Bhakti nektārs trīsdesmit sestā nodaļa

null

Trīsdesmit sestā nodaļa

Pārpasaulīga pieķeršanās
(kalpošana)

Tādas autoritātes kā Šrīdhara Svāmī pārpasaulīgo pieķeršanās garšu ir atzinušas par bhakti pilnību. Tā ir nākamā pakāpe pēc neitralitātes, un šī pieķeršanās ir nepieciešama, lai izkoptu kalpošanas noskaņu. Grāmatā «Nāma-kaumudī» šis esamības stāvoklis nosaukts par nepārtrauktu pieķeršanos jeb piesaistību Krišnam. Tādas autoritātes kā Šukadēva šo pieķeršanās stāvokli pieskaita neitralitātei, taču pieķeršanos jebkurā gadījumā izjūt dažādu pārpasaulīgo garšu bhaktas, un tāpēc šī stāvokļa vispārīgais nosaukums ir pieķeršanās jeb tīra pieķeršanās Krišnam.

Bhaktas, kuru attiecības ar Krišnu ir kalpošana, ir pieķērušies Viņam ar godbijības attieksmi. Daži no Gokulas (Vrindāvanas izpausmes uz Zemes) iedzīvotājiem ir pieķērušies Krišnam ar šo godbijības attieksmi. Vrindāvanas iedzīvotāji mēdza teikt: «Krišna vienmēr atrodas mūsu priekšā. Viņa augums ir tumša mākoņa krāsā, un savās lotosa rokās Viņš tur brīnišķīgu flautu. Krišna ir tērpts dzeltenās zīda drēbēs, un Viņa galvu rotā pāva spalva. Kad Krišna šādā izskatā iet gar Govardhanas kalnu, visus debesu planētu iedzīvotājus, kā arī šīs Zemes iedzīvotājus pārņem pārpasaulīga svētlaime un viņi sevi uzskata par mūžīgiem Kunga kalpiem.» Reizēm tāda pati godbijība bhaktu pārņem, ieraugot Višnu attēlu. Višnu ir apģērbts gluži tāpat kā Krišna, un Viņa augums ir līdzīgā krāsā. Vienīgā atšķirība ir tā, ka Višnu ir četras rokas, kurās Viņš tur gliemežnīcu, disku, vāli un lotosziedu. Kungs Višnu vienmēr ir izgreznots ar vērtīgiem dārgakmeņiem — čandrakāntu un sūrjakāntu.

«Lalita-mādhavā» Rūpa Gosvāmī min šādus Krišnas kalpa Dārukas vārdus: «Kungs Višnu, protams, ir ļoti skaists ar savu kaustubhas dārgakmeņu kaklarotu, četrām rokām, kurās Viņš tur gliemežnīcu, disku, vāli un lotosu, un saviem mirdzošajiem dārgakmeņiem. Viņš savā mūžīgajā stāvoklī, t.i., sēžot uz Garudas muguras, ir tik brīnišķīgs! Bet nu Kungs Višnu ir atnācis kā Kamsas ienaidnieks, un, skatoties uz Viņu, es pilnīgi aizmirstu Vaikunthas bagātības.»

Kāds cits bhakta reiz teica: «Šī Dieva Augstākā Personība, no kuras auguma porām pastāvīgi izplūst miljoniem Visumu un kura ir žēlastības okeāns, kurai pieder visas neaptveramās enerģijas un piemīt visas pilnības, kura ir visu avatāru avots un piesaista visas atbrīvotās dvēseles, — šī pati Dieva Augstākā Personība ir augstākais valdnieks un augstākais godināšanas mērķis. Dievs Kungs ir visu zinošs, apņēmīgs un varens. Viņš visu piedod, un Viņš aizsargā sevi uzticējušas dvēseles. Viņš tur vārdu; Viņš ir devīgs, prasmīgs, visādā ziņā svētīgs, varens un reliģiozs. Kungs stingri seko rakstiem; Viņš ir bhaktu draugs; Viņš ir augstsirdīgs, ietekmīgs, pateicīgs, cienījams, godājams, spēka pilns, un Viņš pakļaujas tīrai mīlestībai. Viņš un tikai Viņš ir vienīgais patvērums bhaktām, kuriem pret Kungu ir kalpošanas attieksme.»

Dieva Kunga bhaktas ar kalpošanas attieksmi ir četru veidu: ieceltie kalpi (kā Kungs Brahma un Kungs Šiva, kuri atbild par materiālo kaislību un neziņu); kalpošanas attieksmes bhaktas, kuri atrodas Dieva Kunga aizsardzībā; bhaktas, kuri ir pastāvīgi Kunga pavadoņi, un bhaktas, kuri vienkārši seko Kungam.

Ieceltie kalpi
Reiz Džambavatī, viena no Krišnas sievām, sarunā ar savu draudzeni Kālindī jautāja: «Kas tā par personību, kas tik goddevīgi iet apkārt Krišnam?»

Kālindī atbildēja: «Tā ir Ambika, Visuma pārvaldniece.»

Tad Džāmbavatī jautāja: «Kas tā par personību, kas, paskatoties uz Krišnu, sāk drebēt?»

Kālindī atbildēja: «Tas ir Kungs Šiva.»

Tad Džāmbavatī jautāja: «Kā sauc to, kurš Krišnam velta lūgšanas?»

Kālindī atbildēja: «Tas ir Kungs Brahma.»

Tad Džāmbavatī jautāja: «Kas ir tas, kurš tik padevīgi nometies Krišnas priekšā pie zemes?»

Kālindī atbildēja: «Tas ir Indra, debesu valdnieks.»

Pēc tam Džāmbavatī jautāja: «Kas ir tas, kurš ir atnācis ar padieviem un smejas kopā ar viņiem?»

Kālindī atbildēja: «Tas ir mans vecākais brālis Jamarādža, nāves valdnieks.»

Šajā sarunā aprakstīti dažādi padievi (arī Jamarādža), kurus Kungs iecēlis dažādos amatos. Viņus sauc par adhikrita-dēvatām jeb padieviem, kuriem ir dota noteikta kalpošana.

Bhaktas, kas raduši patvērumu pie Krišnas
Reiz kāds Vrindāvanas iedzīvotājs Kungam Krišnam teica: «Mans dārgais Krišna! Ak, Vrindāvanas prieks! Baidīdamies no šīs materiālās esamības, mēs esam raduši patvērumu pie Tevis, jo Tu vari pilnībā aizsargāt mūs. Mēs labi zinām, cik Tu esi dižens, tādēļ esam atteikušies no vēlmes iegūt atbrīvi un pilnībā raduši patvērumu pie Tavām lotospēdām. Mēs esam dzirdējuši, ka pārpasaulīgā mīlestība pret Tevi pastāvīgi pieaug, tāpēc paši vēlamies pārpasaulīgi kalpot Tev.» Šos vārdus saka bhakta, kas atrodas Kunga Krišnas aizsardzībā un radis patvērumu pie Viņa.

Kad Krišna krietnu laiku bija spārdījis Kālijas galvu, Jamunas melnā čūska nāca pie prāta un atzina: «Mans dārgais Kungs! Es tik ļoti apvainoju Tevi, tomēr Tu savā žēlastībā esi svētījis manu galvu ar savu lotospēdu nospiedumiem.» Tas ir vēl viens piemērs, kā dzīvā būtne rod patvērumu pie Krišnas lotospēdām.

«Aparādha-bhandžanā» kāds tīrs bhakta pauž savas jūtas: «Mans dārgais Kungs! Man ar nožēlu Tev jāsaka, ka esmu darījis to, ko man likuši mani pavēlnieki — iekāre, dusmas, skopums, maldi un skaudība. Reizēm es tiem kalpoju visbriesmīgākajā veidā. Tomēr, par spīti šai uzticīgajai kalpošanai, tie nav apmierināti un negrib arī atbrīvot mani no šīs kalpošanas. Tie pat nekaunas prasīt, lai es pildu to pavēles. Mans dārgais Kungs! Ak, augstākais Jadu dinastijā! Nu es esmu nācis pie prāta un vēlos rast patvērumu pie Tavām lotospēdām. Lūdzu, dod man kādu kalpošanu!» Tas ir vēl viens piemērs sevis uzticēšanai Krišnam un patvēruma meklēšanai pie Viņa lotospēdām.

Vēdu rakstos minētas daudzas personības, kas ar prātošanu centušās sasniegt atbrīvi, taču atteikušās no šī ceļa, lai pilnībā rastu patvērumu pie Krišnas lotospēdām. Šādu personību piemērs ir Šaunakas vadītie brāhmani Naimišāranjas mežā.* Zinātnieki uzskata viņus par bhaktām, kas ieguvuši pilnīgas zināšanas. «Hari-bhakti-sudhodajā» minēts, ka šie Šaunakas Riši vadītie diženie brāhmani un gudrie teikuši Sūtam Gosvāmī: «Ak, diženā dvēsele! Cik tas ir brīnumaini! Lai gan mēs, kā jau cilvēki materiālajā esamībā, esam tik ļoti aptraipīti, — vienkārši runājot ar tevi par Dieva Augstāko Personību, mēs sākam saprast, cik nepareiza bijusi mūsu vēlme iegūt atbrīvi.»

«Padjāvalī» kāds bhakta saka: «Lai tie, kuri ir pieķērušies sevis apzināšanās prātojumiem, kuri uzskata, ka augstākā patiesība nav sasniedzama ar meditāciju un tādējādi ir pacēlušies skaidrībā, mierīgi dara tālāk savu darbu. Kas attiecas uz mums — mēs esam vienkārši pieķērušies Dieva Augstākajai Personībai, kura pēc dabas ir tik patīkama, kuras āda ir tumša mākoņa krāsā, kura ir tērpta dzeltenās drēbēs un kurai ir brīnišķīgas lotosu acis. Mēs vēlamies meditēt vienīgi uz Viņu.»

Tos, kuri jau no paša sevis apzināšanās sākuma ir pieķērušies garīgajai kalpošanai, sauc par sēvā-ništhām. Vārds «sēvā-ništha» nozīmē «pieķēries vienīgi garīgajai kalpošanai». Vislabākie šādu bhaktu piemēri ir Kungs Šiva, valdnieks Indra, valdnieks Bahulāšva, valdnieks Ikšvāku, Šrutadēva un Pundarīka. Kāds bhakta saka: «Mans dārgais Kungs! Tavas pārpasaulīgās īpašības piesaista pat atbrīvotas dvēseles, un tās aizved viņas pie bhaktām, kuri pastāvīgi apdzied Tavu godību. Tavas slavas dziesmas piesaista arī viedos, kuri parasti dzīvo vientuļās vietās. Redzot Tavas pārpasaulīgās īpašības, arī es sāku pieķerties Tev un esmu nolēmis veltīt savu mūžu, lai ar mīlestību kalpotu Tev.»

Pastāvīgie pavadoņi
Dvārakā par tuviem Krišnas pavadoņiem tiek uzskatīti šādi bhaktas: Udhava, Dāruka, Sātjaki, Šrutadēva, Šatrudžits, Nanda, Upananda un Bhadra. Visas šīs personības ir Kunga ministri, taču reizēm viņi apkalpo Krišnu. Tuvi Krišnas pavadoņi Kuru dinastijā ir Bhīšma, Mahārādža Parīkšits un Vidura. Ir teikts: «Visiem Kunga Krišnas pavadoņiem ir mirdzoši augumi un lotosziedu acis. Viņi ir tik vareni, ka var uzveikt pat padievus, un īpaša šo personību pazīme ir tā, ka viņus vienmēr grezno dārgas rotas.»

Kad Krišna uzturējās galvaspilsētā Indraprasthā, kāds no ļaudīm uzrunāja Viņu šādiem vārdiem: «Mans dārgais Kungs! Tavi pavadoņi, no kuriem galvenais ir Udhava, stāv pie Dvārakas vārtiem, gaidot Tavas pavēles. Viņiem acīs ir asaras, un šie pavadoņi tik ļoti vēlas Tev kalpot, ka nebaidās pat no Kunga Šivas radītās iznīcināšanas uguns. Viņi ir pilnībā uzticējuši sevi Tavām lotospēdām.»

No daudzajiem Kunga Krišnas pavadoņiem par vislabāko tiek uzskatīts Udhava. Lūk, kā viņš aprakstīts: «Udhavas augums ir melnīgsnējs, gluži kā Jamunas ūdens, un tas ir arī tikpat spirdzinošs. Udhavam ap kaklu vienmēr ir ziedu vītnes, ko valkājis Kungs Krišna, bet mugurā — dzeltena zīda drēbes. Viņa rokas ir varenas kā durvju bultas, acis atgādina lotosus, un Udhava ir viscildenākais no Krišnas pavadoņiem. Tāpēc pazemīgi nolieksimies pie Udhavas lotospēdām!»

Udhava apraksta Šrī Krišnas pārpasaulīgās īpašības šādi: «Kungs Šrī Krišna, kurš ir mūsu saimnieks un godināmā Dievība, Kunga Šivas un Kunga Brahmas valdnieks un Visuma vadītājs, uzklausa sava vectēva Ugrasēnas gribu. Krišnam pieder miljoniem Visumu, tomēr Viņš lūdz okeānam mazliet zemes. Un, lai gan Krišna pats ir gudrības okeāns, Viņš reizēm lūdz padomu man. Krišna ir tik dižens un augstsirdīgs, tomēr dara dažādus darbus gluži kā parasts cilvēks.»

Dieva Kunga sekotāji
Tos, kuri pastāvīgi tiešā veidā kalpo Dievam Kungam, sauc par anugām jeb sekotājiem. Šādi sekotāji ir Sučandra, Mandana, Stamba, Sutamba u.c. Viņi dzīvo Dvārakā, ģērbjas un rotājas gluži tāpat kā pārējie Kunga pavadoņi. Šie anugas nodarbojas ar dažādiem kalpošanas veidiem. Mandana vienmēr tur saulessargu virs Kunga Krišnas galvas, Sučandra apvēdina Kungu ar čāmaru, un Sutamba gādā Kungam beteļa riekstus. Visas šīs personības ir diženi bhaktas, un viņi pastāvīgi ir aizņemti ar pārpasaulīgas mīlestības pilno kalpošanu Dievam Kungam.

Tāpat kā Dvārakā, arī Vrindāvanā Kungam ir daudzi anugas. Vrindāvanas anugu vārdi ir: Raktaka, Patraka, Patrī, Madhukantha, Madhuvrata, Rasāla, Suvilāsa, Prēmakanda, Marandaka, Ānanda, Čandrahāsa, Pajoda, Bakula, Rasada un Šārada.

Vrindāvanas anugu izskats aprakstīts šādiem vārdiem: «Pazemīgi nolieksimies Mahārādžas Nandas dēla pastāvīgo pavadoņu priekšā! Viņi vienmēr uzturas Vrindāvanā, un to augumus grezno pērļu virtenes un zelta sprādzes. Viņi izskatās kā melnas bites un zeltainais mēness un ģērbjas atbilstoši savām īpašajām auguma iezīmēm. Par viņu pienākumiem var spriest no māmiņas Jašodas vārdiem: «Bakula, lūdzu, iztīri Krišnas dzeltenās drēbes! Vārika, pieliec mazgāšanās ūdenim aguru smaržas! Rasāla, tu, lūdzu, sagatavo beteļa riekstus! Skatieties, Krišna jau nāk! Var redzēt putekļu mākoni un govis.»»

Raktaka tiek uzskatīts par galveno no anugām. Viņa augums aprakstīts šādiem vārdiem: «Raktakam mugurā ir dzeltenas drēbes, un viņa augums pēc krāsas ir kā tikko izdīgusi zāle. Viņš ir lielisks dziedātājs, un viņš pastāvīgi kalpo Mahārādžas Nandas dēlam. Tāpēc kļūsim par Raktakas sekotājiem un ar mīlestību kalposim Krišnam!» Raktakas pieķeršanos Kungam Krišnam ļoti labi atklāj Rasada: «Paklausieties, ko es teikšu! Lūdzu, ļaujiet man vienmēr kalpot Kungam Krišnam, kurš nu ir kļuvis slavens, paceļot Govardhanas kalnu!»

Bhaktas, kas tieši kalpo Krišnam, ir ļoti uzmanīgi, jo viņi zina, ka šāda kalpošana ir neparasta. Ja cilvēks parāda cieņu pat skudrām, kas kalpo Dievam Kungam, viņš kļūst mūžam laimīgs; ko tad lai saka par tiem, kuri tieši kalpo Krišnam? Reiz Raktaka savā prātā nodomāja: «Man jāgodina ne tikai Krišna un jākalpo ne tikai Viņam, bet arī Krišnas draudzenēm — gopī. Man viņas jāgodina gluži tāpat kā Krišna. Un ne tikai gopī, bet arī ikviens, kas kalpo Kungam, ir manas godināšanas un kalpošanas cienīgs. Es zinu, ka man ļoti jāuzmanās, lai nesāktu lepoties ar to, ka esmu viens no Kunga kalpiem un bhaktām.» Pēc šiem vārdiem mēs varam spriest, ka tīrie bhaktas, kas patiešām kalpo Kungam, vienmēr ļoti uzmanās, lai nesāktu pārlieku lepoties ar savu kalpošanu.

Šādu tieša Krišnas kalpa attieksmi sauc par dhūrju. Šrīla Rūpa Gosvāmī, prasmīgi izpētot tiešo Kunga pavadoņu īpašības, norāda, ka viņi ir triju veidu — dhūrja, dhīra un vīra. Raktaka tiek pieskaitīts dhūrjām jeb tiem, kas vienmēr pieķērušies kalpošanai Krišnas mīļotajām gopī.

Viens no Krišnas pavadoņiem (dhīrām) ir Satjabhāmas aukles dēls. Satjabhāma ir viena no Kunga Krišnas Dvārakas valdniecēm, un, kad viņa apprecējās ar Krišnu, arī viņas aukles dēlam tika atļauts dzīvot pie Krišnas, jo Satjabhāma un viņas aukles dēls jau kopš bērnības bija kopā gluži kā māsa un brālis. Tātad šis jaunais kungs, Satjabhāmas aukles dēls, dzīvoja kopā ar Krišnu kā Viņa svainis un reizēm pat jokojās ar Krišnu. Vienreiz viņš Krišnam teica: «Dārgais Krišna! Es nekad neesmu tiecies saņemt svētību no laimes dievietes, kura kļuvusi par Tavu sievu, tomēr man ir ļoti paveicies, jo es tieku uzskatīts par vienu no Tava nama locekļiem un par Satjabhāmas brāli.»

Kāds pavadonis (vīra) reiz lepni teica: «Kungs Baladēva var būt liels Pralambāsuras ienaidnieks, bet man no Viņa nav jābaidās. Un, kas attiecas uz Pradjumnu, man no viņa nekas nav vajadzīgs, jo viņš ir tikai zēns. Man ne no viena neko nevajag. Man ir vajadzīgs tikai un vienīgi Krišnas svētīgais skatiens, tādēļ es nebaidos pat no Satjabhāmas, kura ir tik dārga Krišnam.»

Šrīmad Bhāgavatamas ceturtā dziedājuma divdesmitās nodaļas 28. pantā valdnieks Prithu uzrunā Kungu: «Mans dārgais Kungs! Var gadīties, ka laimes dieviete nebūs apmierināta ar manu darbu, un es pat varu sastrīdēties ar viņu, — bet tas nekas, jo es pilnībā paļaujos uz Tevi. Tu vienmēr esi bezcēloņu žēlastības pilns pret saviem kalpiem un pat visvienkāršāko kalpošanu uzskati par ļoti vērtīgu. Tādēļ es esmu pārliecināts, ka Tu pieņemsi manu pazemīgo kalpošanu, lai gan tā nav atzinības vērta. Mans dārgais Kungs! Tu esi pašpietiekams. Tu visu vari izdarīt pats, bez citu palīdzības. Tādēļ, pat ja laimes dieviete nebūs ar mani apmierināta, es zinu, ka Tu vienalga pieņemsi manu kalpošanu.»

Bhaktas, kuri pieķērušies pārpasaulīgas mīlestības pilnajai kalpošanai Dievam Kungam, var tikt iedalīti sevi uzticējušās dvēselēs, dvēselēs, kas pilnveidojušās bhakti zināšanās, un dvēselēs, kas pilnīgi veltījušas sevi pārpasaulīgas mīlestības pilnajai kalpošanai. Šādus bhaktas attiecīgi sauc par iesācējiem, pilnīgiem bhaktām un mūžīgi pilnīgiem bhaktām.

* Tie ir brāhmani, kuriem Sūta Gosvāmī teica Šrīmad Bhāgavatamu. Tas aprakstīts šī paša autora Šrīmad Bhāgavatamas pirmā dziedājuma pirmajā nodaļā.


Tālāk: 37. nodaļa

Saturs Bibliotēka