Bhakti nektārs četrdesmit astotā nodaļa

null

Četrdesmit astotā nodaļa

Bailes un šausmas

Bailes
Bailēm ekstātiskā mīlestībā uz Krišnu ir divi cēloņi: pats Krišna vai arī kādi bīstami apstākļi, kas apdraud Krišnu. Ja bhakta uzskata sevi par Krišnas lotospēdu apvainotāju, baiļu pilnā ekstātiskā mīlestība ir vērsta uz pašu Krišnu. Un, ja Krišnas draugam vai labvēlim ekstātiskas mīlestības dēļ liekas, ka Krišna nokļuvis briesmās, tad baiļu cēlonis ir šie apstākļi.

Kad Rikšarādža, cīnīdamies ar Krišnu, pēkšņi saprata, ka Krišna ir Dieva Augstākā Personība, Kungs viņu uzrunāja: «Mans dārgais Rikšarādža! Kāpēc tu tik ļoti esi pārvērties? Lūdzu, nebaidies no Manis! Kāpēc tava sirds tā dreb? Nomierinies! Es uz tevi nedusmojos. Taču tu vari dusmoties uz Mani, cik vien tev patīk, un tādā veidā vēl labāk cīnīties, izklaidējot Mani.» Šajā baiļu pilnas ekstātiskas mīlestības gadījumā baiļu cēlonis ir pats Krišna.

Lūk, vēl viens piemērs gadījumam, kad baiļu izraisītājs ir pats Krišna. Kad mazais Krišna Jamunas upē bija kā nākas sodījis Kāliju, čūska Viņu uzrunāja: «Ak, dēmona Muras nogalinātāj! Es ar smagām askēzēm esmu ieguvis daudzas mistiskās spējas, tomēr Tavā priekšā neesmu nekas; es esmu pavisam nenozīmīgs. Tāpēc, lūdzu, apžēlojies par mani, nabaga dvēseli, un nedusmojies! Es nezināju, kas Tu patiesībā esi, un tādēļ tik ļoti apvainoju Tevi. Lūdzu, glāb mani! Es esmu tik nelaimīgs, es esmu pilnīgs nejēga. Lūdzu, esi man žēlīgs!» Tas ir vēl viens piemērs garīgās kalpošanas baiļu ekstāzei.

Kad dēmons Kēšī bija pārvērties par milzīgu zirgu, kas bija tik liels, ka varēja lēkt pāri kokiem, un kad viņš tādā izskatā baidīja Vrindāvanas iedzīvotājus, māmiņa Jašoda savam vīram Mahārādžam Nandam teica: «Mūsu bērns ir ļoti kustīgs, tāpēc labāk ieslēgsim Viņu mājās. Vrindāvanā ir parādījies dēmons Kēšī, un es tāpēc ļoti uztraucos. Viņš ir pieņēmis milzīga zirga izskatu.» Kad māmiņa Jašoda uzzināja, ka dusmīgais dēmons ienācis Gokulā, viņa sāka ļoti uztraukties par sava bērna drošību. Māmiņas seja pārvērtās, un acis pieplūda asarām. Tās ir dažas no garīgās kalpošanas baiļu ekstāzes pazīmēm, kuras radušās, redzot vai dzirdot kaut ko tādu, kas Krišnam varētu būt bīstams.

Kad tika nogalināta ragana Pūtana, vairākas draudzenes iztaujāja māmiņu Jašodu par šo notikumu, bet māmiņa Jašoda viņām lūdza: «Izbeidziet! Lūdzu, izbeidziet! Neatgādiniet man šo notikumu ar Pūtanu! Es tik ļoti par to uztraucos! Ragana Pūtana atnāca aprīt manu dēlu. Viņa mani maldināja, un es atļāvu tai paņemt Krišnu klēpī. Pēc tam Pūtana nomira, un viņas milzīgais augums ar briesmīgu troksni nogāzās zemē.»

Baiļu pilnas garīgās kalpošanas ekstāzē izpaužas tādas papildus pazīmes kā mutes izžūšana, liekvārdība, skatīšanās atpakaļ, slēpšanās, apjukums, apdraudētā un mīļotā cilvēka meklēšana un skaļa raudāšana. Vēl ir tādas papildus pazīmes kā maldi, aizmiršanās un briesmu nojauta. Visos šajos apstākļos ekstātiskās bailes ir pastāvīgas. Šo baiļu cēlonis ir vai nu izdarītie apvainojumi, vai arī kādi bīstami apstākļi. Apvainojumi var tikt izdarīti visdažādākajos veidos, un bailes pārdzīvo tas, kurš ir izdarījis šos apvainojumus. Ja bailes rada kaut kas bīstams, tad šis bīstamais parasti ir kāda būtne, kas rada bailes ar savu izskatu, dabu un iespaidu. Ragana Pūtana ir piemērs šādai būtnei, kas izraisījusi ekstātiskas bailes. Bailes var izraisīt tādas ļaunas un dēmoniskas personības kā valdnieks Kamsa vai arī tādi diži un vareni padievi kā Indra un Šankara.

Tādi dēmoni kā Kamsa baidījās no Krišnas, taču viņu jūtas nevar nosaukt par ekstātiskām bailēm garīgajā kalpošanā.

Šausmas
No autoritatīviem avotiem mēs uzzinām, ka pretīguma izraisīta pieķeršanās Krišnam reizēm rada šausmu ekstāzi garīgajā kalpošanā. Tas, kurš bauda šādu ekstātisku mīlestību uz Krišnu, gandrīz vienmēr atrodas garīgās kalpošanas neitralitātes pakāpē jeb šānta-rasā. Šausmu izraisīta ekstātiska mīlestība aprakstīta šādiem vārdiem: «Viņš agrāk domāja tikai par iekāri un jutekļu apmierināšanu un lieliski prata izmantot sievietes, lai piepildītu savas vēlmes, bet nu šis cilvēks, kā par brīnumu, asarām acīs daudzina Krišnas vārdus un, ieraudzījis sievieti, saviebjas. Pēc viņa sejas es varu spriest, ka dzimumdzīve tam kļuvusi pretīga.»

Garīgās kalpošanas šausmu attieksmē izpaužas tādas pakārtotās ekstāzes pazīmes kā pretīgums pret savu agrāko dzīvi, saviebšanās, deguna aizspiešana un roku mazgāšana. Ir arī tādas pazīmes kā auguma drebēšana, locīšanās un svīšana. Un vēl var izpausties kauns, nespēks, neprāts, maldi, bezcerība, pazemība, sevis žēlošana, nemiers, stipra vēlēšanās un sastingšana.

Ja bhakta nožēlo savus agrākos sliktos darbus un viņa augumā izpaužas īpašas pazīmes, šīs jūtas sauc par garīgās kalpošanas ekstāzi šausmās. Šo ekstāzi izraisa viņa Krišnas apziņas atmošanās.

Par to ir teikti šādi vārdi: «Kā gan cilvēks var priecāties par dzimumdzīvi šajā ķermenī, kas ir ādas un kaulu maiss, pilns ar asinīm un apklāts ar ādu un miesu, ir smirdīgs un rada gļotas?» Tāda apjēga var būt tikai tam, kurš ir atmodinājis savu Krišnas apziņu un pilnībā sapratis, cik pretīgs ir šis materiālais ķermenis.

Kāds veiksmīgs bērns, atrazdamies mātes klēpī, veltīja Krišnam šādu lūgšanu: «Ak, Kamsas ienaidniek! Šī materiālā ķermeņa dēļ es ļoti ciešu. Tagad es esmu ieslodzīts savas mātes klēpī. Man apkārt ir asinis, urīns un šķidri izkārnījumi. Šie apstākļi man sagādā ļoti lielas ciešanas. Tāpēc, ak, dievišķais žēlastības okeān, esi labs pret mani! Es nespēju ar mīlestību garīgi kalpot Tev, taču, lūdzu, glāb mani!» Līdzīgus vārdus saka kāds cilvēks, kas nonācis ellē. Viņš uzrunā Visaugsto Kungu: «Mans dārgais Kungs! Jamarādža mani ir ieslodzījis vietā, kur viss briesmīgi smird. Te ir tik daudz kukaiņu un tārpu un slimu cilvēku izkārnījumu. Es nespēju noskatīties uz visām šīm šausmām un esmu kļuvis gandrīz akls. Tāpēc es lūdzu Tevi, mans Kungs! Ak, atpestītāj! Lai gan esmu nonācis šajā ellē, es vienmēr centīšos atcerēties Tavu svēto vārdu un kaut kā izdzīvot.» Tas ir piemērs ekstātiskai mīlestībai uz Krišnu šausmīgos apstākļos.

Jāsaprot, ka ikviens, kurš pastāvīgi daudzina Dieva Kunga svētos vārdus — Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē —, ir sasniedzis pārpasaulīgu mīlestību uz Krišnu, tāpēc jebkuros apstākļos viņš dziļā un ekstātiskā mīlestībā atceras Kunga vārdu un ir apmierināts.

Beigās varam piebilst, ka ekstātiska mīlestība uz Krišnu šausmās izpaužas laikā, kad snaudoša neitralitāte pāraug attīstītā piesaistībā.


Tālāk: 49. nodaļa

Saturs Bibliotēka