Bhakti nektārs četrpadsmitā nodaļa

null

Četrpadsmitā nodaļa

Bhakti īpašības

Daži zinātnieki uzskata, ka atsacīšanās un zināšanas ir ļoti svarīgas, lai nonāktu līdz garīgajai kalpošanai, taču patiesībā tas tā nav. Īstenībā izkopt zināšanas un atsacīšanos, kas ir labvēlīgas, lai sāktu darboties Krišnas apziņā, var sākumā, taču galu galā var pienākt laiks, kad arī no tām ir jāatsakās, jo garīgā kalpošana ir atkarīga tikai un vienīgi no kalpošanas jūtām jeb vēlmes garīgi kalpot. Nav vajadzīgs nekas vairāk kā patiesīgums.

Zinoši bhaktas uzskata, ka prātošana un jogas mākslīgās askēzes var palīdzēt cilvēkam atbrīvoties no materiālajiem sārņiem, taču tās arī padara cilvēka sirdi aizvien cietāku un cietāku. Tās nebūt nepalīdz pilnveidoties garīgajā kalpošanā. Šie paņēmieni nebūt nav svētīgi, lai uzsāktu nodarboties ar pārpasaulīgas mīlestības pilno kalpošanu Dievam Kungam. Īstenībā Krišnas apziņa — pati garīgā kalpošana — ir vienīgais veids, kā pilnveidoties bhakti dzīvē. Garīgā kalpošana ir absolūta; tā ir gan cēlonis, gan sekas. Dieva Augstākā Personība ir visa esošā cēlonis un sekas, un, lai tuvotos Viņam, Absolūtam, jāizmanto absolūtais garīgās kalpošanas ceļš.

To Bhagavad-gītā apstiprina pats Kungs: «Mani var saprast tikai ar garīgo kalpošanu.» Gītas sākumā Kungs Ardžunam sacīja: «Tu esi Mans bhakta, tāpēc Es tev mācīšu šos noslēpumus.» Vēdu zināšanu galamērķis ir Visaugstā Kunga izpratne, un ceļš, pa kuru var nonākt Viņa valstībā, ir garīgā kalpošana. Tas atzīts visos autentiskajos rakstos. Prātotāji pret garīgo kalpošanu izturas nevērīgi; viņi tikai cenšas uzvarēt citus filozofiskos pētījumos un tāpēc neizkopj bhakti ekstāzi.

Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitā dziedājuma divdesmitās nodaļas 31. pantā Krišna saka: «Mans dārgais Udhava! Tiem, kas nopietni nodarbojas ar garīgo kalpošanu Man, filozofiska prātošana un mākslīga atsacīšanās nebūt nav svētīga. Kļūstot par Manu bhaktu, cilvēks dabiskā veidā iegūst to, ko var sasniegt, atsakoties no materiālajām baudām, un saņem pietiekami daudz zināšanu, lai izprastu Absolūto Patiesību.» Tādā veidā var pārbaudīt attīstību garīgajā kalpošanā. Bhakta nevar atrasties tumsā, jo Kungs dod viņam īpašu svētību, sniedzot iekšēju apgaismību.

Tālāk Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitā dziedājuma divdesmitās nodaļas 32. un 33. pantā Kungs Udhavam saka: «Mans dārgais draugs! Visus labumus, ko dod auglīga darbība, askēzes, filozofisko zināšanu izkopšana, atsacīšanās, mistiskā joga, dāvanu došana un citas svētīgās darbības, gluži dabiski iegūst Mani bhaktas — tie, kas ir pieķērušies Man, ar mīlestību kalpojot Man. Šiem bhaktām ir viss, taču viņi nevēlas neko citu, kā tikai garīgi kalpot Man. Pat ja bhakta kādreiz vēlētos iegūt kādu materiālu labumu, piemēram, nonākt uz debesu planētām, vai kādu garīgu labumu — nonākt uz Vaikunthas —, tad ar Manu bezcēloņu žēlastību viņa vēlmes pavisam viegli piepildītos.»

Patiesībā, ja cilvēks cenšas izkopt Krišnas apziņu, bet viņam vēl ir pieķeršanās materiālajām baudām, viņš pavisam drīz atbrīvojas no šīs pieķeršanās, pastāvīgi nodarbojoties ar garīgo kalpošanu īstena garīgā skolotāja vadībā.

Tālāk Šrīla Rūpa Gosvāmī iesaka nepieķerties materiālajām jutekļu baudām, bet pieņemt visas baudas, kas saistītas ar Krišnu. Piemēram, cilvēkam ir jāēd, un viņš vēlas kaut ko garšīgu, lai apmierinātu savu mēli. Šādā gadījumā cilvēks var censties apmierināt nevis savu mēli, bet Krišnu, gatavojot un piedāvājot Viņam garšīgus ēdienus. Tad tā ir atsacīšanās. Garšīgus ēdienus var gatavot, taču nedrīkst tos ēst, kamēr tie nav piedāvāti Krišnam. Tāda apņemšanās atteikties no visa, kas nav piedāvāts Krišnam, ir īstena atsacīšanās. Un ar šādu atsacīšanos cilvēks var apmierināt jutekļu prasības.

Impersonālisti, kas cenšas izvairīties no visa materiālā, var nodarboties ar smagām askēzēm, taču viņi palaiž garām izdevību kalpot Kungam. Tādējādi viņu atsacīšanās nav pietiekama, lai sasniegtu pilnību. Ir daudz piemēru, kad impersonālisti, nodarbojoties ar šādu mākslīgu atsacīšanos, kas nav saistīta ar garīgo kalpošanu, ir krituši no sava stāvokļa un atkal iegrimuši materiālajos sārņos. Arī mūsdienās ir daudz tā saucamo atsacīšanās kārtas pārstāvju, kuri kļūst par sanjāsī, t.i., atsakās no visa un apgalvo, ka garīgā esamība ir patiesa, bet materiālā esamība — neīsta. Tā viņi mākslīgā veidā izrāda savu atsacīšanos no materiālās pasaules. Tomēr, nespēdami nonākt līdz garīgajai kalpošanai, viņi nesasniedz mērķi un atkal atgriežas pie materiālas darbības, piemēram, filantropijas un politiskas aģitācijas. Var minēt daudzus tā saucamos sanjāsī, kuri atsakās no materiālās pasaules kā no neīstas, bet pēc tam atkal atgriežas tajā, jo viņi nemeklē īsteno patvērumu — Dieva Kunga lotospēdas.

Nevajag atsacīties ne no kā tāda, ko var izmantot kalpošanā Kungam. Tas ir garīgās kalpošanas noslēpums. Jāpieņem viss, ko var izmantot, lai pilnveidotos Krišnas apziņā un garīgajā kalpošanā. Piemēram, lai padarītu plašāku Krišnas apziņas kustību, mēs izmantojam daudzas mašīnas: rakstāmmašīnas, diktofonus, magnetofonus, mikrofonus un lidmašīnas. Reizēm ļaudis mums jautā: «Kāpēc jūs izmantojat materiālas lietas, ja jūs nosodāt materiālās civilizācijas attīstību?» Taču patiesībā mēs to nenosodām. Mēs tikai vēlamies, lai visu, ko cilvēki dara, viņi veiktu Krišnas apziņā. Tas ir tas pats princips, saskaņā ar kuru Krišna Bhagavad-gītā ieteica Ardžunam izmantot savas cīņas spējas garīgajā kalpošanā. Gluži tāpat mēs izmantojam šīs mašīnas, lai kalpotu Krišnam. Ar tādām jūtām pret Krišnu jeb Krišnas apziņu mēs varam pieņemt visu. Ja rakstāmmašīnu var izmantot, lai padarītu mūsu Krišnas apziņas kustību plašāku, tad mums tā jāpieņem. Gluži tāpat jāizmanto arī diktofons un jebkura cita mašīna. Mūsu acīs Krišna ir viss. Krišna ir cēlonis un sekas, un mums nekas nepieder. Krišnas lietas ir jāizmanto, lai kalpotu Viņam. Tāds ir mūsu uzskats.

Tomēr tas nenozīmē, ka mums būtu jāatsakās no garīgās kalpošanas principiem vai jāizturas pret likumiem un ierobežojumiem nevērīgi. Tam, kas sāk nodarboties ar bhakti, jāievēro visi principi, ko nosaka garīgais skolotājs. Ja mēs kaut ko pieņemam vai atsakāmies no kaut kā, tad tam jānotiek saskaņā ar bhakti principiem. Cilvēks nedrīkst neatkarīgi izdomāt, ka kaut kas ir jāpieņem vai no kaut kā ir jāatsakās. Tāpēc ir nepieciešams garīgais skolotājs, kurš ir redzama Krišnas izpausme un kurš vada bhaktu Dieva Augstākās Personības vārdā.

Garīgais skolotājs nekādā gadījumā nedrīkst aizrauties ar bagātību krāšanu vai daudzu sekotāju pieņemšanu. Īstens garīgais skolotājs tā nerīkojas. Taču reizēm, ja garīgo skolotāju nav noteiktā veidā atzinušas autoritātes un viņš ir kļuvis par garīgo skolotāju pats, var gadīties, ka viņš aizraujas ar bagātību krāšanu un daudzu mācekļu pieņemšanu, kas neliecina par augstu garīgās kalpošanas līmeni. Ja cilvēks aizraujas ar tāda veida darbību, viņa garīgā kalpošana atslābst. Tāpēc cilvēkam ir stingri jāievēro mācekļu pēctecības principi.

Krišnas apziņas cilvēks attīrās gluži dabiski, un viņam nav vajadzības attīrīties vēl kaut kādā īpašā veidā ar domām vai darbību. Cilvēks, kurš pacēlies augstā Krišnas apziņas līmenī, jau ir ieguvis visas labās īpašības un ievēro likumus un ierobežojumus, kas noteikti mistiskajā jogā. Šiem likumiem bhakta seko gluži dabiski. Mēs varam minēt piemēru par nevardarbības īpašību, kas tiek uzskatīta par ļoti labu. Bhakta ir nevardarbīgs pēc dabas, tāpēc viņam nevajag vēl atsevišķi izkopt nevardarbības īpašību. Ir cilvēki, kuri vēlas šķīstīties, kļūstot par veģetāriešiem, taču bhakta gluži dabiski ir veģetārietis. Viņam nav vajadzības stāties kaut kādā veģetāriešu biedrībā un atsevišķi ar to nodarboties — viņš jau tāpat ir veģetārietis.

Ir arī daudz citu piemēru, kas liecina, ka bhaktam nav vajadzības nodarboties ne ar ko citu kā ar Krišnas apziņu. Viņš dabiskā kārtā iegūst visas labās padievu īpašības. Ja cilvēki ar nolūku cenšas būt veģetārieši vai atsacīties no vardarbības, tad no materiālā viedokļa šīs īpašības var būt ļoti labas, taču ar tām nepietiek, lai viņi kļūtu par bhaktām. Veģetārietis ne vienmēr ir bhakta vai nevardarbīgs cilvēks. Taču bhakta gluži dabiski ir gan veģetārietis, gan arī nevardarbīgs. Tāpēc mums jāsecina, ka veģetārisms un nevardarbība nav bhakti cēloņi.

Kā piemēru mēs varam minēt stāstu no Skanda Purānas par mednieku, kurš, saņēmis norādījumus no Nāradas Muni, kļuva par diženu bhaktu. Kad mednieks bija kļuvis par nevainojamu bhaktu, viņš nespēja nogalināt pat skudru. Nāradas draugs Parvata Muni, redzēdams, cik brīnumaini garīgā kalpošana izmainījusi mednieka dabu, sacīja: «Mans dārgais medniek! Tava nevēlēšanās nogalināt pat skudru nav nekas pārsteidzošs. Ja cilvēks sevī izkopj bhakti attieksmi, tad viņā gluži dabiski izpaužas visas labās īpašības. Bhakta nekad nevienam nesagādā ciešanas.»

Šrī Rūpa Gosvāmī apstiprina, ka cilvēkā, kurš nodarbojas ar garīgo kalpošanu, gluži dabiski izpaužas apziņas tīrība, ķermeniskās darbības tīrība, askētiskums, prāta miers utt.

Šrī Rūpa Gosvāmī norāda, ka pastāv deviņi garīgās kalpošanas veidi, t.i., klausīšanās, daudzināšana, atcerēšanās, kalpošana, Dievības godināšana templī, lūgšana, norādījumu izpildīšana, kalpošana Krišnam kā draugam un visa veltīšana Viņam. Katrs no šiem paņēmieniem ir tik ietekmīgs, ka cilvēks, ejot pat pa vienu no šiem ceļiem, noteikti var sasniegt vēlamo pilnību. Piemēram, ja viens cilvēks tiecas tikai klausīties stāstus par Kungu, bet otrs tiecas daudzināt svētā vārda slavu, tad viņi abi sasniedz garīgās kalpošanas mērķi. Tas ir izskaidrots «Čaitanja-čaritāmritā». Cilvēks var nodarboties ar vienu, diviem, trijiem vai pat visiem dažādajiem garīgās kalpošanas paņēmieniem, un galu galā viņš sasniegs vēlamo mērķi, t.i., nostiprināsies garīgajā kalpošanā.

Ir konkrēti piemēri, kā bhaktas, nodarbojoties tikai ar vienu no šiem kalpošanas veidiem, sasnieguši pilnību. Valdnieks Parīkšits sasniedza dzīves mērķi, vienkārši klausoties Šrīmad Bhāgavatamu. Šukadēva Gosvāmī sasniedza dzīves mērķi, stāstot Šrīmad Bhāgavatamu. Prahlāda Mahārādža guva panākumus garīgajā kalpošanā, vienmēr atceroties Kungu. Laimes dieviete Lakšmī guva panākumus, masējot Kunga lotospēdas. Valdnieks Prithu guva panākumus ar godināšanu templī. Akrūra guva panākumus ar lūgšanām. Hanumāns guva panākumus, tieši kalpojot Kungam Rāmačandram. Ardžuna guva panākumus, būdams Krišnas draugs. Un Bali Mahārādža guva panākumus, piedāvājot visus savus īpašumus Krišnam.

Var minēt arī tādus bhaktas, kuri ir nodarbojušies ar visiem garīgās kalpošanas paņēmieniem vienlaicīgi. Šrīmad Bhāgavatamas devītā dziedājuma ceturtās nodaļas 18., 19. un 20. pantā runāts par Mahārādžu Ambarīšu, kurš nodarbojās ar visiem garīgās kalpošanas paņēmieniem. Šajos pantos Šukadēva Gosvāmī saka: «Vispirms valdnieks Ambarīša vērsa savu prātu uz Kunga Krišnas lotospēdām un tad izmantoja savu runu, lai aprakstītu Dieva Kunga spēles un darbību. Ar savām rokām viņš mazgāja Dieva Kunga templi. Ar ausīm viņš klausījās stāstus par Dieva Kunga pārpasaulīgo godību. Ar savām acīm viņš raudzījās uz brīnišķīgo tempļa Dievību. Savu ķermeni viņš izmantoja, lai saskartos ar tīriem Kunga bhaktām. [Atrodoties kāda cilvēka sabiedrībā, ar viņu nākas kopā sēdēt, ēst utt., un tādā veidā neizbēgama ir arī ķermeniska saskarsme. Mahārādža Ambarīša uzturējās tikai tīru bhaktu sabiedrībā un neļāva, lai viņa augumam pieskartos kāds cits.] Ar nāsīm viņš ieelpoja Krišnam piedāvāto ziedu un tulasī smaržu, un mēli viņš izmantoja, lai baudītu Krišnas prasādu [ēdienu, kas īpaši pagatavots Kungam un kura pārpalikumus bauda bhaktas]. Mahārādža Ambarīša varēja piedāvāt Krišnam ļoti jauku prasādu, jo viņš bija valdnieks un naudas viņam netrūka. Mahārādža Ambarīša mēdza piedāvāt Krišnam viskaraliskākos ēdienus, un pēc tam viņš baudīja krišna-prasādas pārpalikumus. Valdniekam nekā netrūka, jo viņam bija brīnišķīgs templis, kurā Kunga Dievība bija bagātīgi izrotāta un Tai tika piedāvāti vislabākie ēdieni. Tādējādi viss bija pieejams, un Mahārādža Ambarīša vienmēr darbojās Krišnas apziņā.» Atzinums ir tāds, ka mums jāseko diženu bhaktu piemēram. Ja mēs nespējam nodarboties ar visiem garīgās kalpošanas paņēmieniem, tad, sekojot agrāko āčārju piemēram, mums jācenšas nodarboties vismaz ar vienu no tiem. Ja mēs nodarbosimies ar visiem garīgās kalpošanas paņēmieniem, kā to darīja Mahārādža Ambarīša, tad katrs no tiem nodrošinās mums garīgās kalpošanas pilnību. No tā brīža, kad cilvēks pilnībā velta sevi garīgajai kalpošanai, viņš automātiski atbrīvojas no materiālajiem sārņiem, un atbrīve kļūst par tāda bhaktas kalponi. Šo domu apstiprina Bilvamangala Thākurs. Ja cilvēks izkopj tīru bhakti pret Kungu, tad atbrīve viņam iet līdzi kā kalpone.

Šrīla Rūpa Gosvāmī norāda, ka autoritātes garīgās kalpošanas vadošos principus reizēm sauc par kalpošanu Kungam bagātībā.


Tālāk: 15. nodaļa

Saturs Bibliotēka