Bhakti nektārs septītā nodaļa

null

Septītā nodaļa

Bhakti principu
apstiprinājums rakstos

Patvēruma pieņemšana pie īstena garīgā skolotāja

Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitā dziedājuma trešās nodaļas 21. pantā Prabudha saka Mahārādžam Nimi: «Mans dārgais valdniek! Vari būt drošs, ka materiālajā pasaulē nav laimes. Domāt, ka šeit ir laime, ir maldīgi, jo šī vieta ir vienu vienīgu ciešanu pilna. Tam, kurš nopietni vēlas sasniegt patiesu laimi, jāatrod īstens garīgais skolotājs un, pieņemot iesvētību, jārod patvērums pie viņa. Garīgo skolotāju var pazīt pēc tā, ka viņš ar apdomu un argumentiem ir izpratis svēto rakstu secinājumus un spēj pārliecināt citus par to pareizību. Diženas personības, kas, atmetot visus materiālos apsvērumus, radušas patvērumu pie Visaugstā Dieva, uzskatāmas par īsteniem garīgajiem skolotājiem. Ikvienam, kurš vēlas piepildīt dzīves sūtību, t.i., pāriet garīgas svētlaimes līmenī, jācenšas atrast šāds īstens garīgais skolotājs.»

Šī panta jēga ir tāda, ka par garīgo skolotāju nevajag pieņemt katru nejēgu, kurš neseko svēto rakstu norādījumiem, kura raksturs ir apšaubāms, kurš neievēro garīgās kalpošanas principus vai kurš nav uzvarējis sešu jutekļu apmierināšanas līdzekļu ietekmi. Seši jutekļu apmierināšanas līdzekļi ir mēle, dzimumorgāni, vēders, dusmas, prāts un vārdi. Ikviens, kurš iemācījies tos savaldīt, drīkst pieņemt mācekļus visā pasaulē. Garīgā skolotāja pieņemšana ir būtiska, lai varētu pilnveidoties garīgajā dzīvē. Tas, kuram laimējies rast patvērumu pie īstena garīgā skolotāja, noteikti var aiziet pa garīgās atbrīves ceļu līdz galam.

Iesvētības saņemšana no garīgā skolotāja un viņa norādījumi

Gudrais Prabudha turpināja runāt ar valdnieku: «Mans dārgais valdniek! Māceklim jāatzīst garīgais skolotājs ne tikai par garīgo skolotāju, bet arī par Dieva Augstākās Personības un Virsdvēseles pārstāvi. Citiem vārdiem sakot, māceklim jāraugās uz garīgo skolotāju kā uz Dievu, jo skolotājs ir Krišnas ārējā izpausme. Tas apstiprināts visos svētajos rakstos, un māceklim jāpieņem garīgais skolotājs tieši tādā veidā. Māceklim nopietni, dziļā cieņā pret garīgo skolotāju jāapgūst Šrīmad Bhāgavatama. Šrīmad Bhāgavatamas klausīšanās un teikšana ir reliģijas paņēmiens, kas cilvēkam dod iespēju kalpot Dieva Augstākajai Personībai un mīlēt Viņu.»

Māceklim vienmēr jācenšas iepriecināt īstenu garīgo skolotāju; tad viņš ļoti viegli varēs apgūt garīgās zināšanas. Tas ir apstiprināts Vēdās, un Rūpa Gosvāmī vēl piebilst, ka tam, kurš stingri tic Dievam un garīgajam skolotājam, viss atklājas ļoti viegli.

Kalpošana garīgajam skolotājam ar ticību un pārliecību

Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitā dziedājuma septiņpadsmitās nodaļas 27. pantā Kungs Krišna par iesvētības saņemšanu no garīgā skolotāja saka: «Mans dārgais Udhava! Garīgais skolotājs jāatzīst ne tikai par Manu pārstāvi, bet arī par Mani pašu. Viņu nekādā gadījumā nedrīkst pielīdzināt parastam cilvēkam. Uz garīgo skolotāju nekādā gadījumā nedrīkst turēt ļaunu prātu, kā tas var būt attiecībā uz parastiem cilvēkiem. Garīgais skolotājs aizvien jāuzskata par Dieva Augstākās Personības pārstāvi, un, kalpojot garīgajam skolotājam, cilvēks kalpo visiem padieviem.»

Sekošana svēto personību piemēram

Skanda Purānā teikts, ka bhaktam jāseko agrākajiem āčārjām un svētajiem, jo šādā veidā viņš var sasniegt vēlamo mērķi, un, ejot šo ceļu, nav jāskumst vai jāpiedzīvo vilšanās.

Svētajā grāmatā, ko sauc par «Brahma-jāmalu», teikts: «Ja kāds vēlas, lai visi viņu uzskatītu par diženu bhaktu, bet pats neseko svēto rakstu autoritātēm, tad šāda darbība nekādā gadījumā nepalīdz pilnveidoties garīgajā kalpošanā. Šāds cilvēks ir tikai traucēklis tiem, kuri patiešām vēlas apgūt garīgo kalpošanu.» Tos, kuri stingri neseko svēto rakstu principiem, parasti sauc par sahadžijām jeb tādiem cilvēkiem, kas uzskata visu par ļoti lētu, balstās uz saviem sagudrojumiem un neievēro svēto rakstu norādījumus. Šādi ļaudis tikai rada traucējumus garīgajā kalpošanā.

Tiem, kas nenodarbojas ar garīgo kalpošanu un neņem vērā svētos rakstus, pret to var būt iebildumi. Labs piemērs ir budistu filozofija. Kungs Buda ieradās augsta līmeņa kšatriju valdnieka ģimenē, taču viņa filozofija nesaskanēja ar Vēdu secinājumiem un tāpēc tika atraidīta. Ar Hindu valdnieka Mahārādžas Ašokas atbalstu budistu reliģija tika izplatīta pa visu Indiju un apkārtējām valstīm. Tomēr pēc diženā un stingrā skolotāja Šankarāčārjas ierašanās budisms Indijā tika sagrauts un izdzīts ārpus valsts robežām.

Budisti vai citu reliģiju pārstāvji, kuri neņem vērā svētos rakstus, reizēm apgalvo, ka ir ļoti daudz Kunga Budas bhaktu, kas garīgi kalpo Kungam Budam, un tāpēc arī viņi jāuzskata par bhaktām. Atbildot uz to, Rūpa Gosvāmī norāda, ka Budas sekotājus nevar atzīt par bhaktām. Lai gan Kungs Buda ir Krišnas avatārs, šāda avatāra sekotājiem nav dziļu Vēdu zināšanu. Apgūt Vēdas nozīmē saprast, ka Dieva Personība ir visaugstākā. Tāpēc reliģijas principi, kas noliedz Dieva Personības augstāko varu, nav pieņemami un tos sauc par ateistiskiem. Ja tiek noliegta Vēdu rakstu autoritāte un pelti diženie āčārjas, kas par svētību visai cilvēcei māca Vēdu rakstus, tad tas ir ateisms.

Kungs Buda Šrīmad Bhāgavatamā tiek atzīts par Krišnas avatāru, taču tajā pašā Šrīmad Bhāgavatamā ir teikts, ka Kungs Buda ir ieradies, lai maldinātu ateistiskos ļaudis, tāpēc viņa filozofija, kas domāta ateistu maldināšanai, nav pieņemama. Ja kāds jautā: «Kādēļ gan Krišnam būtu jāsludina ateisms?», tad uz to var atbildēt tā, ka Dieva Augstākā Personība vēlējās darīt galu vardarbībai, kas tajā laikā notika Vēdu vārdā. Tā saucamie reliģijas piekritēji izmantoja Vēdas, lai attaisnotu tādu vardarbību kā gaļas ēšana, un Kungs Buda ieradās, lai mācītu pagrimušajiem ļaudīm nesekot šādiem nepareiziem Vēdu iztulkojumiem. Dieva noliedzējiem Kungs Buda sludināja ateismu, lai tie viņam sekotu un tādā veidā nodarbotos ar garīgo kalpošanu Kungam Budam jeb Krišnam.

Jautāšana par mūžīgajiem reliģijas principiem
Nāradīja Purānā ir teikts: «Ja cilvēks patiešām nopietni vēlas garīgi kalpot, tad viss, pēc kā viņš tiecas, tūlīt piepildās.»

Gatavība par prieku Krišnam atsacīties no visa materiālā

Padma Purānā teikts: «To, kurš ir atsacījies no materiālajām jutekļu baudām un pieņēmis garīgās kalpošanas principus, gaida Višnulokas [Dieva valstības] bagātības.»

Dzīve svētā vietā

Skanda Purānā arī teikts, ka tam, kurš dzīvojis Dvārakā sešus mēnešus, vienu mēnesi vai pat divas nedēļas, ir nodrošināta nonākšana uz Vaikunthalokām un visi sārūpja-mukti labumi. (Sārūpja-mukti ir iespēja saņemt tādu pašu četrroku ķermeni, kāds ir Nārājanam.)

Brahma Purānā teikts: «Purušotama-kšētras jeb Kunga Džagannāthas astoņdesmit kvadrātjūdžu lielā laukuma pārpasaulīgā nozīme ir neaprakstāma. Pat augstāko planētu padievi redz, ka Džagannāthas Purī iedzīvotājiem ir tādi paši augumi kā Vaikunthas iemītniekiem. Tātad padievi redz, ka Džagannāthas Purī iedzīvotājiem ir četrroku veidoli.»

Kad Naimišāranjā bija sanākuši diženi gudrie, Sūta Gosvāmī pārstāstīja Šrīmad Bhāgavatamu un tika pieminēts Gangas svarīgums: «Gangas ūdenim vienmēr ir Šrī Krišnas lotospēdām piedāvātās tulasī smarža, un tādējādi Gangas ūdeņi mūžam plūst, izplatot Kunga Krišnas slavu. Visur, kur tek Ganga, ļaudis kļūst iekšēji un ārēji tīri.»

Pieņemt tikai nepieciešamo

Nāradīja Purānā ir teikts: «Tam, kurš nopietni vēlas nodarboties ar garīgo kalpošanu, ir jāpieņem tikai tas, kas nepieciešams, un ne vairāk.» Šī panta jēga ir tāda, ka bhakta nedrīkst izturēties nevērīgi pret garīgās kalpošanas principu ievērošanu, kā arī nedrīkst pieņemt vairāk garīgās kalpošanas principu, nekā pats spēj viegli izpildīt. Piemēram, var būt tāds norādījums, ka cilvēkam katru dienu uz krellītēm vismaz simttūkstoš reižu jāskaita Harē Krišnas mantra. Bet, ja tas nav iespējams, tad bhaktam jāskaita tik daudz mantras, cik viņš var. Mēs saviem mācekļiem parasti iesakām katru dienu uz džapas krellītēm skaitīt vismaz sešpadsmit apļus, un tik daudz viņiem ir jāpaveic. Taču, ja bhakta nespēj noskaitīt pat sešpadsmit apļus, tad viņam tie jāpabeidz nākamajā dienā. Šī apņemšanās noteikti jāizpilda. Ja bhakta to nedara, viņš ir uzskatāms par nevērīgu. Tas ir apvainojums kalpošanā Dievam Kungam. Ja mēs pieļausim apvainojumus, tad nespēsim pilnveidoties garīgajā kalpošanā. Labāk ir noteikt vadošos principus saskaņā ar savām spējām un tad stingri tiem sekot. Tas dod iespēju pilnveidoties garīgajā dzīvē.

Gavēšana ēkādašī dienā

Brahma-vaivarta Purānā teikts, ka tas, kurš gavē ēkādašī dienā, atbrīvojas no visdažādāko grēku sekām un kļūst dievbijīgāks. Taču galvenais ir ne tikai gavēt, bet arī vairot savu mīlestību un ticību Govindam jeb Krišnam. Patiesībā ēkādašī dienā ir jāgavē tāpēc, lai samazinātu ķermeņa prasības un laiku izmantotu kalpošanā Kungam, daudzinot svēto vārdu utt. Gavēņa dienās vislabāk ir atcerēties Govindas spēles un pastāvīgi klausīties Viņa svēto vārdu.

Banjankoka godāšana

Skanda Purānā teikts, ka bhaktam jāpiedāvā ūdens tulasī augam un āmalakas kokam. Viņam jāgodā govis un brāhmani un jākalpo vaišnaviem, pazemīgi noliecoties viņu priekšā un meditējot uz viņiem. Visi šie paņēmieni palīdz bhaktam atbrīvoties no agrāko grēku sekām.

Atteikšanās no nebhaktu sabiedrības

Reiz kāds no Kunga Čaitanjas bhaktām, kurš bija ģimenes cilvēks, jautāja, kā vaišnavam jāizturas. Kungs Čaitanja atbildēja, ka vaišnavam vienmēr jāizvairās no nebhaktu sabiedrības. Pēc tam Viņš paskaidroja, ka ir divu veidu nebhaktas: vieni neatzīst to, ka Krišna ir visaugstākais, bet otri ir pārlieku materiālistiski. Citiem vārdiem sakot, tie, kas tiecas pēc materiālajām baudām, un tie, kuri neatzīst Kunga augstāko varu, ir avaišnavi, un no viņu sabiedrības noteikti jāizvairās.

Kātjājana-samhitā ir teikts, ka labāk dzīvot dzelzs krātiņā vai degt ugunī, nekā būt kopā ar nebhaktām, kuri kategoriski ir pret Kunga augstāko varu. Līdzīgi Višnu-rahasjā teikts, ka labāk ir apskaut čūsku, tīģeri vai krokodilu, nekā biedroties ar tiem, kas godina dažādus padievus un tiecas apmierināt materiālās vēlmes.

Rakstos ir teikts, ka cilvēks, kurš vēlas sasniegt kādu materiālu mērķi, var godināt noteiktu padievu. Piemēram, tam, kurš vēlas atbrīvoties no slimības, ir ieteikts godināt Saules dievu. Tas, kas grib skaistu sievu, var godināt Kunga Šivas sievu Umu, un tas, kurš grib iegūt labu izglītību, var godināt Sarasvatī. Gluži tāpat Šrīmad Bhāgavatamā ir aprakstīti padievu godinātāji un viņu dažādās materiālās vēlmes. Lai gan visi šie godinātāji ir labi padievu bhaktas, viņi tomēr tiek uzskatīti par nebhaktām.

Mājāvādī (impersonālisti) apgalvo, ka cilvēks var godināt jebkuru Dieva Kunga veidolu — tas ir pilnīgi vienalga, jo mērķis galu galā ir viens. Taču Bhagavad-gītā ir skaidri pateikts, ka tie, kas godina padievus, galu galā nonāk uz šo padievu planētām, turpretī Dieva Kunga bhaktas nonāk Kunga mājvietā jeb Dieva valstībā. Tātad patiesībā Bhagavad-gītā ir nosodīti padievu godinātāji. Ir teikts, ka iekāre viņiem laupījusi saprātu, un tāpēc viņi godina dažādus padievus. Tādējādi Višnu-rahasjā padievu godinātāji ir stingri nosodīti un teikts, ka labāk dzīvot kopā ar visbriesmīgākajiem zvēriem, nekā atrasties padievu godinātāju sabiedrībā.

Aizliegums pieņemt nederīgus mācekļus,
būvēt daudz tempļu vai lasīt daudz grāmatu

Vēl ir tāds noteikums, ka cilvēkam var būt daudz mācekļu, bet viņam jādarbojas tā, lai nepaliktu nevienam no tiem pateicību parādā par kādu darbu vai labvēlību. Nevajag arī pārāk aizrauties ar jaunu tempļu būvēšanu un daudz dažādu grāmatu lasīšanu. Jālasa tikai tādas grāmatas, kas ļauj pilnveidoties garīgajā kalpošanā. Ja cilvēks rūpīgi lasa Bhagavad-gītu, Šrīmad Bhāgavatamu, «Kunga Čaitanjas mācību» un šo «Bhakti nektāru», tad ar iegūtajām zināšanām pietiek, lai izprastu Krišnas apziņas zinātni. Nav jēgas lasīt citas grāmatas.

Šrīmad Bhāgavatamas septītā dziedājuma trīspadsmitās nodaļas 8. pantā Nārada Muni, runājot ar Mahārādžu Judhišthiru par dažādu sabiedrības kārtu uzdevumiem, īpaši min likumus, kas attiecas uz sanjāsī jeb tiem, kuri atsacījušies no šīs materiālās pasaules. Tam, kurš kļuvis par sanjāsī, ir aizliegts pieņemt par mācekļiem nepiemērotus cilvēkus. Sanjāsī vispirms ir jāpārbauda, vai nākamais māceklis patiesīgi tiecas pēc Krišnas apziņas. Ja tas tā nav, tad viņu nedrīkst pieņemt. Taču Kungs Čaitanja savā bezcēloņu žēlastībā teica, ka īsteniem garīgajiem skolotājiem jāsludina Krišnas apziņa visur. Tāpēc Kunga Čaitanjas pēctecībā pat sanjāsī var runāt par Krišnas apziņu visur, un, ja kāds nopietni vēlas kļūt par mācekli, tad sanjāsī vienmēr viņu pieņem.

Ja skolotāji nepalielina mācekļu skaitu, tad nenotiek Krišnas apziņas izplatīšanās. Tāpēc Kunga Čaitanjas Mahāprabhu sekotāji sanjāsī reizēm uzdrošinās pieņemt pat tādu cilvēku, kurš vēl nav gluži piemērots, lai kļūtu par mācekli. Vēlāk ar īstena garīgā skolotāja žēlastību māceklis pamazām pilnveidojas. Taču, ja skolotājs pieņem mācekļus tikai tāpēc, lai kļūtu godājams, tad viņš noteikti zaudē spēju darboties Krišnas apziņā.

Gluži tāpat īstenam garīgajam skolotājam nevajag lasīt daudz grāmatu, lai parādītu savas plašās zināšanas, vai iegūt slavu, lasot lekcijas dažādās vietās. No tā visa ir jāizvairās. Vēl ir teikts, ka sanjāsī nav jāaizraujas ar tempļu būvēšanu. Mēs redzam, ka dažādie Šrī Čaitanjas Mahāprabhu sekotāji āčārjas nav pārāk aizrāvušies ar tempļu celtniecību. Tomēr, ja kāds vēlas šai ziņā pakalpot, tad šie paši atturīgie āčārjas viņam iesaka celt dārgus tempļus. Piemēram, imperatora Akhbara karaspēka virspavēlnieks Mahārādža Mānsinghs piedāvāja savus pakalpojumus Rūpam Gosvāmī, un Rūpa Gosvāmī viņam ieteica uzbūvēt lielu Govindadžī templi, kura celtniecība bija ļoti dārga.

Tādējādi īstenam garīgajam skolotājam pašam nav jāuzņemas atbildība par tempļa celtniecību, bet, ja kādam ir nauda un viņš to vēlas izmantot, lai kalpotu Krišnam, tad tāds āčārja kā Rūpa Gosvāmī var izmantot bhaktas naudu, lai uzceltu Kungam skaistu un dārgu templi. Diemžēl reizēm gadās tā, ka bagāts cilvēks var ziedot līdzekļus tempļa celtniecībai, bet naudu viņam lūdz neīsts garīgais skolotājs. Ja nekvalificēts garīgais skolotājs šo naudu izmanto, lai tikai ērti dzīvotu dārgā templī, nenodarbojoties ne ar kādu sludināšanu, tad tas ir nepieņemami. Citiem vārdiem sakot, garīgajam skolotājam nevajag īpaši aizrauties ar tempļu celtniecību, lai izrādītu tā saucamo garīgo attīstību. Pats galvenais ir sludināt. Tādēļ Šrīla Bhaktisidhānta Sarasvatī Gosvāmī Mahārādža garīgajiem skolotājiem ir ieteicis izdot grāmatas. Ja skolotājam ir nauda, tad viņam labāk vajadzētu nevis celt dārgus tempļus, bet gan izmantot līdzekļus, lai iespiestu autoritatīvas grāmatas dažādās valodās un izplatītu Krišnas apziņu.

Godīgums parastās attiecībās un līdzsvars zaudējumos un ieguvumos

Padma Purānā teikts: «Tiem, kas darbojas Krišnas apziņā, nekad nevajag uztraukties par materiāliem ieguvumiem vai zaudējumiem. Pat ja cilvēks materiālā ziņā kaut ko zaudē, viņam jābūt mierīgam un sevī vienmēr jādomā par Krišnu.» Šī panta jēga ir tāda, ka visas saistītās dvēseles pastāvīgi domā par materiālistisku darbību. Tām ir jāatbrīvojas no šādām domām un pilnībā jāpievēršas Krišnas apziņai. Kā mēs jau paskaidrojām, Krišnas apziņas pamatprincips ir vienmēr domāt par Krišnu. Nevajag uztraukties par materiāliem zaudējumiem; vajag vērst prātu uz Dieva Kunga lotospēdām.

Bhaktam nevajag pakļauties skumjām un maldiem. Padma Purānā teikts: «Ja cilvēka sirdi pārņēmušas skumjas vai dusmas, tad tajā nevar izpausties Krišna.»

Padievi

Bhakta nedrīkst izturēties nevērīgi pret padieviem. Viņš var nebūt padievu bhakta, bet tas nenozīmē, ka pret padieviem būtu jāizturas ar necieņu. Piemēram, vaišnavs nav Kunga Šivas vai Kunga Brahmas bhakta, bet viņa pienākums ir visādā ziņā godāt šos augstos padievus. Saskaņā ar vaišnavu filozofiju bhaktam jāgodā pat skudra, nemaz jau nerunājot par tādām izcilām personībām kā Kungs Šiva un Kungs Brahma.

Padma Purānā teikts: «Krišna jeb Hari ir visu padievu valdnieks, un tāpēc Viņš vienmēr jāgodina. Taču tas nenozīmē, ka nebūtu jāciena paši padievi.»

Aizliegums sagādāt sāpes dzīvajām būtnēm

Mahābhāratā teikts: «Cilvēks, kurš nesatrauc nevienu dzīvo būtni un nesagādā tai sāpes, kurš pret visiem izturas kā mīlošs tēvs pret saviem bērniem un kura sirds ir tīra, noteikti pavisam drīz saņem Dieva Augstākās Personības svētību.»

Tā saucamajā civilizētajā sabiedrībā ļaudis reizēm uztraucas par nežēlību pret dzīvniekiem, bet tajā pat laikā tiek uzturētas rūpnieciskas lopkautuves. Taču vaišnavi nav tādi. Vaišnavs nekad neatbalsta dzīvnieku nogalināšanu un nedara pāri nevienai dzīvai būtnei.


Tālāk: 8. nodaļa

Saturs Bibliotēka