Bhakti nektārs trīsdesmit devītā nodaļa

null

Trīsdesmit devītā nodaļa

Krišnas sastapšanas veidi

Kad Krišna sastopas ar bhaktām, šo tikšanos apzīmē ar terminu «joga» jeb «pievienošanās Kungam». Krišnas un Viņa bhaktu tikšanās var būt triju veidu, un šos veidus apzīmē ar vārdiem «pilnība», «apmierinājums» un «stingrība».

Tikšanās veidu, kad bhakta ir ļoti dedzīgs, sauc par pilnību. «Krišna-karnāmritā» Bilvamangala Thākurs apraksta, ka Krišna satiek bhaktu, izrotājis matus ar pāva spalvu, aplicis ap kaklu marakatas dārgakmeņu rotas un apburoši smaidīdams; Krišnas acis ir nemierīgas, bet augums — ļoti maigs.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma trīsdesmit astotās nodaļas 34. pantā Šukadēva Gosvāmī valdniekam Parīkšitam saka: «Mans dārgais valdniek! Kad karietes vadītājs Akrūra Vrindāvanā ieraudzīja Kungu Krišnu un Viņa vecāko brāli Balarāmu, viņš tūlīt apturēja karieti, nokāpa zemē un dziļā mīlestībā pret pārpasaulīgo Kungu nometās pie Viņa lotospēdām.» Tie ir daži piemēri, kas apraksta satikšanos ar Krišnu pilnības līmenī.

Ja bhakta satiek Krišnu pēc ilgas atšķirtības, to sauc par apmierinājumu. Šrīmad Bhāgavatamas pirmā dziedājuma vienpadsmitās nodaļas 10. pantā teikts, ka, Kungam Krišnam atgriežoties savā galvaspilsētā Dvārakā, tās iedzīvotāji Viņu uzrunāja: «Dārgais Kungs! Ja Tu tik ilgi uzturēsies svešās valstīs, mēs nevarēsim redzēt Tavu smaidošo seju! Skatīšanās uz Tevi mums, Taviem mūžīgajiem kalpiem, sagādā lielu apmierinājumu. Mēs aizmirstam visas raizes. Ja Tu būsi projām no Dvārakas tik ilgi un mēs Tevi neredzēsim, tad vairs nespēsim dzīvot.» Tas ir piemērs apmierinājumam, ko sagādā tikšanās ar Krišnu pēc ilgas atšķirtības.

Krišnas kalps Dāruka, ieraudzījis Krišnu pie Dvārakas vārtiem, aizmirsa lūgšanās saliktām rokām sveicināt Kungu.

Kad bhakta galu galā ir nonācis Krišnas sabiedrībā, viņa stāvokli sauc par stingrību garīgajā kalpošanā. Šis stāvoklis izskaidrots grāmatā «Hamsadūta». Tur stāstīts, kā Akrūra, kuru gopī uzskatīja par šausmu iemiesojumu, runāja ar Krišnu par Kuru dinastijas darbību. Gluži tāpat stingrā bhakti stāvoklī atradās Brihaspati māceklis Udhava. Viņš aizvien masēja Krišnas lotospēdas, nometies ceļos Kunga priekšā.

Kad bhakta nodarbojas ar kalpošanu Kungam, tas nozīmē, ka viņš ir sasniedzis jogas mērķi. Vārdu «joga» var tulkot kā «pievienošanās». Tātad īstena pievienošanās Krišnam, Dieva Augstākajai Personībai, sākas ar garīgo kalpošanu Viņam. Bhaktas, kuri atrodas pārpasaulīgajā kalpošanas rasā, kalpo savā noteiktajā veidā vienmēr, kad rodas izdevība. Reizēm viņi sēž Krišnas priekšā un gaida norādījumus. Ir tādi cilvēki, kas šo garīgās kalpošanas līmeni nevēlas atzīt par īstu bhakti-jogu, un arī dažās Purānās kalpošanas attieksme garīgajā kalpošanā Krišnam netiek atzīta par īsteno bhakti-jogu. Taču Šrīmad Bhāgavatamā skaidri norādīts, ka kalpošanas attiecības ar Krišnu ir īstenais jogas apzināšanās sākums.

Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitā dziedājuma trešās nodaļas 32. pantā teikts, ka bhaktas, kas nodarbojas ar bhakti-jogu, domājot par Krišnu, reizēm raud, reizēm smejas, reizēm līksmo un reizēm runā pavisam neparastā veidā. Reizēm viņi dejo, reizēm dzied, reizēm patiešām kalpo Kungam un reizēm klusi sēž, it kā iegrimuši transā.

Līdzīgi Šrīmad Bhāgavatamas septītā dziedājuma septītās nodaļas 34. pantā Mahārādža Prahlāda draugiem saka: «Mani dārgie draugi! Kad tīri Kunga Krišnas bhaktas dzird stāstus par Kunga — mūžīgā spēļu avota — pārpasaulīgajām rotaļām vai Viņa pārpasaulīgajām īpašībām, tie kļūst līksmi. Viņos parādās ekstāzes pazīmes. Bhaktas raud, drebošā balsī runā, skaļi slavina Kungu un ekstāzē dzied un dejo. Šī ekstāze ir pastāvīga, taču reizēm tā izlaužas uz āru un tās pazīmes ierauga visi.»

Uzticot sevi Dieva Augstākajai Personībai, jāievēro seši principi: jāpieņem viss, kas ir labvēlīgs garīgajai kalpošanai; jāatsakās no visa, kas ir nelabvēlīgs garīgajai kalpošanai; vienmēr jāpaļaujas uz Krišnas aizsardzību; jāuzskata sevi par Krišnas bhaktu; bez Krišnas atbalsta jājūtas bezpalīdzīgam; vienmēr jāuzskata sevi par zemāku nekā Krišna, pat ja iespējams kaut ko pilnībā paveikt pašam. Ja cilvēks ir patiešām pārliecināts, ka Krišna viņu vienmēr un visur aizsargā, šo izjūtu sauc par godbijīgu bhakti. Godbijīga bhakti pastāv attiecībās ar Dieva Augstāko Personību un attiecībās ar citiem bhaktām, kurus Viņš aizsargā.

Kad Krišna uzturējās Dvārakā, daži no vecākajiem Jadu ģimenes locekļiem Viņam reizēm uzticēja risināt kādu svarīgu jautājumu. Tad Krišna to darīja ļoti rūpīgi. Ja kāds jokoja, Krišna tūlīt sāka smaidīt. Reizēm, pildot savus pienākumus Sudharmas sapulču namā, Krišna lūdza padomu vecākajiem ģimenes locekļiem. Tādā veidā Viņš darbojās gan kā augstākais garīgais skolotājs, gan kā augstākais valdnieks, gan arī kā augstākā saprāta, augstākās varas, aizsardzības un uzturēšanas iemiesojums.


Tālāk: 40. nodaļa

Saturs Bibliotēka