Bhakti nektārs trīsdesmit astotā nodaļa

null

Trīsdesmit astotā nodaļa

Vienaldzība un atšķirtība

Diženais bhakta Udhava reiz vēstulē Krišnam rakstīja: «Mans dārgais Krišna! Es nupat esmu beidzis apgūt dažādas filozofiskas grāmatas un Vēdu pantus par dzīves mērķi, un nu par šīm zināšanām mani mazliet ciena. Taču, par spīti godam, manām zināšanām nav nekādas jēgas, jo es, baudīdams Vēdu zināšanu mirdzumu, nespēju novērtēt gaismu, kas plūst no Tavu kāju pirkstu nagiem. Tāpēc, jo ātrāk es kļūšu brīvs no lepnuma par Vēdu zināšanām, jo labāk!» Tas ir vienaldzības piemērs.

Kāds bhakta, raižu pārņemts, teica: «Mans prāts ir ļoti svārstīgs, un es nespēju to vērst uz Tavām lotospēdām. Man par to vienmēr ir kauns, un izmisumā par savu nespēju es naktīs nevaru gulēt.»

«Krišna-karnāmritā» Bilvamangala Thākurs izsaka savu nemieru šādiem vārdiem: «Mans dārgais Kungs! Tavas bērnības nerātnības ir visbrīnumainākais, kas vien šajās trijās pasaulēs ir. Un Tu pats labi zini, kādas ir šīs nerātnības. Tādēļ Tu pavisam viegli vari saprast manu nemierīgo prātu. To zini gan Tu, gan es. Tāpēc es ilgojos uzzināt, kā es varu vērst prātu uz Tavām lotospēdām.»

Kāds cits bhakta atklāja savu nekautrēšanos ar vārdiem: «Mans dārgais Kungs! Lai gan mans stāvoklis ir ļoti zems, man jāatzīst, ka manas acis ir gluži kā melnās kamenes, kas vēlas lidināties ap Tavām lotospēdām.»

Šrīmad Bhāgavatamas septītā dziedājuma ceturtās nodaļas 37. pantā viedais Nārada stāsta Mahārādžam Judhišthiram par Prahlādu Mahārādžu, kurš ir bijis bhakta no pašas dzimšanas. Prahlādas dabisko bhakti parāda tas, ka, pat būdams mazs, viņš nav spēlējies ar citiem bērniem, bet vienmēr gribējis sludināt Dieva Kunga godību. Prahlāda nav piedalījies bērnu draiskulībās, bet vienmēr mierīgi sēdējis un transā meditējis uz Krišnu. Tādējādi ārējā pasaule nespēja viņu skart.

Par kādu bhaktu brāhmanu teikts: «Šis brāhmans ir ļoti prasmīgs visādās darbībās, taču es nesaprotu, kāpēc viņš nekustīgām acīm skatās uz augšu. Viņa augums ir pavisam sastindzis, gluži kā lelle. Viņu laikam savaldzinājis pārpasaulīgi skaistais flautas spēlētājs Šrī Krišna, un, domājot par Viņu, brāhmans nevar atraut acu skatienu no melnā mākoņa, atceroties Šrī Krišnas ādas krāsu.» Tas ir piemērs nekustīgumam ekstātiskā mīlestībā.

Šrīmad Bhāgavatamas septītā dziedājuma ceturtās nodaļas 40. pantā Prahlāda Mahārādža norāda, ka pat bērnībā, skaļi sludinot Dieva Kunga godību, viņš mēdzis dejot kā bezkaunīgs neprātis. Un reizēm, gremdējoties domās par Dieva Kunga spēlēm, viņš šīs spēles atdarinājis. Tas ir piemērs gadījumam, kad bhakta uzvedas kā neprātīgs. Gluži tāpat ir teikts, ka viedais Nārada mīlējis Krišnu tik ekstātiski, ka reizēm dejojis kails un reizēm stāvējis kā sastindzis. Reizēm viņš skaļi smējies, reizēm skaļi raudājis, reizēm klusējis, reizēm izskatījies slims, lai gan patiesībā bijis vesels. Tas ir vēl viens piemērs, kad bhakta ekstāzē izturas kā neprātīgs.

«Hari-bhakti-sudhodajā» ir teikts, ka Prahlāda Mahārādža, domādams, ka nespēj tuvoties Dieva Augstākajai Personībai, ļoti cietis un bijis nelaimīgs. Viņš raudājis un gluži kā bezsamaņā gulējis zemē.

Kāda dižena bhaktas mācekļi savā starpā runājuši: «Mani dārgie garīgie brāļi! Mūsu garīgais skolotājs, ieraugot Kunga lotospēdas, ir meties žēlabu ugunī, tādēļ viņa dzīves ūdens ir gandrīz izžuvis. Mums viņa ausīs jālej svētā vārda nektārs, lai viņa dzīvības gulbis atkal atmostos.»

Kad Kungs Krišna devās uz Šonitapuras pilsētu, lai cīnītos ar Bali dēlu Bānu un nocirstu viņam rokas, Udhava, atšķirtībā no Krišnas domādams par gaidāmo kauju, sastinga un gandrīz zaudēja samaņu. Ja bhakta ļoti mīl Dieva Augstāko Personību, atšķirtībā no Kunga viņā var izpausties šādas pazīmes: drudzis, izsīkšana, bezmiegs, nepieķeršanās, nekustīgums, šķietama slimība, neprāts, bezsamaņa un reizēm nāve.

Attiecībā uz drudzi Udhava reiz teica Nāradam: «Mans dārgais viedais! Lotosa zieds, kas ir draugs saulei, var likt mums ciest, uguns okeānā var mūs dedzināt, un dēmonu draugs Indīvara var sagādāt mums dažādas raizes — tas nekas. Sliktākais ir tas, ka visas šīs lietas un parādības atgādina mums Krišnu. No tā mēs ciešam visvairāk.» Tas ir piemērs drudzim atšķirtībā no Krišnas.

Daži no bhaktām, kas devās uz Dvāraku, lai satiktu Krišnu, un tika aizturēti pie durvīm, teica: «Mans dārgais Krišna! Ak, Pāndavu dzimtas draugs! Kā gulbim patīk nirt starp lilijām un kā viņš bez ūdens nomirtu, tā mēs vēlamies būt kopā tikai un vienīgi ar Tevi. Mēs izkalstam un izdilstam, jo Tu mums esi atņemts.»

Bahulas valdnieks, par spīti visām pils ērtībām, uzskatīja naktis par ļoti garām un ciešanu pilnām, jo pārdzīvoja atšķirtību no Krišnas.

Reiz valdnieks Judhišthira teica: «Ardžunas kaujas ratu vadītājs Krišna man ir vienīgais radinieks visās trijās pasaulēs. Tāpēc atšķirtībā no Viņa lotospēdām es ar katru dienu un nakti kļūstu neprātīgāks. Es nezinu, kā izturēties un kurp iet, lai rastu prāta mieru.» Tas ir vēl viens bezmiega piemērs.

Daži no ganiņiem, Krišnas draugiem, teica: «Dārgais Krišna! Ak, dēmona Muras ienaidniek! Iedomājies, cik ļoti Tevi mīl Tavs kalps Raktaka! Ieraudzījis pāva spalvu, viņš aizver acis un vairs nemaz nedomā par govju ganīšanu. Viņš ir atstājis govis tālās ganībās un nemaz neizmanto nūju, lai tās savaldītu.» Tas ir piemērs prāta nelīdzsvarotībai atšķirtībā no Krišnas.

Kad Kungs Krišna aizbrauca uz valdnieka Judhišthiras galvaspilsētu, Udhavu tik ļoti karsēja atšķirtības uguns, ka viņš pastāvīgi svīda, raudāja un nespēja pat pakustēties.

Kad Šrī Krišna aizgāja no Dvārakas, lai dotos meklēt Sjamantakas dārgakmeni, un laikā neatgriezās mājās, Udhava no bēdām kļuva pavisam slims. Patiesībā Udhava, pateicoties savai ārkārtīgi stiprajai ekstātiskajai mīlestībai uz Krišnu, tika uzskatīts par ārprātīgu. Udhavam par lielu laimi kopš šīs dienas neviens vairs nešaubījās, ka viņš nav pie pilna prāta. Udhavas ārprāts atklājās, kad viņš devās uz Raivatakas kalnu, lai mirkli paraudzītos uz tumšajiem mākoņiem kalna galā. Skatīdamies uz debesīm, Udhava ļoti satraucās, sāka skaitīt mākoņiem lūgšanas un lielā priekā paklanījās tiem.

Udhava Krišnam pavēstīja: «Mans dārgais Jadu dinastijas vadītāj! Tavi Vrindāvanas kalpi, domājot par Tevi, naktīs nespēj aizmigt. Tagad viņi guļ Jamunas krastā un nevar pat pakustēties. Viņi izskatās gandrīz kā miruši un elpo ļoti lēni.» Tas ir piemērs samaņas zaudēšanai, ko rada atšķirtība no Krišnas.

Reiz Krišna saņēma tādu vēsti: «Tu esi Vrindāvanas iedzīvotāju sirds un dvēsele. Tagad, kad esi atstājis Vrindāvanu, visi Tavu lotospēdu kalpi ļoti cieš. Viņi ir kā lotosziediem pilni ezeri, kas dedzinošajā atšķirtības karstumā izžuvuši.» Šajā piemērā Vrindāvanas iedzīvotāji salīdzināti ar ezeriem, kuros aug daudz lotosu un kuri dedzinošajā atšķirtībā no Krišnas pilnīgi izžuvuši, un viņu dzīvības lotosziedi gājuši bojā. Arī gulbji, kas tiek salīdzināti ar Vrindāvanas iemītnieku dzīvību, vairs nevēlas palikt šajos ezeros. Citiem vārdiem sakot, neizturamā karstuma dēļ gulbji pamet ezerus. Šī līdzība tēlaini apraksta stāvokli, kādā atrodas bhaktas, kuri šķirti no Krišnas.


Tālāk: 39. nodaļa

Saturs Bibliotēka