Bhakti nektārs divdesmit astotā nodaļa

null

Divdesmit astotā nodaļa

Pastāvīga ekstātiska mīlestība

Ja bhakta vienmēr ir stipras mīlestības pārņemts un viņam ir tiešas vai arī netiešas attiecības ar Krišnu, šo stāvokli sauc par pastāvīgu ekstātisku mīlestību. Šāda pastāvīga ekstātiska mīlestība rada triju veidu pazīmes, kuras sauc par valgām, dedzinātām un izžuvušām.

Valga pastāvīga ekstātiska mīlestība, kas rodas saskarsmē ar Krišnu, ir divu veidu: tieša un netieša. Reiz Rādhārānī pina kundas ziedu vītni, bet, sadzirdējusi Krišnas flautu, Viņa tūlīt pārtrauca pīšanu. Tas ir tiešas valgas pastāvīgas ekstātiskas mīlestības piemērs. Netieša valga pastāvīga ekstātiska mīlestība aprakstīta šādiem vārdiem: «Krišna, kuru sauc arī par Purušotamu, māmiņai Jašodai ir tas pats, kas mākonis čātakī putnam. Kad Krišna tika aizvests uz Mathuru, māmiņa Jašoda ļoti noraizējusies un dusmīga rāja Mathuras valdnieku.»

Dedzināta pastāvīga ekstātiska mīlestība ir triju veidu, un viens piemērs ir šāds: reiz māmiņa Jašoda sapnī redzēja, ka viņas nama pagalmā guļ milzīgā dēmoniete Pūtana; Jašoda tūdaļ gribēja sameklēt Krišnu.

Ja ekstāzes pazīmes izpaužas nebhaktā, tad tās sauc par izžuvušām ekstātiskas mīlestības pazīmēm. Nebhaktas patiesībā ir materiālistiski, taču, saskaroties ar kādu tīru bhaktu, viņi reizēm var izpaust dažas ekstāzes pazīmes. Bhakti zinātnieki šādas pazīmes sauc par izžuvušām.

Pastāvīgai ekstātiskai mīlestībai ir astoņas pazīmes: sastingšana, svīšana, matu celšanās stāvus, balss drebēšana, trīsas, ādas krāsas maiņa, asaras un sabrukums.

Rūpa Gosvāmī sniedz šo astoņu pazīmju zinātnisku izskaidrojumu: kad dzīvības spēks saskaras ar zemes elementu, cilvēks sastingst; kad šis spēks saskaras ar ūdeni, parādās asaras; kad šis spēks saskaras ar uguni, cilvēks svīst; kad šis spēks saskaras ar debesīm, ir pilnīgs sabrukums; un, kad šis spēks saskaras ar gaisu, parādās trīsas, balss drebēšana un mati ceļas stāvus.

Reizēm šīs pazīmes izpaužas iekšēji un reizēm ārēji. Tīrs bhakta sevī vienmēr jūt šo pazīmju izpausmes, taču, baidīdamies no apkārtējiem, viņš tās parasti neatklāj.

Sastingšana
Sastingšanu rada ekstātiski pārdzīvojumi, bailes, izbrīns, skumjas un dusmas. Izpaužoties šai pazīmei, cilvēks pārstāj runāt, kustēties, jūtas iztukšots un pārdzīvo atšķirtību.

Stāstot Viduram par Krišnas spēlēm, Udhava teica: «Kādu dienu, kad Krišna, pārģērbies par dārznieci, iegāja dārzā un iepriecināja gopī ar jokiem un smiekliem, viņas sastinga. Kad Krišna izgāja no dārza, gopī raudzījās uz Krišnu tik ekstātiski, it kā ar prātu un acīm sekotu Viņam.» Šīs pazīmes liecina, ka gopī, vēl nepabeigušas darbu, sastinga ekstātiskā mīlestībā.

Lūk, vēl viens sastingšanas piemērs. Kad Krišna stāvēja Kamsas ziedošanas laukumā un Viņam apkārt bija dažādi cīkstoņi, Krišnas māte Dēvakī* sastinga, un, redzot dēlu starp cīkstoņiem, viņas acis kļuva gluži sausas.

Vēl viens piemērs ir Kunga Brahmas izbrīns. Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma trīspadsmitās nodaļas 56. pantā teikts, ka Brahma, sapratis, ka ganu zēns ir Dieva Augstākā Personība, sastinga. Atkal ieraugot ganu zēnus kopā ar Krišnu, Brahmas jutekļi pārtrauca darboties. Kungs Brahma stāvēja kā pārakmeņojies un izskatījās pēc zelta statujas, kurai ir četras galvas. Kad Vradžas iedzīvotāji uzzināja, ka Krišna ar kreiso roku pacēlis Govardhanas kalnu, arī viņi sastinga.

Izbrīns, ko radījusi nožēla, bija redzams, kad Krišna iegāja dēmona Bakāsuras dēmona vēderā un visi augstāko planētu padievi aiz bēdām sastinga. Līdzīgs gadījums bija arī tad, kad Ardžuna ieraudzīja, ka Ašvathāma grib izšaut pret Krišnu brahmāstru**.

Svīšana
Šrīmad Bhāgavatamā aprakstīta svīšana, ko radījis prieks. Viena no gopī uzrunāja Rādhārānī šādiem vārdiem: «Mana dārgā Rādhārānī! Tu veltīgi rāj sauli; es redzu, ka Tu svīsti tikai tāpēc, ka, redzot Krišnu, Tevi pārņem iekāre.»

Piemērs svīšanai aiz bailēm ir Raktaka — viens no Krišnas kalpiem. Kādu dienu Krišna apģērbās gluži tāpat kā Abhimanju — Rādhārānī vīrs. Abhimanju nepatika, ka Rādhārānī tiekas ar Krišnu. Tāpēc Raktaka, ieraudzīdams par Abhimanju pārģērbto Krišnu, noturēja viņu par Abhimanju un sarāja Kungu. Tikko Raktaka saprata, ka Viņa priekšā stāv nevis Abhimanju, bet gan pārģērbies Krišna, viņš sāka svīst. Tā ir svīšana, ko radījušas bailes.

Piemērs svīšanai aiz dusmām ir Garuda — Višnu nesējs ērglis. Kad debesu valdnieks Indra reiz uzsūtīja Vrindāvanai lietusgāzes, Garuda, lidodams virs mākoņiem un redzēdams to visu, aiz dusmām sāka svīst.

Matu celšanās stāvus
Šī pazīme bija vērojama, kad māmiņa Jašoda Krišnas mutē ieraudzīja visas Visuma planētas. Jašoda teica, lai Krišna atver muti un parāda, vai Viņš nav ēdis zemi. Taču, kad Krišna atvēra muti, Jašoda tur ieraudzīja ne tikai visu zemeslodi, bet arī daudzas citas planētas. Šajā brīdī Jašodai mati sacēlās stāvus.

Liela prieka izsaukta matu celšanās stāvus aprakstīta Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma trīsdesmitās nodaļas 10. pantā, kur runāts par gopī rāsas deju. Rāsas dejas laikā Krišna kopā ar Rādhārānī pēkšņi nozuda, un gopī sāka Viņu meklēt. Viņas uzrunāja Zemi šādiem vārdiem: «Ak, dārgā Zeme! Tu droši vien esi paveikusi daudzas askēzes, jo tagad tevi pastāvīgi skar Krišnas lotospēdas. Tu laikam ļoti priecājies, jo koki un augi, kas ir gluži kā tavi mati, tik vareni stāv. Kad tevī parādījās šīs pazīmes? Vai tu esi tik līksma kopš tās reizes, kad tev pieskārās Vāmanas avatārs, vai arī kopš tā laika, kad tevi izglāba Varāhas avatārs?»

Krišna reizēm pa jokam cīnījās ar citiem ganu zēniem. Kad Viņš šīs cīņas laikā pūta ragu, Šrīdāma, kurš bija pretējā pusē, juta, ka tam mati ceļas stāvus. Līdzīgi, kad Ardžuna ieraudzīja Krišnas milzīgo Visuma veidolu, viņam mati sacēlās stāvus.

Balss drebēšana
Kad Krišna Akrūras karietē brauca uz Mathuru, Jašoda un gopī negribēja Viņu laist un centās aizstāties priekšā ceļam. Rādhārānī bija tik ļoti uztraukusies, ka drebošā balsī lūdza, lai māmiņa Jašoda aptur Akrūru.

Piemērs balss drebēšanai aiz izbrīna ir Brahma. Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma trīspadsmitās nodaļas 64. pantā teikts, ka Brahma noliecās Kunga Krišnas priekšā un, celdamies augšā, drebošā balsī veltīja Kungam lūgšanas.

Desmitā dziedājuma divdesmit devītās nodaļas 30. pantā minēts vēl viens balss drebēšanas piemērs. Kad gopī ieradās pie Krišnas dejot ar Viņu, Krišna teica, lai meitenes iet mājās pie saviem vīriem. Gopī kļuva acīmredzami dusmīgas un drebošā balsī sāka runāt ar Krišnu.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma trīsdesmit devītās nodaļas 56. un 57. pantā aprakstīts, kā Akrūram priekā drebēja balss, kad viņam Jamunas upē tika parādītas visas Vaikunthas planētas. Kad Akrūra saprata, ka Krišna ir Dieva Augstākā Personība, viņš nolieca galvu pie Krišnas lotospēdām un saliktām rokām un drebošā balsī sāka skaitīt lūgšanas.

Ir arī citi piemēri tam, ka balss drebēšanu rada bailes. Kāds no draugiem slavināja Krišnu šādiem vārdiem: «Mans dārgais draugs! Tava flauta bija nonākusi pie Tava kalpa Patrī, un, kad es lūdzu, lai viņš to atdod, Patrī sāka runāt drebošā balsī un viņa āda kļuva dzeltena.»

Trīsas
Kad Krišna centās notvert dēmonu Šankhu, Rādhārānī sāka bailēs trīsēt. Šī pazīme bija redzama arī Sahadēvā, kurš bija Nakulas jaunākais brālis. Kad Šišupāla pēdējiem vārdiem zākāja Kungu, Sahadēva dusmās sāka drebēt.

Reiz Rādhārānī trīsēja aiz pārdzīvojumiem. Viņa drebēdama teica vienai no gopī: «Nejoko ar to briesmīgo zēnu! Saki, lai Viņš nenāk pie Manis, jo Viņš mums vienmēr sagādā tikai ciešanas!»

Ādas krāsas maiņa
Reizēm attiecības ar Krišnu rada sarūgtinājumu un āda maina krāsu. Tāpēc gopī uzrunāja Kungu šādiem vārdiem: «Dārgais Krišna! Atšķirtībā no Tevis visi Vrindāvanas iedzīvotāji kļuvuši pavisam bāli. Un šīs ādas krāsas dēļ pat diženais gudrais Nārada domā par Vrindāvanu kā par baltu salu piena okeānā.»

Kad Krišna un Balarāma atradās Kamsas ziedošanas laukumā, Kamsas augums mainīja krāsu. Līdzīgi, kad Indra redzēja, ka Krišna aizsargā Vradžas iedzīvotājus, paceļot Govardhanas kalnu, viņa seja mainīja krāsu. Ja ādas krāsas izmaiņu izraisa liels prieks, tad parādās sārtums. Tā kā ādas krāsas izmaiņa ir ļoti reti sastopama, Šrīla Rūpa Gosvāmī šo jautājumu tālāk neapskata.

Asaras
Cilvēks var raudāt aiz prieka, dusmām vai atšķirtības. Ja asaras ir ļoti aukstas, tad to cēlonis ir prieks, turpretī dusmu asaras ir karstas. Visos šajos gadījumos acis ir ļoti nemierīgas un tās parasti kļūst sārtas. Šādos gadījumos rodas arī nieze un cilvēks berzē acis.

Kad lotosacainā Rukminī, Krišnas pirmā valdniece Dvārakā, ekstātiskā priekā raudāja, viņai asaras ļoti nepatika. «Hari-vamšā» ir stāstīts, ka Satjabhāma raudāja lielā mīlestībā uz Krišnu.

Lūk, piemērs raudāšanai, ko izraisījušas dusmas. Kad Bhīma redzēja, ka Šišupāla rādžasūjas ziedošanas laukumā apvaino Krišnu, viņam sāka tecēt asaras. Bhīma gribēja tūlīt nogalināt Šišupālu, taču, tā kā Krišna nelika to darīt, Bhīma aiz dusmām saīga. Ir teikts, ka viņam no acīm ritēja karstas asaras; tās bija kā viegls mākonis, kas reizēm aizklāj vakara mēnesi. Vakarā, kad mēnesim priekšā ir viegls mākonis, tas izskatās ļoti skaists. Arī Bhīma, aiz dusmām raudādams, izskatījās ļoti skaists.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma sešdesmitās nodaļas 23. pantā ir ļoti jauks piemērs tam, kā Rukminī raud aiz bēdām. Kad Krišna un Rukminī sarunājās, Rukminī nobijās, ka Krišna viņu pametīs, un ar saviem sarkanajiem, lotosiem līdzīgajiem kāju nagiem sāka švīkāt zemi. Rukminī raudāja, un asaras, noskalodamas melno skropstu tušu, ritēja uz krūtīm, kas bija nobārstītas ar kunkumas pūderi. Rukminī bija tik bēdīga, ka nespēja pateikt ne vārda.

Sabrukums
Kad cilvēku vienlaicīgi pārņem laime un bēdas un viņš nezina, ko darīt, šo apjukuma stāvokli sauc par pralaju jeb sabrukumu. Šajā pralajas stāvoklī cilvēks reizēm krīt pie zemes un viņā izpaužas visas ekstātiskās mīlestības pazīmes. Kad gopī devās meklēt Krišnu un Viņš pēkšņi iznāca no krūmu un vīteņaugu biezokņa, meitenes sastinga un gandrīz zaudēja samaņu. Šajā brīdī gopī izskatījās ļoti skaistas. Tas ir piemērs pralajai jeb sabrukumam laimē.

Ir arī piemēri pralajai ciešanās. Viens no šādiem piemēriem aprakstīts Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma trīsdesmit devītās nodaļas 15. pantā, kur Šukadēva Gosvāmī saka valdniekam Parīkšitam: «Mans dārgais valdniek! Kad Krišna bija pametis gopī, viņas bija tik ļoti iegrimušas domās par Krišnu, ka vairs neuztvēra apkārtējo pasauli un neapzinājās pat savu augumu. Tas bija tā, it kā viņas būtu pilnīgi atbrīvojušās no materiālās sasaistības.»

Ekstātisko pazīmju pakāpes
No daudzajām ekstātiskajām pazīmēm, kas parādās augumā, īpaši svarīga ir sastingšana. Atbilstoši sastingšanas pakāpei, dzīvības spēks ķermenī sakustas, un šādā stāvoklī pārējās ekstātiskās mīlestības pazīmes reizēm izmainās. Pārpasaulīgās ekstāzes pazīmes attīstās pakāpeniski, un atkarībā no attīstības pakāpes tās reizēm sauc par dūmu apklātām, reizēm par degošām un reizēm par mirdzošām. Šīs trīs pakāpes izpaužas daudzu jo daudzu gadu laikā un parādās dažādās ķermeņa daļās. Atšķirībā no raudāšanas un balss drebēšanas, sastingšana izplatās pa visu ķermeni. Asaras un balss drebēšana ir vienuviet esošas pazīmes.

No raudāšanas acīs reizēm rodas pietūkums un bālums, un reizēm izmainās skatiena virziens. Balss drebēšana reizēm rada aizsmakumu un ārkārtīgu uztraukumu. Ja ekstātiskās pazīmes izpaužas noteiktās vietās, tas šajās vietās rada noteiktas sekas, t.i., kad balss drebēšana izraisa aizsmakšanu, rodas «ghuras» skaņa. Cilvēks nespēj parunāt, un viņā dažādos veidos var izpausties ārkārtīgs uztraukums. Visas šīs pazīmes tiek pieskaitītas dūmu pārklātam, izžuvušam pastāvīgas ekstātiskas mīlestības stāvoklim, un tās izpaužas dažādos veidos.

Reizēm ceremonijās, kas notiek par godu Krišnas spēlēm, vai bhaktu sabiedrībā notiek ekstātiska dejošana. Šādas jūtas tiek sauktas par liesmojošām.

Neviena no iepriekš minētajām pazīmēm nevar izpausties, ja tās pamatā nav stipra pieķeršanās Krišnam. Pretējā gadījumā dūmu pārklātā ekstātiskā jūtu izpausmes stāvoklī šīs pazīmes varētu tikt apslēptas. Šī veida pazīmes bija redzamas priesterī Gargamuni, kurš Nandas Mahārādžas mājā rīkoja rituālistisku ceremoniju. Uzzinot, ka Krišna ir nogalinājis dēmonu Aghāsuru, Gargamuni acīs parādījās asaras, priestera balss drebēja un augums pārklājās sviedriem. Tādā veidā priestera Gargamuni skaistā seja kļuva vēl skaistāka.

Ja vairākas no šīm ekstātiskajām pazīmēm atklājas vienlaicīgi, šo stāvokli sauc par liesmojošu. Piemēram, viens no Krišnas draugiem Kungam teica: «Dārgais draugs! Kad es dzirdu, kā mežā skan Tava flauta, manas rokas kļūst gandrīz nekustīgas, bet acis piepildās asarām tik ļoti, ka es pat nespēju saskatīt Tavu pāva spalvu. Mani stilbi gandrīz pilnīgi sastingst, un es nevaru paiet ne sprīdi. Tāpēc, dārgais draugs, man jāatzīst, ka Tava pārpasaulīgā flauta nudien skan brīnišķīgi.»

Gluži tāpat viena gopī teica otrai: «Mana dārgā draudzene! Izdzirdējusi Krišnas flautu, es centos paslēpties no šīs skaņas. Tomēr es neko nevarēju darīt — mans augums trīsēja, un tāpēc mājās visiem maniem draugiem kļuva pilnīgi skaidrs, ka esmu ļoti pieķērusies Krišnam.»

Kad ekstātiskās pazīmes nav iespējams apslēpt un vienlaicīgi parādās četru vai piecu dažādu veidu pazīmes, šo ekstātiskās mīlestības pakāpi sauc par mirdzošu. Šajā sakarībā minēts piemērs par gudro Nāradu, kurš, ieraudzījis savā priekšā Kungu Krišnu, sastinga un pārtrauca spēlēt vīnu. Nāradas balss tā drebēja, ka viņš nespēja veltīt Krišnam lūgšanas, un acis viņam pieplūda ar asarām. Gudrais nespēja pat skaidri saskatīt Krišnu.

Kad līdzīgas pazīmes izpaudās Rādhārānī augumā, dažas no draudzenēm Viņu rāja: «Ak, dārgā! Tu apgalvo, ka pie asarām Tavās acīs vainojamas puķes. Tu rāj gaisu par to, ka mati uz Tava auguma sacēlušies stāvus. Kāju sastingšanā esot vainojamas ilgās pastaigas pa mežu. Taču Tava drebošā balss parāda, ka iemesls ir pavisam cits — Tava pieķeršanās Krišnam.»

Šrīla Rūpa Gosvāmī norāda, ka stāvokli, kurā dažādas ekstāzes pazīmes izpaužas ļoti spēcīgi, var saukt par visgaišāko. Piemēram, kāds Krišnas draugs uzrunāja Kungu: «Mans dārgais Pītāmbara! Atšķirtībā no Tevis visi Goloka Vrindāvanas iedzīvotāji ir nosvīduši. Tie skumst un žēlojas, un viņu acis ir valgas no asarām. Īstenībā neviens no viņiem nezina, ko iesākt.»

Augstāko ekstātiskās mīlestības pazīmi sauc par mahābhāvu. Mahābhāva varēja izpausties tikai Rādhārānī, bet vēlāk — kad ieradās Šrī Krišna Čaitanja, lai izbaudītu Rādhārānī mīlestību, — arī Viņš atklāja visas mahābhāvas pazīmes. Šajā sakarībā Šrī Rūpa Gosvāmī norāda, ka pakāpi, kurā ekstātiskās mīlestības pazīmes ir visspilgtākās, uzskata par mahābhāvu.

Tālāk Šrīla Rūpa Gosvāmī apskata četru veidu ekstātiskas mīlestības izpausmes, ko sauc par sātvikabhāsu.

Reizēm impersonālisti, kas patiesībā nenodarbojas ar garīgo kalpošanu, arī izrāda šādas ekstātiskas mīlestības pazīmes, taču tās nevar uzskatīt par īstu ekstāzi; tas ir tikai atspulgs. Piemēram, reizēm svētajā impersonālo zinātnieku pilsētā Vārānasī var redzēt sanjāsī, kuri, dzirdot par Dieva Kunga godību, raud. Arī impersonālisti dažreiz daudzina Harē Krišnas mantru un dejo, bet viņu mērķis nav kalpošana Kungam. Viņi to dara, lai kļūtu par Dievu Kungu un saplūstu ar Viņa esamību. Tāpēc Rūpa Gosvāmī norāda, ka, pat ja impersonālista augumā izpaužas daudzināšanas iedarbība, to nevajag uzskatīt par īstenas pieķeršanās pazīmi, bet gan tikai par atspulgu. Tas ir gluži tāpat, kā saule, atstarojoties stiklā, iespīd tumšā istabā. Tomēr Harē Krišnas daudzināšana ir tik jauka un pārpasaulīga, ka tā galu galā izkausē pat impersonālistu sirdis. Rūpa Gosvāmī norāda, ka impersonālistu izrādītās pazīmes nav īstas; tās ir tikai ekstātiskās mīlestības atspulgs.

Reizēm gadās, ka stingri loģikas ceļa gājēji, kuri nebūt nenodarbojas ar garīgo kalpošanu un kuriem nav īstenas Dieva Kunga pārpasaulīgās godības izpratnes, pulcējas, lai klausītos stāstus par Kunga slavu, raud, un liekas, ka viņiem sirds kūst. Šajā sakarībā kāds bhakta Kungam saka: «Mans dārgais Mukunda! Es nespēju pienācīgi aprakstīt Tavu spēļu godību. Pat nebhaktas, dzirdot stāstus par Taviem slavenajiem darbiem, raud un trīs.» Patiesībā šādu nebhaktu sirdis nekūst; tās ir ļoti cietas. Taču stāstiem par Dieva Kunga godību ir tik liela ietekme, ka pat nebhaktas reizēm sāk raudāt.

Dažreiz gadās, ka nebhakta, kurš pret Krišnu neizjūt gandrīz nekādu patiku un neseko likumiem un ierobežojumiem, iemācās izrādīt bhakti pazīmes un pat raudāt bhaktu sabiedrībā. Taču patiesībā šī raudāšana nav ekstātiskas mīlestības izpausme; cilvēks to ir vienkārši iemācījies. Lai gan aprakstīt šos ekstātiskās mīlestības atspulgus nav nekādas vajadzības, Rūpa Gosvāmī min dažus piemērus, kuros šīs pazīmes parādās bez īstenas garīgās kalpošanas.

* Dēvakī bija Krišnas īstā māte, un Viņa tēvs bija Vasudēva. Lai aizsargātu dievišķo bērnu no Dēvakī brāļa Kamsas, Vasudēva aiznesa Krišnu uz Vrindāvanu pie Nandas un māmiņas Jašodas, un tur notika Krišnas bērnības spēles. Sešpadsmit gadu vecumā Krišna atgriezās Mathurā (kur Dēvakī Krišnu bija laidusi pasaulē) un minētajā laukumā nogalināja Kamsu. Šie notikumi sīkāk aprakstīti šī paša autora grāmatā «Krišna», kā arī Šrīmad Bhāgavatamā.

** Brahmāstra ir kodolierocis, kas tiek vadīts ar mantru jeb skaņu.


Tālāk: 29. nodaļa

Saturs Bibliotēka