Bhakti nektārs ceturtā nodaļa

null

Ceturtā nodaļa

Garīgā kalpošana — augstāka
par jebkura veida atbrīvi

Tīrs bhakta nekad nedomā par atbrīvi. Kungs Čaitanja Mahāprabhu lūdza Krišnu: «Mans dārgais Nandas dēls! Es nevēlos nekādu materiālu laimi, t.i., daudzus sekotājus, lielas bagātības, skaistu sievu vai materiālās esamības pārtraukšanu. Es esmu ar mieru dzimt daudzas jo daudzas reizes un vēlos tikai to, lai mana bhakti vienmēr būtu nesatricināma.»

Tīram bhaktam tik ļoti patīk slavināt Kunga spēles, vārdu, īpašības, veidolus utt., ka viņš nedomā par mukti. Šrī Bilvamangala Thākurs ir teicis: «Ja es nodarbojos ar garīgo kalpošanu Tev, mans dārgais Kungs, tad pavisam viegli varu sajust, ka Tu esi visur. Un, kas attiecas uz atbrīvi — es domāju, ka tā stāv pie manām durvīm lūgšanā saliktām rokām, gaidīdama, kad varēs man pakalpot.» Tāpēc tīriem bhaktām atbrīve un garīgā izaugsme nav īpaši svarīgas.

Šajā sakarībā Šrīmad Bhāgavatamas trešā dziedājuma divdesmit piektās nodaļas 36. pantā Kapiladēva savai mātei Dēvahūti saka: «Manu dārgo māt! Manus tīros bhaktas valdzina Mani dažādie veidoli, Mana skaistā seja un Mans apburošais augums. Viņiem tik ļoti patīk Mani smiekli, Manas spēles un Mans skatiens, ka viņu prāti vienmēr ir aizņemti ar domām par Mani un viņi pilnībā velta Man savu mūžu. Lai gan viņi nevēlas nekādu atbrīvi un nekādu materiālo laimi, Es tos aizvedu uz savu augstāko mājvietu un padaru par saviem pavadoņiem.»

Šie Šrīmad Bhāgavatamas vārdi norāda, ka tīrs bhakta noteikti nonāk Dieva Augstākās Personības sabiedrībā. Šrīla Rūpa Gosvāmī piebilst, ka tas, kurš patiešām pieķēries Šrī Krišnas lotospēdu skaistumam vai kalpošanai Kungam un kura sirds, pateicoties šai piesaistībai, aizvien ir pārpasaulīgas svētlaimes pilna, gluži dabiski nekad netiecas pēc atbrīves, kas impersonālistiem liekas tik svarīga.

Līdzīgi vārdi ir arī Šrīmad Bhāgavatamas trešā dziedājuma ceturtās nodaļas 15. pantā, kur Udhava uzrunā Kungu Krišnu: «Mans dārgais Kungs! Tiem, kas pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Tev, nav nekā ko meklēt reliģiozitātē, ekonomiskajā attīstībā, jutekļu apmierināšanā vai atbrīvē, lai gan viņi pavisam viegli var iegūt laimi, ko sagādā šīs lietas. Par spīti visām šīm iespējām, mans dārgais Kungs, es netiecos pēc tādiem sasniegumiem. Es lūdzu vienīgi mīlestību un stingru ticību Tavām lotospēdām.»

Līdzīgi vārdi ir arī trešā dziedājuma divdesmit piektās nodaļas 34. pantā, kur Kapiladēva uzrunā savu māti: «Manu dārgo māt! Bhaktas, kas savās sirdīs vienmēr glabā kalpošanu Manām lotospēdām un ir gatavi Man par prieku darīt visu, un it īpaši tie laimīgie bhaktas, kuri pulcējas, lai izprastu Manas īpašības, spēles un veidolus, un tādējādi kopīgi slavina Mani, gūstot pārpasaulīgu prieku, nekad nevēlas saplūst ar Mani. Vēl jo vairāk — pat ja viņi Manā mājvietā var darboties tāpat kā Es, iegūt tādas pašas bagātības kā Man vai būt kopā ar Mani un saņemt tādu pašu augumu kā Man, viņi atsakās no tā visa, jo ir apmierināti vienkārši ar garīgo kalpošanu Man.»

Šrīmad Bhāgavatamas ceturtā dziedājuma devītās nodaļas 10. pantā valdnieks Dhruva saka: «Mans dārgais Kungs! Pārpasaulīgais prieks, ko dod meditācija uz Tavām lotospēdām un ko bauda tīri bhaktas, ir nesalīdzināmi augstāks par pārpasaulīgo prieku, ko saņem impersonālisti ar sevis apzināšanos. Tad kā gan Tevi var izprast auglīgā darba darītāji, kuru augstākais mērķis ir nonākšana uz debesu planētām, un kā gan var teikt, ka viņu laime līdzinās bhaktu laimei?»

To, ar kādu pieķeršanos bhakta garīgi kalpo Dieva Augstākajai Personībai, var saprast no Mahārādžas Prithu (Ādi-rādžas) vārdiem, kas minēti Šrīmad Bhāgavatamas ceturtā dziedājuma divdesmitās nodaļas 24. pantā. Mahārādža Prithu lūdz Dieva Augstāko Personību: «Mans dārgais Kungs! Ja man pēc atbrīves nebūs iespējas klausīties Tev veltītās slavas dziesmas, ar kurām tīri bhaktas no visas sirds cildina Tavas lotospēdas, un ja man nebūs iespējas baudīt šo pārpasaulīgās svētlaimes medu, tad es nemaz nevēlos atbrīvošanu jeb šo tā saucamo garīgo atbrīvi. Es vienmēr lūdzu Tevi, Kungs, lai Tu man dotu miljoniem mēļu un miljoniem ausu, lai es varētu pastāvīgi daudzināt un klausīties Tavu pārpasaulīgo slavu.»

Impersonālisti vēlas saplūst ar Visaugstākā esamību, taču bez savas individualitātes saglabāšanas viņiem nav iespējas klausīties un apdziedāt Visaugstā Kunga godību. Viņi neko nezina par Visaugstā Kunga pārpasaulīgo veidolu, tāpēc viņiem nav iespējas dziedāt un klausīties par Kunga pārpasaulīgo darbību. Citiem vārdiem sakot, cilvēks, kurš vēl nav pacēlies pāri atbrīvei, nespēj baudīt Kunga pārpasaulīgo godību un izprast Viņa pārpasaulīgo veidolu.

Līdzīgi vārdi ir arī Šrīmad Bhāgavatamas piektā dziedājuma četrpadsmitās nodaļas 44. pantā, kur Šukadēva Gosvāmī uzrunā Mahārādžu Parīkšitu: «Diženā dvēsele valdnieks Bharata bija tik ļoti pieķēries kalpošanai Krišnas lotospēdām, ka viņš pavisam viegli atteicās no valdīšanas pār Zemi un mīlestības pret saviem bērniem, sabiedrību, draugiem, karaliskajām bagātībām un daiļo sievu. Viņš bija tik veiksmīgs, ka laimes dieviete viņam ar prieku dāvāja visdažādākās materiālās iespējas, taču viņš šīs materiālās bagātības nepieņēma.» Šukadēva Gosvāmī par šo izturēšanos valdnieku Bharatu ļoti cildina. Viņš saka: «Ikviens, kurš savā sirdī pieķēries Madhusūdanas, Dieva Augstākās Personības, pārpasaulīgajām īpašībām, ir vienaldzīgs pat pret atbrīvi, pēc kuras tiecas daudzi diženi gudrie. Un, protams, viņš ir vienaldzīgs pret materiālajām bagātībām.»

Šrīmad Bhāgavatamas sestā dziedājuma vienpadsmitās nodaļas 25. pantā Vritrāsura, uzrunādams Kungu, saka līdzīgus vārdus: «Mans dārgais Kungs! Pametot pārpasaulīgo kalpošanu Tev, es varu nonākt uz Dhruvalokas planētas [Polārzvaigznes] vai arī iegūt varu pār visām Visuma planētu sistēmām. Taču es pēc tā netiecos. Man nav vajadzīgas arī jogas mistiskās pilnības vai garīgā atbrīve. Viss, ko es vēlos, mans Kungs, ir Tava sabiedrība un pārpasaulīga kalpošana Tev mūžīgi.»

Šo izteikumu apstiprina Kungs Šiva Šrīmad Bhāgavatamas sestā dziedājuma septiņpadsmitās nodaļas 28. pantā, uzrunājot Satī: «Mana dārgā Satī! Tie, kas ir Nārājanas [Krišnas] bhaktas, nebaidās ne no kā. Viņi var nonākt uz augstākajām planētām, saņemt atbrīvi no materiālajiem sārņiem vai arī nonākt visbriesmīgākajos dzīves apstākļos — patiesībā jebkuros apstākļos —, tomēr viņi ne no kā nebaidās. Viņi ir raduši patvērumu pie Nārājanas lotospēdām, tāpēc visi stāvokļi materiālajā pasaulē viņiem liekas vienādi.»

Līdzīgus vārdus saka arī debesu valdnieks Indra Šrīmad Bhāgavatamas sestā dziedājuma astoņpadsmitās nodaļas 74. pantā. Indra uzrunā savu māti Diti: «Dārgā māte! Tie, kuri ir atteikušies no visām vēlmēm un nodarbojas tikai ar garīgo kalpošanu Kungam, zina, kas ir īsteni labs patībai. Viņi tik tiešām gūst šo labumu un tiek uzskatīti par visaugstākajiem dzīves pilnības sasniegšanas meistariem.»

Šrīmad Bhāgavatamas septītā dziedājuma sestās nodaļas 25. pantā Mahārādža Prahlāda saka: «Mani dārgie ateistu ģimenēs dzimušie draugi! Ja jūs spējat iepriecināt Krišnu, Dieva Augstāko Personību, tad jūs esat mācējuši sasniegt to, kas šajā pasaulē ir visretākais. Citiem vārdiem sakot, ja Visaugstais Kungs Krišna ir apmierināts ar jums, tad jebkura vēlme, ko jūs glabājat sirds dziļumos, noteikti var tikt piepildīta. Tāpēc kāda gan jēga tiekties pēc darbības augļiem un augstāka stāvokļa, ja to visu tāpat dod materiālās dabas īpašības? Un kāda gan jēga tiekties pēc garīgas atbrīves vai atbrīvošanās no materiālajām važām? Ja jūs pastāvīgi apdziedat Visaugstā Kunga godību un vienmēr baudāt Viņa lotospēdu nektāru, tad pēc tā visa nav nekādas vajadzības.» No šiem Prahlādas Mahārādžas vārdiem var skaidri saprast, ka tas, kurš rod prieku, klausoties un apdziedot Dieva Kunga pārpasaulīgo godību, jau ir pacēlies pāri visām materiālajām svētībām, arī tām, ko dod dievbijīga auglīga darbība, ziedošanas un pat atbrīvošanās no materiālajām važām.

Gluži tāpat septītā dziedājuma astotās nodaļas 42. pantā, kur padievi velta lūgšanas Kungam Nrisimham, debesu valdnieks Indra saka: «Ak, Visaugstākais! Šie dēmoni runā par mūsu daļu, ko varam saņemt no rituālistiskajiem ziedojumiem, bet Tu, atnākot Kunga Nrisimhadēvas izskatā, esi izglābis mūs no šausmīgām bailēm. Patiesībā mēs kaut ko saņemam no ziedošanas ceremonijām, tikai pateicoties Tev, jo Tu esi augstākais visu ziedošanu baudītājs. Tu esi visu dzīvo būtņu Virsdvēsele, un tāpēc Tu esi īstenais visa īpašnieks. Mēs tik ilgi bijām baidījušies no šī dēmona Hiranjakašipu, taču Tu esi bijis tik labs pret mums un nogalinājis viņu, atbrīvojot mūsu sirdis no bailēm un sniedzot mums iespēju atkal godināt savās sirdīs Tevi, Kungs. Tiem, kas pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Tev, Kungs, visas dēmonu atņemtās bagātības neko nenozīmē. Bhaktām ir vienaldzīga pat atbrīve, nemaz jau nerunājot par materiālajām bagātībām. Patiesībā mēs neesam ziedošanas augļu baudītāji. Mūsu vienīgais pienākums ir pastāvīgi kalpot Tev, jo Tu esi visa baudītājs.»

Šo Indras vārdu jēga ir tāda, ka neviena dzīvā būtne, sākot ar Brahmu un beidzot ar vismazāko skudriņu, nav domāta materiālo bagātību baudīšanai. Viņu uzdevums ir visu ziedot augstākajam īpašniekam — Dieva Personībai. Tādā veidā viņas gluži dabiski bauda arī pašas. Vēlreiz var minēt piemēru par to, kā dažādas ķermeņa daļas sagādā un sagatavo ēdienu, lai galu galā tas varētu nonākt vēderā. Kad vēders ēdienu ir saņēmis, tad visas ķermeņa daļas vienādi bauda ēdiena doto labumu. Gluži tāpat visu būtņu pienākums ir iepriecināt Visaugsto Kungu, un tad arī viņas pašas būs apmierinātas.

Līdzīgi vārdi ir arī Šrīmad Bhāgavatamas astotā dziedājuma trešās nodaļas 20. pantā, kur Gadžēndra saka: «Mans dārgais Kungs! Es vēl neko nezinu par pārpasaulīgo svētlaimi, ko dod garīgā kalpošana Tev, tāpēc esmu lūdzis Tavu palīdzību. Bet es zinu, ka tie, kas ir tīri bhaktas un kas, kalpojot diženu dvēseļu lotospēdām, ir pilnīgi atbrīvojušies no materiālajām vēlmēm, pastāvīgi gremdējas pārpasaulīgās svētlaimes okeānā un tādēļ vienmēr ir apmierināti, cildinot Tavas svētīgās īpašības. Viņiem vairs nav nekā cita, pēc kā varētu tiekties vai ko tie varētu lūgt.»

Šrīmad Bhāgavatamas devītā dziedājuma ceturtās nodaļas 67. pantā Vaikunthas Kungs atbild Durvāsam Muni: «Mani tīrie bhaktas vienmēr ir apmierināti ar garīgo kalpošanu, tāpēc tie netiecas pat pēc piecām atbrīves pakāpēm, t.i., (1) saplūšanas ar Mani, (2) dzīves uz Manas planētas, (3) Manu bagātību iegūšanas, (4) tāda paša ķermeņa kā Man iegūšanas un (5) Manas sabiedrības. Ja viņi nevēlas pat šos atbrīves stāvokļus, tad saproti pats, cik maz tiem rūp materiālās bagātības vai materiālā atbrīvošanās.»

Līdzīgus vārdus saka arī nāga-patnī (čūskas Kālijas sievas) Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma sešpadsmitās nodaļas 37. pantā: «Dārgais Kungs! Putekļi pie Tavām lotospēdām ir brīnumaini. Tam, kuram palaimējies iegūt šos putekļus, ir vienaldzīgas debesu planētas, vara pār visām planētu sistēmām, mistiskās jogas pilnības vai pat atbrīvošanās no materiālās esamības. Citiem vārdiem sakot, ja cilvēks pielūdz Tavu lotospēdu putekļus, visas pārējās pilnības viņam liekas nenozīmīgas.»

Līdzīgi vārdi ir arī desmitā dziedājuma astoņdesmit septītās nodaļas 21. pantā, kur Šruti, iemiesotās Vēdas, lūdz Kungu: «Dārgais Kungs! Aptvert garīgās zināšanas ir ļoti grūti. Tu esi ieradies šeit tāds, kāds Tu esi, lai mums izskaidrotu vissarežģītākos garīgo zināšanu jautājumus. Tādēļ Tavi bhaktas, kuri ir atstājuši ērto mājas dzīvi, lai būtu kopā ar atbrīvotiem āčārjām [skolotājiem], tagad pilnībā gremdējas garīgajā kalpošanā Tev, un viņiem ir vienaldzīga jebkura tā saucamā atbrīve.»

Skaidrojot šo pantu, jāpiemin, ka garīgās zināšanas ir patības un Virsdvēseles jeb Augstākās Patības izpratne. Atsevišķā dvēsele un Virsdvēsele pēc savām īpašībām ir vienādas, tāpēc tās abas sauc par Brahmanu jeb garu. Tomēr zināšanas par Brahmanu ir ļoti grūti izprotamas. Tik daudzi filozofi cenšas izprast dvēseli, taču viņiem tā arī neizdodas šajā jautājumā kaut ko īsti saprast. Bhagavad-gītā apstiprināts, ka no daudziem miljoniem cilvēku varbūt tikai viens cenšas izprast garīgos jautājumus, un no daudziem cilvēkiem, kuri cenšas kaut ko saprast, varbūt tikai viens vai daži zina, kas ir Dieva Augstākā Personība. Tātad šajā pantā teikts, ka iegūt garīgās zināšanas ir ļoti grūti, un, lai padarītu šo ceļu vieglāku, Visaugstais Kungs ierodas pats savā sākotnējā Šrī Krišnas veidolā un tieši dod norādījumus kādam no saviem pavadoņiem, piemēram, Ardžunam, lai ļaudis varētu iepazīties ar šīm garīgajām zināšanām un gūt no tām svētību. Vēl šajā pantā paskaidrots, ka atbrīve nozīmē pilnīgu atsacīšanos no materiālajām dzīves ērtībām. Impersonālisti ir apmierināti, vienkārši atbrīvojoties no materiālajiem apstākļiem, bet bhaktas dabiskā ceļā var atsacīties no materiālās dzīves un baudīt pārpasaulīgo svētlaimi, ko dod Kunga Krišnas brīnumainās darbības apdziedāšana un klausīšanās.

Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitā dziedājuma divdesmitās nodaļas 34. pantā Kungs Krišna Udhavam saka: «Mans dārgais Udhava! Bhaktas, kas ir raduši pilnīgu patvērumu pie Manis, kalpo Man ar tādu stingrību, ka viņiem nav nekādu citu vēlmju. Pat ja viņiem piedāvā četru veidu garīgās varenības, viņi no tām atsakās.* Tad ko lai saka par vēlmēm iegūt šīs materiālās pasaules labumus?» Gluži tāpat Kungs Krišna Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitā dziedājuma četrpadsmitās nodaļas 14. pantā saka: «Mans dārgais Udhava! Tas, kura apziņa ir pilnībā vērsta uz Mani, kurš domā par Mani un darbojas Manis dēļ, netiecas kļūt pat par Brahmu vai Indru, nevēlas valdīt pār planētām, iegūt astoņas mistiskās pilnības vai pat sasniegt atbrīvi.» Šrīmad Bhāgavatamas divpadsmitā dziedājuma desmitās nodaļas 6. pantā Kungs Šiva saka Dēvī: «Mana dārgā Dēvī! Mārkandēja, šis dižais gudrais starp brāhmaniem, ir sasniedzis nesatricināmu bhakti un ticību Dieva Augstākajai Personībai, un tādēļ viņš nevēlas nekādas svētības, tai skaitā arī atbrīvi no materiālās pasaules.»

Gluži tāpat Padma Purānā ir aprakstīts, kādi rituāli jāveic kārtikas (oktobra, novembra) mēnesī. Šī mēneša laikā Vrindāvanā katru dienu jālūdz Kungs Krišna Dāmodaras veidolā. Dāmodaras veidols ir Krišnas veidols bērnībā, kad māmiņa Jašoda sasēja Kungu ar auklu. Vārds «dāma» nozīmē «auklas», un «udara» nozīmē «vēders». Māmiņa Jašoda, dusmodamās uz nerātno Krišnu, apsēja Viņam ap vēderu auklu, un kopš tā laika Krišnu sauc par Dāmodaru. Kārtikas mēnesī Dāmodaram tiek veltīta šāda lūgšana: «Mans dārgais Kungs! Tu esi visu svētību devējs un Kungs pār visiem.» Ir daudz tādu padievu kā Kungs Brahma un Kungs Šiva, kuri reizēm dod svētības saviem bhaktām. Piemēram, Rāvana saņēma daudzas svētības no Kunga Šivas, bet Hiranjakašipu saņēma svētības no Kunga Brahmas. Taču pat Kungs Šiva un Kungs Brahma ir atkarīgi no Kunga Krišnas svētībām, tāpēc Krišna tiek uzrunāts par visu svētību devēju. Tādējādi Kungs Krišna var dot saviem bhaktām visu, ko tie vēlas, tomēr bhaktas lūgšanā tālāk ir teikts: «Es neprasu Tev atbrīvi un neprasu nekādas materiālās iespējas, kas zemākas par atbrīvi. Es vēlos tikai vienu Tavu svētību — es vienmēr gribu domāt par Tavu Dāmodaras veidolu, ko tagad redzu. Tu esi tik skaists un pievilcīgs, ka mans prāts nevēlas neko citu kā tikai šo brīnumaino veidolu.» Kādā citā šīs lūgšanas vietā ir teikts: «Mans dārgais Kungs Dāmodara! Reiz Tu kā nerātns zēns spēlējies Nandas Mahārādžas mājās un sasiti trauku ar jogurtu. Māmiņa Jašoda sadusmojās un piesēja Tevi ar auklu pie piestas. Toreiz Tu atpestīji divus Kuvēras dēlus — Nalakūvaru un Manigrīvu —, kuri bija kļuvuši par diviem ardžunas kokiem Nandas Mahārādžas pagalmā. Es lūdzu tikai to, lai Tu savās žēlsirdības pilnajās spēlēs tāpat atpestītu arī mani.»

Šajā pantā minētie Kuvēras (padievu dārgumu glabātāja) dēli bija kļuvuši ļoti lepni par sava tēva bagātībām, un reiz uz kādas no debesu planētām viņi ezerā izklaidējās kopā ar kailām debesu jaunavām. Tajā brīdī ezeram garām gāja diženais svētais Nārada Muni, kuru Kuvēras dēlu izturēšanās ļoti apbēdināja. Kad debesu meitenes ieraudzīja Nāradu, viņas tūlīt aizsedza savus augumus ar drēbēm, turpretī abi Kuvēras dēli dzērumā pilnīgi aizmirsa pieklājību. Nārada par šādu izturēšanos ļoti sadusmojās un nolādēja viņus: «Jums nav nekādas sajēgas, tāpēc labāk no Kuvēras dēliem kļūstiet par kokiem!» Izdzirdējuši šos vārdus, jaunekļi atjēdzās un lūdza, lai Nārada apvainojumu piedod. Tad Nārada sacīja: «Jā, jūs kļūsiet par kokiem, par ardžunas kokiem, un stāvēsiet Nandas Mahārādžas pagalmā, kamēr Krišna ieradīsies kā Nandas audžudēls un jūs atpestīs.» Citiem vārdiem sakot, Nāradas lāsts Kuvēras dēliem bija svētība, jo Nārada netieši pareģoja, ka viņi varēs saņemt Kunga Krišnas svētību. Pēc tam abi Kuvēras dēli kļuva par diviem lieliem ardžunas kokiem Nandas Mahārādžas pagalmā un stāvēja tur tik ilgi, kamēr Kungs Dāmodara, izpildot Nāradas vēlmi, vilkdams pa zemi piestu, pie kuras bija piesiets, aizķēra abus kokus un ar varenu spēku tos nogāza. No šiem nolauztajiem kokiem iznāca Nalakūvara un Manigrīva, kuri pēc tam kļuva par diženiem Kunga bhaktām.

Hajašīrša-pančarātrā ir vārdi: «Mans dārgais Kungs! Ak, Dieva Augstākā Personība! Es nevēlos nekādas svētības, ko var dot dievbijīga dzīve, es nevēlos ekonomisku attīstību, un es nevēlos arī jutekļu apmierināšanu vai atbrīvi. Es tikai vēlos būt mūžīgs Tavu lotospēdu kalps. Esi tik labs un dod man šo svētību!»

Šajā pašā Hajašīrša-pančarātrā teikts, ka Nrisimhadēva piedāvāja Prahlādam Mahārādžam dažādas svētības, bet Prahlāda nevēlējās pieņemt nekādas materiālas svētības un lūdza Kungam tikai iespēju mūžam būt par Viņa bhaktu. Šajā sakarībā Prahlāda Mahārādža minēja piemēru par Hanumānu, Kunga Rāmačandras mūžīgo kalpu, kurš arī nevēlējās lūgt Kungam neko materiālu un tādā veidā kļuva par paraugu citiem. Hanumāns vienmēr gribēja kalpot Kungam. Tāds ir viņa cildenais raksturs, un par to visi bhaktas viņu godina vēl šodien. Arī Prahlāda Mahārādža pazemīgi noliecās Hanumāna priekšā. Ir tāds plaši pazīstams pants, kur Hanumāns saka: «Mans dārgais Kungs! Ja Tu gribi, tad vari dot man atbrīvi no materiālās esamības vai iespēju saplūst ar Tavu esamību, taču es neko tādu nevēlos. Es nevēlos neko, kas neļautu man būt par Tavu kalpu pat pēc atbrīves.»

Vēl Nārada-pančarātrā ir teikts: «Mans dārgais Kungs! Es nevēlos sasniegt pilnību, veicot rituālistiskas reliģiskās ceremonijas, es nevēlos ekonomisko attīstību, jutekļu apmierināšanu vai atbrīvi. Es tikai lūdzu, lai Tu apsoli vienmēr turēt mani zem savām lotospēdām. Es nevēlos nekādu atbrīvi — ne sālokju (dzīvi uz Tavas planētas), ne sārūpju (tādu pašu augumu kā Tev). Es tikai lūdzu, lai Tu man vienmēr ļautu ar mīlestību kalpot Tev.»

Gluži tāpat Šrīmad Bhāgavatamas sestā dziedājuma četrpadsmitās nodaļas 5. pantā Mahārādža Parīkšits jautā Šukadēvam Gosvāmī: «Mans dārgais brāhman! Es saprotu, ka dēmons Vritrāsura bija ļoti grēcīgs un ka viņa prāts atradās pilnīgā kaislību un neziņas varā. Kā gan Vritrāsura varēja garīgi kalpot Nārājanam un šajā kalpošanā sasniegt tādu pilnību? Es esmu dzirdējis, ka pat diženām personībām, kas veikušas smagas askēzes un ar pilnīgām zināšanām ieguvušas atbrīvi, ļoti jācenšas, lai kļūtu par Dieva Kunga bhaktām. Šādas personības parasti ir ļoti reti sastopamas, tāpēc es ļoti brīnos, ka Vritrāsura kļuva par tādu bhaktu.»

Šajā pantā vissvarīgākais ir tas, ka var būt ļoti daudz atbrīvotu personību, kas saplūdušas ar bezpersoniskā Brahmana esamību, taču Nārājanas, Dieva Augstākās Personības, bhakta ir ļoti, ļoti reti sastopams. Pat no miljoniem atbrīvotu dvēseļu varbūt tikai vienam laimējas kļūt par bhaktu.

Šrīmad Bhāgavatamas pirmā dziedājuma astotās nodaļas 20. pantā valdniece Kuntī lūdz Kungu Krišnu brīdī, kad Viņš dodas prom: «Mans dārgais Krišna! Tu esi tik dižens, ka Tevi nespēj aptvert pat lieli zinātnieki un paramahamsas [pilnībā atbrīvotas dvēseles]. Ja Tevi nevar iepazīt pat tādi diženi gudrie, kas stāv pāri visām materiālās esamības ietekmēm, tad ko lai saka par mums, nesaprātīgām sievietēm? Kā lai mēs aptveram Tavu godību? Kā lai mēs izprotam Tevi?» Šajā pantā izteikta ļoti svarīga doma: Dieva Personību nespēj izprast pat diženas atbrīvotas dvēseles — to spēj tikai tādi pazemīgi bhaktas kā valdniece Kuntī. Lai gan valdniece Kuntī bija sieviete, un tiek uzskatīts, ka sievietēm nav tik daudz saprāta kā vīriešiem, viņa tomēr apzinājās Krišnas godību. Tāda ir šī panta jēga.

Ļoti svarīgi vārdi ir Šrīmad Bhāgavatamas pirmā dziedājuma septītās nodaļas 10. pantā, ko sauc par ātmārāmas pantu. Šajā ātmārāmas pantā ir teikts, ka Kunga Krišnas pārpasaulīgās īpašības piesaista pat tos, kuri ir pilnīgi brīvi no materiālajiem sārņiem.** Šī panta jēga ir tāda, ka atbrīvotām dvēselēm nav ne mazākās tieksmes pēc materiālām baudām; šādi cilvēki ir pilnīgi brīvi no visām materiālajām vēlmēm, tomēr viņi nespēj pretoties vēlmei klausīties un izprast Dieva Kunga spēles. Tādējādi mēs varam secināt, ka Dieva Kunga slava un spēles nav materiālas. Kā gan citādi atbrīvotas dvēseles jeb ātmārāmas būtu tik ļoti pieķērušās šīm spēlēm? Tāda ir šī panta būtība.

No iepriekš minētā izteikuma kļūst skaidrs, ka bhakta netiecas ne pēc vienas no atbrīves pakāpēm. Atbrīvei ir piecas pakāpes, par kurām jau tika runāts, t.i., (1) saplūšana ar Dievu Kungu, (2) dzīve uz Dieva Kunga planētas, (3) tāds pats augums kā Kungam, (4) tādas pašas varenības kā Kungam un (5) pastāvīga atrašanās Dieva Kunga sabiedrībā. No šīm piecām atbrīves pakāpēm tā, ko sauc par sājudžu jeb saplūšanu ar Dieva Kunga esamību, bhaktām patīk vismazāk. Pārējās četras atbrīves, pēc kurām bhaktas gan netiecas, tomēr nav pretrunā ar bhakti. Dažas no atbrīvotajām dvēselēm, kuras sasniegušas šīs četras atbrīves pakāpes, var izkopt sevī arī mīlestību uz Krišnu un nonākt uz Goloka Vrindāvanas, kas ir garīgo debesu planēta. Citiem vārdiem sakot, tie, kas jau ir nonākuši uz Vaikunthas planētām un sasnieguši četrus atbrīves veidus, arī reizēm var izkopt mīlestību pret Krišnu un tad nonākt uz Krišnalokas.

Tātad tie, kas ir sasnieguši četras atbrīves pakāpes, joprojām var iet cauri dažādiem esamības stāvokļiem. Sākumā viņi var vēlēties Krišnas varenības, bet pēc tam, iegūstot briedumu, viņu sirdīs pret Krišnu var atmosties mīlestība, kas atklājas Vrindāvanā. Tādējādi tīri bhaktas nekādā gadījumā nepieņem sājudžas atbrīvi jeb saplūšanu ar Visaugstāko, lai gan reizēm viņi var atzīt par labvēlīgām pārējās četras atbrīves pakāpes.

No daudziem un dažādiem Dieva Augstākās Personības bhaktām par visaugstākā līmeņa bhaktu tiek uzskatīts tas, kurš ir pieķēries sākotnējam Kunga veidolam — Krišnas veidolam Vrindāvanā. Šādu bhaktu nekad nesaista bagātības, kas ir Vaikunthā vai pat Dvārakā — karaliskajā pilsētā, kurā valdīja Krišna. Šrī Rūpas Gosvāmī secinājums ir tāds, ka bhaktas, kuri ir pieķērušies Kunga spēlēm Gokulā jeb Vrindāvanā***, ir visaugstākie.

Bhakta, kurš ir pieķēries kādam noteiktam Kunga veidolam, nevēlas novirzīt savu bhakti uz citiem veidoliem. Piemēram, Hanumāns — Kunga Rāmačandras bhakta — zināja, ka starp Kungu Rāmačandru un Kungu Nārājanu nav nekādas atšķirības, tomēr viņš vēlējās kalpot tikai un vienīgi Kungam Rāmačandram. Tas ir tāpēc, ka katram bhaktam ir noteikta veida pieķeršanās. Dievam Kungam ir ļoti daudz veidolu, tomēr Krišna ir sākotnējais veidols. Lai gan visi dažādo Dieva Kunga veidolu bhaktas atrodas vienā kategorijā, tomēr ir teikts, ka Kunga Krišnas bhaktas no visiem bhaktām ir visaugstākie.

* Piektais atbrīves veids, t.i., saplūšana ar Visaugstāko, garīgās daudzveidības pilnajā esamībā netiek uzskatīts par varenību.

** Šo ātmārāmas pantu Kungs Čaitanja ļoti sīki izskaidroja Sanātanam Gosvāmī. Skaidrojums ir lasāms šī paša autora grāmatā «Kunga Čaitanjas mācība».

*** Vrindāvana ir pārpasaulīga vieta, kur Krišna zēna izskatā bauda savas mūžīgās spēles, un tā tiek uzskatīta par visaugstāko vietu visā esamībā. Kad šī Vrindāvana izpaužas materiālajā pasaulē, to sauc par Gokulu, bet garīgajā valstībā to sauc par Goloku jeb Goloka Vrindāvanu.


Tālāk: 5. nodaļa

Saturs Bibliotēka