Bhakti nektārs piecpadsmitā nodaļa

null

Piecpadsmitā nodaļa

Spontāna garīgā kalpošana

Spontānas garīgās kalpošanas piemērs ir Krišnas tiešie pavadoņi Vrindāvanā. Vrindāvanas iedzīvotāju spontānās attiecības ar Krišnu sauc par rāgātmiku. Šīm būtnēm nekas nav jāmācās par garīgo kalpošanu; tās jau ir sasniegušas pilnību visu vadošo principu ievērošanā un nodarbojas ar spontānas mīlestības pilnu kalpošanu Dieva Augstākajai Personībai. Piemēram, ganu zēniem, kas spēlējas ar Krišnu, nav jānodarbojas ar askēzēm vai jogu, lai iemācītos rotaļāties ar Kungu. Visas vadošo principu pārbaudes tie ir izgājuši agrākajās dzīvēs, tādēļ tagad ir varējuši nonākt tiešā Krišnas sabiedrībā un kļūt par Viņa dārgajiem draugiem. Viņu spontāno attieksmi sauc par rāgātmika-bhakti.

Šrī Rūpa Gosvāmī ir definējis rāgātmika-bhakti kā spontānu tieksmi pēc kaut kā un pastāvīgu domu vēršanu uz šo ārkārtīgi stiprās mīlestības mērķi. Garīgo kalpošanu ar spontānas mīlestības jūtām sauc par rāgātmika-bhakti. Rāgātmikas garīgā kalpošanu ir divējāda: vienu sauc par juteklisku tieksmi, bet otru — par attiecībām.

Šajā sakarībā var minēt vārdus, ko Nārada Muni saka Judhišthiram Šrīmad Bhāgavatamas septītā dziedājuma pirmās nodaļas 30. pantā: «Mans dārgais valdniek! Ir daudz tādu bhaktu, kuri vispirms pieķeras Dieva Personībai, lai apmierinātu jutekļus vai arī aiz skaudības pret Viņu, aiz bailēm no Viņa vai ar vēlmi būt kopā ar Viņu un mīlēt Viņu. Galu galā viņi attīrās no materiālajiem sārņiem, pakāpeniski izkopj sevī garīgu mīlestību un sasniedz augstāko dzīves mērķi, pēc kura tiecas tīrie bhaktas.»

Piemērs spontānai mīlestībai ar juteklisku piesaistību ir gopī. Gopī ir jaunas meitenes, un Krišna ir jauns puisis. Ārēji var likties, ka gopī ir pieķērušās Krišnam dzimumtieksmes dēļ. Līdzīgā veidā valdnieks Kamsa domāja par Krišnu aiz bailēm. Kamsa pastāvīgi baidījās no Krišnas, jo bija pareģots, ka viņa māsasdēls Krišna to nogalinās. Šišupāla pastāvīgi neieredzēja Krišnu, un valdnieka Jadu pēcteči ģimenes attiecību dēļ domāja par Krišnu kā par vienu no savas ģimenes locekļiem. Visiem šiem atšķirīgajiem bhaktām ir dažāda veida spontāna tieksme pēc Krišnas, tomēr viņi sasniedz vienu un to pašu dzīves mērķi.

Gan gopī mīlestība pret Krišnu, gan Jadu dinastijas locekļu mīlestība tiek uzskatīta par spontānu jeb rāgātmiku. Turpretī Kamsas bailes no Krišnas un Šišupālas naids pret Krišnu netiek uzskatīti par garīgo kalpošanu, jo viņu attieksme nav labvēlīga. Garīgā kalpošana jāveic tikai ar labvēlīgu attieksmi. Tādējādi, kā norāda Šrī Rūpa Gosvāmī, šāda veida domas par Krišnu netiek uzskatītas par garīgo kalpošanu. Vēl Šrī Rūpa Gosvāmī apskata Jadu mīlestību. Ja tā pastāv draudzības līmenī, tad tā ir spontāna mīlestība, bet, ja tā pastāv vadošo principu līmenī, tad ne. Un tikai tad, kad tieksme pastāv spontānas mīlestības līmenī, tā tiek pieskaitīta tīras garīgās kalpošanas kategorijai.

Varbūt mums ir grūti saprast, kāpēc gopī un Kamsa sasniedza vienu un to pašu mērķi, taču tas ir jāizprot ļoti skaidri, jo gan Kamsas, gan Šišupālas attieksme atšķīrās no gopī attieksmes. Lai gan visos šajos gadījumos mērķis ir Dieva Augstākā Personība un visi bhaktas nonāk garīgajā valstībā, tomēr starp šiem diviem dvēseļu veidiem ir atšķirība. Šrīmad Bhāgavatamas pirmajā dziedājumā teikts, ka Absolūtā Patiesība ir viena un ka Tā izpaužas kā bezpersoniskais Brahmans, Paramātma (Virsdvēsele) un Bhagavāns (Dieva Augstākā Personība). Tā ir garīga atšķirība. Lai gan Brahmans, Paramātma un Bhagavāns ir viena un tā pati Absolūtā Patiesība, tādi bhaktas kā Kamsa un Šišupāla varēja sasniegt tikai Brahmana starojumu. Viņiem nebija Paramātmas vai Bhagavāna izpratnes. Tāda ir atšķirība.

Varam minēt līdzību par sauli un saules stariem: atrasties saulē nenozīmē atrasties uz pašas saules. Saules temperatūra atšķiras no saules staru temperatūras. Ja cilvēks ar reaktīvo lidmašīnu vai kosmosa kuģi ir lidojis caur saules stariem, tad tas vēl nenozīmē, ka viņš ir bijis uz pašas saules. Lai gan saules stari un pati saule patiesībā neatšķiras, atšķirība tomēr pastāv, jo stari ir enerģija, bet saule — enerģijas avots. Gluži tāpat Absolūtā Patiesība un Tās ķermeniskais starojums vienlaicīgi neatšķiras un atšķiras. Kamsa un Šišupāla sasniedza Absolūto Patiesību, taču viņi netika ielaisti Goloka Vrindāvanas valstībā. Impersonālisti un Dieva Kunga ienaidnieki, kas pieķērušies Dievam, tiek ielaisti Viņa valstībā, taču tie netiek ielaisti Vaikunthas planētās vai Goloka Vrindāvanas planētā, kur dzīvo Visaugstais Kungs. Ieiet karaļa valstī un ieiet karaļa pilī nav viens un tas pats.

Šrīla Rūpa Gosvāmī apraksta impersonālistu un personālistu dažādos sasniegumus. Parasti tie, kas ir impersonālisti un kas ir naidīgi pret Dieva Augstāko Personību, saņem atļauju ieiet tikai bezpersoniskajā Brahmanā, ja vispār tie kādreiz sasniedz garīgo pilnību. Filozofi impersonālisti vienā ziņā ir tādi paši kā Dieva Kunga ienaidnieki, jo gan viszvērinātākie Dieva Kunga ienaidnieki, gan impersonālisti drīkst ieiet tikai bezpersoniskajā starojumā jeb brahmadžoti. Tātad jāsaprot, ka viņi pieder vienai kategorijai. Patiesībā impersonālisti ir Dieva ienaidnieki, jo viņi nespēj paciest neizmērojamo Dieva Kunga varenību. Viņi vienmēr cenšas pielīdzināt sevi Kungam. Tas notiek aiz skaudības. Šrī Čaitanja Mahāprabhu ir teicis, ka impersonālisti ir Dieva Kunga zaimotāji. Tomēr Kungs ir tik labs, ka Viņš pat saviem ienaidniekiem ļauj ieiet garīgajā valstībā un uzturēties bezpersoniskajā brahmadžoti jeb Absolūta gaismā, kurā nav atšķirību.

Dažkārt impersonālists var pamazām nonākt līdz personālai Dieva Kunga izpratnei. Bhagavad-gīta to apstiprina: «Tas, kuram ir īstenas zināšanas, pēc daudzām dzimšanām un nāvēm uztic sevi Man.» Impersonālists ar šādu sevis uzticēšanu var nokļūt uz Vaikunthalokas (garīgās planētas), kur viņš kā dvēsele, kas uzticējusi sevi Kungam, iegūst tādu pašu ķermeni, kāds ir Kungam.

Brahmānda Purānā teikts: «Tie, kas atbrīvojušies no materiālajiem sārņiem, un tie, kuri ir dēmoni un kurus nogalinājusi Dieva Augstākā Personība, gremdējas Brahmana izpratnē un mīt brahmadžoti garīgajās debesīs.» Šīs garīgās debesis atrodas daudz augstāk par materiālajām debesīm, un arī Bhagavad-gītā apstiprināts, ka aiz šīm materiālajām debesīm ir citas — mūžīgās debesis. Ienaidnieki un impersonālisti var saņemt atļauju ieiet šajā Brahmana starojumā, turpretī Krišnas bhaktas paceļas līdz pašām garīgajām planētām. Tā kā tīri bhaktas ir izkopuši savu spontāno mīlestību pret Dieva Augstāko Personību, viņi saņem atļauju nonākt uz garīgajām planētām un baudīt garīgu svētlaimi Dieva Augstākās Personības sabiedrībā.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma astoņdesmit septītās nodaļas 23. pantā iemiesotās Vēdas uzrunā Kungu: «Mans dārgais Kungs! Jogi meditē uz Tavu vienuviet esošo iezīmi un tādējādi sasniedz garīgo pilnību jeb saplūšanu ar bezpersonisko brahmadžoti. Tie, kas uzskata Tevi par savu ienaidnieku, sasniedz šo pašu pilnību bez meditācijas. Gopī, kuras Tu apskauj ar savām čūskām līdzīgajām rokām un kuras ir iemīlējušās Tevī, arī sasniedz šādu pilnību. Un, kas attiecas uz mums — padieviem, kuri atbild par dažādām Vēdu zināšanu daļām, — mēs vienmēr sekojam gopī piemēram. Tā mēs ceram sasniegt šo pašu pilnību.» Runājot par «šo pašu pilnību», mums vienmēr jāatceras piemērs par sauli un saules stariem. Impersonālisti var saplūst ar saules stariem līdzīgo brahmadžoti, turpretī tie, kas mīl Augstāko Personību, ieiet Dieva Kunga augstākajā mājvietā — Goloka Vrindāvanā.

Ar vārdiem «gopī kaislīgā tieksme» mēs neapzīmējam nekāda veida dzimumsakarus. Šrīla Rūpa Gosvāmī paskaidro, ka šī «iekāres pilnā vēlme jeb mīlestība» ir bhaktas īpaša attieksme pret Krišnu. Pilnības līmenī katram bhaktam ir spontāna tieksme pēc Kunga. Šādu attieksmi reizēm sauc par bhaktas «iekāres pilno vēlmi» — bhakta kāro noteiktā noteiktā veidā kalpot Kungam. Var likties, ka tā ir vēlme baudīt Kungu, bet patiesībā tā ir cenšanās kalpot Kungam noteiktā veidā. Piemēram, bhaktam var būt vēlme atrasties Dieva Personības sabiedrībā kā ganu zēnam. Tas vēlas kalpot Kungam, palīdzot Viņam ganībās pieskatīt govis. Var rasties iespaids, ka tā ir vēlme baudīt Dieva Kunga sabiedrību, taču patiesībā tā ir spontāna mīlestība, un bhakta vēlas kalpot Kungam, palīdzot Viņam ganīt pārpasaulīgās govis.

Jutekliska piesaistība

Šī ārkārtīgi stiprā vēlme kalpot Kungam izpaužas pārpasaulīgajā Vradžas zemē, un visvairāk tā izpaužas gopī attieksmē. Gopī mīlestība uz Krišnu ir tik cildena, ka reizēm, lai mēs to varētu saprast, tā tiek saukta par «iekāres pilno vēlmi».

«Šrī Čaitanja-čaritāmritas» autors Kavirādža Krišnadāsa ir paskaidrojis atšķirību starp iekāres pilno vēlmi un kalpošanas attieksmi šādi: «Iekāres pilna vēlme ir vēlme apmierināt savus jutekļus, bet pārpasaulīga vēlme ir vēlme kalpot Dieva Kunga jutekļiem.» Materiālajā pasaulē mīlētāji nevēlas apmierināt viens otra jutekļus. Īstenībā visi vēlas apmierināt galvenokārt savus jutekļus. Turpretī gopī vienīgā vēlme bija Dieva Kunga jutekļu apmierināšana, un materiālajā pasaulē tam nav nekā līdzīga. Tāpēc zinātnieki reizēm salīdzina gopī ekstāzes pilno mīlestību uz Krišnu ar materiālās pasaules iekāres pilnajām vēlmēm, taču patiesībā šo līdzību nedrīkst saprast burtiski. Tas ir tikai izteiksmes veids, kas palīdz izprast pārpasaulīgās attiecības.

Tādi diženi bhaktas, kas atrodas Udhavas līmenī, ir ļoti tuvi Dieva Kunga draugi, un viņi vēlas sekot gopī piemēram. Tātad gopī mīlestība uz Krišnu noteikti nav materiāla iekāre. Vai gan citādi Udhava tiektos sekot viņu piemēram? Vēl varam atcerēties pašu Kungu Čaitanju: pieņēmis sanjāsas dzīves kārtu, Viņš ārkārtīgi stingri izvairījās no sieviešu sabiedrības, tomēr mācīja, ka nav labāka Krišnas godināšanas veida par to, kā to darīja gopī. Var likties, ka gopī godināja Kungu aiz iekāres, taču šo paņēmienu cildināja pat Šrī Čaitanja Mahāprabhu. Tā pati par sevi ir liecība, ka iekārei līdzīgā gopī tieksme pēc Krišnas nebūt nav materiāla. Kamēr cilvēks nav pilnībā nonācis pārpasaulīgā līmenī, viņam ir ļoti grūti saprast gopī attiecības ar Krišnu. Tā kā šīs attiecības atgādina jaunu puišu un meiteņu attiecības, tās reizēm tiek kļūdaini uzskatītas par parastiem šīs materiālās pasaules dzimumsakariem. Diemžēl cilvēki, kuri nespēj izprast Krišnas un gopī mīlestības pārpasaulīgumu, pieņem, ka šī Krišnas un gopī mīlestība ir laicīgas attiecības, un reizēm pat glezno bezkaunīgus attēlus kādā modernā stilā.

No otras puses — Kubdžas iekāres pilno vēlmi zinātnieki sauc par «vēlmi, kas gandrīz ir iekāre». Kubdža bija kuprīte, kura arī lielā ekstātiskā mīlestībā gribēja Krišnu. Taču viņas tieksme pēc Krišnas bija gandrīz pasaulīga, un tāpēc viņas mīlestību nevar salīdzināt ar gopī mīlestību. Viņas mīlestības pilno tieksmi pēc Krišnas sauc par kāma-prāju, t.i., tā ir gandrīz kā gopī mīlestība uz Krišnu.

Attiecības

Vrindāvanas iedzīvotāju, piemēram, Nandas Mahārādžas un māmiņas Jašodas, attieksmē parādās ideālais pārpasaulīgais priekšstats par tēva un mātes attiecībām ar Krišnu — sākotnējo Dieva Personību. Patiesībā neviens nevar kļūt par Krišnas tēvu vai māti, taču, ja bhaktam ir šādas pārpasaulīgas jūtas, tad tās sauc par mīlestību uz Krišnu ar vecāku attieksmi. Tādas pašas jūtas bija arī Vrišni (Krišnas radiniekiem Dvārakā). Tātad spontāna mīlestība uz Krišnu ar vecāku attieksmi ir sastopama gan pie Vrišni dinastijas locekļiem Dvārakā, gan pie Vrindāvanas iedzīvotājiem.

Spontāna mīlestība, ko pret Krišnu pauda gan Vrišni, gan Vrindāvanas iedzīvotāji, viņos mājo mūžīgi. Ja cilvēks atrodas garīgās kalpošanas pakāpē, kurā viņam jāievēro vadošie norādījumi, tad par šo mīlestības veidu runāt nav jēgas, jo augstākā līmenī šāda mīlestība parādās pati no sevis.


Tālāk: 16. nodaļa

Saturs Bibliotēka