Bhakti nektārs divdesmit piektā nodaļa

null

Divdesmit piektā nodaļa

Krišnas bhaktas

To, kurš pastāvīgi gremdējas Krišnas apziņā, sauc par Krišnas bhaktu. Šrīla Rūpa Gosvāmī norāda, ka Krišnas bhaktām ir visas pārpasaulīgās īpašības, kas tika aprakstītas iepriekš. Krišnas bhaktas ir divu veidu: tie, kas izkopj garīgo kalpošanu, lai ieietu pārpasaulīgajā valstībā, un tie, kuri jau sasnieguši garīgās kalpošanas pilnību.

Ja cilvēks ir ieguvis patiku pret Krišnu un vajadzīgās īpašības, lai ieietu Dieva valstībā, bet vēl nav izkļuvis no materiālā strupceļa, tad viņu sauc par sādhaku. Sādhaka ir tas, kurš izkopj bhakti Krišnas apziņā. Šāds bhakta aprakstīts Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitā dziedājuma otrās nodaļas 46. pantā. Tur teikts, ka ar garīgās kalpošanas izkopšanu nodarbojas tas, kuram ir stingra ticība un mīlestība uz Dieva Personību; tas, kurš draudzējas ar Krišnas bhaktām; kurš ir žēlsirdīgs pret cilvēkiem, kas dzīvo neziņā, un cenšas tos pacelt garīgās kalpošanas līmenī; un tas, kuram ir vienaldzīgi nebhaktas.

Ja cilvēks, klausoties par Dieva Kunga spēlēm, raud, tad jāsaprot, ka šīs asaras drīz nodzēsīs liesmojošo materiālās esamības uguni. Ja bhaktas augums dreb un mati ceļas stāvus, tad jāsaprot, ka viņš tuvojas pilnībai. Piemērs šādam sādhakam, kurš izkopa garīgo kalpošanu, ir Bilvamangala Thākurs.

Ja bhakta, garīgi kalpojot, nekad nepagurst un pastāvīgi darbojas Krišnas apziņā, vienmēr baudot pārpasaulīgās attiecības ar Krišnu, viņu sauc par pilnīgu. Šo pilnības pakāpi var sasniegt divējādi: pakāpeniski pilnveidojoties garīgajā kalpošanā vai arī saņemot Krišnas bezcēloņu žēlastību, kas var nākt pat tad, ja cilvēks nav izpildījis garīgās kalpošanas paņēmienus visos sīkumos.

Šrīmad Bhāgavatamas trešā dziedājuma piecpadsmitās nodaļas 25. pantā ļoti labi aprakstīts bhakta, kurš sasniedz pilnību, pastāvīgi nodarbojoties ar garīgo kalpošanu. Tas, kurš ir brīvs no materiālās esamības neīstā «es», vai arī augsta līmeņa mistiķis var ieiet Dieva Kunga valstībā, ko sauc par Vaikunthu. Šāds mistiķis, pastāvīgi pildot garīgās kalpošanas vadošos principus, kļūst tik priecīgs, ka tādā veidā viņš iegūst īpašu Visaugstā Kunga žēlastību. Varenais nāves valdnieks Jamarādža šādam bhaktam baidās pat tuvoties, tāpēc mēs varam iedomāties, cik varena ir augsta līmeņa garīgā kalpošana, it īpaši, ja bhaktas atrodas kopā un runā par Dieva Augstākās Personības spēlēm. Šie bhaktas pauž savas jūtas tā, ka viņi vai kūst ekstāzē, un viņu augumos parādās daudzas pārpasaulīgas pazīmes. Ikvienam, kas vēlas pilnveidoties garīgajā kalpošanā, jāseko šādu bhaktu piemēram.

Prahlāda Mahārādža norāda, ka, nenoliecoties diženu bhaktu priekšā, cilvēks nevar sasniegt garīgās kalpošanas pilnību. Tādi gudrie kā Mārkandēja Riši sasniedza garīgās kalpošanas pilnību, vienkārši ievērojot vadošos kalpošanas principus.

Tas, kā cilvēks var sasniegt garīgās kalpošanas pilnību ar Dieva Kunga bezcēloņu žēlastību, izskaidrots Šrīmad Bhāgavatamā, stāstā par brāhmaniem, kas rīkoja jagju jeb ziedošanas ceremoniju, un viņu sievām. Kad brāhmanu sievas saņēma Kunga Krišnas svētību un vienā mirklī ieguva Dieva mīlestības ekstāzi, brāhmani teica: «Cik brīnumaini, ka šīs sievietes, kas nav izgājušas šķīstīšanās ceremonijas un saņēmušas svēto auklu, nav dzīvojušas garīgā skolotāja klosterī, sekojušas stingriem dzimumatturības principiem, nodarbojušās ar askēzēm vai filozofiski domājušas par rituālistisko ceremoniju rīkošanu, tomēr ir ieguvušas Krišnas žēlastību, pēc kuras tiecas pat diženi mistiķi! Cik brīnumaini, ka šīs sievietes ir sasniegušas tādu pilnību, turpretī mēs, brāhmani, kas esam izgājuši visas šķīstīšanās ceremonijas, nevaram to sasniegt!»

Līdzīgus vārdus, uzrunādams Šukadēvu Gosvāmī, saka arī Nārada: «Mans dārgais Šukadēva Gosvāmī! Tu nekad neesi dzīvojis pie garīgā skolotāja, tomēr esi sasniedzis tik augstu pārpasaulīgo zināšanu līmeni. Tu neesi uzņēmies smagas askēzes, tomēr brīnumainā kārtā esi sasniedzis visaugstāko pilnību mīlestībā uz Dievu.»

Šukadēva Gosvāmī un jagjas veicēju brāhmanu sievas ir bhaktas, kas sasnieguši garīgās kalpošanas pilnību ar Dieva Augstākās Personības žēlastību. Viņi tam ir ļoti labs piemērs.

Mūžīgā pilnība
Tie, kuri dzīvo mūžīgu, svētlaimes pilnu dzīvi, gluži tāpat kā Šrī Krišna, un kuri ar savu pārpasaulīgas mīlestības pilno kalpošanu spēj piesaistīt Kungu Krišnu, tiek saukti par mūžīgi pilnīgiem. Viņus apzīmē ar terminu «nitja-sidha». Dzīvās būtnes ir divu veidu: nitja-sidhas un nitja-badhas. Atšķirība starp šiem veidiem ir tāda, ka nitja-sidhas vienmēr apzinās Krišnu un nekad neaizmirst Viņu, turpretī nitja-badhas jeb mūžam saistītās dvēseles aizmirst savas attiecības ar Krišnu.

Nitja-sidhas aprakstīti Padma Purānā, stāstā par Dieva Augstāko Personību un Satjabhāmu dēvī. Dievs Kungs Satjabhāmai saka: «Mana dārgā Satjabhāma dēvī! Es esmu atnācis uz šo Zemi pēc Kunga Brahmas un pārējo padievu lūguma. Tie, kas dzimuši Jadu ģimenē, ir Mani mūžīgie pavadoņi. Mana dārgā! Mani pavadoņi vienmēr ir kopā ar Mani; viņi ir Mani izvērsumi, un tādējādi viņi ir gandrīz tikpat vareni kā Es. Viņu īpašības ir pārpasaulīgas, tāpēc viņi Man ir ļoti dārgi — tikpat dārgi kā Es viņiem.» Nitja-sidha jeb mūžam pilnīgs ir ikviens, kuram stāsti par Kunga Krišnas un Viņa pavadoņu uzturēšanos uz šīs Zemes sagādā lielu prieku.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma četrpadsmitās nodaļas 32. pantā teikts: «Cik brīnišķīgi un laimīgi ir Vrindāvanas iedzīvotāji, kā Nanda un pārējie gani! Patiesi, Dieva Augstākā Personība, Augstākais Brahmans, ir kļuvis par tuvu viņu draugu!»

Līdzīga doma ir izteikta arī Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma divdesmit sestās nodaļas 10. pantā. Kad Kungs Krišna pacēla Govardhanas kalnu, Viņa sargātie gani bija ļoti pārsteigti. Tie devās pie Nandas Mahārādžas un jautāja viņam: «Mans dārgais Nanda Mahārādža! Kā tas var būt, ka mēs esam tik ļoti pieķērušies Krišnam un ka Krišna tik ļoti mūs mīl? Vai tas nozīmē, ka Viņš ir visu būtņu Virsdvēsele?»

Visi Vrindāvanas un Dvārakas iedzīvotāji, t.i., gani un Jadu ģimenes locekļi, ir mūžam pilnīgi Dieva Kunga bhaktas. Kad Kungs savā bezcēloņu žēlastībā ierodas uz šīs planētas, tad atnāk arī bhaktas, lai palīdzētu Kungam Viņa spēlēs. Šie bhaktas nav parastas dzīvās būtnes vai saistītas dvēseles; viņi ir mūžam brīvi Dieva Personības pavadoņi. Kad Kungs Krišna ierodas uz šīs planētas, Viņš izturas kā parasts cilvēks, un arī Jadu dinastijas locekļi un Vrindāvanas iedzīvotāji darbojas kā parasti ļaudis, taču viņi nav parasti; viņi ir tikpat brīvi kā pats Kungs Krišna.

Padma Purānā, Utara-khandas daļā, teikts: «Tāpat kā Kungs Rāmačandra ierodas kopā ar Lakšmanu (Sankaršanas izvērsumu) un Bharatu (Pradjumnas izvērsumu), Jadu dinastijas locekļi un Vrindāvanas gani ierodas kopā ar Kungu Krišnu, lai piedalītos Kunga pārpasaulīgajās spēlēs. Kad Visaugstais Kungs atgriežas savā mūžīgajā mājvietā, Viņa pavadoņi atgriežas mājās kopā ar Kungu. Tādējādi šos mūžam brīvos vaišnavus materiālās dzimšanas un nāves likumi nesaista.»

Bhagavad-gītā pats Kungs norāda, ka Viņa dzimšana un darbība ir pārpasaulīga. Gluži tāpat arī Kunga pavadoņu dzimšana un darbība ir pārpasaulīga. Un, tāpat kā uzskatīt sevi par Krišnu ir apvainojums, arī uzskatīt sevi par Jašodu, Nandu vai kādu citu Dieva Kunga pavadoni ir apvainojums. Mums vienmēr jāatceras, ka Kunga pavadoņi ir pārpasaulīgi; viņi ir vienmēr brīvas dvēseles.

Ir teikts, ka Krišnam — Kamsas ienaidniekam — ir sešdesmit četras pārpasaulīgas īpašības, un visām mūžam brīvajām dvēselēm, kas pavada Dievu Kungu, neapšaubāmi ir pirmās piecdesmit piecas īpašības. Šie bhaktas ir saistīti ar Dieva Augstāko Personību kādā no pieciem pārpasaulīgo attiecību veidiem: neitralitātē, kalpošanā, draudzībā, vecāku attiecībās un mīlētāju attiecībās. Šīs attiecības ar Dievu Kungu ir mūžīgas, un tāpēc nitja-sidhas bhaktām nav jācenšas sasniegt pilnību, ievērojot vadošos bhakti principus. Viņi var mūžam kalpot Krišnam.


Tālāk: 26. nodaļa

Saturs Bibliotēka