Bhakti nektārs vienpadsmitā nodaļa

null

Vienpadsmitā nodaļa

Pārpasaulīgās
kalpošanas aspekti

Kalpa attiecības

Pēc karmī (auglīgā darba darītāju) domām, par kalpošanu sauc sava darba augļu veltīšanu tam, kuram cilvēks kalpo. Taču tādi vaišnavu āčārjas kā Rūpa Gosvāmī uzskata, ka kalpa attiecības ir pastāvīga kalpošana Kungam kādā noteiktā veidā.

Skanda Purānā teikts, ka tie, kas pieķērušies rituālistiskai darbībai saskaņā ar četrām sabiedriskās dzīves kārtām un četrām garīgās dzīves kārtām, tiek uzskatīti par bhaktām. Bet tie bhaktas, kuri tieši kalpo Dievam Kungam, ir bhāgavatas jeb tīri bhaktas. Tie, kas darbojas auglīgi jeb veic noliktos pienākumus saskaņā ar četrām sabiedriskās un četrām garīgās dzīves kārtām, patiesībā nav tīri bhaktas. Tomēr viņi tiek atzīti par bhaktām tāpēc, ka savas darbības augļus velta Dievam Kungam. Ja cilvēkam nav šādas vēlmes, bet viņš darbojas dabiskā mīlestībā pret Dievu, viņš ir jāatzīst par tīru bhaktu. Saistītās dvēseles, kas nonākušas saskarsmē ar materiālo pasauli, lielākā vai mazākā mērā vēlas valdīt pār materiālo dabu. Varnāšramas iekārta un noliktie pienākumi šajā iekārtā ir izveidoti tā, lai saistītā dvēsele varētu baudīt materiālo pasauli saskaņā ar savu jutekļu apmierināšanas vēlmi un tajā pat laikā pakāpeniski pilnveidoties garīgajā izpratnē. Varnu un āšramu pienākumos ietilpst daudz tādu darbību, kas patiesībā ir kalpošana Krišnas apziņā. Tie bhaktas, kuri ir ģimenes cilvēki, pieņem gan Vēdu rituālus, gan noliktos garīgās kalpošanas pienākumus, jo gan vieni, gan otri domāti Krišnas iepriecināšanai. Kad šādi bhaktas (ģimenes cilvēki) veic Vēdu rituālistiskos pienākumus, viņi to dara par prieku Krišnam. Kā mēs jau runājām, jebkura darbība, kuras mērķis ir iepriecināt Dieva Augstāko Personību, tiek uzskatīta par garīgo kalpošanu.

Šrīla Rūpa Gosvāmī apraksta, kāds cilvēks ir piemērots garīgajai kalpošanai. Viņš norāda, ka iesācēji, kuriem ir tikai mazliet mīlestības uz Dievu, zaudē jutekļu apmierināšanas vēlmi tiktāl, cik lielā mērā viņi izkopuši bhakti. Ja tomēr viņiem vēl ir tieksme apmierināt jutekļus, tad šādas darbības augļi jāpiedāvā Krišnam. To sauc arī par kalpošanu Kungam, t.i., Kungs ir saimnieks, un strādātājs ir kalps.

Nāradīja Purānā ir teikts, kādēļ šī kalpošana ir pārpasaulīga. Tur norādīts, ka cilvēks, kurš pastāvīgi nodarbojas ar garīgo kalpošanu, izmantojot savu ķermeni, prātu un vārdus, vai pat cilvēks, kurš nenodarbojas ar kalpošanu, bet tikai vēlas to darīt, ir uzskatāms par atbrīvotu.

Garīgā kalpošana draudzībā

Garīgā kalpošana draudzībā ir divu veidu. Cilvēks var būt uzticams Dieva Kunga kalps, un viņš var būt Dieva Kunga labvēlis. Bhakta, kurš garīgi kalpo Kungam ar uzticību, pastāvīgi ievēro likumus un ierobežojumus, un viņš tic, ka sasniegs pārpasaulīgās dzīves līmeni. Otrais bhakti draudzības veids ir tāds, ka cilvēks kļūst par Dieva Augstākās Personības labvēli. Bhagavad-gītā teikts, ka Kungs par savu visdārgāko kalpu uzskata sludinātāju. Ikviens, kas sludina noslēpumaino Gītas vēstījumu ļaudīm, ir tik dārgs Krišnam, ka neviens visā pasaulē nevar viņam līdzināties.

Mahābhāratā Draupadī saka: «Mans dārgais Govinda! Tu esi apsolījis, ka Tavs bhakta nekad necietīs sakāvi. Es Tev ticu, un tāpēc visās pārbaudījumu reizēs tikai atceros Tavu solījumu, un tā es dzīvoju.» Šī panta jēga ir tāda, ka Draupadī un viņas pieci vīri Pāndavi sava brālēna Durjodhanas, kā arī citu cilvēku dēļ nonāca lielās grūtībās. Viņu ciešanas bija tik lielas, ka pat Bhīšmadēva, kurš visu mūžu bija brahmačārī un dižens karotājs, domājot par viņiem, reizēm apraudājās. Viņš aizvien brīnījās, ka Pāndaviem, kuri bija tik taisnīgi, un Draupadī, kura bija gandrīz kā laimes dieviete, nācās pārdzīvot tik lielas grūtības par spīti tam, ka Krišna bija viņu draugs. Lai gan šie pārdzīvojumi nebija parasti, Draupadī nezaudēja cerību. Viņa zināja, ka galu galā viss beigsies labi, jo Krišna ir viņu draugs.

Līdzīgi vārdi ir arī Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitā dziedājuma otrās nodaļas 53. pantā, kur valdnieka Vrišabhas dēls Havi uzrunā Mahārādžu Nimi: «Mans dārgais valdniek! Cilvēks, kurš ne mirkli nepārstāj kalpot Augstākās Personības lotospēdām (pēc šādas nodarbošanās ilgojas pat tādi diženi padievi kā Indra) un kuram ir stingra pārliecība, ka par to nav nekā godājamāka un vēlamāka, tiek saukts par augstākā līmeņa bhaktu.»

Šrī Rūpa Gosvāmī norāda, ka iesācējs bhakta, kurš izkopis kaut mazliet mīlestības uz Dievu, noteikti var sākt nodarboties ar garīgo kalpošanu. Kad viņa garīgā kalpošana kļūst stingra, šis stāvoklis jau ir neatņemama viņa garīgās kalpošanas sastāvdaļa.

Reizēm gadās, ka tīrs bhakta Dieva Kunga templī apguļas, lai kalpotu Kungam kā tuvs draugs. Šādu draudzīgu bhaktas izturēšanos var uzskatīt par rāgānugu jeb spontānu. Lai gan saskaņā ar vadošajiem principiem neviens nedrīkst gulēt Dieva Augstākās Personības templī, šādu spontānu mīlestību uz Dievu var pieskaitīt garīgajai kalpošanai draudzībā.

Visa uzticēšana Dievam Kungam

Ja runā par pilnīgu sevis uzticēšanu — tā ļoti labi aprakstīta Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitā dziedājuma divdesmit devītās nodaļas 34. pantā, kur Kungs saka: «Ja cilvēks ir pilnībā uzticējis sevi Man un pilnīgi atteicies no visas pārējās darbības, tad Es viņu aizsargāju pats — gan šajā dzīvē, gan nākamajā. Citiem vārdiem sakot, Es vēlos viņam palīdzēt aizvien vairāk un vairāk pilnveidoties garīgajā dzīvē. Var teikt, ka šāds cilvēks jau ir sasniedzis sāršti [tādas pašas bagātības, kādas ir Visaugstākajam].» Arī Bhagavad-gītā apstiprināts, ka Krišna rūpējas par cilvēku, kurš uzticējis sevi Viņa lotospēdām, un aizsargā to no visām grēku sekām. Krišna arī dod bhaktam padomus no iekšienes, lai tas ātrāk varētu sasniegt garīgo pilnību.

Šo sevis uzticēšanu sauc par ātma-nivēdanu. Dažādas autoritātes vārdu «sevis» izprot dažādi. Reizēm ar šo vārdu tiek apzīmēta garīgā patība jeb dvēsele, bet reizēm arī prāts un ķermenis. Tādējādi pilnīga sevis uzticēšana ir ne tikai sevis kā garīgas dvēseles uzticēšana, bet arī sava prāta un ķermeņa veltīšana, lai kalpotu Kungam. Šrīla Bhaktivinoda Thākurs par to uzrakstījis ļoti jauku dziesmu. Pilnībā uzticot sevi Kungam, viņš teica: «Mans dārgais Kungs! Es Tev veltu savu prātu, ģimeni, ķermeni un visu, kas man pieder, lai kalpotu Tev. Tagad Tu ar to vari darīt visu, ko vien vēlies. Tu esi visa augstākais īpašnieks, tāpēc, ja vēlies, vari mani nogalināt, un, ja vēlies, vari mani aizsargāt. Tu nosaki visu. Man pašam nav nekā sava.»

Šrī Jāmunāčārja savās lūgšanās Dievam Kungam izsaka līdzīgu domu šādos vārdos: «Mans dārgais Kungs! Es esmu ar mieru dzīvot kā cilvēks, kā padievs vai kā jebkura cita dzīvā būtne — man tas ir vienalga —, jo visi šie ķermeņi ir triju materiālās dabas īpašību radīti, un es, šo ķermeņu īpašnieks, uzticu sevi Tev.»

«Hari-bhakti-vivēkā» ir pastāstīts, kādā veidā cilvēks var uzticēt savu ķermeni Kungam. Bhakta saka: «Mans dārgais Kungs! Pārdotam lopam nav jādomā par iztiku un sevis uzturēšanu, un, tā kā es esmu atdevis savu ķermeni un dvēseli Tev, man vairs nerūp iztika un mana ķermeņa uzturēšana.» Citiem vārdiem sakot, cilvēkam nav jāraizējas par sevis vai ģimenes uzturēšanu un iztiku. Ja cilvēks patiešām ir uzticējis savu ķermeni un dvēseli Kungam, tad viņam vienmēr jāatceras, ka viņa vienīgais uzdevums ir kalpot Kungam.

Šrīla Rūpa Gosvāmī norāda, ka garīgā kalpošana draudzībā un garīgā kalpošana, uzticot sevi, ir divi ļoti grūti paņēmieni. Tāpēc šādas attiecības ar Kungu ir ļoti retas. Šādā veidā viegli kalpot Kungam spēj tikai augsta līmeņa bhaktas. Tas nozīmē, ka sevis uzticēšana, kas iet roku rokā ar patiesu ekstātisku bhakti, ir ļoti reti sastopama. Cilvēkam pilnībā jāuztic sevi Dieva Kunga gribai.

Mīļotās lietas veltīšana

Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitā dziedājuma vienpadsmitās nodaļas 41. pantā Kungs Krišna saka Udhavam: «Mans dārgais draugs! Ja kāds Man piedāvā labāko, kas viņam ir, vai to, kas viņam ļoti patīk, šis cilvēks saņem mūžīgu svētību.»

Visu pūliņu veltīšana Krišnam

Nārada-pančarātrā aprakstīts, kā cilvēks, lai iepriecinātu Kungu, var darboties visās dzīves jomās. Tur ir teikts, ka cilvēkam, kurš patiešām nodarbojas ar garīgo kalpošanu, jāveic visu veidu darbi — gan tie, kas noteikti svētajos rakstos, gan arī tie, ar kuriem cilvēks pelna iztiku. Citiem vārdiem sakot, bhaktam jāpilda ne tikai noliktie garīgās kalpošanas pienākumi, kas minēti svētajos rakstos, bet arī savā dzīvē visi pienākumi jāveic Krišnas apziņā. Piemēram, ja bhaktam ir liels uzņēmums vai rūpnīca, tad augļus, ko nes šāds īpašums, viņš var veltīt, lai kalpotu Kungam.

Sevis uzticēšana

«Hari-bhakti-vilāsā» par sevis uzticēšanu teikti šādi vārdi: «Mans dārgais Kungs! Ja cilvēks uzticējis sevi Tev, ir stingri pārliecināts, ka viņš pieder Tev, un izmanto savu ķermeni, prātu un vārdus saskaņā ar šo pārliecību, tad viņš patiešām var nobaudīt pārpasaulīgo svētlaimi.»

Nrisimha Purānā Kungs Nrisimhadēva saka: «Ikviens, kas velta Man lūgšanas un kas rod patvērumu pie Manis, nonāk Manā aizbildniecībā, un Es allaž viņu aizsargāju no visām nelaimēm.»

Kalpošana tādiem kokiem kā tulasī

Skanda Purānā tulasī koks slavināts šādiem vārdiem: «Es pazemīgi noliecos tulasī koka priekšā, jo tas vienā mirklī var atbrīvot mani no daudziem jo daudziem grēkiem. Vienkārši redzot šo koku vai pieskaroties tam, cilvēks atbrīvojas no visām ciešanām un slimībām. Ja cilvēks noliecas tulasī koka priekšā vai aplaista to, viņam vairs nav jābaidās, ka varētu nonākt pie Jamarādžas [nāves valdnieka, grēcinieku sodītāja]. Ja cilvēks kaut kur iestāda tulasī koku, tad viņš noteikti kļūst par Kunga Krišnas bhaktu. Un, kas ar bhakti piedāvā tulasī lapas Krišnas lotospēdām, tas pilnībā izkopj sevī mīlestību uz Dievu.»

Visi Indijas hindu, pat tie, kas nav vaišnavi, īpaši rūpējas par tulasī koku. Pat lielās pilsētās, kur audzēt tulasī nemaz nav viegli, ļaudis tomēr ar rūpību to dara. Viņi laista tulasī un noliecas tās priekšā, jo tulasī godināšana garīgajā kalpošanā ir ļoti svarīga.

Vēl Skanda Purānā teikts: «Tulasī ir visādā ziņā svētīga. Svētīgi ir gan skatīties uz šo koku un pieskarties tam, gan atcerēties tulasī un veltīt lūgšanas tai, gan noliekties tulasī priekšā, gan klausīties par tulasī, gan arī stādīt šo koku. Ikviens, kas kādā no minētajiem veidiem nonāk saskarsmē ar tulasī koku, mūžam dzīvo Vaikunthas valstībā.»


Tālāk: 12. nodaļa

Saturs Bibliotēka