Bhakti nektārs trīsdesmit ceturtā nodaļa

null

Trīsdesmit ceturtā nodaļa

Bhakti nektārs

Ekstātiskas mīlestības jūtas, kas rodas noteikta bhaktas sirdī, sauc par vibhāvu. Šo jūtu radītās pazīmes, piemēram, uzacu kustināšanu, bailes, izbrīnu un smaidu, kas jau tika aprakstītas, sauc par anubhāvu. Dažādos cēloņus, kas rada anubhāvu un vibhāvu, sauc par pastāvīgu ekstāzi jeb sančārī-bhāvu.

Ja cilvēki klausās dzeju vai skatās lugas, kas ataino dažādas Krišnas spēles, viņos attīstās dažādu veidu pārpasaulīgas mīlestības pilna kalpošana Dievam Kungam. Viņi bauda dažādu veidu vibhāvu, anubhāvu un sančārī-bhāvu.

Tas, kurš atrodas materiālā līmenī, nedrīkst apspriest šos dažādos bhāvas un anubhāvas aprakstus, citējot dažādus pārpasaulīgo rakstu izteikumus. Šajās izpausmēs atklājas Dieva Kunga pārpasaulīgā prieka spēja. Mums tikai jācenšas saprast, ka garīgajā līmenī pastāv daudzveidīgas mīlestības attiecības. Šīs attiecības nekādā gadījumā nedrīkst uzskatīt par materiālām. Mahābhāratas Udjama-parvā brīdināts, ka nedrīkst strīdēties par lietām, kas nav aptveramas. Īstenībā attiecības, kādas pastāv garīgajā valstībā, mūsu pašreizējā stāvoklī ir neaptveramas. Tādas diženas atbrīvotas dvēseles kā Rūpa Gosvāmī un citi ir centušies radīt mūsos nelielu priekšstatu par pārpasaulīgo darbību, kas notiek garīgajā valstībā, taču vispār šīs attiecības pašreizējā stāvoklī mums ir neaptveramas. Saprast pārpasaulīgas mīlestības pilnās kalpošanas attiecības ar Krišnu iespējams tikai tad, kad cilvēks jau patiešām ir saskāries ar Visaugstā Kunga prieka spēju.

Šajā sakarībā Rūpa Gosvāmī min piemēru par mākoņiem debesīs. Mākoņi rodas no okeāna, pēc tam tie pārvēršas par lietu, ūdens nolīst zemē un aiztek atpakaļ uz okeānu. Tādējādi Krišnas prieka spēja tiek salīdzināta ar okeānu. Tīrs bhakta ir kā prieka pilns mākonis, un, kad viņš piepildās ar pārpasaulīgas mīlestības pilno kalpošanu, tas var liet savu žēlastību pār citiem, un tādā veidā prieka spēja atgriežas Krišnas okeānā.

Tieša un netieša piesaistība Krišnam
Pārpasaulīgo prieku, ko sniedz garīgā kalpošana, var iedalīt divos veidos: tiešā garīgā kalpošanā un netiešā garīgā kalpošanā. Tiešai garīgajai kalpošanai ir piecas pārpasaulīgās noskaņas jeb garšas, un netiešai garīgajai kalpošanai ir septiņas pārpasaulīgās noskaņas. Tiešas garīgās kalpošanas veidi ir šādi: neitralitāte (pasīva pielūgsme), kalpošana, draudzība, vecāku attieksme un mīlētāju attiecības. Netiešas garīgās kalpošanas veidi ir smiešanās, līdzjūtība, dusmas, bruņnieciskums, bailes, izbrīns un šausmas. Tādējādi garīgo kalpošanu var iedalīt divpadsmit veidos, un katram no tiem ir sava krāsa. Krāsas ir šādas: balta, daudzkrāsaina, oranža, sarkana, gaiši zaļa, pelēka, dzeltena, bāla, dūmaina, rožaina, melna un mākoņu krāsa. Pār šiem divpadsmit dažādajiem pārpasaulīgo noskaņu veidiem valda dažādi Dieva avatāri: Kapila, Mādhava, Upēndra, Nrisimha, Nanda-nandana, Balarāma, Kūrma, Kalki, Rāghava, Bhārgava, Varāha un Matsja.

Ekstātiskas mīlestības attiecību piecas redzamās pazīmes ir uzturēšana, izpaušanās, izvēršanās, atstarošanās un žēlabas. Tāpēc par garīgo kalpošanu var spriest pēc šīm piecām pazīmēm. Neitrālā garīgajā kalpošanā izpaužas uzturēšana, bruņnieciskā garīgajā kalpošanā izpaužas izvēršanās, līdzjūtīgā garīgajā kalpošanā izpaužas atstarošanās, dusmu pilnā garīgajā kalpošanā izpaužas žēlabas utt.

Kāds no garīgās kalpošanas stāvokļiem nepieredzējušam māceklim var likties nožēlojams, taču pieredzējuši bhaktas zina, ka jūtas šādā stāvoklī ir ekstātiskas. Piemēram, Rāmājanas saturs reizēm tiek uzskatīts par ļoti skumju un sāpinošu, taču patiesībā tas tā nav. Rāmājanā ir stāstīts, kā Kunga Rāmas tēvs īsi pirms gaidāmās kronēšanas aizsūtīja savu dēlu uz mežu. Pēc Kunga Rāmas aiziešanas Viņa tēvs Mahārādža Dašaratha nomira. Mežā Rāvana nolaupīja Rāmas sievu Sītādēvī, un pēc tam sākās liels karš. Kad Sītādēvī galu galā tika izrauta no Rāvanas ķetnām, visa Rāvanas ģimene, valsts un pats Rāvana gāja bojā. Kad Sītādēvī atgriezās mājās, viņa tika pārbaudīta ar uguni, bet pēc dažām dienām atkal izdzīta mežā. Visi šie Rāmājanas notikumi var likties ļoti skumji un lasītāju sāpinoši, bet īstenībā tie tādi nav. Kā gan citādi Hanumāns, diženais Kunga Rāmačandras bhakta, katru dienu lasītu par Rāmājanā aprakstīto Kunga Rāmačandras darbību? Patiesībā jebkurā no divpadsmit minētajām garīgās kalpošanas pārpasaulīgajām noskaņām viss ir pārpasaulīgi patīkams.

Šrīla Rūpa Gosvāmī šajā sakarībā jūt līdzi tiem, kas dedzina sevi viltus atsacīšanās ugunī, nodarbojas ar sausu prātošanu un kas negrib garīgi kalpot. Tie, kas pieķērušies Vēdās ieteiktajām rituālajām ceremonijām un bezpersoniskajam Brahmanam, nespēj nobaudīt pārpasaulīgo garīgās kalpošanas prieku. Tāpēc Šrīla Rūpa Gosvāmī norāda, ka bhaktām, kuri jau nogaršojuši bhakti nektāru, ļoti rūpīgi jāsargā garīgā kalpošana no šādiem sausiem prātniekiem, kā arī no tiem, kas cenšas sasniegt kaut ko augstāku ar rituāliem, un tiem, kas meklē bezpersonisko atbrīvi. Bhaktām jāsargā vērtīgais garīgās mīlestības dārgakmens no zagļiem un kramplaužiem. Citiem vārdiem sakot, tīram bhaktam nevajag stāstīt par garīgo kalpošanu un tās dažādajām niansēm sausiem prātotājiem un tiem, kas iet viltus atsacīšanās ceļu.

Tie, kas nav bhaktas, nekad nespēs izbaudīt garīgās kalpošanas svētību. Viņiem aizvien būs ļoti grūti izprast garīgās kalpošanas jautājumus. Nobaudīt īsto bhakti nektāru var tikai tie, kuri veltījuši savu mūžu kalpošanai Dieva Augstākās Personības lotospēdām.

Kad cilvēks paceļas pāri ekstāzes līmenim un nonāk augstākajā tīras skaidrības līmenī, viņš ir šķīstījis sirdi no visiem materiālajiem sārņiem. Šajā tīrajā līmenī cilvēks var nobaudīt nektāru, un šī spēja tiek apzīmēta ar terminu «rasa» jeb «pārpasaulīga noskaņa».

Tā beidzas Bhaktivēdāntas izklāsts grāmatas «Bhakti-rasāmrita-sindhu» otrajai daļai, kurā stāstīts par vispārīgo garīgo kalpošanu.


Tālāk: 35. nodaļa

Saturs Bibliotēka