Bhakti nektārs otrā nodaļa

null

Otrā nodaļa

Bhakti pirmās pakāpes

Šrīla Rūpa Gosvāmī grāmatā «Bhakti-rasāmrita-sindhu» apraksta trīs garīgās kalpošanas kategorijas: garīgās kalpošanas praksi, garīgo kalpošanu ekstāzē un garīgo kalpošanu tīrā mīlestībā uz Dievu. Katrai no šīm kategorijām ir vairākas daļas. Ir teikts, ka garīgās kalpošanas praksei ir divas dažādas īpašības, garīgajai kalpošanai ekstāzē ir četras īpašības un garīgajai kalpošanai tīrā mīlestībā uz Dievu — sešas īpašības. Vēlāk Šrīla Rūpa Gosvāmī tās izskaidros.

Šajā sakarībā Šrīla Rūpa Gosvāmī norāda, ka cilvēks, kurš spēj veltīt sevi garīgajai kalpošanai jeb Krišnas apziņai, pieskaitāms noteiktai kategorijai atkarībā no viņa gaumes. Rūpa Gosvāmī paskaidro, ka garīgā kalpošana turpinās no iepriekšējās dzīves. Neviens nevar nodarboties ar garīgo kalpošanu, ja viņam ar to iepriekš nav bijis nekādas saskarsmes. Piemēram, ja es šajā dzīvē kaut kādā mērā nodarbojos ar garīgo kalpošanu, tad, pat ja es to nepaveicu pilnībā, nekas no šīs garīgās kalpošanas netiek zaudēts. Nākamajā dzīvē es sākšu nodarboties ar garīgo kalpošanu no tā līmeņa, kuru sasniedzu iepriekšējā dzīvē. Tādējādi kalpošana ir nepārtraukta. Pat ja šīs nepārtrauktības nav un cilvēks nejauši pievērš uzmanību tīra bhaktas norādījumiem, viņš var uzsākt garīgo kalpošanu un pilnveidoties tajā. Jebkurā gadījumā, ja cilvēkam ir dabiska tieksme izprast tādas grāmatas kā Bhagavad-gīta un Šrīmad Bhāgavatama, viņam garīgā kalpošana ir vieglāka nekā tiem, kas pieraduši tikai prātot un strīdēties.

Šo izteikumu apstiprina daudzi autoritatīvi un izglītoti agrāko laiku zinātnieki. Viņi visi uzskata, ka cilvēks var darboties saskaņā ar pārliecību, kas radusies no viņa paša argumentiem un lēmumiem. Tad kāds cits cilvēks, kurš loģikā ir spēcīgāks, var apgāzt šos secinājumus un pierādīt ko citu. Tādējādi argumentu ceļš nekādā gadījumā nevar būt drošs un tas nekur nenoved. Tāpēc Šrīmad Bhāgavatama iesaka sekot autoritāšu piemēram.

Šrī Rūpa Gosvāmī savā darbā «Bhakti-rasāmrita-sindhu» sniedz vispārīgu garīgās kalpošanas aprakstu. Mēs jau minējām, ka garīgo kalpošanu var iedalīt trijās kategorijās: garīgās kalpošanas praksē, ekstātiskā garīgā kalpošanā un garīgā kalpošanā ar tīru mīlestību uz Dievu. Turpmāk Šrī Rūpa Gosvāmī aprakstīs garīgās kalpošanas praksi.

Prakse ir jutekļu izmantošana kādam noteiktam darbam. Tādējādi garīgās kalpošanas prakse ir mūsu dažādo jutekļu orgānu izmantošana, lai kalpotu Krišnam. Daļa jutekļu ir domāta zināšanu iegūšanai, bet daļa — domu, jūtu un gribas izdarīto secinājumu īstenošanai. Tātad prakse ir prāta un jutekļu izmantošana praktiskā garīgā kalpošanā. Šī prakse nav domāta, lai izkoptu kaut ko mākslīgu. Piemēram, bērns mācās staigāt — viņš vingrinās. Staigāšana nav nedabīga. Bērnā jau ir ielikta spēja iet, un, mazliet pavingrinājies, viņš ļoti labi iemācās staigāt. Gluži tāpat garīgā kalpošana Visaugstajam Kungam ir visu dzīvo būtņu dabiska tieksme. Pat tādi necivilizēti cilvēki kā aborigēni pazemīgi noliecas dabas brīnumu priekšā, jo viņi saprot, ka aiz šiem brīnumiem stāv kāds augstāks spēks. Tātad šī apziņa ir visām dzīvajām būtnēm, lai gan tām būtnēm, kas ir materiāli piesārņotas, šī apziņa nav atmodināta. Kad būtne šķīstās, viņas apziņu sauc par Krišnas apziņu.

Svētajos rakstos ir minēti vairāki paņēmieni, kas dod mums iespēju jutekļus un prātu izmantot tā, ka mūsos snaudošā mīlestība pret Krišnu atmostas gluži tāpat, kā bērns pēc nelielas pavingrināšanās sāk staigāt. Tas, kuram nav spējas staigāt, nevar iegūt šo spēju ar vingrināšanos. Gluži tāpat arī Krišnas apziņu nevar atmodināt vienkārši ar vingrināšanos. Šādas vingrināšanās jeb prakses nemaz nav. Ja mēs vēlamies izkopt savu iekšējo garīgās kalpošanas spēju, noteikti paņēmieni, ko mēs pieņemam un izmantojam, ļauj šo dusošo spēju atmodināt. Šādu praksi sauc par sādhana-bhakti.

Tiek uzskatīts, ka ikviena dzīvā būtne, kas atrodas materiālās enerģijas varā, ir neprātīga un šis stāvoklis ir nedabīgs. Šrīmad Bhāgavatamā ir teikts: «Parasti saistītās dvēseles ir ārprātīgas, jo ir iegrimušas darbībā, kas viņas sasaista un rada ciešanas.» Garīgā dvēsele savā sākotnējā stāvoklī ir prieka un svētlaimes pilna, mūžīga un pilnībā apveltīta ar zināšanām. Taču tā ir sapinusies materiālā darbībā un tādēļ kļuvusi laicīga, ciešanu un neziņas pilna. Tas notiek vikarmas dēļ. Vārds «vikarma» nozīmē «tas, kas nav jādara». Tādēļ mums ir jānodarbojas ar sādhana-bhakti, t.i., jāveic mangala-ārati (Dievību godināšana) no rīta, jāatturas no noteiktiem materiālās darbības veidiem, jānoliecas garīgā skolotāja priekšā un jāpilda daudzi citi likumi un ierobežojumi, kas pēc kārtas tiks aprakstīti tālāk. Šāda prakse palīdz cilvēkam atbrīvoties no ārprāta. Kā psihiatrs ārstē cilvēku prāta slimības, tā sādhana-bhakti atbrīvo saistītās dvēseles no ārprāta, ko ir radījusi maija jeb materiālie maldi.

Nārada Muni runā par sādhana-bhakti Šrīmad Bhāgavatamas septītā dziedājuma pirmās nodaļas 32. pantā. Viņš saka valdniekam Judhišthiram: «Mans dārgais valdniek! Cilvēkam visiem spēkiem jāvērš savs prāts uz Krišnu.» To sauc par Krišnas apziņu. Āčārjas jeb garīgā skolotāja pienākums ir atrast paņēmienus un līdzekļus, kas dotu viņa mācekļiem iespēju vērst prātu uz Krišnu. Tāds ir sādhana-bhakti sākums.

Šrī Čaitanja Mahāprabhu šim nolūkam mums ir devis autoritāšu atzītu paņēmienu, kas vērsts uz Harē Krišnas mantras daudzināšanu. Šī daudzināšana ir tik spēcīga, ka tā tūlīt piesaista cilvēku Krišnam. Ar to sākas sādhana-bhakti. Tā vai citādi — cilvēkam jāvērš prāts uz Krišnu. Diženais svētais Mahārādža Ambarīša vērsa prātu uz Krišnu, lai gan viņš bija valdnieks, kurš bija par daudz ko atbildīgs; un gluži tāpat ikviens, kas tādā pašā veidā cenšas virzīt savu prātu, var ļoti ātri pilnveidoties un veiksmīgi atjaunot savu sākotnējo Krišnas apziņu.

Arī šo sādhana-bhakti jeb garīgās kalpošanas praksi var iedalīt divās daļās. Pirmo daļu sauc par kalpošanu saskaņā ar vadošajiem principiem: cilvēkam saskaņā ar garīgā skolotāja norādījumiem vai autoritatīvajiem rakstiem jāievēro šie dažādie vadošie principi, un par atteikšanos nevar būt ne runas. To sauc par vaidhi jeb garīgo kalpošanu saskaņā ar noteikumiem. Tas ir jādara bez iebildumiem. Otru sādhana-bhakti daļu sauc par rāgānugu. Rāgānuga sākas tad, kad cilvēks, ievērojot vadošos principus, jau ir mazliet pieķēries Krišnam un garīgi kalpo ar dabisku mīlestību. Piemēram, cilvēks, kurš nodarbojas ar garīgo kalpošanu, var saņemt norādījumu celties agri no rīta un veikt ārati, kas ir Dievības godināšanas veids. Sākumā cilvēks agri ceļas un veic ārati pēc garīgā skolotāja norādījumiem, bet pēc tam viņā rodas īstena pieķeršanās. Cilvēks, kuram ir šī pieķeršanās, cenšas rotāt Dievību, šuj Tai dažādas drēbes un domā, kā savu garīgo kalpošanu padarīt labāku. Lai gan šāda darbība joprojām ir prakse, cilvēks kalpo aiz mīlestības. Tātad garīgās kalpošanas praksi jeb sādhana-bhakti var iedalīt divās daļās: kalpošanā pēc norādījumiem un kalpošanā aiz mīlestības.

Rūpa Gosvāmī bhakti prakses pirmo daļu jeb vaidhi-bhakti definē šādi: «Kad cilvēkam nav pieķeršanās un viņš nekalpo Kungam spontānā mīlestībā, un kad kalpošana notiek, tikai paklausot garīgā skolotāja norādījumiem vai sekojot rakstiem, šādu piespiedu kalpošanu sauc par vaidhi-bhakti.»

Vaidhi-bhakti principi ir aprakstīti arī Šrīmad Bhāgavatamā, kur otrā dziedājuma piektās nodaļas 5. pantā Šukadēva Gosvāmī māca Mahārādžam Parīkšitam, kas jādara. Mahārādža Parīkšits sastapa Šukadēvu Gosvāmī tikai nedēļu pirms savas nāves, un valdnieks nezināja, kas jādara cilvēkam pirms aiziešanas no šīs pasaules. Pie viņa bija atnākuši daudzi gudrie, bet neviens nespēja dot īstos norādījumus. Taču Šukadēva Gosvāmī to spēja un teica: «Mans dārgais valdniek! Ja tu gribi bez bailēm sagaidīt nāvi, kuras priekšā tev jāstājas pēc nedēļas (jo patiesībā ikviens nāves brīdī ir baiļu pārņemts), tev tūlīt jāsāk iet klausīšanās, daudzināšanas un Dieva atcerēšanās ceļš.» Ja cilvēks var daudzināt un klausīties «Harē Krišna» un vienmēr atcerēties Kungu Krišnu, tad viņam nemaz nav jābaidās no nāves, kas var atnākt jebkurā mirklī.

Šukadēva Gosvāmī savā runā norāda, ka Dieva Augstākā Personība ir Krišna. Tāpēc Šukadēva iesaka vienmēr klausīties stāstus par Krišnu. Viņš neiesaka klausīties par padieviem un apdziedāt tos. Mājāvādī (impersonālisti) apgalvo, ka cilvēks var daudzināt jebkuru vārdu — vai tas ir Krišnas vārds, vai kāda padieva vārds — un iznākums ir viens un tas pats. Taču patiesībā tas tā nav. Saskaņā ar autoritāšu atzīto Šrīmad Bhāgavatamu ir jāklausās vienīgi par Kungu Višnu (Krišnu) un jāapdzied tikai Viņš.

Tātad Šukadēva Gosvāmī Mahārādžam Parīkšitam norāda, ka tam, kurš grib būt brīvs no nāves bailēm, visiem spēkiem jāatceras Krišna, Dieva Augstākā Personība, jāklausās par Viņu un jāapdzied Viņš. Vēl Šukadēva Gosvāmī saka, ka Dieva Augstākā Personība ir sarvātma. Vārds «sarvātma» nozīmē «visu būtņu Virsdvēsele». Krišna tiek saukts arī par īšvaru — augstāko valdnieku, kurš atrodas visu būtņu sirdīs. Tāpēc, ja mēs tā vai citādi pieķersimies Krišnam, Viņš mūs atbrīvos no visām briesmām. Bhagavad-gītā teikts, ka tas, kurš kļūst par Dieva Kunga bhaktu, nekad necieš sakāvi. Turpretī citi vienmēr cieš sakāvi. Ciest sakāvi nozīmē, iegūstot cilvēka veidolu, neizrauties no dzimšanas un nāves saitēm un tādā veidā palaist garām šo nenovērtējamo iespēju. Pēc tam cilvēks vairs nezina, kur dabas likumi viņu iesviedīs.

Pieņemsim, ka būtne cilvēka dzīvē nav izkopusi Krišnas apziņu. Tad tā nonāk dzimšanas un nāves ritenī, kas sastāv no 8 400 000 dzīvo būtņu veidiem. Tādējādi būtne nespēj atjaunot savu garīgo būtību. Cilvēks nezina, vai viņš pēc nāves kļūs par augu, zvēru, putnu vai ko citu, jo dzīvo būtņu veidu ir tik daudz. Rūpa Gosvāmī mums iesaka atjaunot sākotnējo Krišnas apziņu, tādā vai citādā veidā vēršot savu prātu uz Krišnu. Tas jādara ļoti nopietni, un tad mēs nebaidīsimies arī no nāves. Mēs nezinām, kur nonāksim pēc nāves, jo esam pilnībā pakļauti dabas likumiem. Krišna, Dieva Augstākā Personība, ir vienīgais dabas likumu vadītājs. Tāpēc, ja nopietni meklēsim patvērumu pie Krišnas, mums nebūs jābaidās no tā, ka nonāksim atpakaļ šo daudzo dzīvības veidu ritenī. Patiesīgs bhakta noteikti nonāk Krišnas mājvietā, un tas ir apstiprināts Bhagavad-gītā.

Arī Padma Purānā ir ieteikts šis pats paņēmiens. Tur ir teikts, ka cilvēkam vienmēr jāatceras Kungs Višnu. Šo paņēmienu sauc par dhjānu jeb meditāciju — pastāvīgu Krišnas atcerēšanos. Ir teikts, ka cilvēkam jāmeditē, vēršot prātu uz Višnu. Padma Purānā ieteikts meditācijā vērst prātu uz Višnu veidolu un nekad neaizmirst Viņu. Šādu apziņas stāvokli sauc par samādhi jeb transu.

Mums pastāvīgi jācenšas iekārtot savu dzīvi tā, lai mēs vienmēr atcerētos Višnu jeb Krišnu. Tāda ir Krišnas apziņa. Mēs varam vērst savu prātu uz četrroku Višnu veidolu vai uz divroku Krišnas veidolu — tas ir viens un tas pats. Padma Purānā teikts, ka tā vai citādi vienmēr jādomā par Višnu, neaizmirstot Viņu nekādos apstākļos. Patiesībā tas ir vissvarīgākais no visiem vadošajiem principiem. Ja augstāka autoritāte sniedz kaut kādu norādījumu, tad tas vienlaicīgi ir arī aizliegums. Ja norādījums ir vienmēr atcerēties Krišnu, tas nozīmē, ka nedrīkst Viņu aizmirst. Šis vienkāršais norādījums un aizliegums pilnībā ietver sevī visus vadošos principus.

Šis vadošais princips attiecas uz visām varnām un āšramiem, kastām un nodarbošanās veidiem. Pastāv četras varnas, t.i., brāhmani (priesteri un garīgā darba darītāji), kšatriji (kareivji un valstsvīri), vaišjas (tirgotāji un lauksaimnieki) un šūdras (strādnieki un kalpi). Pastāv arī četri galvenie āšrami, t.i., brahmačarja (mācekļa laiks), grihastha (ģimenes dzīve), vānaprastha (aiziešana no darba dzīves) un sanjāsa (atsacīšanās). Vadošie principi attiecas ne tikai uz brahmačārī (mācekļiem, kas ievēro dzimumatturību), bet arī uz visiem pārējiem. Nav svarīgi, vai cilvēks ir iesācējs (brahmačārī) vai arī atrodas ļoti augstā līmenī (sanjāsī). Galvenais ir pastāvīgi atcerēties Dieva Augstāko Personību un nekad Viņu neaizmirst, un tas jādara visiem bez izņēmuma.

Ja cilvēks pilda šo norādījumu, tad gluži dabiski tiek ievēroti arī visi pārējie likumi un noteikumi. Visi pārējie likumi un noteikumi jāuzskata par šī pamatprincipa palīgiem un kalpiem. Likumu un ierobežojumu norādījumi un sekas minēti Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitā dziedājuma piektās nodaļas 2. un 3. pantā. Čamasa Muni — viens no deviņiem gudrajiem, kas ieradās dot norādījumus valdniekam Nimi — sacīja: «Četras sabiedrības kārtas, t.i., brāhmani, kšatriji, vaišjas un šūdras, ir radušās no dažādām Visaugstā Kunga Visuma veidola daļām šādā veidā: brāhmani ir radušies no Viņa galvas, kšatriji — no rokām, vaišjas — no vidukļa, un šūdras ir radušies no kājām. Gluži tāpat sanjāsī ir radušies no galvas, vānaprasthas — no rokām, grihasthas — no vidukļa, un brahmačārī — no kājām.»

Šīs dažādās sabiedrības kārtas un garīgās attīstības pakāpes tiek noteiktas atkarībā no cilvēku īpašībām. Bhagavad-gītā apstiprināts, ka četras sabiedrības kārtas un četras garīgās pakāpes ir radījis pats Kungs saskaņā ar cilvēku īpašībām. Katra ķermeņa daļa darbojas noteiktā veidā, un arī katrai sabiedrības kārtai un garīgajai pakāpei ir sava noteikta nodarbošanās atbilstoši īpašībām un stāvoklim. Tomēr visu šo darbību mērķis vienmēr ir Dieva Augstākā Personība. Kā teikts Bhagavad-gītā — «Viņš ir augstākais baudītājs». Tātad vienalga, vai cilvēks ir brāhmans vai šūdra, viņam ar savu darbību jāiepriecina Visaugstais Kungs. Arī tas ir apstiprināts Šrīmad Bhāgavatamā: «Ikvienam ir jāveic savs pienākums, taču panākumus šajā darbā jānosaka pēc tā, cik lielā mērā tiek iepriecināts Dievs Kungs.» Šeit ir dots norādījums, ka cilvēkam jādarbojas saskaņā ar savu stāvokli, un ar šādu darbību viņš vai nu iepriecina Augstāko Personību, vai arī, pretējā gadījumā, krīt no sava stāvokļa.

Piemēram, brāhmanam, kurš ir dzimis no Dieva Kunga galvas, jāsludina Vēdu pārpasaulīgā skaņa jeb šabda-brahma. Tā kā brāhmans ir galva, viņam jāsludina pārpasaulīgā skaņa un arī jāēd kā Visaugstā Kunga pārstāvim. Vēdās teikts: ja brāhmans ēd, tad jāsaprot, ka caur viņu ēd Dieva Personība. Taču tas nenozīmē, ka brāhmanam jāpārstāv Dievs Kungs tikai ēšanas ziņā un ka viņš var nesludināt pasaulei Bhagavad-gītas vēstījumu. Īstenībā tas, kurš sludina Gītas vēstījumu, ir ļoti dārgs Krišnam, un tas ir apstiprināts pašā Gītā. Šāds sludinātājs ir īstens brāhmans, un, barojot viņu, cilvēks tieši baro Visaugsto Kungu.

Gluži tāpat kšatrija uzdevums ir aizsargāt ļaudis no maijas uzbrukumiem. Tas ir viņa pienākums. Piemēram, kad Mahārādža Parīkšits ieraudzīja melnu vīru, kurš gribēja nogalināt govi, viņš tūlīt izvilka savu zobenu, lai sodītu melno vīru Kali* ar nāvi. Tāds ir kšatriju pienākums. Vardarbība ir nepieciešama, lai aizsargātu. Bhagavad-gītā Kungs Krišna tieši pavēlēja Ardžunam būt vardarbīgam Kurukšētras kaujas laukā, lai aizsargātu ļaudis.

Vaišju uzdevums ir nodarboties ar lauksaimniecību un lauksaimniecības ražojumu pārdošanu un izplatīšanu. Strādnieki jeb šūdras ir tie, kuriem nav brāhmanu, kšatriju un vaišju saprāta, tāpēc viņiem jāpalīdz augstākajām kārtām ar ķermenisku darbu. Tādā veidā šīs kārtas pilnībā sadarbojas un garīgi pilnveidojas. Ja šādas sadarbības nav, tad sabiedrības locekļi pagrimst. Tieši tas notiek pašlaik, Kali-jugā — šajā strīdu laikmetā. Neviens nepilda savu pienākumu, un visi uzpūtīgi sauc sevi par brāhmaniem (intelektuāļiem) vai kšatrijiem (karavīriem un valstsvīriem). Taču patiesībā šie cilvēki nepieder nevienai no kārtām. Viņi neatrodas saskarsmē ar Dieva Augstāko Personību, jo neapzinās Krišnu. Tāpēc Krišnas apziņas kustības mērķis ir nostādīt visu sabiedrību pareizā stāvoklī, lai visi būtu laimīgi un gūtu labumu, pilnveidojoties Krišnas apziņā.

Kungs Šrī Krišna pastāstīja Udhavam, ka, ievērojot norādījumus, kas doti sabiedrības daļām un garīgajām kārtām, cilvēks var iepriecināt Dieva Augstāko Personību, un, kad Kungs ir priecīgs, sabiedrība saņem visu, kas nepieciešams, lai dzīvotu pārticībā un lai nebūtu grūtību. Galu galā Dieva Augstākā Personība uztur visas pārējās dzīvās būtnes. Ja visi sabiedrības locekļi veic savus pienākumus un apzinās Krišnu, viņu dzīve noteikti ir mierīga un laimīga. Tad dzīvē vairs nekā netrūkst un visa pasaule pārvēršas par Vaikunthu — garīgo mājvietu. Pat neaizejot uz Dieva valstību, bet tikai sekojot Šrīmad Bhāgavatamas norādījumiem un pildot pienākumus Krišnas apziņā, sabiedrība var būt visādā ziņā laimīga.

Līdzīgus vārdus pats Šrī Krišna saka Udhavam Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitā dziedājuma divdesmit septītās nodaļas 49. pantā: «Mans dārgais Udhava! Visi cilvēki kaut kādā veidā darbojas — vai nu saskaņā ar svētajiem rakstiem vai arī pasaulīgi. Ja šīs darbības mērķis ir Manis godināšana Krišnas apziņā, tad viņi gluži dabiski kļūst laimīgi gan šajā pasaulē, gan nākamajā. Par to nav jāšaubās.» No šī Krišnas izteikuma mēs varam secināt, ka darbība Krišnas apziņā vislabākajā veidā piepilda visas cilvēka vēlmes.

Tādējādi Krišnas apziņas kustība ir tik jauka, ka cilvēkam pat nav vajadzības uzskatīt sevi par brāhmanu, kšatriju, vaišju, šūdru, brahmačārī, grihasthu, vānaprasthu vai sanjāsī. Ikviens var darīt to, ko viņš pašlaik dara. Viņam tikai jāgodina Kungs Krišna, izmantojot savas darbības augļus Krišnas apziņā. Tas radīs kārtību, un visi šajā pasaulē dzīvos mierā un laimē. Nārada-pančarātrā garīgās kalpošanas vadošie principi aprakstīti šādā veidā: «Svētie skolotāji par garīgās kalpošanas vadošajiem principiem uzskata jebkuru darbību, kas atļauta svētajos rakstos un vērsta uz Dieva Augstākās Personības iepriecināšanu. Ja cilvēks pastāvīgi nodarbojas ar šādu kalpošanu Dieva Augstākajai Personībai un dara to īstena garīgā skolotāja vadībā, tad viņš pakāpeniski pilnveidojas un var kalpot Dievam ar tīru mīlestību.»

* Šis Kali atšķiras no dievietes Kālī, kura pārstāv materiālās dabas iznīcinošo iezīmi.


Tālāk: 3. nodaļa

Saturs Bibliotēka