Bhakti nektārs sešpadsmitā nodaļa

null

Sešpadsmitā nodaļa

Spontānas bhakti
apraksta turpinājums

Iespēja uzsākt spontānu garīgo kalpošanu

Ja kāds cenšas sekot tādu mūžīgu Dieva Kunga bhaktu kā Vrišni un Vrindāvanas iedzīvotāju piemēram, tad viņu sauc par rāgānuga bhaktu. Tas nozīmē, ka šis cilvēks cenšas sasniegt minēto bhaktu pilnību. Šie rāgānugas bhaktas neseko garīgās kalpošanas vadošajiem principiem īpaši stingri, taču viņos izveidojas spontāna pieķeršanās tādiem mūžīgiem bhaktām kā Nandam vai Jašodai, un viņi spontāni cenšas sekot to piemēram. Tieksme līdzināties kādam noteiktam bhaktam attīstās pamazām, un šo darbību sauc par rāgānugu.

Tomēr mums vienmēr jāatceras, ka šāda stipra vēlme sekot Vradžas (Vrindāvanas) iedzīvotāju piemēram ir iespējama vienīgi tad, kad cilvēks ir atbrīvojies no materiālajiem sārņiem. Garīgajā kalpošanā, kas notiek saskaņā ar vadošajiem principiem, ir pakāpe, kuru sauc par anartha-nivriti, t.i., par atbrīvošanos no visiem materiālajiem sārņiem. Reizēm cilvēki cenšas atdarināt šādu bhakti mīlestību, taču patiesībā viņi nav brīvi no anarthām jeb nevēlamiem paradumiem. Reizēm kāds tā saucamais bhakta nosauc sevi par Nandas, Jašodas vai gopī sekotāju, taču tajā pat laikā ir skaidri redzama viņa pieķeršanās tādām nešķīstām lietām kā laicīgajai dzimumdzīvei. Šāda dievišķās mīlestības izpausme ir tikai atdarinājums, un no tās nav nekādas jēgas. Kad cilvēks ir patiešām spontāni pieķēries gopī mīlestības principiem, viņš kļūst pilnīgi brīvs no laicīgajiem sārņiem.

Tāpēc sākumā ikvienam stingri jāievēro garīgās kalpošanas vadošie principi saskaņā ar svēto rakstu un garīgā skolotāja norādījumiem. Tikai tad, ja cilvēks ir atbrīvojies no visiem materiālajiem sārņiem, viņš var patiešām tiekties sekot Vrindāvanas bhaktu piemēram.

Šrī Rūpa Gosvāmī teicis: «Kad cilvēks ir patiešām atbrīvojies no materiālajiem sārņiem, viņš var pastāvīgi atcerēties kādu mūžīgu Vrindāvanas bhaktu un censties kalpot Krišnam tādā pašā veidā. Tas, kurš sevī izkopis šādu tieksmi, vienmēr dzīvo Vrindāvanā, savā prātā nekad neatstājot to.» Tātad, ja iespējams, cilvēkam jādodas uz Vradžabhūmi jeb Vrindāvanu, jāatrodas tur un pastāvīgi jākalpo Dievam Kungam, sekojot Vradža-dhāmas — garīgās Vradžas valstības — bhaktu piemēram. Taču, ja nav iespējams Vrindāvanā atrasties fiziski, cilvēks jebkurā vietā var meditēt uz to savā prātā. Lai kur arī cilvēks atrastos, viņam vienmēr jādomā par dzīvi Vradža-dhāmā un par kalpošanu, sekojot kāda noteikta bhaktas piemēram.

Bhaktam, kurš ir patiešām pilnveidojies Krišnas apziņā un pastāvīgi nodarbojas ar garīgo kalpošanu, nevajag sevi atklāt, pat ja viņš ir sasniedzis pilnību. Doma ir tāda, ka viņam vienmēr jāturpina darboties kā iesācējam, kamēr vien pastāv materiālais ķermenis. Garīgās kalpošanas vadošie principi jāievēro pat tīram bhaktam. Taču, kad bhakta apzinās savu īsteno stāvokli attiecībās ar Dievu Kungu, viņš līdztekus garīgajai kalpošanai, kas notiek saskaņā ar vadošajiem principiem, var sevī vienmēr domāt par Kungu, sekojot kādam noteiktam Dieva Kunga pavadonim, un tādā veidā izkopt savas pārpasaulīgās jūtas.

Šajā sakarībā mums jāuzmanās no tā saucamā sidha-pranālī. Ar sidha-pranālī nodarbojas cilvēki, kuri nav īpaši autoritatīvi un ir izdomājuši paši savu garīgās kalpošanas ceļu. Viņi iztēlojas, ka kļuvuši par Dieva Kunga pavadoņiem, bet tās ir tikai viņu iedomas. Šī izturēšanās nebūt nesaskan ar vadošajiem principiem. Ar tā saucamo sidha-pranālī nodarbojas prākrita-sahadžijas jeb tā saucamo vaišnavu pseidosekta. Pēc Rūpas Gosvāmī domām, šāda darbība ir tikai traucēklis pareizas garīgās kalpošanas ceļā.

Šrī Rūpa Gosvāmī norāda, ka mācīti āčārjas iesaka sekot vadošajiem principiem pat tad, kad cilvēks jau ir izkopis spontānu mīlestību uz Krišnu. Saskaņā ar vadošajiem principiem pastāv deviņu veidu darbības, kas tika minētas iepriekš, un cilvēkam īpaši jānodarbojas ar tādu garīgās kalpošanas veidu, pēc kāda viņš dabiski tiecas. Piemēram, vienam var ļoti patikt klausīšanās, otram var īpaši patikt daudzināšana, un trešajam var īpaši patikt kalpošana templī. Tātad šie un visi seši pārējie garīgās kalpošanas veidi (atcerēšanās, kalpošana, lūgšanas, nodarbošanās ar kādu noteiktu kalpošanu, draudzīgas attiecības un visu īpašumu ziedošana) ir pildāmi no visas sirds. Tādējādi katram ir jādarbojas saskaņā ar savu garīgās kalpošanas garšu.

Mīlētāju attiecības

Garīgo kalpošanu, sekojot Vrindāvanas gopī un Dvārakas valdnieču piemēram, sauc par garīgo kalpošanu pretējo dzimumu mīlestībā. Garīgajai kalpošanai šādā mīlestībā ir divi veidi: viens ir netiešas mīlētāju attiecības un otrs — tieša mīlestība. Abos gadījumos cilvēkam ir jāseko kādai noteiktai gopī, kas šādā veidā kalpo Goloka Vrindāvanā. Tiešu pieķeršanos Dieva Augstākajai Personībai pretējo dzimumu mīlestībā apzīmē ar terminu «kēli». «Kēli» nozīmē «tieši pievienoties Dieva Augstākajai Personībai». Ir arī citi bhaktas, kas nevēlas tiešu saskarsmi ar Augstāko Personību, bet kas bauda Dieva Kunga mīlestību ar gopī. Šādi bhaktas gūst prieku, vienkārši klausoties par Kunga spēlēm ar gopī.

Izkopt sevī šādu mīlestību var tikai tie, kas jau ievēro garīgās kalpošanas vadošos principus, it īpaši, ja viņi templī godina Rādhu un Krišnu. Šādi bhaktas pamazām izkopj spontānu mīlestību pret Dievību, un, klausoties par Kunga un gopī mīlestību, viņi pamazām pieķeras šīm rotaļām. Kad šī spontānā pieķeršanās ir kļuvusi ļoti liela, bhakta nonāk vienā no minētajām kategorijām.

Šāda mīlestība pret Krišnu attīstās ne tikai sievietēm. Materiālajam ķermenim nav nekāda sakara ar garīgo mīlestību. Sieviete var izkopt drauga attiecības ar Krišnu, un gluži tāpat vīrietis var izkopt Vrindāvanas gopī attiecības ar Krišnu. Tas, kā vīriešu kārtas bhakta var vēlēties kļūt par gopī, ir aprakstīts Padma Purānā: agrākajos laikos Dandakāranjā bija daudz gudro. Dandakāranja ir mežs, kurā dzīvoja Kungs Rāmačandra pēc tam, kad tēvs Viņu bija izsūtījis trimdā uz četrpadsmit gadiem. Tajā laikā Dandakāranjā dzīvoja daudzi augsta līmeņa gudrie, kurus savaldzināja Kunga Rāmačandras skaistums un kuri vēlējās kļūt par sievietēm, lai varētu apskaut Kungu. Vēlāk šie gudrie kopā ar Krišnu ieradās Goloka Vrindāvanā un piedzima par gopī — Krišnas draudzenēm. Tādā veidā viņi sasniedza garīgās dzīves pilnību.

Gadījumu ar Dandakāranjas gudrajiem var izskaidrot sekojoši: kad Kungs Rāmačandra dzīvoja Dandakāranjā, gudros, kas mežā nodarbojās ar garīgo kalpošanu, ļoti piesaistīja Viņa skaistums, un tie tūlīt atcerējās Vrindāvanas gopī, kuras baudīja laulības mīlestību ar Krišnu. Mēs redzam, ka Dandakāranjas gudrie vēlējās sasniegt gopī mīlestību uz Krišnu, lai gan viņi apzinājās Visaugsto Kungu gan kā Krišnu, gan kā Kungu Rāmačandru. Viņi zināja, ka, lai gan Rāmačandra ir paraugvaldnieks un nevar pieņemt vairāk kā vienu sievu, Kungs Krišna, kurš ir pilnīga Dieva Personība, var piepildīt viņu vēlmes Vrindāvanā. Šie gudrie arī secināja, ka Kunga Krišnas veidols ir vēl pievilcīgāks par Kunga Rāmačandras veidolu, un tāpēc lūdza iespēju nākamajā dzīvē kļūt par gopī, lai būtu kopā ar Krišnu. Kungs Rāmačandra neko neatbildēja, un šī klusēšana liecina par to, ka Viņš uzklausīja gudro lūgšanas. Tādējādi Kungs Rāmačandra deva gudrajiem svētību, lai nākamajās dzīvēs viņi varētu būt kopā ar Kungu Krišnu. Pateicoties šai svētībai, gudrie nākamajā dzīvē piedzima par sievietēm, kā paši to bija vēlējušies. Viņus pasaulē laida Gokulas gopī tajā laikā, kad Gokula Vrindāvanā bija Kungs Krišna, un viņi varēja baudīt Kunga Krišnas sabiedrību. Tā viņi varēja izkopt pārpasaulīgas mīlestības jūtas pret Kungu Krišnu un sasniegt cilvēka dzīves pilnību.

Pretējo dzimumu mīlestība ir divu veidu: vīra un sievas mīlestība un mīlētāja un iemīļotās mīlestība. Tas, kurš izkopj sievas attiecības ar Krišnu, nonāk Dvārakā, kur bhakta kļūst par Kunga valdnieci. Tas, kurš izkopj mīlētājas attiecības ar Krišnu, nonāk Goloka Vrindāvanā, lai būtu kopā ar gopī un baudītu mīlestību ar Krišnu. Ļoti svarīgi ir saprast, ka šādas mīlestības attiecības ar Krišnu, t.i., gan gopī, gan valdnieču attiecības, var būt ne tikai sievietēm. Arī vīrietis var izkopt šādas jūtas, kam piemērs ir Dandakāranjas gudrie. Ja kāds tikai vēlas pretējo dzimumu mīlestību, bet neseko gopī piemēram, viņš nonāk Kunga sabiedrībā Dvārakā.

Mahā-kūrma Purānā teikts: «Diženi gudrie — ugunsdievu dēli — stingri ievēroja vadošos principus, vēlēdamies baudīt mīlētāju attiecības ar Krišnu. Tādā veidā nākamajā dzīvē tie nonāca pie Kunga, kuru sauc par Vāsudēvu jeb Krišnu un kurš ir visa radītā avots, un kļuva par Viņa sievām.»

Vecāku attieksme un draudzība

Bhaktām, kas pieķērušies Krišnam kā vecāki, jāseko Nandas Mahārādžas piemēram. Un bhaktām, kuri pieķērušies Krišnam kā draugi, jāseko Subalas piemēram. Nanda Mahārādža ir Krišnas audžutēvs, un no visiem draugiem Vradžabhūmi zemē Krišnam vistuvākais ir Subala.

Ja cilvēks vēlas kļūt par Kunga tēvu vai draugu, viņš var iet divus dažādus ceļus. Pirmais paņēmiens ir censties kļūt par Dieva Kunga tēvu tieši, bet otrais paņēmiens ir sekot Nandas Mahārādžas piemēram un izkopt tēva attieksmi pret Krišnu. No šiem diviem paņēmieniem pirmais, t.i., cenšanās kļūt par Krišnas tēvu tieši, nav ieteicams. Šādu attiecību izkopšanu var piesārņot mājāvādas (impersonālā) filozofija. Mājāvādī jeb monisti par Krišnu uzskata paši sevi, un, ja kāds domā, ka viņš pats ir kļuvis par Nandu Mahārādžu, tad šī vecāku mīlestība tiek piesārņota ar mājāvādas filozofiju. Mājāvādas filozofijas domāšanas veids ir apvainojošs, un neviens apvainotājs netiek ielaists Dieva valstībā un nevar nonākt Krišnas sabiedrībā.

Skanda Purānā ir pastāstīts par kādu vecu vīru, kurš dzīvoja Pāndu valsts galvaspilsētā Hastināpurā un vēlējās, lai Krišna būtu viņa mīļotais dēls. Šis vecais vīrs guva panākumus, paklausot Nāradas ieteikumam sekot Nandas Mahārādžas piemēram.

Nārājana-vjūha-stavas lūgšanās ir teikts, ka tāds cilvēks, kurš pastāvīgi domā par Kungu kā par savu vīru, draugu, tēvu vai labvēli, ir jāgodina visiem. Šādu spontānu mīlestību uz Krišnu var izkopt tikai ar īpašu Krišnas vai Viņa tīrā bhaktas žēlastību. Šo garīgās kalpošanas ceļu reizēm sauc par pušti-mārgu. Vārds «pušti» nozīmē «barojošs», un vārds «mārga» nozīmē «ceļš». Šādu attiecību izkopšana «baro» garīgo kalpošanu, un cilvēks var sasniegt augstāko līmeni. Tādējādi šo ceļu sauc par barošanas ceļu jeb pušti-mārgu. Vallabha-sampradājā, kas pieder vaišnavu reliģijas Višnusvāmī kopai, bhaktas godina Krišnu, ejot šo pušti-mārgu. Ar šo pušti-mārgas paņēmienu parasti nodarbojas Gudžaratas bhaktas, kuri godina Bāla Krišnu.


Tālāk: 17. nodaļa

Saturs Bibliotēka