Bhakti nektārs ievads

null

Ievads

«Bhakti nektārs» ir Šrīlas Rūpas Gosvāmī Prabhupādas sanskritā sarakstītās grāmatas «Bhakti-rasāmrita-sindhu» izklāsts. Šrīla Rūpa Gosvāmī bija galvenais no sešiem Gosvāmī, kuri bija Kunga Čaitanjas Mahāprabhu tiešie mācekļi. Kad Šrīla Rūpa Gosvāmī Prabhupāda pirmo reizi satika Kungu Čaitanju, viņš bija ministra postenī Bengālijas muhamedāņu valdībā. Rūpu tajā laikā sauca par Dabiru Khāsu, bet viņa brāli Sanātanu — par Sākaru Malliku, un viņi bija atbildīgi Navaba Huseina Šaha valdības ministri. Tajā laikā, pirms piecsimt gadiem, hindu sabiedrības paražas bija ļoti stingras, un, ja brāhmanu kastas loceklis piekrita kalpot muhamedāņu valdniekam, viņš tūlīt tika izraidīts no brāhmanu sabiedrības. Tā notika arī ar abiem brāļiem — Dabiru Khāsu un Sākaru Malliku. Viņi piederēja pie augstās sārasvata-brāhmanu kopienas, bet pēc tam, kad bija ieņēmuši ministru posteņus Huseina Šaha valdībā, no šīs kopienas tika izraidīti. Kungs Čaitanja visžēlīgi pieņēma šīs cildenās personības par saviem mācekļiem un padarīja viņus par gosvāmī, kas ir augstākais līmenis brāhmaniskajā kultūrā. Gluži tāpat Kungs Čaitanja par savu mācekli pieņēma arī Haridāsu Thākuru, lai gan Haridāsa bija dzimis muhamedāņu ģimenē. Vēlāk Kungs Čaitanja viņu padarīja par āčārju Dieva Kunga svētā vārda daudzināšanā: Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē.

Kunga Čaitanjas principi ir visaptveroši. Ikviens, kas ir apguvis zinātni par Krišnu un garīgi kalpo Kungam, tiek atzīts par augstāku nekā tas, kurš ir dzimis brāhmana ģimenē. Tāds ir sākotnēji atzītais princips visā Vēdu literatūrā, īpaši Bhagavad-gītā un Šrīmad Bhāgavatamā. Kunga Čaitanjas kustības mērķis ir izglītot visus ļaudis un ikvienu pacelt augstajā gosvāmī līmenī, un šis ceļš izklāstīts grāmatā «Bhakti nektārs».

Kungs Čaitanja satika brāļus Dabiru Khāsu un Sākaru Malliku Rāmakēli ciemā, kas atrodas Maldahas apgabalā, un pēc šīs tikšanās abi brāļi nolēma pamest darbu valdībā un pievienoties Kungam Čaitanjam. Dabirs Khāss, kurš vēlāk kļuva par Rūpu Gosvāmī, aizgāja no sava posteņa un paņēma līdzi visu naudu, ko darbā bija nopelnījis. «Čaitanja-čaritāmritā» teikts, ka Dabira Khāsa sakrātā zelta nauda bija līdzvērtīga miljoniem dolāru mūsdienās, un viņš ar to piepildīja lielu laivu. Tas, kā viņš sadalīja savu naudu, var noderēt par labu paraugu visai cilvēcei, it īpaši bhaktām. Puse no bagātības tika izdalīta cilvēkiem, kuri apzinās Krišnu, t.i., brāhmaniem un vaišnaviem; viena ceturtā daļa tika atdota radiniekiem, un otra ceturtā daļa tika paglabāta grūtiem brīžiem un ārkārtējiem gadījumiem. Vēlāk, kad arī Sākars Malliks gribēja aiziet no darba, Navabs ļoti sadusmojās un ieslodzīja viņu cietumā. Taču Sākars Malliks, kurš vēlāk kļuva par Šrīlu Sanātanu Gosvāmī, izmantoja brāļa palikušo naudu, kas glabājās pie ciema augļotāja, un aizbēga no Huseina Šaha cietuma. Tādā veidā abi brāļi pievienojās Kungam Čaitanjam Mahāprabhu.

Pirmoreiz Rūpa Gosvāmī satika Kungu Čaitanju Prajāgā (Allahabadā, Indijā), un šīs svētās pilsētas Dašāšvamēdhas mazgāšanās ghātā Kungs mācīja Rūpu Gosvāmī desmit dienas no vietas. Kungs īpaši mācīja Rūpam Gosvāmī Krišnas apziņas zinātni. Tas, ko Kungs Čaitanja stāstīja Šrīlam Rūpam Gosvāmī Prabhupādam, aprakstīts manā grāmatā «Kunga Čaitanjas mācība».

Vēlāk Šrīla Rūpa Gosvāmī Prabhupāda ar dziļām svēto rakstu zināšanām un autoritatīvām atsauksmēm uz dažādiem Vēdu rakstiem sīki izskaidroja Kunga Čaitanjas mācību. Šrīla Šrīnivāsa Āčārja savās lūgšanās sešiem Gosvāmī saka, ka viņi bija augsti izglītoti zinātnieki ne tikai sanskritā, bet arī tādās svešvalodās kā persiešu un arābu valoda. Viņi rūpīgi izpētīja visus Vēdu rakstus, lai, balstoties uz autoritatīvām Vēdu zināšanām, izveidotu Čaitanjas Mahāprabhu sekotāju kustību. Arī mūsdienu Krišnas apziņas kustība balstās uz Šrīlas Rūpas Gosvāmī autoritatīvajiem rakstiem, tāpēc mūs parasti sauc par rūpānugām jeb Šrīlas Rūpas Gosvāmī Prabhupādas sekotājiem. Šrīla Rūpa Gosvāmī tieši tāpēc sarakstīja grāmatu «Bhakti-rasāmrita-sindhu», kas tagad ir izdota kā «Bhakti nektārs», lai mūsu rīcībā būtu norādījumi, kuriem sekot. Tie, kas darbojas Krišnas apziņas kustībā, var izmantot šo diženo darbu un būt nesatricināmi Krišnas apziņā.

«Bhakti» nozīmē «garīgā kalpošana». Katrā kalpošanā ir kaut kas pievilcīgs — kaut kas tāds, kas aizvien liek turpināt šo kalpošanu. Katrs no mums šajā pasaulē vienmēr nodarbojas ar kādu kalpošanu. Mēs to darām tāpēc, ka šī kalpošana sagādā prieku. Ģimenes cilvēks aiz mīlestības pret sievu un bērniem strādā dienu un nakti. Filantrops strādā tāpēc, ka mīl daudz lielāku ģimeni, un nacionālists rūpējas par valsti un tautiešiem. Spēku, kurš liek darboties filantropam, ģimenes cilvēkam un nacionālistam, sauc par rasu jeb sava veida garšu (attiecībām), kas ir ļoti salda. Bhakti-rasa ir garša, kas atšķiras no parastas rasas, ko bauda laicīgā darba darītāji. Viņi augu dienu un nakti smagi strādā, lai baudītu noteikta veida rasu, ko sauc par jutekļu apmierinājumu. Laicīgā rasa jeb garša ilgi nesaglabājas, tāpēc laicīgā darba darītāji vienmēr cenšas mainīt savu baudīšanas stāvokli. Darījumu cilvēks strādājot negūst apmierinājumu, tāpēc nedēļas beigās, vēlēdamies kādas izmaiņas, viņš dodas uz vietu, kur mēģina aizmirst darījumus. Pēc šādi pavadītas nedēļas nogales viņš atkal maina savu stāvokli un atsāk darījumus. Darboties materiāli nozīmē kādu laiku būt noteiktā stāvoklī un tad to mainīt. Šīs izmaiņas apzīmē ar vārdu «bhoga-tjāga». Tas nozīmē, ka jutekļu baudas pastāvīgi mijas ar atsacīšanos. Dzīvā būtne nespēj pastāvīgi atrasties ne jutekļu baudās, ne atsacīšanās stāvoklī. Nepārtraukti notiek izmaiņas, un mēs sava mūžīgā dabiskā stāvokļa dēļ nevaram būt laimīgi ne vienā, ne otrā stāvoklī. Jutekļu apmierinājums nekad nav ilgstošs, tāpēc to sauc par čapala-sukhu jeb nepastāvīgu laimi. Piemēram, parasts ģimenes cilvēks augu dienu un nakti grūti strādā, viņam izdodas sagādāt ērtības ģimenes locekļiem, un tādējādi viņš saņem noteiktu garšu; taču visai šai materiālās laimes izkopšanai pienāk gals līdz ar ķermeņa nāvi. Tāpēc ateistiskiem cilvēkiem nāve ir Dieva pārstāve. Bhakta apzinās Dieva klātbūtni, garīgi kalpojot, turpretī ateists apzinās Dieva klātbūtni nāves brīdī. Ar nāvi viss beidzas, un būtnei ir jāsāk jauna dzīve jaunos apstākļos — vai nu labākos, vai sliktākos nekā iepriekš. Jebkurā darbības laukā — gan politiskajā, gan sociālajā, gan nacionālajā, gan starptautiskajā — visam, ko mēs esam darījuši, līdz ar mūža beigām nenovēršami pienāk gals.

Turpretī bhakti-rasa jeb garša, ko cilvēks bauda pārpasaulīgas mīlestības pilnajā kalpošanā Dievam Kungam, nebeidzas līdz ar materiālā ķermeņa nāvi. Šī garša ir pastāvīga, tāpēc tā tiek saukta par amritu jeb to, kas nemirst un pastāv mūžīgi. Tas ir apstiprināts visos Vēdu rakstos. Bhagavad-gītā teikts, ka pat neliela pilnveidošanās bhakti-rasā var paglābt bhaktu no vislielākajām briesmām — no iespējas nākamajā dzīvē nesaņemt cilvēka ķermeni. Rasas, ko mēs gūstam no savām izjūtām sabiedriskajā dzīvē, ģimenes dzīvē vai kādā lielākā ģimenē, t.i., altruisma, filantropijas, nacionālisma, sociālisma, komunisma utt. dotās izjūtas, vēl nenodrošina iespēju nākamajā dzīvē kļūt par cilvēku. Savu nākamo dzīvi mēs veidojam ar darbību šajā dzīvē. Dzīvajai būtnei tiek dots noteikta veida ķermenis saskaņā ar tās darbošanos šajā ķermenī. Būtnes darbību ņem vērā augstākā autoritāte, ko sauc par daivu — Dieva autoritāti. Bhagavad-gītā par daivu teikts, ka tā ir visa esošā pirmcēlonis; un Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka cilvēks saņem savu nākamo ķermeni ar daiva-nētrēnu, t.i., Augstākās varas uzraudzībā. Parasti vārds «daiva» nozīmē «liktenis». Daivas uzraudzībā mēs saņemam kādu no 8 400 000 veidu ķermeņiem; ķermeņus mēs neizvēlamies paši — tos atbilstoši mūsu liktenim piešķir augstākā vara. Ja mēs pašlaik savu ķermeni nodarbinām Krišnas apziņā, tad nākamajā dzīvē noteikti saņemsim vismaz cilvēka ķermeni. Pat ja cilvēks, kurš darbojas Krišnas apziņā, nespēj pabeigt bhakti-jogas ceļu, viņš piedzimst starp sabiedrības augstākajām aprindām un gluži dabiski var turpināt pilnveidoties Krišnas apziņā. Tāpēc jebkura autoritāšu atzīta darbība Krišnas apziņā ir amrita jeb pastāvīga. Tieši par šādu darbību runāts «Bhakti nektārā».

Nopietns māceklis, apgūstot «Bhakti nektāru», var izprast šo mūžīgo darbību bhakti-rasā. Pieņemot bhakti-rasu jeb Krišnas apziņu, cilvēks vienā mirklī var padarīt savu dzīvi veiksmīgu, atbrīvoties no visām raizēm un sasniegt pārpasaulīgo svētlaimi, salīdzinājumā ar kuru atbrīve liekas bezvērtīga. Bhakti-rasa pati par sevi rada atbrīves izjūtu, jo tā piesaista Visaugstā Kunga — Krišnas uzmanību. Iesācējs bhakta parasti ļoti vēlas ieraudzīt Krišnu jeb Dievu, taču Dievu nav iespējams saskatīt vai iepazīt ar mūsu pašreizējiem materiāli notrulinātajiem jutekļiem. Garīgās kalpošanas ceļš, kas ieteikts «Bhakti nektārā», pamazām izved cilvēku no materiālā dzīves stāvokļa un paceļ līdz garīgajam līmenim, kurā bhakta šķīstās no visiem apzīmējumiem. Jutekļus var attīrīt no sārņiem, atrodoties pastāvīgā saskarsmē ar bhakti-rasu. Kad šķīstīti jutekļi tiek izmantoti kalpošanā Dievam Kungam, cilvēks sāk dzīvot bhakti-rasas dzīvi, un jebkurš darbs, kas veikts par prieku Krišnam šajā pārpasaulīgajā bhakti-rasas pakāpē, var sniegt nebeidzamu baudu. Kad cilvēks tādā veidā garīgi kalpo, visu veidu rasas jeb garšas kļūst mūžīgas. Sākumā cilvēks āčārjas jeb garīgā skolotāja vadībā mācās un ievēro noteiktus principus, un pēc tam, viņam pakāpeniski pilnveidojoties, garīgā kalpošana kļūst par ieradumu un cilvēks pats vēlas kalpot Krišnam. Kā tiks paskaidrots šajā grāmatā — pastāv divpadsmit veidu rasas, un, atjaunojot savas attiecības ar Krišnu piecās galvenajās rasās, mēs varam dzīvot mūžīgi, svētlaimīgi un ar pilnīgām zināšanām.

Dzīves pamatprincips ir tāds, ka mums visiem piemīt tieksme kādu mīlēt. Neviens nevar dzīvot, nemīlot kādu citu. Šī tieksme ir katrai dzīvai būtnei. Pat tādam dzīvniekam kā tīģerim ir šī mīlestības tieksme, vismaz snaudošā veidā, un cilvēkiem šī tieksme ir noteikti. Jautājums ir tikai par to, uz ko vērst mūsu mīlestību, lai ikkatrs varētu kļūt laimīgs. Pašlaik sabiedrība māca mīlēt savu valsti, ģimeni vai sevi pašu, taču tai trūkst zināšanu par to, uz ko vērst mūsu mīlestības tieksmi, lai visi taptu laimīgi. Ļaudis neko nezina par Krišnu, un «Bhakti nektārs» māca, kā attīstīt mūsu sākotnējo mīlestību uz Krišnu un kā nonākt tādā stāvoklī, kurā mēs varam baudīt svētlaimes pilnu dzīvi.

Vispirms bērns mīl savus vecākus, tad brāļus un māsas, pēc tam paaugoties sāk mīlēt ģimeni, sabiedrību, kopienu, valsti, tautu vai pat visu cilvēci. Tomēr mūsu mīlestības tieksmi nav iespējams apmierināt, pat mīlot visus cilvēkus; šī mīlestības tieksme nav īsteni piepildīta līdz tam brīdim, kamēr neuzzinām, kurš ir augstākais mīļotais. Mēs savu mīlestību varam pilnībā apmierināt tikai tad, kad tā vērsta uz Krišnu. Šis jautājums arī ir «Bhakti nektāra» būtība. Šis darbs mūs māca, kā piecās dažādās pārpasaulīgās attiecībās var mīlēt Krišnu.

Mūsu mīlestības tieksme izplatās gluži kā gaismas vai skaņas svārstības, un mēs nezinām, kur tā beidzas. «Bhakti nektārs» māca, kā mēs varam pilnībā mīlēt visas dzīvās būtnes, vienkārši mīlot Krišnu; un tā ir vesela zinātne. Mums nav izdevies radīt mieru un harmoniju sabiedrībā, pat izveidojot Apvienoto Nāciju Organizāciju, jo mēs nezinām pareizo paņēmienu. Šis paņēmiens ir ļoti vienkāršs, taču tas ir jāizprot ar mierīgu prātu. «Bhakti nektārs» visiem ļaudīm māca vienkāršu un dabisku paņēmienu, kā mīlēt Krišnu — Dieva Augstāko Personību. Ja mēs iemācāmies mīlēt Krišnu, tad ir pavisam viegli mīlēt arī visas dzīvās būtnes. Tā ir kā koka sakņu laistīšana vai vēdera barošana. Koka saknes laistīšana un vēdera barošana ir vispārpieņemta, zinātniska un praktiska, un katrs no mums zina, kā tā darbojas. Ja mēs kaut ko ēdam jeb, citiem vārdiem sakot, apgādājam vēderu ar barību, šādas darbības radītā enerģija tūlīt izplatās pa visu ķermeni. Gluži tāpat, ja mēs laistām koka saknes, šīs darbības radītā enerģija tūlīt izplatās pat pa vislielāko koku. Nav iespējams aplaistīt tikai kādu atsevišķu koka daļu, tāpat kā nav iespējams atsevišķi barot kādu ķermeņa daļu. «Bhakti nektārs» mums iemācīs iedegt to gaismu, kas vienā mirklī visur un visu padarīs gaišu. Tas, kurš nezina šo paņēmienu, nezina dzīves jēgu.

Runājot par materiālajām vajadzībām, mūsdienu civilizācija ir tikusi tālu uz priekšu dzīves ērtību ziņā, tomēr mēs neesam laimīgi, jo ir aizmirsts pats galvenais. Ar materiālajām dzīves ērtībām vien nepietiek, lai mēs būtu laimīgi. Ļoti labs piemērs tam ir Amerika: visbagātākā pasaules nācija, kam ir visas materiālo ērtību iespējas, izaudzinājusi cilvēkus, kuri ir pilnīgi vīlušies dzīvē un nezina, ko darīt. Es aicinu šos apjukušos cilvēkus apgūt garīgās kalpošanas mākslu, kas pasniegta «Bhakti nektārā», un esmu pārliecināts, ka materiālās esamības uguns, kura deg viņu sirdīs, tūlīt apdzisīs. Mūsu neapmierinātības pamatcēlonis ir tas, ka mēs, par spīti straujajai attīstībai materiālajā dzīvē, neesam piepildījuši mūsos snaudošo tieksmi. Grāmatā «Bhakti nektārs» ir doti praktiski norādījumi, kā mēs varam dzīvot materiālajā pasaulē, pilnībā iesaistoties garīgajā kalpošanā, un tādā veidā piepildīt visas vēlmes gan šajā dzīvē, gan nākamajā. «Bhakti nektārs» nav uzrakstīts, lai nosodītu jebkuru materiālistisko dzīvesveidu. Šī grāmata ir mēģinājums dot zināšanas reliģijas darbiniekiem, filozofiem un visiem pārējiem cilvēkiem par to, kā mīlēt Krišnu. Cilvēks var dzīvot bez jebkādām materiālām grūtībām, bet tajā pat laikā viņam jāapgūst māksla mīlēt Krišnu. Pašlaik mēs izgudrojam daudzus mīlestības tieksmes pielietošanas paņēmienus, taču patiesībā mēs aizmirstam pašu galveno — Krišnu. Mēs laistām visas koka daļas, bet aizmirstam tā saknes. Mēs cenšamies visādos veidos uzturēt ķermeni, bet aizmirstam dot barību vēderam. Aizmirst Krišnu nozīmē aizmirst arī pašam sevi. Īstenā sevis apzināšanās un Krišnas apzināšanās notiek vienlaicīgi. Piemēram, no rīta ieraudzīt sevi nozīmē ieraudzīt arī sauli; neredzot saules gaismu, nevar redzēt sevi. Gluži tāpat, ja cilvēks nav apzinājies Krišnu, par sevis apzināšanos nevar būt ne runas.

Grāmata «Bhakti nektārs» īpaši domāta tiem, kuri pašlaik darbojas Krišnas apziņas kustībā. Es no sirds pateicos visiem saviem draugiem un mācekļiem, kuri man palīdz izplatīt Krišnas apziņas kustību rietumu valstīs. Un es īpaši gribu pateikties savam mīļotajam māceklim Šrīmanam Džajānandam brahmačārī par viņa ieguldījumu. Es ļoti pateicos arī ISKCON izdevniecības vadītājiem, kuri ir tik daudz darījuši, lai izdotu šo diženo literatūru.

Harē Krišna

A. Č. Bhaktivēdānta Svāmī
1970. gada 13. aprīlis
ISKCON mītne
Vatsekas Avēnija 3764
Losandželosa, Kalifornija


Tālāk: 1. nodaļa

Saturs Bibliotēka