Bhakti nektārs trīsdesmit piektā nodaļa

null

Trīsdesmit piektā nodaļa

Neitrāla mīlestība uz Dievu
(pasīva pielūgsme)

Šrī Rūpa Gosvāmī velta pazemīgas lūgšanas mūžīgajai Dieva Augstākajai Personībai, kura aizvien ir ārkārtīgi skaista un kurai pārpasaulīgā mīlestībā pastāvīgi kalpo tīrie bhaktas. Šajā trešajā grāmatas «Bhakti-rasāmrita-sindhu» daļā aprakstīti pieci galvenie garīgās kalpošanas veidi: neitralitāte, kalpošana, draudzība, vecāku attieksme un mīlētāju attiecības. Šie pieci kalpošanas veidi tiks aprakstīti ļoti sīki, un tie šeit tēlaini salīdzināti ar pieciem viļņiem bhakti okeāna rietumu pusē.

Ja cilvēks patiešām spēj saglabāt savu pārpasaulīgo stāvokli, šo pakāpi sauc par neitralitāti garīgajā kalpošanā. Daži viedie ir sasnieguši šo neitralitātes stāvokli, jutekļu savaldīšanai nodarbodamies ar askēzēm un meditāciju. Šādus gudros parasti sauc par jogiem mistiķiem, un viņi lielākoties spēj novērtēt tikai to garīgo prieku, ko sniedz Absolūtās Patiesības bezpersoniskā iezīme. Viņi gandrīz neko nezina par to pārpasaulīgo prieku, ko dod personiska saskarsme ar Augstāko Dievu.

Īstenībā pārpasaulīgais prieks, ko dod saskarsme ar Augstāko Personību, ir daudz lielāks par prieku, ko var gūt no bezpersoniskā Brahmana izpratnes, jo saskarsme ar mūžīgo Dieva Kunga veidolu ir tieša. Impersonālisti tiešā veidā nesaņem pārpasaulīgo prieku, ko dod Dieva Kunga sabiedrība, lai gan šo prieku var gūt, klausoties stāstus par Kunga spēlēm. Tādējādi impersonālisti nespēj gūt pārpasaulīgo prieku no Bhagavad-gītas, kur Kungs personīgi runā ar Ardžunu. Pati bezpersoniskā attieksme neļauj tiem gūt pārpasaulīgo prieku, ko bauda bhakta, kura izpratnes mērķis ir Augstākā Personība. Tāpēc impersonālistu sarakstītie Bhagavad-gītas komentāri ir postoši, jo impersonālisti, neizprotot, kādu pārpasaulīgu prieku var gūt no Gītas, cenšas to skaidrot pēc sava prāta. Tomēr, ja impersonālists sastop tīru bhaktu, viņš savu pārpasaulīgo stāvokli var padarīt vēl augstāku. Tāpēc tiem, kuri vēlas sasniegt šo augstāko pārpasaulīgo prieku, viedie iesaka godināt Dieva Kunga veidolu.

Negodinot arča-vigrahu jeb Dieva Kunga Dievības veidolu, cilvēks nespēj izprast tādus darbus kā Bhagavad-gīta un Šrīmad Bhāgavatama. Tiem viedajiem, kuri atrodas pārpasaulīgās neitralitātes līmenī, sākumā jārod patvērums pie Kunga Višnu — Dieva Augstākās Personības mūžīgā četrroku veidola. Tāpēc jogiem mistiķiem jāmeditē uz Kunga Višnu veidolu, kā to iesaka Kapila Muni sānkhja-jogas mācības izklāstā. Diemžēl daudzi jogi mistiķi cenšas meditēt uz tukšumu, un, kā teikts Gītā, viņi tikai pārdzīvo daudzas grūtības un neko īsti nesasniedz.

Kad daži diženi svētie, kas bija nodarbojušies ar askēzēm, redzēja Kunga Višnu pārpasaulīgo četrroku veidolu, viņi teica: «Šis Dieva Kunga zilganais četrroku veidols ir visa prieka un mūsu dzīvības spēka avots. Īstenībā, kad mēs redzam šo mūžīgo Višnu veidolu, mūs, kā arī daudzus citus paramahamsas tūlīt apbur Dieva Kunga skaistums.» Šāda attieksme pret Kungu Višnu ir neitrālas garīgās kalpošanas jeb šānta-rasas piemērs. Tie, kuri tiecas iegūt atbrīvi, sākumā ar grūtām askēzēm cenšas izkļūt no materiālajām važām, un galu galā viņi nonāk bezpersoniskajā garīgās izpratnes pakāpē. Kā paskaidrots Bhagavad-gītā, brahma-bhūtas jeb atbrīvotības no materiālajām važām pazīmes ir tādas, ka cilvēks kļūst priecīgs, paceļas pāri vēlmēm un žēlabām un sāk vienādi raudzīties uz visām dzīvajām būtnēm. Kad bhakta atrodas šānta-rasā jeb neitrālas garīgās kalpošanas pakāpē, viņu piesaista Dieva Kunga Višnu veidols.

Īstenībā visa Vēdu kultūra ir vērsta uz Kunga Višnu izpratni. Kādā Rigvēdas mantrā teikts, ka jebkurš augsta līmeņa svētais vienmēr tiecas meditēt uz Višnu lotospēdām.

Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka nejēgām nav izpratnes par Višnu kā augstāko dzīves mērķi. Visos autoritatīvajos Vēdu rakstos secināts, ka cilvēks, kurš sācis saprast Višnu, atrodas garīgās kalpošanas ceļa sākumā. Turpinot pilnveidoties garīgajā kalpošanā īstena garīgā skolotāja vadībā, ar laiku izpaužas arī pārējās garīgās kalpošanas iezīmes. Šajā šānta-rasas pakāpē cilvēks var ieraudzīt Kungu Višnu — Dieva Augstāko Personību, kura atpestī pat dēmonus. Šie cilvēki, kas var kļūt par bhaktām, apzinās Dievu Kungu kā mūžīgi pārpasaulīgo veidolu, kā visu sevi apzinājušos dvēseļu valdnieku, kā Virsdvēseli un kā Augstāko Brahmanu. Viņi saskata arī Kunga mieru, pilnīgo pašsavaldīšanos un tīrību, žēlastību pret bhaktām un brīvību no materiālās pasaules ietekmes. Šāda godbijīga svēto cilvēku attieksme pret Kungu Višnu ir šānta-rasas jeb neitrālas garīgās kalpošanas pazīme.

Impersonālisti var sasniegt šānta-rasas pakāpi tikai tad, ja viņi nonāk tīru bhaktu sabiedrībā. Citādi tas nav iespējams. Ja atbrīvota dvēsele ir apzinājusies Brahmanu, sastapusi tīru Kunga Krišnas bhaktu un pazemīgi, neko nesagrozot, pieņēmusi Kunga Krišnas mācību, tā paceļas neitrālajā garīgās kalpošanas pakāpē. Vislabākais šānta-rasu sasniegušo svēto piemērs ir brāļi Kumāri: Sanaka, Sanātana, Sananda un Sanat-kumārs. Šie četri svētie, kurus sauc par Čatuh-sanām, ir Kunga Brahmas dēli. Kad brāļi bija nākuši pasaulē, tēvs gribēja, lai viņi kļūtu par ģimenes cilvēkiem un vairotu ļaužu skaitu, bet tie atteicās pildīt tēva gribu. Brāļi teica, ka viņi jau ir nolēmuši neuzsākt ģimenes dzīvi un vēlas būt svēti brahmačārī. Brāļi vēlējās paši sasniegt pilnību. Un tā šie diženie svētie dzīvo jau miljoniem gadu, tomēr joprojām izskatās kā piecgadīgi zēni. Viņu augumi ir gaiši un mirdzoši, un viņi vienmēr ceļo kaili. Šie četri svētie gandrīz vienmēr ir kopā.

Viens no brāļiem Kumāriem lūgšanā saka: «Ak, Kungs Mukunda [Krišna, atbrīves devēj]! Svētajam var patikt Absolūtās Patiesības bezpersoniskais izvērsums, kuru sauc par Brahmanu, tikai tik ilgi, kamēr viņš nav redzējis Tavu mūžīgo, svētlaimes un zināšanu pilno veidolu, kas izskatās gluži kā jauns, zilgans tamālas koks.»

Svēta cilvēka īpašības darbā «Bhakti-rasāmrita-sindhu» aprakstītas šādi: svētais ir tas, kurš pilnībā apzinās, ka tikai garīgā kalpošana ir drošs ceļš uz atbrīvi. Viņš vienmēr seko bhakti dzīves vadošajiem principiem un tajā pat laikā cenšas atbrīvoties no materiālās sasaistības.

Svētais domā tā: «Kad gan es varēšu dzīvot viens kalnu alās? Kad manu augumu klās tikai gurnu apsējs? Kad es būšu apmierināts, ēdot tikai mazliet augļu un dārzeņu? Kad gan pienāks tāds brīdis, kad es spēšu pastāvīgi domāt par Mukundas, Brahmana starojuma avota, lotospēdām? Kad reiz mana dzīve kļūs garīga un es pilnībā izpratīšu, ka manas dienas un naktis ir tikai sīki mūžīgā laika mirkļi?»

Bhaktas un sevi apzinājušies cilvēki, kuri sludina Dieva Kunga godību, savās sirdīs vienmēr glabā ekstātisku mīlestību uz Dievu. Tādējādi viņus svētī ekstāzes mēness stari, un tāpēc viņus sauc par svētajiem.

Svētie vienmēr tiecas apgūt Vēdas, it īpaši to Upanišadu daļas, dzīvot mierīgā vietā, kur viņus netraucē parastie ļaudis, vienmēr domāt par mūžīgo Krišnas veidolu, būt gatavi domāt par Absolūto Patiesību un izprast To, vienmēr spēt parādīt izcilas zināšanas, ieraudzīt Visaugsto Kungu Viņa Visuma veidolā (višva-rūpā), pastāvīgi būt kopā ar mācītiem bhaktām un apspriest Vēdu secinājumus ar citiem augsta līmeņa svētajiem. Visas šīs īpašības palīdz svētajam nonākt šānta-rasas līmenī.

Grāmatā «Bhakti-rasāmrita-sindhu» teikts, ka tos, kas ieradās uz Kunga Brahmas rīkoto reliģisko sapulci, kuras mērķis bija tādu Vēdu rakstu kā Upanišadu apguve, pārņēma ekstātiska mīlestība pret Krišnu — Jadu dinastijas galvu. Īstenībā Upanišadu apguves mērķis ir Dieva Augstākās Personības izpratne. Materiālās esamības noliegums ir tikai viens no Upanišadās apskatītajiem jautājumiem. Nākamais jautājums ir nonākšana bezpersoniskajā apziņā. Un, kad cilvēks ir izgājis cauri bezpersoniskajam Brahmanam un sasniedzis līmeni, kurā ir iespējams būt kopā ar Dieva Augstāko Personību, viņš ir sasniedzis Upanišadu apguves galamērķi.

Tos, kuri atrodas šānta-rasas līmenī, uz pilnveidošanos garīgajā kalpošanā pamudina Dieva Kunga lotospēdām piedāvātas tulasī smarža, Kunga gliemežnīcas skaņa, svēta vieta kādā kalnā, tāds mežs kā Vrindāvanas meži, svētceļojums, ceļojums gar Gangu, uzvara pār ķermeņa prasībām (t.i., ēšanu, gulēšanu, kopošanos un aizsargāšanos), mūžīgā laika iznīcinošās ietekmes izpratne un pastāvīga atrašanās Krišnu apzinošu bhaktu sabiedrībā. Tas viss palīdz svētajiem, kuri atrodas šānta-rasas līmenī, pilnveidoties garīgajā kalpošanā.

Šrīmad Bhāgavatamas trešā dziedājuma piecpadsmitās nodaļas 43. pantā minēti vārdi, ko teikuši četri svētie (Čatuh-sanas), no kuriem galvenais ir Sanaka-kumārs. Kad šie svētie devās uz garīgo debesu Vaikunthaloku apciemot Kungu un noliecās Viņa priekšā, tie sajuta tulasī un safrāna smaržu, un šīs smaržas tūlīt piesaistīja svēto prātus. Lai gan šie četri svētie pastāvīgi gremdējās domās par bezpersonisko Brahmanu, — atrodoties Dieva Kunga sabiedrībā un sajūtot tulasī lapu smaržu, viņu mati tūlīt sacēlās stāvus. Tas nozīmē, ka pat cilvēks, kas atrodas Brahmana apzināšanās līmenī, satiekoties ar bhaktām, kuri nodarbojas ar tīru garīgo kalpošanu, tūlīt piesaistās Dieva Kunga personiskajam aspektam.

Viedajiem, kuri atrodas garīgās kalpošanas šānta-rasas līmenī, ir noteiktas pazīmes, un tās ir šādas: viņi vērš skatienu uz degungalu un izturas gluži kā avadhūtas. Avadhūta ir augsta līmeņa mistiķis, kas neņem vērā sabiedriskās, reliģiskās vai vēdiskās paražas. Vēl šādu cilvēku pazīme ir tā, ka, uzstājoties sabiedrībā, viņi ir ļoti uzmanīgi. Runājot viņi saliek kopā rādītājpirkstu un īkšķi. (To sauc par gjāna-mudru.) Viņi nevēršas pret ateistiem un īpaši netiecas atbalstīt bhaktas. Šādi cilvēki uzsver atbrīvi un atsacīšanos no materiālistiskā dzīves veida. Viņi vienmēr ir neitrāli, nav pieķērušies nekam materiālam un ir brīvi no kļūdainas sevis pielīdzināšanas. Viņi vienmēr ir nopietni un gremdējas domās par Dieva Augstāko Personību. Šīs neparastās iezīmes rodas bhaktās, kuri atrodas šānta-rasas līmenī.

Runājot par skatiena vēršanu uz degungalu, var minēt vārdus, ko grāmatā «Bhakti-rasāmrita-sindhu» teicis kāds bhakta, ieraugot jogu, kurš tā darīja. Bhakta sacīja: «Šis viedais vērš skatienu uz degungalu, un tas liecina, ka viņš sevī jau ir apzinājies Dieva Kunga mūžīgo veidolu.»

Reizēm šānta-rasas bhakta žāvājas, staipās, dod garīgās kalpošanas norādījumus, pazemīgi noliecas Dieva Kunga veidola priekšā, velta Kungam skaistas lūgšanas un vēlas ar savu augumu tiešā veidā kalpot Kungam. Tās ir dažas no parastajām neitralitātes līmeņa bhaktas pazīmēm. Reiz kāds bhakta, redzēdams, kā žāvājas otrs bhakta, viņam teica: «Mans dārgais mistiķi! Manuprāt, tavā sirdī ir ekstātiska bhakti mīlestība, kas liek tev žāvāties.» Reizēm gadās, ka šānta-rasas bhakta krīt zemē, mati viņam ceļas stāvus un augums dreb. Tā šādos bhaktās gluži dabiski izpaužas dažādas ekstātiskā transa pazīmes.

Grāmatā «Bhakti-rasāmrita-sindhu» teikts, ka tad, kad Kungs Krišna pūta gliemežnīcu Pānčadžanju, daudzi viedie, kas dzīvoja kalnu alās, tūlīt atmodās no meditācijas transa. Tie redzēja, ka viņu mati ekstāzē sacēlušies stāvus. Reizēm šānta-rasas bhaktas sastingst, kļūst mierīgi, līksmi un domīgi, prāto, raizējas, ir izveicīgi un strīdīgi. Šīs pazīmes norāda uz nepārtrauktu ekstāzi jeb pastāvīgām jūtām.

Reiz kāds dižens, sevi apzinājies gudrais skuma par to, ka Visaugstais Kungs dzīvo Dvārakā, taču viņš nespēj Kungu satikt. To iedomājoties, gudrais sastinga. Viņš domāja par to, ka veltīgi šķiež savu laiku. Citiem vārdiem sakot, gudrais skuma tādēļ, ka, neskatoties uz Dieva Augstākās Personības atnākšanu, viņš savas meditācijas dēļ nespēj satikt Kungu.

Ja mistiķis ir pacēlies pāri visiem prāta sagudrojumiem un nonācis Brahmanā, šo stāvokli sauc par transu, kurā viņu vairs neietekmē materiālistiskā dzīves izpratne. Ja cilvēks šajā stāvoklī dzird stāstus par Dieva Kunga pārpasaulīgajām spēlēm, viņa augums var sākt drebēt.

Ja bhakta, kas apzinājies Brahmanu un nonācis pastāvīga transa līmenī, saskaras ar mūžīgo Krišnas veidolu, viņa pārpasaulīgais prieks pieaug miljonkārtīgi. Reiz kāds viedais jautāja otram: «Mans dārgais draugs! Vai tu domā, ka, sasniedzis pilnību astoņpakāpju jogā, es varēšu ieraudzīt Dieva Augstākās Personības mūžīgo veidolu?» Gudrais šo jautājumu uzdod bhaktam, kas atrodas neitrālajā garīgās kalpošanas līmenī.

Kad Kungs Krišna kopā ar savu vecāko brāli Balarāmu un māsu Subhadru sakarā ar saules aptumsumu atbrauca karietē uz Kurukšētru, tur bija ieradušies arī daudzi jogi mistiķi. Ieraudzījuši Kungu Krišnu un Balarāmu, jogi mistiķi priekā sauca, ka nu viņi redz brīnišķīgo Dieva Kunga auguma starojumu un gandrīz ir aizmirsuši prieku, ko dod bezpersoniskā Brahmana apzināšanās. Šajā sakarībā viens no mistiķiem pienāca pie Krišnas un teica: «Mans dārgais Kungs! Tu vienmēr esi pārpasaulīgi svētlaimīgs un stāvi pāri visiem citiem garīgajiem stāvokļiem. Tāpēc, tikai pa gabalu redzot Tevi, es sapratu, ka man nav jēgas gremdēties pārpasaulīgajā bezpersoniskā Brahmana svētlaimē.»

Reiz Krišnas Pānčadžanjas gliemežnīcas skaņa atmodināja no meditācijas transa kādu diženu mistiķi. Šī skaņa uz mistiķi atstāja tādu iespaidu, ka viņš sāka sist galvu pret zemi un ekstātiskas mīlestības asarām acīs pārkāpa visus jogas likumus un ierobežojumus. Viņš tūlīt pameta Brahmana apzināšanās ceļu.

Bilvamangala Thākurs «Krišna-karnāmritā» norāda: «Lai impersonālisti godina bezpersonisko Brahmanu un nodarbojas ar pārpasaulīgo apzināšanos! Arī es tiku iesvētīts Brahmana apziņā, bet mani no šī ceļa noveda kāds viltīgs un nerātns zēns, kurš ir ļoti pieķēries gopī un kurš padarīja mani par savu kalponi. Tagad es esmu pavisam aizmirsis Brahmana apzināšanos.»

Bilvamangala Thākurs sākumā tika iesvētīts bezpersoniskajā Absolūtās Patiesības apziņā, taču vēlāk, Vrindāvanā izbaudījis Krišnas sabiedrību, kļuva par pieredzējušu bhaktu. Tas pats notika arī ar Šukadēvu Gosvāmī, kuru Kungs ar savu žēlastību pievērsa garīgās kalpošanas ceļam un kurš pameta bezpersoniskās apzināšanās ceļu.

Šukadēva Gosvāmī un Bilvamangala Thākurs atteicās no Absolūtās Patiesības bezpersoniskās izpratnes, lai nodarbotos ar garīgo kalpošanu, tāpēc viņi ir vislabākie neitralitātes līmeņa bhaktu piemēri. Dažas autoritātes uzskata, ka šo stāvokli nevar atzīt par vienu no pārpasaulīgajām noskaņām jeb rasām, taču Šrīla Rūpa Gosvāmī norāda, ka, pat ja neitralitāte netiek uzskatīta par pārpasaulīgu noskaņu, tā tomēr jāatzīst par garīgās kalpošanas sākumu. Taču, ja cilvēks tālāk vairs neattīstās un nesāk pa īstam kalpot Kungam, tad nevar uzskatīt, ka viņš ir sasniedzis pārpasaulīgas garšas līmeni. Šajā sakarībā Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitajā dziedājumā Kungs Krišna saka Udhavam: «Stāvokli, kurā cilvēks stingri vērš prātu uz Manu personisko veidolu, sauc par šānta-rasu, un tas, kurš nav nonācis šajā stāvoklī, nevar sasniegt īstenu un tīru garīgo kalpošanu.» Citiem vārdiem sakot, cilvēks nevar apzināties Dieva Augstākās Personības personisko aspektu, ja viņš nav pacēlies vismaz šānta-rasas līmenī.


Tālāk: 36. nodaļa

Saturs Bibliotēka