Bhakti nektārs divdesmit septītā nodaļa

null

Divdesmit septītā nodaļa

Ekstātiskas mīlestības pazīmes

Ķermeniskās pazīmes, kas redzamas bhaktā, kurš izjūt ekstātisku mīlestību pret Krišnu, sauc par anubhāvu. Anubhāvas piemēri ir šādi: dejošana, vārtīšanās pa zemi, skaļa dziedāšana, staipīšanās, skaļa raudāšana, žāvāšanās, smaga elpošana, nevērība pret apkārtējiem, siekalošanās, neprātīga smiešanās, reibšana un atraugāšanās. Kad ekstātiskā mīlestība ir neparasti liela un parādās visas šīs ķermeniskās pazīmes, cilvēks izjūt pārpasaulīgu atvieglojumu.

Šīs pazīmes ir divu veidu: vienas sauc par šītu, un otras — par kšēpanu. Kad cilvēks žāvājas, šīs pazīmes sauc par šītu; kad viņš dejo, tās sauc par kšēpanu.

Dejošana

Noskatoties Kunga Krišnas un gopī rāsas dejā, Kungs Šiva redzēja, cik skaista ir Krišnas seja, un tūlīt sāka dejot un sist savas mazās dindimas bungas. Kad Kungs Šiva ekstāzē dejoja, viņam pievienojās arī vecākais dēls Ganēša.

Vārtīšanās pa zemi
Šrīmad Bhāgavatamas trešā dziedājuma pirmās nodaļas 32. pantā Vidura Udhavam jautā: «Mans dārgais draugs! Vai Akrūram klājas labi? Viņš ir ne vien bezgrēcīgs un augsti mācīts zinātnieks, bet arī Kunga Krišnas bhakta. Viņa mīlestība pret Krišnu ir tik ekstātiska, ka es reiz redzēju viņu kā bez prāta vārtāmies pa zemi, uz kuras bija Krišnas pēdu nospiedumi.» Gluži tāpat kāda gopī reiz Krišnam pavēstīja, ka Rādhārānī, pārdzīvodama atšķirtību no Krišnas un Viņa ziedu vītņu smaržas apburta, vārtījusies pa zemi, savainodama savu maigo augumu.

Skaļa dziedāšana
Kāda gopī Krišnam pavēstīja, ka Šrīmatī Rādhārānī, apdziedot Viņa godību, tā sajūsminājusi savas draudzenes, ka tās pilnīgi sastingušas, it kā būtu pārakmeņojušās. Tajā pat laikā akmeņi ekstātiskā mīlestībā sākuši kust.

Kad Nārada Muni daudzināja Harē Krišnas mantru, viņš dziedāja tik skaļi, ka likās — ir atnācis pats Kungs Nrisimha. Tāpēc dēmoni sāka bēgt uz visām pusēm.

Staipīšanās
Ir teikts, ka vīnas nesējs Nārada, lielā ekstāzē atceroties Kungu Krišnu, dažreiz sāk staipīties ar tādu spēku, ka viņa svētā aukla noslīd.

Skaļa raudāšana
Reiz kāda gopī Krišnam teica: «Mans dārgais Mahārādžas Nandas dēls! Dzirdot Tavas flautas skaņu, Šrīmatī Rādhārānī ir pavisam noskumusi un nobēdājusies. Viņa drebošā balsī raud, gluži kā kurarī putns.»

Ir teikts, ka, izdzirdot Krišnas flautas skaņu, Kungs Šiva apjūk un sāk raudāt izplatījumā tik skaļi, ka dēmoni piedzīvo sakāvi, bet bhaktas līksmo.

Žāvāšanās
Ir teikts, ka, uzlecot pilnam mēnesim, lotosi atveras. Gluži tāpat, kad Krišna ierodas pie Rādhārānī, Viņas seja, kas tiek salīdzināta ar lotosa ziedu, žāvājoties atveras.

Smaga elpošana
Kas attiecas uz smagu elpošanu, ir teikts: «Lalita [viena no gopī] ir gluži kā čātakī putns, kurš dzer tikai to ūdeni, kas līst tieši no mākoņiem.» Šajos vārdos Krišna tiek salīdzināts ar tumšu mākoni, bet Lalita — ar čātakī putnu, kas vēlas vienīgi Krišnu. Tālāk teikts: «Stiprs vējš reizēm aizdzen lielu mākoni, un gluži tāpat smagā elpa Lalitas nāsīs pēc atgūšanās neļāva viņai būt kopā ar Krišnu, kurš bija jau aizgājis.»

Nevērība pret apkārtējiem
Kas attiecas uz nevērību pret apkārtējiem — ziedošanas ceremoniju rīkotāju Vrindāvanas brāhmanu sievas, uzzinājušas par Krišnas ierašanos, tūlīt pameta mājas. Viņas aizgāja, nepievēršot uzmanību saviem mācītajiem vīriem. Brāhmani sāka runāt savā starpā: «Cik brīnumaina ir pieķeršanās Krišnam! Krišnas dēļ sievas mūs ir pavisam pametušas.» Tāda ir Krišnas ietekme. Ikviens, kuru piesaista Krišna, var atbrīvoties no dzimšanas un nāves važām, kas tiek salīdzinātas ar aizslēgtām mājām, ko pameta brāhmanu sievas.

«Padjāvalī» minēti šādi bhaktu vārdi: «Mēs neņemsim vērā apkārtējos. Pat ja viņi mūs izsmies, mums viss vienalga. Mēs tikai baudīsim Harē Krišnas daudzināšanas pārpasaulīgo garšu, ekstāzē vārtīsimies pa zemi un dziedāsim. Tādā veidā mēs mūžam baudīsim pārpasaulīgu svētlaimi.»

Siekalošanās
Runājot par šo pazīmi, var minēt Nāradu Muni, kurš reizēm, daudzinot Harē Krišnas mantru, uz brīdi sastinga, un viņam no mutes tecēja siekalas.

Neprātīga smiešanās

Kad bhakta gluži kā neprātīgs skaļi smejas, viņš to dara neparastas ekstātiskas mīlestības pārņemts. Šāda neprātīga smiešanās atspoguļo sirds stāvokli, ko apzīmē ar terminu «ata-hāsa». Kad bhakta nonāk šajā prāta stāvoklī, viņa mīlestība izpaužas caur lūpām. Smiekli, kas laužas ārā no bhaktas lūpām, tiek salīdzināti ar ziediem, kuri krīt no bhaktas sirdī augošā bhakti vīteņa. Arī «Čaitanja-čaritāmritā» garīgā kalpošana Dievam Kungam ir salīdzināta ar vīteņaugu, kas stiepjas līdz pat Goloka Vrindāvanai un sasniedz Krišnas lotospēdas.

Reibšana
Kāda gopī savai draudzenei teica: «Liekas, ka dēmona Aghas ienaidnieks Kungs Krišna no savas mutes ir palaidis viesuli, kas ir sagriezis tavu galvu un pamazām liek noreibt arī pārējām lotosacainajām gopī.»

Atraugāšanās
Reizēm arī atraugāšanās kļūst par pazīmi ekstātiskai mīlestībai uz Krišnu. Par to liecina vārdi, ar kuriem Paurnamāsī uzrunā kādu raudošu Rādhārānī pavadoni: «Meitiņ, neraizējies par to, ka Šrīmatī Rādhārānī atraugājas! Es Viņu tūlīt izārstēšu. Neraudi tik skaļi! Šī atraugāšanās nav radusies gremošanas traucējumu dēļ; tā liecina par ekstātisku mīlestību uz Krišnu. Es tūlīt gādāšu, lai Rādhārānī vairs neatraugātos. Neraizējies!» Šie Paurnamāsī vārdi liecina, ka ekstātiska mīlestība uz Krišnu reizēm izpaužas kā atraugāšanās.

Ir arī tādas ekstātiskas mīlestības pazīmes kā visa auguma drebēšana vai asiņošana kādā ķermeņa daļā, taču šīs pazīmes ir ļoti retas, tāpēc Šrīla Rūpa Gosvāmī par šo jautājumu vairāk nerunā.


Tālāk: 28. nodaļa

Saturs Bibliotēka