Bhakti nektārs četrdesmitā nodaļa

null

Četrdesmitā nodaļa

Dēlu un citu pakļauto
godbijīgā bhakti

Īstu godbijīgu bhakti atklāj tie, kas uzskata sevi par Krišnas padotajiem vai Viņa dēliem. Vislabākie šādas pakļautības piemēri ir Sārana, Gada un Subhadra. Viņi bija Jadu dinastijas locekļi un aizvien uzskatīja, ka Krišna viņus aizsargā. Tāpat uzskatīja arī Krišnas dēli — Pradjumna, Čārudēšna, Sāmba u.c. Dvārakā Krišnam bija daudz dēlu. Krišna bija precējies ar 16 108 valdniecēm, un katra no tām laida pasaulē desmit dēlus. Visi šie dēli, no kuriem galvenie bija Pradjumna, Čārudēšna un Sāmba, vienmēr paļāvās uz Krišnas aizsardzību. Ēdot kopā ar Krišnu, dēli reizēm atvēra muti, lai Krišna viņus barotu. Reizēm Krišna paņēma kādu no dēliem klēpī un apmīļoja, un, kad Krišna svētīja dēlu, ieelpojot viņa matu smaržu, pārējie raudāja, domājot, cik daudz dievbijīgu darbu šis laimīgais bērns, kas sēž tētim klēpī, ir paveicis iepriekšējā dzīvē. Krišnas galvenās valdnieces Rukminī dēls Pradjumna tiek uzskatīts par pārējo dēlu vadītāju. Pradjumna pēc izskata ir tieši tāds pats kā Krišna. Tīrie Krišnas bhaktas slavina laimīgo Krišnas dēlu Pradjumnu, jo viņš ir tāds pats kā tēvs.

«Hari-vamšā» stāstīts par to, kā Pradjumna nolaupīja Prabhāvatī. Pradjumna uzrunāja Prabhāvatī: «Mana dārgā Prabhāvatī! Paskaties uz mūsu ģimenes galvu Šrī Krišnu! Viņš ir pats Višnu, visaugstais Garudas vadītājs, un Viņš ir mūsu augstākais kungs. Mēs esam kļuvuši tik lepni un tik ļoti paļaujamies uz Viņa aizsardzību, ka reizēm mums pat nerūp cīņa ar Tripurāri [Kungu Šivu].»

Ar godbijīgu garīgo kalpošanu nodarbojas divu veidu bhaktas — Kunga padotie un Viņa dēli. Kalpi Dvārakas valstībā pastāvīgi godina Krišnu kā viscienījamāko un godājamāko Dieva Personību. Krišna viņus valdzina ar savu nepārspējamo varenību. Ģimenes locekļi, kas vienmēr paļāvās uz Krišnas aizsardzību, varēja šo aizsardzību izmantot, jo reizēm bija redzams, ka Krišnas dēli dara to, kas nav atļauts. Tomēr Krišna un Balarāma viņus pilnībā aizsargāja.

Reizēm Krišnu neapzināti godināja pat Viņa vecākais brālis Balarāma. Reiz, atnācis pie Kunga Balarāmas, Krišna gribēja noliekties vecākā brāļa priekšā, bet šajā brīdī Balarāmas vāle nolaidās pie Krišnas lotospēdām. Citiem vārdiem sakot, vāle Balarāmas rokās pati godināja Krišnu. Šīs pakļautības jūtas, kā tas iepriekš tika paskaidrots, reizēm izpaužas kā anubhāva.

Kad pie Šrī Krišnas ieradās debesu planētu padievi, visi Krišnas dēli tiem sekoja un Kungs Brahma uzšļakstīja viņiem ūdeni no savas kamandalas. Kad padievi atnāca pie Krišnas, Kunga dēli apsēdās nevis zelta krēslos, bet gan uz grīdas, kas bija apklāta ar briežādu.

Reizēm Krišnas dēli izturējās tāpat kā Viņa kalpi. Piemēram, dēli mēdza noliekties tēva priekšā, bija klusi, padevīgi, pieklājīgi un vienmēr gatavi izpildīt Krišnas gribu — pat tad, ja draudētu briesmas dzīvībai. Atnākuši pie Krišnas, viņi vienmēr paklanījās. Dēli bija klusi un mierīgi un Kunga priekšā centās neklepot un nesmieties. Viņi arī nekad nerunāja par Krišnas mīlestības rotaļām. Citiem vārdiem sakot, bhaktām, kas ar godbijību garīgi kalpo, nav jārunā par Krišnas mīlestības attiecībām ar pretējo dzimumu. Tas, kurš nav sasniedzis atbrīvi, nedrīkst teikt, ka viņam ir mūžīgas attiecības ar Krišnu. Kamēr bhaktas atrodas saistītā stāvoklī, viņiem jāievēro garīgās kalpošanas likumi un jāpilda savi pienākumi. Kad dvēsele ir nobriedusi garīgajā kalpošanā un apzinājusies sevi, tā var zināt arī savas mūžīgās attiecības ar Krišnu. Nevajag censties mākslīgi radīt kaut kādas attiecības. Reizēm gadās, ka garīgajā kalpošanā nenobriedis, iekāres pilns un sasaistīts cilvēks mākslīgi cenšas kļūt par Krišnas iemīļoto. Tādā veidā viņš kļūst par prākrita-sahadžiju jeb to, kurš uzskata, ka panākumi garīgajā dzīvē gūstami pavisam lēti. Lai gan šādi cilvēki var ļoti vēlēties mīlētāju attiecības ar Krišnu, viņu saistītā dzīve materiālajā pasaulē kļūst vēl nepievilcīgāka. Tas, kurš patiešām atjaunojis savas attiecības ar Krišnu, vairs nevar darboties materiālajā līmenī, un par viņa raksturu nedrīkst teikt neko sliktu.

Reiz, kad pie Kunga Krišnas ieradās mīlas dievs [Kāmadēva], daži no bhaktām viņu uzrunāja: «Mans dārgais mīlas dievs! Tu laimīgā kārtā esi paskatījies uz Krišnas lotospēdām, un tāpēc sviedru lāsītes uz tava auguma ir sasalušas un atgādina kantakī augļus [sīkus augļus, kas aug ērkšķainos krūmos].» Šādas pazīmes parādās ekstātiskā godbijībā pret Dieva Augstāko Personību. Kad Jadu dinastijas prinči izdzirdēja Krišnas Pānčadžanjas gliemežnīcas skaņu, viņiem ekstātiskā priekā mati sacēlās stāvus. Likās, ka šie mati ekstāzē dejo.

Dažkārt izpaužas ne tikai līksmības, bet arī vilšanās pazīmes. Reiz Pradjumna uzrunāja Sambu: «Mans dārgais Samba! Tu esi tik cildena personība! Kādreiz, spēlēdamies smiltīs, tu biji pavisam nosmērējies, tomēr mūsu tēvs — Kungs Krišna paņēma tevi klēpī. Taču man nav paveicies, jo es nekad neesmu saņēmis no tēva šādu mīlestību.» Šie vārdi ir piemērs saīgumam mīlestībā.

Ja cilvēks uzskata sevi par Krišnas padoto, tad to sauc par godbijības attieksmi. Kad bhakta turklāt vēl paļaujas uz Krišnas aizsardzību, viņa pārpasaulīgā mīlestība pret Krišnu daudzkārt pieaug. Un šīs abas attieksmes kopā dēvē par godbijīgu bhakti. Kad šī stingrā godbijīgā bhakti pieaug vēl vairāk, to sauc par mīlestību uz Dievu godbijīgā bhakti. Šajā pakāpē ļoti spēcīgi izpaužas pieķeršanās un patika. Pradjumna godbijīgā bhakti attieksmē nekad nerunāja ar savu tēvu skaļā balsī. Tēva klātbūtnē viņš vispār bez vajadzības nerunāja un nekad neraudāja. Viņš vienmēr skatījās tikai uz tēva lotospēdām.

Pastāvīga un stingra Krišnas mīlestība atklājās arī notikumā, kad Ardžuna pavēstīja Krišnam par sava dēla nāvi. Ardžunas dēls Abhimanju bija arī Krišnas radinieks — Viņa jaunākās māsas Subhadras dēls. Jaunekli Kurukšētras kaujā kopīgiem spēkiem nogalināja valdnieka Durjodhanas armijas komandieri — Karna, Ašvathāma, Džajadratha, Bhīšma, Kripāčārja un Dronāčārja. Lai pavēstītu Krišnam, ka Subhadra arī pēc šī gadījuma mīl Kungu tikpat stipri, Ardžuna sacīja: «Lai gan Abhimanju tika nogalināts gandrīz vai Tavā priekšā, Subhadras mīlestība uz Tevi nemaz nav mainījusies; mīlestības krāsa ir tieši tāda pati kā agrāk.»

Krišnas mīlestība pret saviem bhaktām atklājās tad, kad Krišna lūdza, lai Pradjumna Viņa klātbūtnē nav tik kautrīgs. Krišna sacīja: «Manu dārgo zēn! Neesi tik pazemīgs un nenokar galvu! Runā ar Mani skaidri un neraudi! Nebaidies skatīties uz Mani! Droši nāc un apskauj Mani! Nevajag būt tik godbijīgam tēva priekšā.»

Pradjumnas pieķeršanās Krišnam izpaudās viņa darbībā. Vienmēr, kad tēvs kaut ko lūdza, Pradjumna to tūlīt izpildīja, veicot darbu ar lielu prieku, pat ja tas bija ļoti nepatīkams. Gluži tāpat, ja tēvs kaut ko neatzina, tad Pradjumna to tūlīt atraidīja, pat ja tas bija kaut kas ļoti patīkams.

Pradjumnas raižu pilnā pieķeršanās Krišnam atklājās, kad viņš teica savai sievai Rati: «Mūsu ienaidnieks Šambara jau ir nogalināts. Tagad es ļoti vēlos ieraudzīt savu tēvu, kurš ir mans garīgais skolotājs un kurš vienmēr nes sev līdzi gliemežnīcu Pānčadžanju.» Pradjumna ļoti pārdzīvoja atšķirtību no sava tēva, kad Krišna no Dvārakas bija aizbraucis uz Kurukšētras kaujas lauku. Viņš teica: «Kopš mans tēvs ir atstājis Dvāraku, cīņas vingrinājumi man vairs nesagādā nekādu prieku. Es vairs nevēlos izklaidēties. Un kāpēc es vispār par to runāju? Ja Dvārakā nav mana tēva, es vispār te negribu atrasties.»

Kad Pradjumna pēc Šambarāsuras nogalināšanas atgriezās mājās un ieraudzīja savu tēvu Krišnu, viņu pārņēma tāds prieks, ka pats nesaprata, kāpēc kļuvis tik līksms. Tas ir piemērs panākumiem atšķirtībā. Līdzīga veida apmierinājums izpaudās, kad Krišna no Kurukšētras kaujas lauka atgriezās mājās Dvārakā. Viņa dēli tik ļoti priecājās, ka ekstāzē tie daudzas reizes kļūdījās. Šīs kļūdas liecina par pilnīgu apmierinājumu.

Pradjumna ik dienas asarām acīs skatījās uz Krišnas lotospēdām. Šīs Pradjumnas godbijīgās bhakti pazīmes var aprakstīt tāpat, kā tas tika darīts gadījumos ar citiem bhaktām.


Tālāk: 41. nodaļa

Saturs Bibliotēka