Bhakti nektārs četrdesmit otrā nodaļa

null

Četrdesmit otrā nodaļa

Brālīgas mīlestības attiecības

Krišnas vecums, skaistums, radziņš, flauta, gliemežnīca un piemīlīgā izturēšanās rosina bhaktās draudzīgu mīlestību pret Viņu. Šādu mīlestību rosina arī Krišnas nepārspējamā māka jokot, kas izpaudās tā, ka Viņš reizēm izlikās par valdnieku kārtas princi vai pat par Dieva Augstāko Personību.

Zinātnieki iedala Krišnas bērnību un jaunību trijos posmos: vecumu, līdz piektajam gadam ieskaitot, sauc par kaumāru; vecumu, no sestā līdz desmitajam gadam ieskaitot, sauc par paugandu; un vecumu, no vienpadsmitā līdz piecpadsmitajam gadam ieskaitot, sauc par kaišoru. Kaumāras un paugandas vecumā Krišna ganīja govis. Arī kaišoras vecumā, kad Krišna ieradās Gokulā, Viņš bija ganu zēns, bet pēc tam, kad Viņam apritēja sešpadsmit gadi, Krišna devās uz Mathuru, lai nogalinātu Kamsu.

Kaumāras vecums ir vispiemērotākais bērna mīlestības attiecībām ar māmiņu Jašodu. Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma trīspadsmitās nodaļas 11. pantā Šukadēva Gosvāmī valdniekam Parīkšitam saka: «Mans dārgais valdniek! Lai gan Kungs Krišna ir augstākais baudītājs un visu rituālistisko ziedojumu baudītājs, Viņš ēda kopā ar mazajiem ganiņiem. Tas ir tāpēc, ka Viņš izlikās par parastu zēnu, piespiedis flautu pie kreisā sāna un aizbāzis nūju un radziņu labajā pusē aiz jostas. Kreisajā rokā Viņš turēja rīsu pastu ar jogurtu, un Viņam pirkstos bija pīlu — augļu valdnieks. Kad Krišna sēdēja kopā ar draugiem, Viņš izskatījās kā lotoszieda vidus un draugi — kā ziedlapiņas. Bērni savā starpā jokoja, bet debesu iemītnieki pārsteigumā nolūkojās uz viņiem.»

Krišnas paugandas vecumu var sīkāk iedalīt trijos posmos: sākumā, vidū un beigās. Paugandas vecuma sākumā Viņa lūpām ir brīnišķīgs sarkanīgs mirdzums. Viņa viduklis ir pavisam slaids, bet uz kakla Krišnam ir gredzenveida līnijas, gluži kā gliemežnīcai. Cilvēki, kas kādu laiku nebija bijuši Vrindāvanā, no jauna ieraugot Krišnu, sauca: «Mans dārgais Mukunda! Tavs skaistums aug augumā gluži kā banjankoka lapa. Ak, dārgais! Ak, lotosacainais! Tev uz kakla pamazām parādās līnijas, kas atgādina riņķus uz gliemežnīcas. Mēness gaismā Tavi zobi un vaigi skaistumā pārspēj padmarāgas dārgakmeņus. Es esmu pārliecināts, ka Tu, augot lielāks un skaistāks, sagādā ļoti daudz prieka saviem draugiem.»

Šajā vecumā Krišnam ap kaklu bija dažādu ziedu vītnes. Mugurā Viņam bija zīda drēbes dažādās krāsās. Šie brīnišķīgie rotājumi tiek uzskatīti par Krišnas kosmētiku. Šādas drēbes Krišnam bija mugurā, kad Viņš gāja uz mežu ganīt govis. Reizēm Viņš mežā ar draugiem cīkstējās, un reizēm visi kopā dejoja. Tie ir daži no darbības veidiem, kas raksturīgi paugandas vecumam.

Krišnas draugi ganiņi kopā ar Kungu bija tik laimīgi, ka atklāja savas pārpasaulīgās jūtas, domādami: «Dārgais Krišna! Tu vienmēr gani govis, kas staigā pa visu skaisto Vrindāvanu. Tev ir skaista ziedu vītne, neliela gliemežnīca, pie turbāna piesprausta pāva spalva, Tev ir dzeltenas zīda drēbes, karnikāras puķu rotājumi ap ausīm un mallikas ziedu vītne uz krūtīm. Tu esi tik brīnišķīgs! Un, kad Tu gluži kā aktieris izliecies, it kā cīnītos ar mums, mēs gūstam bezgalīgu pārpasaulīgu svētlaimi.»

Kad Krišna paaugās un sasniedza paugandas vecuma vidējo posmu, Viņa nagi kļuva smaili, bet lielie vaigi — spīdīgi un apaļi. Vidukļa abās pusēs virs jostasvietas bija skaidri redzamas trīs ādas krokas, ko sauc par trivalī.

Ganiņi ļoti lepojās, ka viņi var būt kopā ar Krišnu. Krišnas degungals tajā laikā skaistumā pārspēja sezama ziedus. Viņa vaigi mirdzumā pārspēja pērles, un Krišnas augums no abām pusēm bija ārkātīgi skaists. Šajā vecumā Krišna valkāja zīda drēbes, kas mirdzēja kā zibens. Viņam galvā bija zīda turbāns ar zelta tresi, bet rokā Krišnam bija gandrīz pusotru metru gara nūja.* Kāds bhakta, redzot Krišnas ārkārtīgi skaistās drēbes, uzrunāja savu draugu: «Mans dārgais draugs! Paskaties uz Krišnu! Redzi, kā Viņš rokās tur nūju, kura augšgalā un apakšgalā izrotāta zelta gredzeniem! Redzi, kā mirdz Viņa turbāns ar zelta tresi! Skaties, cik lielu pārpasaulīgu prieku draugiem sagādā Krišnas tērps!»

Paugandas vecuma beigās Krišnas mati reizēm nokarājas līdz pat gurniem un dažreiz tie ir izlaisti un izjukuši. Šajā vecumā Krišnas pleci kļūst augstāki un platāki un Viņa seju vienmēr rotā tilakas zīmes. Kad Krišnas skaistie mati ir izlaisti pār pleciem, izskatās, ka Viņu apskauj pati laimes dieviete, un Krišnas draugiem tas ļoti patīk. Subala reiz teica Krišnam: «Mans dārgais Kēšava! Tavs apaļais turbāns, lotosa zieds, ko Tu turi rokā, stateniskās tilakas zīmes uz pieres, muskusa un kunkumas smarža un Tavs skaistais augums šodien mani pilnīgi uzvarējuši, lai gan parasti es esmu stiprāks par Tevi un jebkuru no mūsu draugiem. Tādēļ es nespēju pat iedomāties, kā Vrindāvanas jaunavas ar visu savu lepnumu varētu pretoties Tavam skaistumam. Ja tas uzveicis pat mani, tad uz ko gan var cerēt tie, kas pēc dabas ir ļoti vienkārši un pakļāvīgi?»

Paugandas vecumā Krišnam ļoti patika sačukstēties ar draugiem un viņi runāja par to, cik skaistas ir gopī, kuras turpat netālu staigāja. Reiz Subala Krišnam teica: «Mans dārgais Krišna! Tu esi ļoti gudrs. Tu proti nolasīt citu domas, tāpēc es Tev pačukstēšu kādu noslēpumu: šīm piecām visskaistākajām gopī ļoti iepaticies Tavs apģērbs. Es domāju, ka mīlas dievs atsūtījis šīs gopī, lai viņas Tevi uzvarētu.» Citiem vārdiem sakot, gopī ar savu skaistumu spēj uzveikt pat Krišnu, lai gan Krišna valda pār visiem Visumiem.

Kaišoras vecuma pazīmes jau tika aprakstītas, un parasti Krišna bhaktām visvairāk patīk tieši šajā vecumā. Krišna un Rādhārānī tiek godināti kā Kišora-kišorī. Krišna nekad nenoveco, un Viņš vienmēr paliek kaišora. Brahma-samhitā apstiprināts, ka, lai gan Krišna ir visvecākā personība un Viņam ir neskaitāmi daudz dažādu veidolu, Kunga sākotnējais veidols ir mūžam jauns. Attēlos mēs varam redzēt, ka Krišna pat Kurukšētras kaujas laukā izskatījās pavisam jauns, lai gan tajā laikā Viņam jau bija dēli, mazdēli un mazmazdēli. Reiz Krišnas draugi ganiņi teica: «Dārgais Krišna! Kāpēc Tu tik ļoti rotājies? Tavs pārpasaulīgais augums pats par sevi ir tik skaists, ka nekādi rotājumi Tev nav vajadzīgi.» Šajā vecumā Krišna agri no rīta mēdz spēlēt flautu, un Viņa draugi tūlīt ceļas augšā, lai kopā ar Krišnu ietu uz ganībām. Kāds no Krišnas draugiem reiz teica: «Dārgie ganiņi! Krišnas flauta skan Govardhanas kalna galā, un tas nozīmē, ka mums nav vērts meklēt Viņu Jamunas krastā.»

Kunga Šivas sieva Pārvatī savam vīram teica: «Mans dārgais Pančamukha [piecsejainais]! Tikai paskaties uz Pāndaviem! Izdzirdējuši Krišnas gliemežnīcas Pānčadžanjas skaņu, viņi ir atguvuši savu spēku un izturas gluži kā lauvas.»

Šajā vecumā Krišna, gribēdams ar draugiem pajokot, apģērbās tieši tāpat kā Rādhārānī. Krišna izrotājās ar zelta auskariem un, lai Viņa augums neizskatītos tik tumšs, no galvas līdz kājām noziedās ar kunkumas pastu. Viņš gribēja būt tikpat gaišs kā Rādhārānī. Krišnas draugs Subala, ieraudzījis pārģērbušos Krišnu, bija ļoti pārsteigts.

Krišna ar saviem tuvajiem draugiem spēlējās dažādi. Reizēm Viņš ar tiem cīkstējās un lauzās, reizēm spēlēja bumbu un reizēm — šahu. Reizēm viņi viens otru nēsāja uz pleciem un reizēm rādīja savu māku, veļot bluķus. Ganiņi mēdza iepriecināt Krišnu, sēžot ar Viņu gultā vai šūpolēs, guļot, jokojot un peldoties. Visus šos darbības veidus apzīmē ar vārdu «anubhāva». Vienmēr, kad draugi satika Krišnu, viņi tūlīt sāka šīs dažādās rotaļas. It īpaši tiem patika kopā dejot. Kas attiecas uz cīkstēšanos — reiz kāds draugs Krišnam teica: «Mans dārgais draugs! Ak, dēmona Aghas nogalinātāj! Tu lepni staigā starp saviem draugiem un centies parādīt, cik stipras ir Tavas rokas. Vai Tu to dari tāpēc, ka mani apskaud? Es zinu, ka Tu nespēj cīkstēties ar mani, un redzu, ka Tu tik ilgi sēdi un neko nedari tāpēc, ka uzvarēt mani Tev nav nekādu cerību.»

Visi Krišnas draugi bija ļoti droši un nebaidījās ne no kādām grūtībām, jo viņi bija pārliecināti, ka Krišna viņiem palīdzēs un visi viņu piedzīvojumi beigsies ar uzvaru. Draugi mēdza kopā sēdēt un dot cits citam padomus, reizēm iesakot kādam izdarīt kaut ko labu. Dažreiz draugi viens otram piedāvāja beteļa riekstus, rotāja cits citu ar tilaku vai apzieda ar čandanas pastu. Dažreiz draugi pa jokam izkrāsojās dīvainos veidos. Vēl katrs no draugiem gribēja uzveikt Krišnu. Reizēm viņi paķēra un aiznesa prom Krišnas drēbes vai izrāva Viņam no rokām puķes. Dažreiz kāds no draugiem centās piespiest citu izrotāt Viņu, un, kad tas neizdevās, sākās cīņa — draugi viens otru izaicināja uz laušanos. Tās bija dažas no lietām, ar kurām parasti nodarbojās Krišna un Viņa draugi.

Vēl ļoti svarīgi bija tas, ka Krišnas draugi bija vēstneši sarunās ar gopī. Viņi iepazīstināja Krišnu ar gopī un centās tās apvārdot. Ja gopī nebija vienis prātis ar Krišnu, draugi Krišnas klātbūtnē atbalstīja Viņu, bet Viņa prombūtnē tie atbalstīja gopī. Tādā veidā, reizēm atbalstot vienu pusi un reizēm otru, viņi ļoti noslēpumaini sarunājās, kaut ko čukstēja, lai gan tas nemaz nebija nekas nopietns.

Dažreiz Krišnas draugi plūca puķes, greznoja Viņu ar dārgām rotām un greznumlietām, dejoja par prieku Krišnam, dziedāja, palīdzēja Viņam ganīt govis, masēja Krišnu, vēra Viņam ziedu vītnes un reizēm apvēdināja Viņu. Tie bija daži no galvenajiem Krišnas kalpu pienākumiem. Krišnas draugi un kalpi kopīgi kalpoja Krišnam, un visu šo darbību apzīmē ar vārdu «anubhāva».

Kad Krišna, sodījis Kāliju, iznāca no Jamunas, Šrīdāma pirmais steidzās Viņu apskaut, taču, godbijības pārņemts, to nespēja.

Kad Krišna spēlēja flautu, tā skanēja gluži kā pērkons mēness Svātī stāvokļa laikā. Saskaņā ar Vēdu astronomiju, ja mēness atrodas pretī Svātī zvaigznei, tad lietus, kas līst pār jūru, rada pērles, un lietus, kas trāpa čūskai, rada dārgakmeņus. Līdzīgi, kad Krišnas flauta skanēja kā pērkons mēness Svātī stāvokļa laikā, sviedri uz Šrīdāmas auguma izskatījās gluži kā pērles.

Kad Krišna un Subala apskāvās, Šrīmatī Rādhārānī ļoti apskauda Krišnas draugu un, cenzdamās neizrādīt savas jūtas, teica: «Mans dārgais Subala! Tev ir ļoti palaimējies, jo tu pat vecāku klātbūtnē vari uzlikt rokas Krišnam uz pleciem, un Viņš var darīt to pašu. Tu savās iepriekšējās dzīvēs droši vien esi paveicis daudzas askēzes.» Rādhārānī ļoti patika apskaut Krišnu, bet Viņa neuzdrīkstējās to darīt savu vecāku klātbūtnē, turpretī Subala to varēja darīt brīvi. Tāpēc Rādhārānī slavēja Subalas veiksmi.

Kad Krišna ielēca Kālijas ezerā, Viņa tuvākie draugi uztraukumā nobālēja. Viņi gārdza un krita pie zemes, it kā būtu zaudējuši samaņu. Gluži tāpat, kad dega mežs, Krišnas draugi, nemaz nedomājot par sevi, sastājās apkārt Krišnam, lai aizsargātu Viņu no liesmām. Dziļdomīgi dzejnieki šo Krišnas draugu izturēšanos ir nosaukuši par vjabhičārī. Vjabhičārī ekstātiskā mīlestībā pret Krišnu reizēm atklājas neprāts, izveicība, bailes, slinkums, līksme, lepnums, reibšana, meditācija, slimības, aizmiršana un pazemība. Tās ir dažas no pazīmēm, kas raksturīgas ekstātiskas uz Krišnu vērstas mīlestības vjabhičārī pakāpei.

Ja Krišnas un draugu attiecībās nav nekādu godbijības jūtu un draugi izturas pret Krišnu kā līdzīgs pret līdzīgu, šo ekstātisko mīlestību draudzībā sauc par sthājī. Kad bhaktam ar Krišnu ir šāda veida attiecības un viņš ir ļoti tuvs Krišnas draugs, tad izpaužas tādas mīlestības pazīmes kā piesaistība, patika, pievilcība un pieķeršanās. Lūk, sthājī piemērs. Reiz Ardžuna** Akrūram teica: «Mans dārgais Gāndinī dēls! Lūdzu, pajautā Krišnam, kad es varēšu Viņu apskaut!»

Ja bhakta pilnībā apzinās Krišnas augstāko varu un tomēr viņa draudzīgās attiecības ar Krišnu ir pilnīgi brīvas no godbijības, šo līmeni sauc par patiku. Lūk, ļoti labs piemērs. Kad Kunga Šivas vadītie padievi veltīja Krišnam godbijīgas lūgšanas, aprakstot Kunga varenību, Ardžuna stāvēja, uzlicis roku Krišnam uz pleca, un centās notraukt putekļus no Krišnas matos iespraustās pāva spalvas.

Kad Durjodhana bija izraidījis Pāndavus un viņi bija spiesti slēpties mežā, neviens nezināja, kur tie atrodas. Tajā laikā pie Kunga Krišnas ieradās viedais Nārada un teica: «Mans dārgais Mukunda! Lai gan Tu esi Dieva Augstākā Personība, kurai ir vara pār visu, Pāndavi, draudzējoties ar Tevi, ir zaudējuši savas likumīgās tiesības uz karaļvalsti, kas plešas pa visu pasauli. Vēl jo vairāk — tagad viņiem ir jāslēpjas mežā. Reizēm Pāndaviem, gluži kā parastiem strādniekiem, ir kādam jākalpo. Materiālajā ziņā tas viss ir ļoti nelabvēlīgi, tomēr brīnišķīgi ir tas, ka par spīti visiem šiem pārbaudījumiem Pāndavi nav zaudējuši savu ticību un mīlestību uz Tevi. Patiesībā viņi ekstātiskā draudzībā vienmēr domā par Tevi un daudzina Tavu vārdu.»

Vēl viens piemērs ārkārtīgi stiprai mīlestībai uz Krišnu minēts Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma piecpadsmitās nodaļas 18. pantā. Kad Krišna ganībās jutās mazliet noguris, Viņš gribēja atpūsties un apgūlās zemē. Ap Viņu tūlīt sapulcējās daudzi ganu zēni un dziļā mīlestībā sāka klusi dziedāt, lai Krišna varētu labi atpūsties.

Krišnas un Ardžunas draudzība ļoti labi atklājās Kurukšētras kaujas laukā. Reiz cīņas laikā Dronāčārjas dēls Ašvathāma, neievērojot nekādus kaujas likumus, uzbruka Krišnam, lai gan uzbrukt kaujas ratu vadītājam ir aizliegts. Ašvathāma izturējās briesmīgi un pat atļāvās uzbrukt Krišnam, lai gan Krišna bija tikai Ardžunas kaujas ratu vadītājs. Kad Ardžuna redzēja, ka Ašvathāma šauj dažādas bultas, lai ievainotu Krišnu, viņš tūlīt aizsedza Krišnu ar savu augumu. Lai gan tagad daudzās bultas trāpīja pašam Ardžunam, viņš izjuta ekstātisku mīlestību pret Krišnu, un tāpēc bultas tam likās kā ziedi.

Varam minēt vēl vienu piemēru draudzībai ekstātiskā mīlestībā uz Krišnu. Reiz kāds ganu zēns vārdā Vrišabha lasīja mežā puķes, lai no tām savērtu Krišnam ziedu vītni. Bija pats dienas vidus, un saules karstums bija neizturams, taču Vrišabham likās, ka viņu apspīd mēness. Tāda ir pārpasaulīgas mīlestības pilnā kalpošana Dievam Kungam. Ja bhaktas nonāk lielās grūtībās, pat tādās kā Pāndavi (tas tika aprakstīts iepriekš), viņi uztver ciešanas kā labu iespēju kalpot Kungam.

Vēl vienu piemēru Ardžunas draudzīgajām attiecībām ar Krišnu minēja Nārada, atgādinot Krišnam: «Kad Ardžuna apguva bultu šaušanas mākslu, viņš nevarēja tikties ar Tevi daudzas dienas pēc kārtas. Taču, kad Tu atnāci, viņš tūlīt pameta visus savus darbus un apskāva Tevi. Tas nozīmē, ka, pat apgūstot kara mākslu, Ardžuna ne uz mirkli nebija aizmirsis Krišnu, un, tiklīdz radās iespēja būt kopā ar Kungu, Ardžuna tūlīt apskāva Viņu.

Reiz Krišnas kalps Patrī uzrunāja Kungu šādiem vārdiem: «Mans dārgais Kungs! Tu aizsargāji ganu zēnus no izsalkušā dēmona Aghāsuras un no indīgās čūskas Kālijas, Tu viņus paglābi arī no briesmīgā meža ugunsgrēka; taču es nespēju panest atšķirtību no Tevis, jo tā ir vēl briesmīgāka par izsalkušo Aghāsuru, Kālijas ezera indi un meža ugunsgrēka liesmām. Kāpēc Tu mani neaizsargā no atšķirtības ciešanām?» Kāds cits draugs reiz teica Krišnam: «Mans dārgais Kamsas ienaidniek! Kopš Tu mūs esi atstājis, atšķirtības karstums ir kļuvis neizturams, un tas kļūst vēl briesmīgāks, zinot, ka Bhāndīravanā Tevi veldzē Bhānu-tanajas [Rādhārānī] upes vēsie viļņi.» Šo vārdu jēga ir tāda, ka laikā, kad Krišna bija kopā ar Rādhārānī, Subalas vadītie ganu zēni pārdzīvoja neizturamu atšķirtību no Krišnas.

Kāds cits draugs Krišnam teica: «Mans dārgais Krišna! Ak, Aghāsuras nogalinātāj! Kad Tu aizbrauci no Vrindāvanas uz Mathuru, lai nogalinātu valdnieku Kamsu, ganu zēni zaudēja savas četras bhūtas [zemes, ūdens, uguns un telpas elementus]. Un piektā bhūta jeb gaiss ātri plūda caur viņu nāsīm.» Kad Krišna devās uz Mathuru, lai nogalinātu valdnieku Kamsu, ganu zēni atšķirtībā no Kunga gandrīz vairs nespēja dzīvot. Ja cilvēks nomirst, tad saka, ka viņš ir atstājis savus piecus elementus jeb bhūtas, un viņa ķermenis atkal saplūst ar pieciem elementiem, no kuriem tas radīts. Šajā gadījumā zēni jau bija šķīrušies no četriem elementiem, t.i., zemes, ūdens, uguns un ētera, tomēr atlikušais elements — gaiss ļoti ātri plūda pa viņu nāsīm. Citiem vārdiem sakot, kad Krišna bija aizbraucis no Vrindāvanas, ganu zēni ļoti uztraucās par to, kā beigsies Viņa cīņa ar valdnieku Kamsu.

Kāds cits draugs reiz pavēstīja Krišnam: «Kad viens no Taviem draugiem ļoti pārdzīvoja atšķirtību no Tevis, viņam no lotosu acīm ritēja asaras, tāpēc melnās miega kamenes negribēja nolaisties šajās acīs un aizlidoja prom.» Melnās kamenes vāc lotosziedu medu. Krišnas drauga acis tiek salīdzinātas ar lotosziedu, un, tā kā tās bija asaru pilnas, melnās miega kamenes nevarēja vākt medu no viņa lotosu acīm, tāpēc aizlidoja projām. Citiem vārdiem sakot, Krišnas draugs dziļā pārdzīvojumā raudāja un nespēja aizmigt. Tas ir piemērs nakts bezmiegam, ko izraisījusi atšķirtība no Krišnas.

Lūk, bezpalīdzības piemērs: «Kad Krišna bija aizbraucis no Vrindāvanas uz Mathuru, Viņa mīļoto ganu zēnu prāts bija tukšs un viegls. Tas bija kā pūkas, kas vieglākas par gaisu un lidinās, nekur neatrazdamas patvērumu.» Citiem vārdiem sakot, atšķirtībā no Krišnas ganu zēni jutās tā, it kā viņu prāts būtu iztukšots. Kad Krišna aizbrauca uz Mathuru, ganu zēnos izpaudās arī nepacietība. Bēdādamies par šķiršanos, viņi aizmirsa govju ganīšanu un centās nedomāt par skanīgajām dziesmām, ko bija dziedājuši ganībās. Galu galā viņi, pārdzīvodami atšķirtību no Krišnas, nevēlējās pat dzīvot.

Lūk, klusēšanas piemērs. Kāds Krišnas draugs Kungam Mathurā pavēstīja, ka ganu zēni nu ir gluži kā koki bez lapām kalna galā. Viņi bija novājējuši un vārgi un atgādināja kailus kokus, kuros nav ne augļu, ne ziedu. Draugs Krišnam pavēstīja, ka Vrindāvanas ganu zēni ir klusi kā koki kalna galā. Reizēm viņi, pārdzīvodami atšķirtību no Krišnas, bija gluži kā slimi un, vīlušies cerībās, klaiņoja pa Jamunas krastu.

Var minēt arī piemēru neprātam, ko radījusi atšķirtība no Krišnas. Kad Krišna bija aizbraucis no Vrindāvanas, ganu zēni nezināja, ko iesākt. Pametuši visus savus darbus, viņi izskatījās it kā būtu neprātīgi un pilnīgi aizmirsuši savus pienākumus. Reizēm viņi gulēja zemē, reizēm vārtījās smiltīs, reizēm smējās un reizēm ātri skrēja. Tādēļ viņi izskatījās gluži kā ārprātīgie. Viens no draugiem norāja Krišnu: «Mans dārgais Kungs! Tu esi nogalinājis Kamsu un kļuvis par Mathuras valdnieku. Mēs par to ļoti priecājamies. Taču Vrindāvanas iedzīvotāji ļoti pārdzīvo Tavu prombūtni un no pastāvīgās raudāšanas kļuvuši akli. Viņi nemitīgi raizējas un nebūt nepriecājas par to, ka Tu esi kļuvis par Mathuras valdnieku.»

Reizēm atšķirtībā no Krišnas Viņa draugi izskatījās kā miruši. Reiz Krišna saņēma vēsti: «Mans dārgais Kamsas ienaidniek! Ganu zēni pārdzīvo atšķirtību no Tevis un ļoti cieš. Tagad viņi guļ ielejās un gandrīz vairs neelpo. Un pat meža draugi brieži, juzdami zēniem līdzi, raud.»

Skanda Purānas Mathura-khandas nodaļā stāstīts par to, ka Krišna un Balarāma kopā ar saviem draugiem ganu zēniem vienmēr rūpējās par govīm un teliņiem. Kad Ardžuna Drupada-nagaras pilsētas podnieka darbnīcā sastapa Krišnu, viņi sadraudzējās, jo pēc izskata Ardžuna un Krišna bija ļoti līdzīgi. Tas ir piemērs draudzībai, kuras cēlonis ir ķermeniskā līdzība.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma septiņdesmit pirmās nodaļas 27. pantā teikts, ka, Krišnam ierodoties Indraprasthā, Bhīma bija tik priecīgs, ka, smaidot un raudot prieka asaras, viņš tūlīt apskāva savu brālēnu (Krišna bija Bhīmas brālēns no mātes puses). Pēc tam arī jaunākie brāļi Nakula un Sahadēva, kā arī Ardžuna lielā priekā par Krišnas ierašanos apskāva Kungu, ko sauc par Ačjutu (nemaldīgo). Līdzīgi vārdi teikti arī par Vrindāvanas ganu zēniem. Kad Krišna bija Kurukšētras kaujas laukā, ganu zēni, izgreznojušies ar dārgakmeņiem rotātiem auskariem, ieradās tur, lai satiktu Viņu. Zēni lielā priekā izstieptām rokām steidzās pretī Krišnam un apskāva savu veco draugu. Tie ir piemēri pilnīgam apmierinājumam draudzībā ar Krišnu.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma divpadsmitās nodaļas 12. pantā teikts, ka mistiskajiem jogiem pat pēc smagām askēzēm un jogas principu ievērošanas ir ļoti grūti sasniegt tādu līmeni, kurā viņi varētu saņemt svētību ar putekļiem pie Krišnas lotospēdām, taču uz šo pašu Dieva Personību — Krišnu bez kādām grūtībām var raudzīties Vrindāvanas iedzīvotāji. Tas nozīmē, ka nevienam nav tik ļoti paveicies kā šiem bhaktām. Ganu zēnu draudzīgās attiecības ar Krišnu sagādā garīgu ekstāzi, kas ir gandrīz tāda pati kā mīlētāju attiecību ekstāze. Šo Krišnas un ganu zēnu mīlestības ekstāzi ir ļoti grūti aprakstīt. Pat tādi diženi un prasmīgi bhaktas kā Rūpa Gosvāmī ir ārkārtīgi pārsteigti par neaptveramajām jūtām, kādas sagādā Krišnas un ganu zēnu attiecības.

Ekstātiskā mīlestība, kas pastāv starp Krišnu un Viņa tuvajiem draugiem, tālāk pāraug vecāku mīlestībā, bet pēc tam tā var sasniegt arī mīlētāju attiecību līmeni — visaugstāko noskaņu jeb garšu ekstātiskajā Kunga Krišnas un Viņa bhaktu mīlestībā.

* Šim laikam raksturīgās spēles notika Bhandīravanas mežā. Bhandīravanas mežs, kā arī vienpadsmit pārējie vanas jeb meži Vrindāvanā redzami joprojām, un bhaktas, kuri iet apkārt Vrindāvanai, arī mūsdienās var priecāties par šo mežu skaistumu.

** Šis Ardžuna, kas dzīvoja Vrindāvanā, nav tas pats Ardžuna, kuram tika teikta Bhagavad-gīta.


Tālāk: 43. nodaļa

Saturs Bibliotēka