Bhakti nektārs astonpadsmitā nodaļa

null

Astoņpadsmitā nodaļa

Ekstātisku mīlestību
sasnieguša cilvēka raksturs

Tālāk Rūpa Gosvāmī apraksta, kāds raksturs ir cilvēkam, kurš patiešām sasniedzis ekstātisku mīlestību uz Krišnu. Viņam ir šādas īpašības:

(1) Cilvēks, kurš sasniedzis ekstātisku mīlestību, vienmēr vēlas izmantot savu laiku, lai garīgi kalpotu Kungam; bezdarbība viņam nepatīk. Šāds cilvēks vēlas kalpot vienmēr, augu dienu un nakti, ne mirkli nenovirzoties no kalpošanas ceļa.

(2) Šāds cilvēks vienmēr ir atturīgs un neatlaidīgs.

(3) Viņš ir brīvs no visām materiālajām piesaistībām.

(4) Par savu darbību viņš nevēlas nekādus materiālus labumus.

(5) Viņš vienmēr ir pārliecināts, ka Krišna dos viņam svētību.

(6) Viņš vienmēr alkst uzticīgi kalpot Kungam.

(7) Viņš ir ļoti pieķēries Dieva Kunga svēto vārdu daudzināšanai.

(8) Viņš vienmēr alkst aprakstīt Dieva Kunga pārpasaulīgās īpašības.

(9) Viņam ļoti patīk dzīvot vietā, kur notiek Dieva Kunga spēles, t.i., Mathurā, Vrindāvanā vai Dvārakā.

Laika izmantošana

Tīrs bhakta, kas ir izkopis ekstātisku mīlestību pret Krišnu, vienmēr izmanto savus vārdus, lai veltītu Kungam lūgšanas. Savā prātā viņš vienmēr domā par Krišnu, un ar savu augumu viņš vai nu noliecas Dievības priekšā, vai arī izmanto to kādā citā kalpošanā. Šīs ekstātiskās darbības laikā viņš dažreiz raud. Tādā veidā visa viņa dzīve tiek veltīta, lai kalpotu Kungam, un ne mirklis netiek izšķiests citos darbos.

Neatlaidība

Ja cilvēks par spīti dažādiem traucējumiem ir mierīgs, tad viņu sauc par izturīgu un neatlaidīgu. Ļoti labs šīs izturības un neatlaidības piemērs ir valdnieks Parīkšits. Šrīmad Bhāgavatamas pirmā dziedājuma deviņpadsmitās nodaļas 15. pantā valdnieks, kurš gaida savu nāvi, uzrunā visus sanākušos gudros: «Mani dārgie brāhmani! Uzskatiet mani par savu padevīgo kalpu. Es esmu atnācis uz Gangas krastu, lai uzticētu savu sirdi un dvēseli Kunga Krišnas lotospēdām. Tāpēc, lūdzu, svētiet mani, lai arī mātei Gangai ir prieks par mani! Lai brāhmana dēla lāsts nāk pār mani — es neiebilstu! Es tikai vēlos, lai jūs visžēlīgi daudzinātu Višnu svēto vārdu līdz pēdējam manas dzīves mirklim un lai es varētu izprast Viņa pārpasaulīgās īpašības.»

Šī Mahārādžas Parīkšita izturēšanās, viņa pacietība līdz pat pēdējam dzīves mirklim un prāta miers ir izturības piemērs. Tā ir viena no raksturīgajām iezīmēm bhaktam, kurš ir izkopis ekstātisku mīlestību pret Krišnu.

Nepieķeršanās

Jutekļi pastāvīgi tiecas pēc baudas, bet, kad bhakta izkopj pārpasaulīgu mīlestību pret Krišnu, materiālās vēlmes vairs nesaista viņa jutekļus. Šo prāta stāvokli sauc par nepieķeršanos. Ļoti labs nepieķeršanās piemērs ir valdnieks Bharata. Šrīmad Bhāgavatamas piektā dziedājuma četrpadsmitās nodaļas 43. pantā teikts: «Valdnieks Bharata bija tik ļoti pieķēries Krišnas lotospēdu skaistumam, ka viņš jau jaunībā atbrīvojās no pieķeršanās ģimenei, bērniem, draugiem, valstij utt., it kā tas viss būtu neaizskarami mēsli.»

Imperatora Bharatas izturēšanās ir spilgts piemērs, kas raksturo nepieķeršanos. Viņam materiālajā pasaulē bija pieejamas visas baudas, taču viņš tās atstāja. Tātad nepieķeršanās nenozīmē mākslīgu atturēšanos no vilinājumiem. Ja materiālās piesaistības cilvēku neskar pat par spīti šādiem vilinājumiem, var teikt, ka viņš ir nepieķēries. Protams, sākumā bhaktam jācenšas izvairīties no visiem kārdinājumiem, taču nobriedis bhakta saglabā nepieķeršanos pat tad, kad apkārt ir visdažādākie kārdinājumi. Tāda ir īstena nepieķeršanās.

Nelepošanās

Ja par spīti visām īpašībām, ko dod tīra apzināšanās, bhakta nekļūst lepns, tad to sauc par nelepošanos. Padma Purānā stāstīts par valdnieku Bhagīrathu, kurš bija imperators pār visiem pārējiem valdniekiem. Neraugoties uz to, valdnieks Bhagīratha izkopa sevī tādu ekstātisku mīlestību uz Krišnu, ka kļuva par ubagu un lūdza dāvanas pat savu politisko ienaidnieku un nepieskaramo mājās. Viņš bija tik pazemīgs, ka dziļā cieņā noliecās šo cilvēku priekšā.

Indijas vēsturē ir daudz līdzīgu piemēru. Gluži nesen, pirms divsimt gadiem vai pat mazāk, kāds liels Kalkutas zemes īpašnieks vārdā Lāls Bābu kļuva par vaišnavu un apmetās uz dzīvi Vrindāvanā. Arī viņš gāja no mājas uz māju un lūdza dāvanas pat no saviem politiskajiem ienaidniekiem. Dāvanu lūgšana nozīmē gatavību uzklausīt apvainojumus no tiem, pie kuriem cilvēks ir atnācis. Tas ir gluži dabiski. Taču Krišnas labad šādi apvainojumi jāpacieš. Kalpojot Krišnam, bhakta var pieņemt jebkuru stāvokli.

Lielas cerības

Stingru pārliecību par to, ka Dieva Augstākā Personība noteikti dos savu svētību, sanskritā sauc par āšā-bandhu. Vārds «āšā-bandha» nozīmē domāt: «Es daru visu, lai ievērotu garīgās kalpošanas izpildes principus cik labi vien iespējams, tāpēc esmu pārliecināts, ka atgriezīšos mājās, atpakaļ pie Dieva.»

Ļoti labs šo cerību piemērs ir viena Rūpas Gosvāmī lūgšana. Viņš saka: «Manī nav mīlestības uz Krišnu, ne arī pieķeršanās klausīšanās un daudzināšanas paņēmieniem, kas ļauj izkopt mīlestību uz Viņu. Es arī nenodarbojos ar bhakti-jogu, ar kuras palīdzību cilvēks var vienmēr domāt par Krišnu un glabāt Viņa lotospēdas savā sirdī. Kas attiecas uz filozofiskām zināšanām vai dievbijīgu darbību — es neredzu iespēju nodarboties ar kaut ko tādu. Vēl jo vairāk — es pat neesmu dzimis labā ģimenē. Tāpēc man vienkārši jālūdz Tevi, Gopīdžana-vallabha [Krišna, gopī uzturētāj un mīļotais]! Es tikai vēlos un ceru, ka tā vai citādi spēšu tuvoties Tavām lotospēdām; un šīs cerības mani sāpina, jo, manuprāt, es nespēju iet pretī šim pārpasaulīgajam dzīves mērķim.» Tas nozīmē, ka ar šo āšā-bandhu cilvēkam, par spīti visam, ir jācer, ka viņš tā vai citādi varēs nonākt pie Visaugstā Kunga lotospēdām.

Vēlēšanās gūt panākumus

Kad cilvēks ļoti vēlas gūt panākumus garīgajā kalpošanā, šo vēlēšanos sauc par samutkanthu, kas nozīmē «pilnīga vēlēšanās». Īstenībā šī vēlēšanās ir maksa par panākumiem Krišnas apziņā. Visam ir kāda vērtība, un, ja mēs gribam kaut ko iegūt, tad par to ir jāmaksā. Vēdu rakstos teikts, ka maksa par visvērtīgāko, kas vien ir, — par Krišnas apziņu — ir ārkārtīgi liela vēlme sasniegt panākumus. Šo vēlmi ļoti labi izsaka Bilvamangala Thākurs savā grāmatā «Krišna-karnāmrita». Viņš saka: «Es ļoti vēlos ieraudzīt Vrindāvanas zēnu, kura skaistais augums valdzina visu Visumu, kura lielās lotosa ziedlapiņu acis rotā melnas uzacis un kurš vienmēr ar prieku raugās uz saviem bhaktām, paskatoties gan šurp, gan turp. Viņa acis vienmēr ir valgas, Viņa lūpas ir vara krāsā, un no šīm lūpām plūst skaņa, kas padara cilvēku neprātīgāku par traku ziloni. Es tik ļoti gribu satikt Viņu Vrindāvanā!»

Pieķeršanās Dieva Kunga svēto vārdu daudzināšanai

Šajā pašā «Krišna-karnāmritā» ir stāstīts arī par to, kā svēto vārdu daudzina Rādhārānī. Viena no Rādhārānī pavadonēm saka: «Ak, Kungs Govinda! Valdnieka Vrišabhānu meita tagad raud un nobažījusies daudzina Tavu svēto vārdu — «Krišna! Krišna!»»

Vēlme aprakstīt Dieva Kunga pārpasaulīgās īpašības

«Krišna-karnāmritā» runāts arī par tieksmi apdziedāt Dieva Kunga slavu: «Ko lai es daru Krišnas labad? Viņš ir patīkamāks par visu, ko vien var iedomāties, un Viņš ir nerātnāks par visiem nerātņiem. Doma par Krišnas brīnišķīgo darbību valdzina manu sirdi, un es nezinu, ko lai dara.»

Vēlme dzīvot vietā, kur notiek Krišnas rotaļas

Rūpas Gosvāmī grāmatā «Padjāvalī» par Vrindāvanu teikts: «Šajā vietā Mahārādžas Nandas dēls dzīvoja kopā ar savu tēvu — visu ganu valdnieku. Šajā vietā Kungs Krišna salauza ratus, kuros slēpās dēmons Šakatāsura. Šajā vietā Jašoda sasēja savu dēlu Dāmodaru, kurš var pārcirst mūsu materiālās esamības mezglu.»

Tīrs Kunga Krišnas bhakta dzīvo Mathuras apgabalā vai Vrindāvanā un apmeklē visas vietas, kur notikušas Krišnas spēles un kur vēl tagad Krišna atklāj savas bēnības rotaļas ar ganu zēniem un māmiņu Jašodu. Kunga Krišnas bhaktas šīs svētās vietas apstaigā vēl šodien, un tie, kuri ierodas Mathurā un Vrindāvanā, to vienmēr dara ar pārpasaulīgu prieku. Patiesībā, ja cilvēks ierodas Vrindāvanā, viņš tūlīt izjūt atšķirtību no Krišnas, kurš šajā vietā ir atklājis savu brīnišķīgo darbību.

Ratjābhāsa

Šādu tieksmi atcerēties Krišnas darbību sauc par pieķeršanos Krišnam. Taču ir arī impersonālie filozofi un mistiķi, kas vēlas nodarboties ar šķietamu garīgo kalpošanu un galu galā saplūst ar Visaugstā Kunga esamību. Viņi reizēm cenšas atdarināt tīru bhaktu tieksmi apmeklēt svētās vietas, kur notikušas Krišnas rotaļas, taču dara to tikai tāpēc, lai iegūtu atbrīvi; un šādu darbību nevar uzskatīt par pieķeršanos.

Rūpa Gosvāmī norāda, ka tik pilnīgu pieķeršanos, kāda ir tīriem Krišnas bhaktām, nevar iegūt auglīgā darba darītāji (karmī) un prātotāji, jo šāda pieķeršanās tīrā Krišnas apziņā ir ļoti reta un līdz tai nevar nonākt pat daudzas atbrīvotas personības. Kā teikts Bhagavad-gītā, atbrīve no materiālajiem sārņiem ir pakāpe, kurā var sākties garīgā kalpošana. Ja cilvēks tikai vēlas iegūt atbrīvi un saplūst ar bezpersonisko brahmadžoti, viņš nespēj pieķerties Krišnam. Krišna šo pieķeršanos glabā kā lielu dārgumu un dod to tikai tīriem bhaktām. Pat parasti bhaktas nespēj iegūt šādu tīru pieķeršanos Krišnam. Tāpēc kādus gan panākumus var gūt tie, kuru sirdis ir auglīgas darbības un tās seku piesārņotas un kuri sapinušies dažādos prātojumos?

Ir daudz tā saucamo bhaktu, kuri mākslīgā veidā domā par Krišnas spēlēm — ašta-kālika-līlu. Reizēm kāds cilvēks kļūst par atdarinātāju un iztēlojas, ka Krišna zēna izskatā runā ar viņu, vai arī iedomājas, ka pie viņa atnākuši runāt Rādhārānī un Krišna. Impersonālisti reizēm tā izturas, un tādējādi viņi var piesaistīt cilvēkus, kuri neko nezina par garīgo kalpošanu. Turpretī pieredzējis bhakta, redzot šādu atdarināšanu, tūlīt saprot, ka tā ir tikai blēdība. Ja kāds blēdis reizēm izliekas, ka viņš ir pieķēries Krišnam, tad to nevar atzīt par īstu pieķeršanos. Tomēr var teikt, ka šāda pieķeršanās dod viņam iespēju ar laiku patiešām pacelties tīras garīgās kalpošanas līmenī.

Šai šķietamajai piesaistībai var būt divi veidi, ko sauc par pieķeršanās ēnu un paras (pārpasaulīgo) pieķeršanos. Ja cilvēks nav ievērojis garīgās kalpošanas vadošos principus un sekojis īstenam garīgajam skolotājam, bet izrāda pieķeršanos Krišnam, tad to sauc par pieķeršanās ēnu. Reizēm gadās, ka cilvēkam, kurš ļoti pieķēries materiālajām baudām vai atbrīvei, palaimējas būt kopā ar tīriem bhaktām, kas daudzina Dieva Kunga svēto vārdu. Ar Dieva Kunga žēlastību šāds cilvēks arī var iesaistīties daudzināšanā. Tādā gadījumā tīru bhaktu sabiedrībā viņā var atspoguļoties mēness gaismai līdzīgie stari, kas plūst no bhaktu sirdīm. Tīru bhaktu ietekmē šādā cilvēkā var parādīties piesaistībai līdzīgas jūtas, ko radījusi ziņkārība, taču šāda pieķeršanās ir ļoti nepastāvīga. Ja cilvēks, pārslīdot pār sevi šādai piesaistības ēnai, jūt, ka viņš atbrīvojas no visām materiālajām ciešanām, tad to sauc par paras pieķeršanos.

Šāda pieķeršanās ēna vai paras pieķeršanās cilvēkā var attīstīties, ja viņš uzturas tīra bhaktas sabiedrībā vai arī apmeklē tādas svētās vietas kā Vrindāvana un Mathura. Ja parastā cilvēkā rodas šāda pieķeršanās Krišnam un viņam palaimējas nodarboties ar garīgo kalpošanu tīru bhaktu sabiedrībā, tad arī viņš var pacelties tīras garīgās kalpošanas līmenī. Varam secināt, ka pārpasaulīgā pieķeršanās ir tik varena, ka pat parasts cilvēks, kurš izpauž šādu pieķeršanos, tīru bhaktu sabiedrībā var pacelties pilnības līmenī. Tomēr šāda pieķeršanās Krišnam nevar rasties cilvēkā, kurš nav pietiekami daudz uzturējies svētīgajā tīru bhaktu sabiedrībā.

Tīru bhaktu sabiedrība var radīt pieķeršanos, un gluži tāpat tīru bhaktu lotospēdu apvainošana var iznīcināt pieķeršanos. Citiem vārdiem sakot, ja cilvēks uzturas tīru bhaktu sabiedrībā, viņā var rasties pieķeršanās Krišnam, bet, ja cilvēks apvaino bhaktas lotospēdas, tad pieķeršanās ēna vai paras pieķeršanās var izzust. Šī izzušana ir līdzīga mēness dilšanai. Mēness sākumā ir pilns, pēc tam tas kļūst aizvien mazāks un galu galā vispār nav redzams. Tāpēc tīru bhaktu sabiedrībā cilvēkam jābūt ļoti uzmanīgam, lai neapvainotu viņu lotospēdas.

Pārpasaulīgo pieķeršanos — vienalga, vai tā ir pieķeršanās ēna vai paras pieķeršanās — var iznīcināt dažādu pakāpju apvainojumi pret tīru bhaktu lotospēdām. Ja apvainojums ir ļoti smags, pieķeršanās izzūd gandrīz pilnīgi, bet, ja apvainojums nav tik smags, tad pieķeršanās var kļūt otršķirīga vai treššķirīga.

Ja cilvēks piesaistās domai par atbrīvi vai saplūšanu ar brahmadžoti esamību, viņa ekstāze pakāpeniski samazinās un kļūst par pieķeršanās ēnu un paras pieķeršanos vai arī pārveidojas ahangrahopāsanas principos. Ar ahangrahopāsanu nodarbojas dzīvā būtne, kas uzsāk garīgo apzināšanos, pielīdzinot sevi Visaugstajam Kungam. Šo sevis apzināšanās pakāpi apzīmē ar terminu «monisms». Monists domā, ka viņš ir Visaugstais Kungs. Tā kā monists nesaskata atšķirību starp sevi un Visaugsto Kungu, viņš uzskata, ka, godinot sevi, viņš godina arī augstāko veselumu.

Reizēm gadās, ka iesācējs, kas ar lielu aizrautību piedalās daudzināšanā un dejošanā, uzskata, ka viņš ir saplūdis ar augstāko veselumu. Šī monisma ideja būtiski atšķiras no tīras pārpasaulīgas garīgās kalpošanas.

Tomēr, ja mēs redzam, ka cilvēks ir pacēlies augstā garīgās kalpošanas līmenī, nesekojot vadošajiem principiem, tad jāsaprot, ka viņš šādu līmeni ir sasniedzis iepriekšējā dzīvē. Tādu vai citādu iemeslu dēļ viņa garīgā kalpošana uz laiku ir apstājusies — visticamāk kāda apvainojuma dēļ, kas izdarīts pret bhaktas lotospēdām. Bet tagad šis cilvēks, izmantojot jaunu iespēju, atkal ir sācis izkopt bhakti. Secinājums ir tāds, ka pastāvīgi pilnveidoties garīgajā kalpošanā var tikai tīru bhaktu sabiedrībā.

Ja cilvēks spēj pakāpeniski pilnveidoties garīgajā kalpošanā, tad jāsaprot, ka tas notiek ar paša Krišnas bezcēloņu žēlastību. Ja cilvēks ir pilnībā atsacījies no materiālajām baudām un ieguvis tīru ekstātisku bhakti, tad pret viņu nevajag izturēties slikti, ja viņš kādreiz nedzīvo saskaņā ar garīgās kalpošanas principiem. Bhagavad-gītā apstiprināts, ka, pat ja bhakta ar stingru ticību un mīlestību uz Dievu Kungu reizēm kādas nejaušības dēļ neizturas tā, kā pieklājas tīram bhaktam, viņš vienalga ir jāuzskata par tīru. Stingra ticība garīgajai kalpošanai, Kungam Krišnam un garīgajam skolotājam padara cilvēku par augsta līmeņa bhaktu.

Nrisimha Purānā teikts: «Ja cilvēks savu prātu, ķermeni un darbību pilnīgi velta kalpošanai Visaugstajam Kungam, taču ārēji izdara kaut ko sliktu, viņa uzticīgās bhakti spēks pavisam drīz iznīcina šo slikto darbību.» Šajā sakarībā ir minēts piemērs, ka, skatoties uz pilnu mēnesi, var redzēt plankumus, kas atgādina baku rētas. Tomēr, par spīti šiem plankumiem, mēness spīd. Gluži tāpat, ja cilvēkam ir kāds neliels trūkums, bet viņš ļoti daudz nodarbojas ar garīgo kalpošanu, tad to nevar uzskatīt par kaut kādu nepilnību. Pieķeršanās Krišnam sagādā pārpasaulīgu svētlaimi, un šajā bezgalīgajā pārpasaulīgajā svētlaimē neliels materiāls trūkums nekādā ziņā neparādās.


Tālāk: 19. nodaļa

Saturs Bibliotēka