Krišna, Dieva Augstākā Personība astoņdesmit piektā nodaļa

null

Astoņdesmit piektā nodaļa

Subhadras nolaupīšana
un Kunga Krišnas viesošanās
pie Šrutadēvas un Bahulāšvas

Noklausījies stāstu par šo gadījumu, valdnieks Parīkšits ļoti vēlējās kaut ko vairāk uzzināt par Krišnu un Viņa spēlēm, tāpēc jautāja Šukadēvam Gosvāmī, kā Ardžuna, kas bija valdnieka Parīkšita vectēvs, Kunga Krišnas pamudināts, nolaupīja viņa vecmāmiņu Subhadru. Valdnieks Parīkšits ļoti gribēja dzirdēt stāstu par savas vecmāmiņas nolaupīšanu un kāzām ar vectēvu.

Šukadēva Gosvāmī sāka stāstīt: «Reiz tavs vectēvs Ardžuna, kurš bija dižens varonis, devās apceļot vairākas svētās vietas, un tā gadījās, ka viņš nonāca Prabhāsakšētrā. Tur viņš dzirdēja, ka Kungs Balarāma grib izprecināt Subhadru, kura bija Ardžunas tēvoča Vasudēvas meita. Lai gan Subhadras tēvs Vasudēva un viņas brālis Krišna nepiekrita Balarāmam, Viņš tomēr gribēja izprecināt meiteni Durjodhanam. Taču meitenes roku vēlējās arī Ardžuna.»

Ardžuna domāja par Subhadru un viņas skaistumu un aizvien vairāk un vairāk vēlējās apprecēties ar viņu. Ar šādām iecerēm prātā Ardžuna apģērbās kā vaišnavu sanjāsī un paņēma rokā tridandu. Mājāvādī sanjāsī ir viena danda jeb nūja, turpretī vaišnavu sanjāsī ir trīs dandas jeb trīs nūjas. Šīs trīs nūjas jeb tridanda norāda uz to, ka vaišnavu sanjāsī stingri apņemas kalpot Dieva Augstākajai Personībai ar savu ķermeni, prātu un vārdiem. Tridandas sanjāsa jau pastāv ļoti sen, un vaišnavu sanjāsī sauc par tridandiem jeb reizēm par tridandi-svāmī vai tridandi-gosvāmī.

Sanjāsī parasti mēdz ceļot pa visu valsti un sludināt, bet četrus Indijas lietainā gadalaika mēnešus (no septembra līdz decembrim) viņi neceļo, bet gan atrod patvērumu kādā vienā vietā un tur paliek. Šo sanjāsī atrašanos vienā vietā sauc par čāturmāsja-vratu. Kad sanjāsī uzturas vienā vietā četrus mēnešus, vietējie iedzīvotāji izmanto iespēju viņu sabiedrībā garīgi pilnveidoties. Pārģērbies par tridandi-sanjāsī, Ardžuna palika Dvārakā četrus mēnešus un izdomāja, kādā veidā dabūt Subhadru par sievu. Dvārakas iedzīvotāji, kā arī Kungs Balarāma nepazina par sanjāsī pārģērbto Ardžunu un tāpēc, nezinot patiesību, pazemīgi godināja svēto, noliecoties viņa priekšā.

Kādu dienu Kungs Balarāma ielūdza šo sanjāsī uz pusdienām. Balarāmadžī pazemīgi pacienāja viņu ar dažādiem garšīgiem ēdieniem, un tā saucamais sanjāsī labi pamielojās. Ēzdams Balarāmadžī namā, Ardžuna visu laiku skatījās uz daiļo Subhadru, kura varēja apburt pat diženus varoņus un valdniekus. Ardžunas acis aiz mīlestības iemirdzējās, un tā viņš skatījās uz jaunavu. Ardžuna nolēma tā vai citādi dabūt Subhadru par sievu, un šī stiprā vēlme satrauca viņa prātu.

Mahārādžas Parīkšita vectēvs Ardžuna pats bija ārkārtīgi skaists, un viņa augums tik ļoti iepatikās Subhadrai, ka princese savā prātā nolēma pieņemt par vīru vienīgi Ardžunu. Subhadra savā vienkāršībā smaidīja un ar lielu prieku skatījās uz Ardžunu. Ardžunam viņa iepatikās aizvien vairāk un vairāk. Tādā veidā Subhadra nolēma veltīt sevi Ardžunam, un viņš savukārt apņēmās jebkuriem līdzekļiem apprecēties ar meiteni. Augu dienu un nakti Ardžuna domāja, kā iegūt Subhadru par savu sievu. Viņš pastāvīgi gremdējās domās par Subhadru un ne mirkli nespēja nomierināties.

Reiz Subhadra karietē izbrauca no pils cietokšņa, lai dotos uz templi apskatīt dievības. Ardžuna izmantoja izdevību un ar Vasudēvas un Dēvakī atļauju viņu nolaupīja. Iekāpis Subhadras karietē, Ardžuna sagatavojās cīņai. Paņēmis loku un ar bultām atvairīdams karavīrus, kuriem bija pavēlēts viņu apturēt, Ardžuna aizveda Subhadru projām. Kad Subhadra bija tādā veidā nolaupīta, viņas radinieki un ģimenes locekļi sāka raudāt, taču Ardžuna tomēr aizveda viņu, tāpat kā lauva paņem savu daļu un aiziet. Kad Kungs Balarāma uzzināja, ka tā saucamais sanjāsī bijis Ardžuna, kurš pārģērbies par svēto tikai tāpēc, lai aizvestu Subhadru, un kurš tagad patiešām to bija izdarījis, Viņš ļoti sadusmojās. Kunga Balarāmas dusmas bija kā okeāna viļņi pilnmēness dienā.

Kungs Krišna atbalstīja Ardžunu, un tāpēc kopā ar citiem ģimenes locekļiem centās nomierināt Balarāmu, nometoties pie Viņa pēdām un lūdzot piedot Ardžunam. Galu galā Kungs Balarāma saprata, ka arī Subhadra mīlējusi Ardžunu, un Viņš bija ļoti priecīgs, uzzinot, ka māsa gribējusi Ardžunu par vīru. Tā jautājums tika nokārtots, un par prieku jaunlaulātajiem Kungs Balarāma nosūtīja viņiem pūru, kas sastāvēja no lielām bagātībām, ziloņiem, karietēm, zirgiem, kalpiem un kalponēm.

Mahārādža Parīkšits ļoti gribēja uzzināt par Krišnu kaut ko vairāk, un tāpēc, pabeidzis stāstu par to, kā Ardžuna nolaupīja Subhadru, Šukadēva Gosvāmī sāka jaunu stāstu.

Vidēhas galvaspilsētā Mithilā dzīvoja kāds brāhmans, ģimenes cilvēks. Šo brāhmanu sauca par Šrutadēvu, un viņš bija dižens Kunga Krišnas bhakta. Šrutadēva pilnībā apzinājās Krišnu un vienmēr kalpoja Kungam, tāpēc viņa prāts bija pavisam mierīgs un brīvs no visām materiālajām piesaistībām. Šrutadēva bija ļoti izglītots, un viņa vienīgā vēlme bija pilnīgi apzināties Krišnu. Lai gan brāhmans bija ģimenes cilvēks, viņš nekad pārlieku nepūlējās kaut ko nopelnīt iztikai un bija apmierināts ar to, kas nāca bez lielām pūlēm, un tā vai citādi šādā veidā pārtika. Katru dienu viņš saņēma tikai tik daudz, cik bija nepieciešams iztikai, un ne vairāk. Tāds bija viņa liktenis. Brāhmans nevēlējās iegūt neko vairāk un mierīgi sekoja svētajos rakstos noteiktajiem brāhmanu dzīves vadošajiem principiem.

Laimīgā kārtā arī Mithilas valdnieks bija tikpat labs bhakta kā brāhmans. Šo slaveno valdnieku sauca par Bahulāšvu. Visi zināja, ka viņš ir ļoti labs valdnieks un nebūt necenšas paplašināt savu valsti, lai apmierinātu jutekļus. Tā gan brāhmans, gan valdnieks Bahulāšva dzīvoja Mithilā un bija tīri Kunga Krišnas bhaktas.

Tā kā Kungs Krišna bija ļoti žēlsirdīgs pret abiem bhaktām — valdnieku Bahulāšvu un brāhmanu Šrutadēvu —, Viņš kādu dienu teica savam kaujas ratu vadītājam Dārukam, lai tas aizved Viņu uz galvaspilsētu Mithilu. Kungu Krišnu pavadīja diženi gudrie: Nārada, Vāmadēva, Atri, Vjāsadēva, Parašurāma, Asita, Aruni, Brihaspati, Kanva, Maitrēja, Čjavana un citi. Kungs Krišna kopā ar gudrajiem brauca cauri daudziem ciemiem un pilsētām, un visur iedzīvotāji tos sagaidīja ar lielu cieņu un piedāvāja viņiem dažādus godināšanas priekšmetus. Kad ap Kungu sapulcējās ļaudis, Viņš izskatījās kā saule, ap kuru riņķo daudzas planētas. Šajā ceļojumā Kungs Krišna un gudrie brauca cauri Ānartas, Dhanvas, Kurudžāngalas, Kankas, Matsjas, Pānčālas, Kunti, Madhu, Kēkajas, Košalas un Arnas valstīm, un visi šo vietu iedzīvotāji — gan vīrieši, gan sievietes — varēja skatīt Kungu Krišnu vaigu vaigā. Tādā veidā viņi baudīja debešķīgu laimi. Ļaužu sirdis bija pilnas mīlestības pret Kungu, un, kad tie redzēja Kungu, viņiem likās, ka tie ar savām acīm dzertu nektāru. Redzot Krišnu, ļaudis atbrīvojās no visiem neziņas radītajiem maldiem. Kad Kungs Krišna brauca cauri dažādajām valstīm un ļaudis nāca pie Viņa, Kungs ar savu skatienu dāvāja tiem veiksmi un atbrīvoja viņus no visu veidu neziņas. Dažās vietās ļaudīm pievienojās padievi un slavināja Kungu tā, ka visi virzieni tika attīrīti no visa nelabvēlīgā. Tādā veidā Kungs Krišna nonāca Vidēhas valstī.

Kad pilsētas iedzīvotāji uzzināja, ka ieradies Kungs, viņi bija bezgalīgi laimīgi un iznāca Viņu sagaidīt, nesdami līdzi dāvanas. Tikko ļaudis ieraudzīja Kungu Krišnu, viņu sirdis atplauka pārpasaulīgā laimē, tāpat kā, uzlecot saulei, atveras lotosa ziedi. Agrāk viņi bija dzirdējuši tikai gudro vārdus, bet nekad nebija redzējuši šīs svētās personības. Tagad ar Kunga Krišnas žēlastību ļaudīm bija iespēja redzēt gan diženos gudros, gan pašu Kungu.

Valdnieks Bahulāšva un brāhmans Šrutadēva zināja, ka Kungs ieradies tikai tāpēc, lai svētītu viņus, tāpēc tie tūlīt dziļā cieņā nometās pie Kunga lotospēdām. Saliktām rokām gan valdnieks, gan brāhmans reizē ielūdza Kungu Krišnu un visus gudros pie sevis uz mājām. Lai abus iepriecinātu, Kungs Krišna izvērsās divos veidolos un devās uz abām mājām. Tomēr ne valdnieks, ne brāhmans nenojauta, ka Kungs ir aizgājis arī uz otra mājām. Abi domāja, ka Kungs ir atnācis tikai pie viņa. Tas, ka Krišna un Viņa pavadoņi vienlaicīgi atradās abās mājās, kaut arī gan valdnieks, gan brāhmans domāja, ka Kungs apciemojis tikai viņu, ir vēl viena Dieva Augstākās Personības varenības izpausme. Šis varenības veids svētajos rakstos nosaukts par vaibhava-prakāšu. Arī tad, kad Kungs Krišna apprecējās ar sešpadsmit tūkstošiem sievu, Viņš izvērsās sešpadsmit tūkstošos veidolu, no kuriem katrs bija tikpat varens kā Viņš pats. Gluži tāpat Vrindāvanā, kad Brahma nozaga Krišnam govis, teliņus un ganu zēnus, Krišna izvērsās par daudzām jaunām govīm, teliņiem un zēniem.

Vidēhas valdnieks Bahulāšva bija ļoti saprātīgs un labi audzināts. Valdnieks bija ļoti pārsteigts, ka pie viņa ieradušies tik daudzi diženi gudrie un pati Dieva Augstākā Personība. Bahulāšva lieliski zināja, ka saistītā dvēsele, it īpaši, ja tā aizņemta ar pasaulīgām lietām, nevar būt pilnīgi tīra, turpretī Dieva Augstākā Personība un Viņas tīrie bhaktas aizvien stāv pāri pasaulīgiem sārņiem. Tāpēc, redzēdams, ka viņa mājās ir pati Dieva Augstākā Personība Krišna un visi diženie gudrie, valdnieks Bahulāšva bija ļoti pārsteigts un gribēja pateikties Kungam Krišnam par Viņa bezcēloņu žēlastību.

Dziļā pateicībā, vēlēdamies uzņemt viesus, cik vien labi iespējams, viņš lika atnest vislabākos krēslus un spilvenus, un Kungs Krišna kopā ar gudrajiem ērti apsēdās. Valdnieks Bahulāšva nekādi nespēja nomierināties, taču ne tāpēc, ka būtu kādas raizes, bet gan tāpēc, ka viņš bija iegrimis neaptveramā mīlestības un bhakti ekstāzē. Viņa sirds bija pilna mīlestības pret Kungu un Viņa pavadoņiem, bet no acīm ritēja ekstāzes asaras. Valdnieks parūpējās, lai dievišķajiem viesiem tiktu nomazgātas kājas, un pēc tam viņš kopā ar saviem ģimenes locekļiem uzšļakstīja ūdeni uz galvas. Pēc tam viņš piedāvāja viesiem brīnišķīgas ziedu vītnes, sandalkoka pastu, smaržkociņus, jaunas drēbes, rotas, gaismekļus, govis un buļļus. Katru no viesiem viņš godināja, kā jau valdniekam pieklājas. Kad visi bija labi pabaroti un ērti apsēdušies, Bahulāšva pienāca pie Kunga Krišnas un paņēma savās rokās Viņa lotospēdas. Tad viņš nolika tās klēpī un, masēdams Kunga pēdas, maigā balsī sāka Viņu slavināt.

«Mans dārgais Kungs! Tu esi visu dzīvo būtņu Virsdvēsele, un kā liecinieks sirdī Tu zini, ko šīs būtnes dara. Tādēļ mēs, pildot savu pienākumu, vienmēr domājam par Tavām lotospēdām, lai varētu būt drošībā un neaizietu no mūžīgās kalpošanas Tev. Tā kā mēs esam pastāvīgi atcerējušies Tavas lotospēdas, Tu esi bijis tik labs un ieradies pie manis, lai svētītu mani ar savu bezcēloņu žēlastību. Mans dārgais Kungs, mēs esam dzirdējuši, ka Tu daudzas reizes esi apstiprinājis, ka tīrie bhaktas Tev ir dārgāki par Kungu Balarāmu un Tavu mūžīgo kalponi, laimes dievieti. Bhaktas Tev ir dārgāki par Tavu pirmo dēlu Kungu Brahmu, un es esmu pārliecināts, ka Tu visžēlīgi esi ieradies pie manis, lai pierādītu savu dievišķo vārdu patiesumu. Es nespēju pat iedomāties, kā ļaudis, uzzinājuši par Tavu bezcēloņu žēlastību un mīlestību pret bhaktām, kuri pastāvīgi darbojas Krišnas apziņā, var būt bezdievīgi un dēmoniski? Kā gan viņi var aizmirst Tavas lotospēdas?

Mans dārgais Kungs! Mēs zinām, cik Tu esi labs un devīgs. Ja cilvēks visu atstāj, lai darbotos Krišnas apziņā, Tu reizēm pateicībā par šo tīro kalpošanu atdod sevi viņam. Tu esi ieradies Jadu dinastijā, lai īstenotu savu sūtību, tas ir, atpestītu saistītās dvēseles, kas iegrimušas materiālās esamības grēkos, un ar šo atnākšanu Tu jau esi kļuvis slavens visā pasaulē. Mans dārgais Kungs! Tu esi bezgalīgas žēlastības un mīlestības okeāns. Tavs pārpasaulīgais veidols ir svētlaimes, zināšanu un mūžības pilns. Savā brīnišķīgajā Šjāmasundaras, Krišnas, veidolā Tu vari piesaistīt visu būtņu sirdis. Tavas zināšanas ir bezgalīgas, un, lai mācītu ļaudīm garīgo kalpošanu, Tu esi atsūtījis savu Nara-Nārājanas avatāru, kurš Badarīnārājanā nodarbojas ar smagām askēzēm. Tāpēc, lūdzu, pieņem mūsu pazemīgos sveicienus. Mēs noliecamies pie Tavām lotospēdām. Mans dārgais Kungs! Es lūdzu Tevi un Tavus pavadoņus — diženos gudros un brāhmanus — palikt pie manis vismaz dažas dienas, lai slavenā valdnieka Nimi ģimene varētu šķīstīties ar Tavu lotospēdu putekļiem.» Kungs Krišna nespēja atteikt savam bhaktam un kopā ar gudrajiem palika pie valdnieka vairākas dienas, lai šķīstītu Mithilas pilsētu un tās iedzīvotājus.

Pa to laiku brāhmans, kas arī savās mājās uzņēma Kungu Krišnu un Viņa pavadoņus, gremdējās pārpasaulīgā laimē. Ērti apsēdinājis viesus, brāhmans sāka dejot tā, ka viņa apmetnis plīvoja. Šrutadēva, nebūdams bagāts, saviem augstajiem viesiem — Kungam Krišnam un gudrajiem — sēdēšanai varēja piedāvāt tikai matračus, koka dēļus un pītus paklājus, taču viņš uzņēma ciemiņus, cik vien labi to spēja. Šrutadēva cildināja Kungu un gudros, un kopā ar savu sievu nomazgāja visiem viesiem pēdas. Pēc tam viņš ar ūdeni apslacīja savus ģimenes locekļus un, neskatoties uz savu šķietamo nabadzību, bija ļoti laimīgs. Sagaidot Kungu Krišnu un Viņa pavadoņus, Šrutadēva pārpasaulīgā priekā pilnīgi aizmirsās. Apsveicis Kungu un gudros, brāhmans atbilstoši savām spējām sagādāja augļus, smaržkociņus, smaržīgu ūdeni un mālus, tulasī lapas, kušas zāli un lotosa ziedus. Šīs lietas nebija dārgas un bija viegli dabūjamas, bet, tā kā Šrutadēva tās piedāvāja no visas sirds, Kungs Krišna un Viņa pavadoņi to visu ar prieku pieņēma. Brāhmana sieva sagatavoja vienkāršus ēdienus, kā rīsus un dālu, un Kungam Krišnam, kā arī Viņa sekotājiem par tiem bija liels prieks, jo ēdieni tika piedāvāti ar bhakti mīlestību. Kad Kungs Krišna un Viņa pavadoņi bija paēduši, brāhmans Šrutadēva domāja: «Es esmu iekritis dziļajā un tumšajā ģimenes dzīves akā un esmu ļoti nelaimīgs. Kā gan Kungs Krišna, Dieva Augstākā Personība, un Viņa pavadoņi, diženie gudrie, kuru klātbūtne jebkuru vietu padara par svētceļojumu vietu, ir atnākuši pie manis?» Kamēr brāhmans tā domāja, viesi bija beiguši pusdienot un ērti apsēdušies. Brāhmans Šrutadēva ar savu sievu, bērniem un citiem radiniekiem atnāca pie augstajiem viesiem, lai pakalpotu viņiem. Pieskāries Kunga Krišnas lotospēdām, brāhmans sāka runāt.

«Mans dārgais Kungs,» viņš teica, «Tu esi Augstākā Personība, Purušotama, kas stāv pāri izpaustajai un neizpaustajai materiālajai pasaulei. Materiālās pasaules un saistīto dvēseļu darbība Tevi nekādā ziņā neskar. Mēs saprotam, ka nav tā, ka Tu būtu atnācis pie manis tikai šodien. Virsdvēseles veidolā Tu esi kopā ar visām dzīvajām būtnēm jau kopš pasaules radīšanas.»

Šie brāhmana vārdi ir ļoti pamācoši. Visaugstais Kungs, Dieva Personība, savā Paramātmas veidolā patiešām ieiet radītajā materiālajā pasaulē kā Mahā-Višnu, Garbhodakašājī Višnu un Kšīrodakašājī Višnu, un Kungs ķermenī ļoti draudzīgi pavada saistīto dvēseli. Tāpēc visām dzīvajām būtnēm jau no paša sākuma blakus ir Dievs Kungs, taču dzīvā būtne ar savu kļūdaino dzīves izpratni to nespēj aptvert. Tomēr, kad būtnes apziņa mainās uz Krišnas apziņu, tā tūlīt saprot, kā Krišna cenšas palīdzēt saistītajām dvēselēm atbrīvoties no materiālajām važām.

Šrutadēva turpināja: «Mans dārgais Kungs! Tu esi ienācis šajā materiālajā pasaulē tā, it kā gulētu. Saistītā dvēsele guļot rada neīstas, laicīgas pasaules; tā ir aizņemta ar daudziem maldīgiem darbiem — reizēm tā kļūst par valdnieku, reizēm tiek noslepkavota un reizēm dodas uz kādu nezināmu pilsētu —, taču visa šī darbība ir pārejoša. Arī Tu, Kungs, it kā guļot, ienāc šajā materiālajā pasaulē, lai radītu pārejošu izpausmi ne tāpēc, ka Tev pašam tā būtu vajadzīga, bet tāpēc, lai dotu iespēju saistītajām dvēselēm uzskatīt sevi par baudītājām un atdarināt Tevi. Saistītās dvēseles bauda materiālajā pasaulē ir pārejoša un maldīga. Tomēr saistītā dvēsele pati nespēj radīt šādus pārejošus apstākļus, lai varētu nodoties savām maldīgajām baudām. Lai piepildītu šādu dvēseļu laicīgās un maldīgās vēlmes, Tu ieej šajā pārejošajā izpausmē, lai viņām palīdzētu. Tādējādi Tu pastāvīgi pavadi saistīto dvēseli no tā brīža, kad tā ienāk materiālajā pasaulē. Tāpēc, kad saistītā dvēsele nonāk saskarsmē ar tīru bhaktu un pieņem garīgo kalpošanu, kas sākas ar klausīšanos par Tavām pārpasaulīgajām spēlēm, Tavas pārpasaulīgās darbības slavināšanu, Tava mūžīgā veidola godināšanu templī, lūgšanu veltīšanu Tev un sarunām, kas vērstas uz Tava pārpasaulīgā stāvokļa izpratni, tā pamazām atbrīvojas no materiālās esamības sārņiem. Viņas sirds attīrās no visiem materiālajiem putekļiem, un Tu pakāpeniski parādies bhaktas sirdī. Lai gan Tu esi kopā ar saistīto dvēseli pastāvīgi, viņa ierauga Tevi tikai tad, kad šķīstās ar garīgo kalpošanu. Citi, kurus maldinājusi auglīgā darbība, kas veikta vai nu saskaņā ar Vēdu norādījumiem, vai tāpat ikdienā, un kuri neuzsāk garīgo kalpošanu, ir piesaistīti ārējai laimei ķermeniskajā dzīves izpratnē. Šādiem cilvēkiem Tu neatklājies. Gluži otrādi, Tu esi no viņiem ļoti, ļoti tālu. Bet, ja cilvēks garīgi kalpo Tev un ar pastāvīgu Tavu svēto vārdu daudzināšanu šķīsta sirdi, tad viņš pavisam viegli saprot, ka Tu esi Viņa mūžīgais pavadonis.

Ir teikts, ka Tu, Kungs, atrodoties bhaktas sirdī, dod viņam norādījumus, ar kuriem viņš pavisam viegli var atgriezties mājās, atpakaļ pie Tevis. Šie tiešie norādījumi atklāj, ka Tu atrodies bhaktas sirdī. Vienīgi bhakta spēj tūlīt novērtēt Tavu esamību sirdī. Turpretī tam, kurš dzīvo ar ķermenisku izpratni un nodarbojas ar jutekļu apmierināšanu, Tu vienmēr esi jogamaijas pārklāts. Šāds cilvēks nespēj aptvert, ka Tu esi ļoti tuvu, viņu sirdī. Nebhaktas Tevi redz tikai kā savu nāvi, savu galu. Šo atšķirību var saprast, lūk, kā: kaķene savos zobos var nest kaķēnus, un viņa var nest arī žurku. Žurkai kaķenes mute nozīmē nāvi, bet kaķēniem tā ir mātes mīlestības izpausme. Gluži tāpat Tu atrodies visās būtnēs, bet nebhakta Tevi izprot kā nepielūdzamo nāvi, kas galu galā sagaida viņu, bet bhaktam Tu esi augstākais skolotājs un filozofs. Tāpēc ateists izprot Dieva klātbūtni kā nāvi, bet bhakta zina, ka Dievs vienmēr ir viņa sirdī. Bhakta uzklausa Tavus norādījumus un dzīvo pārpasaulīgi, materiālās pasaules sārņu neskarts.

Tu esi augstākais valdnieks un materiālās dabas darbības vadītājs. Ateisti redz tikai to, kā darbojas materiālā daba, bet nezina, ka Tu esi tās sākotnējais pamats. Turpretī bhakta katrā materiālās dabas norisē tūlīt saskata Tavu klātbūtni. Kungs! Tava jogamaija nespēj aizsegt bhaktas skatu, bet tā spēj aizsegt nebhaktas skatu. Nebhakta Tevi nevar ieraudzīt vaigu vaigā, tāpat kā cilvēks, kura skatienu aizsedz mākonis, nevar ieraudzīt sauli, lai gan tie, kas lido virs mākoņiem, redz mirdzošo sauli tādu, kāda tā ir. Dārgais Kungs! Es pazemīgi noliecos Tavā priekšā. Tu staro pats, un es esmu Tavs mūžīgais kalps. Tāpēc, lūdzu, saki, ar ko lai Tev pakalpoju. Kamēr saistītā dvēsele Tevi neredz, viņa saņem materiālo sārņu sāpes, kas izpaužas kā triju veidu ciešanas. Bet, tiklīdz viņa izkopj Krišnas apziņu un ierauga Tevi, visas materiālās esamības ciešanas vienā mirklī tiek iznīcinātas.»

Dieva Augstākā Personība Krišna gluži dabiski ļoti mīl savus bhaktas. Noklausījies Šrutadēvas lūgšanas, kas bija teiktas ar tīru bhakti, Kungs bija ārkārtīgi priecīgs un tūlīt satvēra Šrutadēvas rokas, teikdams: «Mans dārgais Šrutadēva! Visi šie diženie gudrie un svētie ir bijuši ļoti labi pret tevi, atnākdami šurp. Šis gadījums tev ir liela laime. Viņi visžēlīgi ceļo kopā ar Mani un visur, kur tie iet, gaisotne no viņu pēdu putekļiem kļūst pārpasaulīgi tīra. Ļaudis ir paraduši apmeklēt Dieva tempļus. Viņi arī dodas uz svētajām vietām un, daudzas jo daudzas dienas tādā veidā darbojoties, ar saskarsmi un godināšanu pamazām šķīstās. Taču diženajiem gudrajiem un svētajiem ir tāds spēks, ka, viņus redzot, cilvēks pilnībā šķīstās vienā acumirklī.

Vēl jo vairāk, svētceļojumi un dažādu padievu godināšana šķīsta, tikai pateicoties svētajiem. Svētceļojumu vieta kļūst svēta tikai tāpēc, ka tajā ir svēti cilvēki. Mans dārgais Šrutadēva! Tas, kurš ir piedzimis par brāhmanu, tūlīt kļūst par vislabāko no ļaudīm. Un, ja šāds brāhmans ir apmierināts sevī, nodarbojas ar askēzēm, apgūst Vēdas un garīgi kalpo Man, pildot savu brāhmana pienākumu jeb, citiem vārdiem sakot, brāhmans kļūst par vaišnavu, tad cik gan cildens viņš ir! Pat Mans četrroku Nārājanas veidols Man nav tik dārgs, kā šāds brāhmans vaišnavs. Brāhmans ir tas, kurš labi pārzina Vēdas. Brāhmans ir pilnīgo zināšanu simbols, un Es esmu pilnīga visu dievu izpausme. Tie, kuri nav īpaši saprātīgi, neapjēdz, ka Es esmu augstākās zināšanas, un neaptver, kāda ietekme ir brāhmaniem vaišnaviem. Nesaprātīgie ļaudis ir pakļauti trijām materiālās dabas īpašībām un tādējādi uzdrīkstas nievāt Mani un Manus tīros bhaktas. Brāhmans vaišnavs jeb bhakta, kas jau atrodas brāhmaniskā līmenī, var apzināties Mani savā sirdī, un tāpēc viņš noteikti secina, ka visa kosmiskā izpausme un tās dažādās iezīmes ir Kunga daudzveidīgo enerģiju darbības sekas. Viņam ir skaidrs priekšstats par visu materiālo dabu un materiālās enerģijas kopumu, un katrā darbībā šāds bhakta redz tikai un vienīgi Mani.

Tāpēc, Mans dārgais Šrutadēva, tu vari pieņemt visus šos diženos svētos, brāhmanus un gudros par Maniem īstenajiem pārstāvjiem. Ar ticību godinot viņus, tu godināsi Mani daudz cītīgāk. Es uzskatu, ka godināt Manus bhaktas ir daudz labāk nekā tieši godināt Mani. Ja kāds cenšas tieši godināt Mani, negodinot Manus bhaktas, Es šādu godināšanu nepieņemu, pat ja tā ir ļoti krāšņa un bagātīga.»

Tādā veidā gan brāhmans Šrutadēva, gan Mithilas valdnieks Kunga vadībā godināja Krišnu un Viņa sekotājus, diženos gudros un svētos brāhmanus, uzskatot, ka garīgā ziņā tie ir vienlīdz svarīgi. Galu galā gan brāhmans, gan valdnieks sasniedza augstāko mērķi un nonāca garīgajā valstībā. Bhakta domā tikai un vienīgi par Kungu Krišnu, un Krišna visvairāk mīl savu bhaktu. Kungs Krišna vēl kādu laiku uzturējās Mithilā gan brāhmana Šrutadēvas mājā, gan valdnieka Bahulāšvas pilī. Bagātīgi svētījis viņus ar pārpasaulīgiem norādījumiem, Krišna atgriezās savā galvaspilsētā Dvārakā.

No šī gadījuma mēs varam mācīties, ka Kungs vienlīdz augstu novērtēja gan valdnieku Bahulāšvu, gan brāhmanu Šrutadēvu tāpēc, ka viņi abi bija tīri bhaktas. Tieši tas ir vajadzīgs, lai iegūtu Dieva Augstākās Personības atzinību. Šajā laikmetā cilvēki ir paraduši lepoties ar to, ka dzimuši kšatriju vai brāhmanu ģimenē, un mēs redzam, ka cilvēki sauc sevi par brāhmaniem, kšatrijiem vai vaišjām tikai tāpēc, ka dzimuši šajās ģimenēs, bet viņiem nav nekādu citu šīm kārtām atbilstošu īpašību. Taču, kā teikts rakstos: kalau šūdra-sambhava. «Šajā Kali laikmetā visi ir šūdras.» Tas ir tāpēc, ka netiek veiktas šķīstīšanās ceremonijas jeb samskāras, kurām jāsākas ar mātes grūtniecības laiku un jāturpinās līdz pat cilvēka nāvei. Neviens nevar tikt pieskaitīts kādai kastai, it īpaši augstākajām kastām — brāhmaniem, kšatrijiem vai vaišjām, — tikai tāpēc, ka dzimis tajās. Ja cilvēks nav šķīstījies ar sēklas došanas ceremoniju jeb Garbhādhāna-samskāru, tad viņš tūlīt tiek uzskatīts par šūdru, jo vienīgi šūdrām nav šīs šķīstīšanās ceremonijas. Ar dzimumdzīvi bez šķīstīšanās Krišnas apziņā sēklu dod tikai šūdras un dzīvnieki. Turpretī Krišnas apziņa ir augstākā pilnība, ar kuru ikviens var pacelties vaišnavu līmenī. Tas nozīmē, ka cilvēks iegūst arī visas brāhmana īpašības. Vaišnavi ir mācījušies atbrīvoties no četru veidu grēcīgas darbības: neatļautas dzimumdzīves, apreibināšanās, azarta spēlēm un dzīvnieku gaļas ēšanas. Ja cilvēkam pašā sākumā nav šo nepieciešamo īpašību, viņš nevar kļūt par brāhmanu, un tas, kurš nekļūst par īstenu brāhmanu, nevar kļūt par tīru bhaktu.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» astoņdesmit piektajai nodaļai «Subhadras nolaupīšana un Kunga Krišnas viesošanās pie Šrutadēvas un Bahulāšvas».


Tālāk: 86. nodaļa

Saturs Bibliotēka