Bhakti nektārs četrdesmit trešā nodaļa

null

Četrdesmit trešā nodaļa

Vecāku attieksme

Kad ekstātiskā mīlestība sasniedz vecāku attieksmes līmeni un nostiprinās tajā, to sauc par vātsalja-rasu. Vātsalja-rasas garīgā kalpošana attiecībās ar Krišnu izpaužas bhaktām, kuri ir tādas cienījamas personības kā Viņa vecāki — tēvs, māte — vai arī skolotājs.

Mācīti zinātnieki ir aprakstījuši vecāko ar Krišnu saistīto personību vecāku mīlestības rosinātājus šādā veidā: «Dieva Augstākā Personība, kuras āda pēc krāsas atgādina zilu, tikko izplaukušu lotosu, kuras augums ir ļoti maigs un ap kuras lotosacīm ir kameņu melnas matu cirtas, pastaigājās pa Vrindāvanas ciemu, un šajā brīdī Viņu ieraudzīja Nandas Mahārādžas mīļotā sieva Jašoda. Viņai no krūtīm tūlīt sāka tecēt piens, padarot mitru tās augumu.» Ir teikts, ka vecāku mīlestību īpaši rosina Krišnas tumšais augums, kas ir ļoti pievilcīgs un jauks, Viņa svētīgais izskats, Viņa maigums, mīļie vārdi, vienkāršība, kautrība, pazemība, pastāvīgā gatavība godāt vecākos ļaudis un devība. Visas šīs īpašības tiek uzskatītas par ekstātiskas vecāku mīlestības rosinātājām.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma astotās nodaļas 45. pantā Šukadēva Gosvāmī norāda, ka māmiņa Jašoda uzskatīja Kungu Krišnu par savu dēlu, lai gan Vēdās Viņš ir saukts par debesu valdnieku, Upanišadās — par bezpersonisko Brahmanu, filozofijā — par augstāko vīrišķo pirmsākumu un lai gan jogi Viņu uzskata par Virsdvēseli, un bhaktas — par Dieva Augstāko Personību. Reiz māmiņa Jašoda savām draudzenēm teica: «Ganu vadonis Nanda Mahārādža kopā ar mani godināja Kungu Višnu, un, pateicoties šai godināšanai, Krišna tika izglābts no Pūtanas un citu dēmonu ķetnām. Abus ardžunas kokus, protams, nolauza stiprais vējš, un, lai gan likās, ka Govardhanas kalnu pacēlis Krišna kopā ar Balarāmu, es domāju, ka kalnu patiesībā turēja Nanda Mahārādža. Kā gan tik mazs zēns būtu varējis pacelt tik lielu kalnu?» Tas ir vēl viens piemērs, kas raksturo vecāku mīlestības ekstāzi. Šāda vecāku mīlestība bhaktā rodas no mīlestības pilnas pārliecības, ka viņš ir augstāks par Krišnu un ka bez tā gādības Krišna ietu bojā. Tāpēc reiz kāds bhakta veltīja Kunga Krišnas vecākiem šādu lūgšanu: «Es vēlos rast patvērumu pie bhaktām, kuriem pret Kungu Krišnu ir vecāku attieksme. Tie vienmēr grib kalpot Krišnam un uzturēt Viņu, un tie ir tik labi pret Viņu. Tāpēc pazemīgi nolieksimies šo bhaktu priekšā, jo viņi ir tik mīļi pret Dieva Augstāko Personību, kurš ir Visuma tēvs!»

Līdzīgu lūgšanu ir teicis kāds brāhmans: «Lai citi, kuri baidās no materiālās esamības un vēlas no tās atbrīvoties, godina Vēdas un Upanišadas; lai citi godina Mahābhāratu. Kas attiecas uz mani — es vēlos godināt vienīgi Mahārādžu Nandu, jo viņa pagalmā maza bērna izskatā rāpo augstākā absolūtā Dieva Personība — Krišna.»

Tālāk uzskaitītas cienījamas personības, kurām pret Krišnu bija vecāku attieksme: (1) māmiņa Jašoda — Vradžas valdniece; (2) Mahārādža Nanda — Vradžas valdnieks; (3) māmiņa Rohinī — Balarāmas māte; (4) visas vecākās gopī, kuru dēlus bija nozadzis Kungs Brahma; (5) Dēvakī — Vasudēvas sieva; (6) pārējās piecpadsmit Vasudēvas sievas; (7) Kuntī — Ardžunas māte; (8) Vasudēva — Krišnas īstais tēvs un (9) Sāndīpani Muni — Krišnas skolotājs. Visas šīs cienījamās personības bija vecākas par Krišnu, un viņām pret Krišnu bija vecāku attieksme. Vissvarīgākās personības atrodas saraksta sākumā — tātad māmiņa Jašoda un Mahārādža Nanda tiek uzskatīti par pašiem galvenajiem.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma devītās nodaļas 3. pantā Šukadēva Gosvāmī stāsta Mahārādžam Parīkšitam par to, kā izskatījusies māmiņa Jašoda un cik viņa bijusi skaista: «Mans dārgais valdniek! Māmiņai Jašodai bija plati gurni, mugurā viņai bija zīda un audekla drēbes, un no Jašodas krūtīm aiz mīlestības plūda piens. Kad Jašoda, cieši satvērusi auklu, kūla sviestu, viņas rokassprādzes un auskari šūpojās. Jašodai matos bija iepīti ziedi, un strādājot tie raisījās ārā un krita zemē. No grūtā darba Krišnas māmiņai uz sejas parādījās sviedru lāsītes.»

Lūk, vēl viens māmiņas Jašodas apraksts, kas minēts kāda bhaktas lūgšanā: «Lai mani aizsargā māmiņa Jašoda, kuras cirtainie mati ir apsieti ar aukliņu un ko vēl skaistākus padara sarkani iekrāsotais celiņš. Jašodas augums ir skaistāks par visiem viņas rotājumiem. Viņa pastāvīgi raugās uz Krišnu, un acīs tai vienmēr ir asaras. Māmiņas Jašodas augums atgādina zilo lotosu, un to vēl skaistāku padara daudzkrāsainās drēbes. Lai māmiņa Jašoda mūs apveltī ar savu žēlastības pilno skatienu, kas mūs aizsargās no maijas ķetnām un dos iespēju veiksmīgi pilnveidoties garīgajā kalpošanā!»

Lūk, kas teikts par māmiņas Jašodas mīlestību pret Krišnu. Agri no rīta piecēlusies, Krišnas māmiņa vispirms pabaroja dēlu ar pienu no savas krūts un tad sāka skaitīt dažādas mantras, lai aizsargātu bērnu. Pēc tam viņa izrotāja mazā Krišnas pieri un apsēja Viņam ap rokām aizsargājošus talismanus. No šī apraksta kļūst skaidrs, ka viņa ir mātes mīlestības simbols.

Nandas Mahārādžas izskats aprakstīts šādi: Nandam Mahārādžam ir melni mati, kas vietām jau sāk sirmot. Viņam ir zaļas drēbes; pēc krāsas tās atgādina banjankoka jaunās lapas. Nandam ir apaļš vēders, viņa āda pēc krāsas atgādina pilnu mēnesi, un viņam ir skaistas ūsas. Kad Krišna vēl bija pavisam mazs, Viņš kādu dienu pastaigājās pa pagalmu, mazajā rociņā satvēris tēva pirkstu. Krišna tikai mācījās staigāt, un likās, ka Viņš teju, teju nokritīs. Kad Nanda Mahārādža tā staigāja ar savu pārpasaulīgo dēlu un sargāja Viņu, tam no acīm ritēja asaras un tas jutās ļoti, ļoti laimīgs. Tāpēc pazemīgi nolieksimies pie valdnieka Nandas lotospēdām!

Bērna vecums, drēbes, kustības, mīļie vārdi, dažādās rotaļas un brīnišķīgais smaids tiek uzskatīti par vecāku mīlestības rosinātājiem. Krišnas bērnība tiek iedalīta trijos posmos: kaumāras vecuma sākumā, kaumāras vecuma vidū un kaumāras vecuma beigās. Kaumāras vecuma sākumā un vidū Krišnam ir tuklas kājiņas un Viņa acu iekšējā daļa ir pavisam gaiša. Krišnam parādās pirmie zobiņi, un Viņš ir ļoti maigs un jauks. Lūk, kā Krišna ir aprakstīts: «Kad Krišnam bija iznākuši pirmie trīs četri zobiņi, Viņa kājiņas bija tuklas, augums pavisam īss un Viņš vairoja savu vecāku — Nandas Mahārādžas un māmiņas Jašodas — mīlestību ar savu bērnišķīgo darbošanos. Reizēm Viņš spārdījās ar mazajām kājiņām, reizēm raudāja, reizēm smaidīja, reizēm sūkāja īkšķi un reizēm mierīgi gulēja. Tādā veidā mazais Krišna darbojās. Kad Krišna gulēja uz muguras, Viņš dažreiz sūkāja kāju pirkstus, dažreiz spārdījās, dažreiz raudāja un dažreiz smaidīja. Kad mazulis tā rotaļājās, māmiņa Jašoda atļāva Viņam darīt visu, ko Viņš vēlējās, un pati ar lielu prieku skatījās uz bērnu.» Kaumāras vecuma sākumā Krišnam ap kaklu tika aplikta rota, kurā bija iestrādāti tīģera nagi. Viņam uz pieres bija tilaka, kas aizsargāja bērnu no visa ļaunā, acis bija nokrāsotas ar melnu skropstu tušu, bet ap vidukli bija apsieta zīda aukla. Tā aprakstīts Krišnas apģērbs kaumāras vecuma sākumā.

Nanda Mahārādža, redzēdams, cik skaists ir mazais Krišna ar kaklarotā iestrādātajiem tīģera nagiem, jauna tamālas koka krāsas augumu, skaisto, ar govs urīnu sagatavoto tilaku, zīda aukliņām ap rokām un zīda drēbēm ap vidukli, nespēja vien nopriecāties par bērna skaistumu.

Kaumāras vecuma vidū Krišnas mati reizēm krīt pār acīm, reizēm Viņa auguma apakšdaļu klāj drēbes un reizēm Viņš ir pavisam pliks. Dažreiz Krišna maziem solīšiem mācās staigāt, un dažreiz Viņš bērna valodiņā mīļi runā. Tās ir dažas no pazīmēm, kas raksturo kaumāras vecuma vidējo posmu. Kad šajā laikā māmiņa Jašoda raudzījās uz Krišnu, Viņš izskatījās šādi: Krišnas izspūrušie mati sniedzās līdz uzacīm, un Viņam bija nemierīgas acis; Viņš vēl nemācēja pateikt, ko vēlas, tomēr Viņa valoda bija jauka un mīļa. Kad māmiņa Jašoda palūkojās uz Krišnas mazajām austiņām un kailo augumiņu un redzēja, ka Viņš ar savām mazajām kājiņām cenšas ātri, ātri skriet, māmiņu pārņēma neizsakāma laime. Krišnas rotājumi šajā vecumā ir pērle, kas iekārta Viņam degunā, sviests uz Viņa lotosiem līdzīgajām plaukstām un mazi, pie jostas piekārti zvaniņi. Ir teikts, ka māmiņa Jašoda, redzēdama, kā Krišna, zvaniņiem skanot, skraida un, paskatoties uz viņu, smaida, jutās ļoti laimīga. Krišnas degunā iekārtā pērle un ar sviestu nosmērētās plaukstas izskatījās brīnišķīgi.

Kaumāras vecuma vidū Krišnas viduklis kļuva slaidāks, krūtis — platākas, bet melnie, cirtainie mati atgādināja lidojoša kraukļa spārnus. Māmiņa Jašoda vienmēr brīnījās par to, cik skaists ir Krišna. Kaumāras vecuma beigās Krišna mēdza staigāt apkārt, turēdams rokā nūjiņu. Viņa drēbes bija mazliet garākas, un ap vidukli tās bija sasietas mezglā, kas atgādināja čūskas kapuci. Tā apģērbts, Krišna turpat pie mājas mēdza ganīt teliņus, un reizēm Viņš spēlējās ar citiem tāda paša vecuma ganiņiem. Krišnam bija tieva flauta un bifeļa rags, un reizēm Viņš spēlēja flautu, kas bija taisīta no koku lapām. Tās ir dažas no pazīmēm, kas raksturo Krišnu kaumāras vecuma beigās.

Kad Krišna jau bija mazliet paaudzies un rūpējās par mazākajiem teliņiem, Viņš bieži vien gāja uz tuvējo mežmalu. Ja Krišna laikā nebija mājās, Nanda Mahārādža tūlīt uzkāpa čandra-šālikā (nelielā, uz jumta celtā nojumē, no kurienes varēja pārredzēt apkārtni) un skatījās, kur ir Krišna. Raizēdamies par to, kur palicis mazais dēls, Nanda Mahārādža stāvēja čandra-šālikā tik ilgi, kamēr varēja pavēstīt savai sievai, ka Krišna kopā ar mazajiem ganu zēniem dzen teliņus mājās. Nanda Mahārādža rādīja uz pāva spalvu, kas rotāja mazā Krišnas matus, un teica sievai, cik brīnišķīgs izskatās bērns.

Māmiņa Jašoda Nandam Mahārādžam mēdza teikt: «Tikai paskaties uz mūsu mīļo Krišnu! Viņam ir tik gaišas acis, galvā turbāns, ap pleciem čādara un ap potītēm zvaniņi, kas tik jauki skan! Krišna nāk, dzīdams surabhi teliņus. Re, kā Viņš iet pa svēto Vrindāvanas zemi!»

Gluži tāpat Nanda Mahārādža mēdza teikt savai sievai: «Mana dārgā Jašoda! Tikai paskaties uz savu dēlu Krišnu! Viņa tumšais augums mirdz, acis ir mazliet sārtas, krūtis — platas. Viņam ir tik skaista zelta kaklarota! Krišna ir tik brīnišķīgs, un mans pārpasaulīgais prieks par Viņu kļūst aizvien lielāks un lielāks!»

Kad Nandas Mahārādžas mīļotajam dēlam Krišnam pienāk kaišoras vecums un zēns kļūst vēl skaistāks, vecāki joprojām domā, ka Viņš ir pauganda, lai gan Krišnam jau ir starp desmit un piecpadsmit gadiem. Kad Krišna ir paugandas vecumā, daži no Viņa kalpiem uzskata Krišnu par kaišoru. Krišnas bērnības spēles ir dažādas. Viņam ļoti patīk sasist piena un jogurta traukus, izlaistīt jogurtu pa pagalmu un nosmelt no piena krējumu. Dažreiz Viņš salauž kuļamo nūju, dažreiz ielej sviestu ugunī. Tādā veidā Krišna padara vēl lielāku savas māmiņas Jašodas pārpasaulīgo prieku.

Reiz šajā sakarībā māmiņa Jašoda teica savai kalponei Mukharai: «Re! Krišna bailīgi raugās apkārt un lēnām zogas no krūmiem uz mājas pusi. Liekas, ka Viņš nāk zagt sviestu. Paslēpies, lai Krišna nezinātu, ka tu Viņu novēro! Es gribu papriecāties par Viņa viltīgo uzacu kustību, Viņa baiļpilnajām acīm un skaisto seju.»

Redzēdama, ka Krišna cenšas nozagt sviestu, māmiņa Jašoda pēc tam mātes mīlestības ekstāzē priecājās par Krišnas matu smaržu, reizēm papliķēja un apmīļoja Viņu, reizēm svētīja Krišnu, reizēm lika Viņam kaut ko darīt, lūkojās uz Viņu, loloja Viņu un reizēm mācīja Krišnu, lai Viņš nezog. Tā izpaudās mātes ekstātiskā mīlestība. Šajā sakarībā svarīgi ir tas, ka bērnišķīgā zagšanas tieksme ir pat Dieva Augstākajai Personībai, un tāpēc šī tieksme nav nedabiska. Tomēr garīgajās attiecībās šī tieksme, atšķirībā no zagšanas tieksmes materiālajā pasaulē, nav piesārņota.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma trīspadsmitās nodaļas 33. pantā Šukadēva Gosvāmī valdniekam Parīkšitam saka: «Mans dārgais valdniek! Kad vecākās gopī redzēja nākam savus dēlus, viņas juta neizsakāmi stipru mīlestību pret tiem un pilnīgi aizmirsās. Vispirms mātes gribēja sodīt savus dēlus par sviesta zagšanu, taču, kad tie pienāca tuvāk, viņas vairs nespēja dusmoties uz dēliem, jo ārkārtīgi mīlēja tos. Mātes apskāva bērnus un priecājās par to, kā smaržo viņu mati. Viņas neprātīgi mīlēja savus dēlus.» Krišnas bērnības rotaļās piedalījās visi ganu zēni, un viņi kopā ar Krišnu zaga sviestu. Taču māmiņa Jašoda nespēja dusmoties, un, redzot Krišnu, viņa juta, ka no krūtīm sāk tecēt piens. Dziļā mīlestībā māmiņa atkal un atkal ieelpoja Krišnas matu smaržu.

Visas ganu zēnu māmiņas mēdza skūpstīt savus dēlus, apskaut viņus, saukt vārdā un reizēm maigi sodīt par zagšanu. Šīs vecāku mīlestības izpausmes tiek sauktas par sātvikas ekstāzi, kurā pilnīgi izpaužas astoņu veidu ekstāzes pazīmes. Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma trīspadsmitās nodaļas 22. pantā Šukadēva Gosvāmī valdniekam Parīkšitam saka: «Visas ganu zēnu māmiņas pārklāj Dieva Personības joga-maijas spēja, tāpēc viņas, izdzirdējušas savu dēlu flautu skaņas, tūlīt piecēlās un domās apskāva bērnus, kurus bija radījusi Krišnas iekšējā enerģija. Uzskatīdamas šos zēnus par saviem bērniem, māmiņas paņēma viņus rokās un cieši apskāva. Šādos brīžos mīlestība pret viņiem bija saldāka par reibinošu nektāru. Māmiņām no krūtīm tecēja piens, un bērni tūlīt to dzēra.»

Rūpas Gosvāmī sastādītajā «Lalita-mādhavā» Krišna uzrunāts šādiem vārdiem: «Dārgais Krišna! Kad Tu gani lopus, teliņu un govju saceltie putekļi apklāj Tavu skaisto seju un māksliniecisko tilaku. Tu izskaties pavisam noputējis, bet, kad Tu atgriezies mājās, piens, kas plūst Tavai māmiņai no krūtīm, putekļus noskalo. Ar šo pienu Tu šķīsties, tāpat kā Dievība šķīstās abhišēkas ceremonijā.» Dievību tempļos ir tāda paraža, ka gadījumā, ja kāds ir izdarījis kaut ko sliktu un netīru, Dievība ir jāmazgā ar pienu. Krišna ir Dieva Augstākā Personība, un Viņa seju skaloja piens, kas plūda no māmiņas Jašodas krūtīm, nomazgājot visus putekļus.

Dažreiz gadījās tā, ka māmiņa Jašoda ekstāzē sastinga. Tas notika tad, kad viņas dēls pacēla Govardhanas kalnu. Māmiņa Jašoda, redzēdama, ka Krišna tur kalnu, baidījās apskaut dēlu un sastinga. Māmiņa ļoti uztraucās par Krišnu, un acis viņai pieplūda asarām. Jašoda vairs nespēja saskatīt Krišnu un raizējās tik ļoti, ka nevarēja pat parunāt un pamācīt dēlu, kas Viņam jādara. Tas ir piemērs sastingšanai ekstātiskā mīlestībā.

Reizēm, kad Krišna izglābās no briesmām — Pūtanas un citu dēmonu uzbrukumiem —, māmiņa Jašoda jutās pārpasaulīgi laimīga. Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma septiņpadsmitās nodaļas 19. pantā Šukadēva Gosvāmī norāda, ka māmiņa Jašoda bija ļoti, ļoti laimīga, atgūdama savu zaudēto dēlu. Viņa tūlīt paņēma Krišnu klēpī un apskāva dēlu atkal un atkal. Jašodai no acīm tecēja asaru straumes, un viņa pārpasaulīgā priekā nespēja pat parunāt. Šrīlas Rūpas Gosvāmī sarakstītajā «Vidagdha-mādhavā» teikts: «Mans dārgais Krišna! Tavas māmiņas pieskāriens ir tik patīkams un atspirdzinošs! Tas atvēsina vēl vairāk nekā sandalkoka pasta, spožais mēness mirdzums un ušīras saknes pasta, sajaukti kopā.» (Ušīra ir sakne, kas, izmērcēta ūdenī, ir ļoti atvēsinoša. Tā tiek izmantota tad, kad saule ir neizturami karsta.)

Jašodas mīlestība pret Krišnu pastāvīgi pieaug. Viņas mīlestība un ekstāze reizēm tiek saukta par ārkārtīgi stipru patiku un reizēm — par ļoti stipru pieķeršanos. Pieķeršanās un ārkārtīgi stipras patikas piemērs minēts Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma sestās nodaļas 43. pantā, kur Šukadēva Gosvāmī uzrunā Mahārādžu Parīkšitu: «Mans dārgais valdniek! Kad augstsirdīgais Nanda Mahārādža atgriezās no Mathuras, viņš priecājās par sava dēla matu smaržu un gremdējās tēva mīlestības ekstāzē.» Līdzīgi vārdi ir teikti arī par māmiņu Jašodu, kura, gaidīdama Krišnu atgriežamies no ganībām, ļoti uztraucās un domāja, kaut ātrāk viņa varētu dzirdēt Krišnas flautas skaņu. Māmiņa Jašoda domāja, ka ir jau ļoti vēls, tāpēc raizējās vēl vairāk, un viņai no krūtīm sāka tecēt piens. Jašoda staigāja iekšā un ārā, skatīdamās, vai Govinda jau nenāk pa ceļu. Kamēr daudzi viedie veltīja Kungam Krišnam lūgšanas un cildināja Viņa darbību, Kurukšētras kaujas laukā ieradās Gokulas valdniece māmiņa Jašoda, un viņai no krūtīm pa sārī tecēja piens. Tas notika nevis Kurukšētras kaujas laikā, bet gan tad, kad Krišna uz Kurukšētru bija atbraucis no savu vecāku mājām (Dvārakas) saules aptumsuma laikā. Šajās reizēs, lai satiktu Krišnu, svētajā vietā bija ieradušies arī Vrindāvanas iedzīvotāji.

Kad Krišna svētceļojumā atbrauca uz Kurukšētru, ļaudis sāka runāt, ka ieradies Dēvakī dēls Krišna; un Dēvakī mātes mīlestībā noglāstīja Krišnam vaigus. Kad ļaudis sauca, ka ieradies Krišna — Vasudēvas dēls, valdnieks Nanda un māmiņa Jašoda, mīlestības pārņemti, ļoti priecājās.

Kad Gokulas valdniece māmiņa Jašoda devās ceļā uz Kurukšētru, lai satiktu savu dēlu Krišnu, kāda no draudzenēm viņai teica: «Mana dārgā valdniece! Piens, kas tek no tavu krūšu kalniem, jau padarījis baltu Gangu, un asaras, kas rit tev no acīm, sajaukdamās ar melno skropstu tušu, jau padarījušas melnu Jamunu. Tu stāvi starp šīm divām upēm, tāpēc es domāju, ka tev nevajag raizēties par to, vai kādreiz ieraudzīsi dēlu. Tavu mātes mīlestību pret Viņu jau pauž šīs upes.»

Šī pati māmiņas Jašodas draudzene uzrunāja arī Krišnu: «Mans dārgais Mukunda! Ja Gokulas valdniecei māmiņai Jašodai būtu jāstāv ugunī, bet viņa varētu skatīties uz Tavu lotosam līdzīgo seju, tad šī uguns viņai liktos auksta kā Himalaju kalnu ledāji. Gluži tāpat, ja māmiņa Jašoda varētu stāvēt nektāra okeānā, bet viņa neredzētu Tavu lotosam līdzīgo seju, tad pat šis nektāra okeāns viņai liktos kā visbriesmīgākā inde.» Lai Vradžas māmiņas Jašodas vēlme vienmēr raudzīties uz Krišnas lotosam līdzīgo seju tiek slavēta visā Visumā!

Līdzīgus vārdus Kuntīdēvī teica Akrūram: «Mans dārgais brāli Akrūra! Mans brāļadēls Mukunda tik ilgi nav bijis kopā ar mums. Esi tik labs un pasaki Viņam, ka Viņa tante Kuntī atrodas starp ienaidniekiem un vēlas zināt, kad tā atkal varēs ieraudzīt Viņa lotosam līdzīgo seju.»

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma četrdesmit sestās nodaļas 28. pantā teikts: «Kad Udhava bija atbraucis uz Vrindāvanu un stāstīja par Krišnas darbiem Dvārakā, māmiņai Jašodai, to klausoties, no krūtīm tecēja piens un no acīm ritēja asaras.» Vēl Jašodas ārkārtīgi stiprā mīlestība pret Krišnu atklājās tad, kad Krišna aizbrauca uz Mathuru — Kamsas valsti. Atšķirtībā no Krišnas māmiņa Jašoda lūkojās uz Viņa kosmētikas piederumiem un gandrīz vai zaudēja samaņu. Viņa nokrita zemē un, saskrāpēdama augumu, vārtījās pa grīdu. Māmiņa Jašoda vaimanāja: «Ak, mans dārgais dēls! Mans dārgais dēls!» un abām rokām pļaukāja savas krūtis. Prasmīgi bhaktas norāda, ka tādā veidā izpaudās Jašodas ekstātiskā mīlestība atšķirtībā. Reizēm parādās arī daudzas citas pazīmes, kā nepārvaramas raizes, žēlabas, bezcerība, sastingšana, pazemība, nemiers, neprāts un maldi.

Runājot par māmiņas Jašodas raizēm, var minēt gadījumu, kad Krišna bija aizgājis uz ganībām un kāds bhakta Jašodai teica: «Jašoda! Es redzu, ka tev nolaižas rokas un ka tu esi ļoti uztraukusies. Tavas acis ir pavisam nekustīgas, bet elpa tik karsta, ka liekas — piens tavās krūtīs vārās. Tas viss liecina, ka atšķirtībā no dēla tev ļoti sāp galva.» Tās ir dažas no pazīmēm, kas raksturo māmiņas Jašodas raizes par Krišnu.

Kad Akrūra bija ieradies Vrindāvanā un stāstīja, kā Krišnam klājas Dvārakā, māmiņa Jašoda uzzināja, ka Krišna apprecējis daudzas valdnieces un tagad ir ļoti aizņemts ar ģimenes lietām. To dzirdot, māmiņa Jašoda ļoti nožēloja, ka nav izprecinājusi savu dēlu tūlīt pēc kaišoras vecuma un tāpēc dēls un vedekla nedzīvo viņas mājās. Jašoda iesaucās: «Mans dārgais Akrūra! Tavi vārdi man ir kā zibens spēriens!» Tādā veidā izpaudās māmiņas Jašodas žēlabas atšķirtībā no Krišnas.

Gluži tāpat māmiņa Jašoda bezcerībā domāja: «Lai gan man ir miljoniem govju, šo govju piens nav devis apmierinājumu Krišnam. Lai nolādēts ir šis piens! Arī es esmu nolādēta, jo, par spīti visiem materiālajiem labumiem, es nespēju priecāties par sava dēla matu smaržu un barot Viņu no savas krūts, kā es mēdzu darīt, kad Viņš bija šeit, Vrindāvanā.» Tas ir piemērs māmiņas Jašodas bezcerībai atšķirtībā no Krišnas.

Reiz kāds draugs Krišnam teica: «Ak, dārgais, lotosacainais Krišna! Dzīvojot Gokulā, Tu vienmēr ņēmi sev līdzi nūju. Tagad šī nūja stāv māmiņas Jašodas mājā, un, to ieraugot, māmiņa pati katru reizi sastingst gluži kā nūja.» Tas ir piemērs sastingšanai atšķirtībā no Krišnas. Atšķirtībā no Krišnas māmiņa Jašoda ļoti pazemīgi, asarām acīs veltīja Visuma radītājam — Kungam Brahmam šādu lūgšanu: «Mans dārgais radītāj! Vai tu, lūdzu, nebūtu tik labs un neatvestu manu dārgo Krišnu atpakaļ pie manis, lai es kaut mirkli varētu uz Viņu paskatīties?» Reizēm māmiņa Jašoda neprātīgā nepacietībā bāra Mahārādžu Nandu: «Ko tu šajā pilī dari? Tu, bezkauņa! Kādēļ ļaudis tevi sauc par Vradžas valdnieku? Es brīnos, kā tu, cietsirdīgais tēvs, vari dzīvot Vrindāvanā bez sava dārgā dēla Krišnas!»

Reiz Krišna saņēma šādu vēsti: «Māmiņa Jašoda ir sajukusi prātā. Viņa iet pie kadambas kokiem un jautā: «Kur ir mans dēls?» Viņa uzrunā putnus un kamenes, prasīdama, vai Krišna nav gājis tiem garām un vai tie nevar kaut ko pastāstīt par Krišnu. Māmiņa Jašoda pilnīgā apjukumā staigā pa Vrindāvanu, taujādama par Tevi.» Tas ir neprāts atšķirtībā no Krišnas.

Kad māmiņa Jašoda rāja Mahārādžu Nandu par cietsirdību, viņš atbildēja: «Mana dārgā Jašoda! Kāpēc tu tik ļoti uztraucies? Paskaties apkārt uzmanīgāk! Mūsu dēls Krišna stāv tavā priekšā. Lūdzu, neesi tik neprātīga! Mājās jābūt mieram.» Kāds draugs Krišnam pavēstīja, ka arī Viņa tēvs Nanda atšķirtībā no Krišnas dzīvo tādos maldos.

Kad Vasudēvas sievas Kamsas ziedošanas laukumā ieraudzīja Krišnas ārkārtīgi skaisto augumu, viņām mātes mīlestībā no krūtīm tūlīt sāka ritēt piens, tecēdams pa sārī uz leju. Tā ir ekstātiskas mīlestības pazīme, kas izpaužas, piepildoties vēlmēm.

Šrīmad Bhāgavatamas pirmā dziedājuma vienpadsmitās nodaļas 29. pantā teikts: «Kad Krišna pēc Kurukšētras kaujas ieradās Dvārakā, Viņš vispirms satikās ar savu māti un pārējām sava tēva sievām. Krišna pazemīgi noliecās pie viņu pēdām. Mātes tūlīt paņēma Krišnu klēpī, un aiz mīlestības viņām no krūtīm sāka tecēt piens. Šis piens un asaras kļuva par viņu pirmo velti Krišnam.» Tas ir piemērs apmierinājumam pēc ilgas atšķirtības.

«Lalita-mādhavā» ir līdzīgi vārdi: «Cik brīnišķīgi, ka valdnieka Nandas sieva Jašoda mātes mīlestībā pret Krišnu ar savām asarām un pienu mazgāja dēlu!» «Vidagdha-mādhavā» kāds bhakta uzrunā Krišnu šādiem vārdiem: «Mans dārgais Mukunda! Māmiņa Jašoda, ieraudzījusi Tavu seju, kas smaržo kā lotosa zieds un spīd gluži kā mēness, kļuva tik laimīga, ka mīlestībā pret Tevi no viņas krūšu krūzēm sāka tecēt piens.» Šis piens saslapināja drēbi, ar ko bija pārklātas krūzes, un pēc tam Krišna to dzēra.

Tās ir dažas no vecāku mīlestības izpausmēm, ko atklāja Viņa māte, tēvs un citi vecākie ļaudis. Ekstātiskas vecāku mīlestības pazīmes izpaužas tad, kad bhakta izturas pret Krišnu kā pret savu dēlu. Šīs pastāvīgās pārpasaulīgās jūtas pret Krišnu sauc par pastāvīgu ekstāzi vecāku mīlestībā.

Šrīla Rūpa Gosvāmī norāda, ka saskaņā ar dažu zinātnieku uzskatiem trīs aprakstītās pārpasaulīgās garšas, t.i., kalpošana, brālība un vecāku mīlestība, reizēm sajaucas. Piemēram, Balarāmas brālīgās jūtas ir sajauktas ar kalpošanu un vecāku mīlestību. Arī valdnieka Judhišthiras attieksmē pret Krišnu izpaudās gan vecāku mīlestība, gan kalpošana. Gluži tāpat Krišnas vectēva Ugrasēnas pārpasaulīgajā attieksmē bija kalpošana un vecāku mīlestība. Vecāko Vrindāvanas gopī attieksmē pret Krišnu izpaudās gan vecāku mīlestība, gan kalpošana, gan brālība. Mādrī dēlu — Nakulas un Sahadēvas —, kā arī gudrā Nāradas attieksme ir draudzības un kalpošanas sajaukums. Kunga Šivas, Garudas un Udhavas attieksme ietver sevī kalpošanu un brālību.


Tālāk: 44. nodaļa

Saturs Bibliotēka