Bhakti nektārs divdesmit sestā nodaļa

null

Divdesmit sestā nodaļa

Ekstātiskas mīlestības rosinātāji

Uz ekstātisku mīlestību pret Krišnu pamudina jeb rosina Viņa pārpasaulīgās īpašības, Viņa neparastā darbība, Viņa smaids, Viņa apģērbs un ziedu vītnes, Viņa flauta, Viņa bifeļa rags, Viņa kāju zvaniņi, Viņa gliemežnīca, Viņa pēdu nospiedumi, Viņa spēļu vietas (piemēram, Vrindāvana), Viņa mīļotais augs (tulasī), Viņa bhaktas, kā arī dienas, kurās īpaši jāatceras Krišna. Viena no šādām dienām ir ēkādašī, kas ir divreiz mēnesī — vienpadsmitajā dienā pēc jauna mēness un vienpadsmitajā dienā pēc pilna mēness. Šādās reizēs bhaktas gavē visu nakti un nepārtraukti apdzied Dieva Kunga godību.

Krišnas pārpasaulīgās īpašības, Viņa neparastā darbība
un Viņa smaids

Ja apskatām Krišnas pārpasaulīgās īpašības, tās var iedalīt trijās grupās: īpašības, kas piemīt Viņa pārpasaulīgajam augumam; īpašības, kas attiecas uz Viņa pārpasaulīgo runu, un īpašības, kas attiecas uz Viņa pārpasaulīgo prātu.

Īpašības, kas piemīt Krišnas augumam, ir Krišnas vecums, Viņa pārpasaulīgā ķermeņa iezīmes, Viņa skaistums un Viņa maigums. Krišna neatšķiras no sava auguma, tāpēc pārpasaulīgās iezīmes, kas piemīt Viņa ķermenim, piemīt pašam Krišnam. Bet, tā kā šīs īpašības rosina bhaktā ekstātisku mīlestību, tās tiek apskatītas kā atsevišķi šīs mīlestības cēloņi. Ja cilvēku piesaista Krišnas īpašības, tas nozīmē, ka viņu piesaista pats Krišna, jo Krišna patiesībā neatšķiras no savām īpašībām. Krišnas vārds arī ir Krišna. Krišnas slava arī ir Krišna. Krišnas svīta arī ir Krišna. Krišna un viss, kas saistīts ar Krišnu un kas rosina mīlestību uz Krišnu, ir Krišna, taču, lai mēs to varētu saprast, šie jautājumi var tikt apskatīti atsevišķi.

Krišna ir visa pārpasaulīgā prieka avots. Tāpēc tas, kas rosina mīlēt Krišnu, par spīti šķietamajai atšķirībai, īstenībā neatšķiras no paša Krišnas. Saskaņā ar sanskrita terminoloģiju tādas īpašības kā Krišnas vārds un slava tiek uzskatītas gan par Krišnas mīlestības avotiem, gan par tās rosinātājiem.

Krišnas dzīve tiek iedalīta trijos posmos: laiku no Kunga atnākšanas līdz Viņa mūža piektā gada beigām sauc par kaumāru, no sestā gada līdz desmitā gada beigām — par paugandu, un no vienpadsmitā gada līdz piecpadsmitā gada beigām — par kaišoru. Sākot ar sešpadsmit gadu vecumu, Krišnu sauc par jauvanu jeb jaunekli, un šī jaunība turpinās bez izmaiņām.

Kas attiecas uz Krišnas pārpasaulīgajām spēlēm — tās lielākoties notika kaumāras, paugandas un kaišoras vecumos. Krišnas mīlestības pilnās spēles ar vecākiem notika kaumāras vecumā. Viņa draudzība ar ganu zēniem izpaudās paugandas vecumā; un Viņa draudzība ar gopī izpaudās kaišoras vecumā. Krišnas spēles Vrindāvanā beidzās Viņa piecpadsmitā mūža gada beigās, un pēc tam Krišna pārcēlās uz Mathuru un Dvāraku, kur notika visas pārējās spēles.

Grāmatā «Bhakti-rasāmrita-sindhu» Šrīla Rūpa Gosvāmī ļoti labi atklāj, ka Krišna ir visa prieka avots. Lūk, dažas šī apraksta daļas.

Krišnas kaišoras vecumu var iedalīt trijos posmos. Kaišoras sākumā, t.i., vienpadsmitā gada sākumā, Krišnas ķermeņa mirdzums kļūst tik spožs, ka tas izraisa ekstātisku mīlestību. Krišnas acīs ir sārtums, un uz Viņa auguma parādās maigi matiņi. Aprakstot Krišnu kaišoras vecuma sākumā, Kundalata, kāda no Vrindāvanas iedzīvotājām, teica savai draudzenei: «Mana dārgā draudzene! Es nupat redzēju, cik ārkārtīgi skaists ir kļuvis Krišna. Viņa melnīgsnējais augums mirdz gluži kā indranīlas dārgakmens. Krišnas acīs ir sārtums, un Viņam uz ķermeņa parādās maigi matiņi. Šīs pazīmes ir padarījušas Viņu neparasti skaistu.»

Šajā sakarībā Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma divdesmit pirmās nodaļas 5. pantā Šukadēva Gosvāmī valdniekam Parīkšitam saka: «Mans dārgais valdniek! Es mēģināšu aprakstīt, kā gopī gremdējās domās par Krišnu. Gopī iztēlē skatīja, kā Krišna, apģērbies kā dejotājs, ieiet Vrindāvanas mežā un uz zemes paliek Viņa pēdu nospiedumi. Viņas domāja par Krišnas kroni ar pāva spalvu, auskariem un zeltainajām drēbēm, kas bija rotātas ar dārgakmeņiem un pērlēm. Viņas domāja arī par to, kā Krišna spēlē flautu un kā ganu zēni apdzied Kunga godību.» Tāds ir gopī meditācijas apraksts.

Reizēm gopī domāja par Krišnas maigajiem nagiem, kustīgajām uzacīm un par zobiem, kas no pana košļāšanas bija kļuvuši tumši sarkani. Kāda gopī savai draudzenei stāstīja: «Mana dārgā draudzene! Paskaties, cik brīnišķīgs ir kļuvis Aghas ienaidnieks! Uzacis Viņam ir gluži kā pašam mīlas dievam, un tās kustas kā dejā. Viņa nagu galiņi ir ļoti maigi — kā sausas bambusa lapas. Krišnam ir sārti zobi, tāpēc izskatās, ka Viņš dusmojas. Kā lai jauna meitene nepiesaistās šim skaistumam un nesāk baidīties, ka kļūs par tā upuri?»

Krišnas pievilcību aprakstīja arī Vrinda — gopī, kuras vārdā nosaukta Vrindāvana. Viņa teica Krišnam: «Mans dārgais Mādhava! Tu nupat esi sācis smaidīt tā, ka esi savaldzinājis visas gopī un viņas nespēj pateikt ne vārda. Viņas ir apjukušas un nemaz nerunā ar citiem cilvēkiem. Gopī jūtas tā, it kā būtu trīs reizes apslacītas ar ūdeni. Citiem vārdiem sakot, viņas vairs necer, ka dzīvos.» Indijā ir tāda paraža, ka nomirušais tiek apslacīts ar ūdeni. Tādējādi Vrinda norāda, ka gopī bija tik ļoti apbūris Krišnas skaistums, ka viņas pat nespēja pateikt, ko domā, un tāpēc gribēja padarīt sev galu.

Vecumā no trīspadsmit līdz četrpadsmit gadiem Krišnas rokas un krūtis kļuva neaprakstāmi skaistas un Viņa augums bija ārkārtīgi valdzinošs. Kad Krišna kļuva trīspadsmit gadus vecs, Viņa stilbi varenumā sacentās ar ziloņa snuķiem, krūtis bija kā dārgakmeņiem rotātas durvis, bet rokas — kā durvju bultas. Kurš gan var aprakstīt šo Krišnas iezīmju skaistumu? Īpaši skaists bija Krišnas maigais smaids, nemierīgās acis un Viņa dziesmas, kas apbūra visu pasauli. Tās ir īpašās šim Krišnas vecumam raksturīgās iezīmes.

Šai sakarībā ir teikts, ka Krišna šajā vecumā bija tik skaists, ka Viņa nemierīgās acis kļuva par mīlas dieva rotaļlietām, un Viņa maigais smaids atgādināja tikko izplaukušu lotosa ziedu. Krišnas valdzinošās dziesmas sagādāja lielas grūtības jaunajām meitenēm, kurām vajadzēja būt šķīstām un uzticīgām saviem vīriem.

Šajā vecumā Krišna baudīja rāsa-līlu, atklājot savu prasmi jokot ar ganu meitenēm un priecāties kopā ar viņām Jamunas krasta krūmāju dārzos.

Šajā sakarībā ir teikts: «Visā Vrindāvanā bija redzami Krišnas un gopī pēdu nospiedumi, un dažās vietās bija izmētātas pāvu spalvas. Dažuviet Vrindāvanas dārzu krūmājos bija skaistas gultas, bet citur, kur Govinda bija dejojis kopā ar gopī, bija veselas putekļu kaudzes.» Tās ir dažas no iezīmēm, kas saistītas ar daudzajām Šrī Krišnas rotaļām Vrindāvanā.

Kāda no gopī, aprakstot Krišnas pievilcību šajā vecumā, saka: «Mana dārgā draudzene! Paskaties — Krišnas debesīs pēkšņi ir uzlēkusi varena saule! Tās gaismā mūsu šķīstības mēness ir kļuvis pavisam bāls. Krišna mums tik ļoti patīk, ka mūsu izšķiršanas spējas lotosa zieds vīst, un mēs vairs nespējam saprast, vai mums jāturpina būt šķīstām vai arī jākrīt par upuri Krišnas skaistumam. Mana dārgā draudzene! Mēs dzīvē esam zaudējušas visas cerības.»

Kaišoras laikā, kas sākas ar vienpadsmit gadu vecumu un turpinās līdz piecpadsmitā gada beigām, uz Krišnas kājām, rokām un stilbiem parādījās trīs izteiktas līnijas. Šajā laikā Krišnas krūtis skaistumā sacentās ar marakatas dārgakmeņu kalnu, Viņa rokas bija kā indranīlas dārgakmeņu kolonnas, trīs līnijas uz Viņa vidukļa — kā Jamunas viļņi, bet Viņa stilbi bija skaistāki par banāniem. Viena no gopī teica: «Krišnas augums ir tik ārkārtīgi skaists, ka es vienmēr savā prātā lūdzu, lai Krišna mani aizsargātu, jo Viņš ir visu dēmonu nogalinātājs.»

Šajos vārdos izteiktā doma ir tāda, ka gopī salīdzināja savu mīlestību uz Krišnu ar dēmonu uzbrukumu; un, lai cīnītos ar Krišnas skaistuma valdzinājumu, viņas cerēja uz Krišnas palīdzību, jo Krišna nogalina visdažādākos dēmonus. Citiem vārdiem sakot, gopī bija apjukušas, jo, no vienas puses, Krišna viņas bija savaldzinājis, bet, no otras puses, lai cīnītos ar valdzinājuma dēmonu, viņām bija vajadzīgs Krišna.

Vārdu «kaišora» var tulkot kā «pusaudža gadi». Šī posma beigās gopī teica: «Krišna ir valdzinošāks par mīlas dievu, un Viņš satrauc visas meitenes, kuras ir nupat apprecējušās. Krišnas augums ir kļuvis tik ārkārtīgi skaists, it kā tas būtu kādas augstākas mākslas izpausme. Viņa kustīgās acis pārspēj vislabāko dejotāju, tāpēc Krišnas skaistumam vairs nav salīdzinājuma.» Tādēļ mācīti zinātnieki ir aprakstījuši Krišnas auguma iezīmes šajā vecumā kā nava-jauvanu jeb tikko izplaukušu jaunību. Šim laikam ļoti raksturīga Krišnas un gopī mīlestība, kā arī citas līdzīgas rotaļas.

Mīlētāju attiecībās ir sešas iezīmes: satikšanās ar iemīļoto, atrašanās kopā, strīdēšanās, atšķirtība, salīgšana un atbalsts. Kungs Krišna radīja veselu šo sešu iezīmju impēriju, un pats bija tās valdošais princis. Reizēm Viņš strīdējās ar jaunajām meitenēm, reizēm Viņš skrāpēja tās ar papagaiļu nagiem, reizēm Viņš gāja uz tikšanos ar gopī, un reizēm Viņš ar ganiņu palīdzību sūtīja gopī vēstis un centās rast pie viņām patvērumu.

Dažas no gopī uzrunāja Krišnu šādi: «Dārgais Krišna! Savos pusaudža gados Tu esi kļuvis par šo jauno meiteņu garīgo skolotāju un māci viņām sačukstēties. Tu viņām māci skaitīt svinīgas lūgšanas, kā arī krāpt vīrus, neievērot vecāko ļaužu norādījumus un naktī iet pie Tevis uz dārzu. Tu viņas uzmundrini ar savas apburošās flautas skaņu un esi skolotājs visos mīlas attiecību smalkumos.»

Ir teikts, ka Krišna atklāja jaunekļa spējas jau piecu gadu vecumā, taču zinātnieki tās neskaidro neatbilstoša vecuma dēļ. Krišna bija ļoti skaists, jo Viņa augums visādā ziņā bija pati pilnība. Krišnas nevainojamais augums aprakstīts šādi: «Mans dārgais Kamsas ienaidniek! Tavas lielās acis, platās krūtis, kolonnām līdzīgās rokas un slaidais viduklis valdzina visas lotosacainās skaistules.» Patiesībā Krišnas rotājumi nemaz nevairoja Viņa skaistumu — gluži otrādi — Krišna padarīja skaistākus rotājumus.

Cilvēku sauc par maigu, ja viņam pat visvieglākais pieskāriens ir nepanesams. Ir teikts, ka visas Krišnas auguma daļas bija tik maigas, ka, pat pieskaroties Krišnam ar tikko izplaukušu lapu, āda šajā vietā mainīja krāsu. Kaišoras vecumā Krišna pastāvīgi centās sarīkot rāsas deju, kā arī nogalināt dēmonus Vrindāvanas mežā. Kamēr Krišna kopā ar meitenēm un zēniem priecājās Vrindāvanas mežā, Kamsa sūtīja uz Vrindāvanu savus palīgus, lai viņi nogalinātu Krišnu, taču Krišna, parādot savu varonību, nogalināja viņus.

Krišnas apģērbs un ziedu vītnes
Parasti Krišna valkāja četru veidu apģērbu: kreklu, turbānu, jostu un virsdrēbes. Vrindāvanā Krišna parasti tērpās sārtās drēbēs, vilka zeltainu kreklu un galvā lika oranžu turbānu. Dažādo krāsu jostas un Krišnas apburošais smaids pastāvīgi vairoja Viņa biedru pārpasaulīgo svētlaimi. Šīs Krišnas drēbes ir nosauktas par krāšņām. Mazs zilonēns reizēm tiek ietērpts krāsainās drēbēs; tāpat arī dažādas Krišnas auguma daļas bija ietērptas krāsainās drēbēs, un tas izskatījās ļoti krāšņi.

Vārds «ākalpa» norāda uz Krišnas matu sakārtojumu, Viņa skaisti ietērpto augumu, kas bija ieziests ar sandalkoka pastu un izrotāts ar ziedu vītnēm, tilaku un košļājamo panu. Krišna pastāvīgi rotājās šādā ākalpas veidā. Reizēm Krišnas mati bija izgreznoti ar ziediem pašā vidū, citreiz tie bija atsukāti atpakaļ un sniedzās līdz pašai mugurai. Krišna kārtoja savus matus dažādos veidos. Kas attiecas uz ziedēm — sandalkoka pasta parasti izskatījās balta, bet sajaukta ar safrāna krāsu — dzeltena.

Ap kaklu Krišna mēdza likt vaidžajantī ziedu vītni. Šī ziedu vītne sastāv vismaz no piecu dažādu krāsu puķēm. Vaidžajantī vītne vienmēr sniedzās līdz pat Krišnas ceļiem vai līdz pašai zemei. Bez šīs ziedu vītnes Krišna rotājās arī ar citām vītnēm. Reizēm ziedu vītne greznoja Viņa galvu, reizēm — kaklu un krūtis. Krišnas augums parasti bija izrotāts ar mākslinieciskiem krāsainas sandalkoka pastas zīmējumiem.

Kāda no gopī uzrunāja savu draudzeni un sāka tai stāstīt, cik skaists ir Krišnas augums. Viņa cildināja Krišnas tumšo ādu, sarkano košļājamā pana krāsu, kas padarīja Krišnu vēl simts reizes skaistāku, cirtainos matus, sarkanās kunkumas* putekļus un tilaku uz Viņa pieres.

Krišnas kronis, auskari, kaklarota, četru veidu drēbes, galvas rotājumi, pirkstu gredzeni, potīšu zvaniņi un flauta ir dažādi Viņam raksturīgi rotājumi. Aghas ienaidnieks Krišna ar savu lielisko kroni, dimanta auskariem, pērļu kaklarotu, aprocēm, izšūtajām drēbēm un skaistajiem gredzeniem izskatījās brīnišķīgs.

Krišna reizēm tiek saukts par vana-mālī. «Vana» nozīmē «mežs», un «mālī» nozīmē «dārznieks». Tātad ar vārdu «vana-mālī» tiek apzīmēts cilvēks, kuram ļoti patīk rotāties ar puķēm un ziedu vītnēm. Šādā veidā Krišna rotājās ne tikai Vrindāvanā, bet arī Kurukšētras kaujas laukā. Redzot šīs krāsainās drēbes un dažādo ziedu vītnes, kādi diženi gudrie lūgšanā teica: «Kungs Krišna devās uz Kurukšētras kaujas lauku nevis cīnīties, bet gan ar savu klātbūtni svētīt visus bhaktas.»

Krišnas flauta
Kas attiecas uz Krišnas flautu — ir teikts, ka šī brīnumainā instrumenta skaņa spēj pārtraukt pat visdiženāko gudro meditāciju. Sludinot pa visu pasauli savu pārpasaulīgo godību, Krišna tādā veidā meta izaicinājumu mīlas dievam.

Krišna izmantoja trīs veidu flautas. Pirmo sauc par vēnu, otro sauc par muralī un trešo — par vamšī. Vēnu flauta ir ļoti maza, ne garāka par sešām collām, un tajā ir seši caurumi. Muralī ir apmēram astoņpadsmit collas gara, ar caurumu galā un četriem caurumiem sānos. Šīs flautas skaņa ir ļoti valdzinoša. Vamšī flauta ir apmēram piecpadsmit collas gara, ar deviņiem caurumiem sānos. Krišna spēlēja šīs trīs flautas, kad tas bija vajadzīgs. Krišnam ir viena garāka vamšī, ko sauc par mahānandu jeb sammohinī. Kad tā ir vēl garāka, to sauc par ākaršinī. Un, kad tā ir vēl garāka, to sauc par ānandinī. Ānandinī flauta ļoti patīk ganu zēniem, un to apzīmē ar terminu «vamšulī». Reizēm šīs flautas bija izrotātas ar dārgakmeņiem. Dažreiz tās bija pagatavotas no marmora un dažreiz no bambusa niedres. Ja flauta ir pagatavota no dārgakmeņiem, to sauc par sammohinī. Ja tā ir pagatavota no zelta, to sauc par ākaršinī.

Krišnas bifeļa rags
Krišna mēdza pūst bifeļa ragu. Tas vienmēr bija kārtīgi nospodrināts, aplikts ar zelta stīpām, un tam vidū bija caurums. Runājot par šo instrumentu, var pieminēt līdzību, kas saistīta ar gopī Tārāvalī. Ir teikts, ka ārkārtīgi indīgā Krišnas flautas čūska bija sakodusi Tārāvalī. Lai inde neiedarbotos, Tārāvalī dzēra pienu, kas plūda no bifeļa raga Krišnas rokās. Taču tas nevis palīdzēja, bet gan pastiprināja indes iedarbību tūkstoš reizes. Gopī smagi saindējās un ļoti cieta.

Krišnas kāju zvaniņu pievilcība
Kāda gopī reiz teica savai draudzenei: «Ak, dārgā! Kad es izdzirdēju, kā skan Šrī Krišnas kāju zvaniņi, tūlīt gribēju iziet no mājas, lai paskatītos uz Viņu. Bet, ak vai, — priekšā bija mani vecāki, un es nekur netiku!»

Krišnas gliemežnīca
Krišnas gliemežnīca tiek saukta par Pānčadžanju. Pānčadžanja pieminēta arī Bhagavad-gītā. Krišna to pūta pirms Kurukšētras kaujas. Ir teikts, ka tad, kad Kungs Krišna pūš savu pārpasaulīgo gliemežnīcu, dēmonu sievas dzemdē bērnus pirms laika, bet padievu sievas saņem visu svētību. Tādā veidā Krišnas gliemežnīcas skaņa bija dzirdama visā pasaulē.

Krišnas pēdu nospiedumi
Šrīmad Bhāgavatamā stāstīts par Akrūru, kurš aizveda Krišnu no Vrindāvanas uz Mathuru. Kad Akrūra Vrindāvanā ieraudzīja Krišnas pēdu nospiedumus, viņa ekstātiskā mīlestība pret Krišnu kļuva tik liela, ka mati sacēlās stāvus, acis pieplūda asarām, un Akrūra, ekstāzē izlēcis no karietes, nometās pie zemes un sauca: «Cik tas ir brīnišķīgi! Cik brīnišķīgi!»

Līdzīga sajūta bija arī gopī, kuras, ejot uz Jamunas krastu, smiltīs ieraudzīja Krišnas pēdu nospiedumus. Kad Krišna staigāja pa Vrindāvanas zemi, Viņa pēdu zīmes (karogs, zibens, zivs, ziloņu vadāmā nūja un lotoss) palika redzamas smiltīs. Jau ieraugot šīs zīmes, gopī pārņēma dziļa ekstāze.

Krišnas spēļu vietas
Kāds bhakta reiz sauca: «Ak, es vēl neesmu pabijis brīnišķīgajās Kunga spēļu vietās! Jau dzirdot Mathuras vārdu, mani ir pārņēmis prieks.»

Krišnas iemīļotais augs — tulasī
Kungam Krišnam ļoti patīk tulasī lapas un pumpuri. Tā kā tulasī pumpuri parasti tiek piedāvāti Krišnas lotospēdām, kāds bhakta reiz lūdza, lai šie pumpuri viņam kaut ko pastāstītu par Kunga lotospēdām. Bhakta cerēja, ka tulasī pumpuri kaut ko zinās par Kunga Šrī Krišnas lotospēdu godību.

Krišnas bhaktas
Reizēm, ieraugot Dieva Kunga bhaktu, cilvēku pārņem prieks. Kad Dhruva Mahārādža ieraudzīja, ka pie viņa nāk divi Nārājanas pavadoņi, viņš ar dziļu cieņu un mīlestību tūlīt piecēlās un stāvēja lūgšanā saliktām rokām. Dhruvu Mahārādžu bija pārņēmusi ekstātiska mīlestība, un viņš pat nespēja pienācīgi sagaidīt viesus.

Kāda gopī reiz uzrunāja Krišnas draugu Subalu: «Mans dārgais Subala! Es zinu, ka Krišna ir tavs draugs un ka jūs vienmēr kopā jokojat. Nesen es redzēju, kā jūs kopā stāvējāt. Tu biji uzlicis roku Krišnam uz pleca, un jūs abi izskatījāties tik priecīgi. Es jūs redzēju pa gabalu, un manas acis tūlīt pieplūda asarām.»

Īpašas Krišnas atcerēšanās dienas
Ir ļoti daudz izteikumu par svētku dienām, kas saistītas ar dažādiem Krišnas darbiem. Viena no šīm svētku dienām ir Džanmāštamī — Krišnas dzimšanas diena. Bhaktām Džanmāštamī ir vislielākie svētki, un vēl joprojām Indijā katrā hinduistu mājā šie svētki tiek svinēti ar lielu greznību. Reizēm arī citu reliģiju pārstāvji izmanto šo svētīgo dienu, lai priecātos par Džanmāštamī ceremoniju. Ekstātisku mīlestību uz Krišnu rosina arī ēkādašī dienas, kuras arī ir svētki, kas saistīti ar Krišnu.

* Kunkuma ir sarkans pūderis ar saldenu smaržu. Šis pūderis tiek kaisīts uz godināmu personību augumiem.


Tālāk: 27. nodaļa

Saturs Bibliotēka