Bhakti nektārs astotā nodaļa

null

Astotā nodaļa

Apvainojumi,
no kuriem jāizvairās

Vēdu papildliteratūrā ir minēti trīsdesmit divi apvainojumi, no kuriem jāizvairās, kalpojot Kungam. (1) Nedrīkst ierasties Dievības templī ratos vai palankīnā, vai arī apautām kājām. (2) Nedrīkst nepiedalīties dažādos svētkos, kas sagādā prieku Dieva Augstākajai Personībai, kā piemēram, Džanmāštamī un Ratha-jātra. (3) Nedrīkst izvairīties no noliekšanās Dievības priekšā. (4) Nedrīkst ienākt templī, lai godinātu Kungu, ja pēc ēšanas nav nomazgātas rokas un pēdas. (5) Templī nedrīkst iet tas, kurš ir netīrs. (Saskaņā ar Vēdu rakstiem, ja ģimenē kāds nomirst, tad visa ģimene uz kādu laiku tiek uzskatīta par netīru, un šis laiks ir atkarīgs no ģimenes sabiedriskā stāvokļa. Piemēram, brāhmanu ģimene ir netīra divpadsmit dienas, kšatriju un vaišju ģimene ir netīra piecpadsmit dienas, un šūdru ģimene ir netīra trīsdesmit dienas.) (6) Nevajag noliekties, liekot pie zemes tikai vienu roku. (7) Nevajag iet kaut kam apkārt Šrī Krišnas priekšā. (Templim jāiet apkārt tādā veidā, ka iešana jāsāk Dievības labajā pusē. Templis jāapiet no ārpuses vismaz trīs reizes dienā.) (8) Sēžot Dievības priekšā, nedrīkst izstiept kājas. (9) Sēžot Dievības priekšā, nedrīkst ar rokām turēt potītes, elkoņus vai ceļus. (10) Krišnas Dievības priekšā nedrīkst gulēt. (11) Dievības priekšā nedrīkst ēst prasādu. (12) Dievības priekšā nekādā gadījumā nedrīkst melot. (13) Dievības priekšā nedrīkst skaļi runāt. (14) Dievības priekšā nedrīkst sarunāties ar citiem. (15) Dievības priekšā nedrīkst vaimanāt. (16) Dievības priekšā nedrīkst strīdēties vai kauties. (17) Dievības priekšā nedrīkst kādu rāt. (18) Dievības priekšā nedrīkst dot dāvanas ubagiem. (19) Dievības priekšā nedrīkst rupji runāt ar citiem. (20) Dievības priekšā nedrīkst valkāt kažokādas apmetni. (21) Dievības priekšā nedrīkst cildināt vai slavināt kādu citu. (22) Dievības priekšā nedrīkst teikt sliktus vārdus. (23) Dievības priekšā nedrīkst nolaist gaisu. (24) Dievības godināšanai nedrīkst veltīt mazāk, nekā atļauj līdzekļi. (Bhagavad-gītā teikts, ka Dievs Kungs ir apmierināts, ja bhakta Viņam piedāvā kādu lapu vai mazliet ūdens. Šo Kunga ieteikumu spēj izpildīt katrs, pat visnabadzīgākais cilvēks. Taču tas nenozīmē, ka tam, kurš varētu atļauties ļoti labi godināt Kungu, būtu jāpieņem šis paņēmiens un jācenšas iepriecināt Kungu ar ūdeni un kādu lapu. Ja līdzekļi atļauj, bhaktam jāveltī Dievībai skaisti rotājumi, ziedi, labs ēdiens un jāpiedalās visās ceremonijās. Ja cilvēks cenšas apmierināt Visaugsto Kungu ar ūdeni un kādu lapu, bet pats visu naudu tērē jutekļu apmierināšanai, tad tas nav pareizi.) (25) Nedrīkst ēst neko, kas vispirms nav piedāvāts Krišnam. (26) Krišnam saskaņā ar gadalaiku jāpiedāvā svaigi augļi un graudi. (27) Kad ēdiens ir sagatavots, to nedrīkst dot nevienam, kamēr tas nav piedāvāts Dievībai. (28) Nedrīkst sēdēt ar muguru pret Dievību. (29) Garīgo skolotāju nedrīkst sveicināt klusu. Citiem vārdiem sakot, noliecoties garīgā skolotāja priekšā, lūgšanas jāskaita skaļi. (30) Dievības priekšā nedrīkst slavēt citus. (31) Garīgā skolotāja klātbūtnē nedrīkst slavēt sevi. (32) Dievības priekšā nedrīkst izsmiet padievus.

Iepriekš tika minēti trīsdesmit divi apvainojumi. Varāha Purānā minēti vēl citi apvainojumi: (1) Nedrīkst pieskarties Dievībai tumšā telpā. (2) Stingri jāpilda Dievību godināšanas likumi un ierobežojumi. (3) Nedrīkst ieiet Dievības templī bez klauvēšanas vai zvanīšanas. (4) Nedrīkst piedāvāt Dievībām ēdienu, ko ir redzējuši suņi vai citi zemākie dzīvnieki. (5) Godināšanas laikā nedrīkst trokšņot. (6) Godināšanas laikā nedrīkst urinēt vai izkārnīties. (7) Nedrīkst piedāvāt smaržkociņus, nepiedāvājot ziedus. (8) Nedrīkst piedāvāt nevērtīgus ziedus, kas nesmaržo. (9) Katru dienu rūpīgi jātīra zobi. (10) Nedrīkst iet templī tūlīt pēc dzimumsakariem. (11) Nedrīkst pieskarties sievietei, kurai ir mēnešreizes. (12) Nedrīkst iet templī pēc pieskaršanās mironim. (13) Uz templi nedrīkst iet sarkanās, zilās vai nemazgātās drēbēs. (14) Templī nedrīkst iet tas, kurš nupat redzējis mironi. (15) Templī nedrīkst nolaist gaisu. (16) Templī nedrīkst dusmoties. (17) Templī nedrīkst iet tūlīt pēc krematorijas apmeklēšanas. (18) Dievības priekšā nedrīkst atraugāties. Tātad templī nedrīkst iet, pirms nav pilnīgi sagremota barība. (19) Nedrīkst smēķēt marihuanu vai gandžu. (20) Nedrīkst lietot opiju un līdzīgas apreibinošas vielas. (21) Iet Dievības istabā vai pieskarties Dievības augumam nedrīkst tas, kurš ieziedies ar eļļu. (22) Nedrīkst izturēties necienīgi pret rakstiem, kas stāsta par Dieva Augstāko varu. (23) Nedrīkst sludināt nekādus rakstus, kas ir pret Dievu. (24) Dievības priekšā nedrīkst košļāt beteli. (25) Nedrīkst piedāvāt ziedu, kas turēts netīrā traukā. (26) Nedrīkst godināt Kungu, sēžot uz neapklātas grīdas; jāsēž uz kāda paaugstinājuma vai paklāja. (27) Nedrīkst pieskarties Dievībai tas, kurš nav pilnībā nomazgājies. (28) Nedrīkst rotāt pieri ar trīs līniju tilaku. (29) Nedrīkst ieiet templī, pirms nav nomazgātas rokas un pēdas.

Ir vēl arī citi likumi: Dievībām nedrīkst piedāvāt ēdienu, ko nav gatavojis vaišnavs; nedrīkst godināt Dievību nebhaktas priekšā; nedrīkst nodarboties ar Kunga godināšanu, skatoties uz nebhaktu. Jāsāk godināt padievs Ganapati, kurš atbrīvo garīgās kalpošanas ceļu no visiem šķēršļiem. Brahma-samhitā teikts, ka Ganapati godina Kunga Nrisimhas lotospēdas, un tādējādi viņš ir kļuvis tik svētīgs, ka var atbrīvot bhaktu no visiem šķēršļiem. Tāpēc visiem bhaktām jāgodina Ganapati. Dievības nedrīkst mazgāt ūdenī, kuram kāds pieskāries ar nagiem vai pirkstiem. Ar Dievību godināšanu nedrīkst nodarboties bhakta, kurš svīst. Gluži tāpat ir arī daudzi citi aizliegumi. Piemēram, nedrīkst kāpt pāri puķēm, kas piedāvātas Dievībām, un nedrīkst Dieva vārdā zvērēt. Tie ir apvainojumi, kurus cilvēks var izdarīt, nodarbojoties ar garīgo kalpošanu, un no kuriem rūpīgi jāizvairās.

Padma Purānā teikts, ka pat tāds cilvēks, kurš visu dzīvi grēkojis, tiks pilnīgi aizsargāts, ja viņš vienkārši uzticēs sevi Kungam. Tādējādi, uzticot sevi Dieva Augstākajai Personībai, cilvēks atbrīvojas no visu grēku sekām. Un, pat ja cilvēks apvaino pašu Dieva Augstāko Personību, viņš var saņemt piedošanu, rodot patvērumu pie Kunga svētajiem vārdiem — Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. Citiem vārdiem sakot, Harē Krišnas daudzināšana ļauj atbrīvoties no visiem grēkiem, bet, ja cilvēks apvaino Dieva Kunga svētos vārdus, tad viņam nekas vairs nespēj palīdzēt.

Svēto vārdu daudzināšanas apvainojumi ir šādi: (1) Zaimot bhaktas, kuri veltījuši savu mūžu Dieva Kunga svētā vārda sludināšanai. (2) Uzskatīt padievu vārdus, piemēram, Kunga Šivas vai Kunga Brahmas vārdus, par līdzvērtīgiem Kunga Višnu vārdam vai par neatkarīgiem no tā. (Reizēm ateistiski ļaudis uzskata, ka jebkurš padievs ir tāds pats kā Višnu — Dieva Augstākā Personība. Taču bhakta zina, ka pat vislielākais padievs nav neatkarīgs no Dieva Augstākās Personības un neviens no padieviem nevar līdzināties Kungam. Ja kāds domā, ka daudzināt «Kālī, Kālī!» vai «Durga, Durga!» ir tas pats, kas daudzināt «Harē Krišna», tad tas ir vislielākais apvainojums.) (3) Neievērot garīgā skolotāja norādījumus. (4) Zaimot Vēdu rakstus vai rakstus, kas sastādīti saskaņā ar Vēdām. (5) Uzskatīt, ka Harē Krišnas daudzināšanas slava ir izdomājums. (6) Radīt kaut kādus Dieva Kunga svētā vārda iztulkojumus. (7) Grēkot un domāt, ka svētais vārds pasargās no grēku sekām. (Tas, ka Dieva Kunga svēto vārdu daudzināšana atbrīvo cilvēku no visu grēku sekām, nenozīmē, ka cilvēks var turpināt savu grēcīgo darbību un pēc tam noskaitīt «Harē Krišna», lai atbrīvotos no grēkiem. Šāda domāšana ir ļoti bīstama, un no tādiem apvainojumiem ir jāizvairās.) (8) Uzskatīt, ka Harē Krišnas daudzināšana ir viens no svētīgajiem Vēdu rituāliem jeb auglīga darbība (karma-kānda). (9) Stāstīt par svētā vārda slavu neticīgajiem. (Dieva Kunga svēto vārdu daudzināšanā var piedalīties jebkurš, taču sākumā viņam nevajag stāstīt par Dieva Kunga pārpasaulīgajām spējām. Tie, kas ir pārlieku grēcīgi, nespēj novērtēt Dieva Kunga pārpasaulīgo slavu, un tāpēc labāk viņiem par to nestāstīt.) (10) Daudzināt svēto vārdu bez pilnīgas ticības un saglabāt materiālās pieķeršanās arī pēc daudzu norādījumu uzklausīšanas.

Ikvienam bhaktam, kurš uzskata sevi par vaišnavu, jāizvairās no šiem apvainojumiem, un tad viņš ātri varēs gūt panākumus garīgajā kalpošanā.

Zaimošana

Dieva Kunga vai Viņa bhaktu zaimošanu nedrīkst paciest. Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma septiņdesmit ceturtās nodaļas 40. pantā Šukadēva Gosvāmī par to saka Mahārādžam Parīkšitam: «Mans dārgais valdniek! Ja cilvēks, dzirdot Dieva Kunga un Viņa bhaktu zaimošanu, neaiziet projām, tad viņš zaudē visu savu dievbijīgo darbu sekas.»

Vienā no Kunga Čaitanjas «Šikšāštakas» pantiem ir teikts: «Bhaktam ir jābūt pacietīgākam par koku un pazemīgākam par zāli. Viņam jāgodā citi, bet viņš pats nedrīkst tiekties pēc godināšanas.» Lai gan Kungs Čaitanja kā bhakta bija ļoti pazemīgs un lēnprātīgs, uzzinājis par Šrī Nitjānandas ievainošanu, Viņš tūlīt skrēja uz notikuma vietu un gribēja nogalināt apvainotājus — Džagāju un Mādhāju. Šī Kunga Čaitanjas izturēšanās ir ļoti nozīmīga. Tā parāda, ka vaišnavs var būt ļoti padevīgs un lēnprātīgs, ja kāds aizskar viņa godu, bet, ja runa ir par Krišnas vai bhaktas godu, tad vaišnavs nepacieš nekādus apvainojumus.

Pret šādiem apvainojumiem var izturēties trejādi. Ja bhakta dzird zaimus, tad viņam jāprot ar argumentiem uzveikt pretinieku. Ja bhakta to nespēj, tad viņš nedrīkst tikai lēnprātīgi stāvēt — viņam ir jāpamet ķermenis. Ja bhakta nespēj pildīt ne pirmo, ne otro principu, tad viņam jāpilda trešais, t.i., jāaiziet projām. Ja bhakta neievēro nevienu no šiem ieteikumiem, tad viņš krīt no sava bhakti stāvokļa.


Tālāk: 9. nodaļa

Saturs Bibliotēka