Bhakti nektārs piecdesmitā nodaļa

null

Piecdesmitā nodaļa

Rasu sajaukšanās
apskata turpinājums

Kā jau tika minēts, ja noteikta veida garšas sajaucas ar pretējām garšām, rodas nesaderība. Nesaderīgas garšas piemērs ir saldie rīsi, kuriem piejaukts klāt kaut kas sāļš vai skābs. Šāds sajaukums nav īpaši garšīgs.

Lūk, nesaderības piemērs. Kāds impersonālists skaļi žēlojās: «Es biju pieķēries tikai bezpersoniskā Brahmana aspektam un bezjēdzīgi šķiedu savu laiku, cenšoties nonākt transā. Es nepievērsu uzmanību Šrī Krišnam, kurš ir bezpersoniskā Brahmana avots un visa pārpasaulīgā prieka krātuve.» Šajos vārdos parādās neitralitāte un mīlestība, kas ir nesaderīgas.

Reizēm tādās vietās kā Vrindāvana gadās, ka cilvēks, kuram ir mazliet neitrālas mīlestības pret Krišnu, tūlīt mākslīgi cenšas sasniegt mīlētāju attiecību līmeni. Taču neitralitātes un mīlestības nesaderības dēļ viņš nespēj noturēties garīgās kalpošanas līmenī un krīt.

Lūk, vēl viens nesaderības piemērs. Kāds dižens neitralitātes līmeņa bhakta lūgšanā izsmejoši teica: «Es ļoti vēlos ieraudzīt Krišnu, Dieva Augstāko Personību, kurā ir miljoniem reižu vairāk mīlestības nekā Pitrilokas pitās [senčos] un kuru pastāvīgi godina diženi padievi un gudrie. Tomēr es mazliet brīnos par to, ka uz laimes dievietes vīra Krišnas auguma bieži vien redzamas parastu sabiedrības meiteņu nagu atstātās švīkas.» Šajā piemērā parādās neitralitātes un augsta līmeņa mīlestības nesaskaņa.

Reiz kāda gopī teica: «Mans dārgais Krišna! Vispirms Tev ar savām stiprajām rokām mani jāapskauj. Tad, mans dārgais draugs, es papriecāšos par Tavu matu smaržu un baudīšu Tevi.» Arī šajā piemērā redzama nesaskaņa. Mīlestība ir veselums, bet kalpošana — daļa.

Kāds bhakta teica: «Mans dārgais Krišna! Kā gan es varu uzrunāt Tevi par savu dēlu, ja diženie vēdantisti uzrunā Tevi par Absolūto Patiesību un vaišnavi, kas seko Nārada-pančarātras principiem, — par Dieva Augstāko Personību? Tu esi šī Augstākā Personība, tāpēc es vienkārši neuzdrīkstos uzrunāt Tevi par parastu dēlu.» Šajā piemērā redzams nesaskanīgs neitralitātes un vecāku mīlestības sajaukums.

Vēl kāds bhakta teica: «Dārgais draugs! Mans jaunības skaistums ir tikpat nepastāvīgs kā zibens, tāpēc šim skaistumam nav jēgas. Es nekad neesmu saticis Krišnu, tādēļ esi tik labs un dari tā, lai es tūlīt varētu Viņu satikt!» Šajos vārdos izteikts nesaskanīgs neitralitātes un mīlestības sajaukums.

Reiz Kailāsā kāda iekāres pilna sieviete Krišnam teica: «Mans dārgais Krišna! Lai Tev ilgs mūžs!» Pēc tam viņa apskāva Krišnu. Šajā gadījumā parādās nesaskanīgs vecāku mīlestības un pretējo dzimumu mīlestības sajaukums.

Minētie piemēri parāda, ka nepareizs dažādu noskaņu sajaukums ekstātiskas mīlestības attiecībās starp Krišnu un bhaktām rada nesaderību. Kā norāda tādi stingri bhaktas kā Rūpa Gosvāmī, pretrunīgas jūtas vienmēr ir nesaderības cēlonis.

Reiz kāda bhakta Krišnam teica: «Mans dārgais jaunekli! Es zinu, ka mans augums sastāv tikai no miesas un asinīm un tas nevar sniegt Tev baudu, taču Tavs skaistums mani tik ļoti piesaistījis, ka es vēlos, lai Tu baudītu mīlestību ar mani.» Šajā piemērā redzama nesaderība, jo garīgajā kalpošanā sajaukušās šausmu un mīlestības jūtas.

Šrīla Rūpa Gosvāmī brīdina bhaktas, lai viņi nepieļautu šādu nesaderību savos rakstos un attiecībās. Ja jūtas ir pretrunīgas, tās rada rasābhāsu. Neviens mācīts zinātnieks vai bhakta nepieņems Krišnas apziņas grāmatu, kurā ir rasābhāsa.

«Vidagdha-mādhavas» otrā cēliena 17. pantā Paurnamāsī uzrunā Nandīmukhī: «Cik tas ir brīnumaini! Viedie atsakās no visām materiālajām attiecībām un meditē uz Krišnu, visiem spēkiem cenšoties padarīt savu sirdi par Krišnas mājvietu. Bet šī jaunā meitene — gluži otrādi — cenšas nedomāt par Krišnu, lai varētu izmantot savu prātu materiālajā darbībā un jutekļu apmierināšanā. Cik bēdīgi, ka šī meitene cenšas izdzīt no savas sirds to pašu Krišnu, pēc kura ar smagām askēzēm un neatlaidību tiecas diženi gudrie!» Lai gan šajos vārdos atklājas pretrunīgas ekstātiskas bhakti noskaņas, tās nerada nesaderību, jo pretējo dzimumu mīlestība ir tik augsta, ka tā stāv pāri visām citām dažādajām garšām. Šrīla Džīva Gosvāmī šajā sakarībā norāda, ka tik augstu mīlestības pakāpi nespēj sasniegt kurš katrs. To var tikai Vrindāvanas gopī.

Ir arī daudz citu pretrunīgu noskaņu piemēru, kas nerada izkropļotas garšas jeb rasābhāsu. Reiz kāds no mazākajiem debesu planētu padieviem teica: «Kādreiz Krišna ar saviem jokiem sagādāja Vradžas iedzīvotājiem tik daudz prieka, bet tagad, kad Viņam uzbrucis čūsku valdnieks Kālija, visi ļoti bēdājas par Krišnu.» Šajā piemērā atklājas smiekli un līdzjūtība, taču nesaskaņas nav, jo abas šīs rasas tikai palielina mīlestību pret Krišnu.

Šrīmatī Rādhārānī atšķirtībā no Krišnas bija pārtraukusi darboties, taču Viņa joprojām iedvesmoja citus uz visdažādāko garīgo kalpošanu. Ir teikts: «Mana dārgā Rādhārānī! Atšķirtībā no Krišnas Tu stāvi kā ārkārtīgi skaists koks, kuru nekas neaizēno. Tu esi tik mierīga, ka liekas — Tu esi pilnīgi gremdējusies Brahmana apziņā.» Šajā piemērā parādīta pretējo dzimumu mīlestība un neitrāla mīlestība, taču pretējo dzimumu mīlestība ir stiprāka par visu pārējo. Īstenībā Brahmana apzināšanās ir pavisam vārgs esamības veids. Reiz pats Krišna teica: «Šrīmatī Rādhārānī Man kļuvusi par miera iemiesojumu. Viņas dēļ Es tagad nemaz neguļu. Es pastāvīgi kaut kur skatos, nemaz nemirkšķinot acis, un vienmēr esmu meditācijas noskaņā. Viņas dēļ Manas mājas nu ir kalnu ala.» Šajā piemērā izpaužas pretējo dzimumu mīlestība un neitrāla mīlestība, taču nesaderības nav.

Lūk, saruna, kas sastāv no jautājumiem, kuri uzdoti slavenajai skaistulei Rambhai, un viņas atbildēm.

«Mana dārgā Rambha! Kas tu esi?»

«Es esmu miera iemiesojums.»

«Tad kāpēc tu atrodies debesīs?»

«Es gribu izjust Augstāko Absolūto Patiesību.»

«Kur tu skaties?»

«Es gribu ieraudzīt Absolūtās Patiesības augstāko skaistumu.»

«Kāpēc tu izskaties tik satraukta?»

«Man neliek mieru mīlas dievs.»

Arī šajā piemērā neizpaužas izkropļota garša, jo mīlestības ekstāze stāv pāri garīgās kalpošanas neitralitātei.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma sešdesmitās nodaļas 45. pantā Rukminī-dēvī saka: «Mans dārgais vīrs! Ja sieviete neko nezina par pārpasaulīgo prieku, ko var gūt saskarsmē ar Tevi, viņa tiecas par savu vīru pieņemt cilvēku, kas ārēji sastāv no ūsām, bārdas, matiem un nagiem un kas ir pilns ar muskuļiem, kauliem, asinīm, zarnu tārpiem, izkārnījumiem, gļotām, žulti un līdzīgām lietām. Īstenībā šāds vīrs ir nedzīvs. Tāpēc, ja sievieti nepiesaista Tavs pārpasaulīgais veidols, tad viņa par savu vīru pieņem cilvēku, kas sastāv no izkārnījumiem un urīna.» Šis izteikums, kurā uzskaitītas materiālā ķermeņa sastāvdaļas, nesatur izkropļotu pārpasaulīgās apzināšanās garšu, jo tajā pareizi parādīta atšķirība starp matēriju un garu.

«Vidagdha-mādhavas» otrā cēliena 31. pantā Krišna uzrunā savu draugu: «Mans dārgais draugs! Cik tas ir brīnumaini! Kopš tās reizes, kad Es ieraudzīju skaistās Šrīmatī Rādhārānī lotosacis, Man, paskatoties uz mēnesi un lotosa ziedu, gribas nospļauties.» Šajā piemērā atklājas mīlestība un šausmas, taču nesaskaņas nav.

Lūk, piemērs, kurā atklājas dažādas garīgās kalpošanas garšas. «Lai gan Krišnu nespēj uzveikt neviens ienaidnieks, Vrindāvanas ganu zēni, ieraugot Viņu Kurukšētras kaujas laukā krāšņās karaliskās drēbēs un redzot Viņa varoņdarbus, aiz brīnumiem kļuva gandrīz melni.» Lai gan šajos vārdos parādās bruņnieciskums un bailes, garīgās kalpošanas garšas nav izkropļotas.

Reiz kāda Mathuras meitene lūdza savam tēvam aizbultēt durvis un kopā ar viņu iet uz Sāndīpani Muni skolu, lai satiktu Krišnu. Meitene žēlojās, ka Krišna ir nozadzis viņas prātu. Šajā gadījumā atklājas pretējo dzimumu mīlestība un vecāku mīlestība, taču nesaskaņas nav.

Kāds brahmānandī (impersonālists) pauda savu vēlmi šādiem vārdiem: «Kad gan es varēšu skatīt augstāko absolūto Dieva Personību, kura ir mūžam svētlaimīga un zināšanu pilna? Kad es varēšu ieraudzīt Kungu, uz kura auguma no Rukminī krūtīm palicis sarkanais kunkumas pūderis?» Šajos vārdos atklājas mīlestība un neitralitāte. Lai gan šīs garšas ir pretrunīgas, nesaskaņas nav, jo tādā veidā pat brahmānandī piesaistās Krišnam.

Reiz Nanda Mahārādža teica savai sievai: «Mana dārgā Jašoda! Lai gan mūsu dēls Krišna ir tik smalks un maigs kā mallikas zieds, Viņš ir devies nogalināt dēmonu Kēšī, kurš ir varens kā kalns. Tāpēc es mazliet uztraucos. Taču nekas, viss būs labi! Es pacelšu savu roku, kas ir stipra kā kolonna, un nogalināšu dēmonu Kēšī, lai atbrīvotu Vradža-mandalas iedzīvotājus no visām raizēm.» Šajos vārdos atklājas divas garšas — bruņnieciskums un bailes, taču tās abas pastiprina vecāku mīlestību, un tāpēc nesaskaņas nav.

Šrīlas Rūpas Gosvāmī «Lalita-mādhavā» teikts: «Kad Krišna ieradās Kamsas ziedošanas laukumā, Kamsas priesteris uz Viņu nolūkojās ar dziļu naidu. Gan Kamsa, gan viņa priesteris bija pārbijušies, bet Krišnas draugi smaidīja un gaidīja, kas notiks. Krišnas skaudīgie sāncenši zaudēja jebkuras cerības. Gudrie meditēja. Dēvakī un citām mātēm no acīm ritēja karstas asaras, bet prasmīgajiem karotājiem mati cēlās stāvus. Tādi padievi kā Indra bija ļoti pārsteigti. Kalpi dejoja, bet jaunās meitenes nemierīgām acīm skatījās apkārt.» Te aprakstītas visdažādākās garšas, taču nesaskaņas nav.

Lūk, vēl viens citāts no «Lalita-mādhavas». Arī šajos vārdos nav nesaskaņas. Autors svētī lasītājus: «Lai gan Dieva Augstākā Personība ar kreisās rokas mazo pirkstiņu varēja pacelt kalnu, Tā vienmēr ir pazemīga un padevīga. Kungs vienmēr ir labs pret bhaktām, kuri Viņu mīl. Viņš neļāva notikt Indrajagjai un izjauca Indras atriebības mēģinājumu. Viņš dod prieku visām jaunajām meitenēm. Lai Kungs aizvien ir žēlsirdīgs jums visiem!»


Tālāk: 51. nodaļa

Saturs Bibliotēka