Bhakti nektārs divdesmit pirmā nodaļa

null

Divdesmit pirmā nodaļa

Šrī Krišnas īpašības

Personiskās iezīmes var būt divu veidu: pārklātas un izpaustas. Kad Krišnu klāj dažādas drēbes, Viņa personiskās iezīmes ir pārklātas. Pārklātu personisko iezīmju piemērs minēts Šrīmad Bhāgavatamā sakarā ar Krišnas Dvāraka-līlu (uzturēšanos Dvārakā, kur Krišna bija valdnieks). Reizēm Kungs Krišna, gribēdams pajokot, pārģērbās par sievieti. Redzēdams Viņa veidolu, Udhava sacīja: «Cik brīnumaini, ka šī sieviete rada manī tieši tādu pašu ekstātisku mīlestību kā Kungs Krišna! Es domāju, ka tas ir pats Krišna, kas tikai pārģērbies par sievieti.»

Kāds bhakta, redzēdams Kunga Krišnas personisko izpausmi, sāka slavināt Kunga augumu. Viņš sauca: «Cik brīnumains ir šis Kunga Krišnas personiskais veidols! Krišnas kakls ir gluži kā gliemežnīca. Viņa acis ir brīnišķīgas, un skaistumā tās līdzinās lotosa ziedam. Viņa augums ir tumšs, gluži kā tamālas koks. Krišnas galvu aizsargā matu baldahīns. Uz Viņa krūtīm ir Šrīvatsas zīmes, un rokā Kungam ir gliemežnīca. Dēmona Madhu ienaidnieka augums ir tik skaists, ka es, redzot Viņa pārpasaulīgās īpašības, tūlīt varu saņemt no Viņa pārpasaulīgās laimes svētību.»

Šrīla Rūpa Gosvāmī, izpētot dažādus svētos rakstus, ir sastādījis šādu Dieva Kunga pārpasaulīgo īpašību sarakstu: (1) viss Kunga augums ir skaists; (2) tam ir visas svētīgās iezīmes; (3) tas ir ārkārtīgi patīkams; (4) mirdzošs; (5) spēcīgs; (6) mūžam jauns; (7) Krišna ir brīnišķīgs valodnieks; (8) Viņš ir patiesīgs; (9) patīkami runā; (10) veikls runātājs; (11) augsti izglītots; (12) ļoti saprātīgs; (13) ģeniāls; (14) māksliniecisks; (15) ārkārtīgi gudrs; (16) prasmīgs; (17) pateicīgs; (18) apņēmīgs; (19) prasmīgs laika un apstākļu pazinējs; (20) Krišna visu redz un runā, balstoties uz Vēdu jeb svēto rakstu autoritāti; (21) Viņš ir tīrs; (22) pašsavaldīgs; (23) nelokāms; (24) pacietīgs; (25) piedodošs; (26) nopietns; (27) sevī apmierināts; (28) līdzsvarots; (29) devīgs; (30) reliģiozs; (31) varonīgs; (32) līdzjūtīgs; (33) pieklājīgs; (34) laipns; (35) augstsirdīgs; (36) kautrīgs; (37) sevi uzticējušo dvēseļu sargātājs; (38) laimīgs; (39) bhaktu labvēlis; (40) pakļāvīgs mīlestībai; (41) visādā ziņā svētīgs; (42) visvarenākais; (43) visslavenākais; (44) ļaužu iemīļots; (45) īpaši labs pret bhaktām; (46) ļoti patīkams visām sievietēm; (47) visādā ziņā godināms; (48) visādā ziņā varens; (49) visādā ziņā cienījams; (50) visaugstākais valdnieks. Dieva Augstākajai Personībai šīs piecdesmit pārpasaulīgās īpašības piemīt visā pilnībā, un tās ir dziļas kā okeāns. Citiem vārdiem sakot, Viņa īpašības ir neaptverami plašas.

Atsevišķajām dzīvajām būtnēm, kas ir neatņemamas Visaugstā Kunga daļiņas, arī nelielā daudzumā ir visas šīs īpašības, ja vien būtnes kļūst par tīriem Kunga bhaktām. Citiem vārdiem sakot, visas minētās pārpasaulīgās īpašības nelielā daudzumā var būt arī bhaktām, taču Dieva Augstākajā Personībā šīs īpašības ir vienmēr un visā pilnībā.

Bez šīm īpašībām ir arī citas pārpasaulīgas īpašības, par kurām Kungs Šiva stāsta Pārvatī Padma Purānā un kuras minētas Šrīmad Bhāgavatamas pirmajā dziedājumā sarunā starp Zemes dievību un reliģijas valdnieku Jamarādžu. Tur ir teikts: «Tiem, kas vēlas kļūt par diženām personībām, jābūt greznotiem ar šādām īpašībām: patiesīgumu, tīrīgumu, žēlsirdību, neatlaidību, atsacīšanos, mierīgumu, vienkāršību, prasmi valdīt pār jutekļiem, prāta līdzsvaru, askēzi, vienādu attieksmi pret visiem, iecietību, rāmumu, izglītību, zināšanām, nepieķeršanos, varenību, bruņnieciskumu, ietekmi, spēku, atmiņu, neatkarību, taktiskumu, mirdzumu, pacietību, sirds maigumu, atjautību, pieklājību, labu izturēšanos, apņēmību, pilnību visās zinībās, pareizu rīcību, nosvērtību, stingrību, uzticību, slavu, cieņu, brīvību no savtības; un to īpašumā jābūt visiem baudas priekšmetiem.» Tam, kurš vēlas kļūt par diženu dvēseli, nedrīkst trūkt nevienas no šīm īpašībām. Tāpēc mēs varam būt pārliecināti, ka šīs īpašības ir Kungā Krišnā — augstākajā dvēselē.

Bez piecdesmit minētajām īpašībām Kungam Krišnam ir vēl piecas citas īpašības, kas reizēm izpaužas tādās personībās kā Kungs Brahma un Kungs Šiva. Tas, kuram ir šīs pārpasaulīgās īpašības, ir (51) nemainīgs, (52) visu zinošs, (53) mūžam svaigs, (54) sač-čid-ānanda (apveltīts ar mūžīgu, svētlaimes pilnu ķermeni), (55) apveltīts ar visām mistiskajām pilnībām.

Krišnam ir vēl piecas citas īpašības, kas izpaužas Nārājanā, un tās ir šādas: (56) Viņam ir neaptveramas spējas; (57) no Viņa auguma izplūst neskaitāmi Visumi; (58) Viņš ir visu avatāru pirmavots; (59) Kungs dod atbrīvi ienaidniekiem, kurus Viņš nogalina; (60) Viņš piesaista atbrīvotas dvēseles. Visas šīs pārpasaulīgās īpašības brīnumainā veidā izpaužas Kunga Krišnas personībā.

Bez šīm sešdesmit pārpasaulīgajām īpašībām Krišnam vēl ir četras citas īpašības, kas neizpaužas pat Dieva Nārājanas veidolā, nemaz jau nerunājot par padieviem vai dzīvajām būtnēm. Tās ir šādas: (61) Viņš veic brīnumainas un daudzveidīgas spēles (it īpaši bērnības rotaļas); (62) Viņam apkārt ir bhaktas, kuru mīlestība uz Dievu ir brīnumaina; (63) spēlējot flautu, Viņš var piesaistīt visu Visumu dzīvās būtnes; (64) Viņš ir brīnišķīgi skaists, un skaistumā ar Viņu nevar sacensties neviens visā pasaulē.

Ja sarakstam pievieno šīs četras īpašības, kuras ir tikai Krišnam, tad iznāk, ka kopā Krišnam ir sešdesmit četras īpašības. Šrīla Rūpa Gosvāmī ir centies dot liecības no dažādiem svētajiem rakstiem par to, ka Visaugstā Kunga personībai piemīt visas sešdesmit četras īpašības.

1. Auguma skaistums

Ja kāda no Dieva Kunga ķermeņa daļām tiek salīdzināta ar kādu materiālu priekšmetu, tad šis salīdzinājums patiesībā nevar būt pilnīgs. Parastiem cilvēkiem, kuri nespēj izprast Dieva Kunga auguma iezīmju cildenumu, tiek dota iespēja kaut ko saprast, izmantojot materiālus salīdzinājumus. Ir teikts, ka Krišnas seja ir skaista kā mēness, Viņa stilbi ir stipri kā ziloņu snuķi, Viņa rokas ir gluži kā divas kolonnas, Viņa plaukstas ir kā izplaukuši lotosi, Viņa krūtis ir platas kā durvis, Viņa gurni pēc apveida atgādina alu, un Viņa viduklis ir kā terase.

2. Svētīgas pazīmes

Dažādiem locekļiem ir noteiktas pazīmes, kas tiek uzskatītas par ļoti svētīgām, un šādas pazīmes visā pilnībā izpaužas Dieva Kunga augumā. Šajā sakarībā kāds Nandas Mahārādžas draugs, runājot par Kunga Krišnas svētīgajām ķermeņa iezīmēm, teica: «Mans dārgais ganu valdniek! Tava dēla augumā es redzu trīsdesmit divas svētīgas zīmes. Es esmu pārsteigts, ka šāds zēns ir piedzimis ganu ģimenē.» Kad Kungs Krišna ierodas šajā pasaulē, Viņš parasti atnāk kšatriju (valdnieku) ģimenē, kā to darīja Kungs Rāmačandra, un reizēm arī brāhmanu ģimenē. Taču Krišna nolēma kļūt par Mahārādžas Nandas dēlu par spīti tam, ka Nanda piederēja vaišju kopai. Vaišjas nodarbojas ar tirdzniecību, naudas darījumiem un govju aizsardzību. Tāpēc viņa draugs, kurš droši vien bija dzimis brāhmanu ģimenē, ļoti brīnījās par to, ka tik cildens bērns ir ieradies vaišju ģimenē. Lai kā arī būtu, viņš par Krišnas auguma svētīgajām zīmēm pastāstīja zēna audžutēvam.

Mahārādžas Nandas draugs turpināja: «Šim zēnam ir sarkanīgs mirdzums septiņās vietās — acīs, uz plaukstām, uz pēdām, aukslējās, uz lūpām, uz mēles un uz nagiem. Sarkanīgs mirdzums šajās septiņās vietās tiek uzskatīts par svētīgu. Trīs Viņa ķermeņa daļas — viduklis, piere un krūtis — ir ļoti platas. Trīs ir ļoti īsas — kakls, augšstilbi un dzimumorgāni. Trīs ir ļoti dziļas — balss, saprāts un naba. Piecas ir augstas — deguns, rokas, ausis, piere un gūžas. Piecas ir izsmalcinātas — āda, mati uz galvas un citām ķermeņa daļām, zobi un pirkstu gali. Visas šīs ķermeņa iezīmes kopā piemīt tikai diženām personībām.»

Likteņa līnijas uz plaukstām arī tiek uzskatītas par svētīgām ķermeņa pazīmēm. Šajā sakarībā kāda no vecākajām gopī valdniekam Nandam pavēstīja: «Tavam dēlam uz plaukstām ir dažādas brīnišķīgas likteņa līnijas. Viņam uz rokām ir lotosa un riteņu zīmes, bet uz pēdām — karoga, zibens, zivs, ziloņu vadāmās nūjas un lotosa zīmes. Paskaties, cik svētīgas tās ir!»

3. Patīkams

Ļoti skaistas ķermeniskās iezīmes, kas gluži dabiski piesaista skatienu, sauc par ručiru (patīkamām). Krišnam ir šī ručiras īpašība. Šrīmad Bhāgavatamas trešā dziedājuma otrās nodaļas 13. pantā par to teikts: «Dieva Augstākā Personība, tērpta skaistās drēbēs, ienāca valdnieka Judhišthiras rādžasūjas ziedošanas ceremonijas laukumā. Uz šo ziedošanu bija ielūgtas visas svarīgākās personības no dažādām Visuma daļām, un sanākušie, ieraudzījuši Krišnu, nodomāja, ka Radītājs, veidodams Krišnas augumu, darbā ielicis visu savu prasmi.»

Ir teikts, ka Krišnas pārpasaulīgais augums astoņās vietās atgādina lotosa ziedu. Kā lotoss ir Viņa seja, acis, rokas, naba un pēdas. Gopī un Vrindāvanas iedzīvotāji redzēja lotosziedu mirdzumu visur un nespēja novērst skatu no Krišnas.

4. Mirdzošs

Mirdzums, kas caurstrāvo Visumu, tiek uzskatīts par Dieva Augstākās Personības starojumu. No Krišnas augstākās mājvietas pastāvīgi nāk brahmadžoti stari, un šis starojums izplūst no Krišnas auguma.

Daudzie dārgakmeņi, ar kuriem rotātas Kunga krūtis, spožumā pārspēj sauli. Taču šie visvērtīgākie dārgakmeņi, salīdzinot ar Kunga auguma mirdzumu, nav spožāki par jebkuru no debesu zvaigznēm. Tādējādi Krišnas pārpasaulīgā ietekme ir tik liela, ka tā var pārspēt it visu. Kad Krišna atradās sava ienaidnieka — valdnieka Kamsas ziedošanas laukumā, cīkstoņi redzēja, cik maigs ir Šrī Krišnas augums. Tomēr, iedomājoties, ka ar Viņu vajadzēs cīnīties, tos pārņēma bailes un uztraukums.

5. Spēcīgs

Ja kādam ir neparasts ķermenisks spēks, tad viņu apzīmē ar vārdu «balījāna». Kad Krišna nogalināja Arištāsuru, dažas no gopī sacīja: «Dārgās draudzenes! Paskatieties, kā Krišna nogalināja Arištāsuru! Dēmons bija varens kā kalns, tomēr Krišna paņēma viņu gluži kā kokvilnas pūku un pavisam viegli aizsvieda projām.» Vēl ir teikts: «Ak, dārgie Kunga Krišnas bhaktas! Lai Kunga Krišnas kreisā roka, kas pacēla Govardhanas kalnu gluži kā bumbu, pasargā jūs no visām briesmām!»

6. Mūžam jauns

Krišna ir skaists dažādos vecumos — bērnībā, pusaudža gados un jaunībā. Vislielākais prieka avots ir Viņa jaunība, un šajā laikā Viņš pieņem visdažādākos garīgās kalpošanas veidus. Jaunībā Krišna ir apveltīts ar visām pārpasaulīgajām īpašībām un nodarbojas ar pārpasaulīgām spēlēm. Tāpēc bhaktas ir atzinuši, ka Viņa jaunības sākums ekstātiskā mīlestībā sagādā vislielāko prieku.

Par Krišnu šajā vecumā teikts: «Krišnas jaunības spēku papildināja Viņa brīnišķīgais smaids, kas bija vēl skaistāks par pilnu mēnesi. Krišna aizvien bija brīnišķīgi apģērbts, skaistumā pārspējot pat mīlas dievu. Krišna vienmēr piesaistīja gopī prātus, un tāpēc viņas aizvien bija priecīgas.»

7. Lielisks valodnieks

Rūpa Gosvāmī norāda, ka cilvēks, kurš zina dažādu valstu valodas, it īpaši sanskrita valodu, kas tiek izmantota padievu pilsētās, un citas šīs zemes valodas — arī dzīvnieku valodas —, tiek saukts par lielisku valodnieku. No šī izteikuma kļūst skaidrs, ka Krišna var saprast un runāt arī dzīvnieku valodās. Kāda veca Vrindāvanas sieviete, kas redzēja Krišnas spēles, reiz pārsteigumā teica: «Cik brīnumaini, ka Krišna, kuram pieder visu jauno Vradžabhūmi meiteņu sirdis, var tik labi runāt vradžabhūmi valodā ar gopī, un tajā pat laikā Viņš sanskritā var runāt ar padieviem, un dzīvnieku valodā Viņš var runāt pat ar govīm un bifeļiem! Krišna lieliski prot arī Kašmiras apgabala valodu, papagaiļu un citu putnu valodas, kā arī lielāko daļu parasto valodu.» Viņa jautāja gopī, kā Krišna varējis iemācīties tik daudzas un dažādas valodas.

8. Patiesīgs

Cilvēks, kurš vienmēr tur savu vārdu, tiek saukts par patiesīgu. Krišna reiz apsolīja Pāndavu mātei Kuntī, ka parūpēsies, lai viņas pieci dēli pārnāktu dzīvi no Kurukšētras kaujas lauka. Kad kauja bija beigusies un visi Pāndavi atnāca mājās, Kuntī uzslavēja Krišnu par to, ka Viņš tik labi bija izpildījis savu solījumu. Kuntī sacīja: «Pat saule kādu dienu var kļūt auksta, un mēness kādu dienu var kļūt karsts, tomēr Tu savu vārdu vienmēr turēsi.» Gluži tāpat, kad Krišna kopā ar Bhīmu un Ardžunu devās izaicināt Džarāsandhu, Viņš skaidri tam pateica, ka Viņš ir mūžīgais Krišna, kurš atnācis kopā ar diviem Pāndaviem. Stāsta saturs ir tāds, ka gan Krišna, gan Pāndavi — šajā gadījumā Bhīma un Ardžuna — bija kšatriji (valdnieki un karotāji). Arī Džarāsandha bija kšatrijs, un viņam patika dot dāvanas brāhmaniem. Tādējādi Krišna, kurš bija iecerējis cīnīties ar Džarāsandhu, devās pie viņa kopā ar Bhīmu un Ardžunu. Visi bija pārģērbušies par brāhmaniem. Džarāsandha, gribēdams brāhmanus apdāvināt, jautāja, ko tie vēlas, un viņi atbildēja, ka grib cīnīties ar Džarāsandhu. Tad Krišna, kurš bija pārģērbies par brāhmanu, paziņoja, ka Viņš ir tas pats Krišna, kurš ir valdnieka Džarāsandhas mūžīgais ienaidnieks.

9. Patīkamu vārdu runātājs

Ja cilvēks spēj ļoti maigi runāt pat ar savu ienaidnieku un nomierināt to, tad viņu sauc par patīkamu vārdu runātāju. Krišna to prata ļoti labi, un, Jamunā uzvarējis savu ienaidnieku Kāliju, Viņš teica: «Mans dārgais čūsku valdniek! Lai gan Es tev esmu sagādājis daudz sāpju, lūdzu, nedusmojies uz Mani! Mans pienākums ir aizsargāt šīs govis, kuras godina pat padievi. Es esmu spiests tevi padzīt no šejienes tikai tāpēc, lai pasargātu viņas no briesmām, ko sagādā tava klātbūtne.»

Kālija bija apmeties Jamunā, un tādēļ viss ūdens upes lejastecē bija saindēts. Daudzās govis, kas bija dzērušas šo ūdeni, nomira. Lai gan Krišna tajā laikā bija tikai piecus gadus vecs, Viņš ielēca ūdenī, bargi sodīja Kāliju un teica, lai čūska pārceļas uz kādu citu vietu.

Sarunā ar Kāliju Krišna teica, ka govis godina pat padievi, un Viņš pats parādīja, kā tās aizsargājamas. Tādēļ vismaz Krišnas apziņas cilvēkiem ir jāseko Viņa piemēram un arī jāaizsargā govis. Tās godina ne tikai padievi. Krišna pats vairākas reizes godināja govis, it īpaši Gopāštamī un Govardhana-pūdžas svētkos.

10. Veikls runātājs

Ja cilvēka teiktajam ir dziļa jēga un ja viņš ir pieklājīgs un apveltīts ar visām labajām īpašībām, viņu sauc par vāvadūku jeb veiklu runātāju. Krišnas māka pieklājīgi runāt ļoti labi aprakstīta Šrīmad Bhāgavatamā. Kad Krišna runāja ar savu tēvu Nandu Mahārādžu un pieklājīgi lūdza viņam neveikt rituālistisko ziedošanas ceremoniju, kas veltīta lietus dievam Indram, Viņš ar saviem vārdiem savaldzināja arī vienu no ciema ganu sievām. Vēlāk viņa stāstīja par Krišnu savām draudzenēm: «Krišna runāja ar savu tēvu tik pieklājīgi un maigi, ka visiem apkārtējiem ļaudīm Viņa vārdi šķita kā nektārs. Kurš gan, dzirdot tik saldus vārdus, varētu neiemīlēt Krišnu?»

Udhava apraksta Krišnas runu, kurā ietilpst visa Visuma labās īpašības: «Krišnas vārdi ir tik pievilcīgi, ka tie vienā mirklī var likt atmaigt pat Viņa pretinieka sirdij. Viņa vārdi vienā mirklī var atrisināt visus pasaules jautājumus un grūtības. Krišna nerunā gari, bet katram Viņa teiktajam vārdam ir ļoti dziļa jēga. Krišnas vārdi manai sirdij sagādā lielu prieku.»

11. Augsti izglītots

Ja cilvēkam ir laba izglītība un viņš stingri seko morāles principiem, viņu sauc par augsti izglītotu. Ja cilvēks ir apguvis dažādas zinību nozares, tad viņu sauc par mācītu, un, ja cilvēks darbojas saskaņā ar morāles principiem, viņu sauc par cilvēku ar stingru morāli. Kopā šie divi nosacījumi veido izglītību.

To, kā Krišna mācījās pie Sāndīpani Muni, apraksta Šrī Nārada Muni: «Kungs Brahma un pārējie ir kā mākoņi, kas sākumā uzsūkuši ūdeni no milzīgā Krišnas okeāna. Citiem vārdiem sakot, Brahma vispirms saņēma Vēdu izglītību no Krišnas, gluži tāpat kā mākoņi saņem ūdeni no okeāna. Tad Vēdu izglītība jeb norādījumi, ko Brahma bija devis pasaulei, nonāca Sāndīpani Muni kalnā. Sāndīpani Muni norādījumi Krišnam ir kā kalnu ezeri, kas pa upi aizplūst atpakaļ uz okeānu, no kura nācis ūdens, — uz Krišnu.» Citiem vārdiem sakot, Krišnu īstenībā nevar mācīt neviens, tāpat kā okeāns nevar saņemt ūdeni ne no kāda cita avota, kā tikai no sevis. Mums tikai liekas, ka upes dod okeānam ūdeni. Tātad ir skaidrs, ka Brahma vispirms saņēma zināšanas no Krišnas; un no Brahmas pa mācekļu pēctecību Vēdu norādījumi nonāca pie cilvēkiem. Sāndīpani Muni ir salīdzināts ar upi, kas ieplūst sākotnējā okeānā — Krišnā.

Sidhalokas iedzīvotāji (sidhas), kas piedzimst ar pilnīgām mistiskajām spējām, un kādas līdzīgas planētas iemītnieki (čāranas) lūdz Krišnu: «Mans Kungs Govinda! Zinību dieviete ir izgreznota ar četrpadsmit veidu izglītības rotājumiem, un viņas saprāts caurstrāvo visas četras Vēdu zināšanu daļas. Viņas uzmanība vienmēr ir vērsta uz likumu grāmatām, kuras ir sastādījuši tādi diženi gudrie kā Manu, un viņa ir tērpta sešu veidu prasmēs — vēdiskajos pierādījumos, gramatikā, astroloģijā, daiļrunībā, leksikā un loģikā. Viņas pastāvīgie draugi ir Vēdu papildinājumi — Purānas, un viņu rotā visas izglītības galīgais secinājums. Bet tagad viņai ir tā laime būt Tavai skolasbiedrenei, un tagad viņa kalpo Tev.»

Krišnam, Dieva Augstākajai Personībai, nav vajadzīga nekāda izglītība, taču Viņš dod zinību dievietei kalpošanas iespēju. Krišna ir pašpietiekams, un, lai gan Viņam ir daudz bhaktu, Viņam nav nepieciešama nevienas dzīvās būtnes kalpošana. Taču Krišna ir tik žēlsirdīgs, ka dod kalpošanas iespēju ikvienam, it kā bhaktu kalpošana Viņam būtu nepieciešama.

Kas attiecas uz Krišnas morāli — Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka, Krišnam valdot pār Vrindāvanu, Viņš zagļiem ir pati nāve, dievbijīgajiem — svētlaime, jaunām meitenēm — brīnišķīgais mīlas dievs un nabagiem — vislielākais labdaris. Viņš veldzē draugus kā pilns mēness un dedzina ienaidniekus kā uguns, ko ir radījis Kungs Šiva. Tādējādi attiecībās ar dažādu veidu cilvēkiem Krišna izturas kā morāles iemiesojums. Ja zagļiem Viņš ir pati nāve, tad tas nenozīmē, ka Viņā trūkst morāles vai arī ka Viņš ir ļauns; Krišna joprojām ir labs, jo sodīt zagļus ar nāvi nozīmē ievērot morāles principus visaugstākajā mērā. Arī Bhagavad-gītā Krišna norāda, ka Viņš izturas pret dažādu veidu cilvēkiem tā, kā tie izturas pret Viņu. Lai gan Krišnas izturēšanās pret bhaktām un nebhaktām ir dažāda, tā ir vienlīdz laba. Krišna ir labs visādā ziņā, tāpēc attiecības ar Viņu nes labumu ikvienam.

12. Ļoti saprātīgs

Cilvēku sauc par saprātīgu, ja viņam ir laba atmiņa un ja viņš ir gudrs. Attiecībā uz Krišnas atmiņu ir teikts, ka laikā, kad Krišna mācījās Sāndīpani Muni skolā Avantīpurā, Viņam bija tik laba atmiņa, ka, vienreiz uzklausījis skolotāja norādījumus, Krišna tūlīt sasniedza pilnību attiecīgajā jautājumā. Patiesībā Krišna gāja Sāndīpani Muni skolā tikai tāpēc, lai parādītu pasaules ļaudīm, ka arī pašam diženākajam un atjautīgākajam cilvēkam ir jāmācās no augstākām autoritātēm. Lai arī cik dižens cilvēks būtu, viņam jāpieņem parasts skolotājs vai garīgais skolotājs.

Krišnas gudrība ļoti labi atklājās cīņā ar nepieskaramo valdnieku, kurš uzbruka Mathuras pilsētai. Saskaņā ar Vēdu paražām kšatriju valdnieki nedrīkst pieskarties nepieskaramajiem, pat nogalināšanas nolūkā ne. Tāpēc, kad nepieskaramo valdnieks ielenca Mathuru, Krišna nodomāja, ka nebūtu prātīgi viņu nogalināt savām rokām. Tomēr valdnieku vajadzēja nogalināt, un tāpēc Krišna lieliski izdomāja, ka Viņam jābēg no kaujas lauka, lai nepieskaramo valdnieks sāktu dzīties Viņam pakaļ. Tad Viņš varētu aizvilināt valdnieku līdz kalnam, kur gulēja Mučukunda. Mučukunda no Kārtikējas bija saņēmis svētību, ka tas, kuru viņš pamostoties ieraudzīs, tūlīt sadegs pelnos. Tāpēc Krišna izdomāja, ka vislabāk būtu aizvilināt nepieskaramo valdnieku līdz Mučukundas alai, un tad valdnieks pamodinātu Mučukundu un tūlīt tiktu sadedzināts pelnos.

13. Apdāvināts

Cilvēku sauc par apdāvinātu, ja viņš ar jauniem un jauniem argumentiem var uzveikt jebkuru pretinieku. Šajā sakarībā var minēt vietu no «Padjāvalī», kur aprakstīta Krišnas un Rādhas saruna. Kādu rītu, kad Krišna atnāca pie Rādhas, Rādha Viņam jautāja: «Mans dārgais Kēšava, kur pašlaik ir Tava vāsa?» Sanskrita vārdam «vāsa» ir trīs nozīmes: viena nozīme ir «uzturēšanās vieta», otra nozīme — «smarža», un trešā — «drēbes».

Patiesībā Rādhārānī Krišnam jautāja: «Kur ir Tavas drēbes?» Bet Krišna, izmantojot nozīmi «uzturēšanās vieta», atbildēja Rādhārānī: «Ak, Mana dārgā! Ak, savaldzinātā! Es pašlaik esmu Tavās brīnišķīgajās acīs».

Rādhārānī Viņam atbildēja: «Ak, Mans dārgais! Ak, viltniek! Es neprasīju, kur Tu esi. Es jautāju par Tavām drēbēm.»

Tad Krišna izmantoja nozīmi «smarža» un teica: «Ak, laimīgā! Es tikko esmu pieņēmis šo smaržu, lai būtu kopā ar Tevi, ar Tavu augumu.»

Tad atkal Šrīmatī Rādhārānī jautāja Krišnam: «Kur Tu biji pa nakti?» Sanskritā tas skanēja «jāminjāmušitah». «Jāminjām» nozīmē «naktī», un «ušitah» nozīmē «pavadīt». Taču Krišna sadalīja vārdu «jāminjāmušitah» divos vārdos: «jāminjā» un «mušitah». Šie divi vārdi nozīmēja, ka jāminī jeb nakts bija Viņu nolaupījusi. Tāpēc Krišna atbildēja Rādhārānī: «Mana dārgā Rādhārānī! Kā gan nakts var nolaupīt Mani?» Viņš atbildēja uz visiem Rādhārānī jautājumiem tik viltīgi, ka visdārgākā no gopī kļuva ļoti priecīga.

14. Māksliniecisks

Cilvēku, kurš prot runāt un ģērbties ļoti mākslinieciski, sauc par vidagdhu. Šī īpašība ļoti labi izpaudās Šrī Krišnas personībā. Reiz Rādhārānī teica: «Mana dārgā draudzene! Dzirdi, cik jaukas dziesmas ir sacerējis Krišna! Raugi, kā Viņš dejo, joko un spēlē flautu! Cik skaistas ziedu vītnes ir Viņam ap kaklu! Viņš ir apģērbies tik apburoši, it kā šahā būtu uzvarējis visdažādākos pretiniekus. Viņš dzīvo tik brīnumaini, un mākslā Viņš ir vislielākais meistars.»

15. Gudrs

Ja cilvēks var reizē darīt vairākus darbus, tad viņu sauc par gudru. Šajā sakarībā viena no gopī teica: «Manas dārgās draudzenes! Paskatieties, cik gudri Šrī Krišna darbojas! Viņš ir sacerējis brīnišķīgas dziesmas par ganiņiem, un Viņš iepriecina govis. Ar savu kustīgo acu skatienu Krišna iepriecina gopī, un tajā pat laikā Viņš arī cīnās ar tādiem dēmoniem kā Arištāsura. Tā Krišna dažādos veidos ir kopā ar dažādām dzīvajām būtnēm, un tas Viņam sagādā lielu prieku.»

16. Prasmīgs

Ja cilvēks spēj ātri paveikt kaut ko ļoti grūtu, tad viņu sauc par prasmīgu. Par Krišnas prasmi runāts Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma piecdesmit devītās nodaļas 17. pantā, kur Šukadēva Gosvāmī saka Mahārādžam Parīkšitam: «Ak, labākais no Kuru! Šrī Krišna sacirta gabalos visus dažādo pretinieku ieročus.» Agrākajos laikos cīņa notika ar dažādu veidu bultām. Vienas puses karotājs izšāva vienu bultu, un tad otras puses karotājam bija jālaiž pretī cita bulta. Piemēram, vienas puses karotājs varēja izšaut bultu, kas radīja lietusgāzes, bet pretiniekam bija jāizšauj bulta, kas vienā mirklī pārvērta ūdeni mākoņos. Tātad no šī izteikuma var saprast, ka Krišna ļoti labi prata cīnīties ar pretinieku bultām. Gluži tāpat rāsas dejā visas gopī prasīja, lai Krišna dejotu ar viņām, un Krišna tūlīt izvērsās daudzos Krišnās, lai varētu dejot ar katru no gopī. Un tā visas gopī blakus sev redzēja Krišnu.

17. Pateicīgs

Ja cilvēks apzinās, ka draugs viņam ir darījis labu, un nekad neaizmirst pakalpojumus, tad viņu sauc par pateicīgu. Mahābhāratā Krišna saka: «Kad Es nebiju kopā ar Draupadī, viņa Mani sauca: «Hē, Govinda!» Šie vārdi Mani padarīja par viņas parādnieku, un parāds Manā sirdī auga.» Šis Krišnas izteikums parāda, ka cilvēks var iepriecināt Visaugsto Kungu, vienkārši sakot Viņam: «Hē, Krišna! Hē, Govinda!»

Arī mahā-mantra (Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē) ir Dieva Kunga un Viņa enerģijas uzruna. Tātad, ja cilvēks pastāvīgi uzrunā Kungu un Viņa enerģiju, mēs varam tikai iedomāties, cik ļoti Visaugstais Kungs viņam ir pateicīgs. Kungs nekad nespēj aizmirst šādu bhaktu. Šajā pantā ir skaidri pateikts, ka ikviens, kurš uzrunā Kungu, tūlīt piesaista Viņa uzmanību, un Kungs tādam cilvēkam ir mūžam pateicīgs.

Vēl viens piemērs tam, cik Krišna ir pateicīgs, minēts sakarā ar Krišnas un Džāmbavāna attiecībām. Kad Kungs Rāmačandras izskatā atradās šajā pasaulē, diženais pērtiķu valdnieks Džāmbavāns ļoti uzticīgi kalpoja Viņam. Pēc tam, kad Dievs Kungs atkal ieradās kā Kungs Krišna, Viņš apprecēja Džāmbavāna meitu un godināja Džāmbavānu tā, kā parasti godina vecākus cilvēkus. Ikviens godīgs cilvēks ir pateicīgs savam draugam par izdarītajiem pakalpojumiem. Krišna ir visgodīgākā personība, tāpēc Viņš vienmēr ir pateicīgs savam kalpam un nekad to neaizmirst.

18. Apņēmīgs

Ja cilvēks ievēro vadošos principus un pilda savus solījumus, viņu sauc par apņēmīgu. Ja runājam par Kunga apņēmību, tad ļoti labs piemērs ir minēts «Hari-vamšā». Reiz Kungs Krišna cīnījās ar debesu valdnieku Indru, kuram ar varu bija atņemta pāridžātas puķe. Pāridžāta ir īpašs lotoss, kas aug uz debess planētām. Satjabhāma, viena no Krišnas valdniecēm, gribēja sev šādu lotosu, un Krišna apsolīja to sagādāt. Taču Indra nebija ar mieru dot nevienu pāridžātas puķi. Sākās liela cīņa. Vienā pusē bija Krišna un Pāndavi, bet otrā — visi padievi. Galu galā Krišna viņus uzvarēja un paņēma pāridžātas puķi, ko vēlāk pasniedza savai valdniecei. Pieminēdams šo gadījumu, Krišna teica Nāradam Muni: «Ak, gudrais starp padieviem! Tagad tu vari pavēstīt visiem bhaktām un it īpaši nebhaktām, ka pret Mani pāridžātas zieda dēļ cīnījās visi padievi, gandharvi, nāgas un dēmoni, rākšasi, jakšas un panagas, bet viņi nevarēja piespiest Mani lauzt solījumu, ko Es biju devis savai valdniecei.»

Vēl viens Krišnas solījums minēts Bhagavad-gītā. Krišna apgalvo, ka Viņa bhakta nekad necietīs sakāvi. Tādēļ patiesīgs bhakta, kurš pastāvīgi nodarbojas ar pārpasaulīgas mīlestības pilno kalpošanu Dievam Kungam, var būt drošs, ka Krišna savu solījumu nekad nelauzīs. Viņš vienmēr un visos apstākļos aizsargās savus bhaktas.

Krišna parādīja, kā Viņš tur savu vārdu, sagādādams Satjabhāmai pāridžātas puķi, izglābdams Draupadī no kauna un pasargādams Ardžunu visos ienaidnieku uzbrukumos.

Krišnas solījumu bhaktām, ka tie nekad necietīs sakāvi, Indra atcerējās jau agrāk, kad Krišna viņu uzveica govardhana-līlā. Toreiz Krišna teica, lai Vradžas (Vrindāvanas) ciema iedzīvotāji negodina Indru. Indra ļoti sadusmojās un uzsūtīja Vrindāvanai nebeidzamas lietusgāzes, taču Krišna aizsargāja visus Vrindāvanas iedzīvotājus un lopus, paceldams Govardhanas kalnu un turēdams to gluži kā lietussargu. Pēc šī notikuma Indra veltīja Krišnam daudzas lūgšanas, kurās viņš atzina: «Paceļot Govardhanas kalnu un aizsargājot Vrindāvanas iedzīvotājus, Tu esi turējis savu solījumu, ka Tavi bhaktas nekad necietīs sakāvi.»

19. Prasmīgs laika un apstākļu pazinējs

Krišna ļoti labi zināja, kā izturēties pret cilvēkiem saskaņā ar apstākļiem, valsti, laiku un lietām. Tas, cik labi Viņš prata izmantot laiku, apstākļus un iespēju būt kopā ar noteiktiem cilvēkiem, ļoti labi atklājas Viņa sarunā ar Udhavu par rāsas deju ar gopī. Krišna saka: «Visizdevīgākais laiks ir pilnmēness nakts rudenī — tāda kā šī nakts. Labākā vieta visā Visumā ir Vrindāvana, un visskaistākās meitenes ir gopī. Tāpēc, Mans dārgais draugs Udhava, Es domāju, ka tagad Man jāizmanto visi šie apstākļi un jāuzsāk rāsas deja.»

20. Tāds, kurš visu redz ar autoritatīvu rakstu acīm

Ja cilvēks darbojas tiešā saskaņā ar svēto rakstu principiem, viņu sauc par šāstra-čakšu jeb to, kurš visu redz ar autoritatīvu rakstu acīm. Īstenībā ikvienam, kuram ir zināšanas un pieredze, uz visu jāraugās no šo rakstu viedokļa. Piemēram, ar savām acīm mēs varam redzēt tikai to, ka saule ir kaut kas spožs, taču, izlasot autoritatīvas zinātnes grāmatas, kā arī citus darbus, mēs uzzinām, ka Saule ir daudz lielāka par Zemi, kā arī to, cik tā ir varena. Tātad redzēšana ar acīm vien patiesībā nemaz nav redzēšana. Īstu redzi cilvēkam dod autoritatīvas grāmatas vai arī autoritatīvi skolotāji. Lai gan Krišna ir Dieva Augstākā Personība, kurš var redzēt visu, kas noticis pagātnē, kas notiek tagadnē un notiks nākotnē, Viņš, lai mācītu ļaudis, vienmēr atsaucas uz svētajiem rakstiem. Piemēram, lai gan Bhagavad-gītā Krišna runā kā augstākā autoritāte, Viņš atsaucas arī uz Vēdānta-sūtras autoritāti un citē šo darbu. Šrīmad Bhāgavatamā kāds cilvēks jokodams saka, ka Kamsas ienaidnieks Krišna parasti uz visu raugās šāstru acīm. Tomēr, lai pats būtu autoritāte, Viņš tagad raugās uz gopī, un gopī no šī skatiena zaudē prātu.

21. Tīrs

Pastāv divi augstākās tīrības veidi. Pirmais tīrības veids ļauj izglābt jebkuru grēcinieku. Otrais tīrības veids ir tāds, ka cilvēks nedara neko netīru. Ja cilvēkam ir kāda no šīm īpašībām, viņu sauc par augstākās tīrības iemiesojumu. Krišnam ir abas šīs īpašības: Viņš var atpestīt visas grēcīgās saistītās dvēseles, un tajā pat laikā Viņš nedara neko tādu, kas Viņu pašu padarītu netīru.

Šajā sakarībā Vidura, gribēdams palīdzēt savam vecākajam brālim Dhritarāštram atbrīvoties no piesaistības ģimenei, teica: «Mans dārgais brāli! Vienkārši vērs savu prātu uz Krišnas lotospēdām! Krišnu ar skaistiem un gudrības pilniem pantiem godina diženi gudrie un svētie. No visiem atpestītājiem Krišna ir visaugstākais. Protams, ir arī tādi diženi padievi kā Kungs Šiva un Kungs Brahma, taču viņi var kādu atpestīt tikai ar Krišnas žēlastību.» Tāpēc Vidura ieteica savam vecākajam brālim Dhritarāštram vērst prātu tikai uz Krišnu un godināt tikai Viņu. Ja cilvēks vienkārši daudzina Krišnas svēto vārdu, tad šis svētais vārds gluži kā varenā saule uzlec cilvēka sirdī un vienā mirklī izkliedē neziņas tumsu. Tāpēc Vidura ieteica Dhritarāštram vienmēr domāt par Krišnu, lai Dhritarāštra tādā veidā acumirklī varētu šķīstīties no daudzo grēcīgo darbu sārņiem. Arī Ardžuna Bhagavad-gītā uzrunā Krišnu par param brahma param dhāma pavitram — augstāko tīrības iemiesojumu. Ir arī daudz citu gadījumu, kuros atklājas Kunga Krišnas augstākā tīrība.

22. Pašsavaldīgs

Ja cilvēks spēj pilnībā savaldīt savus jutekļus, viņu sauc par vašī jeb tādu, kurš valda pār sevi. Šajā sakarībā Šrīmad Bhāgavatamā teikts: «Visas sešpadsmittūkstoš Krišnas sievas bija tik ārkārtīgi daiļas, ka ar savu smaidu un kautrumu viņas spēja savaldzināt pat tik diženus padievus kā Kungs Šiva. Tomēr, par spīti visai savai sievišķīgajai pievilcībai, viņas nemaz nespēja satraukt Krišnas prātu.» Krišnam bija daudzi tūkstoši sievu, un katra no tām domāja, ka Krišnu valdzina viņas sievišķīgais daiļums, taču patiesībā tā tas nebija. Tāpēc Krišnu sauc par augstāko jutekļu valdnieku, un tas ir atzīts Bhagavad-gītā, kur Viņš tiek uzrunāts par Hrišīkēšu — jutekļu saimnieku.

23. Nelokāms

Ja cilvēks turpina darbu tik ilgi, kamēr sasniedz savu mērķi, tad viņu sauc par nelokāmu. Starp Krišnu un valdnieku Džāmbavānu notika liela cīņa, un Krišna gribēja atņemt valdniekam vērtīgo Sjamantakas dārgakmeni. Valdnieks centās noslēpties mežā, bet Krišna neatteicās no sava nodoma. Viņš bija nelokāms, tāpēc meklēja valdnieku un galu galā ieguva dārgakmeni.

24. Pacietīgs

Ja cilvēks spēj paciest jebkuras grūtības, pat ja tās liekas nepanesamas, tad saka, ka viņš spēj panest visu. Kad Krišna dzīvoja pie sava garīgā skolotāja, Viņš bija ar mieru paciest visas grūtības, kādas bija jāiztur, kalpojot guru, lai gan Viņa augums bija ļoti maigs. Mācekļa pienākums ir visādos veidos kalpot garīgajam skolotājam, par spīti jebkurām grūtībām. Māceklim, kurš dzīvo pie garīgā skolotāja, jāiet no mājas uz māju, lūdzot dāvanas, un tad viss jānes garīgajam skolotājam. Kad tiek pasniegta prasāda, garīgajam skolotājam visi mācekļi jāsauc ēst. Ja garīgais skolotājs kādu mācekli aizmirst pasaukt, tad, saskaņā ar rakstiem, māceklim šajā dienā jāgavē un viņš nedrīkst ēst pats pēc sava prāta. Šādu likumu ir ļoti daudz. Reizēm Krišna arī gāja uz mežu, lai sagādātu sausu malku.

25. Piedodošs

Ja cilvēks var paciest visdažādākos apvainojumus, tad saka, ka viņš ir piedodošs. Šī Kunga Krišnas īpašība ir aprakstīta Šišupāla-vadhā sakarā ar gadījumu, kad Krišna aizliedza nogalināt Šišupālu. Valdnieks Šišupāla bija Čēdi valsts monarhs, un, lai gan Šišupāla bija Krišnas brālēns, viņš pastāvīgi ienīda Krišnu. Katru reizi, kad Šišupāla satika Krišnu, viņš centās To apvainot un apsaukāja sliktiem vārdiem. Kad Šišupāla Mahārādžas Judhišthiras rādžasūjas ziedošanas laukumā sāka zaimot Krišnu, Krišna neko neteica. Daži bija gatavi Šišupālu nogalināt, bet Krišna tos atturēja. Viņš piedeva Šišupālam. Ir teikts, ka, nograndot pērkonam, varenā lauva tūlīt atbild ar skaļu rēcienu. Taču muļķa šakāļu nenozīmīgā gaudošana lauvai nerūp.

Šrī Jāmunāčārja slavē Krišnas piedošanas spēju šādiem vārdiem: «Mans dārgais Kungs Rāmačandra! Tu žēlsirdīgi piedevi vārnai, kas ar nagiem bija ieķērusies Džānakī krūtīs, jo šī vārna noliecās Tavā priekšā.» Reiz debesu valdnieks Indra, pārvērties par vārnu, uzbruka Kunga Rāmačandras sievai Sītai (Džānakī), knābdams un skrāpēdams viņas krūtis. Tas, protams, bija apvainojums pret Visuma māti Sītu. Kungs Rāmačandra tūlīt bija gatavs vārnu nogalināt, taču vārna noliecās Kunga priekšā, un Kungs tai piedeva. Vēl Šrī Jāmunāčārja savā lūgšanā norāda, ka Kungs Krišna ir vēl žēlsirdīgāks par Kungu Rāmačandru, jo Šišupāla pastāvīgi apvainoja Krišnu — ne tikai vienu dzīvi, bet veselas trīs dzīves. Tomēr Krišna bija tik žēlsirdīgs pret Šišupālu, ka deva viņam atbrīvi un ļāva saplūst ar savu esamību. Tādējādi mēs varam saprast, ka monistu mērķis — saplūšana ar Visaugstākā starojumu — nav īpaši grūti sasniedzams. Šādu atbrīvi var iegūt pat tādi cilvēki kā Šišupāla, kuri vienmēr ir naidīgi pret Krišnu.

26. Nopietns

Ja cilvēks kuram katram neizpauž savas domas un ja citiem viņa nodomus ir grūti saprast, tad saka, ka šis cilvēks ir nopietns. Kad Brahma bija apvainojis Kungu Šrī Krišnu, viņš lūdza Tam piedošanu. Tomēr, lai gan Brahma bija veltījis Krišnam brīnišķīgas lūgšanas, viņš nespēja saprast, vai Krišna ir apmierināts vai ne. Citiem vārdiem sakot, Krišna bija tik nopietns, ka Brahmas lūgšanas Viņam nelikās īpaši svarīgas. Vēl Krišnas nopietnība parādās sakarā ar Viņa un Rādhārānī mīlestību. Krišna nekad nerunāja par savām attiecībām ar Rādhārānī, un pat Baladēva — pastāvīgs Krišnas pavadonis un vecākais brālis — Krišnas nopietnības dēļ nespēja saprast, kas notiek Viņa sirdī.

27. Sevī apmierināts

Ja cilvēks ir pilnībā apmierināts sevī, ne pēc kā neilgojas un neraizējas pat tad, ja ir noticis kaut kas nopietns, tad viņu sauc par sevī apmierinātu. Krišnas iekšējā apmierinātība ļoti labi parādījās tad, kad Viņš kopā ar Ardžunu un Bhīmu devās izaicināt vareno Magadhas valdnieku Džarāsandhu un kad Krišna teica, ka Džarāsandhas nogalināšana ir Bhīmas nopelns. No šiem vārdiem var saprast, ka Krišnam slava nemaz nerūp, lai gan neviens nevar būt slavenāks par Viņu.

Vēl Krišnas iekšējā apmierinātība parādījās tad, kad Šišupāla Viņu zākāja, bet Krišna par to nemaz neuztraucās. Visi Mahārādžas Judhišthiras ziedošanas laukumā sanākušie valdnieki un brāhmani samulsa un vēlējās iepriecināt Krišnu ar skaistām lūgšanām, taču, paskatoties uz Krišnu, viņi redzēja, ka Kungs ir pavisam mierīgs.

28. Līdzsvarots

Ja cilvēku neskar pieķeršanās un naids, tad viņu sauc par līdzsvarotu. Par Krišnas līdzsvarotību mēs uzzinām no Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma sešpadsmitās nodaļas 33. panta saistībā ar to, kā Krišna sodīja simtgalvaino čūsku Kāliju. Kad Kālija saņēma sodu, tā sievas atnāca pie Kunga un veltīja Viņam šādu lūgšanu: «Dārgais Kungs! Tu esi atnācis, lai sodītu visas dēmoniskās dzīvās būtnes. Mūsu vīrs Kālija ir liels grēcinieks, tāpēc tas, ka Tu sodi viņu, ir pilnīgi pareizi. Mēs zinām, ka Tavas attiecības ar ienaidniekiem neatšķiras no attiecībām ar dēliem. Mēs arī saprotam, ka Tu sodi Kāliju, rūpēdamies par šīs nolādētās būtnes nākotni.»

Kādā citā lūgšanā ir teikts: «Mans dārgais Kungs Krišna! Ak, labākais Kuru dinastijā! Tu esi vienāds pret visiem. Ja Tavs ienaidnieks būs labs, Tu viņu atalgosi; un, ja kāds no Taviem dēliem būs vainīgs, Tu viņu sodīsi. Tas ir Tavs uzdevums, jo Tu esi augstākais visu Visumu radītājs. Tu esi vienāds pret visiem. Ja kādam šķiet, ka tas tā nav, tad viņš noteikti kļūdās.»

29. Devīgs

Cilvēku, kuram patīk dot dāvanas, sauc par devīgu. Kad Krišna valdīja pār Dvāraku, Viņš bija tik devīgs un augstsirdīgs, ka labdarībai nebija robežu. Patiesībā Viņa devība Dvārakā bija tik ievērojama, ka pat garīgā valstība ar daudzajiem čintāmani (filozofu akmeņiem), vēlmju kokiem un surabhi govīm, salīdzinot ar to, likās nenozīmīga. Kunga Krišnas garīgajā valstībā, ko sauc par Goloka Vrindāvanu, ir surabhi govis, kas dod bezgalīgi daudz piena. Tur aug arī vēlmju koki, no kuriem ikviens jebkurā daudzumā var saņemt jebkādus augļus. Zeme tur sastāv no filozofu akmeņiem, kuriem pieskaroties dzelzs pārvēršas zeltā. Citiem vārdiem sakot, lai gan Krišnas mājvietas — garīgās valstības — bagātības ir brīnumainas, Krišnas devība Dvārakā bija vēl brīnumaināka. Tur, kur ir Krišna, protams, ir arī Goloka Vrindāvanas bezgalīgās bagātības.

Vēl ir teikts, ka Kungs Krišna, dzīvodams Dvārakā, izvērsās 16 108 veidolos, un katrs no izvērsumiem dzīvoja savā pilī kopā ar valdnieci. Turklāt Krišna, laimīgi dzīvodams daudzajās pilīs kopā ar valdniecēm, deva arī žēlastības dāvanas, kopumā 13 054 ar skaistiem audumiem un rotām izgreznotas govis no katras pils. Šāda dāvināšana notika katru dienu visās Krišnas 16 108 pilīs. Tas nozīmē, ka Krišna katru dienu ļaudīm dāvināja 13 054 reiz 16 108 govis. Nav iespējams pat iedomāties, cik vērtīgas bija šīs daudzās govis, taču Krišna, valdīdams Dvārakā, izdalīja šādas dāvanas ik dienas.

30. Reliģiozs

Ja cilvēks ievēro šāstrās norādītos reliģijas principus un māca ievērot tos citiem, tad viņš ir reliģiozs. Ja cilvēks ir tikai kādas ticības piekritējs, tad tas vēl neliecina par reliģiozitāti. Ir jādarbojas saskaņā ar reliģijas principiem un ar savu piemēru jāmāca citi. Tā ir reliģiozitāte.

Kad Krišna atradās uz šīs planētas, bezdievības nebija. Šajā sakarībā Nārada Muni reiz jokodams uzrunāja Krišnu: «Mans dārgais ganu zēnu Kungs! Tavi buļļi [bullis ir reliģijas simbols], ēzdami ganībās zāli un pārvietodamies uz savām četrām kājām, noteikti ir apēduši visu bezdievības zāli.» Citiem vārdiem sakot, ar Krišnas žēlastību par reliģijas principiem tika gādāts tik labi, ka nebija gandrīz nekādas bezdievīgas darbības.

Ir teikts, ka Krišna pastāvīgi rīkoja dažādas ziedošanas ceremonijas un aicināja uz tām augstāko planētu padievus. Tāpēc padievi gandrīz nekad nebija kopā ar savām dzīvesbiedrēm. Bēdādamās par to, ka vīri nav mājās, padievu sievas lūdza, lai ierastos Kungs Buda — Krišnas devītais avatārs, kurš atnāk Kali laikmetā. Citiem vārdiem sakot, viņas nevis priecājās par Kunga Krišnas ierašanos, bet gan gaidīja Kungu Budu, kurš ir devītais avatārs, jo Kungs Buda ar savu atnākšanu pārtrauca Vēdās ieteiktās rituālistiskās ceremonijas un ziedošanas, lai ļaudis nenogalinātu dzīvniekus. Padievu sievas domāja, ka ar Kunga Budas atnākšanu visas ziedošanas ceremonijas beigsies un viņu vīri vairs netiks nekur aicināti un paliks kopā ar tām.

Reizēm cilvēki jautā: «Kāpēc augstāko planētu padievi nenāk uz Zemi mūsu dienās?» Atbilde ir ļoti vienkārša: tā kā Kungs Buda, ieradies šajā pasaulē, nosodīja ziedošanas ceremoniju rīkošanu, lai izbeigtu dzīvnieku nogalināšanu, šīs ceremonijas tika pārtrauktas, un padieviem vairs nav nekādas jēgas nākt uz šejieni.


Tālāk: 22. nodaļa

Saturs Bibliotēka