Bhakti nektārs devītā nodaļa

null

Devītā nodaļa

Bhakti principu
apskata turpinājums

Tilaka un tulasī krelles

Padma Purānā ir aprakstīts, kā vaišnavam jārotā augums ar tilaku un krellēm: «Tie, kuriem ap kaklu ir tulasī krelles, kuri uz sava auguma divpadsmit vietās liek Višnu tempļa zīmes ar Višnu simboliem [četriem priekšmetiem, ko Kungs Višnu tur savās četrās rokās — gliemežnīcu, vāli, disku un lotosu] un kuriem uz pieres ir Višnu tilaka, šai pasaulē uzskatāmi par Kunga Višnu bhaktām. Viņu klātbūtne šķīsta pasauli, un jebkura vieta, kur viņi uzturas, kļūst tāda pati kā Vaikuntha.»

Līdzīgi vārdi ir arī Skanda Purānā: «Jamadūtas nekad netuvojas tiem, kuri ir izrotājušies ar tilaku vai gopī-čandanu [māliem, kas ir līdzīgi vēlēja māliem un atrodami noteiktās Vrindāvanas vietās], un tiem, kuri uzkrāso uz sava auguma Dieva Kunga svētos vārdus, kā arī tiem, kam ap kaklu un uz krūtīm ir tulasī krelles.» Jamadūtas ir valdnieka Jamas (nāves dieva) kārtībnieki, kas soda visus grēciniekus. Jamarādžas kārtībnieki nekad neierodas pie vaišnaviem. Šrīmad Bhāgavatamā, stāstā par Adžāmilas atbrīvošanu, teikts, ka Jamarādža saviem palīgiem skaidri norādīja, lai tie nekad neaiztiek vaišnavus. Vaišnavi atrodas ārpus Jamarādžas darbības lauka.

Auguma izrotāšana ar Dieva Kunga svētajiem vārdiem

Padma Purānā arī teikts: «Tas, kura augums izrotāts ar sandalkoka pastu vai Dieva Kunga svētajiem vārdiem, ir brīvs no visu grēku sekām, un pēc nāves viņš dodas tieši uz Krišnaloku, lai dzīvotu kopā ar Dieva Augstāko Personību.»

Ziedu vītņu pieņemšana

Nākamais norādījums ir tāds, ka bhaktam ir jāliek ap kaklu ziedu vītnes, kas piedāvātas Dievībai. Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitā dziedājuma sestās nodaļas 46. pantā Udhava par to saka Krišnam: «Mans dārgais Krišna! Es esmu ņēmis lietas, ko Tu esi lietojis un baudījis, kā ziedu vītnes, svētos priekšmetus, drēbes un rotas, un es ēdu tikai Tava ēdiena pārpalikumus, jo esmu Tavs padevīgais kalps. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka materiālās enerģijas burvība mani neskars.» Šī panta jēga ir tāda, ka ikviens, kas rotā augumu ar gopī-čandanas tilakas zīmēm vai sandalkoka pastu un kas liek sev ap kaklu Krišnam piedāvātas ziedu vītnes, ir pilnībā aizsargāts pret materiālās enerģijas burvību. Nāves brīdī šādu cilvēku nevar apcietināt Jamarādžas kārtībnieki. Pat ja cilvēks neatzīst visus vaišnavu principus, taču pieņem Krišnam piedāvāta ēdiena pārpalikumus jeb krišna-prasādu, viņš pamazām iegūst vajadzīgās īpašības, lai kļūtu par vaišnavu.

Līdzīgi Skanda Purānā Kungs Brahma saka Nāradam: «Mans dārgais Nārada! Ikviens, kas apliek sev ap kaklu ziedu vītni, ko valkājis Krišna, atbrīvojas no visām slimībām un grēcīgo darbu sekām, un ar laiku arī no matērijas sārņiem.»

Dejošana Dievības priekšā

Dvāraka-māhātmjā Krišna norāda, cik svarīgi ir dejot Dievības priekšā: «Tas, kurš priecīgi, dziļā bhakti ekstāzē dejo Manā priekšā un kura augumā parādās dažādas iezīmes, var sadedzināt visas grēku sekas, kas sakrājušās daudzos tūkstošos gadu.» Šajā pašā grāmatā Nārada apstiprina: «Ja cilvēks, atklājot ekstāzes pazīmes, sit plaukstas un dejo Dievības priekšā, visi grēcīgās darbības putni aizspurdz no viņa auguma.» Sitot plaukstas, cilvēks var aizdzīt projām putnus, un gluži tāpat, dejojot un sitot plaukstas Krišnas Dievības priekšā, viņš var aizdzīt visus grēku putnus, kas sēž uz ķermeņa.

Godbijīga noliekšanās Dievības priekšā

Nāradīja Purānā par noliekšanos un Dievības apsveikšanu teikts: «To, kas paveicis lielu rituālistisku ziedošanu, un to, kurš vienkārši dziļā pazemībā noliecies Kunga priekšā, nevar uzskatīt par līdzīgiem.» Ja cilvēks ir paveicis daudzas lielas ziedošanas ceremonijas, viņš iegūst savas dievbijīgās darbības augļus, taču, kad tie beidzas, viņam atkal jāpiedzimst uz Zemes. Bet, ja cilvēks vienu reizi pazemīgi noliecas Dievības priekšā, viņš vairs neatgriežas šajā pasaulē — viņš aiziet tieši uz Krišnas mājvietu.

Piecelšanās, sveicot Kungu

Brahmānda Purānā teikts: «Tas, kurš, redzot Kunga Ratha-jātras (ratu svētkus), pieceļas, lai apsveiktu Kungu, var atbrīvot savu ķermeni no visu grēku sekām.»

Sekošana Dievībai

Līdzīgi vārdi ir arī Bhavišja Purānā, kur teikts: «Pat ja zemas kārtas cilvēks seko Ratha-jātras ratiem, atrodoties Dievību priekšā vai aizmugurē, viņš noteikti sasniedz stāvokli, kurā viņa bagātība ir līdzīga Višnu bagātībai.»

Iešana uz Višnu templi vai svētceļojumu vietām

Purānās ir teikts: «Tie, kas cenšas apceļot svētceļojumu vietas, kā Vrindāvanu, Mathuru vai Dvāraku, ir patiešām slavējami. Tādi ceļojumi ļauj cilvēkiem šķērsot materiālās esamības tuksnesi.»

«Hari-bhakti-sudhodajā» teikts, cik svētīgi ir iet uz Kunga Krišnas tempļiem. Kā mēs jau paskaidrojām, Vrindāvanā, Mathurā un Dvārakā ir tāda kārtība, ka visi bhaktas izmanto iespēju apmeklēt dažādos tempļus, kas atrodas šajās svētajās vietās. «Hari-bhakti-sudhodajā» teikts: «Tie, kuri, vēlēdamies nodarboties ar tīru garīgo kalpošanu Krišnas apziņā, dodas uz tempļiem, lai apskatītu Višnu Dievības, noteikti tiek atbrīvoti no ieiešanas mātes klēpja cietumā.» Saistītā dvēsele aizmirst, cik grūta ir dzīve mātes klēpī un dzimšana, taču tas patiešām ir ļoti sāpīgi un šausmīgi. Lai atbrīvotos no šī materiālā stāvokļa, ir ieteikts ar garīgu apziņu apmeklēt Višnu templi. Tādā veidā cilvēks pavisam viegli var izkļūt no materiālās dzimšanas ciešanām.

Iešana apkārt Višnu templim

«Hari-bhakti-sudhodajā» teikts: «Tas, kurš iet apkārt Višnu Dievībai, var atbrīvoties no iešanas cauri atkārtotai dzimšanai un nāvei šajā materiālajā pasaulē.» Saistītā dvēsele materiālajā esamībā iet pa atkārtotas dzimšanas un nāves riteni, un no tā var izsargāties, vienkārši apejot apkārt Dievībai templī.

Indijā četros lietainā gadalaika mēnešos (apmēram jūlijā, augustā, septembrī un oktobrī), sākot ar šrāvanas mēnesi, notiek čāturmāsjas ceremonija. Šajos četros mēnešos svētie, kuri parasti ceļo no vienas vietas uz otru, lai sludinātu Krišnas apziņu, uzturas vienā vietā, un parasti tā ir svētceļojumu vieta. Šajā laikā viņi stingri ievēro noteiktus likumus un ierobežojumus. Skanda Purānā teikts, ka cilvēks, kas šajā laikā apiet apkārt Višnu templim vismaz četras reizes, ir apceļojis visu Visumu. Ir teikts, ka tādā veidā cilvēks ir redzējis visas svētās vietas, kur plūst Gangas ūdens, un, sekojot čāturmāsjas vadošajiem principiem, viņš pavisam drīz var nonākt garīgās kalpošanas līmenī.

Arčana

Arčana ir Dievības godināšana templī. Nodarbojoties ar to, cilvēks parāda, ka viņš ir nevis ķermenis, bet garīga dvēsele. Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma astoņdesmit pirmās nodaļas 19. pantā teikts, ka Sudāma — tuvs Krišnas draugs —, iedams uz brāhmana māju, savā nodabā runāja: «Vienkārši godinot Krišnu, cilvēks var sasniegt visu, ko dod debesu bagātības, atbrīve, vara pār Visuma planētām, visas materiālās pasaules varenības un jogas mistiskie spēki.»

Ar šiem Sudāmas vārdiem ir saistīti sekojošie notikumi: Šrī Krišna teica, lai Viņa draugs Sudāma aiziet uz brāhmana mājām un palūdz ēdienu. Brāhmani rīkoja lielu ziedošanas ceremoniju, un Šrī Krišna teica Sudāmam, lai viņš pastāsta brāhmaniem, ka Krišna un Balarāma ir ļoti izsalkuši. Kad Sudāma aizgāja pie brāhmaniem, tie atteicās kaut ko dot, taču brāhmanu sievas, uzzinājušas, ka Šrī Krišna grib ēst, tūlīt paņēma daudzus garšīgus ēdienus un devās tos piedāvāt Viņam. Arī Višnu-rahasjā teikts: «Ikviens, kas šajā pasaulē nodarbojas ar Višnu godināšanu, pavisam viegli var sasniegt mūžīgas svētlaimes pilno Dieva valstību, ko sauc par Vaikunthaloku.»

Kalpošana Dievam Kungam

Višnu-rahasjā teikts: «Ikviens, kas var pakalpot Dievam Kungam tā, kā sulaiņi kalpo valdniekam, pēc nāves noteikti nonāk Krišnas mājvietā.» Īstenībā tempļi Indijā ir gluži kā valdnieku pilis. Tie nav parastas celtnes, jo Krišna ir jāgodina tāpat, kā pilī tiek godināts valdnieks. Vrindāvanā ir simtiem tempļu, kur Dievība tiek godināta gluži kā valdnieks. Nāradīja Purānā teikts: «Ja cilvēks kaut dažus mirkļus atrodas Dieva Kunga templī, tad viņš noteikti sasniedz pārpasaulīgo Dieva valstību.»

Secinājums ir tāds, ka bagātajiem sabiedrības locekļiem ir jāceļ skaisti tempļi un jāgādā, lai tajos tiktu godināts Višnu. Tad cilvēki ar prieku varēs nākt uz šiem tempļiem, un tādā veidā viņiem būs iespēja dejot Dieva Kunga priekšā, daudzināt vai klausīties Kunga svēto vārdu. Tādējādi visiem būs iespēja nonākt Dieva valstībā. Citiem vārdiem sakot, pat parastam cilvēkam, kas apmeklējis šādu templi, būs iespēja iegūt visaugstāko svētību, nemaz jau nerunājot par bhaktām, kuri pilnīgā Krišnas apziņā pastāvīgi kalpo Dievam Kungam.

Te var minēt Šrīmad Bhāgavatamas ceturtā dziedājuma divdesmit pirmās nodaļas 31. pantu, kur valdnieks Prithu uzrunā savus pavalstniekus: «Dārgie pilsoņi! Lūdzu, saprotiet, ka Hari, Dieva Augstākā Personība, ir īstenais visu kritušo, saistīto dvēseļu atpestītājs. Atbrīvot saistītās dvēseles nespēj neviens padievs, jo paši padievi ir saistīti. Viena saistītā dvēsele nevar atbrīvot otru. Tikai Krišna vai īstens Viņa pārstāvis var atpestīt dvēseli. Gangas ūdens, kas plūst no Kunga Višnu kājas īkšķa, tek pār Zemi un citām planētām, tādā veidā atbrīvojot visas saistītās grēcīgās dzīvās būtnes. Kādas gan var būt šaubas par to, ka cilvēki, kas pastāvīgi kalpo Dievam Kungam, saņem atbrīvi? Viņiem atbrīve ir nodrošināta, pat ja viņi ir krājuši grēkus daudzas jo daudzas dzīves pēc kārtas.» Citiem vārdiem sakot, cilvēks, kurš nodarbojas ar Dievību godināšanu, var samazināt savu grēku daudzumu, pat ja grēki ir krāti dzīvi pēc dzīves. Veids, kā jāgodina Dievības, jau ir aprakstīts, tāpēc ikvienam nopietni jācenšas ievērot šos likumus un ierobežojumus.

Dziedāšana

Linga Purānā ir runāts par Dieva Kunga slavināšanu un Viņa godības apdziedāšanu. Tur teikts: «Brāhmans, kurš pastāvīgi apdzied Dieva Kunga godību, noteikti nonāk uz tās pašas planētas, kur dzīvo Dieva Augstākā Personība. Kungs Krišna šādu dziedāšanu vērtē pat augstāk par Kunga Šivas lūgšanām.»

Sankīrtana

Ja cilvēks, skaļi dziedot, slavina Dieva Kunga darbību, īpašības, veidolu utt., tad šo dziedāšanu sauc par sankīrtanu. Vārds «sankīrtana» apzīmē arī kopīgu Dieva Kunga svētā vārda daudzināšanu.

Višnu-dharmā svētā vārda kopīga daudzināšana cildināta šādiem vārdiem: «Mans dārgais valdniek! Vārds «Krišna» ir tik svētīgs, ka ikviens, kas daudzina šo svēto vārdu, tūlīt atbrīvojas no daudzu jo daudzu dzīvju gaitā uzkrāto grēku sekām.» Tā tas ir. «Čaitanja-čaritāmritā» teikts: «Tas, kurš vienu reizi izrunā Krišnas svēto vārdu, var atbrīvoties no lielāka grēku daudzuma, nekā viņš vispār spēj paveikt.» Cilvēks var grēkot ļoti, ļoti daudz, taču nav iespējams pastrādāt tik daudz grēku, lai no tiem nevarētu atbrīvoties, vienreiz pasakot vārdu «Krišna».

Šrīmad Bhāgavatamas septītā dziedājuma devītās nodaļas 18. pantā Mahārādža Prahlāda lūdz Kungu: «Mans dārgais Kungs Nrisimha! Ja es varētu kļūt par Tavu kalpu, tad man būtu iespēja klausīties stāstus par Tavu darbību. Tu esi visaugstākais draugs, visaugstākā godināmā Dievība. Tavas spēles ir pārpasaulīgas, un, vienkārši klausoties par tām, cilvēks var iznīcināt visu savu grēku sekas. Tāpēc es nedomāšu par saviem grēcīgajiem darbiem, jo, vienkārši klausoties stāstus par Tavām spēlēm, es būšu brīvs no visiem materiālo piesaistību sārņiem.»

Par Kunga darbību ir sarakstītas daudzas dziesmas. Piemēram, Brahma-samhita ir Kunga Brahmas dziesma; Nārada-pančarātra ir Nāradas Muni dziesma; Šrīmad Bhāgavatama ir Šukadēvas Gosvāmī dziesma. Ja kāds cilvēks dzird šīs dziesmas, viņš pavisam viegli var atbrīvoties no materiālo sārņu važām. Šo Dieva dziesmu uzklausīšanai nevajadzētu būt grūtai. Šīs dziesmas ir teiktas pirms daudziem jo daudziem miljoniem gadu, un ļaudis joprojām gūst svētību no tām. Tad kāpēc lai mēs tagad nevarētu izmantot šo izdevību un iegūt atbrīvi?

Šrīmad Bhāgavatamas pirmā dziedājuma piektās nodaļas 22. pantā Nārada Muni saka savam māceklim Vjāsadēvam: «Mans dārgais Vjāsa! Tev jāsaprot, ka cilvēki, kas nodarbojas ar askēzēm, apgūst Vēdas, veic lielas ziedošanas, dzied Vēdu himnas, prāto par pārpasaulīgajām zināšanām un nodarbojas ar dāvanu došanu, pateicoties savai svētīgajai darbībai, var iegūt vietu bhaktu sabiedrībā un apdziedāt Dieva Kunga godību.» Tādā veidā ir norādīts, ka Dieva Kunga apdziedāšana un slavināšana ir dzīvās būtnes augstākā darbība.

Džapa

Klusu un lēnu mantras jeb himnas daudzināšanu sauc par džapu, bet skaļu mantras daudzināšanu sauc par kīrtanu. Piemēram, ja cilvēks skaita mahā-mantru (Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē) ļoti klusu — tā, lai tikai pats to dzirdētu —, tad to sauc par džapu. Ja cilvēks daudzina šo mantru skaļi, lai dzirdētu visi pārējie, tad tā ir kīrtana. Mahā-mantru var izmantot gan džapā, gan kīrtanā. Džapa ir svētīga pašam mantras skaitītājam, bet kīrtana ir svētīga arī visiem pārējiem, kas to dzird.

Padma Purānā ir teikts: «Ja cilvēks skaita svēto vārdu, vienalga, klusi vai skaļi, tad viņam tūlīt paveras ceļš uz atbrīvi un debešķīgu laimi.»

Pakļāvība

Skanda Purānā ir runāts par pakļāvību Dieva Kunga lotospēdām. Tur teikts, ka nopietni bhaktas var būt pakļāvīgi Krišnam trijos veidos: (1) samprārthanātmikā — ar dziļām jūtām skaitot lūgšanas; (2) dainjabodhikā — pazemīgi pakļaujoties un (3) lālasāmajī — vēloties kādas pilnības. Ja cilvēks vēlas sasniegt pilnību garīgajā dzīvē, tad tā nav jutekļu apmierināšana. Kad cilvēks nedaudz apzinās savu dabisko saikni ar Dieva Augstāko Personību, viņš izprot savu sākotnējo stāvokli un vēlas tajā atgriezties vai nu kā draugs, vai kā kalps, vai kā kāds no vecākiem, vai kā Krišnas mīlētājs. To sauc par lālasāmajī jeb stipru vēlmi atgriezties savā dabiskajā stāvoklī. Lālasāmajī pakļaušanās pakāpe ir sasniedzama pilnīgas atbrīves līmenī, ko apzīmē ar terminu «svarūpa-sidhi», un tas notiek, kad dzīvā būtne, garīgi pilnveidojusies un ieguvusi atklāsmi, izprot savas sākotnējās attiecības ar Kungu.

Padma Purānā minēts piemērs par pakļāvību dziļās jūtās, kas atklājas bhaktas lūgšanā Kungam: «Mans Kungs! Es zinu, ka jaunām meitenēm gluži dabiski patīk jauni puiši un jauniem puišiem gluži dabiski patīk jaunas meitenes. Es veltu lūgšanas Tavām lotospēdām, lai manam prātam tikpat dabiski patiktu Tu.» Šis piemērs ir ļoti labs. Kad jauns puisis vai meitene redz pretējā dzimuma pārstāvi, viņam vai viņai, gluži dabiski, rodas patika pret to; nekādi norādījumi nav vajadzīgi. Šī dabiskā patika rodas dzimumtieksmes dēļ, bez kādas mācīšanas. Tas ir materiāls piemērs, taču bhakta lūdz, lai viņā rastos tieši tāda pati dabiska patika pret Visaugsto Kungu un lai tā būtu brīva no vēlmes pēc kaut kādiem labumiem, kā arī lai tai nebūtu nekādu citu cēloņu. Šī dabiskā patika pret Kungu ir sevis apzināšanās pilnība.

Vēl Padma Purānā ir runāts par pakļāvību pazemībā. Tur teikts: «Mans dārgais Kungs! Neviena dzīvā būtne nav grēkojusi vairāk kā es. Neviens nav lielāks apvainotājs par mani. Es esmu tik grēcīgs, un es esmu tāds apvainotājs, ka, nākot pie Tevis nožēlot savus grēkus, es kaunos.» Šāds stāvoklis bhaktam ir dabisks. Kas attiecas uz saistītajām dvēselēm — nav nekāds brīnums, ka tās agrāk ir grēkojušas; un tas ir jāatzīst un jānožēlo Kunga priekšā. Ja tas tiek darīts patiesīgi, tad Kungs bhaktam piedod. Taču tas nenozīmē, ka cilvēkam vajadzētu ļaunprātīgi izmantot Kunga bezcēloņu žēlastību un atkal un atkal cerēt uz piedošanu, turpinot grēkot. Tā dara tikai bezkaunīgi cilvēki. Šajā pantā skaidri teikts: «Kad es nāku nožēlot savus grēkus, man ir kauns.» Ja cilvēks nekaunas par saviem grēkiem un turpina darboties grēcīgi ar domu, ka Kungs viņam piedos, tad tā ir vislielākā muļķība. Tāda pieeja netiek atbalstīta nevienā Vēdu rakstu daļā. Ir zināms, ka cilvēks, daudzinot Dieva Kunga svēto vārdu, pilnībā atbrīvojas no agrākās dzīves grēkiem. Taču tas nenozīmē, ka pēc šīs atbrīvošanās viņš atkal varētu sākt darboties grēcīgi un cerēt, ka grēki no jauna tiks piedoti. Šādas muļķīgas domas garīgajā kalpošanā nav pieņemamas. Cilvēks var iedomāties: «Es visu nedēļu grēkošu, tad nedēļas beigās aiziešu uz templi vai baznīcu un izsūdzēšu savus grēkus, lai no tiem atbrīvotos un atkal varētu grēkot.» Tā ir vislielākā muļķība un apvainojums, un grāmatas «Bhakti-rasāmrita-sindhu» autors tādu pieeju neatzīst.

Nārada-pančarātrā ir runāts par pakļāvību, kas saistīta ar tieksmi pēc pilnības. Bhakta saka: «Mans dārgais Kungs! Kad reiz pienāks tā diena, kad Tu teiksi, lai es paņemu vēdekli un pakalpoju Tev, un lūgsi man, lai es Tevi apvēdinu vispatīkamākajā veidā?» Šajā pantā izteiktā doma ir tāda, ka bhakta pats vēlas apvēdināt Dieva Augstākās Personības augumu. Tas nozīmē, ka viņš vēlas kļūt par Visaugstā Kunga pavadoni. Protams, bhakta jebkurā gadījumā — gan kā kalps, gan kā draugs, gan kā mīlētājs — vienmēr ir tiešā saskarsmē ar Dievu Kungu. Tomēr bhakta atbilstoši savai patikai vēlas tikai vienu no šiem attiecību veidiem. Šajā pantā izteikta bhaktas vēlme kļūt par Kunga kalpu un apvēdināt Kungu, kā to dara Kunga iekšējā enerģija Lakšmī jeb laimes dieviete. Viņš arī vēlas, lai Dieva Personība teiktu, kā vajag vēdināt. Šī pakļāvība ar pārpasaulīgu vēlmi jeb lālasāmajī vigjapti ir augstākā garīgās apzināšanās pilnība.

Nārada-pančarātrā atklāta vēl viena pakļāvības izpausme. Bhakta saka: «Mans dārgais Kungs! Ak, lotosacainais! Kad reiz pienāks tā diena, kad es Jamunas krastā gluži kā neprātīgs daudzināšu Tavu svēto vārdu un man no acīm nepārtraukti plūdīs asaras?» Tā ir vēl viena pilnības pakāpe. Arī Kungs Čaitanja vēlējās: «Kaut pienāktu tāds brīdis, kad viens mirklis man liktos kā divpadsmit gadi un visa pasaule būtu kļuvusi tukša, tāpēc ka neredzu Tevi, mans dārgais Kungs!» Bhaktam jāskaita lūgšanas ar dziļām jūtām un jāvēlas veikt savu īpašo kalpošanu Kungam. To māca visi diženie bhaktas, it īpaši Kungs Čaitanja.

Citiem vārdiem sakot, bhaktam jāiemācās raudāt pēc Kunga. Ir jāiemācās šis vienkāršais paņēmiens un patiešām asarām acīs jāvēlas nodarboties ar kādu konkrētu kalpošanas veidu. To sauc par laulju, un šīs asaras ir maksa par augstāko pilnību. Ja cilvēks izkopj šo laulju jeb ārkārtīgi stipru vēlmi tikties ar Kungu un kādā noteiktā veidā kalpot Viņam, tad tā ir maksa par ieeju Dieva valstībā. Ne ar ko materiālu nevar samaksāt par ieiešanu Dieva valstībā. Vienīgā maksa ir «lauljam lālasāmajī» jeb vēlēšanās un spēcīgas alkas.

Autoritatīvu lūgšanu skaitīšana

Kā norāda diženi zinātnieki, Bhagavad-gītā ir daudz autoritatīvu lūgšanu, it īpaši vienpadsmitajā nodaļā, kur Ardžuna velta lūgšanas Dieva Kunga Visuma veidolam. Arī visi Gautamīja-tantras panti tiek saukti par lūgšanām. Šrīmad Bhāgavatamā arī ir simtiem lūgšanu, kas veltītas Kungam. Tādējādi bhaktam jāizvēlas kādas no šīm lūgšanām un tās jāskaita. Skanda Purānā šīs lūgšanas cildinātas tādiem vārdiem: «Pat diženi svētie un gudrie aizvien godā bhaktas, kuru mēles vienmēr ir rotātas ar lūgšanām, kas veltītas Kungam Krišnam. Šādus bhaktas jāgodina pat padieviem.»

Tie, kas nav īpaši saprātīgi, vēlas godināt dažādus padievus, lai iegūtu materiālus labumus; viņi nevēlas godināt Krišnu. Bet šajā pantā ir teikts, ka bhaktu, kurš pastāvīgi skaita lūgšanas Dievam Kungam, ir jāgodina pat padieviem. Tīrs bhakta nekad nevēlas kaut ko lūgt padieviem; gluži otrādi — padievi vēlas veltīt lūgšanas tīriem bhaktām.

Nrisimha Purānā teikts: «Ikviens, kas nostājas Kunga Krišnas Dievības priekšā un velta Kungam dažādas lūgšanas, tūlīt tiek atbrīvots no visām grēcīgās darbības sekām un bez kādām šaubām var nonākt Vaikunthalokā.»

Prasādas godināšana

Par šo jautājumu Padma Purānā teikts: «Tas, kurš godā prasādu, ik dienas to ēd — tiesa gan, ne gluži Dievības priekšā — un dzer čaranāmritu [ūdeni, kas piedāvāts Dieva Kunga lotospēdām un sajaukts ar tulasī koka lapām], tūlīt var iegūt tādu pašu svētību, kādu dod desmittūkstoš ziedošanas ceremonijas.»

Čaranāmritas dzeršana

No rīta pirms ģērbšanas Kunga Dievība tiek mazgāta, un ūdeni, kas izmantots mazgāšanā, sauc par čaranāmritu. Smaržīgais ūdens, kuram klāt ir ziedlapiņas, rit pār Kunga lotospēdām, un pēc tam tas tiek savākts un sajaukts ar jogurtu. Tādā veidā čaranāmrita ir ne tikai ļoti garšīga un smaržīga, bet tai ir arī ārkārtīgi liela garīgā vērtība. Kā teikts Padma Purānā, pat tāds cilvēks, kurš nekad nav varējis dot dāvanas, nekad nav varējis veikt lielas ziedošanas ceremonijas, nekad nav spējis apgūt Vēdas un nekad nav varējis godināt Kungu — citiem vārdiem sakot, cilvēks, kurš nekad nav darījis neko dievbijīgu —, var ieiet Dieva valstībā, ja viņš vienkārši padzeras čaranāmritu, kas tiek turēta templī. Templī čaranāmrita parasti atrodas lielā traukā. Bhaktas, kuri ierodas templī un noliecas Dievības priekšā, pazemīgi izdzer trīs lāses čaranāmritas un bauda pārpasaulīgu svētlaimi.

Dievībām piedāvātu smaržkociņu un ziedu aromāta ieelpošana

«Hari-bhakti-sudhodajā» par templī piedāvātiem smaržkociņiem ir teikts: «Kad bhaktas ieelpo jauko, Dievībām piedāvāto smaržkociņu aromātu, viņi tūlīt atbrīvojas no materiālo sārņu indes radītajām sekām, gluži tāpat kā cilvēks izveseļojas no čūskas kodiena, ieelpojot noteiktu zāļu smaržu.» Šī panta skaidrojums ir tāds, ka džungļos aug noteikta zāle, ar kuru pratēji māk atgriezt pie samaņas čūsku sakostos. Ieelpojot šīs zāles smaržu, cilvēks tūlīt atbrīvojas no indīgas čūskas kodiena radītajām sekām. Tas ir ļoti labs piemērs: kad cilvēks ierodas templī un ieelpo Dievībām piedāvāta smaržkociņa aromātu, viņš atbrīvojas no saviem materiālajiem sārņiem.

Kad bhakta iet uz templi, viņam vienmēr kaut kas jāpiedāvā Dievībai — auglis, ziedi, smaržkociņi utt. Ja cilvēks nevar ziedot naudu, tad jāveltī kaut kas cits. Indijā ir tāda paraža, ka visas dāmas un kungi, kas no rīta ierodas templī, atnes daudz dažādu lietu. Var piedāvāt pat sauju rīsu vai sauju miltu. Ir tāds noteikums, ka cilvēks nedrīkst iet pie svētā vai pie Dievības templī, neko nepiedāvājot. Velte var būt ļoti vienkārša, un tā var būt arī ļoti dārga. Var piedāvāt pat ziedu, nelielu augli, mazliet ūdens — to, kas ir iespējams. Tādējādi, kad bhakta no rīta atnāk kaut ko piedāvāt Dievībai, viņš noteikti ieelpo smaržkociņu aromātu un tādā veidā tūlīt atbrīvojas no materiālās esamības indes.

Tantra-šāstrā teikts: «Ja cilvēks ieelpo tempļa Dievībai piedāvātas ziedu vītnes smaržu, viņa grēcīgās darbības važas tūlīt tiek sarautas. Un, pat ja cilvēkam nav grēku, viņš, ieelpojot piedāvāto puķu smaržu, no mājāvādī [impersonālista] var kļūt par bhaktu.» Tam ir vairāki piemēri, no kuriem galvenais ir četru Kumāru pilnveidošanās. Viņi bija impersonālisti, mājāvādī, bet, ieelpojuši templī piedāvātu smaržkociņu un ziedu aromātu, kļuva par bhaktām. No minētā panta var saprast, ka mājāvādī jeb impersonālisti ir zināmā mērā aptraipīti. Viņi nav tīri.

Šrīmad Bhāgavatamā apstiprināts: «Ja cilvēks nav atbrīvojies no visām grēcīgās darbības sekām, tad viņš nevar būt tīrs bhakta. Tīrs bhakta vairs nešaubās par to, ka Dieva Personība ir visaugstākā, un tāpēc viņš garīgi kalpo, apzinoties Krišnu.» Līdzīgi vārdi ir arī Agastja-samhitā: lai šķīstītu nāsis no netīrības, mums jāieelpo templī Krišnam piedāvātu ziedu smarža.

Pieskaršanās Dievībai

Višnu-dharmotarā runāts par pieskaršanos Dieva Kunga lotospēdām. Tur ir teikts: «Pieskarties Dievības augumam drīkst tikai tas, kuram ir vaišnava iesvētība un kurš garīgi kalpo Krišnas apziņā.» Indijā Gandija politiskās kustības laikā daudziem nepatika tas, ka zemas kārtas cilvēkiem, kā sētniekiem un čandāliem, saskaņā ar Vēdu principiem nav atļauts ieiet templī. Aizliegums pastāv tāpēc, ka šie ļaudis savos paradumos ir netīri, taču tajā pat laikā viņiem ir dotas citas iespējas, un tīru bhaktu sabiedrībā viņi var pacelties augstākajā garīgās kalpošanas pakāpē. Ja cilvēks ir piedzimis zemas kārtas ģimenē, tas vēl nenozīmē, ka viņam viss ir liegts, taču šim cilvēkam jāattīrās. Vajadzīgs kāds attīrīšanās paņēmiens. Gandijs vēlējās visus padarīt tīrus, vienkārši nosaucot viņus par haridžanām («Dieva bērniem»), un tāpēc starp tempļu īpašniekiem un Gandija sekotājiem notika sīva cīņa.

Jebkurā gadījumā likums ir tas, ko saka visi raksti, — ja cilvēks ir šķīstījies, tad viņš var ieiet templī. Tā tas tiešām ir. Ienākt templī un pieskarties Dievībai nevar kurš katrs, bet tikai tie, kas pienācīgā veidā saņēmuši iesvētību un labi ievēro visus likumus un ierobežojumus. Un tas, kurš, ievērojot šos vadošos principus, pieskaras Dievības augumam, vienā mirklī atbrīvojas no materiālo grēku sārņiem, un visas viņa vēlmes vienā mirklī piepildās.

Skatīšanās uz Dievību

Varāha Purānā teikts, cik svētīgi ir raudzīties uz Šrī Krišnas Dievību templī. Bhakta saka: «Mans dārgais Vasundhara! Tam, kurš dodas uz Vrindāvanu un apskata Govindadēvas Dievību, vairs nav jānonāk Jamarādžas tiesā, un viņš drīkst pacelties uz augstākajām planētām, kur mīt padievi.» Tas nozīmē, ka pat parasts cilvēks, kurš dodas uz Vrindāvanu ziņkārības dēļ un nejauši ieiet templī, it īpaši, ja tas ir Govindadēvas templis, noteikti nonāk labākos apstākļos — varbūt ne garīgajā valstībā, taču uz augstākajām planētām gan. Tas nozīmē, ka, vienkārši apskatot Govindas Dievību, kas atrodas Vrindāvanā, cilvēks panāk to, ko parasti var sasniegt ar daudziem dievbijīgiem darbiem.

Piedalīšanās āratī un Dievam Kungam veltītos svētkos
Skanda Purānā aprakstīts, ko cilvēks var gūt, noskatoties Dievības āratī (godināšanu): «Ja kāds āratī laikā redz Dieva Kunga seju, tad viņš var atbrīvoties no daudzu tūkstošu un miljonu gadu laikā pastrādāto grēku sekām. Viņam tiek piedota pat brāhmana nogalināšana un citas aizliegtas darbības.»

Kā mēs jau paskaidrojām, cilvēks var piedalīties dažādās svinībās, tādās kā Krišnas dzimšanas diena, Kunga Rāmačandras dzimšanas diena, slavenu vaišnavu dzimšanas dienas, Džhulan-jātras ceremonija, kad Kungs sēž šūpolēs, un Dola-jātra (šie svētki tiek svinēti martā par godu Kunga darbībai). Visos svētkos Kungs ratos brauc pa dažādām pilsētas ielām, lai ļaudis varētu Viņu redzēt un tādējādi gūt svētību. Bhavišja Purānā teikts: «Pat ja čandāls [suņu ēdājs] ziņkārības dēļ šādas ceremonijas laikā paskatās uz Kungu, kurš brauc ratos, viņš tūlīt ir uzskatāms par vienu no Višnu pavadoņiem.»

Agni Purānā teikts: «Ikviens, kas ar prieku skatās, kā notiek Dievības godināšana templī, sasniedz Pančarātrā aprakstītās krija-jogas mērķi.» Krija-joga ir ļoti līdzīga garīgās kalpošanas praksei, taču tā ir īpaši domāta mistiskajiem jogiem. Citiem vārdiem sakot, ar šo pakāpenisko paņēmienu mistiskie jogi galu galā nonāk līdz garīgajai kalpošanai Dievam Kungam.


Tālāk: 10. nodaļa

Saturs Bibliotēka