Bhakti nektārs divdesmit devītā nodaļa

null

Divdesmit devītā nodaļa

Uz Krišnu vērstas
mīlestības izpausmes

Ja cilvēks ir ekstātiskas mīlestības (vjabhičāri-bhāvas) pārņemts, viņa augumā var parādīties noteiktas pazīmes. Tās ir trīsdesmit trīs: saīgums, žēlabas, pazemība, vainas apziņa, nogurums, apreibums, lepnums, šaubas, bažas, pārdzīvojumi, neprāts, aizmiršanās, slimība, apjukums, nāve, slinkums, nekustīgums, kautrība, domu slēpšana, atcerēšanās, spriešana, raizes, domīgums, pastāvība, laime, dedzība, straujums, augstprātība, skaudība, nekautrēšanās, reibšana, miegainība un mundrums.

Saīgums
Kad cilvēks ir spiests darīt kaut ko aizliegtu vai nedrīkst rīkoties tā, kā ir pareizi, viņš to nožēlo un uzskata, ka kritis negodā. Šādos brīžos cilvēks ir saīdzis. Viņš raizējas, raud, jūtas pazemots, viņa āda maina krāsu, un viņš smagi elpo.

Kad Krišna sodīja čūsku Kāliju un likās, ka Viņš ir noslīcis indīgajā Jamunas ūdenī, Nanda Mahārādža uzrunāja Jašodu dēvī: «Mana dārgā sieva! Nu Krišna ir dziļi ūdenī, tāpēc mums vairs nav jēgas uzturēt savus grēcīgos ķermeņus. Metīsimies arī mēs indīgajā Jamunas ūdenī un izpirksim sava mūža grēkus!» Šis ir ārkārtīgu pārdzīvojumu piemērs, kad bhakta ir ļoti nelaimīgs.

Kad Krišna atstāja Vrindāvanu, Viņa tuvais draugs Subala arī nolēma doties prom no turienes. Aizejot Subala domāja, ka Vrindāvana bez Krišnas vairs nesagādā nekāda prieka. Kad ziedā vairs nav medus, bite to atstāj. Un gluži tāpat Subala, nesaskatīdams Vrindāvanā nekādu pārpasaulīgu prieku, devās projām no tās.

«Dāna-kēli-kaumudī» Šrīmatī Rādhārānī uzrunā vienu no savām draudzenēm: «Ak, dārgā! Ja Es nevaru klausīties stāstus par Krišnas cildenajiem darbiem, tad labāk lai kļūstu kurla! Es vairs neredzu savu mīļoto, tāpēc būtu labāk, ja Es būtu akla.» Tas ir saīgums, ko radījusi atšķirtība no Krišnas.

«Hari-vamšā» teikts, ka Satjabhāma, viena no Krišnas valdniecēm Dvārakā, uzrunājusi savu vīru šādiem vārdiem: «Mans dārgais Krišna! Es dzirdēju, kā Nārada Tavā priekšā cildināja Rukminī. Nu es saprotu, ka man nav nekādas nozīmes runāt par sevi.» Tas ir piemērs saīgumam, ko radījusi skaudība. Rukminī un Satjabhāma bija Krišnas sievas, tāpēc starp viņām gluži dabiski valdīja sievišķīga skaudība. Dzirdēdama Rukminī cildināšanu, Satjabhāma aiz skaudības saīga.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma piecdesmit pirmās nodaļas 47. pantā teikts: «Mans dārgais Krišna! Es nevaru teikt, ka materiālajā esamībā sapinušies tikai citi, jo arī mani ļoti saista ķermeniskā dzīves izpratne. Es aizvien pārlieku raizējos par savu ģimeni, mājām, sievu, bagātību, zemi un valsti. Materiālā gaisotne mani padarījusi neprātīgu, tāpēc es domāju, ka mana dzīve ir izniekota.» Šie vārdi ir piemērs saīgumam, ko radījušas žēlabas.

Bharata Muni uzskata, ka saīgums ir nelabvēlīgs. Taču ir arī citi zinātnieki, kuri atzīst, ka šāds saīgums ir pieskaitāms neitralitātes noskaņai un ka tas palīdz saglabāt ekstātisku mīlestību.

Žēlabas
Kad cilvēkam neizdodas sasniegt dzīves mērķi, kad viņš nerod piepildījumu savā darbā, kad viņš cieš neveiksmes un jūtas vainīgs, tad stāvokli, kurā viņš nonāk, sauc par žēlabām. Žēlabās cilvēks sāk uzdot jautājumus, kļūst domīgs, raud, nožēlo un smagi elpo. Viņa ādas krāsa mainās, un mute izkalst.

Kāds vecāks Krišnas bhakta uzrunāja Kungu ar šādiem vārdiem: «Mans dārgais Krišna! Ak, dēmona Aghas nogalinātāj! Es esmu pavisam vecs un nespēcīgs. Es nespēju tekoši runāt, mana balss dreb, prāts nav stiprs, un es daudz ko aizmirstu. Bet Tu, mans dārgais Kungs, esi gluži kā mēness gaisma, un vienīgais, ko es patiešām nožēloju, — ka es, nespēdams baudīt Tavu patīkamo mirdzumu, neesmu pilnveidojies Krišnas apziņā.» Šis ir piemērs žēlabām, ko radījusi nespēja sasniegt dzīves mērķi.

Kāds bhakta teica: «Šonakt es sapņoju, ka dārzā plūcu dažādas puķes. Es gribēju uzpīt Krišnam ziedu vītni. Diemžēl mans sapnis pēkšņi pārtrūka, un es nespēju sasniegt savu mērķi.» Šis ir piemērs žēlabām, ko radījusi nespēja izpildīt savus pienākumus.

Redzēdams savu audžudēlu Krišnu Kamsas ziedošanas laukumā, Nanda Mahārādža sacīja: «Ak vai! Kāpēc es neturēju savu dēlu ieslēgtu istabā? Kāpēc es atvedu Viņu uz Mathuru, kur man jānoskatās, kā Krišnam uzbrūk šis milzu zilonis Kuvalaja? Tas ir tā, it kā Krišnas mēnesi aizklātu Zemes ēna.» Šis ir piemērs žēlabām, ko radījušas neveiksmes.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma četrpadsmitās nodaļas 9. pantā Brahma saka: «Mans dārgais Kungs! Cik es esmu nekaunīgs! Tu esi bezgalīgā, sākotnējā Dieva Personība, Virsdvēsele, un Tu valdi pār vispilnīgākajām maldinātājām enerģijām. Bet es esmu tik bezkaunīgs! Es gribēju Tevi pārspēt ar savām spējām un ļoti lepojos ar savu niecīgo varu. Maza uguns dzirkstelīte nevar nodarīt nekādu ļaunumu ugunij, un gluži tāpat mana maldinātāja spēja nekādā ziņā nespēj stāties pretī Tavai augstākajai maldināšanas spējai. Tāpēc es redzu, cik sīks un nekam nederīgs es esmu.» Šie Brahmas vārdi ir piemērs izdarīta apvainojuma radītai nožēlai.

Pazemība
Ciešanu, baiļu un apvainojumu radītu vājuma sajūtu sauc par pazemību. Šajā pazemības stāvoklī cilvēks kļūst runīgs, mazs sirdī, netīrs prātā, raižu pilns un bezdarbīgs.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma piecdesmit pirmās nodaļas 57. pantā valdnieks Mučukunda saka šādus vārdus: «Mans dārgais Kungs! Savu agrāko slikto darbu dēļ es pastāvīgi bēdājos. Es vienmēr ciešu no savām vēlmēm, tomēr materiālās baudas nespēj apmierināt manus jutekļus. Tā vai citādi — ar Tavu žēlastību es esmu kļuvis mierīgs, jo esmu radis patvērumu pie Tavām lotospēdām, kuras neskar žēlabas, bailes un nāve. Ak, augstākais sargātāj, augstākā dvēsele un augstākais valdniek! Lūdzu, aizsargā mani! Es nezinu, ko darīt.» Šie Mučukundas vārdi ir piemērs pazemībai, ko radījušas ārkārtīgi stipras materiālās esamības ciešanas.

Kad Ašvathāma uzsūtīja Utarai brahmāstru, viņa ļoti uztraucās par sava vēl nedzimušā bērna Mahārādžas Parīkšita dzīvību. Utara tūlīt uzticēja sevi Krišnam un teica: «Mans dārgais Kungs! Esi tik labs un glāb manu bērnu! Lai Ašvathāmas brahmāstra nogalina mani!» Tā ir pazemība, ko radījušas bailes.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma četrpadsmitās nodaļas 10. pantā Kungs Brahma saka: «Ak, nemaldīgais! Es esmu dzimis kaislībās un tāpēc maldīgi lepojos ar to, ka esmu materiālās pasaules radītājs. Mans viltus lepnums ir gluži kā tumsa, kas padarījusi mani aklu. Savā aklumā es domāju, ka varu līdzināties Tev — Dieva Augstākajai Personībai. Taču, mans dārgais Kungs, lai gan es tieku uzskatīts par Visuma radītāju, es mūžam esmu Tavs kalps. Tāpēc esi aizvien žēlsirdīgs pret mani un piedod man!» Šie Brahmas vārdi ir vēl viens piemērs pazemībai, kas radusies izdarītā apvainojuma dēļ.

Reizēm pazemību rada kautrība. Piemēram, reiz, kad gopī peldējās upē, Krišna nozaga viņām drēbes. Gopī lūdza, lai Krišna nav netaisns pret viņām. Meitenes sacīja: «Dārgais Krišna! Mēs zinām, ka Tu esi Nandas Mahārādžas dēls un ka visi Vrindāvanas iedzīvotāji Tevi ļoti mīl. Arī mēs Tevi ļoti mīlam. Bet kāpēc Tu tā dari? Esi tik labs un atdod mums drēbes! Redzi, cik ļoti mēs esam nosalušas!» Meitenes kautrējās kailas parādīties Krišnam, un tas izraisīja viņās pazemību.

Vainas apziņa
Kad cilvēks sevi nosoda par nepareizu rīcību, šo stāvokli sauc par vainas apziņu.

Kādu dienu Šrīmatī Rādhārānī Krišnam kūla jogurtu. Dārgakmeņiem rotātās rokassprādzes skanēdamas griezās ap Rādhārānī rokām, un Viņa arī daudzināja Krišnas svēto vārdu. Pēkšņi Rādhārānī iedomājās: «Es daudzinu Krišnas svēto vārdu, un vīramāte, kā arī vīramāsa var to izdzirdēt!» Rādhārānī sāka ļoti uztraukties. Tas ir piemērs vainas apziņai, ko radījusi mīlestība uz Krišnu.

Kādu dienu Šrīmatī Rādhārānī, kuras acis ir tik skaistas, aizgāja uz mežu salasīt puķes, lai varētu uzpīt Krišnam ziedu vītni. Plūkdama puķes, Viņa iedomājās, ka kāds varētu Viņu ieraudzīt. Rādhārānī aiz bailēm pārņēma vājums. Tas ir piemērs vainas apziņai, ko radījusi darbība Krišnas labā.

«Rasa-sudhākarā» teikts, ka Rādhārānī, pavadījusi nakti ar Krišnu, jutās tik vāja, ka nespēja piecelties no gultas. Kad Krišna paņēma Rādhārānī aiz rokas, lai palīdzētu Viņai, Rādhārānī jutās vainīga par to, ka pavadījusi nakti kopā ar Krišnu.

Nogurums
Cilvēks jūtas noguris, ja viņš ir gājis lielu gabalu, dejojis vai nodarbojies ar dzimumdzīvi. Ja cilvēks ir noguris, viņš reibst, svīst, nespēj pakustināt locekļus, žāvājas un smagi elpo.

Kādu dienu, kad Krišna bija apvainojis māmiņu Jašodu, tā pagalmā centās Viņu noķert. Pēc brīža Jašoda ļoti piekusa un nosvīda, un viņas sapītie mati atrisa. Tas ir piemērs nogurumam, ko izraisījis pārmērīgs darbs.

Reizēm Krišnas draugi ganu zēni kopā ar Balarāmu kādā ceremonijā dejoja. Šādās reizēs ziedu vītnes, ar kurām zēni bija izrotājušies, šūpojās, un ganiņi bija nosvīduši. Viņi bija slapji no ekstātiskās dejošanas. Tas ir piemērs nogurumam, kas radies dejojot.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma trīsdesmit trešās nodaļas 20. pantā teikts, ka gopī, baudījušas mīlestību ar Krišnu, dejojušas, apskāvušās un skūpstījušās ar Viņu, reizēm jutās ļoti piekusušas, un Krišna savā bezcēloņu žēlastībā un līdzjūtībā ar savām lotosrokām slaucīja tām seju. Tas ir piemērs nogurumam, kas radies, dejojot rāsas deju.

Reibums

Kad cilvēks ir apreibis no dzeršanas vai iekāres un viņu ir pārņēmis viltus lepnums, tad parādās tādas pazīmes kā stomīšanās, uztūkums ap acīm un ādas sārtums. «Lalita-mādhavā» teikts, ka Kungs Baladēva, apreibis no izdzertā medus, reiz uzrunājis skudras: «Ak, skudru valdnieki! Kāpēc jūs slēpjaties alās?» Tajā pat laikā Viņš uzrunājis arī debesu valdnieku: «Ak, valdniek Indra! Tu, rotaļlieta Šačī rokās! Ko tu smejies? Es esmu gatavs sašķaidīt visu Visumu un zinu, ka Krišna nedusmosies uz Mani.»* Tad Baladēva uzrunāja Krišnu: «Mans dārgais Krišna! Tūlīt saki, kāpēc visa pasaule dreb un kāpēc mēness izstiepies tik garš? Un jūs, Jadu dinastijas locekļi, ko jūs smejaties par Mani? Atdodiet Man dzērienus, kas pagatavoti no kadambas ziedu medus!» Šrīla Rūpa Gosvāmī lūdza, lai Kungs Balarāma, runādams kā piedzērušais, būtu apmierināts ar mums.

Kad Balarāma bija apreibis, Viņš jutās noguris un nogūlās atpūsties. Cildenas personības, kad tās ir noreibušas, parasti liekas gulēt. Vidusmēra cilvēki smejas un dzied, bet zemas kārtas ļaudis lamājas un reizēm raud. Reibums, atkarībā no vecuma un domāšanas veida, izpaužas dažādi. Šrīla Rūpa Gosvāmī par šo jautājumu tālāk vairs nerunā, jo turpināt nav nekādas vajadzības.

Vēl ir teikts, ka reibuma pazīmes parādījušās Šrī Rādhārānī pēc tam, kad Viņa ieraudzījusi Krišnu. Reizēm Viņa staigājusi šurpu turpu, reizēm smējusies, reizēm aizklājusi seju, reizēm runājusi bez kādas jēgas un reizēm skaitījusi lūgšanas savām pavadonēm gopī. Redzēdamas šīs pazīmes, gopī savā starpā runāja: «Paskatieties, kā Rādhārānī noreibusi, ieraudzīdama savā priekšā Krišnu!» Tas ir piemērs ekstātiskai mīlestībai reibumā.

Lepnums
Ekstātiskas mīlestības lepnuma izpausmes var radīt liela bagātība, ārkārtīgs skaistums, ļoti laba dzīves vieta vai arī prieks par sasniegto mērķi. Cilvēku sauc par lepnu arī tad, ja viņš vienaldzīgi vai nevērīgi izturas pret citiem.

Bilvamangala Thākurs ir teicis: «Mans dārgais Krišna! Tu mani atstāj, ar varu izraudamies no manām skavām. Taču es cienīšu Tavu spēku tikai tad, ja Tu varēsi atstāt manu sirdi.» Tas ir piemērs lepnumam ekstātiskā mīlestībā uz Krišnu.

Reiz, kad Rādhārānī aizgāja no rāsas dejas un Krišna devās Viņu meklēt, kāda no Rādhārānī tuvajām draudzenēm Krišnam teica: «Mans dārgais Krišna! Tu esi bijis tik laipns, kalpojot mūsu Šrī Rādhārānī, un tagad Tu esi pametis visas pārējās gopī, lai meklētu Viņu. Lūdzu, saki man, kā Rādhārānī būtu pret Tevi jāizturas? Kā Tu to vēlētos?» Tas ir piemērs lepnumam, ko izraisījis ārkārtīgs skaistums.

Reizēm Rādhārānī jutās ļoti lepna un teica: «Lai arī ganu zēni Krišnam pin ļoti skaistas ziedu vītnes, tomēr, kad Es pasniedzu savējo, Viņš vienmēr ir ļoti pārsteigts un tūlīt apliek to ap kaklu, piespiežot pie savas sirds.»

Gluži tāpat Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma otrās nodaļas 33. pantā Kungs Brahma saka: «Mans dārgais Madhusūdana! Tavi tīrie bhaktas patiešām jūt Tavu ekstātisko draudzību, un tāpēc ienaidnieki nekad nespēj viņus uzveikt. Bhaktas zina, ka Tu viņus aizvien sargā, tādēļ tie bez bēdām soļo pāri ienaidnieku galvām.» Citiem vārdiem sakot, tas, kurš pilnībā radis patvērumu pie Dieva Kunga lotospēdām, aizvien lepojas ar to, ka var uzveikt visus ienaidniekus.

Kāds Mathuras audējs uzrunāja Krišnu šādiem vārdiem: «Mans dārgais Vrindāvanas valdniek! Es tik ļoti lepojos ar Tavu bezcēloņu žēlastību, ka pat Vaikunthas Kunga žēlastība, pēc kuras dziļā meditācijā tik ļoti tiecas daudzi diženi gudrie, man neko nenozīmē.» Citiem vārdiem sakot, lai gan jogi un diženi gudrie meditē uz Vaikunthas Kungu Višnu, Krišnas bhakta ir tik lepns, ka viņš šādu meditāciju neuzskata par īpaši vērtīgu. Šajā gadījumā cilvēks lepojas ar to, ka ir sasniedzis augstāko dzīves mērķi — Krišnu.

Šaubas
Kad Kungs Brahma bija nozadzis Krišnam visus teliņus, govis un ganu zēnus, viņš gribēja iet prom. Taču pēkšņi Brahmu pārņēma šaubas, un viņš ar savām astoņām acīm sāka skatīties uz visām pusēm. Kungam Brahmam ir četras galvas un tātad — astoņas acis. Tas ir piemērs ekstātiskai mīlestībai šaubās, ko izraisījusi zagšana.

Gluži tāpat, lai iepriecinātu Krišnu, Akrūra nozaga Sjamantakas dārgakmeni, kura nosaukums ir «mani» un kurš var radīt pēc patikas daudz zelta, bet vēlāk viņš to nožēloja. Tas ir vēl viens piemērs ekstātiskai mīlestībai uz Krišnu šaubās, ko izraisījusi zagšana.

Kad debesu valdnieks Indra uzsūtīja Vrindāvanai lietusgāzes, viņš saņēma padomu uzticēt sevi Krišnas lotospēdām. Šajā brīdī pār Indras seju pārlaidās šaubu ēna.

Bažas
Kad cilvēks, redzot debesīs zibeni, redzot kādu briesmīgu zvēru vai dzirdot skaļu troksni, uztraucas, viņa prāta stāvokli sauc par bažām. Šādā stāvoklī cilvēks cenšas meklēt kādu patvērumu. Bažas var radīt matu celšanos stāvus, drebēšanu un reizēm kļūdīšanos; un reizēm cilvēka augums sastingst.

«Padjāvalī» ir teikts: «Mans dārgais draugs! Es ļoti uztraucos par to, ka Krišna dzīvo dēmoniskajā Mathuras apgabalā, pār kuru valda dēmonu valdnieks Kamsa.» Tas ir piemērs ekstātiskas mīlestības izraisītām bažām par Krišnas drošību.

Kad Vrišāsura buļļa izskatā ieradās Vrindāvanā, gopī pārbijās. Uztraukumā viņas metās apskaut tamālas kokus. Tas ir piemērs bailēm, ko izraisījis briesmīgs dzīvnieks, un tam, ka bhakta meklē patvērumu, ekstātiskā mīlestībā atceroties Krišnu. Dzirdēdama, kā Vrindāvanas mežā gaudo šakāļi, Jašoda reizēm ļoti bažījās par to, lai Krišna būtu drošībā, baidīdamās, ka šakāļi varētu uzbrukt Krišnam. Tas ir piemērs ekstātiskai mīlestībai uz Krišnu bailēs, ko izraisījusi satraucoša skaņa. Šīs bailes nedaudz atšķiras no īstām bailēm. Kad cilvēks no kaut kā baidās, viņš spēj domāt par pagātni un nākotni, bet šajā ekstātisku bažu stāvoklī tādas domas nav iespējamas.

Pārdzīvojumi
Pārdzīvojumu var radīt kaut kas ļoti dārgs, kaut kas pretīgs, kā arī uguns, stiprs vējš, lietusgāzes, dabas katastrofas vai arī liels zilonis un ienaidnieks ar savu parādīšanos. Kad pārdzīvojumu rada kaut kas ļoti dārgs, cilvēks var runāt ļoti ātri un maigi. Ja pārdzīvojumu rada kaut kas pretīgs, cilvēks skaļi kliedz. Ja pārdzīvojumu rada uguns, cilvēks cenšas bēgt. Viņš var arī drebēt, raudāt un vērt ciet acis. Kad cilvēkā satraukumu rada stiprs vējš, viņš cenšas ātri skriet un berzē acis. Kad pārdzīvojumu rada lietus, cilvēks ņem lietussargu, un viņa augumā rodas spriedze. Kad pārdzīvojumu rada pēkšņš uztraukums, cilvēks nobāl, pārdzīvo ārkārtīgu izbrīnu un viņa augums dreb. Ja pārdzīvojumu rada ziloņa parādīšanās, cilvēks var lēkt prom, izrādīt dažādas baiļu pazīmes un reizēm atskatīties. Kad pārdzīvojumu rada ienaidnieka klātbūtne, cilvēks meklē kādu nāvīgu ieroci vai cenšas bēgt.

Kad Krišna atgriezās no Vrindāvanas meža, māmiņai Jašodai, redzot dēlu, no krūtīm aiz saviļņojuma sāka tecēt piens. Tas ir piemērs pārdzīvojumam, ko rada kaut kas dārgs.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma divdesmit trešās nodaļas 18. pantā Šukadēva Gosvāmī valdniekam Parīkšitam saka: «Mans dārgais valdniek! Brāhmanu sievām ļoti patika cildināt Krišnu, un tās pastāvīgi vēlējās Viņu satikt. Tādēļ, uzzinājušas, ka Krišna ir pavisam netālu, viņas ļoti gribēja ieraudzīt Krišnu un tūlīt pameta mājas.» Tas ir piemērs pārdzīvojumam, ko rada kāda dārga cilvēka tuvums.

Kad Krišna bija nogāzis zemē un nogalinājis dēmonisko raganu Pūtanu, māmiņa Jašoda bija ļoti pārsteigta un saviļņojumā sauca: «Ak, kas tas ir? Kas tas ir?» Ieraudzījusi, ka mirušajai dēmonietei uz krūtīm spēlējas viņas mīļais, mazais Krišna, māmiņa Jašoda, nezinādama, ko iesākt, staigāja šurpu turpu. Tas ir piemērs pārdzīvojumam, ko radījis kāds briesmīgs skats.

Kad Krišna izrāva divus ardžunas kokus un Jašoda dzirdēja, kā tie nogāžas zemē, viņa pārdzīvojumā nezināja, ko darīt, un vienkārši skatījās uz augšu. Tas ir piemērs pārdzīvojumam, ko radījis skaļš troksnis.

Kad Vrindāvanā dega mežs, visi gani sanāca kopā un izmisīgi lūdza, lai Krišna viņus aizsargā. Tas ir piemērs pārdzīvojumam, ko radījusi uguns.

Reiz Krišnu no zemes pacēla viesuļu dēmons Trināvarta un kopā ar vairākiem ļoti lieliem kokiem nesa Viņu pa gaisu. Tajā laikā māmiņa Jašoda, neredzēdama savu dēlu, uztraukumā staigāja šurpu turpu. Tas ir piemērs pārdzīvojumam, ko izraisījis stiprs vējš.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma divdesmit piektās nodaļas 11. pantā teikts, ka Indra uzsūtīja Vrindāvanai briesmīgu lietu. Govis un ganu zēni tik ļoti cieta no vēja un aukstuma, ka tie sapulcējās kopā, lai meklētu patvērumu pie Krišnas lotospēdām. Tas ir piemērs pārdzīvojumam, ko izraisījušas lietusgāzes.

Kad Krišna briesmīgas krusas laikā atradās Vrindāvanas mežā, vecākie ļaudis Viņam piekodināja: «Krišna, nekusties! Pat tie, kas ir stiprāki un vecāki par Tevi, nedrīkst kustēties, bet Tu vēl esi pavisam mazs. Tāpēc, lūdzu, stāvi rāmi!» Tas ir piemērs pārdzīvojumam, ko izraisījusi krusa.

Kad Krišna indīgajā Jamunas ūdenī sodīja Kāliju, māmiņa Jašoda uztraukumā teica: «Vai, cik briesmīgi dreb zeme! Viss trīc, un no debesīm līst asaras! Mans dārgais dēls atrodas indīgajā Jamunas ūdenī. Ak vai, ko lai dara?» Tas ir piemērs pārdzīvojumam, ko radījusi dabas katastrofa.

Kad Kamsas ziedošanas laukumā Krišnam uzbruka lieli ziloņi, sievietes, kas to redzēja, teica Viņam: «Manu dārgo zēn! Ātrāk steidzies projām! Bēdz! Bēdz! Vai Tu tiešām neredzi? Milzīgie ziloņi tūlīt Tev uzbruks! Tu nevainīgi skaties uz tiem, bet mums aiz bailēm vai jāmirst!» Tad Krišna teica māmiņai Jašodai: «Dārgo māmiņ! Neuztraucies par ziloņiem un zirgiem, kas, saceldami putekļu mākoņus, auļo Man virsū, padarīdami aklas šīs lotosacainās sievietes. Lai pie Manis nāk kaut dēmons Kēšī! Manas rokas joprojām ir pietiekami stipras, lai uzvarētu. Tāpēc, lūdzu, neuztraucies!»

«Lalita-mādhavā» kāda draudzene saka māmiņai Jašodai: «Cik pārsteidzoši, ka brīdī, kad tavam mīlas dievam līdzīgajam dēlam uzbruka dēmons Šankhačūda, kurš bija tik liels un stiprs kā kalns, visā Vrindāvanā nebija neviena, kas varētu palīdzēt. Tomēr tavs mazais dēls dēmonu nogalināja. Droši vien savās agrākajās dzīvēs tu esi veikusi lielas askēzes, un tās ir izglābušas tavu dēlu.»

Šajā pašā «Lalita-mādhavā» ir stāstīts arī par to, kā Krišna Rukminī karaliskās kāzu ceremonijas laikā meiteni nolaupīja. Kad tas bija noticis, sanākušie prinči viens otram teica: «Mums nav ko baidīties no Krišnas. Mums ir ziloņi, zirgi, kaujas rati, loki, bultas un zobeni. Uzbruksim Viņam! Viņš ir tikai iekāres pilns ganu zēns. Kā Viņš var nolaupīt princesi? Uzbruksim Viņam!» Tas ir piemērs pārdzīvojumam, ko radījusi ienaidnieka klātbūtne.

Šrīla Rūpa Gosvāmī ar minētajiem piemēriem cenšas parādīt, ka attiecībās ar Krišnu nevar būt ne runas par impersonālismu. Attiecībās ar Krišnu iespējama visu veidu personiskā darbība.

Neprāts
Šrīlas Bilvamangalas Thākura grāmatā minēta šāda lūgšana: «Lai Šrīmatī Rādhārānī šķīsta visu pasauli, jo Viņa ir pilnīgi uzticējusi sevi Krišnam! Ekstātiskā mīlestībā pret Krišnu Rādhārānī reizēm izturējās kā sajukusi un centās kult jogurtu, lai gan traukā tā nemaz nebija. Šis skats tik ļoti savaldzināja Krišnu, ka Viņš sāka slaukt nevis govi, bet bulli.» Attiecībā uz Rādhas un Krišnas mīlestību minēti vairāki neprāta piemēri. Šrīmad Bhāgavatamā aprakstīts gadījums, kad Krišna ienira indīgajā Jamunas ūdenī. Šrīmatī Jašoda-dēvī gandrīz zaudēja prātu. Viņa nevis meklēja ārstnieciskās zāles, bet gan sāka runāt ar kokiem, it kā tie būtu čūsku dīdītāji. Lūgšanā saliktām rokām Viņa noliecās koka priekšā un teica: «Kāda ārstnieciskā zāle var pasargāt Krišnu no nāves šajā indīgajā ūdenī?» Tas ir piemērs neprātam, ko radījušas lielas briesmas.

Bhaktu ekstātiskās mīlestības neprāta stāvoklis aprakstīts Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma trīsdesmitās nodaļas 4. pantā, kur runāts par to, kā gopī Vrindāvanas mežā meklēja Krišnu. Gopī skaļi apdziedāja Krišnas godību un staigāja no viena meža uz otru, cenšoties Viņu atrast. Gopī zināja, ka Krišna neatrodas vienā vietā, ka Viņš visu caurstrāvo. Viņš ir gan debesīs, gan ūdenī, gan gaisā, kā arī Virsdvēseles izskatā visu būtņu sirdīs. Tāpēc gopī sāka jautāt kokiem un augiem, kur ir Dieva Augstākā Personība. Tas ir piemērs bhaktu ekstātiskajam neprātam.

Līdzīga ekstātiska mīlestība var radīt arī slimību pazīmes. Zinātnieki norāda, ka šāda stāvokļa cēlonis ir mahābhāva. Šo ārkārtīgi augsto stāvokli sauc arī par divjonmādu jeb pārpasaulīgu neprātu.

Aizmiršanās

Kad Krišna no Vrindāvanas bija aizbraucis uz Mathuru, Šrīmatī Rādhārānī Krišnam pavēstīja, ka Viņa māte, Vradžas valdniece, tik ļoti pārdzīvo atšķirtību no Krišnas, ka viņai no mutes nāk putas, kas ir gluži kā putas okeāna krastā. Reizēm viņa ceļ uz augšu rokas un kustina tās gluži kā okeāna viļņus un, nespēdama pārdzīvot atšķirtību, vārtās pa zemi un kliedz. Reizēm viņa ir pavisam klusa, gluži kā mierīga jūra. Šīs atšķirtības pazīmes sauc par apasmāru jeb aizmiršanos. Kad šīs ekstātiskās mīlestības pazīmes izpaužas, cilvēks pilnīgi aizmirstas.

Kādu citu reizi (pēc tam, kad Krišna bija nogalinājis Kamsu) Kungam tika aizsūtīta vēsts, ka viens no Kamsas dēmoniskajiem draugiem sajucis prātā. Šim dēmonam uz lūpām bijušas putas, viņš vēcinājis rokas un vārtījies pa zemi. Šīs pazīmes liecina par attiecībām ar Krišnu šausmās. Šī garša pieder pie netiešām attiecībām ar Krišnu. Pirmo piecu veidu attiecības sauc par tiešām, bet pārējo septiņu veidu attiecības — par netiešām. Tā vai citādi — šim dēmonam noteikti ir bijušas kādas attiecības ar Krišnu, jo šīs pazīmes izpaudās tad, kad dēmons uzzināja, ka Krišna nogalinājis Kamsu. Šrīla Rūpa Gosvāmī piebilst, ka arī šī veida pazīmes ir pārpasaulīgi izcilas.

Saslimšana
Kad Krišna bija pārcēlies no Vrindāvanas uz Mathuru, daži no draugiem Viņam pavēstīja: «Dārgais Krišna! Vradžas iedzīvotāji tik ļoti pārdzīvo atšķirtību no Tevis, ka viņi izskatās pavisam slimi. Vradžas iedzīvotāji dreb, nespēj kā nākas paiet, guļ zemē un smagi elpo.»

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma divpadsmitās nodaļas 44. pantā Mahārādža Parīkšits uzdod jautājumu par Kungu Anantu. Izdzirdējis šo jautājumu, Šukadēva Gosvāmī gandrīz sabruka pie zemes. Tomēr viņš noturējās un maigā balsī atbildēja uz valdnieka Parīkšita jautājumu. Šis sabrukums ir nosaukts par drudža stāvokli, kas radies no ekstātiska prieka.

Vēl Šrīmad Bhāgavatamā ir stāstīts par Vradžas jaunavu tikšanos ar Krišnu svētajā Kurukšētrā daudzus gadus pēc Viņa bērnības spēlēm. Šajā laikā bija mēness aptumsums, un gopī, to redzēdamas, sastinga. Viņas nespēja ne paelpot, ne pamirkšķināt acis, ne arī darīt kaut ko citu un stāvēja Krišnas priekšā gluži kā statujas. Tas ir vēl viens piemērs slimības stāvoklim, kas rodas no ārkārtīgi liela pārpasaulīga prieka.

* Baladēva jeb Balarāma ir Krišnas vecākais brālis. Viņš ir paša Dieva izvērsums, un tāpēc, kā paskaidrots Šrīmad Bhāgavatamā, uzskatāms par Dieva avatāru.


Tālāk: 30. nodaļa

Saturs Bibliotēka