Bhakti nektārs trīsdesmit septītā nodaļa

null

Trīsdesmit septītā nodaļa

Kalpošanas rosinātāji

Daži no rosinātājiem, kas mudina bhaktu pārpasaulīgā mīlestībā kalpot Kungam, ir Krišnas bezcēloņu žēlastība, putekļi pie Viņa lotospēdām, Viņa prasāda un Viņa bhaktu sabiedrība.

Krišna atklāja savu bezcēloņu žēlastību, atnākdams pie mirstošā vectēva Bhīšmas. Kurukšētras kaujas laikā Ardžunas vectēvs Bhīšmadēva, gatavodamies aiziet no šīs laicīgās pasaules, gulēja bultu gultā. Kad pie Bhīšmadēvas atnāca Kungs Krišna, Mahārādža Judhišthira un pārējie Pāndavi, vectēvs bija ļoti pateicīgs Kungam Krišnam un uzrunāja karavadoni brāhmanu Kripāčārju šādiem vārdiem: «Mans dārgais Kripāčārja! Cik gan brīnumaina ir Krišnas bezcēloņu žēlastība! Es esmu tik nelaimīgs! Manī nav labu īpašību. Es stājos pretī vistuvākajam Krišnas draugam — Ardžunam. Es pat gribēju viņu nogalināt. Man ir tik daudz trūkumu, tomēr Kungs savā žēlsirdībā ir atnācis mani pirms nāves apraudzīt. Krišnu godina visi gudrie, tomēr Viņš ir tik žēlsirdīgs, ka ir atnācis pie tāda briesmīga cilvēka kā es.»

Reizēm par ekstātiskas mīlestības rosinātājiem kļūst arī Kunga Krišnas flautas skaņa, Viņa raga skaņa, smaids, pēdu nospiedumi, auguma pārpasaulīgā smarža un krāsa, kas atgādina jaunu mākoni debesīs.

«Vidagdha-mādhavā» ir šādi vārdi: «Kad Krišna spēlēja flautu, Baladēva aizkustinājumā teica: «Paskaties, kā debesu valdnieks Indra, izdzirdējis Krišnas flautas pārpasaulīgo skaņu, savā debesu valstībā raud! No viņa asarām Vrindāvana ir kļuvusi līdzīga padievu mājvietai debesīs.»»

Ekstātiskajai uz Krišnu vērstajai mīlestībai, ko sauc par anubhāvu, raksturīgas šādas pazīmes: cilvēks sāk kalpot tikai un vienīgi Dievam Kungam; uzticīgi un uzmanīgi pilda Kunga gribu; mierīgi, nevienu neapskaužot, pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Kungam; draudzējas ar Kunga bhaktām, kuri uzticīgi kalpo Viņam. Visas šīs pazīmes sauc par anubhāvu jeb ekstātisku mīlestību.

Pirmo anubhāvas pazīmi jeb nodarbošanos ar noteiktu kalpošanas veidu ļoti labi atklāj Krišnas kalps Dāruka, kurš apvēdina Krišnu ar čāmaru. Kad Dāruka veica šo kalpošanu, viņu pārņēma ekstātiska mīlestība un augumā bija redzamas šīs mīlestības pazīmes. Taču Dāruka kalpoja tik nopietni, ka apvaldīja ekstāzi, uzskatot to par traucēkli kalpošanā. Viņš īpaši nedomāja par šīm izpausmēm, lai gan tās radās pašas no sevis.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma astoņdesmit sestās nodaļas 38. pantā teikts, ka Ziemeļindijas Mithilas valsts brāhmans Šrutadēva, ieraudzījis Krišnu, kļuva tik priecīgs, ka pēc noliekšanās pie Kunga lotospēdām viņš tūlīt piecēlās un sāka dejot, paceldams virs galvas rokas.

Kāds bhakta reiz uzrunāja Kungu Krišnu: «Mans dārgais Kungs! Lai gan Tu neesi profesionāls dejotājs, Tava dejas māksla ir tik ļoti pārsteidzoša, ka mēs varam noprast — Tu esi pats dejas valdnieks. Tu, bez šaubām, esi mācījies dejot tieši no mīlas dievietes.» Kad bhakta ekstātiskā mīlestībā dejo, viņā izpaužas sātvikas pazīmes. «Sātvika» nozīmē «tas, kas nāk no pārpasaulīgā līmeņa». Tās nav materiālu jūtu pazīmes; tās nāk no pašas dvēseles.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma astoņdesmit piektās nodaļas 38. pantā Šukadēva Gosvāmī stāsta Mahārādžam Parīkšitam, ka Bali Mahārādža, visu veltījis Kunga Vāmanadēvas lotospēdām, tūlīt satvēra tās un piespieda pie savas sirds. Bali Mahārādža bija tik priecīgs, ka viņā izpaudās visas ekstātiskās mīlestības pazīmes, acīs bija asaras un balss drebēja.

Izpaužoties ekstātiskajai mīlestībai, parādās arī tādas papildus pazīmes kā līksme, izsīkšana, klusēšana, saīgums, drūmums, godbijība, domīgums, atcerēšanās, šaubas, pārliecība, dedzība, vienaldzība, nemiers, bezkaunība, kautrība, nekustīgums, maldi, neprāts, šausmas, apcere, sapņošana, slimība un nāves pazīmes. Kad bhakta satiekas ar Krišnu, izpaužas tādas pazīmes kā līksme, lepnums un neatlaidība, un, kad bhakta pārdzīvo atšķirtību no Krišnas, izpaužas šausmu, slimības un nāves pazīmes.

Šrīmad Bhāgavatamas pirmā dziedājuma vienpadsmitās nodaļas 5. pantā teikts, ka, Kungam Krišnam atgriežoties no Kurukšētras kaujas lauka savās mājās Dvārakā, tās iedzīvotāji sāka runāt ar Kungu tāpat, kā bērni, mīlestības pārņemti, runā ar tēvu, kad viņš atgriezies no tālas valsts. Tas ir līksmes piemērs.

Kad Mithilas valdnieks Bahulāšva pie savas pils ieraudzīja Krišnu, viņš nolēma noliekties Kunga priekšā vismaz simts reižu, taču, mīlestības pārņemts, viņš nometās pie zemes, pilnīgi aizmirsās un nespēja vairs piecelties.

Skanda Purānā kāds bhakta Kungam Krišnam saka: «Mans dārgais Kungs! Kā saule ar savu karstumu iztvaicē no zemes ūdeni, tā atšķirtībā no Tevis mans prāts ir atņēmis mirdzumu manai sejai un augumam.» Tas ir piemērs izsīkšanai ekstātiskā mīlestībā.

Debesu valdnieks Indra, ieraudzījis Saules dievu, izsaka savu nožēlu šādiem vārdiem: «Mans dārgais Saules dievs! Lai slavēti tavi stari, kas sniedzas līdz pat Kunga Krišnas, Jadu dinastijas galvas, lotospēdām! Man ir tūkstoš acu, taču izrādās, ka tās nekam nav derīgas, jo es pat uz mirkli nespēju redzēt Dieva Kunga lotospēdas.»

Godbijīga bhakti pamazām pieaug un kļūst par ekstātisku mīlestību, tad tā top par patiku un pēc tam — par pieķeršanos. Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma trīsdesmit astotās nodaļas 6. pantā Akrūra saka: «Es šodien dodos satikt Kungu Krišnu, tādēļ visas nelabvēlīgās pazīmes ir iznīcinātas. Mans mūžs ir veiksmīgs, jo es varēšu pazemīgi noliekties pie Dieva Augstākās Personības lotospēdām.»

Kāds cits bhakta ar ekstātisku godbijīgas patikas attieksmi teica: «Kad reiz manā mūžā pienāks tā lielā diena, kad es varēšu doties uz Jamunas krastu un ieraudzīt tur Kungu Šrī Krišnu ganu zēna izskatā?»

Līmeni, kurā bhaktas ekstātiskā mīlestība vairs nemazinās un viņš ir atbrīvojies no visām šaubām, sauc par stingru mīlestību uz Krišnu. Šajā pakāpē visas bēdu izpausmes tiek sauktas par anubhāvu jeb ekstātiskas mīlestības pazīmēm.

Bali Mahārādža pauž savu godbijīgi ekstātisko patiku šādiem vārdiem: «Mans dārgais Kungs! Tu esi gan sodījis mani, gan atklājis man savu bezcēloņu žēlastību. Es saprotu, ka kopš tā brīža, kad esmu radis patvērumu pie Tavām lotospēdām, mani nekas un nekad vairs nesatrauks. Tu vari man dot iespēju baudīt visas jogas pilnības, un Tu vari mani aizsūtīt uz visbriesmīgāko elli — tas mani nesatrauks.»

Pats Krišna pēc tikšanās ar Bali Mahārādžu teica Udhavam: «Mans dārgais draugs! Kā lai Es aprakstu Viročanas dēla Bali Mahārādžas cildenās īpašības? Lai gan Viročanas dēls nolādēja suru [padievu] valdnieku un lai gan es savā Vāmanas avatārā ar viltu atņēmu Bali Mahārādžam varu pār Visumu un rāju viņu par solījumu nepildīšanu, Es, nupat apmeklējot viņa valsti, dzirdēju no Bali Mahārādžas, cik ļoti viņš Mani mīl.»*

Kad šādas mīlestības jūtas kļūst ļoti stipras, tās sauc par patiku. Šādā stāvoklī cilvēks nespēj panest pat mirkļa atšķirtību no Krišnas.

Kāds bhakta Krišnas kalpam Dārukam teica: «Mans dārgais Dāruka! Nav nekāds brīnums, ka Tu atšķirtībā no Krišnas sastingsti kā koka statuja. Jebkurš bhakta, redzot Krišnu, sāk raudāt, un atšķirtībā no Krišnas tādi bhaktas kā tu sastingst un stāv gluži kā koka lelles. Tas nav nekāds brīnums.»

Par Udhavas mīlestības pazīmēm teikts, ka viņš, ieraugot Kungu Krišnu, sāka raudāt, un Udhavas asaru upe tecēja uz Krišnas jūru, lai maksātu tai nodevas. Šī upe bija kā sieva, kas visu veltī savam vīram. Kad Udhavam parādījās zosāda, viņš izskatījās kā kadambas zieds, un, kad Udhava sāka skaitīt lūgšanas, viņš izskatījās pavisam citāds nekā pārējie bhaktas.

Kad patiku raksturo tieša laime un ciešanas, to sauc par piesaistību. Šādā ekstātiskās mīlestības piesaistībā bhakta ir mierīgs visās grūtībās. Viņš nezaudē pārpasaulīgas mīlestības pilno kalpošanu Dievam Kungam pat tad, ja draud nāve. Cildens šīs ekstātiskās mīlestības piemērs ir valdnieks Parīkšits pirms nāves. Lai gan valdniekam bija jāatsakās no varas pār visu pasauli un lai gan septiņas atlikušās mūža dienas viņš nedzēra ne piliena ūdens, viņš, klausoties Šukadēvas Gosvāmī stāstus par Dieva Kunga pārpasaulīgajām spēlēm, aizmirsa visas grūtības. Vēl jo vairāk — būdams kopā ar Šukadēvu Gosvāmī, viņš baudīja tiešu pārpasaulīgu ekstāzi.

Reiz kāds bhakta atklāja savas domas: «Ja es saņemšu kaut vienu Kunga Krišnas žēlastības pilienu, tad mani nekas vairs neuztrauks — pat ugunī vai okeāna vidū ne. Bet, ja man tiks atņemta viņa bezcēloņu žēlastība, tad es pastāvīgi cietīšu, pat kļūstot par Dvārakas valdnieku.»

Tādi bhaktas kā Mahārādža Parīkšits un Udhava atrodas ekstātiskas piesaistības līmenī, un šī piesaistība balstās uz patiku. Šādā patikas līmenī izpaužas draudzības jūtas. Kad Udhava bija atbrīvojies no visiem materiālajiem sārņiem, viņš ieraudzīja Dievu Kungu un aiz pārdzīvojuma nespēja pat parunāt. Ar savu uzacu kustību viņš apskāva Kungu. Diženi zinātnieki norāda, ka šī ekstātiskā mīlestība ir divu veidu: vienu no tiem sauc par pielikšanu, otru — par atņemšanu. Ja bhakta tieši nesaskaras ar Kungu, tad to sauc par atņemšanu. Šajā mīlestības stāvoklī cilvēks pastāvīgi vērš savu prātu uz Kunga lotospēdām. Bhakta šajā stāvoklī ļoti vēlas uzzināt, kādas ir Dieva Kunga pārpasaulīgās īpašības. Šādam bhaktam vissvarīgākais ir nonākt Kunga sabiedrībā.

Nrisimha Purānā stāstīts par valdnieku Ikšvāku, kurš ir labs piemērs šim ekstātiskās mīlestības stāvoklim. Valdnieks Ikšvāku ļoti mīlēja Krišnu, tāpēc bija ļoti pieķēries melnam mākonim, melnam briedim, brieža melnajām acīm un lotosziedam, kas vienmēr tiek salīdzināts ar Dieva Kunga acīm. Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma trīsdesmit astotās nodaļas 10. pantā aprakstītas Akrūras domas: «Kungs tagad ir atnācis, lai atbrīvotu pasauli no sloga, kas tai uzkrauts. Nu ikviens var redzēt Viņa pārpasaulīgo augumu. Vai tad tā nav redzes pilnība, ka mēs skatām Viņu savā priekšā?» Citiem vārdiem sakot, Akrūra saprata, ka skatīties uz Kungu Krišnu ir redzes pilnība. Tāpēc, kad Kungs Krišna pats bija uz šīs Zemes, ikviens, kas redzēja Viņu, noteikti sasniedza šo pilnību.

Bilvamangalas Thākura sarakstītajā «Krišna-karnāmritā» ekstātiskās mīlestības dedzība izteikta šādiem vārdiem: «Ak, cik tas ir briesmīgi, mans dārgais Krišna! Ak, cerības zaudējušo draugs! Ak, visžēlīgais Kungs! Kā gan es varu vadīt šīs bezjēdzīgās dienas, neredzot Tevi?» Līdzīgas jūtas izteiktas arī Udhavas vēstulē Krišnam: «Mans dārgais Visaugstais Vradžas valdniek! Tu esi nektārs acīm, un, neredzot Tavas lotospēdas un Tavu mirdzošo augumu, mans prāts aizvien ir drūms. Es nekādi nevaru rast mieru. Turklāt katrs mirklis atšķirtībā no Tevis man liekas kā daudzi gari gadi.»

Vēl «Krišna-karnāmritā» teikts: «Mans dārgais Kungs! Tu esi žēlastības okeāns. Liekot rokas uz galvas, es ar visu pazemību un patiesīgumu nometos Tavā priekšā. Es lūdzu Tevi, mans Kungs! Esi tik labs un apšļaksti mani ar sava skatiena ūdens pilieniem! Tad es būšu apmierināts.»

Kāds Kunga Krišnas bhakta sacīja: «Ja pats Šašišēkhara [Kungs Šiva] nespēj Tevi redzēt, tad kādas izredzes ir man? Es esmu zemāks par tārpu un esmu darījis tikai ļaunu. Es zinu, ka nemaz nespēju veltīt Tev lūgšanas, bet, tā kā Tevi sauc par Dīnabandhu, pagrimušo ļaužu draugu, es pazemīgi lūdzu — esi tik labs un šķīsti mani ar sava pārpasaulīgā skatiena stariem! Ja tie mani nomazgās no galvas līdz kājām, tad man ir cerības tikt izglābtam. Tāpēc, mans Kungs, lūdzu, svētī mani ar savu žēlsirdīgo skatienu!»

* Bali bija dēmonu valdnieks, kurš karoja ar padieviem un pakļāva gandrīz visu Visumu. Kad padievi lūdza Kungam palīdzību, Viņš ieradās pundurīša brāhmana Vāmanadēvas izskatā un lūdza Bali trīs soļus zemes. Bali bija ar mieru dot šādu dāvanu, un Vāmana ar pirmajiem diviem soļiem pārstaigāja visas pasaules. Viņš prasīja, kur spert trešo soli. Bali teica, lai Kungs liek savu pēdu viņam uz galvas, un tādā veidā kļuva par mahādžanu — diženu bhaktu.


Tālāk: 38. nodaļa

Saturs Bibliotēka