Bhakti nektārs trīspadsmitā nodaļa

null

Trīspadsmitā nodaļa

Pieci iedarbīgi
garīgās kalpošanas veidi

Rūpa Gosvāmī norāda, ka pieci bhakti darbības veidi, t.i., dzīve Mathurā, Kunga Dievības godināšana, Šrīmad Bhāgavatamas lasīšana, kalpošana bhaktām un Harē Krišnas mantras daudzināšana, ir tik vareni, ka pat neliela pieķeršanās jebkurai no šīm piecām darbībām var radīt bhakti ekstāzi pat iesācējā.

Par Kunga Dievības godināšanu Rūpa Gosvāmī ir uzrakstījis šādu pantu: «Mans dārgais draugs! Ja tu vēl aizvien vēlies baudīt savu draugu sabiedrību materiālajā pasaulē, tad neskaties uz Krišnu, kurš stāv Kēši-ghātas krastā [Kēši-ghāta ir peldvieta Vrindāvanā]. Viņu sauc par Govindu, un Viņam ir tik apburošas acis! Viņš spēlē flautu, Viņam matos ir pāva spalva, un Viņa augumu apgaismo mēness, kas spīd debesīs.»

Šī panta jēga ir tāda, ka cilvēks, kurš mājās godina šrī-mūrti jeb Krišnas Dievību un pieķeras Tai, aizmirst savu tā saucamo draudzību, mīlestību un sabiedrību. Tāpēc ikviena ģimenes cilvēka pienākums ir uzstādīt mājās Kunga Dievības un kopā ar visiem ģimenes locekļiem sākt Tās godināt. Tas ļaus visiem atbrīvoties no tādām nevēlamām darbībām kā iešanas uz klubiem, kino un dejām, kā arī smēķēšanas, dzeršanas utt. Ja cilvēks par galveno padara savu mājas Dievību godināšanu, tad viņš aizmirst visas šīs muļķības.

Tālāk Rūpa Gosvāmī raksta: «Mans muļķa draugs! Es domāju, ka tu jau mazliet esi dzirdējis svētīgo Šrīmad Bhāgavatamu, kurā nopelta tiekšanās pēc auglīgas darbības, ekonomiskas attīstības un atbrīves. Es domāju, ka tagad tavās ausīs un tavā sirdī noteikti ieplūdīs Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma panti, kuros aprakstītas Dieva Kunga spēles.»

Šrīmad Bhāgavatamas sākumā teikts, ka šo grāmatu nav iespējams saprast tikmēr, kamēr cilvēks gluži kā atkritumus nevar atmest rituālistisko ceremoniju, ekonomiskās attīstības un saplūšanas ar Visaugstāko (jeb atbrīves) augļus. Šrīmad Bhāgavatamā ir runāts tikai un vienīgi par garīgo kalpošanu. Desmitajā dziedājumā aprakstītās Dieva Kunga spēles cilvēks var saprast, tikai apgūstot Šrīmad Bhāgavatamu atsacīšanās garā. Citiem vārdiem sakot, nav jāmēģina saprast desmitajā dziedājumā aprakstītie jautājumi, kā rāsa-līla (mīlestības deja), kamēr cilvēkā nav dabiskas tieksmes pēc Šrīmad Bhāgavatamas. Baudīt Šrīmad Bhāgavatamu tādu, kāda tā patiesībā ir, var tikai tas, kurš nodarbojas ar tīru garīgo kalpošanu.

Šajos divos Rūpas Gosvāmī pantos minētās līdzības netieši nosoda materiālistisku sabiedrību, draudzību un mīlestību. Ļaudis parasti ir ļoti pieķērušies sabiedrībai, draudzībai un mīlestībai un dažādos sarežģītos veidos pūlas padarīt šos materiālos sārņus vēl lielākus. Taču, ieraugot Rādhas un Krišnas šrī-mūrti, cilvēks aizmirst tieksmi pēc materiālās sabiedrības. Rūpa Gosvāmī ir sacerējis šos pantus tā, it kā viņš šķietami slavinātu materiālo draudzību un mīlestību un nosodītu skatīšanos uz šrī-mūrti jeb Govindu. Šī līdzība ir veidota tā, ka tas, kas šķiet slavējams, tiek nosodīts, un tas, kas ir nosodāms, tiek slavināts. Īstenā panta jēga ir tāda, ka cilvēkam, kurš vispār vēlas aizmirst materiālās draudzības, mīlestības un sabiedrības muļķības, jāraugās uz Govindas veidolu.

Līdzīgā veidā Šrīla Rūpa Gosvāmī ir aprakstījis, cik pārpasaulīgi un patīkami ir stāsti par Krišnu. Kāds bhakta reiz teica: «Es brīnos — kopš esmu redzējis Dieva Personību, pār manu ķermeni līst asaras, mans augums dreb un es vairs nespēju pildīt savus materiālos pienākumus. Kopš tās reizes, kad redzēju Viņu, es vairs nespēju mierīgi dzīvot mājās. Es vienmēr gribu iet pie Viņa.» Šo vārdu jēga ir tāda, ka, tiklīdz cilvēkam uzsmaida laime satikt tīru bhaktu, viņam tūlīt jāvēlas klausīties stāstus par Krišnu un kaut ko uzzināt par Krišnu jeb, citiem vārdiem sakot, pilnīgi apzināties Krišnu.

Gluži tāpat par mahā-mantras daudzināšanu un klausīšanos sacīts: «Nārada vienmēr apdzied Kunga Krišnas godību, un ir teikts, ka svētie ir varējuši dzirdēt, kā skan vīna Nāradas rokās. Tagad šī skaņa ir nonākusi līdz manām ausīm un es vienmēr jūtu Augstākās Personības klātbūtni. Es pamazām zaudēju visu pieķeršanos materiālajām baudām.»

Vēl Šrīla Rūpa Gosvāmī ir aprakstījis Mathura-mandalu šādiem vārdiem: «Es atceros, kā Kungs stāvēja Jamunas krastā. Viņam apkārt bija kadambas koki, dārzos dziedāja putni, un Viņš bija ārkārtīgi skaists. Šie iespaidi man vienmēr dod skaistuma un svētlaimes pārpasaulīgo izpratni.» Šādas jūtas pret Mathura-mandalu un Vrindāvanu, ko aprakstījis Rūpa Gosvāmī, var būt pat nebhaktām. Vietas, kas atrodas astoņdesmit četru kvadrātjūdžu lielajā Mathuras apkārtnē, ir tik skaistas, un Jamunas krasti ir tik brīnišķīgi, ka ikviens, kurš tur nonāk, nekad vairs negrib atgriezties materiālajā pasaulē. Šajos vārdos Rūpa Gosvāmī izteicis īstenu Mathuras un Vrindāvanas izpratni. Visas šīs īpašības pierāda, ka Mathura un Vrindāvana atrodas pārpasaulīgā līmenī. Kā gan citādi šīs vietas varētu radīt cilvēkā pārpasaulīgas jūtas? To, kurš ierodas Mathurā vai Vrindāvanā, tūlīt pārņem šīs pārpasaulīgās jūtas, un tas notiek vienmēr.

Reizēm var likties, ka šie izteikumi par to, ko dod garīgā kalpošana, ir pārspīlēti, taču tā tas nav. Daži bhaktas, kā teikts rakstos, ar šiem paņēmieniem tūlīt guvuši panākumus, tomēr ne visi to spēj. Piemēram, Kumāri kļuva par bhaktām, sajūtot templī piedāvātu tulasī aromātu. Bilvamangala Thākurs, dzirdējis par Krišnu, tūlīt pameta savu skaisto draudzeni un devās uz Mathuru un Vrindāvanu, kur kļuva par ļoti labu vaišnavu. Tātad šie izteikumi nav pārspīlējumi vai pasakas. Tas viss tiešām ir noticis, un daži bhaktas tādā veidā var pilnveidoties, taču tas nenozīmē, ka to var jebkurš. Šie apraksti, pat ja kāds tos uzskata par pārspīlējumiem, jāpieņem tādi, kādi tie doti, un mēs tādā veidā varam novirzīt savu uzmanību no seklā un nepastāvīgā materiālā skaistuma uz mūžīgo Krišnas apziņas skaistumu. Un tam, kurš jau saskāries ar Krišnas apziņu, minētie panākumi nav nekas neparasts.

Daži zinātnieki apgalvo, ka, vienkārši ievērojot varnu un āšramu principus, cilvēks var pamazām nonākt līdz pilnībai, ko var sasniegt ar garīgo kalpošanu, taču diženas autoritātes tam nepiekrīt. Arī Kungs Čaitanja savā sarunā ar Rāmānandu Rāju par pakāpenisko garīgās kalpošanas attīstību šādu domu ir nosodījis. Kad Rāmānanda Rāja stāstīja par varnāšrama-dharmas svarīgumu, Kungs Čaitanja šo domu noraidīja. Viņš teica, ka attīstība varnās un āšramos ir tikai ārēja. Pastāv augstāki principi. Arī Bhagavad-gītā Kungs norāda, ka cilvēkam jāatsakās no visiem pārējiem attīstības paņēmieniem un vienkārši jāpieņem Krišnas apziņas principi. Tas mums palīdzēs sasniegt augstāko dzīves pilnību.

Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitā dziedājuma divdesmitās nodaļas 9. pantā pats Kungs saka: «Cilvēkam jāpilda noliktie varnu un āšramu pienākumi tikmēr, kamēr viņš nav izkopis dabisku tieksmi klausīties stāstus par Manām spēlēm un darbību.» Citiem vārdiem sakot, varnu un āšramu noliktie pienākumi ir reliģijas rituālistiskās ceremonijas, kuru mērķis ir ekonomiskā attīstība, jutekļu apmierināšana un atbrīve. Tas viss ir ieteikts tiem, kuri nav izkopuši Krišnas apziņu. Patiesībā svētajos rakstos visi šie darbības veidi ieteikti tikai tāpēc, lai paceltu cilvēku Krišnas apziņas līmenī. Bet tam, kuram jau ir dabiska pieķeršanās Krišnam, vairs nevajag pildīt rakstos minētos pienākumus.


Tālāk: 14. nodaļa

Saturs Bibliotēka