Bhakti nektārs pirmā nodaļa

null

Pirmā nodaļa

Tīras garīgās
kalpošanas raksturojums

Kungs Šrī Krišna ir Dieva Augstākā Personība, visu cēloņu cēlonis, visu rasu jeb attiecību avots. Šīs rasas ir neitralitāte (pasīva pielūgšana), kalpošana, draudzība, vecāku attieksme, mīlētāju attiecības, smiešanās, līdzcietība, bailes, bruņnieciskums, šausmas, izbrīns un sabrukums. Krišna ir augstākais un vispievilcīgākais veidols, un ar savām neierobežotajām un pārpasaulīgi pievilcīgajām īpašībām Viņš ir savaldzinājis visas gopī, kuras vada Tāraka, Pālika, Šjāma, Lalita un, visbeidzot, Šrīmatī Rādhārānī. Es lūdzu Kunga žēlastību, lai «Bhakti nektāra» rakstīšanas gaitā nerastos nekādi šķēršļi un es godam izpildītu šo Viņa Dievišķās Žēlastības Šrī Šrīmad Bhaktisidhāntas Sarasvatī Gosvāmī Prabhupādas izteikto vēlēšanos.

Es pazemīgi noliecos pie Šrīlas Rūpas Gosvāmī Prabhupādas un Šrīlas Bhaktisidhāntas Sarasvatī Gosvāmī Prabhupādas lotospēdām, jo viņi mani iedvesmoja sastādīt šo grāmatas «Bhakti-rasāmrita-sindhu» izklāstu. Šis darbs apraksta cildeno garīgās kalpošanas zinātni tā, kā to sludināja Šrī Čaitanja Mahāprabhu, kurš pirms piecsimt gadiem ieradās Indijā, Rietumbengālijā, lai izplatītu Krišnas apziņas kustību.

Šrīla Rūpa Gosvāmī sāk šo diženo grāmatu, pazemīgi godinot Šrī Sanātanu Gosvāmī — savu vecāko brāli un garīgo skolotāju —, un viņš lūdz, lai «Bhakti-rasāmrita-sindhu» Šrī Sanātanam Gosvāmī patiktu. Vēl viņš lūdz, lai šis nektāra okeāns Šrī Sanātanam Gosvāmī vienmēr sagādātu pārpasaulīgu prieku kalpošanā Rādhai un Krišnam.

Mēs pazemīgi noliecamies visu diženo bhaktu un āčārju (svēto skolotāju) priekšā. Viņi tiek salīdzināti ar šī lielā nektāra okeāna haizivīm, kam nerūp dažādās atbrīves upes. Impersonālistiem ļoti patīk saplūšana ar Visaugstāko: tā ir kā upju saplūšana ar okeānu. Okeāns var tikt salīdzināts ar atbrīvi, un upes — ar visiem dažādajiem ceļiem uz to. Impersonālisti mīt upes ūdenī, kas galu galā sajaucas ar okeānu. Taču viņi nezina, ka okeānā, tāpat kā upēs, ir neskaitāmi daudz iemītnieku. Haizivis, kuras peld okeānā, nedomā par upēm, kas tajā ietek. Bhaktas mūžīgi dzīvo garīgās kalpošanas okeānā, un upes viņiem nerūp. Citiem vārdiem sakot, tīrie bhaktas vienmēr atrodas pārpasaulīgas mīlestības pilnā kalpošanas okeānā, un viņiem nav nekāda sakara ar citiem paņēmieniem, kuri tiek salīdzināti ar upēm, kas tikai ar laiku sasniedz okeānu.

Šrīla Rūpa Gosvāmī lūdz savu garīgo skolotāju Šrīlu Sanātanu Gosvāmī, lai «Bhakti-rasāmrita-sindhu», t.i., «Garīgās kalpošanas tīrā nektāra okeāns», būtu aizsargāts no tādiem cilvēkiem, kas visu pieņem tikai ar loģikas argumentiem, jo viņi gluži nevajadzīgi iejaucas garīgās kalpošanas zinātnē. Šrīla Rūpa Gosvāmī salīdzina viņu argumentus un loģiku ar vulkāna izvirdumiem okeāna vidū. Tur šādi izvirdumi nevar nodarīt gandrīz nekādu ļaunumu; gluži tāpat tie, kas nostājas pret garīgo kalpošanu Dievam Kungam un izvirza dažādas filozofiskas tēzes par augstāko pārpasaulīgo apzināšanos, nespēj saviļņot šo lielo garīgās kalpošanas okeānu.

Grāmatas «Bhakti-rasāmrita-sindhu» autors Šrīla Rūpa Gosvāmī pazemīgi atzīst, ka viņš tikai cenšas izplatīt Krišnas apziņu pa visu pasauli, lai gan, kā viņš pats uzskata, ir nepiemērots šim darbam. Visiem Krišnas apziņas kustības sludinātājiem jāseko Šrīlas Rūpas Gosvāmī piemēram un jādarbojas ar tādu pašu attieksmi. Mēs nedrīkstam uzskatīt sevi par lieliem sludinātājiem. Mums vienmēr jāatceras, ka esam tikai agrāko āčārju vēlmju izpildītāji un, tikai sekojot viņu piemēram, mēs spēsim kaut kā palīdzēt cilvēcei, kura tik ļoti cieš.

«Bhakti-rasāmrita-sindhu» ir sadalīta četrās daļās, gluži tāpat kā okeāns reizēm tiek dalīts četrās daļās, un katrā no šīm daļām vēl ir savas apakšnodaļas. Sākotnēji grāmatas «Bhakti-rasāmrita-sindhu» okeāns, tāpat kā ūdens okeāns, ir sadalīts austrumu, dienvidu, rietumu un ziemeļu daļās, bet to dažādās apakšnodaļas tiek sauktas par viļņiem. Tāpat kā okeānā gan austrumu, gan dienvidu, gan rietumu, gan ziemeļu malā vienmēr ir dažādi viļņi, arī darbā «Bhakti-rasāmrita-sindhu» ir dažādi viļņi. Pirmajā daļā ir četri viļņi, no kuriem pirmais ir vispārīgs garīgās kalpošanas apraksts. Otrais attiecas uz garīgās kalpošanas izpildes vadošajiem principiem, bet trešajā aprakstīta garīgā kalpošana ekstāzē. Ceturtais vilnis ir galamērķis — mīlestība uz Dievu. Tas viss ir sīki aprakstīts, minot dažādas pazīmes.

Autoritāšu atzītos bhakti jeb garīgās kalpošanas aprakstus, sekojot agrāko āčārju norādījumiem, var apkopot vienā Šrīlas Rūpas Gosvāmī teikumā: «Cilvēks nodarbojas ar augstākā līmeņa garīgo kalpošanu tad, ja viņš tiecas pilnībā darboties Krišnas apziņā un ar labvēlīgu attieksmi kalpot Kungam.» Tas nozīmē, ka cilvēks var apzināties Krišnu arī ar nelabvēlīgu attieksmi, taču to nevar uzskatīt par tīru garīgo kalpošanu. Tīrai garīgai kalpošanai jābūt brīvai no tieksmes pēc jebkādiem materiāliem labumiem vai jutekļu apmierināšanas, jo šīs tieksmes tiek izkoptas auglīgā darbībā un filozofiskā prātošanā. Ļaudis parasti darbojas dažādos veidos, lai iegūtu kaut kādus materiālus labumus, un lielākā daļa filozofu runā par pārpasaulīgo apzināšanos, žonglējot ar vārdiem un sarakstot biezus sējumus ar prātojumiem. Tīrai garīgai kalpošanai vienmēr jābūt brīvai no šādas auglīgas darbības un filozofiskiem prātojumiem. Krišnas apziņa jeb tīra garīgā kalpošana jāmācās no autoritātēm, kalpojot spontānā mīlestībā.

Garīgā kalpošana ir noteiktas apziņas izkopšana. Tā nav tikai laika tērēšana cilvēkiem, kuriem vienkārši patīk būt bezdarbīgiem vai veltīt savu laiku klusai meditācijai. Tiem, kas to vēlas, pastāv daudz dažādu paņēmienu, taču Krišnas apziņas izkopšana ir citāda. Šrīla Rūpa Gosvāmī to pasaka ar vārdu «anušīlana». Anušīlana ir apziņas izkopšana, sekojot agrākajiem skolotājiem (āčārjām). Apziņas izkopšana nozīmē darbību. Ja nav darbības, apziņa pati par sevi nespēj mums palīdzēt. Darbība var būt divējāda: viena var būt vērsta uz kāda noteikta mērķa sasniegšanu, bet otra — uz to, lai izvairītos no nelabvēlīgiem apstākļiem. Sanskritā šos darbības veidus apzīmē ar vārdiem «pravriti» un «nivriti» — pozitīvā un negatīvā darbība. Negatīvai darbībai ir ļoti daudz piemēru. Teiksim, slimam cilvēkam jābūt ļoti uzmanīgam un jādzer zāles, lai izvairītos no vēl nopietnākiem sarežģījumiem.

Tie, kuri izkopj garīgo dzīvi un nodarbojas ar garīgo kalpošanu, vienmēr ir darbīgi. Darbību var veikt ar ķermeni un ar prātu. Domāšana, jušana un vēlēšanās ir prāta darbības, un, ja mēs vēlamies kaut ko darīt, tad šī darbība izpaužas caur rupjajiem ķermeņa jutekļiem. Tālab mums vienmēr jācenšas domāt par Krišnu un par to, kā Viņu iepriecināt, sekojot diženo āčārju un sava garīgā skolotāja piemēram. Pastāv ķermeņa darbība, prāta un runas darbība. Cilvēks, kurš apzinās Krišnu, izmanto savus vārdus, lai sludinātu Dieva Kunga godību. To sauc par kīrtanu. Krišnas apziņas cilvēks vienmēr domā par Dieva Kunga darbiem — par Viņa sacīto Kurukšētras kaujas laukā vai par Viņa spēlēm Vrindāvanā kopā ar bhaktām. Tādā veidā cilvēks vienmēr var domāt par Dieva Kunga darbiem un spēlēm. Tāda ir Krišnas apziņas izkopšana prātā.

Gluži tāpat mēs varam dažādos veidos kalpot ar savu ķermeni. Taču visai šai darbībai jābūt saistītai ar Krišnu. Šī saikne veidojas, kad mēs saistām sevi ar īstenu garīgo skolotāju, kurš ir tiešs Krišnas pārstāvis mācekļu pēctecībā. Tāpēc ķermeniskā darbība Krišnas apziņā ir jāveic garīgā skolotāja vadībā, un tas jādara ar ticību. Saiknes nodibināšanu ar garīgo skolotāju sauc par iesvētību. No tā brīža, kad cilvēks saņem garīgā skolotāja iesvētību, starp Krišnu un cilvēku, kurš cenšas izkopt Krišnas apziņu, izveidojas saistība. Nesaņemot iesvētību no īstena garīgā skolotāja, nevar būt patiesas saistības ar Krišnas apziņu.

Krišnas apziņas izkopšana nav materiāla. Dievam Kungam ir trīs vispārīgas enerģijas: ārējā, iekšējā un robeženerģija. Dzīvās būtnes tiek sauktas par robeženerģiju, un materiālā kosmiskā izpausme ir ārējās jeb materiālās enerģijas darbības radīta. Vēl pastāv garīgā valstība, kas ir iekšējās enerģijas izpausme. Dzīvās būtnes, kas tiek sauktas par robeženerģiju, darbojoties zemākās — ārējās enerģijas ietekmē, veic materiālu darbību. Bet, kad būtnes darbojas iekšējās jeb garīgās enerģijas ietekmē, tad tā ir darbošanās Krišnas apziņā. Tas nozīmē, ka diženas dvēseles jeb diženi bhaktas nav pakļauti materiālās enerģijas valdzinājumam. Gluži otrādi — viņi darbojas garīgās enerģijas aizsardzībā. Jebkura darbība, kas veikta, garīgi kalpojot jeb apzinoties Krišnu, notiek tiešā garīgās enerģijas vadībā. Citiem vārdiem sakot, enerģija savā ziņā ir spēks, un šis spēks var tikt garīgots ar īstena garīgā skolotāja un Krišnas žēlastību.

Krišnadāsas Kavirādžas Gosvāmī grāmatā «Čaitanja-čaritāmrita» Kungs Čaitanja norāda, ka cilvēks, kurš ar Krišnas žēlastību sastop īstenu garīgo skolotāju, ir ļoti veiksmīgs. Ja cilvēks nopietni vēlas pilnveidoties garīgajā dzīvē, Krišna viņam dod saprātu, kas vajadzīgs, lai sastaptu īstenu garīgo skolotāju; un tad ar garīgā skolotāja žēlastību cilvēks pilnveidojas Krišnas apziņā. Tādējādi visa darbība Krišnas apziņas laukā ir tieši pakļauta garīgajai enerģijai — Krišnam un garīgajam skolotājam. Tai nav nekāda sakara ar materiālo pasauli. Sakot «Krišna», mēs runājam par Dieva Augstāko Personību un Viņa daudzajiem izvērsumiem. Viņa izvērsumi ir Viņa pilnīgās neatņemamās daļiņas, Viņa savrupās neatņemamās daļiņas un Viņa dažādās enerģijas. Citiem vārdiem sakot, «Krišna» nozīmē visu un ietver sevī visu. Taču parasti ar vārdu «Krišna» mēs apzīmēsim Krišnu un Viņa personiskos izvērsumus. Krišna izvērš sevi par Baladēvu, Sankaršanu, Vāsudēvu, Anirudhu, Pradjumnu, Rāmu, Nrisimhu un Varāhu, kā arī daudziem citiem avatāriem un neskaitāmiem Višnu izvērsumiem. Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka viņu ir tik daudz kā okeānā viļņu — tie nav saskaitāmi. Tādējādi Krišna sevī ietver visus šos izvērsumus, kā arī savus tīros bhaktas. Brahma-samhitā teikts, ka Krišnas izvērsumi ir mūžības, svētlaimes un zināšanu pilni.

Garīgi kalpot nozīmē, apzinoties Krišnu, tiekties pēc darbības, kas sagādā Visaugstajam Kungam Krišnam pārpasaulīgu prieku; un neviena darbība, kas nav labvēlīga pārpasaulīgajam Dievam Kungam, nevar tikt uzskatīta par garīgo kalpošanu. Piemēram, tādi vareni dēmoni kā Rāvana, Kamsa un Hiranjakašipu pastāvīgi domāja par Krišnu, taču domāja par Viņu kā par ienaidnieku. Šādu domāšanu nevar uzskatīt par bhakti jeb Krišnas apziņu.

Impersonālisti reizēm izprot garīgo kalpošanu nepareizi tajā ziņā, ka tie atdala Krišnu no Viņa spēlēm un visa, kas ar Viņu saistīts. Piemēram, Bhagavad-gīta ir teikta Kurukšētras kaujas laukā, un impersonālisti apgalvo, ka Krišna ir nozīmīgs, turpretī Kurukšētras kaujas lauks — ne. Taču bhaktas zina gan to, ka Kurukšētras kaujas laukam pašam par sevi nav nekāda sakara ar bhaktu darbību, gan arī to, ka vārds «Krišna» nenozīmē tikai Krišnu vienu pašu. Krišna vienmēr ir kopā ar saviem pavadoņiem un visu, kas ar Viņu saistīts. Piemēram, ja kāds saka: «Iedodiet kaut ko paēst tam apbruņotajam cilvēkam,» tad tas nozīmē, ka ēdīs cilvēks, nevis viņa ieroči. Gluži tāpat Krišnas apziņā bhakta var domāt par piederumiem un vietām, kas saistītas ar Krišnu, piemēram, Kurukšētras kaujas lauku, bet nav tā, ka bhaktam rūpētu jebkurš kaujas lauks. Bhakta domā par Krišnu — par Viņa vārdiem, norādījumiem utt. Kaujas lauks ir svarīgs tikai tāpēc, ka tur ir bijis Krišna.

Tā īsos vārdos var pateikt, kas ir Krišnas apziņa. Bez šīs apjēgas cilvēks noteikti nespēs saprast, kāpēc bhaktas tā saista Kurukšētras kaujas lauks. Ja cilvēks domā par Krišnu, tad viņš domā arī par Krišnas dažādajām spēlēm un darbību.

Rūpas Gosvāmī darbā «Bhakti-rasāmrita-sindhu» doto tīra bhaktas definīciju īsi var pateikt šādiem vārdiem: bhaktas kalpošana ir labvēlīga un vienmēr saistīta ar Krišnu. Lai šāda darbība Krišnas apziņā saglabātos tīra, cilvēkam jāatbrīvojas no visām materiālajām vēlmēm un filozofiskiem prātojumiem. Visas vēlmes, izņemot vēlmi kalpot Kungam, ir materiālas. Ar vārdiem «filozofiski prātojumi» mēs saprotam tādus prātojumus, kas galu galā noved pie tukšuma vai impersonālisma filozofijas secinājumiem. Tam, kurš apzinās Krišnu, no šādiem secinājumiem nav nekāda labuma. Ar filozofisku prātošanu reti kad var nonākt pie secinājuma, ka jāgodina Vāsudēva — Krišna. Tas ir apstiprināts pašā Bhagavad-gītā. Tādā gadījumā filozofisko prātojumu galamērķim jābūt Krišnam un līdz ar to jāiegūst izpratne, ka Krišna ir viss — visu cēloņu cēlonis —, tāpēc nepieciešams uzticēt sevi Viņam. Ja cilvēks šo galamērķi sasniedz, tad filozofiskā attīstība ir labvēlīga, bet, ja filozofiskā prātošana noved pie tukšuma vai impersonālisma filozofijas secinājumiem, tad tā nav nekāda bhakti.

Par karmu jeb auglīgu darbību reizēm tiek saukta rituālu veikšana. Ir daudz tādu cilvēku, kuri ļoti pieķērušies Vēdās aprakstītajiem rituāliem. Bet, ja cilvēku saista tikai rituāli un viņš neizprot Krišnu, tad Krišnas apziņai šāda darbība nav labvēlīga. Patiesībā apzināties Krišnu var vienkārši klausoties, daudzinot, atceroties utt. Šrīmad Bhāgavatamā ir aprakstīti deviņi dažādi paņēmieni, un viss, kas tajos neietilpst, ir nelabvēlīgs Krišnas apziņai. Tādējādi cilvēkam vienmēr jāuzmanās, lai viņš nepagrimtu.

Vēl Šrīla Rūpa Gosvāmī šajā bhakti definīcijā min vārdu gjāna-karmādi. Šis karmādi (auglīgs darbs) sastāv no darbības, kas nevar mums palīdzēt sasniegt tīru garīgo kalpošanu. Arī daudzi tā saucamie atsacīšanās veidi nav labvēlīgi garīgajai kalpošanai Krišnas apziņā.

Vēl Šrīla Rūpa Gosvāmī citē definīciju, kas minēta Nārada-pančarātrā: «Cilvēkam jābūt brīvam no visiem materiālajiem apzīmējumiem un ar Krišnas apziņu jāattīrās no visiem materiālajiem sārņiem. Viņam jāatjauno sava tīrā būtība, t.i., jutekļi jāizmanto, lai kalpotu jutekļu īpašniekam.» Tādējādi, ja mēs ar saviem jutekļiem kalpojam īstenajam jutekļu īpašniekam, tad to sauc par garīgo kalpošanu. Saistītajā stāvoklī mēs izmantojam jutekļus, lai apmierinātu ķermeņa prasības. Ja šie paši jutekļi tiek izmantoti Krišnas vēlmju īstenošanai, tad mūsu darbība ir bhakti.

Kamēr vien cilvēks uzskata, ka viņš pieder kādai noteiktai ģimenei, sabiedrībai, vai pielīdzina sevi noteiktai personai, viņš ir apzīmējumu sasaistīts. Ja cilvēks pilnībā apzinās, ka viņš nepieder ne ģimenei, ne sabiedrībai, ne valstij, bet ir mūžīgi saistīts ar Krišnu, tad viņš saprot, ka visi spēki jāizmanto nevis tā saucamās ģimenes, sabiedrības vai valsts labad, bet gan Krišnas labā. Tāda ir mērķa tīrība un tīras garīgās kalpošanas pamats Krišnas apziņā.

Šrīmad Bhāgavatamas trešā dziedājuma divdesmit devītās nodaļas 12. un 13. pantā Šrīla Kapiladēva, sniedzot norādījumus savai mātei, runā par tīras garīgās kalpošanas iezīmēm: «Manu dārgo māt! Tie, kuri ir Mani tīrie bhaktas un kuriem nav tieksmes pēc materiāliem labumiem vai filozofiskas prātošanas, tik ļoti domā par kalpošanu Man, ka nekad nevēlas Man kaut ko lūgt, izņemot šo pašu kalpošanu. Viņi pat neprasa iespēju dzīvot Manā mājvietā kopā ar Mani.»

Pastāv pieci atbrīves veidi: saplūšana ar Dievu Kungu, dzīve uz Visaugstā Kunga planētas, tādas pašas ķermeniskās iezīmes kā Kungam, tāda pati varenība kā Kungam un uzturēšanās Kunga sabiedrībā. Bhakta ne tikai noraida materiālo jutekļu apmierināšanas iespēju, bet arī nevēlas nevienu no šiem pieciem atbrīves veidiem. Viņš ir apmierināts ar garīgo kalpošanu Kungam. Tāda ir tīras bhakti pazīme.

Šrīmad Bhāgavatamā minētajā Kapiladēvas izteikumā attēlots tīra bhaktas īstenais stāvoklis un definētas garīgās kalpošanas galvenās pazīmes. Pārējās garīgās kalpošanas pazīmes ir aprakstījis Rūpa Gosvāmī, minot piemērus no dažādiem rakstiem. Viņš norāda, ka tīrai garīgajai kalpošanai ir sešas pazīmes.

Tīras garīgās kalpošanas sešas pazīmes

(1) Tīra garīgā kalpošana tūlīt atbrīvo no visu veidu materiālajām ciešanām.

(2) Tīra garīgā kalpošana ir visa svētīgā iesākums.

(3) Tīra garīgā kalpošana ir ļoti reti sastopama.

(4) Tīra garīgā kalpošana sagādā pārpasaulīgu prieku.

(5) Tiem, kas nodarbojas ar tīru garīgo kalpošanu, doma par atbrīvi liekas smieklīga.

(6) Tīra garīgā kalpošana ir vienīgais veids, kā piesaistīt Krišnu.

Krišna ir visupievilcīgs, taču tīra garīgā kalpošana piesaista pat Viņu. Tas nozīmē, ka tīra garīgā kalpošana pārpasaulīgi ir varenāka par pašu Krišnu, jo tā ir Krišnas iekšējā spēja.

Brīvība no materiālajām ciešanām

Bhagavad-gītā Dievs Kungs norāda, ka cilvēkam jāuztic sevi Viņam, atstājot visas pārējās nodarbošanās. Kungs apsola aizsargāt sevi uzticējušas dvēseles no visu grēcīgo darbu sekām. Šrīla Rūpa Gosvāmī norāda, ka ciešanas sagādā gan paši grēki, gan agrākajās dzīvēs pastrādāto grēku sekas. Cilvēks parasti grēko aiz neziņas. Taču neziņa nav attaisnojums, un tā neļauj izvairīties no sekām — grēcīgas darbības. Grēcīga darbība ir divu veidu: nobriedusi un nenobriedusi. Tādu grēcīgu darbību, kuras dēļ mēs ciešam pašlaik, sauc par nobriedušu. Mūsos glabājas daudzas grēcīgas darbības, par kurām vēl neesam cietuši, un tās tiek uzskatītas par nenobriedušām. Piemēram, cilvēks jau varbūt ir izdarījis noziegumu, bet vēl nav notverts. Tiklīdz šis cilvēks tiks atrasts, viņu ieslodzīs cietumā. Gluži tāpat par daļu no grēcīgajiem darbiem mūs gaida ciešanas nākotnē, un par citiem, kuru sekas jau ir nobriedušas, mēs ciešam pašlaik.

Tādējādi grēcīgā darbība, kuru pavada ciešanas, izveido veselu ķēdi, un saistītā dvēsele cieš mūžu pēc mūža. Šajā dzīvē tā cieš par iepriekšējā dzīvē pastrādātajiem grēkiem un tajā pašā laikā rada ciešanas savai nākamajai dzīvei. Nobriedusi grēcīga darbība izpaužas tad, ja cilvēkam ir kāda hroniska slimība, ja viņš tiek sodīts saskaņā ar likumu, ja viņš ir dzimis zemas kārtas vai pagrimušā ģimenē vai arī ir neizglītots un ļoti neglīts.

Mūsu agrākajai grēcīgajai darbībai ir daudz seku, kuras mēs izciešam pašlaik, un nākotnē mēs cietīsim par tagad pastrādātajiem grēkiem. Taču visas šīs grēcīgo darbu sekas vienā mirklī var tikt apturētas, ja mēs pieņemam Krišnas apziņu. Lai to pierādītu, Šrīla Rūpa Gosvāmī citē Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitā dziedājuma četrpadsmitās nodaļas 19. pantu. Šis pants ir saistīts ar Kunga Krišnas norādījumiem Udhavam. Kungs saka: «Mans dārgais Udhava! Garīgā kalpošana Man ir gluži kā liesmojoša uguns. Tā var sadedzināt bezgalīgi daudz kurināmā, kas tajā ielikts.» Šī panta jēga ir tāda, ka liesmojoša uguns var sadedzināt pelnos jebkuru malkas daudzumu, un tāpat arī garīgā kalpošana Kungam Krišnas apziņā var sadedzināt visu grēcīgās darbības kurināmo. Piemēram, Gītā atklātas Ardžunas domas — Ardžuna uzskatīja, ka cīnīties ir grēcīgi, bet Krišna pēc savas gribas lika viņam karot kaujas laukā, un tā cīnīšanās kļuva par garīgo kalpošanu. Tāpēc Ardžuna nebija pakļauts nekādām grēku sekām.

Šrīla Rūpa Gosvāmī citē vēl vienu pantu no Šrīmad Bhāgavatamas trešā dziedājuma. Tas ir trīsdesmit trešās nodaļas 6. pants, kur Dēvahūti uzrunā savu dēlu Kapiladēvu: «Mans dārgais Kungs! Pastāv deviņi dažādi garīgās kalpošanas veidi, no kuriem pirmie ir klausīšanās un daudzināšana. Ja kāds klausās stāstus par Tavām spēlēm, apdzied Tavu godību, noliecas Tavā priekšā, domā par Tevi un tādā veidā veic jebkuru no deviņiem garīgās kalpošanas veidiem, viņš tūlīt drīkst veikt ziedošanas ceremonijas, pat ja ir dzimis suņu ēdāju ģimenē [starp viszemākajiem cilvēkiem].» Ja tas ir tā, tad kā gan cilvēks, kurš patiešām garīgi kalpo un pilnībā apzinās Krišnu, varētu nešķīstīties? Tas nav iespējams. Tas, kurš darbojas Krišnas apziņā un garīgi kalpo, bez šaubām, ir atbrīvojies no visiem materiālās grēcīgās darbības sārņiem. Tādējādi garīgā kalpošana patiešām spēj iznīcināt visu veidu grēcīgās darbības sekas. Tomēr bhakta ļoti uzmanās, lai neizdarītu nekādus grēkus; tas bhaktām ir raksturīgi. Un tā Šrīmad Bhāgavatamā ir teikts, ka cilvēks, kurš varbūt pat ir dzimis suņu ēdāju ģimenē, ar garīgo kalpošanu gūst iespēju piedalīties Vēdās ieteiktajās rituālistiskajās ceremonijās. No šī izteikuma var spriest, ka suņu ēdāju ģimenē dzimušais parasti nedrīkst veikt jagjas jeb ziedošanas ceremonijas. Priesteru kastu, kas atbild par šīm Vēdās ieteiktajām rituālistiskajām ceremonijām, sauc par brāhmanu kārtu. Tas, kurš nav brāhmans, nedrīkst veikt šīs ceremonijas.

Dzimšana brāhmanu ģimenē vai suņu ēdāju ģimenē ir atkarīga no cilvēka agrākās darbības. Ja cilvēks ir dzimis suņu ēdāju ģimenē, tad tas nozīmē, ka agrāk viņš darbojies ļoti grēcīgi. Taču pat šāds cilvēks, ja viņš sāk iet garīgās kalpošanas ceļu un daudzināt Dieva Kunga svētos vārdus — Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē —, tūlīt kļūst piemērots rituālistisko ceremoniju veikšanai. Tas nozīmē, ka viņa grēcīgās darbības sekas vienā mirklī ir tikušas iznīcinātas.

Padma Purānā teikts, ka grēcīgai darbībai ir četru veidu sekas: (1) tās, kas atrodas neizpaustā stāvoklī; (2) tās, kas atrodas pirmssēklas stāvoklī; (3) tās, kas atrodas sēklas stāvoklī, un (4) tās, kas ir izpaustas. Vēl ir teikts, ka visas šīs četru veidu sekas tiek tūlīt iznīcinātas, kad cilvēks uztic sevi Višnu, Dieva Augstākajai Personībai, un sāk Viņam garīgi kalpot pilnīgā Krišnas apziņā.

Tās sekas, kas tiek sauktas par «gandrīz nobriedušām», ir ciešanas, ko mēs piedzīvojam tagad; un sekas, kas vēl ir «sēklas stāvoklī», atrodas mūsu sirds dziļumos, kur glabājas noteikts grēcīgu vēlmju daudzums, un šīs vēlmes ir kā sēklas. Sanskrita vārds «kūtam» nozīmē, ka tās ir gandrīz gatavas radīt sēklas jeb sēklu sekas. Nenobriedušas sekas ir tās, kuru augšana vēl nav sākusies. No šī Padma Purānas izteikuma var saprast, ka materiālais piesārņojums ir ļoti smalks. Tā sākums, augļi, iznākumi un tas, kā cilvēks saņem ciešanas, ir daļa no lielas ķēdes. Kad cilvēks saslimst, bieži vien ir ļoti grūti noteikt slimības cēloni, to, no kurienes slimība radusies, un kā tā nobriedusi. Tomēr ciešanas, kas izpaužas kā slimība, neparādās pēkšņi. Patiesībā tās atnāk ar laiku. Tāpat kā medicīnā ārsts iešļircina cilvēkam vakcīnu, lai aizsargātu viņu pret saslimšanu, praktiska injekcija, kas neļauj mūsu grēcīgās darbības sēklām nest augļus, ir darbība Krišnas apziņā.

Šajā sakarībā Šukadēva Gosvāmī Šrīmad Bhāgavatamas sestā dziedājuma otrās nodaļas 17. pantā stāsta par Adžāmilu, kurš savas dzīves sākumā bija labs brāhmans un pildīja visus brāhmana pienākumus, bet kuru jaunības gados pilnīgi samaitāja kāda prostitūta. Taču sava grēcīgā mūža beigās viņš izrunāja vārdu «Nārājana» [«Krišna»] un bija glābts. Šukadēva norāda, ka askēze, labdarība un rituālistisko ceremoniju veikšana ir ieteiktas, lai cīnītos pret grēcīgu darbību, taču tās nevar atbrīvot cilvēka sirdi no grēcīgo vēlmju sēklām, kā tas notika ar Adžāmilu jaunībā. Šo grēcīgo vēlmju sēklu var iznīcināt, tikai iegūstot Krišnas apziņu. Un to pavisam viegli var panākt, daudzinot mahā-mantru jeb Harē Krišnas mantru, kā ir ieteicis Šrī Čaitanja Mahāprabhu. Citiem vārdiem sakot, ja cilvēks nesāk iet garīgās kalpošanas ceļu, tad viņš nevar pilnībā atbrīvoties no visām grēcīgās darbības sekām.

Veicot Vēdu rituālistiskās ceremonijas, ziedojot naudu labdarībai un nodarbojoties ar askēzēm, cilvēks uz laiku var atbrīvoties no grēcīgās darbības sekām, taču jau nākamajā mirklī viņam atkal jāsāk grēkot. Piemēram, ja cilvēks ir pārlieku nodevies dzimumdzīvei un saslimis ar kādu venērisko slimību, tad ārstēšanās var būt ļoti sāpīga, tomēr viņš pēc tam kādu laiku ir vesels. Taču, tā kā šī cilvēka sirdī ir saglabājusies dzimumtieksme, viņš atkal nododas dzimumdzīvei un atkal kļūst par tās pašas slimības upuri. Tādējādi ārstēšana var uz laiku atbrīvot cilvēku no ciešanām, kādas sagādā šī venēriskā slimība, bet tikmēr, kamēr viņš nesaprot, ka dzimumdzīve ir slikta, nekas viņu nevar paglābt no jaunas saslimšanas. Gluži tāpat rituāli, labdarība un askēzes, kas ieteiktas Vēdās, uz laiku var apturēt cilvēka grēcīgo darbību, bet, kamēr sirds nav tīra, viņš grēkos atkal un atkal.

Šrīmad Bhāgavatamā ir minēts vēl viens piemērs — par ziloni, kas ieiet ezerā un ļoti kārtīgi nomazgājas. Taču, tiklīdz zilonis iznāk krastā, viņš tūlīt apbārsta sevi ar smiltīm. Gluži tāpat cilvēks, kas nav mācījies Krišnas apziņu, nespēj pilnībā atbrīvoties no vēlmes grēkot. Ne joga, ne filozofiski prātojumi, ne auglīga darbība nevar viņu atbrīvot no grēcīgu vēlmju sēklām. Atbrīvoties no tām var tikai ar garīgo kalpošanu.

Vēl viens piemērs minēts Šrīmad Bhāgavatamas ceturtā dziedājuma divdesmit otrās nodaļas 39. pantā, kur Sanat-kumārs saka: «Mans dārgais valdniek! Cilvēka neīstais «es» ir tik stiprs, ka cilvēks gluži kā ar nepārraujamu auklu ir piesaistīts materiālajai esamībai. Vienīgi bhaktas var pavisam viegli pārcirst šo stipro auklu, un tas ir paveicams ar darbību Krišnas apziņā. Citi, kas nedarbojas Krišnas apziņā, bet cenšas kļūt par diženiem mistiķiem vai rituālu veicējiem, nevar pilnveidoties tā kā bhaktas. Tāpēc ikviena cilvēka pienākums ir darboties Krišnas apziņā, un tādā veidā ir iespējams pārcirst neīstā «es» un materiālās darbības ciešo mezglu.»

Šo ciešo neīstā «es» mezglu ir radījusi neziņa. Kamēr vien cilvēks nezina, kas viņš ir, tas noteikti darbojas nepareizi un tādā veidā nonāk materiālā piesārņojuma varā. Krišnas apziņa var atbrīvot cilvēku no šo īsteno zināšanu trūkuma, un tas ir apstiprināts Padma Purānā: «Tīra garīgā kalpošana Krišnas apziņā nes visaugstāko apskaidrību, un šī apskaidrība ir gluži kā liesmojošs meža ugunsgrēks, kas sadedzina visas nelabvēlīgo vēlmju čūskas.» Šeit ir minēts piemērs, ka meža ugunsgrēka liesmās iet bojā čūskas, kas dzīvo mežā. Mežā rāpo daudz, daudz čūsku, un uguns, sadedzinot sausās lapas un zāli, sadedzina arī tās. Četrkājainie dzīvnieki var aizbēgt no uguns vai vismaz mēģināt to darīt, bet čūskas tūlīt iet bojā. Gluži tāpat liesmojošā Krišnas apziņas uguns ir tik varena, ka tā vienā mirklī nogalina visas neziņas čūskas.

Krišnas apziņa ir visādā ziņā svētīga

Šrīla Rūpa Gosvāmī ir devis svētīguma definīciju. Viņš norādījis, ka īstens svētīgums ir labdarība, kas domāta visiem pasaules ļaudīm. Pašlaik pastāv cilvēku grupas, kas nodarbojas ar labdarību sabiedrības, kopienas vai nācijas vārdā. Cilvēki ir pat pacentušies izveidot Apvienotās Nācijas, lai palīdzētu visas pasaules tautām. Taču ierobežotās nacionālās darbības trūkumu dēļ šāda vispārīga vispasaules labdarības programma praktiski nav iespējama. Turpretī Krišnas apziņas kustība ir tik brīnišķīga, ka tā visai cilvēcei var sniegt visaugstāko labumu. Ikviens var pievienoties šai kustībai, un ikviens var sajust, ko tā dod. Tāpēc Rūpa Gosvāmī un citi mācīti zinātnieki atzīst, ka plaša Krišnas apziņas jeb garīgās kalpošanas kustības izplatīšana pa visu pasauli ir augstākā labdarība cilvēcei.

Tas, kādā veidā Krišnas apziņas kustība var piesaistīt visas pasaules uzmanību un sagādāt prieku ikvienam cilvēkam, ir aprakstīts Padma Purānā: «Tas, kurš pilnīgā Krišnas apziņā garīgi kalpo, vislabākajā veidā palīdz visai pasaulei un iepriecina ikvienu. Šāds cilvēks sagādā prieku ne tikai cilvēcei, bet arī kokiem un dzīvniekiem, jo arī tos piesaista šī kustība.» Kungs Čaitanja, iedams cauri Džārikhandas mežiem, kas atrodas centrālajā Indijā, un sludinādams sankīrtanas kustību, praktiski parādīja, kā tas notiek. Viņam pievienojās gan tīģeri, gan ziloņi, gan brieži, kā arī citi meža dzīvnieki — viņi dejoja un dziedāja «Harē Krišna», kā vien mācēja.

Vēl jo vairāk — cilvēks, kas apzinās Krišnu un garīgi kalpo, var sevī izkopt visas labās īpašības, kādas parasti ir padieviem. Šukadēva Gosvāmī Šrīmad Bhāgavatamas piektā dziedājuma astoņpadsmitās nodaļas 12. pantā saka: «Mans dārgais valdniek! Tie, kas nelokāmi tic Krišnam un kuru sirdīs nav nekādas divkosības, var izkopt visas labās padievu īpašības. Ja bhakta atrodas augstā Krišnas apziņas līmenī, tad pat padieviem patīk būt kopā ar viņu, un no tā var saprast, ka šis cilvēks ir ieguvis padievu īpašības.»

No otras puses — tam, kurš neapzinās Krišnu, nav nekādu labu īpašību. Šāds cilvēks no akadēmiskā viedokļa var būt augsti izglītots, taču mēs varam redzēt, ka savā patiesajā darbībā viņš ir zemiskāks par zvēru. Pat tad, ja cilvēks akadēmiski ir augsti izglītots, viņš, nepaceļoties pāri prāta darbības līmenim, noteikti veic tikai materiālu darbību un tādēļ ir netīrs. Mūsdienu pasaulē ir tik daudz cilvēku, kas materiālistiskajās universitātēs ieguvuši augstu izglītību, taču ir redzams, ka viņi nespēj pieņemt Krišnas apziņas kustību un izkopt augstās padievu īpašības.

Piemēram, Krišnas apziņas jauneklis var nebūt beidzis universitāti, taču viņš tūlīt spēj atteikties no nelikumīgas dzimumdzīves, azarta spēlēm, gaļas ēšanas un apreibināšanās. Turpretī tie, kas neapzinās Krišnu, par spīti savai augstajai izglītībai, bieži vien ir dzērāji, gaļas ēdāji, brunču mednieki un spēlmaņi. Šis piemērs ir pierādījums tam, ka cilvēks, kas apzinās Krišnu, izkopj sevī labās īpašības, turpretī tas, kurš neapzinās Krišnu, to nespēj. No pieredzes mēs zinām, ka pat jauni puiši Krišnas apziņā nevēlas iet uz kino, nakts klubiem, striptīzu, restorāniem, dzērienu veikaliem utt. Viņi ir pilnīgi brīvi. Viņi netērē savu laiku tādās neprātīgās baudās kā smēķēšana, dzeršana, teātru apmeklēšana un dejošana.

Tas, kurš neapzinās Krišnu, parasti nevar mierīgi nosēdēt pat pusstundu. Joga māca, ka cilvēks, kļūstot mierīgs, var apzināties, ka viņš ir Dievs. Šāda joga var būt laba materiālistiskiem ļaudīm, bet cik gan ilgi viņi varēs būt mierīgi? Viņi var sēdēt un izlikties, ka nodarbojas ar meditāciju, bet tūlīt pēc savām jogas nodarbībām viņi atkal nododas nelikumīgai dzimumdzīvei, azarta spēlēm, gaļas ēšanai un daudzām citām muļķībām. Turpretī Krišnas apziņas cilvēks pakāpeniski pilnveidojas, un viņam nav jāpūlas nodarboties ar tā saucamo kluso meditāciju. Vienkārši ar savu darbību Krišnas apziņā viņš gluži dabiski atsakās no visām muļķībām un izkopj ļoti labu raksturu. Vislabākais raksturs ir tam, kurš ir tīrs Krišnas bhakta. Secinājums ir tāds, ka bez Krišnas apziņas neviens nevar iegūt patiešām labas īpašības.

Laime Krišnas apziņā

Šrīla Rūpa Gosvāmī ir izpētījis dažādus laimes cēloņus. Viņš iedalījis laimi trijās kategorijās: (1) laime, ko dod materiālās baudas; (2) laime, ko dod sevis pielīdzināšana Augstākajam Brahmanam, un (3) laime, ko dod Krišnas apziņa.

Tantra-šāstrā Kungs Šiva saka savai sievai Satī: «Mana dārgā! Ja cilvēks ir uzticējis sevi Govindas lotospēdām un tādā veidā izkopis tīru Krišnas apziņu, viņš pavisam viegli var saņemt visas pilnības, pēc kurām tiecas impersonālisti; vēl jo vairāk — viņš var baudīt laimi, ko gūst tīri bhaktas.»

Laime, ko dod tīra garīgā kalpošana, ir visaugstākā, jo tā ir mūžīga. Laime, ko dod materiālās pilnības vai sevis pielīdzināšana Brahmanam, ir zemāka, jo tā ir pārejoša. Cilvēka materiālā laime var beigties jebkurā mirklī, un nekas nespēj pret to aizsargāt; un gluži tāpat cilvēks var zaudēt garīgo laimi, ko dod sevis pielīdzināšana bezpersoniskajam Brahmanam.

Ir redzēts, ka diženi mājāvādī (impersonālistu) sanjāsī, kas ir ļoti augsti izglītoti un gandrīz apzinājušies sevi, reizēm sāk nodarboties ar politiku vai sabiedrisko labdarību. Tas nozīmē, ka bezpersoniskā izpratne patiesībā viņiem nedod augstāko pārpasaulīgo laimi, un tāpēc viņiem ir jānolaižas materiālā līmenī un jāuzsāk pasaulīgi darbi. Ir daudz piemēru, it īpaši Indijā, ka šie mājāvādī sanjāsī atkal nolaižas materiālā līmenī. Bet tas, kurš pilnībā apzinās Krišnu, vairs neatgriežas nekādā materiālā līmenī. Lai cik vilinoša arī būtu materiālā labdarība, viņš zina, ka to nekādā gadījumā nevar salīdzināt ar garīgo darbību Krišnas apziņā.

Mistiskās pilnības, ko sasniedz veiksmīgi jogi, pēc skaita ir astoņas. Ar animā-sidhi jogs var kļūt tik mazs, ka viņš var ieiet akmenī. Arī mūsdienu zinātnes attīstība dod iespēju mums ieiet akmenī, jo, izmantojot zinātnes sasniegumus, tiek rakti apakšzemes ceļi, būvēti tuneļi cauri kalniem utt. Tātad šo animā-sidhi jeb mistisko pilnību, kas dod iespēju ieiet akmenī, ir sasniegusi arī materiālā zinātne. Gluži tāpat visas joga-sidhi jeb pilnības ir materiālas mākslas. Piemēram, viena no joga-sidhi ir spēja kļūt tik vieglam, ka cilvēks var lidot pa gaisu vai staigāt pa ūdeni. Arī šo pilnību ir sasniegusi mūsdienu zinātne. Pateicoties zinātnes sasniegumiem, cilvēki var lidot gaisā, braukt pa ūdens virsu un ceļot zem ūdens.

Salīdzinot visas šīs mistiskās joga-sidhi ar materiālistiskām pilnībām, mēs redzēsim, ka materiālistiskie zinātnieki cenšas sasniegt šīs pašas pilnības. Tātad patiesībā starp mistiskajām pilnībām un materiālistiskajām pilnībām nav nekādas atšķirības. Kāds vācu zinātnieks reiz teica, ka tā saucamās jogas pilnības jau ir sasniegusi mūsdienu zinātne, un tāpēc viņam tās nerūp. Viņš bija saprātīgs un devās uz Indiju, lai iemācītos izprast savas mūžīgās attiecības ar Visaugsto Kungu; un to iespējams panākt ar bhakti-jogu jeb garīgo kalpošanu.

Protams, ir arī tādas mistiskās pilnības, ko materiālistiskie zinātnieki vēl nav sasnieguši. Piemēram, jogs mistiķis, izmantojot saules starus, var nonākt uz Saules. Šo pilnību sauc par laghimu. Gluži tāpat jogs ar savu pirkstu var aizsniegt Mēnesi. Lai gan mūsdienu zinātnieki lido uz Mēnesi ar kosmiskajiem kuģiem, viņiem jāpārvar daudzas grūtības, turpretī cilvēks, kuram ir mistiskās pilnības, var izstiept roku un pieskarties Mēnesim ar savu pirkstu. Šo sidhi sauc par prāpti jeb iegūšanu. Ar šo prāpti-sidhi pilnīgs jogs mistiķis var ne tikai aizsniegt Mēnesi, bet arī jebkuru citu vietu un paņemt visu, ko viņš vēlas. No daudzu tūkstošu jūdžu attāluma viņš var pastiept roku un paņemt no dārza augli. To sauc par prāpti-sidhi.

Mūsdienu zinātnieki ir izgatavojuši kodolieročus, ar kuriem viņi var iznīcināt kādu nenozīmīgu šīs planētas daļu, bet, izmantojot joga-sidhi, ko sauc par īšitu, cilvēks var radīt un iznīcināt veselu planētu vienkārši ar savu gribu. Vēl ir tāda pilnība, ko sauc par vašitu, un, izmantojot šo pilnību, cilvēks var pakļaut savai varai jebkuru citu. Tas ir hipnozes veids, kuram gandrīz nav iespējams pretoties. Reizēm gadās, ka jogs, kurš nedaudz apguvis šo vašitas mistisko spēju, nāk pie ļaudīm, runā visādas muļķības, valda pār viņu prātiem, izmanto viņus, paņem viņu naudu, un tad pats aiziet.

Vēl ir tāda mistiskā pilnība, ko sauc par prākāmju (maģiju). Izmantojot šo prākāmjas spēju, cilvēks var sasniegt visu, ko viņš vēlas. Piemēram, cilvēks var ieliet savā acī ūdeni un tad atkal to izliet no acs. Visus šos brīnumus viņš var paveikt vienkārši ar savu gribu.

Visaugstākā mistiskā spēja ir kāmāvasājita. Arī tā ir maģija, taču atšķirībā no prākāmjas spējas, kas ļauj darīt brīnumus dabas robežās, kāmāvasājita ļauj darboties pretrunā ar dabu. Citiem vārdiem sakot, cilvēks var paveikt neiespējamo. Protams, ar šādām materiālistiskām pilnībām cilvēks var baudīt daudz laicīgas laimes.

Mūsdienu materiālistiskās attīstības mirdzuma apburti, muļķa ļaudis domā, ka Krišnas apziņas kustība domāta tiem, kas nav īpaši saprātīgi. «Es labāk gādāšu par savām materiālajām ērtībām — uzturēšu labu dzīvokli, ģimeni un nodarbošos ar dzimumdzīvi.» Šie ļaudis nezina, ka jebkurā mirklī viņi var visu zaudēt. Savā tumsonībā tie nezina, ka īstenā dzīve ir mūžīga. Laicīgās ķermeņa ērtības nav dzīves mērķis, un tikai pilnīgas tumsības dēļ ļaudis nonāk materiālo ērtību attīstības mirdzuma varā. Tāpēc Šrīla Bhaktivinoda Thākurs norāda, ka attīstība materiālo zināšanu jomā padara cilvēku par vēl lielāku nejēgu, jo, šī mirdzuma apburts, viņš aizmirst savu īsteno būtību. Tas ir visļaunākais, kas var notikt, jo cilvēciskais dzīvības veids ir domāts, lai mēs varētu atbrīvoties no materiālajiem sārņiem. Izkopjot materiālās zināšanas, ļaudis aizvien vairāk un vairāk sapinas materiālajā esamībā. Viņiem nav nekādu cerību no šī stāvokļa izkļūt.

«Hari-bhakti-sudhodajā» teikts, ka Prahlāda Mahārādža, diženais Dieva Kunga bhakta, veltīja Kungam Nrisimhadēvam (puslauvas-puscilvēka avatāram) šādu lūgšanu: «Mans dārgais Kungs! Es atkal un atkal veltu lūgšanas Tavām lotospēdām un gribu kļūt stiprāks garīgajā kalpošanā. Es lūdzu, lai mana Krišnas apziņa kļūtu aizvien stingrāka un nesvārstīgāka, jo laime, ko dod Krišnas apziņa un garīgā kalpošana, ir tik liela, ka tā var dot cilvēkam arī visas pārējās pilnības — reliģijas, ekonomiskās attīstības, jutekļu apmierināšanas un pat atbrīves pilnību.»

Īstenībā tīrs bhakta netiecas ne pēc vienas no šīm pilnībām, jo laime, ko dod garīgā kalpošana Krišnas apziņā, ir tik pārpasaulīga un bezgalīga, ka nekāda cita laime ar to nav salīdzināma. Ir teikts, ka pat piliens laimes Krišnas apziņā ir nesalīdzināmi lielāks par jebkuras citas laimes okeānu. Tādējādi ikviens, kurš kaut mazliet nodarbojas ar tīru garīgo kalpošanu, pavisam viegli var atteikties no laimes, ko dod reliģiozitāte, ekonomiskā attīstība, jutekļu apmierināšana un atbrīve.

Reiz dzīvoja dižens Kunga Čaitanjas bhakta, kuru sauca par Kholāvēču Šrīdharu. Viņš bija ļoti nabadzīgs. Kholāvēča Šrīdhara pārdeva krūzītes, kas bija pagatavotas no banānkoka lapām, un viņam nebija gandrīz nekādu ienākumu. Tomēr pusi no nopelnītās naudas viņš izmantoja, lai godinātu Gangu, bet ar otru pusi kaut kā mēģināja iztikt. Kungs Čaitanja reiz atklājās savam tuvajam bhaktam Kholāvēčam Šrīdharam un piedāvāja viņam jebkuras bagātības. Taču Šrīdhara Kungam pavēstīja, ka viņš nevēlas nekādus materiālus labumus. Viņš bija laimīgs tāpat un vēlējās tikai bhakti un stingru ticību Kunga Čaitanjas lotospēdām. Tāds ir tīra bhaktas stāvoklis. Ja bhakta augu dienu un nakti var nodarboties ar garīgo kalpošanu, tad viņš nevēlas neko citu, pat ne laimi, ko dod atbrīve jeb saplūšana ar Visaugstāko.

Atbrīves nenozīmīgums

Arī Nārada-pančarātrā teikts, ka cilvēks, kurš saņēmis kaut nedaudz garīgās kalpošanas, ir pilnīgi vienaldzīgs pret jebkuru laimi, ko dod reliģiozitāte, ekonomiskā attīstība, jutekļu apmierināšana un pieci atbrīves veidi. Nekāda laime, ko var gūt no reliģiozitātes, ekonomiskās attīstības, atbrīves un jutekļu apmierināšanas, pat neuzdrīkstas ieiet tīra bhaktas sirdī. Ir teikts, ka valdnieces kalpones un apkalpotājas ar dziļu cieņu un godu seko valdniecei. Gluži tāpat prieks, ko dod reliģiozitāte, ekonomiskā attīstība, jutekļu apmierināšana un atbrīve, seko garīgajai kalpošanai. Citiem vārdiem sakot, tīram bhaktam netrūkst nekādas laimes, ko varētu dot kāds cits laimes avots. Viņš vēlas vienīgi kalpot Krišnam, un, pat ja bhaktam būtu vēl kāda cita vēlēšanās, viņam nemaz nebūtu jāprasa, lai Kungs to piepilda, jo Kungs to piepildītu tāpat.

Tīra garīgā kalpošana — liels retums

Garīgās dzīves sagatavošanās daļā tiek izmantotas dažāda veida askēzes un citi līdzīgi sevis apzināšanās sasniegšanas paņēmieni. Taču, pat ja cilvēks, kurš izmanto šos paņēmienus, ir brīvs no jebkādām materiālām vēlmēm, viņš vienalga nevar sasniegt garīgo kalpošanu. Ar cilvēka paša tieksmi vien nepietiek, lai sasniegtu garīgo kalpošanu, jo Krišna nav ar mieru dot garīgo kalpošanu kuram katram. Krišna viegli dod cilvēkiem materiālo laimi vai pat atbrīvi, taču Viņš nav ar mieru tik viegli dot garīgo kalpošanu. Patiesībā garīgo kalpošanu var sasniegt tikai ar tīra bhaktas žēlastību. «Čaitanja-čaritāmritā» (Madhja 19.151.) ir teikts: «Ar tīra bhaktas, garīgā skolotāja, žēlastību un Krišnas žēlastību cilvēks var nonākt garīgās kalpošanas līmenī. Cita ceļa nav.»

Tas, ka garīgā kalpošana ir ļoti liels retums, apstiprināts arī tantra-šāstrā, kur Kungs Šiva saka Satī: «Mana dārgā Satī! Ja cilvēks ir ļoti labs filozofs, viņš, izpētot visus dažādos zināšanu ieguves paņēmienus, var sasniegt atbrīvi no materiālajām važām. Veicot Vēdās ieteiktās rituālistiskās ziedošanas ceremonijas, cilvēks var pacelties dievbijīgas darbības līmenī un visā pilnībā baudīt dzīves materiālās ērtības. Taču ar šādām pūlēm ir ļoti grūti sasniegt garīgo kalpošanu Kungam, pat ja cilvēks to cenšas daudzus jo daudzus tūkstošus dzīvju.»

Arī Šrīmad Bhāgavatamā Prahlāda Mahārādža apstiprina, ka ar paša pūlēm vai augstāku autoritāšu norādījumiem vien nepietiek, lai sasniegtu garīgās kalpošanas pakāpi. Ir jāsaņem svētība no tīra bhaktas, kas ir pilnīgi brīvs no materiālo vēlmju piesārņojuma, rodot patvērumu putekļos pie viņa lotospēdām.

Šrīmad Bhāgavatamas piektā dziedājuma sestās nodaļas 18. pantā Nārada saka Judhišthiram: «Mans dārgais valdniek! Tas ir Kungs Krišna, Mukunda — mūžīgais Pāndavu un Jadu aizsargātājs. Viņš ir arī tavs garīgais skolotājs un padomdevējs visos jautājumos. Tev Viņš ir vienīgais godināmais Dievs. Krišna ir ļoti dārgs un mīļš, un Viņš vada gan tevi pašu, gan tavu ģimeni. Un vēl jo vairāk — Visaugstais Kungs reizēm izpilda tavas pavēles, it kā būtu tavs vēstnesis. Mans dārgais valdniek! Tu esi tik laimīgs, jo Visaugstais Kungs ir devis tev visas šīs neiedomājamās svētības.» Šī panta jēga ir tāda, ka Kungs viegli dod atbrīvi, bet reti kad ir ar mieru dot dvēselei garīgo kalpošanu, jo ar garīgo kalpošanu bhakta kļūst par paša Kunga īpašnieku.

Laime, ko sniedz prēma

Šrīla Rūpa Gosvāmī norāda, ka brahmānanda jeb laime, ko sniedz saplūšana ar Visaugstāko, pareizināta miljonkārtīgi, joprojām nav salīdzināma ar vissīkāko daļiņu no laimes, ko var gūt garīgās kalpošanas okeānā.

«Hari-bhakti-sudhodajā» Prahlāda Mahārādža, iepriecinot Kungu Nrisimhadēvu ar lūgšanām, saka: «Mans dārgais Visuma Kungs! Tavā klātbūtnē es jūtu pārpasaulīgu prieku un gremdējos laimes okeānā. Tagad es redzu, ka brahmānandas laime, salīdzinot ar svētlaimes okeānu, nav nekas vairāk kā ūdens peļķīte, kas sakrājusies teļa pēdas nospiedumā.» Gluži tāpat «Bhāvārtha-dīpikā», Šrīdharas Svāmī Šrīmad Bhāgavatamas komentārā, apstiprināts: «Mans dārgais Kungs! Daži no laimīgajiem, kas peld bhakti nektāra okeānā un kas bauda nektārsaldos stāstus par Tavām spēlēm, noteikti ir izjutuši ekstāzi, salīdzinot ar kuru reliģiozitātes, ekonomiskās attīstības, jutekļu apmierināšanas un atbrīves dotā laime tūlīt kļūst nenozīmīga. Šādam pārpasaulīgam bhaktam jebkura laime, salīdzinot ar to, ko dod garīgā kalpošana, ir tikpat nenozīmīga kā uz ceļa nokritis zāles stiebriņš.»

Krišnas piesaistīšana

Šrīla Rūpa Gosvāmī norāda, ka garīgā kalpošana piesaista pat Krišnu. Krišna piesaista visus, bet garīgā kalpošana piesaista pašu Krišnu. Augstākā garīgās kalpošanas līmeņa simbols ir Rādhārānī. Krišnu sauc par Madana-mohanu, t.i., Viņš ir tik pievilcīgs, ka savā valdzinājumā var pārspēt tūkstošiem mīlas dievu. Taču Rādhārānī ir vēl pievilcīgāka, jo Viņa var savaldzināt pat Krišnu. Tāpēc bhaktas Viņu sauc par Madana-mohana-mohanī — mīlas dieva valdzinātāja valdzinātāju.

Nodarboties ar garīgo kalpošanu nozīmē iet Rādhārānī pēdās. Vrindāvanas bhaktas uztic sevi Rādhārānī gādībai, lai sasniegtu garīgās kalpošanas pilnību. Citiem vārdiem sakot, garīgā kalpošana nav šīs pasaules darbība; tā notiek tiešā Rādhārānī vadībā. Bhagavad-gītā apstiprināts, ka mahātmas jeb diženas dvēseles atrodas daivī prakriti jeb iekšējās enerģijas (Rādhārānī) aizsardzībā. Tātad garīgā kalpošana, kas notiek Krišnas iekšējās spējas vadībā, valdzina pašu Krišnu.

To Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitā dziedājuma četrpadsmitās nodaļas 20. pantā apstiprina pats Krišna: «Mans dārgais Udhava! Zini, ka garīgā kalpošana, ko veic Mani bhaktas, atšķirībā no mistiskās jogas, filozofiskās prātošanas, ziedošanas rituāliem, Vēdāntas apguves, smagām askēzēm un žēlastības dāvanu došanas, Mani ļoti piesaista. Šie pārējie darbības veidi, protams, ir ļoti jauki, taču Mani tie nevaldzina tā kā pārpasaulīgas mīlestības pilna kalpošana, ko veic Mani bhaktas.»

Tas, kā Krišnu piesaista bhaktu garīgā kalpošana, ir aprakstīts Šrīmad Bhāgavatamas septītā dziedājuma desmitās nodaļas 48. un 49. pantā, kur Nārada uzrunā valdnieku Judhišthiru brīdī, kad valdnieks slavē Prahlādas Mahārādžas raksturu. Bhakta vienmēr augstu novērtē citu bhaktu darbību. Mahārādža Judhišthira slavināja Prahlādas īpašības, un tā ir viena no tīra bhaktas īpašībām. Tīrs bhakta nekad nedomā, ka viņš ir izcils; viņš vienmēr uzskata, ka citi bhaktas ir labāki. Valdnieks domāja: «Prahlāda Mahārādža ir īstens Dieva Kunga bhakta, turpretī es neesmu nekas.» Šajā brīdī viņu uzrunāja Nārada: «Mans dārgais valdniek Judhišthira! Jūs [brāļi Pāndavi] esat vislaimīgākie cilvēki pasaulē. Dieva Augstākā Personība ir atnākusi uz šīs planētas jūsu priekšā cilvēka izskatā. Kungs vienmēr visos apstākļos ir kopā ar jums. Viņš dzīvo ar jums un neatklājas citiem. Citi nespēj aptvert, ka Viņš ir Visaugstais Kungs, bet Viņš tomēr dzīvo kopā ar jums kā jūsu brālēns, draugs un pat vēstnesis. Tāpēc jums jāsaprot, ka šajā pasaulē nav neviena laimīgāka par jums.»

Kad Bhagavad-gītā Krišna parādījās Ardžunam savā Visuma veidolā, Ardžuna lūgšanā teica: «Mans dārgais Krišna! Es domāju, ka Tu esi mans brālēns, un tāpēc izturējos necienīgi pret Tevi tik dažādos veidos, saucot Tevi par Krišnu vai par draugu. Es nespēju iedomāties, ka Tu esi tik dižens.» Tāds bija Pāndavu stāvoklis; lai gan Krišna ir Dieva Augstākā Personība, visdiženākais no diženajiem, Viņš, šo valdnieku kārtas brāļu draudzības, bhakti un mīlestības piesaistīts, bija kopā ar tiem. Tas parāda, cik dižena ir garīgā kalpošana. Tā var piesaistīt pat Dieva Augstāko Personību. Dievs ir dižens, bet garīgā kalpošana ir vēl augstāka par Viņu, jo tā Viņu piesaista. Tie, kas nenodarbojas ar garīgo kalpošanu Kungam, nekad nespēs saprast, cik tā ir vērtīga.


Tālāk: 2. nodaļa

Saturs Bibliotēka