Bhakti nektārs divdesmit trešā nodaļa

null

Divdesmit trešā nodaļa

Krišnas personība

Šrīla Rūpa Gosvāmī norāda, ka, lai gan Kungs Krišna ir bezgalīga prieka avots un vislielākais vadītājs, Viņš tomēr ir atkarīgs no bhaktām trijos veidos. Atkarībā no bhaktas emocionālā stāvokļa Dieva Augstākā Personība tiek uztverta trejādi: kā vispilnīgākais, kā ļoti pilnīgs un kā pilnīgs. Kad Kungs atklāj sevi pilnībā, tad šo Viņa izpausmi diženi zinātnieki sauc par vispilnīgāko. Kad Kungs sevi izpauž mazākā mērā, Viņš tiek saukts par ļoti pilnīgu. Un, kad Viņš izpauž sevi vēl mazākā mērā, Viņu sauc par pilnīgu. Tas nozīmē, ka Krišna tiek novērtēts trijās pilnības pakāpēs. Šīs trīs pilnības pakāpes īpaši spilgti izpaužas šādā veidā: kad Krišna atrodas Goloka Vrindāvanā, Viņa pārpasaulīgās īpašības izpaužas vispilnīgākajā mērā; kad Krišna atrodas Dvārakā, šīs īpašības izpaužas ļoti pilnīgā mērā; un, kad Krišna atrodas Mathurā, šīs īpašības izpaužas pilnīgā mērā.

Krišnas personību var analizēt kā dhīrodātu, dhīra-lalitu, dhīra-prašāntu un dhīrodhatu. Ja kāds jautā, kā uz personību var raudzīties četros samērā pretrunīgos veidos, atbilde ir tāda, ka Kungs ir visu pārpasaulīgo īpašību un darbības avots. Tāpēc Viņa dažādos aspektus var analizēt saskaņā ar to, kā Viņš izpauž savas bezgalīgi dažādās spēles. Tādējādi nekādas pretrunas nav.

Dhīrodāta
Dhīrodāta ir tas, kurš pēc dabas ir ļoti nopietns, laipns, piedodošs, žēlsirdīgs, apņēmīgs, pazemīgs, apveltīts labām īpašībām, bruņniecisks un fiziski pievilcīgs.

Šajā sakarībā ļoti nozīmīgi ir debesu valdnieka Indras vārdi: «Mans dārgais Kungs! Es atzīstu, ka esmu izdarījis lielu apvainojumu pret Tevi, taču, redzot Tavu neparasto bruņnieciskumu, tieksmi aizsargāt bhaktas, apņēmību, stingrību, paceļot lielo Govardhanas kalnu, Tavu skaisto augumu un Tavu brīnumaino spēju būt priecīgam, vienkārši uzklausot savu bhaktu un apvainotāju lūgšanas, es esmu apjucis un nespēju izteikt savu nožēlu.»

Šie debesu valdnieka vārdi neapšaubāmi apstiprina, ka Krišna ir dhīrodāta. Daudzi zinātnieki ir atzinuši, ka arī Kungs Rāmačandra ir dhīrodāta, taču visas Kunga Rāmačandras īpašības ietilpst arī Kunga Krišnas raksturā.

Dhīra-lalita
Par dhīra-lalitu sauc to, kurš pēc dabas ir ļoti jautrs, vienmēr jauns, kurš prasmīgi joko un ir brīvs no visām raizēm. Parasti šāds dhīra-lalita ir pieķēries ģimenei un pakļaujas tam, kurš viņu mīl. Šo dhīra-lalitas iezīmi Krišnas personībā apraksta Jagja-patnī — sieva vienam no brāhmaniem, kurš Vrindāvanā veica ziedošanas ceremonijas. Brāhmana sieva savām draudzenēm teica: «Kādu dienu Šrīmatī Rādhārānī ar pavadonēm atpūtās dārzā, un šajā brīdī ieradās Kungs Šrī Krišna. Apsēdies Viņš bezkaunīgi sāka stāstīt par iepriekšējo nakti, ko bija pavadījis kopā ar Rādhārānī. Rādhārānī jutās ļoti neērti. Viņai bija kauns, un Viņa bija iegrimusi domās. Krišna izmantoja šo izdevību, lai uzliktu Viņai uz krūtīm dažādas tilakas zīmes. Krišna šajā mākslā bija ļoti liels meistars.» Tādā veidā Krišna kā dhīra-lalita kopā ar gopī baudīja jaunības mīlestību.

Lugu rakstnieki parasti par vislabāko dhīra-lalitu sauc mīlas dievu, taču Krišnas personībā dhīra-lalitas iezīmes izpaužas daudz pilnīgāk.

Dhīra-prašānta
Par dhīra-prašāntu sauc to, kurš ir ļoti mierīgs, iecietīgs, taktisks un izpalīdzīgs. Krišnā šī dhīra-prašāntas īpašība izpaudās Viņa attiecībās ar Pāndaviem. Pāndavi bija ļoti uzticīgi Dieva Kunga bhaktas, un tāpēc Krišna bija ar mieru kļūt par viņu kaujas ratu vadītāju, padomdevēju, draugu, vēstnesi un reizēm arī par miesassargu. Tas ir iespējams, ja cilvēks garīgi kalpo Višnu. Kad Krišna runāja ar Mahārādžu Judhišthiru par reliģijas principiem, Viņš atklāja savas augstās zināšanas, taču, tā kā Krišna bija Judhišthiras jaunākais brālēns, Viņš runāja ļoti maigi, un šis runas veids Krišnas augumu padarīja vēl skaistāku. Tas, kā Krišna skatījās un runāja, liecināja par to, cik meistarīgi Viņš prot dot norādījumus morālē. Reizēm zinātnieki par dhīra-prašāntu uzskata arī Mahārādžu Judhišthiru.

Dhīrodhata
Zinātnieki par dhīrodhatu sauc to, kurš ir ļoti skaudīgs, lepns, viegli aizkaitināms, nemierīgs un pašapmierināts. Šādas īpašības izpaudās arī Kungā Krišnā, jo, rakstot vēstuli Kālajavanam, Viņš to uzrunāja par grēcīgu vardi. Vēstulē Krišna Kālajavanam ieteica sameklēt kādu tumšu aku un apmesties tur, jo pasaulē dzīvo melna čūska vārdā Krišna, kurai ļoti patīk ēst šādas grēcīgas vardes. Krišna atgādināja Kālajavanam, ka Viņš spēj pārvērst pelnos visus Visumus, vienkārši paskatoties uz tiem.

Šie Krišnas vārdi ir atklāti naidīgi, taču, saskaņā ar dažādām spēlēm, vietām un laikiem, šī īpašība tiek uzskatīta par ļoti labu. Krišnas dhīrodhatas īpašības tiek uzskatītas par labām tāpēc, ka Krišna tās izmanto tikai bhaktu aizsargāšanai. Citiem vārdiem sakot, garīgajā kalpošanā var izmantot arī nevēlamas rakstura īpašības.

Reizēm par dhīrodhatu tiek saukts arī Bhīma — Pāndavu otrais brālis.

Reiz, cīnīdamies ar dēmonu, kurš bija pieņēmis brieža izskatu, Krišna viņu izaicināja: «Tavā priekšā ir liels zilonis vārdā Krišna. Tev jāatstāj kaujas lauks un jāatzīst sevi par uzvarētu, citādi tevi gaida nāve.» Šāda veida izaicinājums nav pretrunā ar Krišnas cildeno raksturu, jo Krišna ir Augstākā Būtne, un Viņa raksturā var būt visas iezīmes.

Šīs Dieva Augstākās Personības pretrunīgās iezīmes ļoti labi aprakstītas Kūrma Purānā. Tur teikts, ka Augstākā Personība nav ne resna, ne tieva; Kungs vienmēr stāv pāri materiālajām īpašībām, tomēr Viņa augums ir melnīgsnējs. Viņa acīs ir sārtums, Viņš ir visvarens, un Viņam ir visas dažādās bagātības. Pretrunīgās iezīmes Krišnas raksturā nav nekas pārsteidzošs. Krišna ir Dieva Augstākā Personība, un nevajag uzskatīt, ka Viņa raksturs patiešām ir pretrunīgs. Krišnas rakstura iezīmes ir jācenšas izprast no autoritātēm un jācenšas saprast, kā Dievs Kungs ar savu augstāko gribu tās izmanto.

Mahā-varāha Purānā apstiprināts, ka Dieva Augstākās Personības pārpasaulīgie ķermeņi un viņu izvērsumi pastāv mūžīgi. Šie ķermeņi nekad nav materiāli; tie ir pilnībā garīgi un apveltīti ar zināšanām. Viņos ir visas pārpasaulīgās īpašības. Višnu-jāmala-tantrā teikts, ka Dieva Personība un ķermeņi, kas izvērsušies no Viņa, aizvien ir mūžīgi, zinoši un svētlaimīgi, tāpēc tos neskar astoņpadsmit materiālā piesārņojuma veidi: maldi, nogurums, kļūdas, rupjums, materiālā iekāre, nemiers, lepnums, skaudība, vardarbība, negods, nespēks, nepatiesība, dusmas, ilgas, atkarība, vēlme valdīt pār Visumu, pretstatu redzēšana un krāpšana.

Runājot par iepriekšminētajiem izteikumiem, ir zināms, ka Mahā-Višnu ir visu materiālās pasaules avatāru avots. Taču, tā kā Nandas Mahārādžas dēla neparastā varenība ir lielāka, mēs varam saprast, ka Viņš ir arī Mahā-Višnu avots. Tas ir apstiprināts Brahma-samhitā: «Es pazemīgi noliecos Govindas priekšā, jo Viņa daļējā izpausme ir Mahā-Višnu.» No milzīgā Mahā-Višnu veidola rodas neskaitāmi Visumi. Kad Mahā-Višnu izelpo, no Viņa izplūst bezgala daudzi Visumi, un, kad Mahā-Višnu ieelpo, tie atkal ieplūst Viņā. Šis Mahā-Višnu arī ir Krišnas daļas pilnīgā daļa.


Tālāk: 24. nodaļa

Saturs Bibliotēka