Bhakti nektārs četrdesmit septītā nodaļa

null

Četrdesmit septītā nodaļa

Līdzcietība un dusmas

Līdzcietība
Kad garīgās kalpošanas ekstāze rada skumjas, kas saistītas ar Krišnu, tad to sauc par garīgo kalpošanu līdzcietībā. Šī garīgās kalpošanas veida rosinātāji ir Krišnas pārpasaulīgās īpašības, veidols un darbība, un šajā kalpošanā izpaužas tādas pazīmes kā nožēla, smaga elpošana, raudāšana, krišana zemē un sišana pa krūtīm. Reizēm parādās arī tādas pazīmes kā slinkums, bezcerība, negods, pazemība, raizes, bēdas, stipras vēlmes, nemiers, neprāts, nāve, aizmiršanās, slimības un maldi. Ja bhakta savā sirdī baidās, ka ar Krišnu varētu atgadīties kaut kas ļauns, to sauc par garīgo kalpošanu, pārdzīvojot smagu zaudējumu. Šāda smaga zaudējuma pārdzīvošana arī liecina par garīgo kalpošanu līdzcietībā.

Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma sešpadsmitās nodaļas 10. pantā stāstīts par to, kā Krišna Jamunas upē sodīja Kālija-nāgu: milzu čūska aptinās Krišnam apkārt, un, to redzēdami, visi Krišnas draugi ganiņi ļoti uztraucās. Viņi ļoti baidījās zaudēt Krišnu un aiz liela pārdzīvojuma pilnīgi apjuka. Viņi aiz bēdām krita pie zemes. Ganu zēni maldīgi domāja, ka ar Krišnu varētu atgadīties kas ļauns, tāpēc šīs pazīmes nav nekas pārsteidzošs. Zēni bija veltījuši Krišnam gan savu draudzību, gan visus savus īpašumus, gan vēlmes, gan arī paši sevi.

Kad Krišna ielēca Jamunā, ko Kālija bija saindējis, māmiņu Jašodu pārņēma milzīgas bailes, ka varētu notikt kaut kas ļauns. Viņas elpa kļuva karsta, un no acīm tecēja asaras, padarot slapju visu apģērbu. Jašoda bija tuvu sabrukumam.

Gluži tāpat, kad visām Krišnas valdniecēm pēc kārtas uzbruka dēmons Šankhāsura, Kungs Baladēva kļuva aizvien zilāks un zilāks.

«Hamsadūtā» aprakstīts šāds gadījums. Gopī teica, lai Hamsadūta dodas meklēt Krišnas lotospēdu nospiedumus un pieņem tos tāpat kā Kungs Brahma, kurš ar visu savu kroni noliecās pie Krišnas lotospēdām pēc tam, kad bija nozadzis Krišnas draugus ganiņus. Kungs Brahma ļoti nožēloja, ka izaicinājis Krišnu, un, kad viņš noliecās pie Kunga kājām, uz Brahmas kroņa palika Krišnas lotospēdu nospiedumi. Gopī atgādināja Hamsadūtam, ka, ieraugot šos nospiedumus, reizēm pat viedo Nāradu pārņem ekstāze un ka dažreiz pat diženi, atbrīvi sasnieguši gudrie tiecas ieraudzīt Krišnas lotospēdu nospiedumus. «Tāpēc ej un cītīgi meklē Krišnas pēdu nospiedumus!» viņas mudināja. Tas ir vēl viens piemērs garīgajai kalpošanai līdzcietībā.

Reiz Nakulas jaunākais brālis Sahadēva, ieraudzījis mirdzošos Krišnas pēdu nospiedumus, kļuva ļoti priecīgs un sauca: «Māmiņ Mādrī! Kur tu esi? Tēti Pāndu! Kur tu esi? Vai, cik žēl, ka jūs neesat šeit un nevarat redzēt šos Krišnas pēdu nospiedumus!» Tas ir vēl viens piemērs garīgajai kalpošanai līdzcietībā.

Ja garīgā kalpošana notiek bez stipras pieķeršanās Kungam, reizēm var izpausties smaidīšana un citas pazīmes, taču nekad neparādās uztraukums vai žēlabas, kas raksturo garīgo kalpošanu līdzcietībā. Līdzcietības pamats vienmēr ir ekstātiska mīlestība. Iepriekš tika stāstīts par Baladēvas un Judhišthiras bažām par to, ka ar Krišnu vai Viņa mīļotajām valdniecēm varētu atgadīties kas ļauns. Būtu nepareizi teikt, ka šo bažu cēlonis ir neziņa par Krišnas neaptveramajām spējām. Cēlonis ir ārkārtīgi stipra mīlestība pret Krišnu. Bailes, ka ar Krišnu varētu notikt kāda nelaime, vispirms izpaužas kā žēlabas par Viņu, bet pēc tam tās pamazām pāraug līdzcietības pilnā mīlestības ekstāzē, kas pēc savām īpašībām ir pavisam citāda un sagādā pārpasaulīgu prieku.

Dusmas
Ekstātiskas mīlestības pilna kalpošana Kungam dusmās vienmēr ir vērsta uz Krišnu. «Vidagdha-mādhavas» otrā cēliena 37. pantā gopī Lalita, sarunājoties ar Šrīmatī Rādhārānī, pauž savas dusmas, ko izraisījis Krišna: «Mana dārgā draudzene! Viss, ko savā sirdī esmu vēlējusies, ir apgānīts. Tāpēc es iešu uz Jamarādžas mājvietu. Bet es bēdājos par to, ka Krišna joprojām krāpj Tevi un smaida. Kā gan Tu varēji veltīt visu savu mīlestību šim iekāres pilnajam puikam, kurš audzis starp ganiem?»

Ieraugot Krišnu, Džatila reizēm teica: «Ak, Tu, jauno meiteņu apzadzēj! Es skaidri redzu, ka Tev uz pleciem ir manas vedeklas apmetnis.» Tad Džatila sāka skaļi kliegt, lai pavēstītu Vrindāvanas iedzīvotājiem, ka valdnieka Nandas dēls izjauc viņas vedeklas ģimenes dzīvi.

Gluži tāpat ekstātiska mīlestība uz Krišnu dusmās atklājās, kad Rohinī-dēvī dzirdēja, kā gāžas abi ardžunas koki, pie kuriem bija piesiets Krišna. Visi apkārtnes ļaudis tūlīt steidzās uz notikuma vietu, un Rohinī-dēvī izmantoja šo izdevību, lai norātu māmiņu Jašodu: «Tu varbūt ļoti labi māki audzināt savu dēlu, sasienot Viņu ar auklu, bet kāpēc tu nemaz neskaties, vai Viņam nedraud briesmas? Tavs bērns tepat rāpo; tie koki taču varēja uzkrist Viņam virsū!» Rohinī-dēvī dusmas uz Jašodu ir piemērs Krišnas izraisītai ekstātiskai mīlestībai dusmās.

Reiz, kad Krišna kopā ar citiem zēniem ganīja govis, draugi teica, lai Viņš iet uz Tālavanas mežu, kur dzīvoja Gardabhāsura — briesmīgs dēmons, kurš izskatījās pēc ēzeļa. Krišnas draugi gribēja nobaudīt meža koku augļus, taču ļoti baidījās no dēmona, tāpēc viņi lūdza, lai Krišna iet un nogalina Gardabhāsuru. Kad Krišna to izdarīja, viņi atgriezās mājās un pastāstīja māmiņai Jašodai, kas šajā dienā noticis. Māmiņa Jašoda ļoti uztraucās par to, ka Krišna viens pats ir gājis uz tik bīstamu vietu kā Tālavanas mežs, un dusmojās uz zēniem.

Vēl viens dusmu piemērs ir kādas Rādhārānī draudzenes dusmas. Kad Rādhārānī bija neapmierināta ar Krišnas izturēšanos un pārtrauca ar Viņu runāt, Krišna kļuva pavisam bēdīgs un, lūdzot Rādhārānī piedošanu, nometās pie Viņas lotospēdām. Taču arī pēc tam Rādhārānī nebija apmierināta un joprojām nerunāja ar Krišnu. Tad viena no draudzenēm norāja Rādhārānī: «Ak, dārgā! Tu ļauj, lai Tevi kuļ dusmu nūja. Ko gan es Tev varu teikt? Labāk tūlīt ej prom no šīs vietas, jo Tava izturēšanās mani pārlieku sāpina! Es nevaru uz to noskatīties. Tu esi sarkana aiz dusmām pat tad, kad Tavas pēdas skārusi Krišnas matos iespraustā pāva spalva.» Minētā garīgās kalpošanas neapmierinātības un dusmu attieksme tiek saukta par īršju.

Kad Akrūra brauca projām no Vrindāvanas, dažas no vecākajām gopī viņu norāja: «Ak, Gāndinī dēls! Ar savu ļaunumu tu apkauno visu Jadu dinastiju. Tu aizved no mums Krišnu, un mums bez Viņa jāskumst. Tu vēl neesi aizbraucis, bet gopī jau gandrīz ir zaudējušas dzīvības dvašu.»

Kad Mahārādžas Judhišthiras rīkotās rādžasūjas jagjas laikā Šišupāla apvainoja Krišnu, Pāndavi un Kuru, starp kuriem bija arī vectēvs Bhīšma, kļuva ļoti nemierīgi. Nakula dusmās teica: «Krišna ir Dieva Augstākā Personība, un Viņa kāju pirkstu nagus apspīd Vēdu autoritāšu kroņa dārgakmeņi. Ja Viņu kāds atļausies izsmiet, es kā Pāndavs apsolos spārdīt tā kroni ar kreiso kāju un sašaut to ar savām bultām, kas nebūt nav sliktākas par jama-dandu — Jamarādžas scepteri.» Tas ir piemērs dusmām ekstātiskā mīlestībā uz Krišnu.

Šādā pārpasaulīgā dusmu noskaņā mēdz izpausties tādas pazīmes kā izsmejoši vārdi, nelabvēlīgi skatieni un apvainojumi. Reizēm izpaužas arī citas pazīmes, kā roku berzēšana, zobu klabēšana, lūpu sakniebšana, uzacu raukšana, roku skrāpēšana, galvas noliekšana, ātra elpošana, stingru vārdu teikšana, galvas grozīšana, dzeltenums acu kaktiņos un lūpu drebēšana. Reizēm acis kļūst sarkanas, bet reizēm — pavisam baltas. Reizēm kāds tiek nosodīts, un reizēm valda klusums. Visas šīs dusmu pazīmes var iedalīt būtiskajās un papildus jeb pastāvīgajās un pārejošajās pazīmēs. Dažreiz kā papildus simptomi izpaužas arī stipras jūtas, apjukums, lepnums, bezcerība, maldi, nespēja, skaudība, veiklība, nevērība un noguruma pazīmes. Visās šajās ekstātiskās mīlestības noskaņās dusmas tiek uzskatītas par pastāvīgām jūtām.

Kad Džarāsandha dusmās uzbruka Mathuras pilsētai, viņš izsmejoši paskatījās uz Krišnu. To redzot, Baladēva paņēma savu ieroci arklu un dusmās pārvērstām acīm nolūkojās uz Džarāsandhu.

«Vidagdha-mādhavā» stāstīts par to, ka Rādhārānī māte Paurnamāsī norāja meiteni par to, ka Viņa gājusi pie Krišnas, un Rādhārānī dusmīgi atbildēja: «Manu dārgo māmiņ! Ko lai es tev saku? Krišna ir tik ļauns, ka Viņš Man bieži vien ārā uzbrūk. Ja Es gribu iekliegties, tad šis zēns, kura galvu rotā pāva spalva, tūlīt aizspiež Man muti. Ja Es bailēs no Viņa gribu aizbēgt, tad Viņš izstiepj rokas un aiztur Mani. Ja Es izmisumā nometos pie Viņa pēdām, tad šis dēmona Madhu ienaidnieks dusmojas un kož Man sejā. Māmiņ, pacenties Mani saprast un nedusmojies tik ļoti! Labāk pasaki, kā Es varu paglābties no šiem briesmīgajiem Krišnas uzbrukumiem!»

Reizēm mīlestībā pret Krišnu ekstāzes dusmu pazīmes parādās starp līdzīga vecuma ļaudīm. Šādu dusmu piemērs ir strīds starp Džatilu un Mukharu. Džatila bija Rādhārānī vīramāte, bet Mukhara — Rādhārānī vecvecmāmiņa. Abas runāja par to, ka Krišna nedod mieru Rādhārānī, kad Viņa ārā pastaigājas. Džatila teica: «Ak, Mukhara! Tava seja ir tik ļauna! Tavi vārdi man dedzina sirdi.» Mukhara atbildēja: «Tu, grēcīgā Džatila! No taviem vārdiem man sāp galva. Tev nav nekādu pierādījumu, ka Krišna ir uzbrucis manas mazmeitiņas Kīrtidas meitai Rādhārānī.»

Reiz, kad Rādhārānī noņēma Krišnas doto kaklarotu, Viņas vīramāte Džatila savai draudzenei teica: «Dārgā! Redzi, cik skaistu kaklarotu Krišna ir uzdāvinājis Rādhārānī! Tagad Viņa to tur rokās, bet apgalvo, ka Viņai ar Krišnu nav nekāda sakara. Šī meitene ir kauna traips visai ģimenei.»

Tādu cilvēku kā Šišupālas dabiskā nenovīdība pret Krišnu nevar tikt uzskatīta par ekstātisku mīlestību dusmās.


Tālāk: 48. nodaļa

Saturs Bibliotēka