gan dzelteni, gan balti, gan sarkani —, un maigs vējš visapkārt iznēsāja lotosziedu safrānkrāsas putekšņus. Ezeros dzīvoja brīnišķīgi gulbji, pīles un dzērves, kas melodiski dziedāja. Reizēm Kungs Šrī Krišna kopā ar savām sievām šajos ezeros vai upēs peldējās, un šīs rotaļas bija līksmes pilnas. Dažreiz Kunga Krišnas sievas, kas bija laimes dievietes, peldēdamās turpat ūdenī apskāva Kungu, un spilgti sarkanā kunkuma, kas rotāja viņu brīnišķīgās krūtis, pielipa arī pie Kunga krūtīm, padarīdama tās sarkanas.

Impersonālisti neuzdrīkstas domāt, ka garīgajā valstībā ir tik daudzveidīgas baudas, taču, lai atklātu īstenās, mūžam svētlaimīgās izpriecas garīgajā valstībā, Kungs Krišna atnāca uz šo planētu un parādīja, ka garīgajā valstībā šādu dzīves prieku netrūkst. Vienīgā atšķirība ir tā, ka garīgajā valstībā šie prieki ir mūžīgi, tie nekad nebeidzas, turpretī materiālās pasaules prieki ir tikai laicīgi un izkropļoti atspulgi. Kad Kungs Krišna nodevās baudām, gandharvi un profesionāli mūziķi slavināja Viņu ar melodiskām dziesmām un spēlēja mridangas, bungas, timpānus, stīgu instrumentus un misiņa ragus, radīdami svētku noskaņu. Šajā priecīgajā gaisotnē Kunga sievas reizēm lēja Viņam virsū ūdeni ar īpašām šļircēm, un Kungs gluži tāpat aplaistīja valdnieces. Kad Krišna tādā veidā spēlējās ar savām valdniecēm, likās, ka debesu valdnieks Jakšarādža nododas baudām ar savām daudzajām sievām. (Jakšarādžu vēl sauc par Kuvēru, un viņš tiek uzskatīts par debesu valstības dārgumu glabātāju.) Kad Kunga Krišnas sievas bija pavisam slapjas, viņu krūtis un gurni kļuva tūkstoškārt skaistāki, un garie mati vijās pār visu augumu, to vēl vairāk izrotājot. Brīnišķīgie ziedi, kas bija iepīti matos, raisījās ārā, un valdnieces, izlikdamās, ka viņām apnikušas nemitīgās ūdens strūklas, steidzās pie Kunga, lai Viņam atņemtu šļirci. Valdnieces tuvojās pašas, un Kungs viņas apskāva. Krišnas sievu smaidošās sejas nepārprotami norādīja, cik ļoti viņas mīl Kungu, un tas viss radīja garīgas svētlaimes gaisotni. Kad ziedu vītne, kas bija Kungam ap kaklu, skāra valdnieču krūtis, viņu augumi nobira dzelteniem safrāna putekšņiem. Šajās debešķīgajās rotaļās valdnieces pavisam aizmirsās, un viņu izlaistie mati izskatījās kā gleznaini upes viļņi. Valdnieces apšļakstīja Krišnu ar ūdeni, Krišna apšļakstīja valdnieces, un likās, ka zilonis ezerā spēlējas ar daudzām ziloņmātēm.

Kad Kungs Krišna un valdnieces bija no sirds izpriecājušies, viņi iznāca no ūdens un novilka savas slapjās drēbes, kas bija ļoti vērtīgas, un atstāja tās profesionālajiem dejotājiem un dziedātājiem. Vērtīgās drēbes un rotājumi, ko valdnieces un valdnieki atstāj šādos gadījumos, dziedātājiem un dejotājiem bija vienīgais iztikas avots. Sabiedrība bija tik labi iekārtota, ka nevienam no sabiedrības dažādajiem locekļiem — ne brāhmaniem, ne kšatrijiem, ne vaišjām, ne šūdrām — nebija grūti nopelnīt iztiku. Sabiedrības daļas nesacentās savā starpā. Sākotnējā kastu sistēmas doma bija tāda, ka vienai ļaužu grupai, kas nodarbojas ar noteikta veida darbību, nav jāsacenšas ar otru grupu, kas veic citus darbus.

Tādā veidā Kungs Krišna baudīja dzīvi kopā ar savām sešpadsmittūkstoš sievām. Kunga bhaktas, kas vēlas mīlēt Dieva Augstāko Personību laulības mīlestībā, var kļūt par Krišnas sievām, un Krišna ar savu laipno izturēšanos saglabā viņu piesaistību. Krišnas attiecības ar sievām, Viņa kustības, sarunas, smaids, apskāvieni un visa pārējā darbība bija kā mīloša vīra izturēšanās, un tādēļ sievas vienmēr bija ļoti pieķērušās Krišnam. Tā ir augstākā dzīves pilnība. Ja cilvēks vienmēr ir pieķēries Krišnam, tad jāsaprot, ka viņš ir sasniedzis atbrīvi un viņa mūžs ir vainagojies panākumiem. Ja kāds bhakta no visas sirds mīl Krišnu, tad Krišna darbojas tā, ka bhakta nevar būt nepieķēries Viņam. Krišnas un Viņa bhaktu savstarpējās attiecības ir tik pievilcīgas, ka bhakta nespēj domāt ne par ko citu, kā vienīgi par Krišnu.

Krišna visām valdniecēm bija vienīgais godināšanas mērķis. Viņas pastāvīgi gremdējās domās par Krišnu, lotosacaino un brīnišķīgi melnīgsnējo Dieva Personību. Reizēm viņas domāja par Krišnu klusēdamas un reizēm lielā bhāvas un anubhāvas ekstāzē runāja gluži kā murgos. Reizēm pat Kunga Krišnas klātbūtnē viņas dzīvi attēloja spēles, ko bija baudījušas ar Krišnu ezerā vai upē. Paklausīsimies, ko valdnieces teica.

Viena no valdniecēm sacīja kurarī putnam: «Mans dārgais kurarī, ir ļoti vēls vakars. Visi guļ. Pasaule ir klusa un mierīga. Šajā laikā guļ arī Dieva Augstākā Personība, lai gan Viņa zināšanas neietekmē nekādi apstākļi. Kāpēc tu neguli? Kāpēc tu skumsti augu nakti? Mana dārgā draudzene, vai arī tevi tāpat kā mani apbūrušas Dieva Augstākās Personības lotosu acis, Viņa maigais smaids un mīļie vārdi? Vai Dieva Augstākās Personības izturēšanās dara tavai sirdij tādas pašas sāpes kā manējai?

Ak, čakravākī! Kādēļ tu esi aizvērusi acis? Vai tu meklē savu vīru, kas ir aizlidojis uz tālām zemēm? Kādēļ tu tā skumsti? Ak vai! Liekas, ka tu esi ļoti nobēdājusies. Vai arī tu patiesībā vēlies kļūt par mūžīgu Dieva Augstākās Personības kalponi? Tu droši vien ļoti gribi uzlikt uz Kunga lotospēdām ziedu vītni, lai pēc tam ar to greznotu savus matus.

Mans dārgais okeān, kādēļ tu augu dienu un nakti šalc? Vai tu negribi gulēt? Es domāju, ka tev uznācis bezmiegs, vai arī, ja es nemaldos, mans dārgais Šjāmasundara ir uzmanīgi atņēmis tev nopietnību un savaldīšanās spēju, kas ir tavas dabiskās īpašības. Laikam tādēļ tev nenāk miegs tāpat kā man. Jā, es piekrītu, šī slimība ir neārstējama.

Mans dārgais Mēness dievs, es domāju, ka tu esi smagi slims ar diloni. Tu kļūsti vājāks ar katru dienu. Ak, mans kungs! Tagad tu esi tik vājš, ka tavi stari vairs nespēj kliedēt nakts tumsu. Vai arī tevi tāpat kā mani pārsteiguši noslēpumaini saldie Kunga Šjāmasundaras vārdi. Laikam tāpēc tu tik ļoti raizējies un esi tik nopietns.

Ak, Himalaju kalnu vējš, ko es tev esmu nodarījusi, ka tu tik ļoti gribi mani ķircināt un atmodināt manī iekāri pret Krišnu? Vai tu nezini, ka mani jau savainojušas Dieva Personības viltības? Mans dārgais Himalaju kalnu vējš, lūdzu, saproti, ka es jau esmu ievainota. Nedari vēl vairāk man pāri.

Mans dārgais brīnišķīgais mākoni, tavs skaistais augums ir tādā pašā krāsā kā mana dārgā Šjāmasundaras augums. Es domāju, ka tāpēc tu esi ļoti dārgs manam Kungam, galvenajam no Jadu, un tādēļ arī tu tāpat kā es esi iegrimis meditācijā. Es redzu, ka tava sirds ir pilna tieksmes pēc Šjāmasundaras. Tu ārkārtīgi vēlies satikt Viņu, un es redzu, ka tieši tāpēc tev tāpat kā man no acīm rit asaras. Mans dārgais tumšais mākoni! Mums atklāti jāatzīst, ka nonākt tuvās attiecībās ar Šjāmasundaru nozīmē sagādāt sev liekas raizes, bez kurām mēs būtu varējuši mierīgi dzīvot savās mājās.»

Dzeguzes parasti kūko vēlu vakarā vai agri no rīta. Dzirdot dzeguzes kūkošanu vakarā, valdnieces sacīja: «Dārgā dzeguze, tava balss ir tik salda! Dzirdot to, mēs tūlīt atceramies Šjāmasundaru, jo tava balss ir tieši tāda pati kā Viņa balss. Mums atklāti jāatzīst, ka tava balss ir nektāra pilna un tā ir tik uzmundrinoša, ka var atdzīvināt pat tos, kas atšķirtībā no sava dārgā drauga ir gandrīz miruši. Tāpēc mēs tev esam ļoti pateicīgas. Lūdzu, saki, kā lai sveicam tevi un ko lai darām tavā labā!»

Valdnieces turpināja runāt un teica kalnam: «Dārgais kalns, tu esi ļoti augstsirdīgs. Tu ar savu svaru uzturi visu šīs zemes garozu. Tu ļoti uzticīgi pildi savus pienākumus, taču nemāki kustēties. Ak, smagais kalns! Tu neskraidi šurp turp un nesaki ne vārda. Gluži otrādi, tu vienmēr esi domīgs. Tu droši vien pastāvīgi apceri kaut ko ļoti nopietnu un svarīgu, bet mēs pavisam viegli varam uzminēt, par ko tu domā. Mēs esam pārliecinātas, ka tu domā par to, kā uzlikt Šjāmasundaras lotospēdas uz savām virsotnēm tāpat, kā mēs vēlamies uzlikt Viņa lotospēdas uz savām augstajām krūtīm.

Ak, izžuvušās upes, mēs zinām, ka karstās vasaras dēļ jūsu gultnes ir sausas un jums nav ūdens! Tādēļ jūs vairs negrezno arī ziedošie lotosi. Jūs izskataties tik tievas un vājas, gluži tāpat kā mēs. Atšķirtībā no Šjāmasundaras mēs esam zaudējušas visu, mēs vairs nedzirdam Viņa mīļos vārdus. Mūsu sirdis vairs nav tādas kā agrāk, un tāpēc mēs esam tik ļoti novājējušas. Jūs esat tādas pašas kā mēs. Jūs esat kļuvušas tievas tāpēc, ka vairs nesaņemat ūdeni no sava vīra okeāna, viņš vairs nesūta mākoņus.» Valdnieces šeit min ļoti labu piemēru. Upes gultne kļūst sausa, kad okeāns caur mākoņiem vairs neapgādā to ar ūdeni. Okeāns tiek uzskatīts par upes vīru, un tāpēc viņam tā ir jāapgādā. Ja sieva nesaņem no vīra visu dzīvei nepieciešamo, tad viņa kļūst sausa kā izžuvusi upe.

Viena no valdniecēm teica gulbim: «Mans dārgais gulbi, lūdzu, nāc šurp, nāc pie manis! Apsēdies un padzeries pienu. Mans dārgais gulbi, saki, vai tev ir kādas vēstis no Šjāmasundaras? Cik es saprotu, tu esi Viņa ziņnesis. Ja tev ir kādi jaunumi, lūdzu, pastāsti tos man! Mūsu Šjāmasundara vienmēr ir tik neatkarīgs. Viņš nekad nevienam nepakļaujas. Arī mums nav izdevies Viņu pakļaut, un tāpēc mēs gribam zināt, kā Viņam klājas. Es tev varu pateikt, ka Šjāmasundara ir ļoti untumains. Draudzība ar Viņu nav ilga. To var izjaukt katrs nieks. Esi tik labs un saki, kādēļ Viņš ir tik slikts pret mani? Agrāk Viņš teica, ka es Tam esmu visdārgākā. Vai viņš to vairs neatceras? Lai kā arī būtu, nāc pie manis. Lūdzu, apsēdies! Tomēr, lai kā tu arī lūgtu mani, es neiešu pie Šjāmasundaras. Ja es Viņam nerūpu, tad kāpēc gan man būtu jāzaudē prātu Viņa dēļ? Diemžēl man tev ir jāsaka, ka tu esi kļuvis par vēstnesi pavisam nožēlojamai dvēselei. Tu gribi, lai es ietu pie Viņa, bet es neiešu. Ko? Tu saki, ka Viņš nāks pie manis? Vai Viņš vēlas nākt, lai apmierinātu manas ilgas pēc Viņa? Labi. Ved viņu šurp. Taču neved līdzi laimes dievieti, kas Viņam ir vismīļākā. Tu domā, ka Viņš nevar šķirties no laimes dievietes ne uz mirkli? Viņš tiešām nevar atnākt šurp viens, bez Lakšmī? Tas ir ļoti nepatīkami. Vai tas nozīmē, ka bez Lakšmī Šjāmasundara nevar būt laimīgs? Vai tiešām Viņš nevar būt laimīgs ar jebkuru citu sievu? Vai tas nozīmē, ka laimes dieviete Viņu tik ļoti mīl, ka neviena no mums nespēj sacensties ar Lakšmī?»

Visas Kunga Krišnas sievas bija pilnīgi iegrimušas domās par Viņu. Krišnu sauc par jogēšvaru, visu jogu valdnieku, un Krišnas sievas Dvārakā glabāja jogēšvaru savās sirdīs. Labāk ir nevis censties pašam iegūt visus jogas mistiskos spēkus, bet gan vienkārši glabāt augstāko jogēšvaru Krišnu savā sirdī. Tādā veidā cilvēks var padarīt savu mūžu pilnīgu un galu galā ļoti viegli pārcelties uz Dieva valstību. Ir jāsaprot, ka visas Krišnas valdnieces, kas dzīvoja kopā ar Kungu Dvārakā, savās agrākajās dzīvēs bija diženas bhaktas, kas vēlējās nonākt ar Krišnu laulības mīlestības attiecībās. Tādējādi viņām tika dota iespēja kļūt par Šrī Krišnas sievām un pastāvīgi baudīt mīlestību ar Viņu. Galu galā visi šie bhaktas nonāca uz Vaikunthas planētām.

Augstākā Absolūtā Patiesība, Dieva Personība, nekādā gadījumā nav bezpersoniska. Visi Vēdu raksti slavina Viņa dažādās pārpasaulīgās personiskās darbības un spēles. Ir teikts, ka Vēdās un Rāmājanā ir aprakstīta vienīgi Kunga darbība. Visos Vēdu rakstos apdziedāta Viņa godība. Tiklīdz cilvēks ar mīkstu sirdi, piemēram, sieviete, dzird stāstus par šīm pārpasaulīgajām Kunga Krišnas spēlēm, viņa sirds tūlīt piesaistās Kungam. Tādējādi sievietes un meitenes ar maigām sirdīm ļoti viegli iesaistās Krišnas apziņas kustībā. Tas, kurš tādā veidā ir iesaistījies Krišnas apziņas kustībā un pastāvīgi cenšas būt saskarsmē ar šādu apziņu, noteikti iegūst augstāko atbrīvi un atgriežas Goloka Vrindāvanā pie Krišnas. Ja cilvēks, vienkārši izkopjot Krišnas apziņu, var nonākt garīgajā valstībā, tad mēs varam tikai iedomāties, cik ļoti laimīgas bija Kunga Krišnas valdnieces, kuras runāja ar Kungu un skatīja Viņu vaigu vaigā. Kunga Krišnas sievu veiksmi nemaz nav iespējams aprakstīt. Viņas pašas rūpējās par Krišnu, dažādos veidos pārpasaulīgi kalpojot Viņam, piemēram, mazgājot Viņu, barojot Viņu, iepriecinot un apkalpojot Viņu. Tādējādi nekādas askēzes nevar salīdzināt ar Dvārakas valdnieču kalpošanu.

Šukadēva Gosvāmī pastāstīja Mahārādžam Parīkšitam, ka Dvārakas valdnieču askēzes un sevis apzināšanās ir ārkārtīgi lielas. Sevis apzināšanās mērķis ir viens — Krišna. Tādējādi, lai gan Krišnas un valdnieču attiecības atgādina parastas vīra un sievas attiecības, būtiski ir tas, ka valdnieču pieķeršanās bija vērsta uz Krišnu. Askēzes ir domātas, lai cilvēks varētu atsacīties no materiālās pasaules un palielināt savu pieķeršanos Krišnam, Dieva Augstākajai Personībai. Krišna ir patvērums visiem, kas iet sevis apzināšanās ceļu. Kungs gluži kā nevainojams ģimenes cilvēks dzīvoja ar savām sievām un veica Vēdu rituālus, lai parādītu tiem, kas nav īpaši saprātīgi, ka Visaugstais Kungs nekādā ziņā nav bezpersonisks. Krišna dzīvoja ar sievu un bērniem, baudīdams visas bagātības, gluži kā parasta saistītā dvēsele, lai rādītu piemēru tām dvēselēm, kas patiešām ir saistītas, ka cilvēks var dzīvot ģimenē tikmēr, kamēr ģimenes mērķis ir Krišna. Piemēram, Jadu dinastijas locekļi dzīvoja Krišnas ģimenē, un Krišna bija visas viņu darbības mērķis.

Atsacīšanās nav tik svarīga kā pieķeršanās Krišnam. Krišnas apziņas kustība ir izveidota tieši ar šādu mērķi. Mēs sludinām, ka nav svarīgi, vai cilvēks ir sanjāsī vai grihastha. Viņam tikai jācenšas aizvien vairāk pieķerties Krišnam, un tad dzīve vainagosies panākumiem. Sekojot Kunga Šrī Krišnas piemēram, cilvēks var dzīvot kopā ar ģimenes locekļiem, sabiedrībā vai nācijā nevis, lai apmierinātu jutekļus, bet gan, lai apzinātos Krišnu, palielinot savu pieķeršanos Viņam. Pastāv četri principi, kas ļauj pacelties no saistītās dzīves līdz dzīvei atbrīvē, un tos apzīmē ar vārdiem «dharma», «artha», «kāma» un «mokša» (reliģija, ekonomiskā attīstība, jutekļu apmierināšana un atbrīve). Ja cilvēks dzīvo ģimenē un seko Kunga Krišnas ģimenes locekļu paraugam, viņš var īstenot visus šos panākumu sasniegšanas principus vienlaicīgi, padarot Krišnu par visas darbības mērķi.

Mēs jau zinām, ka Krišnam bija 16 108 sievas. Tās visas bija cildenas un atbrīvotas dvēseles, un no viņām valdniece Rukminī bija galvenā. Krišnam bija vēl citas septiņas galvenās sievas, un šo astoņu galveno valdnieču dēlu vārdi jau tika minēti. Arī visas pārējās Kunga Krišnas valdnieces laida pasaulē pa desmit dēliem. Tātad kopā Krišnam bija 16 108 reiz desmit dēlu. Nevajag brīnīties par to, ka Krišnam bija tik daudz dēlu. Mums vienmēr jāatceras, ka Krišna ir Dieva Augstākā Personība un ka Viņa spējas ir bezgalīgas. Kungs par saviem dēliem sauc visas dzīvās būtnes, un, ja sešpadsmit miljoni dēlu būtu tiešā veidā saistīti ar Viņu, tad tas nebūtu nekas pārsteidzošs.

No visiem Krišnas varenajiem dēliem astoņpadsmit dēli bija mahā-rathas. Katrs mahā-ratha viens pats varēja cīnīties pret daudziem tūkstošiem karavīru, kaujas ratu, jātnieku un ziloņu. Šie astoņpadsmit dēli ir ļoti slaveni, un par viņiem runā gandrīz visi Vēdu raksti. Astoņpadsmit mahā-rathas bija Pradjumna, Anirudha, Dīptimāns, Bhānu, Sāmba, Madhu, Brihadbhānu, Čitrabhānu, Vrika, Aruna, Puškara, Vēdabhānu, Šrutadēva, Sunandana, Čitrabāhu, Virūpa, Kavi un Njagrodha. No šiem astoņpadsmit Krišnas dēliem mahā-rathām par galveno tiek uzskatīts Pradjumna. Pradjumna bija valdnieces Rukminī vecākais dēls, un viņš mantoja visas sava diženā tēva Kunga Krišnas īpašības. Pradjumnas tēvocis no mātes puses bija Rukmī. Pradjumna apprecējās ar Rukmī meitu, un viņam piedzima dēls Anirudha. Anirudha bija tik spēcīgs, ka varēja cīnīties pret desmit tūkstošiem ziloņu. Viņš apprecējās ar savas vecmāmiņas Rukminī brāļa Rukmī mazmeitu. Tā kā šādi brālēni un māsīcas ir attāli radinieki, laulības starp viņiem nav nekas neparasts. Anirudhas dēls bija Vadžra. Kad pēc brāhmana lāsta visa Jadu dinastija tika iznīcināta, Vadžra bija vienīgais, kas palika dzīvs. Vadžram bija viens dēls vārdā Pratibāhu. Pratibāhu dēls bija Subāhu, Subāhu dēls bija Šāntasēna, un Šāntasēnas dēls bija Šatasēna.

Šukadēva Gosvāmī norādīja, ka visiem Jadu dinastijas locekļiem bija daudz bērnu. Tāpat kā Krišnam bija daudz dēlu, mazdēlu un mazmazdēlu, arī katram no šeit nosauktajiem valdniekiem bija tikpat daudz bērnu. Šie valdnieki bija arī neparasti bagāti, visi bija stipri, dzīvoja ilgu mūžu, un, vēl jo vairāk, visi Jadu dinastijas locekļi bija stingri brāhmaniskās kultūras sekotāji. Kšatriju valdnieku pienākums ir uzturēt brāhmanisko kultūru un aizsargāt kārtīgus brāhmanus, un visi šie valdnieki labi veica savus pienākumus. Jadu dinastijas locekļu bija tik daudz, ka visus viņus būtu grūti aprakstīt pat daudzus tūkstošus gadu garā mūžā. Šrīla Šukadēva Gosvāmī Mahārādžam Parīkšitam pavēstīja, ka viņš no drošiem avotiem bija dzirdējis, ka Jadu dinastijas bērnus mācījuši 38 800 000 skolotāji jeb āčārjas. Ja bērnu izglītošanai bija vajadzīgi tik daudzi skolotāji, tad mēs varam tikai iedomāties, cik daudz bija pašu ģimenes locekļu. Kas attiecas uz militāro spēku, ir teikts, ka vienam pašam valdniekam Ugrasēnam bija desmit kvadriljoni miesassargu.

Pirms Kunga Krišnas ierašanās šajā Visumā starp dēmoniem un padieviem notika daudzas kaujas. Daudzi dēmoni cīņā krita, un viņiem tika dota iespēja piedzimt augstās šīs Zemes valdnieku ģimenēs. Karaliskā vara dēmonus padarīja ļoti lepnus, un viņi nepārtraukti mocīja savus pavalstniekus. Dvāpara-jugas beigās uz šīs planētas ieradās Kungs Krišna, lai iznīcinātu visus dēmoniskos valdniekus. Kā teikts Bhagavad-gītā: paritrānāja sādhūnām vināšāja ča duškritām — Kungs ierodas, lai aizsargātu bhaktas un iznīcinātu neliešus. Daži no padieviem arī tika uzaicināti ierasties uz Zemi, lai piedalītos Kunga Krišnas pārpasaulīgajās spēlēs. Krišna atnāca savu mūžīgo kalpu pavadībā, un arī padievi tika aicināti nolaisties un palīdzēt Kungam, un tā tie visi piedzima Jadu dinastijā. Jadu dinastijai dažādās valsts daļās bija 101 saime. Visi šo dažādo saimju locekļi godāja Kungu Krišnu atbilstoši Viņa dievišķajam stāvoklim, un visi no sirds mīlēja Viņu. Tādējādi Jadu dinastijas locekļi bija ļoti bagāti, laimīgi, dzīvoja pārticībā un bez raizēm. Jadu dinastijas locekļi stingri ticēja Kungam Krišnam un bija Viņa bhaktas, tāpēc tos nespēja uzvarēt neviens valdnieks. Viņu mīlestība pret Krišnu bija tik stipra, ka, darot ikdienas darbus — sēžot, guļot, ceļojot, runājot, izklaidējoties, slaukoties un mazgājoties —, viņi pastāvīgi gremdējās domās par Krišnu un nepievērsa uzmanību ķermeniskajām vajadzībām. Tās ir tīru Kunga Krišnas bhaktu pazīmes. Ja cilvēks iegrimst domās, viņš reizēm aizmirst visas pārējās ķermeniskās darbības, un tāpat Jadu dinastijas locekļi rūpējās par ķermeni tikai tāpēc, ka bija paraduši to darīt, bet patiesībā viņu uzmanība vienmēr bija vērsta uz Krišnu. Ķermeniskā darbība notika pati par sevi, bet prāts pastāvīgi gremdējās Krišnas apziņā.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma deviņdesmitās nodaļas nobeigumā Šrīla Šukadēva Gosvāmī min piecas īpašas Kunga Krišnas iezīmes. Pirmā īpašā iezīme ir tāda, ka pirms Kunga Krišnas atnākšanas Jadu ģimenē Ganga tika uzskatīta par vistīrāko upi pasaulē; ar tās ūdeni varēja attīrīt pat visnetīrākās lietas. Gangai šāds spēks piemīt tādēļ, ka tā izplūst no Kunga Višnu kājas īkšķa. Bet, kad Kungs Krišna, Visaugstais Višnu, ieradās Jadu dinastijas ģimenē, Viņš pats apceļoja visu Jadu valsti, un Viņa ciešās saites ar Jadu dinastiju padarīja ģimeni ne vien ļoti slavenu, bet arī deva tai lielākas šķīstīšanas spējas nekā Gangai.

Nākamā īpašā Kunga Krišnas atnākšanas iezīme bija tā, ka Viņš ieradās, lai aizsargātu bhaktas un iznīcinātu dēmonus, tomēr gan bhaktas, gan dēmoni sasniedza vienu un to pašu. Kungs Krišna ir piecu atbrīves veidu devējs. No šīm atbrīvēm sājudža-mukti jeb atbrīve, saplūstot ar Visaugstāko, tika dota tādiem dēmoniem kā Kamsam, turpretī gopī saņēma iespēju būt kopā ar Krišnu. Gopī saglabāja savu individualitāti, lai baudītu attiecības ar Kungu Krišnu, bet Kamsa saplūda ar bezpersonisko brahmadžoti. Citiem vārdiem sakot, gan dēmoni, gan gopī saņēma garīgu atbrīvi, taču, tā kā dēmoni bija Krišnas ienaidnieki, bet gopī bija Viņa draudzenes, dēmoni tika nogalināti, bet gopī tika aizsargātas.

Trešā īpašā Kunga Krišnas atnākšanas iezīme bija tā, ka laimes dieviete, kuru godina tādi padievi kā Kungs Brahma, Indra un Čandra, vienmēr kalpoja Kungam, lai gan Kungam vairāk patika gopī. Laimes dieviete Lakšmīdžī visiem spēkiem centās sasniegt gopī līmeni, taču viņai tas neizdevās. Tomēr viņa palika uzticīga Krišnam, lai gan parasti laimes dieviete ilgi neuzturas vienā vietā, pat ja viņu godina tādi padievi kā Kungs Brahma.

Ceturtā īpašā Kunga Krišnas atnākšanas iezīme ir saistīta ar Viņa vārda slavu. Vēdu rakstos teikts, ka, noskaitot tūkstoš reizes dažādus Kunga Višnu vārdus, cilvēks saņem tādu pašu svētību kā trīs reizes pasakot Kunga Rāmas svēto vārdu. Tādu pašu svētību cilvēks saņem, vienu reizi izrunājot Kunga Krišnas svēto vārdu. Tātad no visiem Dieva Augstākās Personības svētajiem vārdiem, Višnu un Rāmas vārdus ieskaitot, Krišnas svētais vārds ir visvarenākais. Tāpēc Vēdu rakstos īpaši uzsvērta Krišnas svēto vārdu daudzināšana: Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. Kungs Čaitanja mācīja Krišnas svētā vārda daudzināšanu šī laikmeta cilvēkiem, tādējādi dodot iespēju iegūt atbrīvi vieglāk nekā citos laikmetos. Citiem vārdiem sakot, Kungs Krišna ir augstāks par visiem pārējiem avatāriem, lai gan tie visi ir viena un tā pati Dieva Augstākā Personība.

Piektā īpašā Kunga Krišnas atnākšanas iezīme ir tā, ka Viņš ar vienu Bhagavad-gītas pantu mācīja pašu augstāko no reliģijas principiem, t.i., uzticot sevi Krišnam, cilvēks var izpildīt visu reliģisko rituālu principus. Vēdu rakstos minēti divdesmit reliģisko principu veidi, no kuriem katrs aprakstīts savās šāstrās. Bet Kungs Krišna ir tik labs pret pagrimušajām šī laikmeta dvēselēm, ka Viņš ir atnācis pats un mācījis atteikties no visu veidu reliģiskajiem rituāliem un vienkārši uzticēt sevi Viņam. Ir teikts, ka Kali laikmetā ir zaudētas trīs ceturtdaļas no reliģijas principiem. Ir saglabājusies labi ja viena ceturtdaļa. Bet Kungs Krišna ar savu žēlastību ne vien ir devis to, kā mums Kali-jugā trūkst, bet arī padarījis reliģijas ceļu ļoti vienkāršu. Mēs varam pārpasaulīgā mīlestībā kalpot Kungam Krišnam, daudzinot Viņa svētos vārdus — Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē — un tādā veidā sasniegt augstāko reliģijas mērķi, t.i., nonākt uz augstākās garīgās valstības planētas Goloka Vrindāvanas. Tādā veidā pavisam ātri var novērtēt svētību, ko devusi Kunga Krišnas ierašanās, un saprast, ka tas, ka Viņš ar savu atnākšanu ļoti palīdzēja visas pasaules ļaudīm, nav nekas pārsteidzošs.

Šrīla Šukadēva Gosvāmī nobeidza Kunga Krišnas godības aprakstu, cildinot Viņu šādiem vārdiem: «Ak, Kungs Krišna, esi slavēts! Paramātmas veidolā Tu atrodies visu būtņu sirdīs. Tāpēc Tevi sauc par Džananivāsu jeb to, kurš dzīvo visu sirdīs.» Kā teikts Bhagavad-gītā: īšvarah sarva-bhūtānām hrid-dēšē ‘rdžuna tišthati — Visaugstais Kungs savā Paramātmas veidolā dzīvo visu būtņu sirdīs. Tomēr tas nenozīmē, ka Krišna nevarētu būt arī Dieva Augstākā Personība. Mājāvādī filozofi atzīst visucaurstrāvojošo Parabrahmana iezīmi, bet, kad ierodas pats Parabrahmans jeb Visaugstais Kungs, tad tie domā, ka Viņš ir pakļauts materiālajai dabai. Tā kā Kungs Krišna atnāca kā Dēvakī dēls, mājāvādī filozofi uzskata Krišnu par parastu dzīvo būtni, kurai nācies piedzimt materiālajā pasaulē. Tāpēc Šukadēva Gosvāmī brīdina viņus ar vārdiem «dēvakī-džanma-vāda», t.i., lai gan Krišna tiek saukts par Dēvakī dēlu, patiesībā Viņš ir Virsdvēsele jeb visucaurstrāvojošā Dieva Augstākā Personība. Taču bhaktas vārdus «dēvakī-džanma-vāda» izprot citādi. Bhaktas zina, ka patiesībā Krišna ir māmiņas Jašodas dēls. Lai gan Krišna piedzima Dēvakī, Viņš tūlīt pārcēlās pie māmiņas Jašodas, un Jašoda ar Nandu Mahārādžu svētlaimīgi baudīja Viņa bērnības rotaļas. To atzina arī pats Vasudēva, kad viņš Kurukšētrā tikās ar Nandu Mahārādžu un Jašodu. Viņš teica, ka Krišna un Balarāma patiesībā ir bijuši māmiņas Jašodas un Nandas Mahārādžas dēli. Vasudēva un Dēvakī tikai skaitījās Viņu vecāki. Īstie vecāki bija Nanda un Jašoda. Tāpēc Šukadēva Gosvāmī uzrunā Kungu Krišnu par dēvakī-džanma-vādu.

Pēc tam Šukadēva Gosvāmī cildina Kungu, minot, ka Viņu godina jadu-vara-parišats, Jadu dinastijas sapulču nams. Vēl Šukadēva Gosvāmī slavina Kungu par dažādu dēmonu nogalināšanu. Dieva Augstākā Personība Krišna būtu varējis nogalināt visus šos dēmonus, izmantojot savas dažādās materiālās enerģijas, taču Viņš vēlējās to izdarīt pats, lai sniegtu dēmoniem atbrīvi. Krišnam nebija vajadzības nākt uz materiālo pasauli, lai nogalinātu dēmonus; Viņš bez pūlēm, tikai ar savu gribu, būtu varējis nogalināt simtiem un tūkstošiem dēmonu. Patiesībā Viņš atnāca savu tīro bhaktu labad, lai kļūtu par Jašodas un Nandas Mahārādžas bērnu un sagādātu prieku Dvārakas iedzīvotājiem. Nogalinot dēmonus un aizsargājot bhaktas, Kungs Krišna parādīja, ka īstenā reliģija ir vienkārša mīlestība uz Dievu. Sekojot īstenajiem Dieva mīlestības reliģijas principiem, pat tās dzīvās būtnes, ko sauc par sthira-čarām, varēja atbrīvoties no materiālajiem sārņiem un nonākt garīgajā valstībā. Ar vārdu «sthira» tiek apzīmēti koki un augi, kas nespēj kustēties, un ar vārdu «čara» tiek apzīmētas kustīgās būtnes, it īpaši govis. Kad Krišna bija uz Zemes, Viņš atpestīja visus kokus, pērtiķus, kā arī citus augus un dzīvniekus, kam izdevās Viņu redzēt un Viņam kalpot vai nu Vrindāvanā, vai Dvārakā.

Kungs Krišna tiek īpaši godināts par to, ka Viņš dod prieku gopī un Dvārakas valdniecēm. Šukadēva Gosvāmī slavina Kunga Krišnas valdzinošo smaidu, kas apbur ne tikai Vrindāvanas gopī, bet arī Dvārakas valdnieces. Tas izteikts ar vārdiem «vardhajan kāmadēvam». Vrindāvanā kā daudzo gopī draugs un Dvārakā kā daudzo valdnieču vīrs Krišna vairoja sieviešu vēlmi baudīt mīlestību ar Viņu. Lai sasniegtu Dieva apzināšanos vai sevis apzināšanos, cilvēkam parasti daudzus tūkstošus gadu jānodarbojas ar smagām askēzēm, un tikai tad viņš var izprast Dievu. Taču gopī un Dvārakas valdnieces, tikai aizvien vairāk un vairāk vēloties baudīt mīlestību ar Krišna kā ar savu mīļoto vai vīru, saņēma visaugstāko atbrīvi.

Šīm Kunga Krišnas attiecībām ar gopī un valdniecēm visā sevis apzināšanās vēsturē nav nekā līdzīga. Ļaudis parasti domā, ka tam, kurš vēlas apzināties sevi, ir jāiet uz mežu vai kalniem un jānodarbojas ar smagām askēzēm. Taču gopī un valdnieces, vienkārši mīlēdamas Krišnu un nododamās kopā ar Viņu tā saucamajām jutekliskajām baudām greznībā un pārpilnībā, sasniedza visaugstāko atbrīvi, ko nespēj sasniegt pat diženi gudrie un svētie. Gluži tāpat tādi dēmoni kā Kamsa, Dantavakra un Šišupāla arī saņēma augstāko svētību un nonāca garīgajā valstībā.

Šrīmad Bhāgavatamas sākumā Šrīla Vjāsadēva pazemīgi godināja Augstāko Patiesību, Vāsudēvu, Krišnu. Pēc tam viņš mācīja savam dēlam Šukadēvam Gosvāmī sludināt Šrīmad Bhāgavatamu. Tieši tāpēc Šukadēva Gosvāmī cildina Kungu ar vārdu «džajati». Sekojot Šrīlas Vjāsadēvas, Šukadēvas Gosvāmī un visu mācekļu pēctecības āčārju piemēram, visiem pasaules ļaudīm jāgodina Kungs Krišna un sevis pašu labad jāpiedalās šajā Krišnas apziņas kustībā. Paņēmiens ir ļoti vienkāršs, un tas ļoti palīdz. Vajag tikai daudzināt mahā-mantru: Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. Tādēļ Kungs Čaitanja ir ieteicis nepievērst uzmanību materiālajām veiksmēm un neveiksmēm. Materiālā dzīve ir laicīga, tāpēc veiksmes un neveiksmes nāk un iet. Kad tās nāk, mums jābūt tikpat pacietīgiem kā kokiem un tikpat pazemīgiem un lēnprātīgiem kā zāles stiebriņiem uz ceļa, un noteikti jādarbojas Krišnas apziņā, daudzinot Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē.

Dieva Augstākā Personība Krišna, visu dzīvo būtņu Virsdvēsele, savā bezcēloņu žēlastībā atnāk uz šo pasauli un dažādos avatāros atklāj savas daudzveidīgās pārpasaulīgās spēles. Klausīšanās par pievilcīgajām Kunga Krišnas dažādo avatāru spēlēm saistītajām dvēselēm dod iespēju sasniegt atbrīvi, un vispievilcīgākās ir paša Kunga Krišnas apburošās un patīkamās rotaļas, jo Kungs Krišna ir visupievilcīgs.

Sekojot Šrīlas Šukadēvas Gosvāmī svētīgajam piemēram, es esmu centies pasniegt šo grāmatu «Krišna» šī laikmeta saistītajām dvēselēm, lai viņas varētu to lasīt un klausīties. Tas, kurš klausās stāstus par Kunga Krišnas spēlēm, noteikti iegūst atbrīvi un nonāk mājās, atpakaļ pie Dieva. Šukadēva Gosvāmī norāda, ka, klausoties stāstus par Dieva Kunga pārpasaulīgajām spēlēm un darbību, mēs pamazām pārcērtam materiālā piesārņojuma mezglus. Tāpēc, lai kas arī cilvēks būtu, ja viņš vēlas atgriezties pārpasaulīgajā Dieva valstībā, kur esamība ir mūžīga un svētlaimīga, un būt kopā ar Kungu Krišnu, viņam jāklausās stāsti par Kunga Krišnas spēlēm un jādaudzina mahā-mantra: Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē.

Dieva Augstākās Personības Krišnas pārpasaulīgajām spēlēm ir tāds spēks, ka, vienkārši klausoties, lasot un atceroties šīs grāmatas «Krišna» stāstus, cilvēks noteikti var nonākt garīgajā valstībā, ko parasti sasniegt ir ļoti grūti. Kunga Krišnas pārpasaulīgo spēļu apraksti ir tik pievilcīgi, ka cilvēks gluži dabiski vēlas lasīt tos atkal un atkal, un jo vairāk mēs lasām par Kunga spēlēm, jo vairāk mēs pieķeramies Viņam. Tieši šī pieķeršanās Krišnam paver mums vārtus uz Viņa mājvietu Goloka Vrindāvanu. Kā mēs uzzinājām no iepriekšējās nodaļas, izkļūt no materiālās pasaules nozīmē izkļūt no stingro materiālās dabas likumu ietekmes. Stingrie materiālās dabas likumi nespēj aizturēt cilvēku, kurš ir pieķēries garīgajai dabai. To Bhagavad-gītā apstiprina pats Kungs: lai gan uzveikt stingros materiālās dabas likumus ir ļoti grūti, cilvēks, uzticot sevi Dievam Kungam, pavisam viegli var izkļūt no neziņas. Garīgajā valstībā materiālās dabas likumi nedarbojas. Kā mēs zinām no Šrīmad Bhāgavatamas otrā dziedājuma, garīgā valstība atšķiras no materiālas pasaules tieši ar to, ka tur nevalda padievi un materiālā daba.

Tāpēc Šrīla Šukadēva Gosvāmī otrā dziedājuma sākumā Mahārādžam Parīkšitam norāda, ka visām saistītajām dvēselēm būtu jāklausās un jāapdzied Dieva Kunga pārpasaulīgās spēles. Vēl Šrīla Šukadēva Gosvāmī valdniekam Parīkšitam pavēstīja, ka agrākajos laikos daudzi citi valdnieki un imperatori ir devušies uz džungļiem, lai nodarbotos ar smagām askēzēm un galu galā varētu atgriezties mājās, pie Dieva. Indijā joprojām daudzi augsti attīstīti pārpasaulnieki atstāj savas ģimenes un dodas uz Vrindāvanu, lai dzīvotu vienatnē un pastāvīgi klausītos un apdziedātu Dieva Kunga svētās spēles. Tas ir ieteikts Šrīmad Bhāgavatamā, un seši Vrindāvanas Gosvāmī tā darīja, taču mūsdienās svētajā Vrindāvanā ir ārkārtīgi daudz karmī un pseidobhaktu, kuri tikai šķietami iet Šukadēvas Gosvāmī norādīto ceļu. Ir teikts, ka agrākajos laikos uz mežu devās daudzi valdnieki un imperatori, taču Šrīla Bhaktisidhānta Sarasvatī Thākurs neieteica pirms laika doties uz Vrindāvanu, lai dzīvotu tur vienatnē.

Tas, kurš pirms laika dodas uz Vrindāvanu, lai tur dzīvotu un sekotu Šukadēvas Gosvāmī norādījumiem, pat Vrindāvanā kļūst par maijas upuri. Lai izbeigtu šādu neautoritatīvu apmešanos Vrindāvanā, Šrīla Bhaktisidhānta Sarasvatī Thākurs uzrakstīja ļoti jauku dziesmu, kuras jēga ir šāda: «Mans dārgais prāts, kāpēc tu tik ļoti lepojies, ka esi vaišnavs? Tu daudzini Dieva Kunga svēto vārdu vienatnē, lai iegūtu lētu slavu, un tāpēc šāda daudzināšana ir tikai izlikšanās. Šādu tieksmi pēc lētas slavas var salīdzināt ar cūkas mēsliem, jo tas ir tikai vēl viens veids, kā parādās maijas ietekme.» Cilvēks var doties uz Vrindāvanu, lai iegūtu lētu slavu, viņš var neapzināties Krišnu, un vienmēr domāt par naudu un sievietēm, kas atnes tikai pārejošu laimi. Labāk izmantot visu naudu un sievietes kalpošanā Dievam Kungam, jo jutekļu baudas nav domātas saistītajām dvēselēm.

Jutekļu saimnieks ir Hrišīkēša, Kungs Krišna. Tāpēc jutekļi vienmēr jāizmanto, lai kalpotu Viņam. Kas attiecas uz materiālo slavu, ir bijuši daudzi tādi dēmoni kā Rāvana, kuri ir gribējuši stāties pretī materiālās dabas likumiem, bet nevienam tas nav izdevies. Tāpēc nevajag darboties dēmoniski un saukt sevi par vaišnavu tikai tādēļ, lai izpelnītos ievērību. Ir jākalpo Kungam. Ja cilvēks garīgi kalpo Dievam Kungam, tad vaišnava slava nāk pati par sevi. Nevajag apskaust bhaktas, kas sludina Dieva Kunga godību. Es pats esmu sastapies ar tā saucamajiem Vrindāvanas bābādžī, kuri uzskata, ka nav vajadzības sludināt un ka labāk dzīvot Vrindāvanā, kādā vientuļā vietā, un daudzināt svēto vārdu. Šādi bābādžī nezina, ka cilvēks, kurš sludina vai cildina Dieva Augstāko Personību, gluži dabiski ar savu darbību kļūst slavens. Tāpēc nevajag pirms laika pamest godīga ģimenes cilvēka dzīvi, lai nodotos izvirtībām Vrindāvanā. Šrīlas Šukadēvas Gosvāmī ieteikums atstāt mājas un doties uz mežu, lai meklētu Krišnu, nav domāts nenobriedušiem cilvēkiem. Mahārādža Parīkšits bija nobriedis. Pat savā ģimenes dzīvē un jau no paša mūža sākuma viņš godināja Kunga Krišnas mūrti. Bērnībā viņš godināja Kunga Krišnas Dievību un vēlāk, būdams ģimenes cilvēks, viņš nebija pieķēries ģimenes dzīvei. Tāpēc, saņēmis nāves vēsti, Mahārāja Parīkšits tūlīt sarāva visas saites ar ģimeni un apsēdās Gangas krastā, lai kopā ar bhaktām klausītos Šrīmad Bhāgavatamu.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» astoņdesmit devītajai nodaļai «Kunga Krišnas spēļu kopsavilkums».