Bhakti nektārs septiņpadsmitā nodaļa

null

Septiņpadsmitā nodaļa

Ekstātiska mīlestība

Garīgi kalpojot un ievērojot vadošos principus, cilvēks patiešām paceļas pārpasaulīgā līmenī, kurā viņu neskar materiālās dabas īpašības. Tad viņa sirds kļūst gaiša kā saule. Saule ir augstāka par visām planētām, un to nespēj pārklāt nekādi mākoņi; un gluži tāpat, kad bhakta ir tīrs kā saule, no viņa skaidrās sirds izplūst ekstātiska mīlestība, kas ir vēl cildenāka par saules stariem. Tikai tad pieķeršanās Krišnam ir pilnīga. Bhakta spontāni vēlas kalpot Kungam ekstātiskā mīlestībā. Tad bhakta atrodas utama-adhikārī jeb pilnīgas bhakti līmenī. Šādu bhaktu nesatrauc materiālas piesaistības, un viņš domā tikai par kalpošanu Rādhai un Krišnam.

Lai padarītu šo jautājumu skaidrāku, atcerēsimies, ka iepriekšējās nodaļās tika aprakstītas garīgās kalpošanas pazīmes un doti norādījumi, kā cilvēks, izmantojot pašreizējos jutekļus, var nodarboties ar garīgo kalpošanu un pamazām pacelties spontānas mīlestības ekstāzes līmenī. Tika runāts par diviem garīgās kalpošanas veidiem, t.i., garīgo kalpošanu, kas notiek saskaņā ar vadošajiem principiem, un garīgo kalpošanu spontānā mīlestībā. Garīgajā kalpošanā, kas notiek saskaņā ar vadošajiem principiem, ir divas daļas: izpildes daļa un seku daļa. Garīgās kalpošanas izpildes daļu sauc par bhāvu jeb ekstāzi. Šajā sakarībā var minēt tantru izteikumu, ka bhāva ir pirmā uz Dieva Personību vērstas tīras mīlestības pazīme, un šajā pakāpē cilvēks reizēm raud vai dreb. Šīs pazīmes neizpaužas vienmēr, bet tikai pa laikam. Kad valdnieks Ambarīša Durvāsas dēļ nonāca grūtībās, viņš sāka domāt par Dieva Kunga lotospēdām. Valdnieka ķermenī bija redzamas izmaiņas, un viņam no acīm lija asaras. Šīs ir bhāvas pazīmes. Tās izpaužas kā raudāšana un ķermeņa drebēšana. Pēc tam, kad šīs ekstāzes pazīmes ir izpaudušās ārēji, tās paliek prātā, un ekstāzes turpinājums tiek saukts par samādhi. Šī novērtēšanas pakāpe ir pamats turpmākajām mīlestības attiecībām ar Krišnu.

Nonākt šajā ekstāzes pakāpē var divējādi. Viens veids ir pastāvīga atrašanās tīru bhaktu sabiedrībā. Otrs veids ir īpaša Krišnas žēlastība vai tīra Krišnas bhaktas žēlastība. Parasti cilvēks nonāk bhāvas pakāpē, atrodoties tīru bhaktu sabiedrībā, turpretī nonākšana šajā pakāpē ar īpašu Krišnas vai Viņa bhaktu žēlastību ir ļoti reta. Tas nozīmē, ka garīgā kalpošana jāveic nelokāmi un bhaktu sabiedrībā; tad cilvēks noteikti varēs pacelties šajā bhāvas līmenī. Īpašos gadījumos, protams, Krišna dod sevišķu žēlastību, un, lai gan mums vienmēr jācer, ka to saņemsim, tas nenozīmē, ka mums tikai dīki jāsēž un jāgaida īpaša Krišnas žēlastība; ir jāveic savi pienākumi. Piemēram, reizēm gadās, ka cilvēks nav mācījies ne skolā, ne augstskolā, bet tiek atzīts par lielu zinātnieku vai arī slavenas universitātes piedāvā viņam goda nosaukumus. Taču tas nenozīmē, ka cilvēkam nav jāiet skolā un tikai jāgaida, ka universitātes pašas piedāvās viņam goda nosaukumus. Tādējādi bhaktam uzticīgi jāievēro garīgās kalpošanas vadošie principi un tajā pat laikā jācer uz Krišnas vai Viņa bhaktas žēlastību.

Šrīmad Bhāgavatamā Nārada stāsta Vjāsadēvam, kā viņš ir pacēlies ekstātiskas mīlestības līmenī, sekojot garīgās kalpošanas vadošajiem principiem. Nārada pārstāsta savu iepriekšējo dzīvi un to, kā viņš ir izkopis ekstātisku mīlestību. Nārada kalpoja diženiem bhaktām un klausījās viņu sarunas un dziesmas. Tā kā Nāradam bija iespēja klausīties stāstus un dziesmas par Krišnu no tīriem bhaktām, viņš savā sirdī ļoti pieķērās šiem stāstiem un dziesmām. Nārada tik ļoti vēlējās klausīties šos aprakstus, ka pamazām viņā radās ekstātiska mīlestība pret Krišnu. Šī ekstātiskā mīlestība parādās pirms tīras mīlestības uz Krišnu, jo nākamajā pantā Nārada apstiprina, ka, uzklausot gudros, viņš pamazām ir ieguvis mīlestību uz Dievu. Šajā sakarībā Nārada Šrīmad Bhāgavatamas pirmā dziedājuma piektās nodaļas 28. pantā turpina: «Sākumā es pavadīju laiku kopā ar gudrajiem rudens lietainajās dienās. Katru rītu un vakaru es klausījos, kā viņi dziedāja un daudzināja Harē Krišnas mantru, un mana sirds pamazām šķīstījās. Kad es sāku klausīties viņus ļoti uzmanīgi, materiālā neziņa un kaislības mani vairs neietekmēja un es ar stingrību sāku garīgi kalpot Dievam Kungam.»

Tie ir praktiski piemēri, kā cilvēks var pacelties ekstātiskas mīlestības līmenī, uzturoties tīru bhaktu sabiedrībā. Tāpēc ir ļoti svarīgi vienmēr būt kopā ar tīriem bhaktām, kuri rītos un vakaros daudzina Harē Krišnas mantru. Tādā veidā cilvēks var šķīstīt savu sirdi un izkopt šo ekstātisko tīro mīlestību uz Krišnu.

Tas apstiprināts arī Šrīmad Bhāgavatamas trešā dziedājuma divdesmit piektās nodaļas 25. pantā, kur Kungs Kapila saka: «Manu dārgo māt! Kad cilvēks patiešām atrodas tīru bhaktu sabiedrībā, viņš var sajust garīgās kalpošanas cildeno spēku.» Citiem vārdiem sakot, ja runā tīrs bhakta, tad viņa teiktais izmaina klausītāju sirdis. Kāds ir klausīšanās un daudzināšanas noslēpums? Profesionāls runātājs nespēj radīt klausītāju sirdīs pārpasaulīgu ekstāzi. Turpretī, kad runā sevi apzinājusies dvēsele, kas nodarbojas ar kalpošanu Kungam, tā spēj padarīt klausītāju dzīvi garīgu. Tāpēc cilvēkam ir jāmeklē šādi viscaur tīri bhaktas, un tad, atrodoties viņu sabiedrībā un kalpojot, iesācējs bhakta noteikti izkopj sevī pieķeršanos, mīlestību un bhakti pret Dieva Augstāko Personību.

Padma Purānā ir stāstīts par kādu iesācēju bhaktu, kura, vēlēdamās pacelties bhāvas līmenī un saņemt Dieva Kunga žēlastību, dejoja visu nakti.

Taču reizēm gadās, ka cilvēkā mīlestība pret Kungu Krišnu rodas pēkšņi, bez nodarbošanās ar bhakti praksi. Šāda pēkšņa bhakti attieksmes parādīšanās jāuzskata par īpašu Krišnas vai Viņa bhaktas žēlastību. Šī šķietami nejaušā ekstātisko jūtu parādīšanās, kas nāk ar Krišnas bezcēloņu žēlastību, var būt triju veidu: tā var rasties no runas, no skatiena vai no labiem novēlējumiem.

Nāradīja Purānā ir runāts par ekstātiskas mīlestības rašanos no vārdiem. Kungs Krišna sacīja Nāradam: «Ak, labākais no brāhmaniem! Es vēlos, lai tu uzsāktu tīru garīgo kalpošanu, kas ir pārpasaulīgas svētlaimes pilna un visādā ziņā svētīga.»

Skanda Purānā runāts par ekstātiskas mīlestības rašanos no skatīšanās. Tur ir teikts: «Kad Džāngalas apgabala iedzīvotāji ieraudzīja Krišnu, Dieva Personību, viņus pārņēma tik dziļas jūtas, ka tie nespēja novērst skatu no Kunga.»

Kas attiecas uz sirsnīgiem laba vēlējumiem — Šuka-samhitā Nārada saka Šrī Vjāsadēvam: «Tev ir dēls, kurš ir vislielākais Dieva Personības bhakta, un es redzu, ka viņš, pat nesekodams garīgās kalpošanas vadošajiem principiem, ir ieguvis daudzas pazīmes, kādas parasti piemīt tiem, kas ar garīgo kalpošanu ir nodarbojušies daudzus jo daudzus mūžus.»

Kas attiecas uz ekstātisku mīlestību pret Krišnu — mēs varam minēt Šrīmad Bhāgavatamas septītā dziedājuma ceturtās nodaļas 36. pantu, kur Nārada uzrunā valdnieku Judhišthiru: «Mans dārgais valdniek! Aprakstīt Prahlādas raksturu ir ļoti grūti. Viņā ir dabiska tieksme pēc Krišnas, un, ja es kaut ko censtos teikt par viņa raksturu, tad tie būtu tikai vārdi; viņa īstenais raksturs ir neaprakstāms.» Tātad pats Nārada atzina, ka Prahlāda ar Kunga Krišnas žēlastību dabiskā veidā bija izkopis ekstātisku mīlestību.

Šī dabiskā Prahlādas tieksme pēc Krišnas bija radusies ar Nāradas žēlastību. Kad Prahlāda Mahārādža atradās savas mātes klēpī, Nārada, juzdams zēna mātei līdzi, mācīja viņai garīgās kalpošanas zinātni, un tajā pat laikā viņš vēlējās, lai arī bērns, kurš atradās mātes klēpī, gūtu no šiem norādījumiem labumu. Tā kā Nārada, autoritatīvs bhakta un dižens Dieva Personības pavadonis, vēlēja Prahlādam Mahārādžam labu, Prahlāda varēja izkopt sevī visas augsta līmeņa bhaktas pazīmes. To sauc par dabisku tieksmi. Šāda tieksme rodas ar īpašu Dieva Personības žēlastību vai ar īpašu dižena bhaktas, piemēram, Nāradas, žēlastību.

Skanda Purānā Parvata Muni uzrunā Nāradu: «Mans dārgais Nārada! Ir daudz svēto, bet tu esi tik dižens un cildens, ka vienkārši ar taviem laba vēlējumiem pat zemas kārtas mednieks var kļūt par diženu Kunga Krišnas bhaktu.»

Ekstātiskai mīlestībai uz Krišnu ir pieci veidi, kurus Šrī Rūpa Gosvāmī aprakstīs vēlāk.


Tālāk: 18. nodaļa

Saturs Bibliotēka