Bhakti nektārs trīsdesmit pirmā nodaļa

null

Trīsdesmit pirmā nodaļa

Papildus pazīmes

Visas minētās trīsdesmit trīs ekstātiskas mīlestības pazīmes sauc par vjabhičārī jeb satraucošām. Tās norāda uz stāvokļiem, kuros bhakta ir acīm redzami satraukts, bet pat šādā satraukuma stāvoklī izpaužas ārkārtīgi spēcīga ekstātiska mīlestība uz Krišnu. Šīs pazīmes var iedalīt trijās pakāpēs — pirmajā, otrajā un trešajā. Ekstātiskai mīlestībai ir daudz tādu satraucošu pazīmju kā skaudība, raizes, lepnums, nenovīdība, spēja pārliecināt, gļēvulība, piedošana, nepacietība, ilgošanās, nožēla, šaubas un nekautrēšanās. Šīs pazīmes ietilpst minētajās trīsdesmit trijās ekstātiskas mīlestības pazīmēs. Šrīla Rūpa Gosvāmī ir ļoti labi izpētījis dažādās satraucošās pazīmes, un, lai gan daudziem sanskrita vārdiem ir ļoti grūti atrast precīzus tulkojumus, tālāk sekos šo pētījumu izklāsts.

Ja cilvēks, redzot otra pilnveidošanos dzīvē, kļūst ļaunprātīgs, šo prāta stāvokli parasti sauc par skaudību. Ja cilvēks, redzot zibeni debesīs, nobīstas, šīs bailes izraisa raizes. Tādējādi bailes un raizes var uzskatīt par vienu un to pašu. Ja cilvēks nevēlas atklāt savas domas, to sauc par avahithu jeb slēpšanu, un vēlmi izrādīt pārākumu sauc par lepnumu. Abus šos gadījumus var saukt par izlikšanos. Izlikšanās attieksmē ietilpst gan avahitha, gan lepnums. Nespēju paciest citu izdarītus apvainojumus sauc par amaršu, un nespēju paciest, ka cits ir bagāts un varens, sauc par nenovīdību. Gan nenovīdība, gan amarša ir neiecietības sekas. Cilvēka spēju noteikt vārda īsto nozīmi sauc par spēju izdarīt secinājumus. Pirms šādas izšķirošas nozīmes noteikšanas viss ir rūpīgi jāapdomā, tāpēc secinājumu izdarīšanā ietilpst apdomāšana. Ja cilvēks sauc sevi par nejēgu, tā ir pazemības attieksmes izpausme, un, ja viņā nav vēlēšanās, tad to sauc par gļēvumu. Tāpēc pazemībā reizēm ir arī gļēvums. Ja cilvēka prāts ir stingrs, tas norāda, ka viņš ir izturīgs. Un arī spēju paciest apvainojumus sauc par izturību. Tādējādi piedošanu un izturību var uzskatīt par sinonīmiem. Raizēšanos par to, kaut ātrāk paietu laiks, sauc par nepacietību, un, ja cilvēks redz kaut ko neparastu, tad mēdz teikt, ka viņš ir ļoti pārsteigts. Ja cilvēks ir ļoti pārsteigts, tas var radīt nepacietību. Tātad nepacietību un izbrīnu var uzskatīt par sinonīmiem. Kad raizes atrodas neizpaustā stāvoklī, tās sauc par ilgošanos. Tāpēc arī raizes un ilgošanos var uzskatīt par sinonīmiem. Ja cilvēks nožēlo kādu apvainojumu, to sauc par kautrību. Tādējādi kautrība un nožēla arī uzskatāmas par sinonīmiem. Šaubīšanās ir viens no spriešanas aspektiem. Ja cilvēks ir darbojies nekautrīgi, viņš kļūst nemierīgs. Tādējādi arī nemiers un nekautrība var tikt uzskatīti par sinonīmiem.

Ja ekstātiskā mīlestībā ietilpst visas šīs pazīmes, tās sauc par sančārī jeb nepārtraukti pastāvošām ekstātiskām pazīmēm. Visas šīs pazīmes ir pārpasaulīgas, un tās izpaužas dažādos veidos, darbojoties un mijiedarbojoties atkarībā no apstākļiem. Tās ir kā mīlestības attiecības starp mīlētājiem.

Ja cilvēks izjūt skaudību vai apkaunojumu, var izmainīties viņa ādas krāsa. Šo pazīmi var pieskaitīt vibhāvai jeb zemākajai ekstāzei. Reizēm par vibhāvu tiek uzskatīti arī maldi, sabrukums un stipras raizes. Ja šādu pazīmju ir daudz, tās tiek sauktas vienkārši par ekstātisku mīlestību.

Šrīla Rūpa Gosvāmī norāda, ka arī bailes, miegs, nogurums, slinkums un reibuma neprāts reizēm tiek pieskaitīti pie nepārtrauktas ekstātiskas mīlestības pazīmēm, kuru pamats ir stingra pieķeršanās.

Viltus iebildumi, apņēmība, stingrība, atcerēšanās, prieks, neziņa, pazemība un nesamaņa arī ir ekstātiskas mīlestības dažādas pazīmes. Ekstātiskai mīlestībai var pieskaitīt arī atkarību, un atkarība savukārt iedalāma augstākā un zemākā atkarībā. Rūpa Gosvāmī ir noteicis, ka starp šiem atkarības veidiem pastāv stingra atšķirība, un par to tiks pastāstīts vēlāk.

Reiz kāds bhakta sauca: «Ak, es nevaru apskatīt Mathuras apgabalu! Lai gan, tikai izdzirdot Mathuras vārdu, man mati ceļas stāvus, es nevaru tur nokļūt. Tad kāda gan jēga manām acīm?» Šajos vārdos atklāta stipra vēlme apskatīt Mathuras apgabalu, un šo vēlmi izraisījusi stipra pieķeršanās Krišnam. Vēl stipru pieķeršanos Krišnam izsaka Bhīma, kurnot: «Manām rokām ir zibens spēks, taču, par spīti tām, es nespēju sašķaidīt Šišupālu, kad viņš zākāja Krišnu. Kāds gan labums no šīm stiprajām rokām?» Šajā gadījumā Bhīma ļoti sadusmojās, un dusmu radītā bezcerība kļuva par cēloni stiprai piesaistībai Krišnam. To var nosaukt par stipru pieķeršanos Krišnam dusmās.

Kad Ardžuna ieraudzīja Krišnas Visuma veidolu, kura mirdzošie zobi likās aprijam Visumu, Ardžunas mute kļuva sausa. Lai gan Ardžuna bija Krišnas draugs un vienmēr paļāvās uz Krišnas žēlastību, šajā reizē viņš pilnīgi aizmirsās. Tas ir zemākās atkarības piemērs.

Reizēm ekstātisku mīlestību uz Krišnu veicina arī darbība, kas izraisa šausmas. Prāta stāvokli šādā gadījumā sauc par ekstātiskām bailēm maldos. Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma divdesmit trešās nodaļās 40. pantā brāhmani, kas veic ziedošanas ceremonijas, norāda: «Mēs savā dzīvē esam saņēmuši trīs labvēlīgas lietas: mēs esam cēlušies no augstām brāhmanu ģimenēm, esam ceremonijā saņēmuši svēto auklu, un mūs pareizā veidā ir iesvētījis garīgais skolotājs. Bet, ak vai, — par spīti visām šīm priekšrocībām, mēs nekam nederam! Pat mūsu brahmačarja ir veltīga.» Tā brāhmani sāka nosodīt savu darbību. Viņi apzinājās, ka, par spīti augstajai dzimšanai, izglītībai un kultūrai, joprojām ir pakļauti maldinātājai enerģijai. Viņi arī atzina, ka pat diženi jogi, kuri nav Dieva Kunga bhaktas, ir materiālās enerģijas maldināti. Šo rituālu veicēju brāhmanu bezcerībā neizpaužas gandrīz nekāda pieķeršanās Krišnam. Taču pastāv arī cits bezcerības veids, kurā šī pieķeršanās izpaužas. Kad Vradžas jaunavām uzbruka dēmons buļļa izskatā, viņas sāka saukt: «Dārgais Krišna! Lūdzu, glāb mūs! Mēs esam pazudušas!» Tā ir bezcerība, kurā izpaužas pieķeršanās Krišnam.

Kad Krišna bija nogalinājis dēmonu Kēšī, Kamsu pārņēma bezcerība. Viņš teica: «Es mīlēju Kēšī-daitju vairāk par sevi pašu, bet nu viņu ir nogalinājis kaut kāds neaptēsts ganu zēns, kuram nav nekādas izglītības un cīņas prasmes. Es pavisam viegli esmu uzveicis debesu valdnieku, tomēr manai dzīvei nav nekādas jēgas.» Tā kā šajā bezcerībā mazliet izpaužas piesaistība Krišnam, tā tiek uzskatīta par atspulgu ekstātiskai mīlestībai bezcerībā.

Reiz Kamsa rāja Akrūru: «Tu savā muļķībā uzskati kaut kādu ganu zēnu par Dieva Augstāko Personību tikai tāpēc, ka Viņš ir uzvarējis nekaitīgu ūdens čūsku! Jā, šis zēns varbūt ir pacēlis kukurzni, ko sauc par Govardhanas kalnu, taču es brīnos par to, ka tu uzskati Viņu par Dieva Personību!» Šis ir piemērs ļaunprātīgai attieksmei, ko radījusi bezcerība ekstātiskā mīlestībā uz Krišnu.

Kāds bhakta reiz mierināja kadambas koku, kurš bēdājās par to, ka Krišna nebija pieskāries pat viņa ēnai. Bhakta teica: «Mans dārgais kadambas koks! Neraizējies! Kad Krišna Jamunā uzvarēs čūsku Kāliju, Viņš tūlīt atnāks un apmierinās Tavu vēlmi.» Tas ir piemērs nepiedienīgai bezcerībai ekstātiskā mīlestībā uz Krišnu.

Reiz Garuda — ērglis, kurš nes Krišnu, — teica: «Vai kāds var būt vēl tīrāks par mani? Starp putniem nav neviena tāda kā es. Neviens nav tik spējīgs un prasmīgs. Es varbūt nepatīku Krišnam, un Viņš varbūt nevēlas man pievienoties, tomēr Viņš ir spiests izmantot manu spārnu spēku.» Tas ir piemērs bezcerībai neitrālā ekstātiskas mīlestības noskaņā.

Ekstātiskas mīlestības pazīmes reizēm izpaužas četros veidos, kā rašanās, savienošanās, kopums un apmierinājums.

Reiz Krišna teica Rādhārānī: «Mana dārgā! No rīta Tu gribēji satikt Mani viena pati, un Tava draudzene Mēkhala mira vai nost aiz skaudības. Tikai paskaties uz viņu!» Kad Krišna tādā veidā jokoja ar Rādhārānī, Viņa sarauca savas skaistās uzacis. Rūpa Gosvāmī lūdz, lai ikviens varētu saņemt Šrīmatī Rādhārānī uzacu kustības svētību. Tas ir piemērs, kā ekstātiskā mīlestībā uz Krišnu var rasties ļaunprātība.

Kādu nakti pēc tam, kad bija nogalināta dēmoniete Pūtana, Krišna spēlējās uz viņas krūtīm. To redzot, Jašoda uz mirkli sastinga. Tas ir piemērs dažādu ekstātiskas mīlestības pazīmju savienojumam. Savienojums var būt labvēlīgs vai nelabvēlīgs. Tas, ka dēmoniete Pūtana bija nogalināta, bija labi, bet tas, ka Krišna nakts tumsā spēlējās uz viņas krūtīm un nebija neviena, kas nelaimes gadījumā Viņam palīdzētu, bija slikti. Jašoda atradās starp labvēlīgo un nelabvēlīgo un nezināja, ko iesākt.

Kad Krišna tikko bija iemācījies staigāt, Viņš pastāvīgi gāja iekšā un ārā no mājas. Jašoda brīnīdamās teica: «Šis bērns ir tik nemierīgs, tik nevaldāms! Viņš pastāvīgi staigā pa Gokulu [Vrindāvanu] un tad nāk atpakaļ mājās. Viņš ne no kā nebaidās, bet, par spīti šai bezbailībai, es aizvien vairāk un vairāk uztraucos, ka ar Viņu kaut kas varētu atgadīties.» Arī šis ir piemērs divu pretrunu savienojumam: bērns ir pavisam bezbailīgs, bet Jašoda baidās no briesmām. Šajā gadījumā briesmas ir cēlonis, un Jašoda pārdzīvo divu pretrunu savienošanos. Citiem vārdiem sakot, Jašoda bija gan laimīga, gan šaubījās, t.i., viņa aizvien vairāk un vairāk sāka baidīties par bērnu.

Kad Krišnas māte Dēvakī redzēja, ka viņas dēls priecīgi nostājas pretī cīkstoņiem Kamsas ziedošanas laukumā, viņai no acīm sāka ritēt divējādas asaras: brīžiem tās bija siltas un brīžiem — aukstas. Tas ir piemērs prieka un bēdu savienojumam, ko izraisījuši dažādi ekstātiskas mīlestības cēloņi.

Reiz Šrīmatī Rādhārānī stāvēja Jamunas krastā Vrindāvanas mežā, un Krišna Viņai uzbruka. Krišna bija stiprāks, un, lai gan Rādhārānī izlikās pikta, iekšēji Viņa bija ļoti priecīga un apmierināta. Rādhārānī rauca uzacis un izlikās, ka atraida Krišnu. Šajā noskaņā Viņa izskatījās ļoti skaista, un Šrīla Rūpa Gosvāmī cildina Rādhas daiļumu. Tas ir piemērs dažādām jūtām ekstātiskā mīlestībā, un, lai gan jūtas ir dažādas, tām ir viens cēlonis — Krišna.

Reizēm Nandas Mahārādžas mājās notika lieli svētki, uz kuriem sanāca visi Vrindāvanas iedzīvotāji. Reiz šādu svētku laikā Šrīmatī Rādhārānī ap kaklu bija zelta rota, ko Viņai bija dāvinājis Krišna. Māmiņa Jašoda, kā arī Rādhārānī māte to tūlīt pamanīja, jo rota meitenei bija pārāk gara. Tajā pat laikā Rādhārānī turpat netālu redzēja gan Krišnu, gan arī savu vīru Abhimanju. Rādhārānī tā visa dēļ ļoti nokaunējās. Viņa stāvēja saviebusies un izskatījās ļoti skaista. Šajā gadījumā izpaudās gan kautrība, gan dusmas, gan prieks, gan bēdas. Tas ir ekstātiskas mīlestības pazīmju sakopojuma piemērs.

Reiz Kamsa teica: «Ko šis zēns var man padarīt? Viņam nav nekāda spēka.» Jau pēc brīža Kamsa uzzināja, ka šis zēns ir nogalinājis visus viņa draugus. Kamsa pilnīgi apjuka: «Varbūt man tūlīt iet pie Viņa un padoties? Taču diženam karotājam neklājas tā darīt.» Nākamajā mirklī viņš domāja: «Kāpēc man būtu jābaidās no Viņa? Manā pusē joprojām ir daudz cīkstoņu.» Pēc brīža Kamsa prātoja: «Šis zēns noteikti nav parasts, jo Viņš ar kreiso roku ir pacēlis Govardhanas kalnu. Ko lai es iesāku? Varbūt man vajadzētu iet uz Vrindāvanu un sagādāt ciešanas visiem tās iedzīvotājiem? Bet es nevaru iet, jo mana sirds dreb bailēs no šī zēna.» Šajā Kamsas prāta stāvoklī atklājas lepnums, nožēla, pazemība, apņēmība, atcerēšanās, šaubas, dusmas un bailes. Patiesībā Kamsas prāta stāvokli veidoja astoņas dažādas pazīmes. Tas ir vēl viens piemērs, kā bezcerīgā ekstātiskā mīlestībā izpaužas pazīmju kopums.

Reiz kāds bhakta, ģimenes cilvēks, teica: «Mans Kungs! Es esmu tik nožēlojams, ka manas acis nemaz nevēlas skatīt cildeno Mathuras pilsētu. Tās ir nolādētas. Es esmu augsti izglītots, taču izmantoju savu izglītību, lai kalpotu valdībai. Es esmu pavisam aizmirsis vareno laiku, kas ir stiprāks par visu pārējo un kas visu rada un iznīcina. Kam lai atstāju savu bagātību? Es kļūstu aizvien vecāks. Ko lai es daru? Vai man jānodarbojas ar garīgo kalpošanu šeit, mājās? Bet to es nespēju, jo mans prāts ir piesaistīts pārpasaulīgajai Vrindāvanas zemei.»

Šajā gadījumā bezcerība izpaužas kā lepnums, šaubas, pacietība, nožēla, apņēmība un dedzība. Tas ir septiņu pazīmju kopums ekstātiskā mīlestībā uz Krišnu.

Sanskritā ir šāds sakāmvārds: «Vilšanās rada vislielāko apmierinājumu.» Citiem vārdiem sakot, kad cilvēks kaut ko ļoti vēlas un šī vēlme piepildās tikai pēc šķietami bezcerīgiem pārbaudījumiem, tad tas rada vislielāko apmierinājumu. Reiz Vrindāvanas ganu zēni ilgu laiku veltīgi izmeklējās Krišnu un bija jau pavisam sadrūmuši un panīkuši. Pēkšņi viņi izdzirdēja tālu Krišnas flautas skaņu, kas nāca no kalna. Ganu zēni tūlīt kļuva ļoti priecīgi. Tas ir piemērs apmierinājumam, kas rodas pēc vilšanās.

Šrīla Rūpa Gosvāmī norāda, ka viņam nav dziļu zināšanu par ekstātiskas mīlestības pazīmju garšām, skaņām un nozīmēm, taču viņš ir centies minēt piemērus dažādu veidu mīlestībai uz Krišnu. Vēl Šrīla Rūpa Gosvāmī norāda, ka trīsdesmit trīs satraucošās ekstātiskas mīlestības pazīmes kopā ar astoņām citām pazīmēm veido četrdesmit vienu ekstātiskas mīlestības pamatpazīmi. Šīs pazīmes izraisa izmaiņas gan ķermeniskā, gan arī jutekļu darbībā. Visas šīs pazīmes var uzskatīt par dažādām sirds jūtām. Reizēm dažas no šīm jūtām ir gluži dabiskas. Reizēm šīs jūtas izpaužas pavisam neilgu laiku. Pazīmes, kas ir pavisam dabiskas, saglabājas vienmēr, un tās bhaktā izpaužas gan iekšēji, gan ārēji.

Krāsu, kurā mērcēts audums, var noteikt, paskatoties uz pašu audumu, un tāpat izprast cilvēka īsteno stāvokli var pēc šīm dažādajām pazīmēm. Citiem vārdiem sakot, pieķeršanās Krišnam ir viena, bet, tā kā bhaktas ir dažādi, šī pieķeršanās izpaužas dažādos veidos. Kā audums, kuru skārusi sarkanā krāsa, izskatās sarkans, tā arī bhakta, kurš uz laiku pārdzīvo kādas noteiktas jūtas, atklāj noteikta veida ekstātiskās pazīmes. Patiesībā visas dažādās bhaktu noskaņas un garšas prātā rada noteiktas jūtas. Atkarībā no tām bhaktās dažādos veidos un dažādā mērā parādās ekstātiskas mīlestības pazīmes. Atkarībā no tā, vai cilvēks savā sirdī ir cildens, nosvērts un augstsirdīgs vai arī ass un rupjš, ekstātiskās mīlestības pazīmes, sirds stāvokļa ietekmētas, izpaužas dažādi. Patiesībā cilvēki parasti nevar saprast šīs dažādās domāšanas veida īpatnības, bet, ja cilvēka sirds ir ļoti maiga un laba, šīs pazīmes atklājas ļoti viegli un ir skaidri redzamas un saprotamas. Cildena un nopietna cilvēka sirds tiek salīdzināta ar zeltu. Maiga un labsirdīga cilvēka sirds tiek salīdzināta ar pūku. Ja prātā parādās ekstātiskas jūtas, tad zelta sirds jeb nopietna sirds paliek mierīga, turpretī maigā sirdī tūlīt parādās saviļņojums.

Lūk, vēl viens piemērs. Augstsirdīga un nopietna sirds tiek salīdzināta ar lielu pilsētu, bet maiga sirds — ar nelielu māju. Pilsētā daudzās vietās var būt iedegta uguns un pa ielām var staigāt ziloņi, bet neviens to īpaši nepamana. Taču, ja šāda gaisma vai ziloņi parādās nelielas mājas tuvumā, tos uzreiz pamana visi.

Cieta sirds tiek salīdzināta ar zibeni, ar zeltu un ar sveķiem. Zibens vienmēr ir ļoti spēcīgs; tas nekad nekļūst maigs. Gluži tāpat, ja cilvēks nodarbojas ar smagām askēzēm, tad viņa sirds tik viegli neatmaigst. Zelta sirds lielā karstumā, kā tas ir ekstātiskā mīlestībā, sāk kust. Bet sveķu sirds kūst pavisam viegli jau siltumā.

Maiga sirds tiek salīdzināta ar medu, sviestu un nektāru. Prāta stāvoklis tiek salīdzināts ar sauli. Medus un sviests saulē kūst ļoti ātri; un arī maiga cilvēka sirds kūst ļoti ātri. Turpretī nektārs pēc savas dabas vienmēr ir šķidrs. Gluži tāpat, ja cilvēks ir sasniedzis tīru ekstātisku mīlestību uz Krišnu, viņa sirds vienmēr ir kā nektārs.

Tīrs Krišnas bhakta vienmēr ir īpaši apveltīts ar nektāram līdzīgām īpašībām un reizēm arī ar sviestam un medum līdzīgām īpašībām. Taču vispār jebkura sirds noteiktos apstākļos var atkust, tāpat kā cietu dimantu reizēm var izkausēt noteikts ķīmisks savienojums. «Dāna-kēli-kaumudī» teikts: «Kad bhaktas sirdī uzplaukst mīlestība, tad jūtu pārveidošanos nav iespējams apturēt. Bhaktas sirds ir gluži kā okeāns mēness uzlēkšanas brīdī, kad bēgumu nav iespējams apturēt: tūlīt saceļas augsti viļņi.» Lai gan okeāns pēc savas dabas ir mierīgs un bezgalīgi dziļš, mēnesim uzlecot, tas sāk viļņoties; to nav iespējams apturēt. Gluži tāpat tīrie bhaktas nekādā veidā nespēj apslāpēt savas jūtas.


Tālāk: 32. nodaļa

Saturs Bibliotēka