Bhakti nektārs piektā nodaļa

null

Piektā nodaļa

Garīgās kalpošanas tīrība

Visu iepriekšējo Šrīlas Rūpas Gosvāmī norādījumu un plašo izteikumu kopsavilkums ir šāds: kamēr vien cilvēkam ir materiālas vēlmes vai vēlme saplūst ar garīgo starojumu, tikmēr viņš nespēj ieiet tīras garīgās kalpošanas valstībā. Tālāk Rūpa Gosvāmī norāda, ka garīgā kalpošana stāv pāri visiem materiālajiem apsvērumiem un ka to neierobežo kāda noteikta valsts, šķira, sabiedrība vai apstākļi. Kā teikts Šrīmad Bhāgavatamā, garīgā kalpošana ir pārpasaulīga un tai nav cēloņa. Cilvēks nodarbojas ar garīgo kalpošanu, nevēloties neko iegūt, un garīgo kalpošanu nevar apturēt nekādi materiālie apstākļi. Tā ir pieejama visiem bez izņēmuma, un tā ir dzīvo būtņu dabiskā nodarbošanās.

Viduslaikos, pēc Kunga Čaitanjas diženā pavadoņa Kunga Nitjānandas aiziešanas, kāda priesteru kārta sāka sevi saukt par Nitjānandas pēctečiem — par gosvāmī kastu. Vēl šie priesteri teica, ka nodarbošanās ar garīgo kalpošanu un tās izplatīšana ir tikai šīs Nitjānanda-vamšas grupas privilēģija. Tādā veidā viņi kādu laiku izmantoja savu mākslīgi iegūto varu, līdz Šrīla Bhaktisidhānta Sarasvatī Thākurs, varenais Gaudīja vaišnavu sampradājas āčārja, pilnīgi sagrāva viņu nodomus. Kādu laiku notika sīva cīņa, taču tā beidzās veiksmīgi, un tagad ir pilnīgi precīzi un praktiski pierādīts, ka garīgā kalpošana nav kādas noteiktas kārtas privilēģija. Turklāt ikviens, kas nodarbojas ar garīgo kalpošanu, jau ir sasniedzis augstas kārtas brāhmana līmeni. Tādējādi Šrīlas Bhaktisidhāntas Sarasvatī Thākura cīņa par šo kustību beidzās veiksmīgi.

Tieši pateicoties Bhaktisidhāntas Sarasvatī Thākura veikumam, ikviens visā pasaulē vai jebkurā Visuma daļā nu var kļūt par Gaudīja vaišnavu. Jebkurš tīrs vaišnavs atrodas pārpasaulīgā stāvoklī, tāpēc viņš jau ir pacēlies augstāk par pašu augstāko materiālās pasaules īpašību — skaidrību. Krišnas apziņas kustība rietumu pasaulē balstās uz šo mūsu garīgā skolotāja Šrīlas Bhaktisidhāntas Sarasvatī Gosvāmī Prabhupādas priekšlikumu. Sekojot viņa autoritātei, mēs pieņemam kustībā ļaudis no visām rietumu valstīm un no visām kārtām. Tā saucamie brāhmani apgalvo, ka tas, kurš nav dzimis brāhmana ģimenē, nevar saņemt svēto auklu un kļūt par augsta līmeņa vaišnavu. Mēs tam nepiekrītam, jo šādu izteikumu neapstiprina ne Rūpa Gosvāmī, ne arī dažādie svētie raksti.

Šajā vietā Šrīla Rūpa Gosvāmī īpaši norāda, ka ikvienam no dzimšanas ir tiesības pieņemt garīgo kalpošanu un apzināties Krišnu. Viņš to pierāda, minot daudzas svēto rakstu vietas, it īpaši kādu vietu no Padma Purānas, kur gudrais Vasištha saka valdniekam Dilīpam: «Mans dārgais valdniek! Ikvienam ir tiesības nodarboties ar garīgo kalpošanu, gluži tāpat kā ikvienam ir tiesības māghas mēnesī (decembrī, janvārī) agri no rīta mazgāties.» Vēl labāks pierādījums ir dots Skanda Purānas Kāšī-khandas daļā, kur teikts: «Valstī, ko sauc par Majūradhvadžu, zemas kārtas ļaudis, kuri tiek uzskatīti par vēl zemākiem nekā šūdras, arī tiek iesvētīti par vaišnaviem, un viņi sāk nodarboties ar garīgo kalpošanu. Kad šie ļaudis ir kārtīgi apģērbušies, izrotājuši savu augumu ar tilakas zīmēm un ar lūgšanu krellītēm rokās un tulasī ap kaklu, tad liekas, ka viņi nāk no pašas Vaikunthas. Patiesībā šie cilvēki izskatās tik skaisti, ka viņi tūlīt paceļas augstāk par parastajiem brāhmaniem.»

Tādējādi vaišnavs gluži dabiski kļūst par brāhmanu. Šo domu apstiprina arī Sanātana Gosvāmī savā norādījumu grāmatā vaišnaviem «Hari-bhakti-vilāsa». Tur ir skaidri teikts, ka ikviens, kurš ir pareizi iesvētīts par vaišnavu, noteikti kļūst par brāhmanu, gluži tāpat kā kamsas metāls (zvanu metāls) saskarsmē ar dzīvsudrabu kļūst par zeltu. Īstens garīgais skolotājs autoritāšu vadībā var ikvienu cilvēku padarīt par vaišnavu, un šis cilvēks gluži dabiski kļūst par visaugstāko no brāhmaniem.

Tomēr Šrīla Rūpa Gosvāmī brīdina, ka tam, kurš ir saņēmis iesvētību no īstena garīgā skolotāja, nevajag domāt, ka ar šo iesvētību viss ir pabeigts. Viņam joprojām rūpīgi jāievēro likumi un ierobežojumi. Tas, kurš pēc garīgā skolotāja pieņemšanas un iesvētības neievēro garīgās kalpošanas likumus un ierobežojumus, atkal pagrimst. Cilvēkam jābūt ļoti modram un jāatceras, ka viņš ir neatņemama Krišnas pārpasaulīgā ķermeņa sastāvdaļa, un tādēļ viņa pienākums ir kalpot veselumam jeb Krišnam. Ja mēs nekalpojam Krišnam, tad atkal pagrimstam. Citiem vārdiem sakot, iesvētība vien vēl nepadara cilvēku par augstākā līmeņa brāhmanu. Ir ļoti stingri jāpilda pienākumi un jāievēro vadošie principi.

Vēl Šrī Rūpa Gosvāmī norāda, ka cilvēks, kurš pastāvīgi nodarbojas ar garīgo kalpošanu, nekādā gadījumā nevar pagrimt. Pat ja vaišnavs kādreiz apstākļu dēļ krīt, viņam nav jāveic prājaščitas jeb rituālistiskās šķīstīšanās ceremonijas. Ja kāds atkrīt no garīgās kalpošanas principiem, viņam nav jānodarbojas ar prājaščitu jeb šķīstīšanās ceremonijām. Viņam vienkārši jāievēro garīgās kalpošanas likumi un ierobežojumi, un ar to pietiek, lai visu vērstu par labu. Tas ir vaišnavu (bhakti) prakses noslēpums.

Patiesībā pastāv trīs ceļi, pa kuriem var nonākt garīgajā apziņā. Tie ir karma, gjāna un bhakti. Rituālistiskās ceremonijas ir karmas darbība. Prātošanas ceļš ir gjānas darbība. Taču tiem, kas uzsākuši bhakti ceļu jeb garīgās kalpošanas ceļu, nav nekāda sakara ar karmu vai gjānu. Mēs jau runājām par to, ka tīra garīgā kalpošana ir pilnīgi brīva no karmas vai gjānas. Bhakti nedrīkst skart filozofiska prātošana vai rituālistiskas ceremonijas.

Šajā sakarībā Šrīla Rūpa Gosvāmī min Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitā dziedājuma divdesmit pirmās nodaļas 2. pantu, kur Kungs Krišna saka Udhavam: «Atšķirība starp piemērotību un nepiemērotību ir šāda: tie, kas jau ir nonākuši garīgās kalpošanas līmenī, nekad vairs nemeklē patvērumu auglīgā darbībā vai filozofiskā prātošanā. Vislabāk ir, ja cilvēks stingri nodarbojas ar garīgo kalpošanu un ievēro autoritāšu un āčārju dotos vadošos principus.»

Šis izteikums ir apstiprināts Šrīmad Bhāgavatamas pirmā dziedājuma piektās nodaļas 17. pantā, kur Šrī Nārada Muni saka Vjāsadēvam: «Pat ja cilvēks nepilda savu pienākumu, bet tūlīt tiešā veidā rod patvērumu pie Hari (Krišnas) lotospēdām, tas nav nekas slikts un viņa stāvoklis vienmēr ir drošs. Pat tad, ja cilvēks, nodarbojoties ar garīgo kalpošanu, krīt sliktas sabiedrības dēļ vai arī nepabeidz garīgās kalpošanas ceļu un mirst pirms laika, viņš neko nezaudē. Turpretī tas, kurš tikai pilda savus varnas un āšrama pienākumus, bet neapzinās Krišnu, negūst gandrīz nekādu labumu no cilvēka dzīves.» Šī panta jēga ir tāda, ka visas saistītās dvēseles, kuras kā neprātīgas cenšas apmierināt jutekļus, nezinot, ka tas viņām nekad nepalīdzēs izkļūt no materiālajiem sārņiem, tiek atalgotas tikai ar atkārtotu dzimšanu un nāvi.

Šrīmad Bhāgavatamas piektajā dziedājumā Rišabhadēva nepārprotami norāda saviem dēliem: «Tie, kas darbojas auglīgi, atkal un atkal ir spiesti dzimt un mirt, un, kamēr viņi nav iemīlējuši Vāsudēvu, nevar būt ne runas par izkļūšanu no materiālās dabas stingro likumu varas.» Tādējādi jāsaprot, ka ikviens, kas nopietni pilda varnu un āšramu pienākumus, bet neizkopj mīlestību pret Vāsudēvu, Dieva Augstāko Personību, vienkārši iznieko savu cilvēka dzīvi.

Tas ir apstiprināts arī Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitā dziedājuma vienpadsmitās nodaļas 32. pantā, kur Kungs saka Udhavam: «Mans dārgais Udhava! Ikviens, kas rod patvērumu pie Manis, pilnīgi uztic sevi Man un pilda Manus norādījumus, atsacīdamies no visiem pienākumiem, uzskatāms par augstākā līmeņa cilvēku.» No šī Dieva Augstākās Personības izteikuma var saprast, ka ļaudis, kas parasti ir pieķērušies filantropiskai, ētiskai, morālai, altruistiskai, politiskai un sabiedriskai labdarībai, tikai no materiālās pasaules viedokļa uzskatāmi par labiem cilvēkiem. No Šrīmad Bhāgavatamas un citiem autentiskiem Vēdu rakstiem mēs vēl uzzinām, ka cilvēks, kurš tikai darbojas Krišnas apziņā un veic garīgo kalpošanu, uzskatāms par daudz, daudz augstāku nekā tie, kas nodarbojas ar filantropisku, ētisku, morālu, altruistisku un sabiedrisku labdarību.

Šī doma vēl vairāk uzsvērta Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitā dziedājuma piektās nodaļas 41. pantā, kur Karabhādžana Muni uzrunā Mahārādžu Nimi: «Mans dārgais valdniek! Ja cilvēks pamet savus pienākumus, kas noteikti varnām un āšramiem, taču pilnībā uztic sevi Dieva Kunga lotospēdām un rod patvērumu pie tām, tad viņš vairs nav parādnieks un nav spiests veltīt savu darbību diženiem gudrajiem, senčiem, dzīvajām būtnēm, kā arī ģimenes un sabiedrības locekļiem. Viņam vairs nevajag pūlēties, lai veiktu piecu veidu jagjas (ziedošanas), kas atbrīvo cilvēku no grēku sārņiem. Ar savu garīgo kalpošanu šāds cilvēks ir atbrīvojies no visiem pienākumiem.» Šī panta jēga ir tāda, ka cilvēks pēc piedzimšanas tūlīt kļūst par parādnieku daudzām būtnēm. Viņš ir parādnieks diženiem gudrajiem, jo lasa viņu autoritatīvos rakstus un grāmatas un gūst no tām labumu. Piemēram, mēs izmantojam Vjāsadēvas sarakstītās grāmatas. Vjāsadēva mums ir atstājis visas Vēdas. Pirms viņa Vēdas tika nodotas mutvārdos, un mācekļi ātri apguva mantras, tās klausoties, bet nevis lasot. Vēlāk Vjāsadēva nolēma, ka būtu labāk Vēdas pierakstīt, jo šī laikmeta cilvēkiem ir ļoti slikta atmiņa un viņi nespēj atcerēties visus garīgā skolotāja dotos norādījumus. Tāpēc Vjāsadēva atstāja mums visas Vēdu zinības, izklāstot tās tādās grāmatās kā Purānas, Vēdānta, Mahābhārata un Šrīmad Bhāgavatama.

Mēs esam parādā arī daudziem citiem gudrajiem, kā Šankarāčārja, Gautama Muni un Nārada Muni, jo izmantojam viņu zināšanas. Gluži tāpat mēs esam parādā saviem senčiem, jo esam dzimuši noteiktā ģimenē un saņemam tās labumus un mantojumu. Tāpēc mēs esam parādā saviem priekštečiem, un pēc viņu nāves mums jāveltī viņiem pinda (prasāda). Gluži tāpat mēs esam parādā arī ļaudīm, saviem radiniekiem, draugiem un pat tādiem dzīvniekiem kā govīm un suņiem, kuri mums tik daudz kalpo.

Tādējādi mēs esam parādā padieviem, senčiem, gudrajiem, dzīvniekiem un visai sabiedrībai. Mūsu pienākums ir atlīdzināt savu parādu ar kārtīgu kalpošanu, bet, ja cilvēks pamet visus pienākumus un vienkārši uztic sevi Dieva Augstākajai Personībai, tad garīgā kalpošana viņu vienā mirklī atbrīvo no visiem parādiem un cilvēks vairs nav atkarīgs ne no kā.

Arī Bhagavad-gītā Dievs Kungs norāda: «Pametiet visus savus pienākumus un vienkārši uzticiet sevi Man! Es apsolu, ka aizsargāšu jūs no visu grēku sekām.» Cilvēks var domāt, ka sevis uzticēšana Dieva Augstākajai Personībai neļaus viņam pildīt pārējos pienākumus. Taču Kungs atkal un atkal saka: «Nevilcinies! Nedomā, ka, pametot visus pārējos pienākumus, tu savā dzīvē izdarīsi kaut ko sliktu. Nedomā tā! Es tevi pilnībā aizsargāšu.» To Kungs Krišna apsola Bhagavad-gītā.

Tas pats apliecināts arī Agastja-samhitā: «Atbrīvotam cilvēkam nav jāpilda rakstu vadošie norādījumi, un arī tam, kurš labi kalpo Kungam Rāmačandram, nav jāpilda rituālistiskie principi, kas doti Vēdu papildinājumos.» Citiem vārdiem sakot, Kunga Rāmačandras vai Krišnas bhaktas jau ir sasnieguši atbrīvi, un viņiem nav jāpilda vadošie norādījumi, kas doti Vēdu rakstu rituālistiskajā daļā.

Gluži tāpat Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitā dziedājuma piektās nodaļas 42. pantā Karabhādžana Muni saka valdniekam Nimi: «Mans dārgais valdniek! Tas, kurš atteicies no padievu godināšanas un visus savus spēkus veltījis, lai garīgi kalpotu Dieva Augstākajai Personībai, ir ļoti, ļoti dārgs Kungam. Tādējādi, ja šis cilvēks nejauši vai kļūdas dēļ izdara kaut ko aizliegtu, viņam nav jāveic nekādas šķīstīšanās ceremonijas. Dievs Kungs, kurš atrodas šī cilvēka sirdī, ir ļoti žēlsirdīgs un palīdz bhaktam laboties.» Arī daudzās Bhagavad-gītas vietās apstiprināts, ka Krišna, Dieva Augstākā Personība, īpaši rūpējas par saviem bhaktām. Krišna uzsver, ka nekas nevar likt Viņa bhaktām krist — Viņš vienmēr tos aizsargā.


Tālāk: 6. nodaļa

Saturs Bibliotēka