Bhakti nektārs trešā nodaļa

null

Trešā nodaļa

Cilvēka piemērotība
garīgās kalpošanas uzsākšanai

Satiekoties ar mahātmām jeb diženām dvēselēm, kuras pilnībā veltījušas sevi garīgajai kalpošanai Kungam, cilvēks var iegūt nelielu tieksmi pēc Šrī Krišnas. Bet tajā pat laikā viņam vēl var būt liela pieķeršanās auglīgai darbībai un materiālām jutekļu baudām. Viņš vēl var nebūt gatavs uz dažādu veidu atsacīšanos. Ja šādam cilvēkam ir gkalpošanu.

Šī tieksme pēc Krišnas apziņas un tīru bhaktu sabiedrības liecina par lielu veiksmi. Kungs Čaitanja apstiprina, ka tikai veiksmīgi cilvēki ar īstena garīgā skolotāja un Krišnas žēlastību saņem garīgās kalpošanas sēklu. Par to Kungs Krišna Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitā dziedājuma divdesmitās nodaļas 8. pantā saka: «Mans dārgais Udhava! Tikai ārkārtīgi veiksmīgi cilvēki sāk tiekties pēc Manis. Un, pat ja cilvēks nav pilnīgi atsacījies no auglīgas darbības un pieķēries garīgajai kalpošanai, šī kalpošana iedarbojas ļoti ātri.»

Bhaktas ir triju veidu. Par pirmajiem jeb augstākajiem ir teikts, ka viņi ļoti prasmīgi apgūst būtiskos svētos rakstus un labi māk izvirzīt argumentus saskaņā ar šiem rakstiem. Augstākā līmeņa bhaktas ļoti labi un saprātīgi sniedz secinājumus, ņemot vērā dažādus garīgās kalpošanas veidus. Viņi skaidri apzinās, ka augstākais dzīves mērķis ir pārpasaulīgas mīlestības pilna kalpošana Krišnam, un saprot, ka Krišna ir vienīgais godināšanas un mīlestības mērķis. Augstākā līmeņa bhakta ir tas, kurš ir mācījies pie īstena garīgā skolotāja un stingri ievērojis likumus un ierobežojumus, kā arī patiesīgi klausījis skolotāju saskaņā ar svētajiem rakstiem. Tādā veidā viņš ir labi iemācījies sludināt un pats kļuvis par garīgo skolotāju, tāpēc šāds bhakta tiek uzskatīts par visaugstāko. Viņš nekad nenovirzās no augstāku autoritāšu noteiktajiem principiem un iegūst stingru ticību svētajiem rakstiem, visu kārtīgi izprotot un ņemot vērā argumentus. Mēs runājam par tādiem argumentiem un spriedumiem, kas balstās uz svētajiem rakstiem. Augstākā līmeņa bhaktu nesaista sausās prātošanas ceļš, kas ir tikai laika izšķiešana. Citiem vārdiem sakot, tas, kurš ir nobriedis un ar apņēmību garīgi kalpo, var tikt uzskatīts par augstākā līmeņa bhaktu.

Otrā līmeņa bhaktam ir šādas pazīmes: viņš nav īpaši prasmīgs svēto rakstu izmantošanā argumentējot, taču stingri tic mērķim. Šī apraksta būtība ir tāda, ka otrā līmeņa bhakta ir stingri pārliecināts par garīgās kalpošanas ceļa pareizību, bet reizēm diskusijās ar pretiniekiem viņš nemāk atrast argumentus un izdarīt lēmumus, balstoties uz svētajiem rakstiem. Tajā pat laikā viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka Krišna ir augstākais godināšanas mērķis.

Iesācējs jeb trešā līmeņa bhakta ir tas, kura ticība nav stingra un kurš turklāt vēl nezina svēto rakstu spriedumus. Iesācēja ticību var izmainīt ar stingriem argumentiem vai pretējiem spriedumiem. Atšķirībā no otrā līmeņa bhaktas, kurš arī nespēj izmantot rakstu argumentus un liecības, bet kuram tomēr ir stingra ticība mērķim, iesācējam šādas stingras ticības nav. Tieši tādēļ viņu sauc par iesācēju.

Sīkāks iesācēju bhaktu apraksts ir dots Bhagavad-gītā. Tur teikts, ka četru veidu cilvēki — tie, kuri cieš, tie, kuriem ir vajadzīga nauda, zinātkārie un gudrie — uzsāk garīgo kalpošanu un vēršas pie Kunga, lai rastu sevī apmierinājumu. Viņi iet uz kādu godināšanas vietu un lūdz, lai Dievs atvieglo viņu materiālās ciešanas, uzlabo ekonomisko stāvokli vai apmierina ziņkārību. Arī gudrais, kurš tikai apzinās Dieva diženumu, tiek uzskatīts par iesācēju. Ja šādi iesācēji nonāk tīru bhaktu sabiedrībā, viņi var kļūt par otrā vai augstākā līmeņa bhaktām.

Iesācēja piemērs ir Mahārādža Dhruva. Viņš vēlējās iegūt sava tēva valsti, tāpēc sāka nodarboties ar garīgo kalpošanu Dievam Kungam. Galu galā, kad Mahārādža Dhruva bija pilnīgi attīrījies, viņš vairs negribēja pieņemt no Kunga nekādas materiālas svētības. Gluži tāpat Gadžēndra bija nonācis lielās grūtībās un lūdza, lai Krišna viņu aizsargā, bet pēc tam kļuva par tīru bhaktu. Arī Sanaka, Sanātana, Sananda un Sanatkumārs, kuri bija gudrie un svētie, sāka tiekties pēc garīgās kalpošanas. Tas pats notika arī ar viedā Šaunakas vadītajiem gudrajiem, kuri bija sapulcējušies Naimišāranjas mežā. Viņi bija zinātkāri un vienmēr uzdeva Sūtam Gosvāmī jautājumus par Krišnu. Tādējādi viņi atradās tīra bhaktas sabiedrībā un paši kļuva par tīriem bhaktām. Tāds ir pilnveidošanās ceļš. Lai arī kādā stāvoklī cilvēks būtu — ja viņam palaimējas sastapties ar tīriem bhaktām, viņš ļoti ātri var pacelties otrajā vai pat pirmajā līmenī.

Šie četru veidu bhaktas aprakstīti Bhagavad-gītas septītajā nodaļā, un viņi visi nosaukti par dievbijīgiem. Tas, kurš nekļūst dievbijīgs, nevar uzsākt garīgo kalpošanu. Bhagavad-gītā paskaidrots, ka tikai tas, kurš pastāvīgi darījis dievbijīgus darbus un kura grēku sekas ir pilnībā izbeigušās, var pieņemt Krišnas apziņu. Citi to nevar. Iesācēji bhaktas, atbilstoši savam dievbijīgās darbības līmenim, ir četru veidu — tie, kas cieš, tie, kam vajag naudu, zinātkārie un gudrie. Ja cilvēks nedarbojas dievbijīgi, tad, nonākot ciešanās, viņš kļūst par agnostiķi, komunistu vai kaut ko tamlīdzīgu. Šādam cilvēkam nav stingras ticības Dievam, tāpēc viņš domā, ka pats var tikt galā ar ciešanām, bez jebkādas paļaušanās uz Dievu.

Taču Kungs Krišna Gītā paskaidro, ka no šiem četru veidu iesācējiem gudrais Viņam ir īpaši dārgs, jo gudrs cilvēks, kurš pieķēries Krišnam, nevēlas no Kunga nekādus materiālus labumus. Gudrs cilvēks par savu pieķeršanos nevēlas no Kunga nekādu samaksu. Viņš nevēlas atbrīvoties no ciešanām vai iegūt naudu. Tas nozīmē, ka jau no paša sākuma viņa pieķeršanās Krišnam vairāk vai mazāk balstās uz mīlestību. Vēl jo vairāk — ar savu gudrību un šāstru (svēto rakstu) zināšanām viņš var saprast arī to, ka Krišna ir Dieva Augstākā Personība.

Bhagavad-gītā apstiprināts, ka tas, kurš pēc daudzām jo daudzām dzimšanām patiešām kļūst par gudro, uztic sevi Vāsudēvam, labi zinot, ka Krišna (Vāsudēva) ir visu cēloņu cēlonis. Tāpēc viņa mērķis ir Krišnas lotospēdas, un šāds cilvēks pakāpeniski izkopj mīlestību pret Kungu. Lai gan šāds gudrais Krišnam ir īpaši dārgs, arī pārējie tiek uzskatīti par ļoti augstsirdīgiem, jo, kaut arī viņi cieš vai vēlas naudu, tie ir atnākuši meklēt savu vēlmju piepildījumu pie Krišnas. Tāpēc viņi tiek atzīti par lieliem mahātmām — cilvēkiem ar plašu redzesloku.

Tas, kurš nepaceļas gjānī jeb gudrā līmenī, nespēj palikt uzticīgs Dieva Augstākās Personības godināšanai. Ne visai saprātīgi cilvēki vai tie, kuru saprātu laupījusi maijas burvība, ir pakļauti dabas īpašību ietekmei un tāpēc pieķērušies dažādiem padieviem. Gudrais ir tas, kurš pilnībā izpratis, ka viņš ir garīga dvēsele, nevis ķermenis. Šāds cilvēks apzinās, ka viņš ir gars un ka Krišna ir augstākais gars, tāpēc zina, ka viņam jāveido tuvas attiecības ar Krišnu, nevis ar šo ķermeni. Tas, kas cieš, un tas, kurš vēlas naudu, dzīvo ar materiālu izpratni, jo ciešanas un trūkums pastāv saistībā ar ķermeni. Tas, kurš ir zinātkārs, var būt mazliet augstāks par to, kas cieš, un to, kuram vajag naudu, taču viņš joprojām atrodas materiālā līmenī. Bet gudrais, kurš meklē Krišnu, lieliski apzinās, ka viņš ir garīga dvēsele jeb Brahmans un ka Krišna ir augstākā garīgā dvēsele jeb Parabrahmans. Šāds cilvēks zina, ka garīgajai dvēselei, kas ir pakārtota un ierobežota, pastāvīgi jābūt vienotai ar bezgalīgo un augstāko dvēseli — Krišnu. Tādas ir gudra cilvēka attiecības ar Krišnu.

Var secināt, ka cilvēks, kurš atbrīvojies no ķermeniskās dzīves izpratnes, ir piemērots, lai uzsāktu tīru garīgo kalpošanu. Arī Bhagavad-gītā ir apstiprināts, ka pēc Brahmana apzināšanās, kad cilvēks ir atbrīvojies no materiālajām raizēm un raugās uz visām dzīvajām būtnēm vienādi, viņš var uzsākt garīgo kalpošanu.

Kā iepriekš tika teikts, laime var būt trīs veidu: materiāla, garīga un bhakti laime. Garīgā kalpošana un laime, ko tā dod, nav sasniedzama, ja cilvēkam ir materiālas tieksmes. Ja kāds vēlas materiālās baudas vai ilgojas saplūst ar Visaugstāko, viņa izpratne uzskatāma par materiālistisku. Impersonālisti nespēj novērtēt garīgo laimi, ko sniedz saskarsme ar Dieva Augstāko Personību un Viņa mīlestība, tāpēc to augstākais mērķis ir saplūšana ar Kungu. Šī izpratne nav nekas vairāk kā materiālā priekšstata paplašinājums. Materiālajā pasaulē cilvēks vienmēr cenšas pacelties pāri saviem biedriem vai kaimiņiem. Gan kopienās, gan sabiedrībās, gan nācijās ikviens sacenšas ar visiem pārējiem, lai kļūtu par viņiem lielāks, un tā ir materiālistiska dzīves izpratne. Šo lielumu var paplašināt līdz bezgalībai, un tādā gadījumā cilvēks vēlas saplūst ar augstāko no visiem — Visaugsto Kungu. Arī tas ir materiālistisks priekšstats, lai gan varbūt ir mazliet augstāks nekā pārējie.

Turpretī pilnīga un garīga dzīves izpratne ir pilnīgas zināšanas par savu dabisko stāvokli, kad cilvēks zina pietiekami daudz, lai pārpasaulīgas mīlestības pilnā kalpošanā saistītu sevi ar Kungu. Cilvēkam jāzina, ka viņš ir ierobežots, bet Kungs ir bezgalīgs. Tādējādi cilvēks nespēj saplūst ar Kungu, pat ja viņš to vēlas. Tas vienkārši nav iespējams. Tāpēc, ja kādam ir tieksme vai vēlme apmierināt jutekļus, kļūstot aizvien nozīmīgākam un nozīmīgākam vai nu materiālā, vai garīgā ziņā, viņš nevar nobaudīt garīgās kalpošanas īsteni saldo garšu. Tāpēc Šrīla Rūpa Gosvāmī salīdzina šīs bhukti (materiālās) un mukti (atbrīves) vēlmes ar raganu melnās mākslas ietekmi: jebkurā gadījumā šīs vēlmes sagādā vienas vienīgas raizes. Bhukti ir materiālās baudas, un mukti ir brīvība no materiālajiem uztraukumiem un saplūšana ar Dievu Kungu. Cilvēks, kuram ir šādas vēlmes, tiek salīdzināts ar spoku un raganu apsēsto, jo, kamēr vien viņā saglabājas tieksme pēc materiālajām baudām vai garīgas vienības ar Visaugstāko, viņš nevar baudīt garīgās kalpošanas patieso pārpasaulīgo garšu.


Tālāk: 4. nodaļa

Saturs Bibliotēka