Bhakti nektārs divpadsmitā nodaļa

null

Divpadsmitā nodaļa

Pārpasaulīgās kalpošanas
apskata turpinājums

Svēto rakstu klausīšanās

Kā norāda Šrīla Rūpa Gosvāmī, par svētajiem rakstiem uzskatāma jebkura grāmata, kas dod zināšanas par to, kā pilnveidoties garīgajā kalpošanā. Šrīla Madhvāčārja arī ir teicis, ka svētie raksti ir tādas grāmatas kā Rāmājana, Mahābhārata, Purānas, Upanišadas, Vēdānta un jebkuri citi darbi, kas sarakstīti, sekojot šiem svētajiem rakstiem.

Skanda Purānā teikts: «Ja cilvēks pastāvīgi lasa grāmatas, kas māca izkopt vaišnavu garīgo kalpošanu, tad viņš sabiedrībā aizvien ir slavējams un noteikti iepriecina Kungu Krišnu. Ja cilvēks rūpīgi glabā šādas grāmatas savās mājās un pazemīgi noliecas to priekšā, tad viņš atbrīvojas no visu grēku sekām, un galu galā viņu godina pat padievi.»

Vēl ir teikts: «Mans dārgais Nārada! Ja cilvēks raksta vaišnavu grāmatas un glabā šādas grāmatas savās mājās, tad pie viņa vienmēr dzīvo Kungs Nārājana.»

Šrīmad Bhāgavatamas divpadsmitā dziedājuma trīspadsmitās nodaļas 15. pantā teikts: «Šrīmad Bhāgavatama ir visas vēdāntas filozofijas būtība. Ja cilvēks tādā vai citādā veidā pieķeras Šrīmad Bhāgavatamas lasīšanai, viņš zaudē patiku pret visu citu grāmatu lasīšanu. Citiem vārdiem sakot, ja cilvēks izbauda Šrīmad Bhāgavatamas pārpasaulīgo svētlaimi, tad laicīgās grāmatas nespēj viņu apmierināt.»

Dzīve Mathurā

Varāha Purānā dzīves vieta Mathurā slavināta šādiem vārdiem. Kungs Varāha saka Zemes ļaudīm: «Ikviens, kam patīk nevis Mathura, bet kāda cita vieta, noteikti nonāk maldinātājas enerģijas varā.» Brahmānda Purānā teikts, ka, vienkārši pieskaroties svētajai Mathuras zemei, cilvēks gūst to pašu, ko apceļojot visu triju pasauļu svētās vietas. Daudzās šāstrās (rakstos) teikts, ka, vienkārši klausoties, atceroties, slavinot, alkstot, redzot vai pieskaroties Mathuras zemei, cilvēks var piepildīt visas vēlmes.

Kalpošana bhaktām

Padma Purānā teikts, cik laba ir kalpošana vaišnaviem jeb bhaktām. Tur Kungs Šiva saka Pārvatī: «Mana dārgā Pārvatī! Pastāv dažādi godināšanas paņēmieni, no kuriem Augstākās Personības godināšana tiek uzskatīta par visaugstāko. Taču vēl augstāka par Kunga godināšanu ir Viņa bhaktu godināšana.»

Līdzīgi vārdi ir arī Šrīmad Bhāgavatamas trešā dziedājuma septītās nodaļas 19. pantā: «Es vēlos patiesīgi kalpot bhaktām, jo, kalpojot viņiem, cilvēks var sasniegt tīru garīgo kalpošanu Dieva Kunga lotospēdām. Kalpošana bhaktām mazina materiālo apstākļu radītās ciešanas un izkopj cilvēkā dziļu mīlestību pret Dieva Augstāko Personību.»

Skanda Purānā ir līdzīgi vārdi: «Tie, kuru augumus rotā tilaka, kas apzīmē gliemežnīcu, riteni, vāli un lotosu, kuri sev uz galvas liek tulasī lapas un kuru augumus vienmēr rotā gopī-čandana, var atbrīvot cilvēku, kas redz viņus kaut vienu reizi, no visām grēku sekām.»

Līdzīgi vārdi ir arī Šrīmad Bhāgavatamas pirmā dziedājuma deviņpadsmitās nodaļas 33. pantā: «Nav jāšaubās par to, ka cilvēks atbrīvojas no visu grēcīgo darbu sekām, apciemojot bhaktu, pieskaroties viņa lotospēdām vai piedāvājot viņam apsēsties. Pat atceroties šādu vaišnavu darbību, cilvēks šķīstās kopā ar visu savu ģimeni. Un ko tad lai saka par tiem, kuri tieši kalpo šādiem bhaktām?»

Ādi Purānā pats Kungs Krišna, uzrunādams Ardžunu, norāda: «Mans dārgais Pārtha! Tas, kurš sevi sauc par Manu bhaktu, nav Mans bhakta. Tikai tas, kurš sevi sauc par Mana bhaktas bhaktu, patiesībā ir Mans bhakta.» Dieva Augstākajai Personībai nav iespējams tuvoties tieši; tas jādara caur Viņa tīrajiem bhaktām. Tāpēc pirmais pienākums vaišnavu darbībā ir pieņemt kādu bhaktu par garīgo skolotāju un tad kalpot viņam.

Šrī Rūpa Gosvāmī apstiprina, ka visi grāmatā «Bhakti-rasāmrita-sindhu» minētie dažādo svēto rakstu citāti ir diženu āčārju un Dieva Kunga kalpu atzīti.

Kalpošana Kungam saskaņā ar savu stāvokli

Padma Purānā teikts, ka cilvēkam saskaņā ar savām iespējām jārīko dažādas ceremonijas par prieku Dievam Kungam. Ikvienam katrā ziņā jāpiedalās dažādās ceremonijās un svētkos, kas veltīti Kungam.

Garīgā kalpošana kārtikā

Viena no vissvarīgākajām ceremonijām ir ūrdža-vrata, kas tiek rīkota kārtikas mēnesī (oktobrī un novembrī). Sevišķi iecienīta tā ir Vrindāvanā, kur Kungs īpašā veidā tiek godināts templī Dāmodaras veidolā. Dāmodara ir Krišna, kuru Viņa māte Jašoda ir sasējusi ar auklu. Ir teikts, ka Kungs Dāmodara bhaktām ir ļoti dārgs, un tikpat dārgs viņiem ir arī Dāmodaras jeb kārtikas mēnesis.

Ar garīgo kalpošanu kārtikas mēnesī, ūrdža-vratas laikā, ir īpaši ieteikts nodarboties Mathurā. To joprojām dara ļoti daudzi bhaktas. Viņi dodas uz Mathuru vai Vrindāvanu un paliek tur visu kārtikas mēnesi, lai šajā laikā nodarbotos ar garīgo kalpošanu.

Padma Purānā teikts: «Kungs var piedāvāt bhaktam atbrīvi vai materiālu laimi, taču bhakta, kas nodarbojies ar garīgo kalpošanu, it īpaši Mathurā kārtikas mēneša laikā, vēlas tikai tīru garīgo kalpošanu Dievam Kungam.» Šī panta jēga ir tāda, ka Kungs nedod garīgo kalpošanu parastiem ļaudīm, kas pēc tās nopietni netiecas. Taču pat šādi nenopietni ļaudis, saskaņā ar vadošajiem principiem veicot garīgo kalpošanu kārtikas mēneša laikā Indijā, Mathuras apgabalā, pavisam viegli iegūst iespēju kalpot pašam Dievam Kungam.

Dieva Kunga darbībai veltīto svētku svinēšana

Bhavišja Purānā ir runāts par Dieva Kunga atnākšanas (dzimšanas dienas) un citu pārpasaulīgu darbību svētku svinēšanas ceremonijām. Tur teikts: «Mans Kungs Džanārdana [Krišna]! Lūdzu, saki, kurā dienā Tava māte Dēvakī-dēvī laida Tevi pasaulē? Ja Tu būsi tik labs un pastāstīsi mums par to, tad mēs šajā dienā sarīkosim lielus svētkus. Ak, Kēšī nogalinātāj! Mēs esam dvēseles, kas pilnībā uzticējušas sevi Tavām lotospēdām, un ar šiem svētkiem vēlamies iepriecināt vienīgi Tevi.»

Šis Bhavišja Purānas pants pierāda, ka, svinot dažādos ar Dievu Kungu saistītos svētkus, cilvēks noteikti kļūst patīkams Dievam Kungam.

Kalpošana Dievībai ar dziļu bhakti

Ādi Purānā teikts: «Ja cilvēks pastāvīgi nodarbojas ar svētā vārda daudzināšanu un, garīgi kalpojot, bauda pārpasaulīgu prieku, tad viņš noteikti saņem iespēju garīgi kalpot un viņam nekad netiek dota tikai mukti [atbrīve].»

Mukti ir atbrīve no materiālajiem sārņiem; kad cilvēks ir atbrīvots, viņam vairs nav jāpiedzimst materiālajā pasaulē. Impersonālisti vēlas saplūst ar garīgo esamību un izbeigt savu individuālo esamību, taču saskaņā ar Šrīmad Bhāgavatamu mukti ir tikai sākums tam, lai cilvēks nonāktu savā dabiskajā stāvoklī. Ikvienas dzīvās būtnes dabiskais stāvoklis ir garīgā kalpošana Dievam Kungam. No Ādi Purānā teiktā var saprast, ka bhakta ir apmierināts, vienkārši nodarbojoties ar garīgo kalpošanu. Viņš netiecas pēc atbrīves no materiālās, saistītās dzīves. Citiem vārdiem sakot, ja cilvēks nodarbojas ar garīgo kalpošanu, tad viņš vairs nedzīvo materiālo dzīvi, lai gan ārēji var likties, ka tas tā nav.

Šrīmad Bhāgavatamas lasīšana kopā ar bhaktām

Šrīmad Bhāgavatama ir Vēdu gudrības vēlmju koks. Vārds «vēda» nozīmē «zināšanu apkopojums». Šrīmad Bhāgavatamā pilnīgā veidā dotas visas zināšanas, kādas vien vajadzīgas cilvēku sabiedrībai. Vēdu rakstos ietilpst dažādas zināšanu nozares, arī socioloģija, politika, medicīna un kara māksla. Visas šīs, kā arī citas zināšanu nozares pilnīgā veidā aprakstītas Vēdās. Tādējādi Vēdās pilnībā dotas arī garīgās zināšanas, un, ja Vēdas salīdzina ar koku, kas piepilda visas vēlmes, tad Šrīmad Bhāgavatama ir nobriedis šī koka auglis. Koks tiek slavēts augļu dēļ. Piemēram, mango koks tiek uzskatīts par ļoti vērtīgu, jo tajā aug vislabākie no augļiem — mango. Kad mango auglis ir gatavs, tad tas ir vislabākais, ko var dot šis koks, un gluži tāpat Šrīmad Bhāgavatama tiek uzskatīta par nobriedušu Vēdu koka augli. Tāpat kā nobriedis auglis kļūst vēl garšīgāks, ja tam ar savu knābi pieskāries papagailis jeb šuka, Šrīmad Bhāgavatama ir kļuvusi vēl jaukāka tāpēc, ka tā ir teikta ar Šukadēvas Gosvāmī pārpasaulīgo muti.

Šrīmad Bhāgavatama ir jāsaņem no nepārtrauktas mācekļu pēctecības. Kad auglis ir gatavs un to no koka augšas uz leju padod cilvēki, kas sēž šī koka zaros, tad auglis nesasitas. Kad Šrīmad Bhāgavatama tiek saņemta caur paramparu jeb mācekļu pēctecību, tā gluži tāpat nonāk līdz mums vesela. Bhagavad-gītā teikts, ka mācekļu pēctecība jeb parampara ir īstenais pārpasaulīgo zināšanu saņemšanas ceļš. Šādas zināšanas ir nododamas pa mācekļu pēctecību, kas sastāv no autoritatīviem cilvēkiem, kuri zina šāstru īsteno nolūku.

Šrī Čaitanja Mahāprabhu ir ieteicis apgūt Šrīmad Bhāgavatamu no bhāgavata personības — cilvēka, kurš ir apzinājies sevi. Vārds «bhāgavata» nozīmē «tas, kas ir saistīts ar Dieva Personību [Bhagavānu]». Tāpēc bhaktas reizēm tiek saukti par bhāgavatām, un arī grāmata, kas ir saistīta ar garīgo kalpošanu Dieva Augstākajai Personībai, ir Bhāgavata. Šrī Čaitanja Mahāprabhu norādīja, ka tam, kas vēlas nobaudīt īsteno Šrīmad Bhāgavatamas garšu, jāsaņem norādījumi no bhāgavata personības. Šrīmad Bhāgavatamu var baudīt pat tie, kas sasnieguši atbrīvi. Šukadēva Gosvāmī bija atbrīvots jau tad, kad viņš atradās mātes klēpī. Tomēr pats Šukadēva Gosvāmī atzina, ka tikai pēc Šrīmad Bhāgavatamas nobaudīšanas viņš kļuva par diženu bhaktu. Tādējādi tam, kurš vēlas pilnveidoties Krišnas apziņā, jānobauda Šrīmad Bhāgavatamas jēga sarunās ar autoritatīviem bhaktām.

Šrīmad Bhāgavatamas otrā dziedājuma pirmās nodaļas 9. pantā Šukadēva Gosvāmī atzīst, ka par spīti savai piesaistībai bezpersoniskajam Brahmanam viņš, uzklausot stāstus par Dieva Augstākās Personības pārpasaulīgajām spēlēm no sava tēva Vjāsadēvas, vairāk pieķēries Šrīmad Bhāgavatamai. Doma ir tāda, ka arī Vjāsadēva ir sevi apzinājusies dvēsele, un viņš savā pārpasaulīgo zināšanu briedumā nodeva šīs zināšanas tieši Šukadēvam Gosvāmī, kā tas jau tika teikts.

Uzturēšanās augsta līmeņa bhaktu sabiedrībā

Šaunaka Muni Naimišāranjas sapulces laikā Sūtas Gosvāmī klātbūtnē pastāstīja, cik svarīgi ir apspriest Šrīmad Bhāgavatamu tīru bhaktu sabiedrībā. Sūta Gosvāmī apstiprināja, ka pat viens mirklis tīru bhaktu sabiedrībā ir nesalīdzināmi vērtīgāks par tādu dievbijīgu darbību, kas ļauj cilvēkam nonākt uz debesu planētām vai iegūt atbrīvi no materiālajām ciešanām. Citiem vārdiem sakot, tiem, kas ir pieķērušies Šrīmad Bhāgavatamai, ir vienaldzīgi augstāko planētu valstības labumi un atbrīve, pēc kuras tik ļoti tiecas impersonālisti. Tādējādi tīru bhaktu sabiedrība pārpasaulīgā ziņā ir tik vērtīga, ka tai nevar līdzināties nekāda materiālā laime.

Hari-bhakti-sudhodajā aprakstīta saruna starp Mahārādžu Prahlādu un viņa tēvu Hiranjakašipu, kurā Hiranjakašipu uzrunā Prahlādu: «Mans dārgais dēls! Sabiedrība ir ļoti svarīga. Tā ir kā kristāls, kurš atstaro visu, kas nolikts tā priekšā.» Gluži tāpat, ja mēs būsim kopā ar Dieva Kunga bhaktām, kuri līdzinās ziediem, un ja mūsu sirdis būs kristāltīras, tad tajās noteikti kaut kas notiks. Vēl ir minēts šāds piemērs: ja vīrietim ir dzimumspēja un ja sieviete nav slima, tad viņi kopā var radīt bērnu. Gluži tāpat, ja garīgo zināšanu saņēmējs un garīgo zināšanu devējs ir patiesīgi un īsteni, tad arī iznākums ir labs.

Dieva Kunga svētā vārda daudzināšana

Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē daudzināšanas svarīgums ir ļoti uzsvērts Šrīmad Bhāgavatamas otrā dziedājuma pirmās nodaļas 11. pantā, kur Šukadēva Gosvāmī saka Mahārādžam Parīkšitam: «Mans dārgais valdniek! Ja cilvēks ir gluži dabiski pieķēries Harē Krišnas mahā-mantras daudzināšanai, tad jāsaprot, ka viņš ir sasniedzis augstāko pilnību.» Ir īpaši uzsvērts, ka karmī, kuri tiecas pēc savas darbības augļiem, atbrīves meklētāji, kuri tiecas saplūst ar Augstāko Personību, un jogi, kuri tiecas sasniegt mistiskās pilnības, var iegūt visu, ko sniedz šīs pilnības, vienkārši daudzinot mahā-mantru. Šukadēva izmanto vārdu «nirnītam», kas nozīmē «tas jau ir nolemts». Šukadēva Gosvāmī bija atbrīvota dvēsele, tāpēc viņš nevarēja pieņemt neko tādu, kas nebūtu galīgais secinājums. Tāpēc Šukadēva Gosvāmī īpaši norāda, ka ir zināms, ka tas, kurš ar apņēmību un stingrību daudzina Harē Krišnas mantru, jau ir pacēlies pāri auglīgās darbības mēģinājumiem, prātošanai un mistiskajai jogai.

Krišna to pašu apstiprina Ādi Purānā. Uzrunājot Ardžunu, Viņš saka: «Ja cilvēks daudzina Manu pārpasaulīgo vārdu, tad var teikt, ka viņš vienmēr ir kopā ar Mani. Un Es pilnīgi atklāti varu sacīt, ka šāds bhakta pavisam viegli iegūst Mani.»

Arī Padma Purānā teikts: «Harē Krišnas mantru ar savām lūpām izrunā tikai tāds cilvēks, kurš daudzas dzīves godinājis Vāsudēvu.» Vēl Padma Purānā teikts: «Starp Dieva Kunga svēto vārdu un pašu Kungu nav nekādas atšķirības. Tādējādi svētais vārds ir tikpat pilnīgs, tīrs un mūžīgs kā pats Kungs. Svētais vārds nav materiāla skaņa, un tajā nav nekādu materiālu sārņu.» Tāpēc svēto vārdu bez apvainojumiem nespēj skaitīt tas, kurš nav šķīstījis savus jutekļus. Citiem vārdiem sakot, ar materiālistiskiem jutekļiem cilvēks nevar pareizi daudzināt Harē Krišnas mahā-mantras svētos vārdus. Taču, uzsākot šo daudzināšanu, cilvēks gūst iespēju patiešām šķīstīties, un tādējādi viņš pavisam drīz var daudzināt mantru bez apvainojumiem.

Čaitanja Mahāprabhu ir ieteicis skaitīt Harē Krišnas mantru ikvienam, jo tā attīra sirdi no putekļiem. Ja putekļi no sirds ir noslaucīti, tad cilvēks patiešām var izprast svētā vārda svarīgumu. Tie, kas nevēlas attīrīt sirdi no putekļiem un grib visu saglabāt tāpat, kā tas bijis, nespēj sasniegt Harē Krišnas mantras daudzināšanas pārpasaulīgo mērķi. Tāpēc cilvēkam ir jācenšas izkopt kalpošanas attieksmi pret Kungu, un tas viņam dos iespēju daudzināt svēto vārdu bez apvainojumiem. Tādā veidā garīgā skolotāja vadībā skolnieks mācās kalpot un tajā pat laikā daudzināt Harē Krišnas mantru. Kad cilvēks izkopj dabisku kalpošanas attieksmi, viņš tūlīt var izprast mahā-mantras svēto vārdu pārpasaulīgumu.

Dzīve Mathurā

Padma Purānā teikts, cik svarīgi ir dzīvot tādās svētās vietās kā Mathura vai Dvāraka. Tur ir sacīts: «Apceļot dažādas svētceļojuma vietas nozīmē atbrīvoties no materiālajām važām. Taču šī atbrīvošanās nav augstākā pilnība. Pēc atbrīves cilvēkam jāsāk nodarboties ar garīgo kalpošanu Kungam. Tas, kurš sasniedzis brahma-bhūtu [atbrīvi], var pilnveidoties tālāk, lai sasniegtu garīgo kalpošanu. Tātad šīs pārpasaulīgas mīlestības pilnās kalpošanas Kungam iegūšana ir dzīves mērķis, un to pavisam viegli var sasniegt tas, kurš kaut dažus mirkļus uzturas Mathura-mandalā.»

Tālāk ir teikts: «Kurš gan negribēs godināt Mathuras zemi? Mathura var dot visu, ko vēlas un pēc kā tiecas auglīgā darba darītāji un atbrīves meklētāji, kuri grib saplūst ar Augstāko Brahmanu. Un, protams, Mathura piepilda visu, ko vēlas bhaktas, kuru vienīgais mērķis ir garīgā kalpošana Dievam Kungam.» Vēl Vēdu rakstos teikts: «Cik brīnišķīgi, ka, nodzīvojot Mathurā pat vienu dienu, cilvēks var iegūt pārpasaulīgu mīlestību pret Dieva Augstāko Personību! Šī Mathuras zeme noteikti ir daudz cildenāka par Vaikunthu — Dieva valstību.»


Tālāk: 13. nodaļa

Saturs Bibliotēka