Bhakti nektārs sestā nodaļa

null

Sestā nodaļa

Kā nodarboties
ar garīgo kalpošanu

Šrīla Rūpa Gosvāmī norāda, ka viņa vecākais brālis (Sanātana Gosvāmī) vaišnaviem ir sastādījis rokasgrāmatu «Hari-bhakti-vilāsa» un tur minējis daudzus likumus un ierobežojumus, kas viņiem jāievēro. Daži no tiem ir īpaši svarīgi, un Šrīla Rūpa Gosvāmī šos īpaši svarīgos norādījumus mums par svētību atkārto šajā grāmatā. Tas nozīmē, ka Šrīla Rūpa Gosvāmī vēlas minēt tikai pamatprincipus, neiedziļinoties sīkumos. Piemēram, viens no pamatprincipiem ir tāds, ka cilvēkam ir jāpieņem garīgais skolotājs. Tieši kā bhakta seko garīgā skolotāja norādījumiem — tas jau ir sīkāks jautājuma apskats. Piemēram, ja cilvēks seko sava garīgā skolotāja norādījumiem un šie norādījumi atšķiras no cita garīgā skolotāja norādījumiem, tad tās jau ir sīkākas ziņas. Taču garīgā skolotāja pieņemšanas pamatprincips ir labs vienmēr, lai gan sīkumi var atšķirties. Šrīla Rūpa Gosvāmī šeit nevēlas apskatīt jautājumus visos sīkumos, bet grib atklāt tikai principus.

Viņš min šādus pamatprincipus: (1) Patvēruma pieņemšana pie īstena garīgā skolotāja lotospēdām. (2) Iesvētības saņemšana no garīgā skolotāja un garīgās kalpošanas apguve. (3) Pakļaušanās garīgā skolotāja norādījumiem ar ticību un bhakti. (4) Sekošana diženo āčārju (skolotāju) piemēram garīgā skolotāja vadībā. (5) Garīgā skolotāja izjautāšana par to, kā pilnveidoties Krišnas apziņā. (6) Gatavība atsacīties no visa materiālā, lai iepriecinātu Šrī Krišnu — Dieva Augstāko Personību. (Tas nozīmē, ka, garīgi kalpojot Krišnam, mums jābūt gataviem atsacīties no kaut kā tāda, no kā mēs negribam atsacīties, un mums arī jāpieņem kaut kas tāds, ko mums varbūt nepatīk pieņemt.) (7) Dzīvošana tādā svētā vietā kā Dvāraka vai Vrindāvana. (8) Tikai nepieciešamo lietu pieņemšana un saskarsme ar materiālo pasauli tik lielā mērā, cik tas nepieciešams. (9) Gavēšana ēkādašī dienā. (10) Svēto koku, piemēram, banjankoka, godināšana.

Šo desmit norādījumu ievērošana ir nepieciešama, lai vispār sāktu nodarboties ar garīgo kalpošanu, sekojot vadošajiem principiem. Ja iesācējs bhakta ievēro desmit minētos principus, viņš noteikti pavisam ātri pilnveidojas Krišnas apziņā.

Nākamie norādījumi ir šādi: (1) Bhaktam ar stingrību jāatsakās no nebhaktu sabiedrības. (2) Nedrīkst dot norādījumus tiem, kuri nevēlas pieņemt garīgo kalpošanu. (3) Nevajag pārlieku tiekties būvēt dārgus tempļus vai klosterus. (4) Nevajag censties lasīt pārāk daudz grāmatu un nevajag domāt par iztikas pelnīšanu, lasot lekcijas vai profesionāli deklamējot Šrīmad Bhāgavatamu un Bhagavad-gītu. (5) Bhakta nedrīkst būt nevērīgs parastos jautājumos. (6) Bhakta nedrīkst skumt, ja viņš kaut ko zaudē, un nedrīkst priecāties, ja viņš kaut ko iegūst. (7) Nedrīkst izrādīt necieņu pret padieviem. (8) Nedrīkst sagādāt nevajadzīgas raizes nevienai dzīvai būtnei. (9) Ļoti rūpīgi jāizvairās no dažādiem apvainojumiem Dieva Kunga svētā vārda daudzināšanā un tempļa Dievības godināšanā. (10) Nedrīkst paciest Krišnas, Dieva Augstākās Personības, vai Viņa bhaktu apvainošanu.

Neievērojot desmit minētos principus, cilvēks nevar kā nākas pacelties sādhana-bhakti jeb garīgās kalpošanas prakses līmenī. Kopumā Šrīla Rūpa Gosvāmī min divdesmit principus, un tie visi ir ļoti svarīgi. No šiem principiem pirmie trīs, t.i., īstena garīgā skolotāja pieņemšana, iesvētības saņemšana no viņa un kalpošana viņam ar cieņu un godu, ir vissvarīgākie.

Tālāk seko šādi svarīgi principi: (1) Bhaktam jārotā augums ar tilaku, kas ir vaišnavu zīme. (Doma ir tāda, ka, tiklīdz kāds cilvēks redz šīs zīmes uz vaišnava auguma, viņš tūlīt atceras Krišnu. Kungs Čaitanja teica, ka vaišnavs ir tas, kuru redzot, cilvēks atceras Krišnu. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai vaišnavi rotātu savu augumu ar tilaku un tādā veidā atgādinātu citiem par Krišnu.) (2) Liekot tilakas zīmes, bhakta var reizēm uzrakstīt uz sava auguma «Harē Krišna». (3) Ir jāpieņem ziedi un ziedu vītnes, kas piedāvātas Dievībām un garīgajam skolotājam, un jāapliek tās sev ap kaklu. (4) Jāmācās dejot Dievības priekšā. (5) Ieraugot Dievību vai garīgo skolotāju, jāmācās tūlīt noliekties pie zemes. (6) Pēc ieiešanas Kunga Krišnas templī jāstāv kājās. (7) Kad Dievība tiek nesta pastaigā, bhaktam tūlīt jāseko gājienam. (Šajā sakarībā var piebilst, ka Indijā, it īpaši Višnu tempļos, bez lielās Dievības, kas pastāvīgi atrodas tempļa galvenajā vietā, ir arī mazākas Dievības, kuras vakaros tiek nestas gājienā. Dažos tempļos ir parasts vakaros rīkot lielus gājienus, kuru laikā tiek spēlēta mūzika un bhaktas nes palankīnu vai velk ratus, kuros uz izgreznotiem troņiem sēž Dievības, virs kurām ir liels, skaists saulessargs. Dievības dodas gājienā pa tuvāko apkārtni, bet ļaudis iznāk no savām mājām, lai piedāvātu prasādu. Visi apkārtnes cilvēki seko gājienam, un tas ir ļoti jauks skats. Kad Dievības dodas ceļā, tempļa kalpotāji Viņām atskaitās par dienas ienākumiem un izdevumiem. Dievība tiek uzskatīta par tempļa īpašnieku, un visi priesteri, kā arī pārējie cilvēki, kas rūpējas par templi, tiek uzskatīti par Dievības kalpiem. Šī kārtība ir ļoti sena, un ļaudis tai seko joprojām. Tāpēc šeit ir minēts, ka ļaudīm jāseko Dievību gājienam.) (8) Bhaktam vismaz reizi vai divas reizes dienā — no rīta un vakarā — jāapmeklē Višnu templis. (Vrindāvanā šī kārtība tiek ļoti stingri ievērota. Visi pilsētas bhaktas katru rītu un vakaru dodas uz dažādiem tempļiem, tāpēc šajā laikā pilsētas ielās ir ļoti daudz ļaužu. Vrindāvanas pilsētā ir apmēram pieci tūkstoši tempļu. Visus, protams, nav iespējams apmeklēt, taču jāapmeklē vismaz kādi divpadsmit lielākie un svarīgākie tempļi, kurus ir dibinājuši Gosvāmī.) (9) Ap tempļa ēku jāapiet vismaz trīs reizes. (Katrs no tempļiem ir būvēts tā, lai tam varētu apiet apkārt. Daži no bhaktām to dara vairāk nekā trīs reizes — desmit, piecpadsmit reizes —, kā nu viņi to ir apņēmušies. Gosvāmī mēdza iet apkārt Govardhanas kalnam.) Bhaktam ir jāiet apkārt arī visai Vrindāvanai. (10) Bhaktam jāgodina tempļa Dievība saskaņā ar vadošajiem principiem. (Pastāvīgi jāpiedāvā āratī un prasāda, jārotā Dievība utt.) (11) Bhaktam pašam jākalpo Dievībām. (12) Jādzied. (13) Jāveic sankīrtana. (14) Jādaudzina svētais vārds. (15) Jāveltī lūgšanas. (16) Jāskaita ievērojamu personību lūgšanas. (17) Jābauda mahā-prasāda (Dievībām piedāvāts ēdiens). (18) Jādzer čaranāmrita (ūdens, ar ko mazgātas Dievības un kas tiek piedāvāts viesiem). (19) Jāieelpo smaržkociņu un Dievībām piedāvāto ziedu smarža. (20) Jāpieskaras Dievību lotospēdām. (21) Jāraugās uz Dievībām ar lielu bhakti. (22) Dažādos laikos jāpiedāvā āratī (ārātriku). (23) Jāklausās stāsti par Kungu un Viņa spēlēm no Šrīmad Bhāgavatamas, Bhagavad-gītas un citām līdzīgām grāmatām. (24) Jālūdz Dievību žēlastība. (25) Jāatceras Dievības. (26) Jāmeditē uz Dievībām. (27) Labprātīgi jākalpo. (28) Jādomā par Kungu kā par savu draugu. (29) Viss jāveltī Kungam. (30) Ir jāveltī kāda iemīļota lieta (ēdiens vai drēbes). (31) Jābūt gatavam ziedot visu un visiem spēkiem jādarbojas Krišnas labad. (32) Jebkuros apstākļos jāuztic sevi. (33) Jālaista tulasī koks. (34) Pastāvīgi jāklausās Šrīmad Bhāgavatama un līdzīgi svētie raksti. (35) Jādzīvo tādā svētā vietā kā Mathura, Vrindāvana vai Dvāraka. (36) Jākalpo vaišnaviem (bhaktām). (37) Garīgi jākalpo, atbilstoši savām iespējām. (38) Kārtikas mēnesī (oktobrī un novembrī) ir jāveic kāda īpaša kalpošana. (39) Džanmāštamī (Krišnas ierašanās dienā šajā pasaulē) jākalpo īpaši. (40) Viss, kas tiek darīts Dievības labad, jāveic rūpīgi un ar bhakti. (41) Šrīmad Bhāgavatamas lasīšanas prieks jābauda kopā ar bhaktām, nevis ar tiem, kas nav bhaktas. (42) Jābiedrojas ar bhaktām, kuri ir augstāki. (43) Jādaudzina Dieva Kunga svētais vārds. (44) Jādzīvo Mathuras tuvumā.

Tātad kopumā ir minēti sešdesmit četri vadošie principi. Kā mēs jau minējām, desmit pirmie ir paši galvenie. Pēc tam seko desmit nākamie vadošie principi, un tad — četrdesmit četri pārējie. Tādējādi kopumā ir sešdesmit četri garīgās kalpošanas prakses principi. No šiem sešdesmit četriem īpaši svarīgi ir pieci: Dievības godināšana, Šrīmad Bhāgavatamas klausīšanās, atrašanās bhaktu sabiedrībā, sankīrtana un dzīve Mathurā.

Visam, ko mēs darām ar savu ķermeni, prātu un runu, jānotiek saskaņā ar šiem sešdesmit četriem garīgās kalpošanas principiem. Kā tika teikts pašā sākumā, saskaņā ar garīgās kalpošanas principiem visiem mūsu jutekļiem jābūt izmantotiem kalpošanā Kungam. Šie sešdesmit četri principi māca, kā tas darāms. Tālāk Šrīla Rūpa Gosvāmī, balstoties uz dažādiem svētajiem rakstiem, apstiprinās daudzu šo principu autentiskumu.


Tālāk: 7. nodaļa

Saturs Bibliotēka