Bhakti nektārs četrdesmit sestā nodaļa

null

Četrdesmit sestā nodaļa

Izbrīns un bruņnieciskums

Izbrīns
Izbrīna ekstāze garīgajā kalpošanā var rasties divējādi: tieši — redzot kaut ko savām acīm, un netieši — dzirdot par kaut ko no citiem.

Kad Nārada ieradās Dvārakā, lai paskatītos, ko dara Kungs, un redzēja, ka Krišna savā veidolā atrodas katrā no pilīm un dažādos veidos darbojas, viņš bija ļoti pārsteigts. Tas ir viens no piemēriem, kā tieša uztvere rada izbrīnu garīgajā kalpošanā. Kāda no māmiņas Jašodas draudzenēm reiz teica: «Jašoda, tikai paskaties! No vienas puses, te ir tavs dēls, kuram tik ļoti patīk dzert pienu no tavas krūts, bet, no otras puses, te ir milzīgais Govardhanas kalns, kas aiztur pat mākoņus. Tomēr šis milzīgais kalns turas uz tava bērna kreisās rokas mazā pirkstiņa it kā būtu rotaļlieta. Vai tie nav brīnumi?» Šie vārdi ir vēl viens piemērs tiešas uztveres izraisītam izbrīnam garīgajā kalpošanā.

Lūk, piemērs netiešas uztveres radītam izbrīnam garīgajā kalpošanā. Šukadēva Gosvāmī stāstīja Mahārādžam Parīkšitam par to, kā Krišna nogalinājis Narakāsuru, kurš uzbruka Krišnam ar vienpadsmit akšauhinī pulkiem. Katrā akšauhinī pulkā ir vairāki tūkstoši ziloņu, vairāki tūkstoši zirgu un kaujas ratu un vairāki simttūkstoši kājnieku. Narakāsuram bija vienpadsmit šādi pulki, un visi šo pulku karavīri apšaudīja Krišnu ar bultām, taču Krišna ar trim bultām nogalināja viņus visus. Kad Mahārādža Parīkšits uzzināja par šo brīnumaino uzvaru, viņš sāka slaucīt no acīm asaras un bija nepārvarama prieka pārņemts. Tas ir piemērs netiešas uztveres, t.i., klausīšanās, izraisītam izbrīnam garīgajā kalpošanā.

Lūk, vēl viens netiešas uztveres radīta izbrīna piemērs. Kungs Brahma, gribēdams pārbaudīt, vai Krišna tiešām ir Dieva Augstākā Personība, nozaga Viņam visus ganu zēnus un govis; taču pēc dažiem mirkļiem Brahma redzēja, ka Krišna atkal ir turpat kopā ar visām govīm, teliņiem un ganu zēniem un viss ir tieši tāpat kā iepriekš. Kad Kungs Brahma stāstīja par šo notikumu citiem Satjalokas iemītniekiem, tie bija ļoti pārsteigti. Brahma teica, ka pēc zēnu nolaupīšanas viņš redzējis, ka Krišna atkal gluži tāpat spēlējies ar šiem zēniem. Zēni izskatījušies tumši, gandrīz tādi paši kā Krišna, un viņiem bijušas četras rokas; un, tāpat kā iepriekš, apkārt ganījušies teliņi un govis. Brahma bija ļoti pārsteigts pat tad, kad atstāstīja šo notikumu. «Un visbrīnumainākais bija tas,» viņš piebilda, «ka tur, lai godinātu Krišnu un Viņa pavadoņus, bija ieradušies arī citi Brahmas no daudziem dažādiem Visumiem.»

Līdzīgi, kad Bhāndīravanas mežā bija ugunsgrēks, Krišna saviem draugiem teica, lai viņi aizmiedz acis, un draugi to izdarīja. Kad Krišna ugunsgrēku bija nodzēsis, ganu zēni acis atkal atvēra un redzēja, ka viņiem vairs nedraud briesmas un arī viņu govis un teliņi ir drošībā. Zēni nespēja vien nobrīnīties, kā Krišna viņus izglābis, un varēja tikai minēt, kā tas noticis. Šis ir vēl viens piemērs netiešai uztverei, kas izraisījusi izbrīnu garīgajā kalpošanā.

Pat ja cilvēka darbība nav pārāk neparasta, viņa draugi par to var ļoti brīnīties. Bet uz tiem, kas nav viņa draugi, arī patiešām brīnumaina darbība neatstās nekādu iespaidu. Tieši mīlestība dod cilvēkam iespēju novērtēt cita brīnumaino darbību.

Bruņnieciskums
Ja mīlestība un garīgā kalpošana Dievam Kungam izraisa īpašu drošsirdības pilnu aizrautību, tad darbība, ko šī aizrautība rada, tiek saukta par bruņniecisku. Šī bruņnieciskā darbība var izpausties draudzīgā cīņā, dāvanu došanā, žēlastībā un reliģijas principu ievērošanā. Ja cilvēka bruņnieciskums izpaužas cīņā, tad viņu sauc par judha-vīru. Ja bruņnieciskums izpaužas dāvanu došanā, cilvēku sauc par dāna-vīru. Ja cilvēks ir neparasti žēlsirdīgs, viņu sauc par dajā-vīru. Un, ja cilvēks ar visu sirdi veic reliģiskos rituālus, viņu sauc par dharma-vīru. Krišna ir visu šo dažādo bruņniecisko darbību mērķis.

Ja kāds draugs vēlas iepriecināt Krišnu ar bruņniecisku darbību, viņš kļūst par izaicinātāju un Krišna kļūst par pretinieku; vai arī Krišna var atļaut kādam cīnīties ar sevi, un pēc Viņa vēlmes kāds no draugiem kļūst par Krišnas pretinieku. Reiz kāds draugs izaicināja Krišnu: «Mans dārgais Mādhava! Tu esi tik nerātns tāpēc, ka uzskati sevi par neuzvaramu, bet, ja Tu nebēgsi prom, tad es parādīšu, ka varu Tevi uzveikt, un maniem draugiem par to būs liels prieks.»

Krišna un Šrīdāma bija ļoti tuvi draugi, tomēr Šrīdāma, dusmodamies uz Krišnu, Viņu izaicināja. Draugi cīnījās Jamunas krastā, bet visi pārējie ar prieku noskatījās šajā cīņā. Tika sagatavotas bultas, un Krišna ar tām apšaudīja Šrīdāmu. Šrīdāma, griezdams savu nūju, bultas notrieca, un, redzēdams viņa bruņnieciskumu, Krišna bija ļoti apmierināts. Šāda rotaļīga cīņa parasti notiek starp tiem, kas ir bruņnieciski, un skatītājiem tā sagādā lielu prieku.

«Hari-vamšā» teikts, ka Ardžuna un Krišna reizēm cīnījās Kuntī acu priekšā un Krišna mēdza uzveikt Ardžunu.

Šādā bruņnieciskā draugu cīņā reizēm izpaužas tādas pazīmes kā lielīšanās, pašapmierinātība, lepnums, spēks, ieroču izmantošana, izaicināšana un kļūšana par pretinieku. Visas šīs pazīmes ir bruņnieciskas garīgās kalpošanas rosinātājas.

Reiz kāds draugs izaicināja Krišnu: «Mans dārgais draugs Dāmodara! Vienīgais, kas Tev labi padodas, ir ēšana. Tu esi uzvarējis Subalu tikai tāpēc, ka viņš ir vājš un ka Tu blēdījies. Nemaz nelielies un nesauc sevi par diženu karotāju! Tu plātījies, ka esi kā čūska, bet es esmu kā pāvs un tūlīt uzvarēšu Tevi.» Pāvs ir vislielākais čūskas ienaidnieks.

Kad draugi šādā veidā cīnās un lielās, izglītoti zinātnieki to sauc par pakārtotu ekstāzi. Arī rēkšana, izaicinot otru, kareivīgas kustības, aizrautība, ieroču nelietošana un solījumi baiļu pilniem skatītājiem ir bruņnieciskas izturēšanās veidi, kas pieskaitāmi pakārtotai ekstāzei.

Kāds no draugiem uzrunāja Krišnu: «Mans dārgais Madhusūdana! Tu zini, cik es esmu stiprs, un tomēr gribi, lai ar vareno Baladēvu cīnītos nevis es, bet Bhadrasēna. Tādā veidā Tu mani apvaino. Skaties, manas rokas ir stipras kā vārtu bultas!»

Reiz kāds bhakta teica: «Mans dārgais Kungs Krišna! Lai slavēts Šrīdāma, kurš Tevi izaicina! Viņš ir tik bruņniecisks! Šrīdāma rūca kā negaisa mākonis, kā lauva. Lai slavēts Šrīdāmas bruņnieciskums!» Bruņniecisku darbību, kas saistīta ar cīņu, žēlastību, dāvanu došanu un reliģisku rituālu veikšanu, sauc par būtisku; turpretī lepnumu, jūtas, pastāvību, labu izturēšanos, apņēmību, līksmi, aizrautību, greizsirdību un atcerēšanos sauc par nebūtiskām izpausmēm. Kad Stoka-krišna — viens no daudzajiem Krišnas draugiem — cīnījās ar Kungu, tēvs rāja viņu, teikdams, ka Krišna ir visu Vrindāvanas iedzīvotāju sirds un dvēsele. Norātais Stoka-krišna pārtrauca cīnīties, taču Krišna turpināja viņu izaicināt, un Stoka-krišna, pieņemot izaicinājumu, paņēma savu nūju un rādīja, cik veikli viņš māk to griezt.

Reiz Šrīdāma, izaicinot Bhadrasēnu, teica: «Mans dārgais draugs! Tagad tev nav ko baidīties no manis. Vispirms es uzvarēšu mūsu brāli Balarāmu, tad piekaušu Krišnu un tikai tad nākšu pie tevis.» Bhadrasēna pameta Balarāmas sabiedrotos un nostājās Krišnas pusē, uztraukdams savus draugus tik ļoti, kā Mandaras kalns saviļņoja okeānu. Bhadrasēna rēca tā, ka visiem viņa draugiem aizkrita ausis, un ar savu bruņnieciskumu iedvesmoja Krišnu.

Reiz Krišna izaicināja visus savus draugus un teica: «Mani dārgie draugi! Paskatieties! Es esmu nepārspējami varens! Tikai, lūdzu, nebēdziet!» Dzirdot šos vārdus, Krišnas draugs Varūthapa izaicināja Kungu uz cīņu un stājās Viņam pretī.

Kāds no draugiem reiz teica: «Sudāma dara, ko spēj, lai uzveiktu Dāmodaru, un es domāju, ka tas būtu brīnišķīgi, ja viņam palīdzētu vēl arī mūsu varenais Subala. Krišna izskatītos kā zeltā iestrādāts dārgakmens.»

Šajās bruņnieciskajās spēlēs Krišnam pretī var stāties tikai Viņa draugi. Krišnas ienaidnieki nekad nevar kļūt par īstiem Viņa pretiniekiem. Tādā veidā Krišnas draugi, izaicinot Kungu, nodarbojās ar bruņniecisko garīgo kalpošanu.

Dāna-vīra jeb bruņnieciskums dāvanu došanā izpaužas divos veidos: kā devība un kā atsacīšanās. Ja cilvēks par prieku Krišnam var ziedot visu, viņu sauc par devīgu. Ja cilvēks, redzot Krišnu, vēlas kaut ko ziedot, tad Krišna šajā gadījumā ir devības rosinātājs. Kad Krišna bija kļuvis par Nandas Mahārādžas dēlu, Nanda ar skaidru apziņu vēlēja dēlam visu to labāko un tāpēc sāka izdalīt brāhmaniem visvērtīgākās govis. Šī devība tik ļoti iepriecināja brāhmanus, ka viņiem nācās teikt: «Nanda Mahārādža dāvanu došanā ir pārspējis tādus agrāko laiku valdniekus kā Mahārādžu Prithu un Nrigu.»

Ja cilvēks pilnībā apzinās Dieva Kunga godību un ir gatavs Kunga labā ziedot visu, viņu sauc par sampradānaku jeb to, kurš visu velta Krišnam.

Kad Mahārādža Judhišthira kopā ar Krišnu ieradās rādžasūjas ziedošanas laukumā, viņš domās iezieda Krišnas augumu ar sandalkoka pastu, uzlika Krišnam ziedu vītni, kas sniedzās Kungam līdz ceļiem, deva Viņam ar zeltu izšūtas drēbes un dārgakmeņiem greznotas rotas, dāvāja daudz izgreznotu ziloņu, kaujas ratu un zirgu. Pēc tam Mahārādža Judhišthira gribēja uzdāvināt Krišnam savu valsti, ģimeni un pats sevi. Sapratis, ka patiesībā nav nekā, ko varētu Krišnam uzdāvināt, Mahārādža Judhišthira ļoti nobažījās.

Gluži tāpat Mahārādža Bali reiz teica savam priesterim Šukrāčārjam: «Ak, viedais! Tu lieliski pārzini Vēdas un tādējādi ar Vēdu rituāliem godini Dieva Augstāko Personību — Višnu. Kas attiecas uz šo pundurīti brāhmanu [Vāmanadēvas avatāru], vienalga, vai Viņš ir Kungs Višnu, parasts brāhmans vai pat mans ienaidnieks, es esmu nolēmis dāvināt Viņam zemi, ko Tas man ir lūdzis.» Mahārādžam Bali ļoti palaimējās, jo Kungs, lūdzot viņam dāvanas, izstiepa roku, kas bija iesarkana no laimes dievietes krūšu glāstīšanas. Laimes dievietes krūtis ir nokaisītas ar kunkumas pūderi, un tāpēc tās ir sārtas. Citiem vārdiem sakot, pati Dieva Personība, kura valda pār laimes dievieti un bauda viņu, izstiepa savu roku, lai lūgtu dāvanas Mahārādžam Bali.

Ja cilvēks visu vēlas atdot Krišnam un negrib par to nekādu samaksu, viņš ir patiešām atsacījies. Tāpēc bhakta atsakās no jebkādas atbrīves, pat ja Kungs to piedāvā. Īstena mīlestība uz Krišnu izpaužas tad, ja Krišna kļūst par dāvanu saņēmēju, bet bhakta — par devēju.

«Hari-bhakti-sudhodajā» minēts Mahārādžas Dhruvas piemērs. Mahārādža Dhruva saka: «Mans dārgais Kungs! Es esmu nodarbojies ar smagām askēzēm, lai kaut ko saņemtu no Tevis, taču Tu esi man devis iespēju ieraudzīt sevi, lai gan nekad neatklājies pat viedajiem un svētajiem. Es biju meklējis stikla gabaliņus, bet nu esmu atradis visvērtīgāko dārgakmeni. Mans Kungs! Es esmu pilnīgi apmierināts. Es vairs nevēlos Tev kaut ko lūgt.»

Līdzīgi vārdi minēti Šrīmad Bhāgavatamas trešā dziedājuma piecpadsmitās nodaļas 48. pantā. Četri Sanakas Muni vadītie gudrie uzrunāja Kungu: «Ak, Dieva Augstākā Personība! Tu piesaisti visus un esi pilnīgi brīva no materiālajiem sārņiem. Tāpēc Tu esi slavināšanas cienīga un Tu esi svētceļojumu vietu īstenā būtība. Tie laimīgie svētie, kas slavina Tavas īpašības un patiešām zina Tavu pārpasaulīgumu, nevēlas no Tevis pat atbrīvi. Viņi ir tik pārpasaulīgi bagāti, ka nevēlas pat debesu valdnieka Indras troni. Šie svētie zina, ka ir bīstami būt arī par debesu valdnieku un ka tie, kas apdzied Tavas pārpasaulīgās īpašības, ir vienmēr priecīgi un brīvi no visām briesmām. Tad kādēļ gan tiem, kas to zina, būtu jātiecas pēc debesu valdnieka troņa?»

Kāds bhakta par valdnieka Majūradhvadžas devību teicis šādus vārdus: «Runājot par Mahārādžu Majūradhvadžu, man dreb balss. Es pazemīgi noliecos viņa priekšā.» Majūradhvadža bija ļoti saprātīgs un zināja, ar kādu nolūku Krišna brāhmana izskatā ir atnācis pie viņa. Krišna prasīja, lai Mahārādžas Majūradhvadžas sieva un dēls nozāģētu valdniekam pusi ķermeņa un atdotu to Viņam. Valdnieks Majūradhvadža piekrita. Mahārādžas Majūradhvadžas garīgās kalpošanas jūtas bija ļoti stipras, un viņš vienmēr domāja par Krišnu. Sapratis, ka brāhmana izskatā pie viņa atnācis pats Krišna, valdnieks tūlīt bija ar mieru atdot pusi no sava ķermeņa. Šis Mahārādžas Majūradhvadžas upuris ir neatkārtojams, un tāpēc mums pazemīgi jānoliecas šī valdnieka priekšā. Mahārādža skaidri apzinājās, ka atnākušais brāhmans ir pati Dieva Augstākā Personība, un tāpēc viņu sauc par pilnību sasniegušu dāna-vīru jeb to, kurš atsakās.

Ikviens, kas pastāvīgi ir gatavs iepriecināt Krišnu un kas prasmīgi nodarbojas ar garīgo kalpošanu, tiek saukts par dharma-vīru jeb bruņniecisku reliģisko rituālu veicēju. Tikai augsta līmeņa bhaktas, kas veic reliģiskos rituālus, var pacelties šajā dharma-vīras pakāpē. Dharma-vīra ir tas, kurš apguvis autoritatīvos svētos rakstus, sekojis morāles principiem, bijis uzticīgs, pacietīgs un savaldījis jutekļus. Tie, kas veic reliģiskos rituālus, lai iepriecinātu Krišnu, atrodas stingras garīgās kalpošanas līmenī; turpretī tie, kuri veic šos rituālus, nedomājot par Krišnas iepriecināšanu, ir tikai dievbijīgi.

Vislabākais dharma-vīras piemērs ir Mahārādža Judhišthira. Reiz kāds bhakta Krišnam teica: «Mans dārgais Krišna! Ak, visu dēmonu nogalinātāj! Mahārādža Judhišthira, vecākais Mahārādžas Pāndu dēls, Tev par prieku ir paveicis visdažādākās ziedošanas ceremonijas. Viņš uz šīm jagjām [ziedošanas ceremonijām] vienmēr ir aicinājis debesu valdnieku Indru. Tā kā valdniekam Indram nācās tik bieži būt projām no Šačīdēvī, viņa daudz laika pavadīja, ilgojoties pēc vīra un sēžot, satvērusi galvu rokās.»

Dažādu jagju veltīšana padieviem tiek uzskatīta par Visaugstā Kunga ķermeņa locekļu godināšanu. Padievi tiek uzskatīti par dažādām Dieva Kunga Visuma veidola daļām. Tādējādi padievu godināšanas būtība ir Dieva Kunga iepriecināšana, atsevišķi godinot dažādus Viņa locekļus. Mahārādžam Judhišthiram tādas materiālas vēlmes nebija; visas ziedošanas ceremonijas viņš rīkoja Krišnas vadībā un nedarīja to savtīgi. Mahārādža Judhišthira vēlējās iepriecināt tikai un vienīgi Krišnu, un tāpēc tika saukts par labāko no bhaktām. Viņš pastāvīgi gremdējās mīlestības pilnās kalpošanas okeānā.


Tālāk: 47. nodaļa

Saturs Bibliotēka