Bhakti nektārs deviņpadsmitā nodaļa

null

Deviņpadsmitā nodaļa

Garīgā kalpošana
ar tīru mīlestību uz Dievu

Kad cilvēka vēlme mīlēt Krišnu kādās noteiktās attiecībās kļūst ļoti stipra, to sauc par tīru mīlestību uz Dievu. Sākumā bhakta ievēro garīgās kalpošanas vadošos principus pēc garīgā skolotāja norādījumiem. Kad viņš tādā veidā ir pilnīgi šķīstījies no materiālajiem sārņiem, rodas pieķeršanās un garīgās kalpošanas garša. Šī garša un pieķeršanās ar laiku kļūst aizvien stiprāka un pārvēršas par mīlestību. Vārdu «mīlestība» patiesībā var lietot tikai saistībā ar Dieva Personību. Materiālajā pasaulē mīlestība vispār nepastāv. Tas, ko materiālajā pasaulē sauc par mīlestību, ir viena vienīga iekāre. Starp mīlestību un iekāri ir milzīga atšķirība, gluži kā starp zeltu un dzelzi. Nārada-pančarātrā skaidri norādīts: kad iekāre un tuvības tieksme ir pilnībā vērsta uz Dieva Personību, tad, saskaņā ar tādām diženām autoritātēm kā Bhīšma, Prahlāda, Udhava un Nārada, to sauc par tīru mīlestību uz Dievu.

Tādas diženas autoritātes kā Bhīšma ir norādījušas, ka mīlēt Dievu nozīmē pilnībā atteikties no tā saucamās mīlestības pret jebkuru citu. Pēc Bhīšmas domām, mīlēt nozīmē savu pieķeršanos pilnībā vērst uz vienu personu, saraujot visus sakarus ar citām. Šo tīro mīlestību var vērst uz Dieva Augstāko Personību divos gadījumos — bhāvas ietekmē un ar pašas Dieva Augstākās Personības bezcēloņu žēlastību.

Prēma, kas rodas no bhāvas

Ekstātisku mīlestību uz Dievu iespējams radīt, vienkārši ievērojot garīgās kalpošanas likumus un ierobežojumus, kas noteikti rakstos, un pildot īstena garīgā skolotāja norādījumus. Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitā dziedājuma otrās nodaļas 40. pantā ir aprakstīta šī ekstātiskā mīlestība, kas rodas, garīgi kalpojot un izpildot norādījumus: «Bhakta, sekojot garīgās kalpošanas vadošajiem principiem, atjauno savu dabisko Krišnas apziņu. Bhaktas sirds atmaigst, un viņš dzied un dejo kā neprātīgs. Daudzinot Dieva Kunga svēto vārdu, bhakta reizēm raud, reizēm runā kā neprātīgs, reizēm dzied un reizēm, neņemot vērā apkārtējos cilvēkus, dejo kā jukušais.»

Padma Purānā ir runāts par ekstātisku mīlestību, kas rodas no spontānas pieķeršanās. Slavenā daiļava Čandrakānti ievēroja stingru dzimumatturību, lai Krišna kļūtu par viņas vīru. Viņa pastāvīgi meditēja uz Dieva Kunga pārpasaulīgo veidolu un apdziedāja Kunga godību. Viņa nevēlējās par savu vīru nevienu citu. Čandrakānti bija stingri nolēmusi, ka viņas vīrs būs tikai un vienīgi Kungs Krišna.

Prēma, kas rodas no Dieva Kunga īpašās žēlastības

Ja bhakta ir pastāvīgi saistīts ar Dievu Kungu ekstātiskā mīlestībā, tad jāsaprot, ka šādu iespēju viņam devis pats Kungs savā īpašajā bezcēloņu žēlastībā. Šādas īpašas žēlastības piemērs ir minēts Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitā dziedājuma divpadsmitās nodaļas 7. pantā, kur Kungs Krišna saka Udhavam: «Lai sasniegtu Mani, Vrindāvanas gopī nav mācījušās Vēdas, nav gājušas uz svētceļojumu vietām, nav uzticīgi sekojušas kādiem vadošajiem principiem, ne arī nodarbojušās ar kādām askēzēm. Vienkārši esot kopā ar Mani, viņas ir sasniegušas augstāko garīgās kalpošanas pilnību.»

No Padma Purānā minētā Čandrakānti piemēra un Šrīmad Bhāgavatamā minētā gopī piemēra var saprast, ka bhakta, kurš vienmēr domā par Krišnu un ekstātiskā mīlestībā dzied par Viņa godību, ar Kunga Krišnas īpašo žēlastību, neatkarīgi no sava pašreizējā stāvokļa, sasniedz tīras bhakti mīlestības augstāko pilnību. Tas ir apstiprināts Šrīmad Bhāgavatamā: «Ja cilvēks godina, pielūdz un mīl Visaugsto Kungu Hari, tad jāsaprot, ka viņš jau ir izgājis visas askēzes un citus līdzīgus sevis apzināšanās ceļus. No otras puses, ja pēc nodarbošanās ar dažādām askēzēm un mistisko jogu cilvēks neiegūst mīlestību pret Hari, visa viņa darbība uzskatāma par bezjēdzīgu laika šķiešanu. Ja cilvēks vienmēr redz Krišnu gan iekšienē, gan ārpus sevis, tad jāuzskata, ka viņš jau pacēlies pāri visām askēzēm, kas tiek veiktas sevis apzināšanās labad. Un, ja cilvēks, neraugoties uz visām askēzēm, nespēj pastāvīgi redzēt Krišnu sevī un apkārt sev, tad viss viņa darbs ir veltīgs.»

Spontāna pieķeršanās, kuras cēlonis ir īpaša Dieva Kunga žēlastība, var būt divu veidu: viens veids ir dziļa cieņa un godbijība Dieva Kunga diženuma priekšā, bet otrs veids ir dabiska piesaistība Krišnam, neņemot vērā nekādus ārējos apstākļus. Nārada-pančarātrā teikts, ka cilvēks, kurš dziļi godā Visaugsto Kungu par Viņa diženumu, iegūstot stipru pieķeršanos un stingru mīlestību pret Kungu, noteikti sasniedz četrus vaišnavu atbrīves veidus, t.i., iegūst tādu pašu augumu kā Kungam, tādas pašas bagātības kā Kungam, iespēju dzīvot uz Kunga planētas un vienmēr būt kopā ar Kungu. Vaišnavu atbrīve būtiski atšķiras no mājāvādas atbrīves, kas ir tikai saplūšana ar Kunga starojumu.

Nārada-pančarātrā paskaidrots, ka cilvēkam, kurš nodarbojas ar tīru garīgo kalpošanu, nav savtīgu mērķu. Ja bhakta pastāvīgi mīl Kungu Krišnu un vienmēr vērš savu prātu uz Viņu, tad šāda bhakti attieksme ir vienīgais veids, kā piesaistīt Dieva Kunga uzmanību. Citiem vārdiem sakot, ja vaišnavs nepārtraukti domā par Kunga Krišnas veidolu, tad viņš uzskatāms par tīru vaišnavu.

Ja bhakta ar stingru garīgās kalpošanas likumu un norādījumu izpildi ir ieguvis Dieva Kunga bezcēloņu žēlastību, tad parasti viņš, Dieva Kunga pārpasaulīgā skaistuma piesaistīts, ar spontānu garīgo kalpošanu pieķeras Kunga augstākajam diženumam. Citiem vārdiem sakot, ja cilvēks pilda garīgās kalpošanas vadošos principus, viņš var pilnībā novērtēt Dieva Kunga pārpasaulīgo skaistumu. Jebkurā gadījumā bhakta tik augstu stāvokli var sasniegt tikai ar īpašu Dieva Kunga žēlastību.

Tīru bhaktu sabiedrība

Lai gan šajā grāmatā ir sniegti daudzi paņēmieni, kas dod iespēju izkopt mīlestību uz Dievu, tagad Šrīla Rūpa Gosvāmī vispārīgā veidā apraksta, kā vislabāk sasniegt šādu augstu stāvokli. Ekstātiska mīlestība uz Dievu parasti sākas ar ticību. Ir daudz tīru bhaktu biedrību un kopu, un, ja cilvēks, kuram ir kaut mazliet ticības, nonāk šādā bhaktu sabiedrībā, viņš ļoti ātri pilnveidojas tīrā garīgā kalpošanā. Tīra bhaktas ietekme ir ļoti liela. Ja kāds cilvēks, kuram ir mazliet ticības, nonāk viņa sabiedrībā, tam ir iespēja klausīties stāstus par Kungu no tādiem autoritatīviem rakstiem kā Bhagavad-gīta un Šrīmad Bhāgavatama. Dievs Kungs atrodas visu būtņu sirdīs, un ar Viņa žēlastību cilvēks sāk ticēt tam, kas teikts autoritatīvajos rakstos. Tā ir pirmā pakāpe, ko cilvēks sasniedz tīru bhaktu sabiedrībā. Otrā pakāpe ir tāda, ka bhakta, kurš jau mazliet pilnveidojies un nobriedis, ir ar mieru pildīt garīgās kalpošanas principus, sekojot tīra bhaktas norādījumiem, un pieņemt šo bhaktu par garīgo skolotāju. Nākamajā pakāpē bhakta garīgā skolotāja vadībā garīgi kalpo, ievērojot vadošos principus, un šāda darbība ļauj viņam atbrīvoties no nevēlamā. Pēc tam bhaktas ticība kļūst stingra, un viņš sajūt garīgās kalpošanas pārpasaulīgo garšu. Tad rodas pieķeršanās, pēc tam bhāva un visbeidzot — tīra mīlestība uz Dievu. Tādas ir tīras mīlestības izkopšanas dažādas pakāpes.

Šādus panākumus dzīvē var gūt tikai tie, kas ir ļoti veiksmīgi. Ja cilvēks nodarbojas ar akadēmisku Vēdu rakstu apgūšanu, tad viņš nevar šādā veidā attīstīties. Tāpēc Nārada-pančarātrā Kungs Šiva saka Pārvatī: «Mana dārgā visaugstākā dieviete! Zini, ka ikviens, kurš iemīlējis Dieva Augstāko Personību un sasniedzis bhāvu un kurš, pateicoties šai mīlestībai, pastāvīgi gremdējas pārpasaulīgā svētlaimē, neredz pat materiālās ciešanas un laimi, ko rada prāts.»

Pēc piesaistības un mīlestības attiecībām, kas ir dažādi sākotnējā mīlestības koka zari, seko daudzveidīgas mīlestības izpausmes, kuras šeit netiks apskatītas. Šīs dažādās izpausmes ir aprakstītas Sanātanas Gosvāmī grāmatā «Bhāgavatāmrita». Lai gan šī piesaistība un mīlestības attiecības ir ļoti noslēpumainas, Sanātana Gosvāmī to aprakstījis ļoti skaidri.

Šrī Rūpa Gosvāmī beidz pirmo grāmatas «Bhakti-rasāmrita-sindhu» daļu, veltot šo traktātu Sanātanam Gosvāmī, kurš ir atklājis pārpasaulīgo skaistumu, kā arī Gopālam Bhatam Gosvāmī, Šrī Raghunātham Bhatam Gosvāmī un Raghunātham dāsam Gosvāmī, lai sagādātu viņiem pārpasaulīgu prieku. No šī izteikuma var saprast, ka diženais Šrīla Džīva Gosvāmī grāmatas «Bhakti-rasāmrita-sindhu» sarakstīšanas laikā vēl nebija uzsācis savu darbību.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas izklāsts grāmatas «Bhakti-rasāmrita-sindhu» pirmajai daļai, pēc kuras seko apraksti par ekstātisku mīlestību uz Dievu.


Tālāk: 20. nodaļa

Saturs Bibliotēka