Bhakti nektārs četrdesmit pirmā nodaļa

null

Četrdesmit pirmā nodaļa

Brālīga bhakti

Ja bhakta garīgajā kalpošanā ir pastāvīgs un viņa attiecībās ar Dieva Personību ir nobriedusi brālības garša, kas atklājas dažādās ekstāzes pazīmēs, šīs jūtas sauc par brālīgu mīlestību uz Dievu.

Šādas brālīgas mīlestības rosinātājs ir pats Dievs. Kad cilvēks ir sasniedzis atbrīves līmeni un sapratis savas mūžīgās attiecības ar Visaugsto Kungu, Kungs pats rosina brālīgās mīlestības palielināšanos. Kunga mūžīgie Vrindāvanas pavadoņi to ir aprakstījuši šādiem vārdiem: «Kungs Hari, kura auguma krāsa atgādina indranīlas dārgakmeni, kura smaids ir tikpat skaists kā kundas zieds, kura zīda drēbes ir zeltainas kā rudens lapas, kura krūtis rotā ziedu vītnes un kurš vienmēr spēlē flautu, — šis dēmona Aghas ienaidnieks, staigājot pa Vrindāvanu, vienmēr valdzina mūsu sirdis.»

Līdzīgi izteikumi ir arī par brālīgas mīlestības izpausmēm ārpus Vrindāvanas. Kad Mahārādžas Judhišthiras vadītie Pāndu dēli Kurukšētras kaujas laukā ieraudzīja Krišnas četrroku veidolu, kuram rokās bija gliemežnīca, disks, vāle un lotoss, tie pilnīgi aizmirsās un iegrima nektārsaldas laimes okeānā. Tas liecina, ka Pāndu dēli — valdnieks Judhišthira, Bhīma, Ardžuna, Nakula un Sahadēva — bija brālīgas mīlestības attiecībās ar Krišnu.

Reizēm brālīgu mīlestību rada dažādi vārdi, veidoli, piederumi un pārpasaulīgas īpašības. Šādu mīlestību izraisa, piemēram, Krišnas skaistās drēbes, stiprais augums, svētīgās pazīmes uz Viņa ķermeņa, Viņa dažādo valodu prasme, Viņa mācītā Bhagavad-gītas gudrība, Viņa neparastā ģenialitāte visās jomās, Viņa augstās zināšanas, žēlastība, bruņnieciskums, Viņa mīlestība, saprāts, piedošanas spēja, Viņa māka piesaistīt visdažādākos ļaudis, Viņa varenība un laime.

Tas, ka uz brālīgu mīlestību rosina arī Krišnas Vrindāvanas pavadoņu izskats, ir gluži dabiski, jo viņi ar savu augumu, īpašībām un drēbēm ļoti atgādina Krišnu. Krišnas pavadoņi vienmēr ir laimīgi, kalpojot Kungam, un viņus parasti apzīmē ar vārdu «vajasjas» jeb «vienaudži». Vajasjas pilnībā paļaujas uz Krišnas aizsardzību. Reizēm bhaktas lūgšanā saka: «Pazemīgi nolieksimies Krišnas vajasju priekšā! Viņi ir stingri pārliecināti, ka Krišna ir viņu draugs un sargātājs, un viņu bhakti ir nesatricināma. Vajasjas ir bezbailīgi. Viņi izturas pret Krišnu kā līdzīgs pret līdzīgu un tādējādi pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Kungam.» Šie mūžīgie vajasjas atrodami arī ārpus Vrindāvanas, tādās vietās kā Dvāraka un Hastināpura. Visas Krišnas rotaļu vietas, izņemot Vrindāvanu, sauc par purām (pilsētām). Puras ir gan Mathura, gan Kuru galvaspilsēta Hastināpura. Tādas personības kā Ardžuna, Bhīma, Draupadī un Šrīdāma Brāhmans tiek uzskatītas par Krišnas brālīgajiem bhaktām purās.

Tas, kā Pāndu dēli jeb Pāndavi bauda Krišnas sabiedrību, aprakstīts šādiem vārdiem: «Kad Šrī Krišna ieradās Kuru galvaspilsētā Indraprasthā, Mahārādža Judhišthira tūlīt iznāca Viņam pretī, lai papriecātos par Krišnas galvas smaržu.» Saskaņā ar Vēdu paražu vecāks, godājams cilvēks pieliek degunu pie jaunāka cilvēka vai padotā galvas, bet padotais godina vecāko, pieskaroties viņa pēdām. Gluži tāpat Ardžuna un Bhīma ar lielu prieku apskāva Krišnu, bet abi jaunākie brāļi — Nakula un Sahadēva — asarām acīs godbijīgi pieskārās Krišnas lotospēdām. Tādā veidā visi pieci brāļi Pāndavi baudīja pārpasaulīgo brālīgās draudzības garšu. No visiem Pāndaviem Ardžuna ir visciešāk saistīts ar Krišnu. Ardžuna tur rokās brīnišķīgo Gāndīvas loku. Viņa stilbi tiek salīdzināti ar ziloņu snuķiem, bet acis vienmēr ir sarkanīgas. Kad Krišna un Ardžuna ir kaujas ratos, viņi ar savu debešķīgo skaistumu iepriecina visus. Ir teikts, ka reiz Ardžuna gulēja gultā, nolicis galvu Krišnam klēpī, un atpūzdamies sarunājās un jokoja ar Krišnu, apmierinājumā smaidīja un baudīja Kunga sabiedrību.

Vrindāvanas vajasjas (draugi) ļoti cieš, ja viņi kaut mirkli nespēj redzēt Krišnu.

Kāds bhakta ir veltījis Vrindāvanas vajasjām šādu lūgšanu: «Lai slavēti Krišnas vajasjas, kas pēc vecuma, īpašībām, spēlēm, apģērba un skaistuma ir tieši tādi paši kā Krišna! Viņi spēlē flautas, kas izgatavotas no palmu lapām, un pūš bifeļu radziņus, kas tāpat kā Krišnam izgreznoti ar dārgakmeņiem, piemēram, indranīlas akmeni, kā arī zeltu un koraļļiem. Vajasjas, tāpat kā Krišna, ir vienmēr līksmi. Lai šie slavenie Krišnas pavadoņi vienmēr mūs aizsargā!»

Vrindāvanas vajasjas ir tik tuvi Krišnas draugi, ka reizēm viņi uzskata sevi par tādiem pašiem, kāds ir Krišna. Lūk, šādas draudzīgas attieksmes piemērs: kad Krišna kreisajā rokā turēja Govardhanas kalnu, vajasjas teica: «Dārgais draugs! Tu bez atpūtas esi stāvējis veselas septiņas dienas un naktis. Mēs ļoti pārdzīvojam, ka Tu esi uzņēmies tik smagu darbu. Kāpēc Tev pašam visu laiku jātur šis kalns? Iedod to Sudāmam! Mēs nevaram noskatīties, ka Tu visu laiku tā stāvi. Ja Tu domā, ka Sudāma nespēs noturēt Govardhanas kalnu, tad vismaz paņem kalnu otrā rokā! Pārliec to no kreisās rokas labajā, lai mēs Tavu kreiso roku varētu pamasēt!» Tas ir tuvu draugu attiecību piemērs, kas parāda, ka vajasjas uzskatīja sevi par tādiem pašiem kā Krišna.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma divpadsmitās nodaļas 11. pantā Šukadēva Gosvāmī valdniekam Parīkšitam saka: «Mans dārgais valdniek! Izglītotam pārpasaulniekam Krišna ir Dieva Augstākā Personība, impersonālistam Viņš ir augstākā laime, bhaktam Viņš ir augstākā godināmā Dievība, un tam, kurš ir pakļauts maijas burvībai, Viņš ir gluži parasts zēns. Tikai iedomājies — tagad šie ganu zēni spēlējas ar Augstāko Personību kā līdzīgs ar līdzīgu! No tā ikvienam kļūst skaidrs, ka šie zēni ir paveikuši neskaitāmus dievbijīgus darbus, kas dod tiem iespēju būt tik tuviem Dieva Augstākās Personības draugiem.»

Šajā pantā ir aprakstītas Krišnas jūtas pret Vrindāvanas vajasjām. Reiz Krišna teica Balarāmam: «Mans dārgais brāli! Kad Aghāsura gandrīz jau bija aprijis Manus pavadoņus, Man no acīm ritēja karstas asaras. Tās tecēja pār Maniem vaigiem, un Es, dārgais brāli, uz mirkli pavisam aizmirsos.»

Krišnas vajasjas Gokulā parasti tiek iedalīti četrās grupās: (1) labvēļos, (2) draugos, (3) tuvos draugos un (4) ļoti tuvos draugos. Krišnas labvēļi ir draugi, kas ir mazliet vecāki par Krišnu, un viņu draudzībā mazliet jaušama vecāku mīlestība. Tādēļ viņi vienmēr cenšas pasargāt Krišnu no briesmām. Viņi reizēm apbruņojas, lai varētu sodīt jebkuru, kas gribētu nodarīt Krišnam ko ļaunu. Par labvēļiem tiek uzskatīti Subhadra*, Mandalībhadra, Bhadravardhana, Gobhata, Jakša, Indrabhata, Bhadrānga, Vīrabhadra, Mahāguna, Vidžaja un Balabhadra. Viņi ir vecāki par Krišnu un vienmēr domā par to, lai Krišnam klātos labi.

Kāds no vecākajiem draugiem sacīja: «Mans dārgais Mandalībhadra! Kāpēc tu turi rokā mirdzošu zobenu, it kā gatavotos uzbrukt Arištāsuram un nogalināt viņu? Mans dārgais Baladēva! Kāpēc gan Tu bez vajadzības nēsā apkārt šo smago arklu? Mans dārgais Vidžaja! Neuztraucies tik ļoti! Mans dārgais Bhadravardhana! Nevajag tik draudoši izturēties! Ja jūs paskatīsieties kārtīgāk, tad redzēsiet, ka Govardhanas kalna galā ir tikai negaisa mākonis; tas nav Arištāsura buļļa izskatā, kā jūs esat iedomājušies.» Vecākajiem Krišnas labvēļiem likās, ka lielais mākonis ir Arištāsura, kurš ieradies milzīga buļļa izskatā. Pēkšņi viens no draugiem ievēroja, ka Govardhanas kalna galā ir tikai mākonis, un lūdza, lai pārējie neraizējas par Krišnu, jo no Arištāsuras nedraud nekādas briesmas.

No Krišnas labvēļiem par galvenajiem tiek uzskatīti Mandalībhadra un Balabhadra. Par Mandalībhadru ir teikts, ka viņa āda ir zeltaina un drēbes — ļoti skaistas. Viņš vienmēr nēsā sev līdzi daudzkrāsainu nūju. Mandalībhadram matos ir pāva spalva, un viņš aizvien izskatās ļoti skaists. Mandalībhadras attieksme atklājas šādos vārdos: «Mani dārgie draugi! Mūsu mīļais Krišna, ganot govis, ir ļoti piekusis. Viņš ir izstaigājis daudzus mežus. Es redzu, cik Viņš ir noguris. Kamēr Krišna mājās atpūšas, es klusēdams masēšu Viņam galvu. Un tu, Subala, masē Viņam stilbus!»

Kāds bhakta Baladēvas skaistumu aprakstīja šādi: «Es vēlos rast patvērumu pie Baladēvas lotospēdām. Baladēvu vēl skaistāku padara auskari, kas šūpojas Viņam gar vaigiem. Viņa seju rotā kastūrī [muskata] tilaka, bet platās krūtis — gundžu [nelielu gliemežvāku] virtene. Baladēva ir balts kā rudens mākonis. Viņam ir zilas drēbes un nopietna balss. Viņam ir garas rokas, kas sniedzas līdz stilbiem, un Viņš ir parādījis savu milzīgo spēku, nogalinot dēmonu Pralambu. Es vēlos rast patvērumu pie bruņnieciskā Balarāmas.»**

Baladēvas mīlestība pret Krišnu atklājas Subalam teiktajos vārdos: «Mans dārgais draugs! Lūdzu, pasaki Krišnam, lai Viņš šodien neiet uz Kālijas ezeru. Šodien Viņam ir dzimšanas diena, tāpēc es gribu kopā ar māmiņu Jašodu Viņu nomazgāt. Pasaki Krišnam, lai Viņš šodien neiet nekur prom no mājām!» Tas parāda, ka Krišnas vecākais brālis Balarāma rūpējās par Krišnu ar vecāku mīlestību, kas atklājās brālīgas mīlestības ietvaros.

Draugus, kuri ir jaunāki par Krišnu un kuri aizvien ir pieķērušies Kungam un dažādos veidos kalpo Viņam, sauc par parastiem draugiem jeb vienkārši par draugiem. Šādus parastus draugus apzīmē ar vārdu «sakhas», un daži no tiem ir Višāla, Vrišabha, Odžasvī, Dēvaprastha, Varūthapa, Maranda, Kusumāpīda, Manibandha un Karandhama. Visi šie Krišnas draugi jeb sakhas vēlas vienīgi kalpot Kungam. Daži no tiem ceļas agri no rīta, tūlīt iet pie Krišnas un stāv pie Viņa mājas durvīm, lai satiktu Krišnu un pavadītu Viņu uz ganībām. Tikmēr māmiņa Jašoda ģērbj Krišnu, un, ieraugot pie durvīm stāvam Krišnas draugu, viņa tam sauc: «Višāla! Kāpēc tu tur stāvi? Nāc iekšā!» Tad zēns ar māmiņas Jašodas atļauju ienāk mājā, un, kamēr māmiņa Jašoda Krišnu ģērbj, viņš cenšas palīdzēt, apliekot Krišnam ap potītēm zvaniņus, bet Krišna jokodams baksta viņu ar savu flautu. To redzot, māmiņa Jašoda sauc: «Krišna! Ko Tu dari? Kāpēc Tu ķircini savu draugu?» Tad Krišna un Viņa draugs smejas. Tie ir piemēri, kā darbojas Krišnas sakhas. Reizēm viņi pieskatīja govis, kuras staigāja šurp un turp. Draugi teica Krišnam: «Tavas govis ir aizgājušas uz turieni un turieni,» un tad Krišna viņiem pateicās.

Reizēm, kad Krišna un sakhas bija aizgājuši uz ganībām, Kamsa sūtīja uz turieni kādu no dēmoniem, lai nogalinātu Krišnu. Tāpēc gandrīz katru dienu notika cīņa ar kādu dēmonu. Pēc cīņas ar dēmonu Krišna jutās piekusis un bija izspūris, tāpēc sakhas tūlīt nāca pie Viņa, lai atbrīvotu no noguruma. Draugi cits citam teica: «Mans dārgais Višāla! Lūdzu, paņem šo lotosa lapu vēdekli un apvēdini Krišnu, lai Viņš justos patīkami! Varūthapa, lūdzu, saķemmē Krišnas izspūrušos matus, kas karājas Viņam pār seju! Vrišabha, nepļāpā! Sāc masēt Krišnas augumu! Viņa rokas ir piekusušas no cīņas un laušanās ar dēmonu. Paskaties, cik ļoti mūsu draugs Krišna ir noguris!» Tie ir daži piemēri, kā sakhas izturas pret Krišnu.

Par vienu no sakhām, Dēvaprasthu, teikts: «Viņš ir ļoti stiprs, viņš ir lietpratējs visos jautājumos un liels meistars bumbas spēlē. Dēvaprastha ģērbjas baltās drēbēs un mēdz sasiet matus ar aukliņu. Vienmēr, kad Krišna cīnās ar kādu dēmonu, Dēvaprastha ir pirmais, kurš steidzas palīgā, un viņš cīnās gluži kā zilonis.»

Kāda no gopī reiz teica savai draudzenei: «Ak, brīnišķīgā! Kad Mahārādžas Nandas dēls Krišna atpūtās kalna alā, Viņš bija nolicis galvu Šrīdāmas rokās, bet kreiso roku — Dāmam uz krūtīm. Izmantojot šo izdevību, Dēvaprastha dziļā mīlestībā uz Krišnu tūlīt sāka masēt Viņam kājas.» Tie ir piemēri, kā Krišnas draugi ganībās kalpo Kungam.

Tuvākos draugus sauc par prija-sakhām, un vecuma ziņā viņi ir gandrīz tādi paši kā Krišna. Tā kā viņi ir ļoti tuvi Krišnas draugi, to izturēšanās pamatā ir tīra draudzība. Citu draugu attiecībās ar Krišnu izpaužas vecāku mīlestība vai kalpošana, taču tuvo draugu attieksme ir vienkārša — viņi izturas pret Krišnu kā līdzīgs pret līdzīgu. Daži no tuvajiem draugiem ir Šrīdāma, Sudāma, Dāma, Vasudāma, Kinkini, Stoka-krišna, Amšu, Bhadrasēna, Vilāsī, Pundarīka, Vitanka un Kalavinka. Visi šie draugi ar savu daudzveidīgo izturēšanos un rotaļām sagādāja Krišnam pārpasaulīgu prieku.

Par vienu no šiem tuvajiem draugiem stāsta Rādhārānī draudzene: «Mana dārgā, piemīlīgā Rādhārānī! Tavam mīļajam draugam Krišnam kalpo arī Viņa tuvie draugi. Daži no tiem maigā balsī joko ar Krišnu un tādā veidā Viņu iepriecina.» Piemēram, viens no Krišnas draugiem bija brāhmans Madhumangala. Reizēm viņš jokoja, tēlojot alkatīgu brāhmanu. Vienmēr, kad draugi ēda, viņš apēda vairāk par citiem, un it īpaši Madhumangalam patika ladu. Pat apēdis vairāk ladu par citiem, Madhumangala joprojām nebija apmierināts un teica Krišnam: «Ja Tu man iedosi vēl vienu ladu, tad es ar prieku došu Tev savu svētību, lai Tu ļoti patiktu savai draudzenei Rādhārānī.» Brāhmaniem ir jādod svētība vaišjām (lauksaimniekiem un tirgotājiem), un Krišna izturējās kā Mahārādžas Nandas dēls — kā vaišja; tāpēc bija pilnīgi pareizi, ka brāhmanu zēns deva svētību Krišnam. Draugu svētības Krišnam ļoti patika, un Viņš deva Madhumangalam ladu vēl un vēl.

Reizēm kāds no tuvajiem Krišnas draugiem pienāca pie Kunga un dziļā mīlestībā apskāva Viņu. Tad kāds cits draugs pienāca Krišnam no mugurpuses un ar plaukstām aizsedza Viņam acis. Krišna aizvien ļoti priecājās par šādām attiecībām ar tuvajiem draugiem.

No visiem šiem tuvajiem draugiem par galveno tiek uzskatīts Šrīdāma. Šrīdāma mēdza ģērbties dzeltenās drēbēs. Viņš visur ņēma sev līdzi bifeļa ragu, un viņa turbāns bija sarkana vara krāsā. Šrīdāmas augums bija melnīgsnējs, un viņam ap kaklu bija skaista ziedu vītne. Šrīdāma jokodams aizvien izaicināja Krišnu. Tāpēc lūgsim, lai Šrīdāma mūs svētī ar savu žēlastību!

Reizēm Šrīdāma Krišnam teica: «Krišna! Tu esi tik ļauns! Tu mūs pameti Jamunas krastā vienus pašus, un mēs, Tevi neredzot, gandrīz vai sajukām prātā. Tagad mēs esam tik laimīgi, ka Tu esi šeit! Ja Tu gribi mūs nomierināt, Tev visus mūs jāapskauj. Saproti, mans dārgais draugs, viens mirklis bez Tevis ir nepanesams ne tikai mums, bet arī govīm. Viss jūk un brūk, un mēs, domājot par Tevi, vai zaudējam prātu.»

Ir arī citi draugi, kas Krišnam ir vēl tuvāki. Viņus sauc par prija-narmām jeb ļoti tuviem draugiem. Par prija-narmām tiek uzskatīti tādi draugi kā Subala, Ardžuna, Gandharva, Vasanta un Udžvala. Reiz Rādhārānī draudzenes gopī runāja par šiem vistuvākajiem draugiem. Kāda no gopī Rādhārānī teica: «Mana dārgā Krišāngī [maigā]! Paskaties, kā Subala čukstus nodod Krišnam Tavu vēstījumu! Redzi, kā viņš klusi iespiež Krišnam saujā Šjāmādāsī slepeno vēstuli, kā viņš liek Krišnam mutē Pālikas sagatavotos beteļa riekstus un kā rotā Krišnu ar Tārakas vērto ziedu vītni. Vai tu, dārgā, zināji, ka šie Krišnas vistuvākie draugi vienmēr tādā veidā kalpo Viņam?» No daudzajiem tuvajiem prija-narmām par galvenajiem tiek uzskatīti Subala un Udžvala.

Subalas augums aprakstīts šādi: tas ir kausēta zelta krāsā. Subala Krišnam ir ļoti, ļoti dārgs. Viņam ap kaklu vienmēr ir ziedu vītne, un viņš valkā dzeltenas drēbes. Subalas acis ir gluži kā lotosa ziedlapiņas, un viņš ir tik saprātīgs, ka pārējiem draugiem par viņa vārdiem un morāles pamācībām ir liels prieks. Tādēļ pazemīgi nolieksimies Krišnas drauga Subalas priekšā!

Par Krišnas un Subalas tuvajām attiecībām var spriest pēc tā, ka viņu noslēpumainās sarunas nespēj saprast neviens cits.

Par Udžvalu, kurš arī bija viens no vistuvākajiem Krišnas draugiem, teikts, ka viņš vienmēr valkā oranžas drēbes un viņa acis ir nemierīgas. Udžvalam patīk rotāties ar dažādām puķēm, viņa augums pēc krāsas ir gandrīz tāds pats kā Krišnas augums, bet ap kaklu Udžvalam vienmēr ir pērļu kaklarota. Viņš Krišnam ir ļoti, ļoti dārgs. Tāpēc godināsim Udžvalu — vistuvāko no Krišnas draugiem!

To, cik tuvs Krišnam savā kalpošanā bija Udžvala, var saprast no Rādhārānī vārdiem. Viņa vienai no savām draudzenēm teica: «Mana dārgā! Es nespēju saglabāt savu godu. Es biju apņēmusies nekad vairs nerunāt ar Krišnu — bet skaties! Viņa draugs Udžvala atkal nāk pie Manis, lai Mani apvārdotu. Viņš ir tāds meistars pierunāšanā, ka gopī ir ļoti grūti apslāpēt savu mīlestību pret Krišnu, pat ja viņa ir ļoti kautrīga, kārtīgi pilda ģimenes pienākumus un ir uzticīga savam vīram.»

Udžvalas līksmo dabu ļoti labi atklāj viņa vārdi: «Mans dārgais Krišna! Ak, Aghāsuras nogalinātāj! Tu esi izvērsis savu mīlestību tik plaši, ka tā atgādina milzīgu, bezgalīgu okeānu. Tajā pat laikā visas pasaules meitenes, kuras meklē vislabāko mīlētāju, ir kļuvušas līdzīgas upēm, kas plūst uz šo okeānu. Pat ja šīs jauno meiteņu upes kādreiz vēlas tecēt uz citu pusi, galu galā tām jānonāk pie Tevis.»

Krišnas draugi ir dažādi. Daži no tiem aprakstīti svētajos rakstos, citi ir labi pazīstami tautā. Krišnam ir trīs veidu draugi: pirmie ir mūžīgi Viņa draugi, otrie ir augsti padievi, un trešie — pilnību sasnieguši bhaktas. Starp šiem triju veidu draugiem ir tādi, kas pēc dabas vēlas kalpot Krišnam un vienmēr dod Viņam padomus; tādi, kam ļoti patīk jokot un ar saviem vārdiem smīdināt Krišnu; tādi, kas pēc dabas ir ļoti vienkārši un kas iepriecina Kungu Krišnu ar savu vienkāršību; tādi, kas ar savu rīcību rada brīnumainus apstākļus un šķietami darbojas pret Krišnu; tādi, kas ir ļoti runīgi, kas vienmēr strīdas ar Krišnu, radot attiecīgu gaisotni; un tādi, kas ir ļoti laipni un iepriecina Krišnu ar saviem maigajiem vārdiem. Visi šie draugi Krišnam ir ļoti tuvi, un viņi, prasmīgi darbojoties dažādos veidos, vienmēr cenšas sagādāt Krišnam prieku.

* Nesajaukt ar Krišnas māsu Subhadru.

** Balarāma un Baladēva ir viena un tā paša Krišnas izvērsuma vārdi. Balarāma ir Krišnas vecākais brālis.


Tālāk: 42. nodaļa

Saturs Bibliotēka