Bhakti nektārs desmitā nodaļa

null

Desmitā nodaļa

Klausīšanās un
atcerēšanās paņēmieni

Klausīšanās

Krišnas apziņa un garīgā kalpošana sākas ar klausīšanos, ko sanskritā sauc par šravanu. Visiem ļaudīm jāsaņem iespēja pievienoties bhaktām, lai viņi varētu klausīties. Klausīšanās ir ļoti svarīga attīstībai Krišnas apziņā. Kad cilvēks savu dzirdi izmanto jogā, lai uzklausītu pārpasaulīgās skaņas, viņš pavisam drīz attīrās un šķīsta savu sirdi. Kungs Čaitanja apstiprināja, ka klausīšanās ir ļoti svarīga. Tā attīra piesārņoto sirdi, un tādā veidā būtne pavisam drīz var uzsākt garīgo kalpošanu un izprast Krišnu.

Garuda Purānā ļoti labi aprakstīts, cik svarīga ir klausīšanās. Tur teikts: «Būtne, kura saistīta dzīvo materiālajā pasaulē, ir gluži kā čūskas sakosts cilvēks, kas guļ bez samaņas. Saistītā būtne līdzinās čūskas sakostam cilvēkam tajā ziņā, ka gan vienu, gan otru nesamaņu var pārtraukt ar mantras skaņu.» Ja cilvēku sakož čūska, viņš tūlīt nenomirst, bet vēl kādu laiku guļ bezsamaņā. Ikviens, kurš atrodas materiālajā pasaulē, arī guļ, jo viņš nezina ne sevi, ne savu īsteno pienākumu, ne savas attiecības ar Dievu. Materiālistiskā dzīve nozīmē to, ka cilvēku ir sakodusi maijas jeb maldu čūska; un tā viņš bez Krišnas apziņas ir gandrīz nedzīvs. Ja cilvēku sakodusi čūska un viņš ir pamiris, tad viņu var atdzīvināt ar noteiktu mantru. Prasmīgi cilvēki ar mantru spēj to izdarīt. Gluži tāpat, ja cilvēks guļ nāvīgajā materiālās dzīves bezsamaņā, viņu var atgriezt Krišnas apziņā ar mahā-mantru: Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē.

Šrīmad Bhāgavatamas ceturtā dziedājuma divdesmit devītās nodaļas 40. pantā Šukadēva Gosvāmī stāsta Mahārādžam Parīkšitam, cik svarīgi ir klausīties par Kunga spēlēm: «Mans dārgais valdniek! Cilvēkam ir jāuzturas vietā, kur diženie āčārjas [svētie skolotāji] stāsta par Dieva Kunga pārpasaulīgo darbību, un klausoties jābauda nektāra upe, kas plūst no šo diženo personību mēnesim līdzīgajām sejām. Ja cilvēks ar lielu vēlēšanos turpina klausīties šīs pārpasaulīgās skaņas, viņš noteikti atbrīvojas no materiālā izsalkuma, slāpēm, bailēm un nožēlas, kā arī no visiem materiālās esamības maldiem.»

Vēl Šrī Čaitanja Mahāprabhu iesaka nodarboties ar klausīšanos tāpēc, ka tas ir sevis apzināšanās paņēmiens šajā Kali laikmetā. Šajā laikmetā ir ļoti grūti pilnībā sekot vadošajiem principiem un apgūt Vēdas, kā tas bija ieteikts agrāk. Taču, ja cilvēks uzklausa to, ko saka diženi bhaktas un āčārjas, viņš tādā veidā var atbrīvoties no visiem materiālajiem sārņiem. Tāpēc Čaitanja Mahāprabhu iesaka vienkārši uzklausīt autoritātes, kas ir īsteni Dieva Kunga bhaktas. Ja kāds runā, lai nopelnītu naudu, tad klausīties viņu nav jēgas. Ja mēs uzklausīsim tos, kuri patiešām ir apzinājušies sevi, tad nektāra upes, līdzīgas tām, kas tek uz Mēness, plūdīs mūsu ausīs. Šāda līdzība ir izmantota minētajā pantā.

Kā teikts Bhagavad-gītā, materiālistisks cilvēks var atbrīvoties no savām materiālajām vēlmēm, tikai nonākot Krišnas apziņā. Ja cilvēks neatrod augstāku nodarbošanos, viņš nespēj atteikties no savas zemākās nodarbošanās. Materiālajā pasaulē viss darbojas zemākās enerģijas maldinājuma varā, bet, kad cilvēkam rodas iespēja baudīt augstākās enerģijas darbību — Krišnas darbību, tad viņš aizmirst visus zemākos priekus. Kad Krišna runā Kurukšētras kaujas laukā, materiālistam liekas, ka tā ir divu draugu saruna, taču patiesībā no Šrī Krišnas mutes plūst nektāra upe. Ardžuna uzklausa šo skaņu un tādā veidā atbrīvojas no visiem materiālo raižu maldiem.

Šrīmad Bhāgavatamas divpadsmitā dziedājuma trešās nodaļas 15. pantā ir teikts: «Tam, kurš vēlas tīru garīgo kalpošanu pārpasaulīgo skaņu slavinātajam Kungam Krišnam, vienmēr jāklausās stāsti par Viņa godību un pārpasaulīgajām īpašībām. Tādā veidā bhaktas sirdī noteikti tiks iznīcināts viss, kas nav svētīgs.»

Kunga žēlastības gaidīšana

Desmitā dziedājuma četrpadsmitās nodaļas 8. pantā teikts: «Mans dārgais Kungs! Ja cilvēks pastāvīgi gaida, ka Tu viņam dosi savu bezcēloņu žēlastību, un panes savu agrāko grēku sekas, no visas sirds pazemīgi noliecoties Tavā priekšā, tad viņš noteikti ir atbrīves cienīgs, jo ir ieguvis tiesības uz šo atbrīvi.»

Šie Šrīmad Bhāgavatamas vārdi ir jāņem vērā visiem bhaktām. Bhaktam nevajag cerēt, ka viņš tūlīt tiks atbrīvots no savu agrāko grēku sekām. No tām nav brīva neviena saistītā dvēsele, jo materiālā esamība ir pastāvīga agrākās darbības baudīšana un izciešana. Tam, kurš ir beidzis savu materiālo darbību, vairs nav jāpiedzimst. Tas ir iespējams, tikai uzsākot darbību Krišnas apziņā, jo šāda darbība nerada sekas. Tāpēc, kad cilvēks ir sasniedzis pilnību Krišnas apziņas darbībā, viņam vairs nav jāpiedzimst materiālajā pasaulē. Bhaktam, kurš vēl nav pilnībā atbrīvojies no darbības sekām, par spīti jebkādiem šķēršļiem, jāturpina nopietni darboties Krišnas apziņā. Kad rodas šādi šķēršļi, bhaktam vienkārši jādomā par Krišnu un jācer uz Viņa žēlastību; tas ir vienīgais mierinājums. Ja bhakta dzīvo ar šādu apziņu, viņš noteikti nonāk Dieva valstībā. Darbojoties tādā veidā, cilvēks iegūst tiesības uz Dieva valstību. Šajā pantā ir izmantots vārds «dāja-bhāk». «Dāja-bhāk» norāda uz dēlu, kas kļūst par likumīgo sava tēva īpašuma mantinieku. Gluži tāpat tīrs bhakta, kurš ir gatavs pildīt Krišnas apziņas pienākumus par spīti visām grūtībām, iegūst likumīgas tiesības nonākt pārpasaulīgajā valstībā.

Atcerēšanās

Ja cilvēks tā vai citādi savā prātā izveido pastāvīgas attiecības ar Krišnu, tad šādas attiecības sauc par atcerēšanos. Par šo atcerēšanos ļoti jauki vārdi teikti Višnu Purānā: «Vienkārši atceroties Dieva Augstāko Personību, dzīvās būtnes kļūst piemērotas visu svētību iegūšanai. Tāpēc es vienmēr vēlos atcerēties nedzimušo un mūžīgo Dievu Kungu.» Padma Purānā par atcerēšanos ir teikts: «Es pazemīgi noliecos Visaugstā Kunga Krišnas priekšā, jo ikviens, kas Viņu atceras — vienalga, vai nāves brīdī vai dzīves laikā —, atbrīvojas no visām grēku sekām.»

Meditācija

Meditēt nozīmē vērst prātu uz domām par Dieva Kunga veidolu, Kunga īpašībām, Kunga darbību un kalpošanu Kungam. Meditācija nenozīmē prāta vēršanu uz kaut ko bezpersonisku vai uz tukšumu. Saskaņā ar Vēdu rakstiem, meditācija vienmēr ir vērsta uz Višnu veidolu.

Nrisimha Purānā ir runāts par meditāciju uz Dieva Kunga veidolu. Tur teikts: «Prāta vēršana meditācijā uz Dieva Augstākās Personības lotospēdām ir atzīta par pārpasaulīgu. Tā stāv pāri materiālajām sāpēm un priekiem. Ar šādu meditāciju pat vislielākais nelietis var atbrīvoties no savā dzīvē pastrādātajiem grēkiem.»

«Višnu Dharmā» runāts par meditāciju uz Dieva Kunga pārpasaulīgajām īpašībām. Tur ir teikts: «Tie, kas pastāvīgi darbojas Krišnas apziņā un atceras Kunga pārpasaulīgās īpašības, atbrīvojas no visām grēcīgās darbības sekām, un pēc šādas attīrīšanās viņi drīkst ieiet Dieva valstībā.» Citiem vārdiem sakot, ja cilvēks nav atbrīvojies no visām grēku sekām, viņš nevar ieiet Dieva valstībā. No grēku sekām var izvairīties, vienkārši atceroties Dieva Kunga veidolu, īpašības, spēles utt.

Padma Purānā par Dieva Kunga darbības atcerēšanos teikts: «Tas, kurš pastāvīgi meditē uz Dieva Kunga jaukajām spēlēm un brīnišķīgo darbību, noteikti atbrīvojas no visiem materiālajiem sārņiem.»

Dažās no Purānām minēti gadījumi, kad cilvēks, vienkārši meditējot uz bhakti darbību, ir sasniedzis vēlamo iznākumu un vaigu vaigā skatījis Dieva Augstāko Personību. Šajā sakarībā var pastāstīt gadījumu, kas aprakstīts «Brahma-vaivarta Purānā». Reiz Dienvidindijā, Pratišthānapuras pilsētā, dzīvoja kāds brāhmans, kurš bija diezgan nabadzīgs, tomēr apmierināts. Brāhmans uzskatīja, ka viņam savu agrāko grēku dēļ un pēc Krišnas gribas nav pietiekami daudz naudas un bagātību. Tāpēc viņš īpaši nebēdājās par materiālo trūkumu un dzīvoja mierīgi. Brāhmans bija ļoti vaļsirdīgs, un reizēm viņš gāja klausīties, ko runā diženas, sevi apzinājušās dvēseles. Reiz viņš rūpīgi klausījās par to, kā jādarbojas vaišnavam, un uzzināja, ka šo darbību var veikt arī meditācijā. Citiem vārdiem sakot, ja cilvēks pats nespēj veikt vaišnava pienākumus, viņš var meditēt uz šo darbību un tādā veidā sasniegt to pašu. Tā kā brāhmans bija diezgan trūcīgs, viņš nolēma, ka prātā meditēs uz krāšņu un karalisku bhakti darbību, un sāka tā darīt.

Reizēm viņš mazgājās Godāvarī upē. Pēc mazgāšanās viņš mēdza apsēsties kādā klusā vietā upes krastā, un, nodarbojoties ar jogas vingrinājumiem un prānājāmu — parastajiem elpošanas vingrinājumiem, viņš vērsa savu prātu uz vienu mērķi. Šie elpošanas vingrinājumi ir domāti, lai mehāniski vērstu prātu uz kādu noteiktu priekšmetu. To var panākt ar elpošanas vingrinājumiem, kā arī ar dažādiem jogas paņēmieniem. Agrākajos laikos pat parastie ļaudis zināja, kā vērst savu prātu uz Dievu Kungu un kā atcerēties Viņu; un brāhmans darīja to pašu. Vēršot prātu uz Dieva Kunga veidolu, brāhmans meditācijā iedomājās, ka viņš skaisti ietērpj Kungu dārgās drēbēs, izgrezno Viņu ar rotājumiem, kroni un citiem priekšmetiem. Tad viņš pazemīgi sveicināja Kungu, noliecoties Viņa priekšā. Pabeidzis ģērbšanu, brāhmans iztēlojās, ka viņš rūpīgi slauka templi. Pēc tam brāhmans iedomājās, ka viņam ir ļoti daudz zelta un sudraba krūžu un ar šīm krūzēm viņš dodas uz upi un piepilda tās ar svēto ūdeni. Brāhmans ņēma ūdeni ne vien no Godāvarī, bet arī no Gangas, Jamunas, Narmādas un Kāvērī. Parasti vaišnavs, godinot Kungu, ņem ūdeni no visām šīm upēm ar mantru, taču brāhmans nevis skaitīja mantru, bet iztēlojās, ka viņš pats zelta un sudraba krūzēs smeļ ūdeni no visām šīm upēm. Tad viņš paņēma visu, kas vajadzīgs godināšanai, — ziedus, augļus, smaržkociņus un sandalkoka pastu. Viņš sagādāja visu, kas jāliek Dievības priekšā. Tad visi šie ūdeņi, ziedi un smaržīgie priekšmeti ļoti rūpīgi tika piedāvāti Dievībām, lai Tās iepriecinātu. Pēc tam brāhmans paveica āratī un izdarīja visu, kas nepieciešams godināšanā, saskaņā ar vadošajiem principiem.

Brāhmans tā darīja katru dienu daudzus jo daudzus gadus pēc kārtas. Tad kādu dienu brāhmans meditācijā iztēlojās, ka viņš ir sagatavojis saldos rīsus ar pienu un cukuru un piedāvājis tos Dievībai. Tomēr viņš nebija īpaši apmierināts, jo saldie rīsi bija tikko pagatavoti un nebija vēl atdzisuši. (Šo ēdienu, saldos rīsus, nevajag ēst karstu. Jo aukstāki ir saldie rīsi, jo labāk tie garšo.) Lai gan kopš rīsu pagatavošanas bija pagājis pavisam neilgs laiks, brāhmans gribēja pieskarties traukam un pārbaudīt, vai tie jau ir pietiekami atdzisuši un Kungs tos var baudīt. Taču, pieskāries saldo rīsu traukam, viņš tūlīt apdedzināja pirkstu. Meditācija pārtrūka. Brāhmans skatījās uz pirkstu un redzēja, ka tas ir apdedzināts. Viņš ļoti brīnījās, kā tas varēja notikt. Viņš bija pieskāries karstajam saldo rīsu traukam meditācijā un nebija domājis, ka tādā veidā patiešām var apdedzināt pirkstu.

Kamēr brāhmans tā domāja, Vaikunthas Kungs Nārājana, kurš sēdēja kopā ar laimes dievieti Lakšmī, sāka priecīgi smaidīt. To redzot, visas laimes dievietes, kas kalpoja Kungam, ļoti vēlējās zināt, kāpēc Kungs Nārājana smaida, un jautāja to Viņam. Taču Kungs neko neatbildēja, bet lūdza atvest brāhmanu. Pēc mirkļa brāhmans ar Vaikunthas gaisa kuģi jau bija atlidojis pie Kunga Nārājanas. Tad Kungs brāhmana klātbūtnē pastāstīja laimes dievietēm visu, kas noticis. Brāhmans nevarēja vien nopriecāties par to, ka nonācis mūžīgajā Vaikunthā pie Kunga un Lakšmī. Šis piemērs parāda, ka Kungs ir visucaurstrāvojošs, lai gan Viņš atrodas savā mājvietā. Būdams Vaikunthā, Kungs atradās arī brāhmana sirdī, kad tas Viņu meditācijā godināja. No šī piemēra mēs varam saprast, ka Kungs pieņem pat to, ko bhaktas Viņam piedāvā meditācijā, un tā tie var sasniegt vēlamo mērķi.


Tālāk: 11. nodaļa

Saturs Bibliotēka