Bhakti nektārs trīsdesmitā nodaļa

null

Trīsdesmitā nodaļa

Ekstātiskas uz Krišnu
vērstas mīlestības iezīmju
apraksta turpinājums

Apjukums
«Hamsadūtā» lasāmi šādi vārdi: «Kādu dienu, kad Šrīmatī Rādhārānī ļoti pārdzīvoja atšķirtību no Krišnas, Viņa kopā ar draudzenēm aizgāja uz Jamunas krastu. Tur Rādhārānī ieraudzīja māju, kur ar Krišnu daudzas reizes bija baudījusi mīlas priekus, un, atceroties šos gadījumus, Viņa tūlīt noreiba. Tas bija labi redzams.» Šis ir piemērs apjukumam, ko radījusi atšķirtība.

Līdzīgi ir aprakstīts arī apjukums, ko rada bailes. Šāda apjukuma pazīmes izpaudās Ardžunā, kad viņš Kurukšētras kaujas laukā ieraudzīja Krišnas Visuma veidolu. Ardžuna bija tik ļoti apjucis, ka loks un bultas izkrita viņam no rokām un viņš vairs nespēja neko skaidri saprast.

Nāve
Reiz dēmons Bakāsura, pārvērties par milzīgu pīli, atpleta knābi, lai aprītu Krišnu un visus ganiņus. Kad Krišna pazuda dēmona mutē, Balarāma un pārējie ganu zēni gandrīz zaudēja samaņu un izskatījās kā miruši. Pat ja bhaktas maldina kāds drausmīgs skats vai notikums, viņi nekad neaizmirst Krišnu. Bhaktas var atcerēties Krišnu pat vislielākajās briesmās. Lūk, kādu labumu dod Krišnas apziņa: pat nāves brīdī, kad ķermeņa darbība ir traucēta un gandrīz apstājusies, bhakta savā iekšējā apziņā var atcerēties Krišnu, un tas viņu glābj no krišanas materiālajā esamībā. Tādā veidā Krišnas apziņa tūlīt paceļ cilvēku no materiālā līmeņa garīgajā valstībā.

Šajā sakarā par cilvēkiem, kuri nomira Mathurā, teikts: «Viņu elpa kļuva ātrāka, acis plati iepletās, ādas krāsa izmainījās, un viņi izrunāja Krišnas svēto vārdu. Šādā stāvoklī viņi pameta materiālo ķermeni.» Šīs ir pazīmes, kas izpaužas pirms nāves.

Slinkums
Ja cilvēks ir pašapmierināts, ja viņam nepatīk pārmērīgs darbs vai arī ja viņš, neraugoties uz visām iespējām, tomēr neveic savu pienākumu, tad saka, ka šis cilvēks ir slinks. Slinkums var izpausties arī ekstātiskā mīlestībā uz Krišnu. Piemēram, kad Nanda Mahārādža lūdza brāhmaniem godināt Govardhanas kalnu, apejot tam apkārt, viņi atbildēja, ka labāk vēlētos dot svētības, nekā iet apkārt kalnam. Tas ir piemērs slinkumam, ko radījusi pašapmierinātība.

Reiz Krišna kopā ar ganu zēniem spēlēja karu. Subala izskatījās piekusis. Krišna tūlīt teica pārējiem draugiem: «Subala ir pārāk noguris, karojot ar Mani. Lūdzu, vairs netraucējiet viņu! Lai viņš atpūšas un nepiedalās spēlē!» Tas ir piemērs slinkumam, ko radījusi nepatika pret pārmērīgu darbu.

Nekustīgums
Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma divdesmit pirmās nodaļas 13. pantā gopī runā par to, ka visas Vrindāvanas govis stāv kā sastingušas. Gopī redzēja, ka govis, izdzirdot maigo Krišnas flautas skaņu, likās dzeram šīs pārpasaulīgās skaņas nektāru. Teliņi arī stāvēja un nemaz vairs nezīda pienu. Likās, ka viņi ar acīm apskauj Krišnu, un no tām ritēja asaras. Tas ir piemērs nekustīgumam, kas radies, izdzirdot pārpasaulīgo Krišnas flautas skaņu.

Kad Lakšmana izdzirdēja vārdus, kas bija teikti pret Krišnu, viņa dusmās kļuva nekustīga un pat nemirkšķināja acis. Tas ir vēl viens piemērs nekustīgumam, ko rada klausīšanās.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma septiņdesmit pirmās nodaļas 39. pantā stāstīts, ka valdnieks Judhišthira, ar lielu godu uzaicinājis pie sevis Krišnu, ļoti apjuka. Tas notika tādēļ, ka valdnieks Judhišthira ļoti priecājās par Krišnas ierašanos savās mājās. Uzņemot Krišnu, Judhišthira pilnīgi aizmirsās. Tas ir piemērs nekustīgumam, ko izraisījusi ekstāze, redzot Krišnu.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma trīsdesmit devītās nodaļas 36. pantā minēts vēl viens piemērs. Kad Krišna devās uz Mathuru, gopī Viņu pavadīja, un, skatoties uz aizbraucošo karieti, viņas nespēja pakustēties. Tā viņas stāvēja, līdz karietes karogs un riteņu saceltie putekļi vairs nebija redzami.

Reiz kāds draugs uzrunāja Krišnu šādiem vārdiem: «Mans dārgais Mukunda [Krišna]! Atšķirtībā no Tevis ganu zēni ir kļuvuši līdzīgi novārtā pamestām Dievībām, kas atrodas profesionāla brāhmana mājā.» Ir tādi profesionāli brāhmani, kuri ar Dievību godināšanu pelna sev iztiku. Šiem brāhmaniem Dievība ir samērā vienaldzīga; viņi galvenokārt domā par naudu, ko varētu nopelnīt, izturēdamies kā svēti cilvēki. Tāpēc arī Dievības, ko godina šādi profesionāli brāhmani, nav pienācīgi izrotātas, drēbes Dievībām netiek mainītas, un pašas Dievības netiek mazgātas. Tās izskatās netīras un nav īpaši pievilcīgas. Īstenībā Dievības jāgodina ļoti uzmanīgi. Ik dienas jāmaina Tām drēbes, un, cik vien tas ir iespējams, Dievības jārotā. Visam jābūt ļoti tīram, lai tempļa viesiem Dievības liktos pievilcīgas. Šeit ir minēts piemērs par Dievībām, kas atrodas profesionāla brāhmana mājās, jo šādas Dievības nebūt nav pievilcīgas. Kad Kungs bija projām, Krišnas draugi izskatījās kā šādas novārtā pamestas Dievības.

Kautrība
Kad Rādhārānī pirmo reizi tika iepazīstināta ar Krišnu, Viņa ļoti nokautrējās. Kāda no draudzenēm uzrunāja Rādhārānī šādiem vārdiem: «Mana dārgā! Tu jau esi pārdevusi Govindam sevi un savu skaistumu, tāpēc Tev nav ko kautrēties. Skaties uz Viņu ar prieku! Tam, kurš jau pārdevis ziloni, nav ko kaulēties par ziloņu vadāmo trijžuburi.» Tā ir ekstātiskas mīlestības pilna kautrība, ko izraisījusi iepazīstināšana.

Kad debesu valdnieks Indra cīnījās ar Krišnu, lai atgūtu pāridžātas puķi, un piedzīvoja sakāvi, viņš par to ļoti nokaunējās. Indra stāvēja Krišnas priekšā nokārtu galvu, un Krišna viņam teica: «Labi, Indra! Ņem šo pāridžātas puķi, citādi tu nevarēsi rādīties acīs savai sievai Šačīdēvī.» Indras kautrību bija izraisījusi sakāve. Kādā citā reizē Krišna sāka slavēt Udhavu par viņa izcilajām īpašībām. Dzirdot šīs uzslavas, Udhava kautrīgi nolieca galvu.

«Hari-vamšā» Satjabhāma, juzdamās noniecināta Rukminī augstā stāvokļa dēļ, teica: «Mans dārgais Krišna! Raivatakas kalnu vienmēr klāj pavasara puķes, taču kāda gan jēga man uz tām skatīties, ja Tu nemaz vairs nepievērs man uzmanību?» Tas ir piemērs kautrībai, ko izraisījusi nevērīga izturēšanās.

Domu slēpšana
Viena no ekstātiskās mīlestības pazīmēm ir domu slēpšana jeb cenšanās neatklāt savu prātu, ārēji parādot pavisam citu attieksmi. Šajā stāvoklī bhakta cenšas noslēpt savas domas, skatoties uz visām pusēm, bez vajadzības darot kaut ko tādu, kas nav nepieciešams, vai arī sakot vārdus, kas slēpj viņa īstās domas. Kā norāda āčārji, kas labi pārzina psiholoģisko darbību, šī cenšanās noslēpt īsto mīlestību arī ir daļa no ekstātiskām jūtām pret Krišnu.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma trīsdesmit otrās nodaļas 15. pantā Šukadēva Gosvāmī saka: «Mans dārgais valdniek! Gopī vienmēr bija skaistas. Viņu lūpas rotāja noslēpumains smaids, bet augumus — valdzinošas drēbes. Ar savām kustībām cenšoties piesaistīt Krišnu, viņas reizēm spieda Krišnas roku sev pie klēpja un reizēm turēja Viņa lotospēdas uz savām krūtīm. Pēc tam gopī runāja ar Krišnu tā, it kā ļoti dusmotos uz Viņu.»

Lūk, vēl viens piemērs domu slēpšanai ekstātiskā mīlestībā. Kad Krišna, augstākais jokotājs, Satjabhāmas pils pagalmā iestādīja pāridžātas koku, valdnieka Vidarbhas meita Rukminī ļoti sadusmojās, taču, būdama pieklājīga, savas dusmas neizrādīja. Neviens nezināja, ko patiesībā domā Rukminī. Tas ir piemērs domu slēpšanai sacensībā ar kādu citu.

Vēl viens piemērs ir minēts Šrīmad Bhāgavatamas pirmā dziedājuma vienpadsmitās nodaļas 32. pantā. Kad Krišna ieradās Dvārakā, ģimenes locekļi Viņu sagaidīja dažādi. Dvārakas valdnieces, pa gabalu ieraudzījušas savu vīru, prātā tūlīt apskāva Krišnu un lūkojās uz Viņu. Kad Krišna pienāca tuvāk, tās aizsūtīja Viņam pretī savus dēlus, lai tie apskautu tēvu. Dažas aiz kautrības centās neraudāt, tomēr asaras pašas ritēja no acīm. Tas ir piemērs domu slēpšanai, ko radījusi kautrība.

Reiz Šrīmatī Rādhārānī domāja, ka Krišna draudzējas ar citu sievieti, un Viņa uzrunāja savu draudzeni: «Klausies, dārgā! Līdzko Es iedomājos, ka tas ganu zēns Krišna ir pieķēries kādai citai sievietei, Mani pārņem šausmas un mati ceļas stāvus. Man ļoti jāuzmanās, lai Krišna Mani tādās reizēs neieraudzītu.» Tas ir piemērs domu slēpšanai, ko radījusi kautrība un diplomātiska izturēšanās.

Ir teikts: «Lai gan Šrīmatī Rādhārānī ļoti mīlēja Krišnu, Viņa slēpa savas jūtas dziļi sirdī, lai citi tās nenojaustu.» Tas ir piemērs domu slēpšanai pieklājības dēļ.

Reiz, kad Krišna ar ganiņiem draudzīgi sarunājās, Viņš uzsāka vaļīgas valodas. Sarunā piedalījās arī Krišnas kalps Patrī. Tad pēkšņi Patrī atcerējās, ka viņš ir Krišnas kalps, savaldījās un pazemīgi noliecās sava Kunga priekšā, cenšoties noslēpt smaidu. Šī smaida slēpšana ir cieņas pilnas attieksmes izraisīta cenšanās neizrādīt savas domas.

Atcerēšanās
Pastāv daudzas ekstātiskās mīlestības pazīmes, ko izraisa Krišnas atcerēšanās. Piemēram, reiz kāds Krišnas draugs Kungam teica: «Mans dārgais Mukunda! Ieraudzījusi debesīs zilu mākoni, lotosacainā Rādhārānī tūlīt atcerējās Tevi. Viņai uzreiz gribējās būt kopā ar Tevi.» Tā ir ekstātiska Krišnas atcerēšanās, ieraugot kaut ko tādu, kas atgādina Kungu. Krišnas ādas krāsa ir ļoti līdzīga tumšzila mākoņa krāsai, tāpēc, ieraugot šādu mākoni, Šrīmatī Rādhārānī atcerējās Krišnu.

Kāds bhakta teica, ka, pat nebūdams īpaši uzmanīgs, viņš reizēm šķietamā neprātā savā sirdī atcerējās Krišnas lotospēdas. Tā ir Krišnas atcerēšanās, ko radījusi pastāvīga vingrināšanās. Citiem vārdiem sakot, ja bhaktas pastāvīgi domā par Krišnas lotospēdām, tad arī brīžos, kad viņi nav uzmanīgi, to sirdīs parādās Kungs Krišna.

Spriešana
Madhumangala bija tuvs Krišnas draugs, kurš bija cēlies no brāhmaniem. Lielākā daļa Krišnas draugu bija ganu zēni, kas piederēja vaišju kopienai, taču daži draugi bija cēlušies no brāhmaniem. Patiesībā tiek uzskatīts, ka Vrindāvanā visvairāk ir vaišju un brāhmanu. Kādu dienu Madhumangala uzrunāja Krišnu šādiem vārdiem: «Mans dārgais draugs! Tu nemaz neievēro, ka Tavas pāva spalvas krīt zemē, un nepievērs uzmanību ziedu vītnēm, kas Tev tiek piedāvātas. Manuprāt, es zinu, kāpēc Tu esi tik izklaidīgs. Es redzu, kā Tavs acu skatiens lido uz Šrīmatī Rādhārānī acīm — gluži kā melnās kamenes uz lotosa ziediem.» Tas ir piemērs spriešanai ekstātiskā mīlestībā.

Reiz, kad Krišna pastaigājās, viena no Rādhārānī draudzenēm viņai teica: «Vai tas, kas tur iet, nav tamālas koks?* Ja tas ir tamālas koks, tad kāpēc viņš iet un kāpēc viņš ir tik skaists? Varbūt tas ir mākonis? Bet, ja tas ir mākonis, tad kāpēc es viņā neredzu brīnišķīgu mēnesi? Tāpēc es esmu pārliecināta, ka tas, ko mēs redzam, ir tā pati valdzinošā Dieva Personība, kuras flautas skaņas apbur visas trīs pasaules. Tas ir tas pats Mukunda, kas stāv pie Govardhanas kalna.» Tas ir vēl viens piemērs spriešanai ekstātiskā mīlestībā.

Raizes
Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma divdesmit devītās nodaļas 29. pantā stāstīts, ka Krišna lūdzis gopī atgriezties mājās, bet viņām tas nepaticis. Meitenes smagi nopūtušās un izskatījušās gaužām skumīgas. Viņas klusējušas un ar kāju pirkstiem sākušas vilkt uz zemes svītras, bet viņu asaras, ritot no acīm, skalojušas melno skropstu tušu un pilējušas uz sarkanās kunkumas pūdera pārklātajām krūtīm. Tas ir piemērs raizēm ekstātiskā mīlestībā.

Reiz viens no Krišnas draugiem Kungam teica: «Ak, dārgais dēmona Muras nogalinātāj! Tava mīļā un labā māmiņa ir ļoti noraizējusies par to, ka Tu neesi nācis mājās, un visu vakaru Tevi gaidījusi, sēžot uz mājas balkona. Kā gan Tu varēji tik ļoti aizrauties ar spēlēšanos, ka aizmirsi savu māti?» Tas ir vēl viens piemērs stiprām raizēm ekstātiskā mīlestībā.

Kad māmiņa Jašoda ļoti noraizējusies gaidīja Krišnas atgriešanos no Mathuras, Mahārādža Nanda viņu mierināja: «Mana dārgā Jašoda! Lūdzu, neraizējies! Noslauki asaras no savas skaistās, lotosam līdzīgās sejas. Kāpēc tava elpa ir tik karsta? Neuztraucies, es tūlīt kopā ar Akrūru braukšu uz Kamsas pili un atvedīšu mūsu dēlu atpakaļ.» Tas ir piemērs ekstātiskas mīlestības raizēm, ko izraisa Krišnas nokļūšana nepatīkamā stāvoklī.

Domīgums
Padma Purānas Vaišākha-māhātmjas daļā kāds bhakta norāda, ka, lai gan dažās no astoņpadsmit Purānām Kunga Višnu cildināšana nav pieminēta un ir ieteikts slavināt kādu padievu, Kungs Višnu ir jācildina miljoniem gadu, jo, ļoti rūpīgi izpētot Purānas, cilvēks var galu galā pārliecināties, ka Kungs Višnu ir Dieva Augstākā Personība. Tas ir piemērs ekstātiskai mīlestībai, ko radījušas pārdomas.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma sešdesmitās nodaļas 39. pantā stāstīts par to, kā Rukminīdēvī rakstījusi vēstuli Krišnam un lūgusi, lai Viņš to nolaupa vēl pirms viņas kāzām ar kādu citu. Rukminī izteica savu pieķeršanos Krišnam šādiem vārdiem: «Mans dārgais Kungs Krišna! Tavu pārpasaulīgo godību apdzied diženi gudrie, kas brīvi no materiālajiem sārņiem, un Tu pateicībā par šo godināšanu dāsni atdod sevi šādiem bhaktām. Cilvēks ar Tavu žēlastību var pacelties un ar Tavu gribu mūžīgā laika ietekmē var zaudēt visas svētības. Tāpēc es esmu izvēlējusies par savu vīru tieši Tevi, Kungs, noraidot tādas personības kā Brahma un Indra, nemaz jau nerunājot par citiem.» Domājot par Krišnu, Rukminī aizvien vairāk un vairāk iemīlēja Viņu. Tas ir piemērs pārdomām ekstātiskā mīlestībā.

Pastāvība
Kad cilvēks, pateicoties iegūtajām zināšanām, ir apmierināts, pacēlies pāri visām ciešanām vai sasniedzis cerēto dzīves mērķi, t.i., pārpasaulīgo garīgo kalpošanu Dievam, viņa pastāvīgo jeb nemainīgo prāta stāvokli sauc par dhriti. Šajā stāvoklī cilvēku nesatrauc nekādi zaudējumi un nekas viņam neliekas nesasniegts.

Kā uzskata zinātnieks Bhartrihari — ja cilvēks ir pacēlies šajā pastāvības stāvoklī, viņš domā: «Es nevēlos būt augsts valdības kalpotājs. Es labāk dzīvošu kails, bez kārtīga apģērba, un gulēšu uz zemes, nevis gultā. Par spīti visām grūtībām es nekalpošu nevienam, pat valdībai ne.» Citiem vārdiem sakot, ja cilvēks ekstātiski mīl Dieva Personību, viņš var paciest visu, kas no materiālā viedokļa tiek uzskatīts par sliktu.

Krišnas tēvs Nanda Mahārādža mēdza domāt tā: «Manās ganībās mīt pati laimes dieviete, un man pieder vairāk kā miljons govju, kuras pastaigājas šurp un turp. Un, pats galvenais, man ir tāds dēls kā Krišna — varens, brīnumains strādnieks. Tādēļ, lai gan es esmu ģimenes cilvēks, es jūtos ļoti apmierināts.» Tas ir piemērs prāta pastāvībai, ko radījusi brīvība no ciešanām.

Citā reizē kāds bhakta ir teicis: «Es pastāvīgi peldu nektārsaldajā Dieva Personības spēļu okeānā, un tāpēc mani vairs nesaista reliģiskie rituāli, saimnieciskā attīstība, jutekļu apmierināšana un pat atbrīve, saplūstot ar Brahmana esamību.» Tas ir piemērs prāta pastāvībai, kura radusies, sasniedzot labāko, kas vien ir pasaulē. Vislabākais pasaulē ir gremdēšanās Krišnas apziņā.

Laime
Višnu Purānā aprakstīts gadījums, kad Akrūra atbrauca pie Krišnas un Balarāmas, lai vestu Viņus uz Mathuru. Ieraudzījis Krišnas un Balarāmas sejas, Akrūra kļuva tik priecīgs, ka visā viņa augumā parādījās ekstātiskas mīlestības pazīmes. Šo stāvokli sauc par laimi.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma trīsdesmit trešās nodaļas 11. pantā teikts: «Viena no gopī, kura piedalījās rāsas dejā, ieraugot, ka Krišna uzlicis viņai uz pleca roku, kļuva tik ekstātiski laimīga, ka noskūpstīja Krišnam vaigu.» Tas ir piemērs laimei, kas radusies, sasniedzot gribēto mērķi.

Dedzība
Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma septiņdesmit pirmās nodaļas 33. pantā teikts: «Kad Krišna pirmoreiz no savas valsts Dvārakas ieradās Indraprasthā**, pilsētas jaunās sievietes tik ļoti vēlējās Viņu redzēt, ka pat naktī, guļot kopā ar saviem vīriem, tās nespēja apvaldīt savu dedzību. Lai gan mājās vēl bija veicami daudzi darbi, viņas visu pameta un, pat kārtīgi neapģērbušās, izlaistiem matiem skrēja ārā, lai ieraudzītu Krišnu.» Tas ir piemērs dedzībai ekstātiskā mīlestībā.

Šrī Raghunātha dāsa Gosvāmī savā grāmatā «Stavāvalī» lūdz žēlastību Rādhārānī, kura, Krišnas flautas skaņas savaldzināta, tūlīt jautāja Vrindāvanas meža iemītniekiem, kur ir Krišna. Pirmoreiz ieraugot Krišnu, Rādhārānī pārņēma tik liela ekstātiska mīlestība un prieks, ka Viņa sāka skrāpēt sev ausis. Vradžas jaunavu un Rādhārānī valoda bija ļoti veikla, un, ieraudzījušas Krišnu, viņas tūlīt sāka runāt. Bet Krišna, izlikdamies, ka vēlas atnest tām ziedus, tūlīt aizgāja prom un noslēpās kalnu alā. Tas ir vēl viens piemērs dedzīgām mīlestības attiecībām starp gopī un Krišnu.

Straujums
Kad Krišna cīnījās ar čūsku Kāliju, dejojot uz tā galvām, Kālija iekoda Krišnam kājā. Garuda par to ļoti saniknojās un kurnēja: «Krišna ir tik varens, ka, vienkārši sadzirdot Viņa pērkonīgo balsi, Kālijas sievas dzemdēja bērnus pirms laika. Tā kā Kālija ir apvainojis manu Kungu, es vēlos tūlīt aprīt šo čūsku, taču baidos to darīt, jo Kungs var uz mani sadusmoties.» Tas ir piemērs ekstātiskas mīlestības izraisītai vēlmei darboties, kas radusies, redzot, kā Krišna tiek apvainots.

Kad Šišupāla iebilda pret Krišnas godināšanu Mahārādžas Judhišthiras rīkotās rādžasūjas ziedošanas ceremonijas laukumā, Ardžunas jaunākais brālis Sahadēva teica: «Ja cilvēks nespēj paciest Krišnas godināšanu, tad viņam ir dēmoniska daba un viņš ir mans ienaidnieks. Tāpēc es gribu iespert ar kreiso kāju pa viņa plato pieri, lai sodītu stingrāk, nekā to spēj Jamarādža ar savu zizli.» Baladēva žēlodamies teica: «Lai svētīts Kungs Krišna! Es esmu ļoti pārsteigts, redzot, ka nolādētie Kuru dinastijas pēcteči, kas nelikumīgi piesavinājušies Kuru valsts troni, diplomātiskiem līdzekļiem peļ Krišnu. Tas ir neciešami!» Tas ir vēl viens piemērs straujumam, kas radies, redzot, kā tiek pazemots Krišna.

Augstprātība un apvainojoši vārdi
«Vidagha-mādhavā» stāstīts, ka Rādhārānī vīramāte Džatila rājusi Krišnu šādiem vārdiem: «Krišna! Tu stāvi šeit, un arī Rādhārānī, kas tikko apprecējusies ar manu dēlu, stāv šeit. Es Jūs abus ļoti labi pazīstu. Tu domā, ka es neuztraukšos un necentīšos aizsargāt savu vedeklu no Tavām draiskajām acīm?» Tas ir piemērs Krišnas norāšanai ar necienīgiem vārdiem.

Gluži tāpat reiz dažas gopī Krišnam teica: «Mans dārgais Krišna! Tu esi vislielākais zaglis. Tāpēc, lūdzu, tūlīt ej prom! Mēs zinām, ka Tu mīli Čandrāvalī vairāk nekā mūs, bet nav nekādas jēgas viņu slavēt mūsu klātbūtnē. Esi tik labs un nezaimo Rādhārānī vārdu šajā vietā!» Tas ir vēl viens piemērs nosodošiem vārdiem, kas teikti Krišnam ekstātiskā mīlestībā.

Vēl viens gadījums minēts Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma trīsdesmit pirmās nodaļas 16. pantā. Kad gopī atstāja mājas, lai Vrindāvanas mežā satiktos ar Krišnu, Krišna atteicās būt kopā ar viņām un, devis norādījumus par pieklājīgu izturēšanos, lūdza, lai tās dodas uz mājām. Gopī atbildēja: «Dārgais Krišna! Bez Tevis mēs tik ļoti ciešam, bet, redzot Tevi, esam ārkārtīgi laimīgas! Tāpēc mēs esam pametušas savus vīrus, radiniekus, brāļus un draugus un, Tavas pārpasaulīgās flautas mūzikas savaldzinātas, esam atnākušas pie Tevis. Ak, nemaldīgais! Tu ļoti labi zini, kādēļ esam šeit. Mēs esam atnākušas šurp tikai tāpēc, ka Tavas flautas saldā mūzika mūs apbūrusi. Mēs esam skaistas meitenes, bet Tu, nejēga, atsakies būt kopā ar mums. Mēs nezinām nevienu, izņemot Tevi, kas negribētu pavadīt nakti kopā ar jaunām meitenēm.» Tas ir vēl viens piemērs netiešiem apvainojumiem pret Krišnu ekstātiskā mīlestībā.

Skaudība
«Padjāvalī» teikts, ka viena no draudzenēm uzrunājusi Rādhārānī šādiem vārdiem: «Mana dārgā! Lūdzu, tik ļoti nelepojies ar to, ka Krišna pats savām rokām izrotājis Tavu pieri! Varbūt Krišnam patīk arī kāda cita skaista meitene. Es redzu, ka zīmējumi uz Tavas pieres ir uzgleznoti ļoti rūpīgi, un tas nozīmē, ka Krišna nav īpaši uztraucies. Kā gan citādi Viņš būtu varējis novilkt tik taisnas svītras?» Tas ir piemērs skaudībai par Rādhas veiksmi.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma trīsdesmitās nodaļas 30. pantā minēti šādi vārdi: «Kad gopī pēc rāsas dejas meklēja Krišnu un Rādhu, viņas savā starpā sāka runāt: «Mēs Vrindāvanas smiltīs esam redzējušas Krišnas un Rādhas pēdu nospiedumus, un tas mums sagādā lielas sāpes, jo, lai gan Krišna mums nozīmē visu, šī viltīgā meitene ir aizvedusi Viņu projām viena pati un bauda Viņa skūpstus, nedaloties ar mums.»» Tas ir vēl viens piemērs Šrīmatī Rādhārānī veiksmes apskaušanai.

Reizēm, kad ganu zēni Vrindāvanas mežos spēlējās, Krišna piebiedrojās vienai zēnu grupai, bet Balarāma — otrai. Abas puses sacentās, un, kad Balarāmas puse uzvarēja Krišnas pusi, zēni mēdza teikt: «Ja Balarāmas puse vienmēr uzvarēs, tad kas gan pasaulē var būt vājāks par mums?» Tas ir vēl viens piemērs skaudībai ekstātiskā mīlestībā.

Nekautrība
Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma piecdesmit otrās nodaļas 41. pantā Rukminī vēstulē Krišnam raksta: «Mans dārgais, neuzvaramais Krišna! Rīt jānotiek manām kāzām. Lūdzu, kopā ar kareivjiem un virsniekiem slepeni ierodies Vidarbhas pilsētā, ielenc un sakauj Magadhas valdnieka karaspēku un, sekojot dēmonu paraugam, nolaupi un appreci mani!»

Saskaņā ar vēdiskajām paražām pastāv astoņi laulību veidi, no kuriem vienu sauc par rākšasa-vivāhu. Rākšasa-vivāha ir līgavas nolaupīšana un viņas apprecēšana ar varu. Tas tiek uzskatīts par dēmonisku paņēmienu. Kad pēc vecākā brāļa gribas Rukminī bija jāprecas ar Šišupālu, viņa uzrakstīja Krišnam minēto vēstuli, lūdzot, lai Krišna viņu nolaupa. Tas ir piemērs nekautrībai ekstātiskā mīlestībā uz Krišnu.

Kāda no gopī teica: «Lai Jamunas viļņi aizskalo Krišnas nektārsaldo flautu un aiznes to uz okeānu! Šīs flautas saldā skaņa ir tik nekautrīga, ka mēs vecāko ļaužu acu priekšā pilnīgi zaudējam savaldīšanos.»

Reibšana
Katru vakaru, saulei rietot, Krišna ar govīm atgriezās no ganībām. Reizēm māmiņa Jašoda, nedzirdot Viņa flautas saldo skaņu, ļoti uztraucās, un no raizēm viņai reiba galva. Tātad ekstātiskā mīlestībā uz Krišnu iespējama arī uztraukuma radīta reibšana.

Reiz, kad Jašoda bija sasējusi Krišnu, viņa sāka domāt: «Krišnas augums ir tik maigs un trausls! Kā gan es varēju sasiet Krišnu ar auklu?» Tā domājot, Jašoda apjukumā sāka reibt.

Vecāki bija teikuši gopī, lai viņas pa nakti aizbultē durvis, taču meitenes bija tik bezrūpīgas, ka ne vienmēr izpildīja šo norādījumu. Reizēm, domājot par Krišnu, viņas kļuva tik bezbailīgas, ka naktī palika gulēt mājas pagalmā. Tas ir piemērs dabiskas pieķeršanās izraisītai reibšanai ekstātiskā mīlestībā uz Krišnu.

Var rasties jautājums, kāpēc Krišnas bhaktas reizēm reibst, jo reibums parasti tiek uzskatīts par neziņas pazīmi. Atbildot uz šo jautājumu, Šrī Džīva Gosvāmī norāda, ka Kunga Krišnas bhaktas aizvien stāv pāri visām materiālās dabas īpašībām; ja bhaktas reibst vai guļ, tad jāuzskata, ka viņi guļ nevis materiālās dabas īpašību varā, bet gan garīgās kalpošanas transā. Garuda Purānā minēts autoritatīvs izteikums par mistiskajiem jogiem, kuri atrodas tiešā Dieva Augstākās Personības patvērumā: «Visos trijos apziņas stāvokļos, t.i., nomodā, miegā un dziļā miegā, bhaktas gremdējas domās par Dieva Augstāko Personību. Tāpēc, pilnīgi gremdējoties domās par Krišnu, viņi neguļ.»

Miegainība
Reiz Kungs Baladēva miegā teica: «Ak, lotosacainais Krišna! Tavi bērnības piedzīvojumi izpaužas saskaņā ar Tavu gribu. Tāpēc, lūdzu, tūlīt atbrīvo šo čūsku Kāliju no viņa ietiepīgā lepnuma!» Ar šiem vārdiem Kungs Baladēva ļoti pārsteidza visus sanākušos Jadu, un viņi vēl ilgi smējās. Pēc tam arkla nesējs — Kungs Baladēva nožāvājās tā, ka viss vēders savilkās, un Viņš atkal iemiga. Tas ir piemērs miegainībai ekstātiskā mīlestībā.

Mundrums
Kāds bhakta reiz teica: «Es jau esmu uzvarējis neziņu un tagad atrodos pārpasaulīgo zināšanu līmenī. Tāpēc es nodarbošos tikai ar Dieva Augstākās Personības meklēšanu.» Tas ir piemērs mundrumam ekstātiskā mīlestībā. Pārpasaulīgs mundrums ir iespējams tikai tad, kad pilnīgi pārvarēti maldi. Šajā pakāpē, saskaroties ar materiāliem elementiem, piemēram, skaņu, smaržu, tausti vai garšu, bhakta vienmēr apzinās Dieva Augstākās Personības pārpasaulīgo klātbūtni. Šajā stāvoklī pastāvīgi izpaužas ekstātiskās pazīmes (matu celšanās stāvus, acu bolīšanās un pamošanās).

Kad Šrīmatī Rādhārānī pirmoreiz ieraudzīja Krišnu, Viņa pēkšņi apzinājās visu pārpasaulīgo laimi un Viņas locekļi sastinga. Kad Šrīmatī Rādhārānī pastāvīgā pavadone Lalita iečukstēja Viņai ausī Krišnas svēto vārdu, Rādhārānī tūlīt iepleta acis. Tas ir piemērs mundrumam, ko izraisījusi Krišnas vārda skaņa.

Kādu dienu Krišna pajokoja: «Mana dārgā Rādhārānī! Es gribu pamest Tavu sabiedrību.» To pateicis, Viņš tūlīt pazuda. Rādhārānī tik ļoti to pārdzīvoja, ka Viņas ādas krāsa izmainījās un Viņa nokrita Vrindāvanas smiltīs. Rādhārānī gandrīz vairs neelpoja, taču, sajutusi ziedošo puķu smaržu, ekstāzē atguvās un piecēlās. Tas ir piemērs pārpasaulīgam mundrumam, ko izraisījusi smarža.

Kad Krišna pieskārās vienai no gopī, meitene uzrunāja savu draudzeni: «Ak, dārgā! Kam pieder šī roka, kas man pieskārusies? Skatoties uz tumšo Jamunas krasta mežu, es biju ļoti nobijusies, bet šīs rokas pieskāriens ir paglābis mani no izbailēm.» Tas ir piemērs mundrumam, ko radījusi pieskaršanās.

Kāda no gopī Krišnam pavēstīja: «Mans dārgais Krišna! Kad Tu atstāji rāsas dejas vietu, mūsu visdārgākā draudzene Rādhārānī nokrita zemē un zaudēja samaņu, bet pēc tam, kad es viņai piedāvāju pārpalikumus no beteļu rieksta, ko Tu biji košļājis, Viņa tūlīt atguvās un bija ļoti priecīga.» Tas ir piemērs mundrumam, ko radījusi nogaršošana.

Kādu nakti Šrīmatī Rādhārānī sapnī runāja: «Mans dārgais Krišna! Lūdzu, vairs nejoko ar Mani! Izbeidz! Un, lūdzu, nepieskaries Manām drēbēm, citādi Es par to pastāstīšu vecākiem, un viņi uzzinās visas Tavas nerātnības!» Tā runādama, Rādhārānī pēkšņi pamodās un ieraudzīja savā priekšā stāvam mājas vecākos ļaudis. Viņa kaunā nodūra galvu. Tas ir piemērs mundrumam pēc pamošanās.

Ir minēts arī šāds piemērs. Kad Šrīmatī Rādhārānī gulēja, pie Viņas ieradās Krišnas sūtīts vēstnesis, un Rādhārānī tūlīt pamodās. Gluži tāpat, tiklīdz Krišna vakarā sāka spēlēt flautu, visas skaistās gopī (ganu meitenes) tūlīt pamodās. Šajā sakarībā ir minēts ļoti skaists salīdzinājums: «Reizēm ap lotosa ziedu pulcējas baltie gulbji, bet reizēm — melnās kamenes, kas meklē medu. Kad debesīs rīb pērkons, gulbji aizpeld projām, bet melnās kamenes paliek un bauda lotosa ziedus.» Gopī miegs tiek salīdzināts ar baltiem gulbjiem, un Krišnas flautas skaņa tiek salīdzināta ar melnu kameni. Kad skan Krišnas flauta, baltie gulbji jeb gopī miegs tūlīt pazūd un flautas skaņas melnā kamene sāk baudīt gopī skaistuma lotosa ziedus.

* Ir teikts, ka tamālas koks ir tieši tādā pašā krāsā kā Krišna.

** Indraprastha ir mūsdienu Deli.


Tālāk: 31. nodaļa

Saturs Bibliotēka